—

ņemot vērā 2004. gada 22. jūlija balsojumu, ar kuru J. M. Barroso ievēlēja par Komisijas priekšsēdētāju,

—

ņemot vērā ievēlētā Komisijas priekšsēdētāja 2004. gada jūlija un 2004. gada 26. un 27. oktobra paziņojumus Eiropas Parlamentam un 2004. gada 21.oktobra un 2004. gada 5. novembra paziņojumus Priekšsēdētāju konferencei,

—

ņemot vērā katra komisāra amata kandidāta rakstiskos un mutiskos paziņojumus Parlamenta organizētajās uzklausīšanas sanāksmēs un komiteju priekšsēdētāju pēc uzklausīšanas sagatavotos kandidātu novērtējumus,

—

ņemot vērā ievēlētā priekšsēdētāja J. M. Barroso 2004. gada 27.oktobra lēmumu pēc uzklausīšanas sanāksmju novērtēšanas un debatēm Eiropas Parlamentā atsaukt Parlamentam ieteikto jaunās Komisijas sastāvu,

—

ņemot vērā ievēlētā priekšsēdētāja 2004. gada 5. novembrī Priekšsēdētāju konferencei oficiāli izklāstīto priekšlikumu par jaunu Komisijas sastāvu un viņa 2004. gada 17.novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam,

—

ņemot vērā papildu uzklausīšanas sanāksmes, ko 2004. gada 15. un 16. novembrī rīkoja Parlamenta komitejas, un komisāra amata kandidātu novērtējumus pēc šīm sanāksmēm,

—

ņemot vērā pašreizējo Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām, ko 2000. gada 29. jūnijā apstiprināja Priekšsēdētāju konference,

—

ņemot vērā EK līguma 214.pantu,

—

ņemot vērā Līgumu par Konstitūciju Eiropai,

—

ņemot vērā Reglamenta 99. un 103. pantu,

A.

tā kā Līguma 213.panta 1. punktā noteikts, ka Komisiju veido deputāti, “kurus izraugās, pamatojoties uz viņu vispārējo kompetenci, un kuru neatkarība nav apšaubāma”;

B.

tā kā ir būtiski, lai Komisija spētu kalpot Eiropas Savienības kopējām interesēm, ņemot vērā turpmāk paredzamos uzdevumus, lai izveidotu Eiropu par vadošo miera, drošības un pareizas ekonomiskās un sociālās attīstības atbalstītāju pasaules mērogā;

C.

tā kā šajā saistībā galvenais, lai iegūtu Eiropas Savienības pilsoņu uzticību, ir būt neatkarīgam, bez nacionālas ievirzes un objektīvam, pilnībā cienīt ES vērtības un mērķus, kā arī nebūt interešu konfliktā;

D.

tā kā Parlaments ir noteicis vairākus problēmjautājumus saistībā ar konkrētiem Komisijas kandidātiem un izteicis savu vilšanos un sarūgtinājumu par atsevišķu kandidātu demonstrēto profesionālu zināšanu un pieredzes trūkumu;

1.

atzinīgi vērtē apstiprināšanas procesa demokrātisko un likumisko būtību un nozīmīgo ieguldījumu, ko šis process dod tādu labu darba attiecību veidošanā starp Komisiju un Parlamentu, kas ir nepieciešamas Eiropas Savienībai;

2.

atzinīgi vērtē ievēlētā priekšsēdētāja J. M. Barroso veiktos pasākumus, iepazīstinot ar jauno komandu 2004. gada 4. novembrī; tomēr izsaka nožēlu, ka līdz šim nav rasts nozīmīgs risinājums iespējamajām problēmām saistībā ar interešu konfliktiem; tāpēc pieprasa veikt steidzamus pasākumus, lai sīki definētu procedūras, atbilstīgi kurām īstenos rīcības kodeksu;

3.

paļaujas, ka jaunā Komisija pilnībā izpildīs ievēlētā priekšsēdētāja J. M. Barroso 2004. gada 26. oktobra plenārsēdē izteikto apņemšanos par pamattiesību, vienlīdzīgu iespēju un nediskriminācijas aktīvu aizsardzību un veicināšanu, un cieši uzraudzīs šo saistību izpildi;

4.

aicina, pamatojoties uz saistībām, ko jaunās Komisijas vārdā uzņēmies priekšsēdētāja amata kandidāts J. M. Barroso, pēc iespējas ātrāk pārskatīt un atjaunināt Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām, kas reglamentē šo divu iestāžu savstarpējās attiecības;

5.

saistībā ar iepriekš minētajām saistībām aicina iekļaut šajā pamatnolīgumā šādus punktus:

6.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un jaunajai Komisijai.

