14.1.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 10/9

1)

Vai EKCP 10. pants, pamatojoties uz atsauci EKL 6. pantā, kas nodrošina eksterno informācijas plurālismu raidorganizāciju sektorā un ar ko dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt efektīvu plurālismu un konkurenci šajā sektorā, kas balstīta uz karteļu tiesību sistēmu, kas attiecībā uz tehnoloģisko attīstību nodrošina piekļuvi tīkliem un operatoru daudzveidību, bez iespējas duopolo tirgus struktūru uzskatīt par tiesisku?

2)

Vai EK līguma noteikumi, kas garantē pakalpojumu sniegšanas brīvību un konkurenci, Komisijas 2000. gada 29. aprīļa paskaidrojošajā paziņojumā par licencēm Kopienu tiesībās sniegtajā interpretācijā var nodrošināt licenču piešķiršanas principu ievērošanu, vienlīdzīgu nediskriminējošu attieksmi, kā arī caurskatāmību, samērīgumu un indivīdu tiesību ievērošanu, un vai šie Līguma noteikumi un principi iestājas pret tādām Itālijas tiesību normām kā Likuma Nr. 249/1997 3. panta 7. punkts un 2003. gada 24. decembra likuma Nr. 352 1. pants, kurš pārstrādāts par Likumu Nr. 112/2004 (“Legge Gasparri”), ciktāl vēlāk personas, kas apkalpo raidorganizāciju tīklus, kas “pārsniedz” karteļu tiesībās noteiktās robežas, var turpināt nepārtraukti veikt to darbību, sakarā ar kuru tādi tirgus dalībnieki kā prasītājas sabiedrība tiek izslēgti, lai arī tā ir saņēmusi attiecīgo licenci, kas tai likumīgi tika piešķirta procesā kopā ar citiem konkurentiem, nav varējuši īstenot ar licenci saistīto darbību, jo netika piešķirtas frekvences (kas saistīts ar to, ka tā saukto “pārāk plašo tīklu” īpašnieku iepriekš minētās darbības turpināšanas dēļ nepietiek vai trūkst frekvenču)?

3)

Vai līdz 2003. gada 25. jūlijam transponējamās Direktīvas 2002/20/EK (1) (Atļauju direktīva) 17. pants paredz šīs direktīvas tiešo iedarbību valsts iekšējā regulējumā un uzliek pienākumu dalībvalstij, kas ir piešķīrusi licences (kas ietver tiesības izveidot tīklus vai sniegt elektronisko komunikāciju pakalpojumus vai frekvenču izmantošanas tiesības) televīzijas raidorganizācijas darbībai, pielāgot šīs licences Kopienu regulējumam, un vai ar šo pienākumu ir saistīta prasība faktiski piešķirt frekvences, kas vajadzīgas, lai īstenotu šo darbību?

4)

Vai Direktīvas 2002/21/EK (2) (Pamatdirektīva) 9. pants un Atļauju direktīvas 5. pants, kas paredz publiskas, caurskatāmas un nediskriminējošas procedūras (5. pants), kas īstenojamas, pamatojoties uz objektīviem, caurskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem (9. pants), ir pretrunā ar valsts tiesībās paredzēto vispārējo piekrišanas tiesisko regulējumu (Likuma Nr. 112/2004 23. panta piektā daļa), kas sakarā ar to, ka ir atļauta “pārāk plašo tīklu” darbības turpināšana, kas nav izvēlēti konkursa kartībā, skar tiesības, kādas ir piešķirtas citiem uzņēmumiem saskaņā ar Kopienu tiesībām (2002. gada 7. marta Atļauju direktīvas 2002/20/EK 17. panta otrā daļa), un šiem uzņēmumiem, lai arī tie ir pārspējuši savus konkurentus, nav iespējas uzsākt darbību?

