3.9.2005

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 217/27

Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 23. jūnijā

(Lieta C-263/05)

(2005/C 217/54)

tiesvedības valoda — itāļu

Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 23. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv Komisijas Juridiskā dienesta darbinieki M. Konstantinidis [M. Kontantinidis] un L. Čimaļja [L. Cimaglia], pārstāvji.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

atzīt, ka, pieņemot un uzturot spēkā noteikumus (14. pantu 2002. gada 8. jūlijadecreto legge [dekrētā-likumā] Nr. 138, kas ratificēts ar 2002. gada 8. augusta Likumu Nr. 178), kas izslēdz no 1997. gada decreto legislativo Nr. 22, ar ko Itālijā transponē Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK (1), kas groza “Direktīvu 75/442/EEK (2) par atkritumiem”, piemērošanas jomas noteiktas vielas vai priekšmetus, kas ir paredzēti apglabāšanas vai utilizācijas darbībām, kas nav skaidri pārņemtas decreto legislativo Nr. 22/97 B un C pielikumos, kā arī lietas, vielas vai materiālus, kas ir ražošanas atkritumi, no kā to īpašnieks atbrīvojas vai viņam ir pienākums atbrīvoties, ja tos var atkārtoti izmantot ražošanā vai patēriņā un tas arī tiek darīts, ar nosacījumu, ka nav veikta nekāda to iepriekšēja apstrāde un ka tie nav videi kaitīgi, vai arī, ja ir veikta to iepriekšēja apstrāde, tomēr šī apstrāde neveido tādu utilizācijas darbību, kas minēta decreto legislativo Nr. 22/97 C pielikumā, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem, kas grozīta ar Direktīvu 91/156/EEK, 1. panta a) apakšpunkts;

2)	piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Atsaucei uz “apglabāšanas vai utilizācijas pasākumiem” un “apglabāšanas un utilizācijas darbībām”, kas minētas attiecīgi Likuma Nr. 178/2002 14. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, abos gadījumos seko precizējums, proti, “atbilstoši decreto legislativo Nr. 22/97 B un C pielikumam”.

Šāds precizējums, kas turklāt nav minēts šī paša panta c) apakšpunktā, šķiet nodala, no vienas puses, apglabāšanas vai utilizācijas darbības vispārējā nozīmē un, no otras puses, tādas darbības, kas ir īpaši paredzētas decreto legislativo Nr. 22/97 B un C pielikumā.

Ņemot vērā šo dalījumu, no decreto legislativo Nr. 22/97 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā ar Likuma Nr. 178/200214. panta a) un b) apakšpunktu skaidri izriet, ka šis pēdējais minētais noteikums iezīmē atkritumu jēdziena kontūras un ka šajā jēdzienā varētu nebūt ietvertas visas A pielikumā minētās materiālu, vielu vai lietu kategorijas, attiecībā uz ko to īpašnieks uzsāk jebkādu apglabāšanas vai utilizācijas darbību vai vēlas uzsākt šādu darbību, un bet gan tikai tās, attiecībā uz ko ir veiktas vai ir plānots veikt apglabāšanas vai utilizācijas darbības, kas skaidri ir uzskaitītas decreto legislativo Nr. 22/97 B un C pielikumā.

Itālijas likumdevēja noteiktajā sistēmā, kurā jēdziens atkritumi ir stipri atkarīgs no iepriekš minētajiem nosacījumiem, visus A pielikumā ietvertos materiālus, vielas vai lietas, attiecībā uz ko to īpašnieks uzsāk decreto legislativo Nr. 22/97 B pielikumā neparedzēto jebkādu apglabāšanas darbību vai vēlas uzsākt šādu darbību, vai C pielikumā neparedzēto utilizācijas darbību, tātad nevarētu kvalificēt kā atkritumus un līdz nebūtu iespējams tos pakļaut atkritumu apsaimniekošanas regulējumam.

Komisija uzskata, ka šādi prettiesiski tiek ierobežots atkritumu jēdziens un tātad Itālijas atkritumu apsaimniekošanas regulējuma piemērošanas joma. Proti, Itālijas likumdevēja sniegtā interpretācija ierobežo direktīvas noteikumu piemērojamību ar Itālijas tiesību normā noteiktām hipotēzēm un izslēdz no to piemērošanas jomas citas iepriekš neparedzamas hipotēzes, kas varētu tikt pakļautas šai normai un attiecībā uz ko būtu nepieciešana plaša jēdziena atkritumi interpretācija, kāda tā ir apstiprināta sprieduma lietā Palin Granit 36. punktā. Šāda Itālijas likumdevēja nostāja ir pretrunā ar Direktīvas noteikumiem, no kuriem nedrīkst atkāpties ar valsts tiesību normu palīdzību.

(1) OV L 78, 26.03.1991., 32. lpp.

(2) OV L 194, 25.07.1975., 39. lpp .