—

ņemot vērā EK līguma 214.panta 2. punktu un Euratom līguma 127.panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 99. pantu,

—

ņemot vērā valstu un valdību vadītāju Padomes Lēmumu 2004/536/EK (2004. gada 29. jūnijs) (1), ar ko izvirzīja José Manuel Durão Barroso Komisijas priekšsēdētāja amatam,

—

ņemot vērā tā 2004. gada 22. jūlija lēmumu (2) par José Manuel Durão Barroso ievēlēšanu Komisijas priekšsēdētāja amatā,

—

ņemot vērā Padomes Lēmumu 2004/642/EK, Euratom  (3), kas pieņemts, vienojoties ar izraudzīto Komisijas priekšsēdētāju (2004. gada 13. septembris), ar ko apstiprina to personu sarakstu, kurus viņš paredz iecelt par Komisijas locekļiem,

—

ņemot vērā Padomes Lēmumu 2004/753/EK, Euratom  (4), kas pieņemts, vienojoties ar izraudzīto Komisijas priekšsēdētāju (2004. gada 5. novembris), ar ko apstiprina to personu sarakstu, kurus viņš paredz iecelt par Komisijas locekļiem,

—

ņemot vērā izvirzīto Komisijas locekļu amatu kandidātu uzklausīšanas atbildīgajās Parlamenta komitejās no 2004. gada 27.septembra līdz 11. oktobrim un 2004. gada 15. un 16. novembrī,

—

pēc Priekšsēdētāju konferences apspriešanās ar ievēlēto Komisijas priekšsēdētāju 2004. gada 21. oktobrī un 2004. gada 5. novembrī,

—

ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences apspriešanos 2004. gada 16. novembrī,

—

ņemot vērā ievēlētā Komisijas priekšsēdētāja paziņojumus plenārsēdē 2004. gada 26. un 27. oktobrī un 2004. gada 17. un 18. novembrī,

1.

ievēl Komisiju uz pilnvaru laiku no 2004. gada 22. novembra līdz 2009. gada 31.oktobrim;

2.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo lēmumu Padomei.

—

ņemot vērā gada ziņojumu par Eiropas ombuda darbību 2003. gadā,

—

ņemot vērā EK līguma 195.pantu,

—

ņemot vērā Parlamenta 1993.gada 17.novembra rezolūciju par demokrātiju, pārredzamību un subsidiaritāti, kā arī Iestāžu nolīgumu par subsidiaritātes principa īstenošanas procedūrām (1); noteikumus un vispārīgos nosacījumus, kas regulē ombuda pienākumu izpildi; EK līguma 189.b pantā noteikto izskatīšanas kārtību Samierināšanas komitejā,itīpašitodaļu,kasattiecasuznoteikumiem un vispārīgiem nosacījumiem, kuri regulē ombuda pienākumu izpildi,

—

ņemot vērā Parlamenta 1994.gada 9. marta Lēmumu 94/262/EOTK, EK, Euratom par noteikumiem un vispārīgiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (2), it īpaši tā 3. panta 8. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 43. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 112.panta 1. punktu un 195.panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A6-0030/2004),

A.

tā kā Pamattiesību harta ir 2004. gada 29. oktobrī Romā Eiropas Savienības 25 dalībvalstu valdību pārstāvju Starpvaldības konferencē parakstītā Līguma par Konstitūciju Eiropai sastāvdaļa;

B.

tā kā Hartas V sadaļas (Pilsoņu tiesības) 41.pants (Tiesības uz labu pārvaldību) paredz, ka ikvienam ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgos termiņos veiktu jautājumu izskatīšanu Eiropas Savienības iestādēs un struktūrās;

C.

tā kā Hartas 42. pants (Tiesības piekļūt dokumentiem) paredz, ka ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem;

D.

tā kā Hartas 43. pants (Eiropas ombuds) paredz, ka “ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības vērsties pie Eiropas ombuda ar sūdzībām par Savienības iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Tiesa un Pirmās instances tiesa”;

E.

