24.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 42/10

1)

Vai EK līguma 49. pantam ir pretrunā tas, ka tādi valsts tiesību noteikumi kā 1992. gada Likuma Nr. 175 4., 5. un 9.a pantā un 1994. gada 16. septembra Ministra dekrētā Nr. 657 paredzētie, un/vai administratīvā prakse aizliedz pārraidīt valsts televīzijā reklāmas saistībā ar medicīniskām un ķirurģiskām procedūrām, kas tiek veiktas privātās veselības aprūpes iestādēs, kas ir saņēmušas attiecīgu atļauju šo darbību veikšanai, pat tad, ja šī pati reklāma ir atļauta vietējās televīzijas tīklos, un tai pašā laikā attiecībā uz šīs reklāmas pārraidīšanu paredz izdevumu robežvērtību 5 % apmērā no deklarētajiem ienākumiem par iepriekšējo gadu?

2)

Vai EK līguma 43. pantam ir pretrunā tas, ka tādi valsts tiesību noteikumi kā 1992. gada Likuma Nr. 175 4., 5. un 9.a pantā un 1994. gada 16. septembra Ministra dekrētā Nr. 657 paredzētie, un/vai administratīvā prakse aizliedz pārraidīt valsts televīzijā reklāmas saistībā ar medicīniskām un ķirurģiskām procedūrām, kas tiek veiktas privātās veselības aprūpes iestādēs, kas ir saņēmušas attiecīgu atļauju šo darbību veikšanai, pat ja šī pati reklāma ir atļauta vietējās televīzijas tīklos, un tai pašā laikā attiecībā uz šīs reklāmas pārraidīšanu paredz pienākumu saņemt iepriekšēju atļauju no katras konkrētās pašvaldības, vietējās profesionālās apvienības atzinumu un paredz izdevumu robežvērtību 5 % apmērā no deklarētajiem ienākumiem par iepriekšējo gadu?

3)

Vai EK līguma 43. un/vai 49. pantam ir pretrunā tas, ka tādu reklāmu pārraidīšanai, kas sniedz informāciju par estētiska rakstura medicīniskām un ķirurģiskām procedūrām privātās veselības aprūpes iestādēs, kas ir saņēmušas attiecīgu atļauju šo darbību veikšanai, ir jāsaņem papildu iepriekšēja atļauja no vietējām iestādēm un/vai profesionālajām apvienībām?

4)

Pieņemot uzvedības kodeksu, kas nosaka ierobežojumus veselības aprūpes profesiju reklāmai un pieņemot spēkā esošos tiesību aktus attiecībā uz medicīnisko pakalpojumu reklāmu tādā veidā, kas ievērojami ierobežo ārstu tiesības reklamēt savu darbību, abi pasākumi būdami saistoši visiem ārstiem, vai Nacionālā ārstu, ķirurgu un zobārstu apvienību federācija (FNOMCeO) un asociēto mediķu apvienības ir ierobežojošas konkurenci, pārsniedzot to, kas atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un pārkāpjot EKL 81. panta 1. punktu?

5)

Jebkurā gadījumā, vai FNOMCeO īstenotā noteikumu interpretācija praksē ir nesaderīga ar EK līguma 3. panta g) apakšpunktu, 4., 98., 10, 81. un, iespējams, 86. pantu tiktāl, ciktāl valsts tiesībās ir atļauta tāda prakse, kas paredz, ka attiecīgajai vietējai apvienībai ir jāpārbauda ārstu izplatītās reklāmas pārskatāmība un precizitāte, nenorādot kritērijus un procedūras, kas piemērojamas šī uzdevuma veikšanā?