5)

Vai Direktīvas 2002/21/EK (Pamatdirektīva) 9. pants, Direktīvas 2002/20/EK (Atļaujas direktīva) 5. panta 2. punkta otrā daļa un 7. panta 3. punkts, kā arī Direktīvas 2002/77/EK (3) 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu vismaz no 2003. gada 25. jūlija (skat. Atļauju direktīvas 17. pantu) novērst tādu situāciju kā minētā, kurā frekvences televīzijas raidorganizācijas darbībai faktiski ir aizņemtas (iekārtu darbība, piešķirot licences vai atļaujas bez iepriekšējas kandidātu salīdzināšanas) un kas nepieļauj ne tikai šīs darbības uzsākšanu bez atbilstoša ētera plāna un bez tam sekojošas plurālisma palielināšanās, bet ir pretrunā arī ar dalībvalsts publiska procesa rezultātā piešķirtu licenci?

6)

Vai dalībvalsts var atsaukties uz Direktīvas 2002/20/EK (Atļauju direktīva) 5. panta 2. punkta otrajā daļā un Direktīvas 2002/77/EK 4. pantā paredzēto izņēmumu, lai aizsargātu informācijas plurālismu un nodrošinātu kultūru un valodu dažādību, bet ne par labu tīklu apkalpotājiem, kas jau pārsniedz valsts tiesību regulējumā paredzēto karteļu tiesību robežas?

7)

Vai, ja dalībvalsts piemēro Direktīvas 2002/20/EK 5. pantā paredzēto izņēmumu, tai ir jānorāda mērķi, kurus tā vēlas sasniegt ar valsts tiesībās paredzēto izņēmumu?

8)

Vai šādu izņēmumu bez licences saņēmēja valsts raidorganizācijas pakalpojumu sniedzēja (Itālijā — “RAI”) var attiecināt arī uz privātiem tirgus dalībniekiem, kas nav pārspējuši savus konkurentus, un piemērot par sliktu uzņēmumiem, kam licence likumīgi piešķirta, pamatojoties uz konkursu?

9)

Vai no Kopienu Līgumiem un no atvasinātajām Kopienu tiesībām izrietošajam regulējumam ir jānodrošina efektīva konkurence (workable competition) arī raidorganizāciju tirgus sektorā, nenosakot valsts likumdevējam pienākumu, no jauna pārdalot atbrīvojušos frekvenču lietošanu, novērst to, ka pārklājas vecā analogā pārejas sistēma un tā sauktā zemes ciparu sistēmas ieviešana, jo tas būtu iespējams tikai analogās apraides tā saucamā “switch off” gadījumā (ar tam sekojošu vispārēju pāreju uz ciparu tehnoloģijām), kamēr vienkārša pārejas procesa uz zemes ciparu apraidi gadījumā pastāv brīvo frekvenču tālākas samazināšanās risks sakarā ar paralēlu analogo un ciparu apraidi (simulcast)?

10)

Visbeidzot, vai Eiropas tiesībās garantētā informācijas avotu un konkurences plurālisma aizsardzība raidorganizāciju sektorā atšķiras no tāda valsts tiesību regulējuma kā Likums Nr. 112/2004, kas saistībā ar jaunu, daudz apjomīgāku grozu paredz 20 % resursu robežu (tā saukto “SIC” — Likuma Nr. 112/2004 2. panta g) apakšpunkts, 15. pants), kas ietver arī darbības, kam nav nekādas iedarbības uz informācijas avotu plurālismu, kamēr “attiecīgais tirgus” karteļu tiesībām raidorganizāciju sektorā parasti tiek noteikts, diferencējot tirgus, turklāt tiek nošķirts arī starp “pay tv” un bezmaksas televīziju, kas tiek pārraidīta ēterā [tostarp skat. Komisijas 2000. gada 21. marta lēmumu lietā COMP/JV. 37-SkyB/Kirch Pay TV par Padomes 2003. gada 2. aprīļa Regulu (EEK) Nr. 4064/89, ar ko koncentrācija tika atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un EEK Līgumu, un lietā COMP/M.2876 — NEWSCORP/TELEPIU]?