tā kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs ar ombuda gada ziņojumu oficiāli ir iepazīstināts 2004. gada 19.aprīlī un ombuds Nikiforos Diamandouros Lūgumrakstu komiteju ar ziņojumu iepazīstināja 2004. gada 26. aprīlī;

F.

tā kā 2003. gadā atkal ir būtiski palielinājies ombudam adresēto sūdzību skaits un pēc nesenās paplašināšanās ir paredzams turpmāks palielinājums;

G.

tā kā daudzās ombudam adresētās sūdzības, kurās pilsoņi minējuši pamatotus iemeslus iesniegt pārsūdzības par atklātības un pārredzamības trūkumu Eiropas iestādēs, ir pamats bažām par demokrātisko atbildību Savienībā;

H.

tā kā gada ziņojumā ir minēti atsevišķu gadījumu piemēri, kad kļūdas pārvaldē nav konstatētas, kad Eiropas iestādes, tiklīdz tās ir informētas par sūdzību, ir piekritušas izpildīt ombuda ieteikumus vai ir panākts mierizlīgums, tomēr ziņojumā ir norādīts arī uz daudzām sūdzībām, kuru izskatīšanas beigās ombudam nācās izteikt aizrādījumu;

I.

tā kā ombuds arī ir darbojies aktīvi, ierosinot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas;

J.

tā kā 2001.gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas ombuda īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam par izmeklēšanas pēc savas iniciatīvas veikšanu par Labas administratīvās prakses kodeksa esamību un publisko pieejamību dažādās Eiropas Kopienas iestādēs un struktūrvienībās, Eiropas Parlaments (3) vienbalsīgi pieņēma; un tā kā Komisija kodeksu nav pieņēmusi;

K.

tā kā Līgums par Konstitūciju Eiropai ietver juridisko pamatu turpmākam tiesību aktam par labu administratīvo praksi;

L.

tā kā Konventam 2003. gada 23. janvārī iesniegtajā rakstā ombuds norādīja, ka “Līguma aizstāšana ar Konstitūciju, īpaši ar tādu Konstitūciju, kurā iekļautas pamattiesības, prasa nopietni apsvērt Līguma uzraudzības lomu, kāda ir Komisijai”;

M.

tā kā ombuds savā lēmumā par sūdzību Nr. 995/98/OV jau ir uzsvēris, ka, pat ja Komisija izmanto pilnvaras rīkoties pēc sava ieskata attiecībā uz pārkāpumu procedūru sākšanu, uz šīm tiesībām nekādā gadījumā “neattiecas juridiskie ierobežojumi, kā noteikts Eiropas Kopienu Tiesas tiesu praksē, kas, piemēram, izvirza prasību, ka administratīvajām iestādēm jārīkojas konsekventi un godprātīgi, jāizvairās no diskriminācijas, jārīkojas atbilstīgi proporcionalitātes, vienlīdzības un likumiskās paļāvības principiem, kā arī jāievēro cilvēktiesības un pamatbrīvības”;

N.

tā kā Eiropas Parlaments jau 1999. gada decembrī saņēma Eiropas ombuda pieprasījumu grozīt ombuda statūtu noteikumus par viņa tiesībām piekļūt dokumentiem un uzklausīt lieciniekus; tā kā, kaut gan Eiropas Parlaments ieteica šos noteikumus grozīt, tie vēl aizvien nav grozīti Komisijas un Padomes iebildumu dēļ;

O.

tā kā ombuds, izsakot nožēlu par negatīvajiem viedokļiem attiecībā uz šo priekšlikumu, 2002. gada 17.decembra vēstulē Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam ierosināja ombuda un Eiropas Parlamenta dienestiem kopīgi apspriest jautājumu par ombuda statūtu pārskatīšanu;

P.

tā kā gada ziņojums liecina, ka ombuds ir centies turpināt dalībvalstu un reģionālo ombudu tīkla izveidi, īpašu uzmanību pievēršot kandidātvalstīm;

Q.

tā kā gada ziņojumā ir minēts, ka gan iepriekšējais ombuds Jacob Söderman, gan pašreizējais ombuds Nikiforos Diamandouros ir pieprasījuši Konstitūcijā nepārprotami atzītu ombudu lomu un citus ārpustiesas aizsardzības līdzekļus;

1.

apstiprina Eiropas ombuda iesniegto 2003. gada ziņojumu, kas sniedz visaptverošu pārskatu par gada laikā veikto darbību un ierosināto lietu aprakstu;

