Prasība, kas celta 2006. gada 28. martā — Fédération nationale du Crédit agricole pret Komisiju

(Lieta T-98/06)

(2006/C 131/83)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Fédération nationale du Crédit agricole, Parīze (Francija) (pārstāvji — N. Lenoir un P.-A. Jeanneney, avocats)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

2005. gada 26. janvārī Francijas valsts iestādes informēja Komisiju par savu lēmumu La Poste bankas un apdrošināšanas darbības nodot meitas sabiedrībai (Banque Postale), kas sākotnēji pilnībā piederēja La Poste. 2005. gada 21. jūlijā prasītāja šajā tiesvedībā Komisijai iesniedza formālu sūdzību saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta (tagad — 88. pants) piemērošanai (1), apgalvojot, ka Banque Postale piešķirtais valsts atbalsts ir nesaderīgs ar kopējo tirgu, un pieprasot, lai Komisija uzsāk formālās izmeklēšanas procedūru.

Ar 2005. gada 21. decembra lēmumu Komisija norādīja, ka La Poste finanšu pakalpojumu nodošana meitas sabiedrībai Banque Postale nepiešķir ekonomiskas priekšrocības un ka pasākumi, kas saistīti ar meitas sabiedrības izveidošanu un darbību, nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Šis ir lēmums, par kuru uzsākta šī tiesvedība.

Savu prasību pamatojot, prasītāja izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar ārējās likumības pārkāpumu, proti, Regulas Nr. 695/1999 pārkāpumu, Komisijai izlemjot nodot noteiktus pasākumus tālākai pārbaudei, un EKL 88. panta 2. punkta pārkāpumu, tai atsakoties uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.

Ar savu otro pamatu prasītāja apgalvo, ka, izlemjot, ka pasākumi, kas saistīti ar Banque Postale izveidošanu un darbību, nav uzskatāmi par valsts atbalstu, Komisija pieļāva vairākas kļūdas novērtējumā, tostarp attiecībā uz sūdzībā norādītajām ekonomiskajām priekšrocībām, un ka tā rezultātā Komisija nav ņēmusi vērā EKL 87. un 88. pantu.

Ar savu trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisijas lēmumu par spēkā neesošu padara formas trūkumi, tāpēc, ka Komisija nav sniegusi pamatojumu savam noraidījumam izskatīt būtiskos iebildumus, kurus ir izvirzījusi prasītāja savā sūdzībā, kā arī pretrunīgās argumentācijas un pamatojuma trūkuma dēļ attiecībā uz noteiktiem specifiskiem elementiem, kas apskatīti lēmumā.

Ar savu ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpa EKL 43., 82. un 86. pantu, savā lēmumā neņemot vērā šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un brīvai konkurencei, ko rada pasākumi, kuri saistīti ar valsts atbalsta mērķi, kas izriet no Livret A.

(1)  OV 1999, L 83, 1. lpp.