2.

apsveic pirmo Eiropas ombudu Jacob Södermanar sekmīgā un sarežģītā pilnvaru laika pabeigšanu 2003. gada 31.martā; septiņarpus gadus atrazdamies amatā, viņš pilnībā nostiprināja iestādes darbības pamatprincipus un palīdzēja iegūt kompensāciju vairāk nekā 11 000 pilsoņiem;

3.

augstu novērtē Nikiforos Diamandouros paveikto, kurš kopš stāšanās amatā 2003. gada aprīlī ir veiksmīgi īstenojis mērķus palielināt Eiropas ombuda biroja efektivitāti un veicināt labu valsts pārvaldi, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanu;

4.

uzskata, ka ombuda loma, palielinot atklātību un atbildību Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesos un administrēšanā, ir būtisks ieguldījums ceļā uz Savienību, kurā lēmumu pieņemšana patiešām ir “cik vien iespējams atklāta un cik vien iespējams tuvināta pilsoņiem”, kā prasa Eiropas Savienības Līguma 1. panta 2. punkts;

5.

izsaka atzinību par ombuda paveikto, lai, izmantojot iespējas izplatīt informatīvos materiālus, apmeklējot dalībvalstis un konferences, šo iestādi padarītu pazīstamu sabiedrībā un informētu pilsoņus par viņu tiesībām;

6.

norāda, ka Komisija ir pozitīvi atbildējusi uz ombuda priekšlikumu sistemātiski informēt par personām, kas ir iesniegušas pieteikumus dotāciju un subsīdiju saņemšanai, un personām, kuras tās jau saņēmušas, un attiecībā uz iespēju iesniegt sūdzību par kļūdām pārvaldē;

7.

norāda, ka sūdzību skaits ir būtiski palielinājies, kas liecina par ombuda sasniegtajiem panākumiem, mudinot pilsoņus, kuriem ir saskarsme ar ES iestādēm, arvien biežāk apzināties savas tiesības;

8.

norāda, ka tomēr sabiedrība vēl precīzi neizprot ombuda atbildības jomu, jo apmēram 75 % sūdzību neatbilst viņa pilnvarām; taču ar gandarījumu atzīmē, ka šādos gadījumos ombuds cenšas palīdzēt sūdzību iesniedzējiem, nododot tās izskatīšanai citām iestādēm, it īpaši Lūgumrakstu komitejai, dalībvalstu vai vietējiem ombudiem, turpinot uzsvērt, ka pilsoņi pienācīgi jāinformē, izmantojot dažādus iepriekš minētos līdzekļus;

9.

ar gandarījumu norāda, ka daudzos gadījumos Eiropas iestādes, apzinoties attiecīgo problēmu, ir veikušas pasākumus, lai apmierinātu sūdzību, kam tās devušas pamatu, un ka citos gadījumos ir panākts mierizlīgums; mudina arī turpmāk attiecīgās ES iestādes izpildīt ombuda ieteikumu projektus, lai novērstu kļūdas pārvaldē, kuras varētu rasties pēc izmeklēšanas, un ievērotu ombuda turpmākos aizrādījumus, lai izvairītos no līdzīgām pārvaldes kļūdām nākotnē;

10.

ar gandarījumu norāda, ka četros gadījumos ombuds ir bijis sekmīgs vidutājs un panācis mierizlīgumus, piedāvājot pozitīvu risinājumu, kas apmierina abas puses, un ka gada beigās tika izskatīti nākamie septiņi mierizlīguma priekšlikumi;

11.

norāda arī, ka 2003. gadā ombuds iepazīstināja iestādes, īpaši Padomi, ar aizrādījumiem attiecībā uz sūdzībām par apgrūtinātu piekļuvi dokumentiem; atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja šo problēmu izskatīja ziņojumā par sūdzību, ko iesniedza NVO “Statewatch” un ka Padome šajā kontekstā deva garantiju, ka turpmāk tā ievēros noteikumus par piekļuvi dokumentiem;

12.

aicina visas ES iestādes un struktūras pilnībā īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr.1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (4), atzīstot, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 42. pantu un godprātīgu mērķi pieņemt lēmumus “cik iespējams atklāti un ciešā saistībā ar pilsoņiem” piekļuve Eiropas iestāžu un struktūru rīcībā esošajiem dokumentiem ir viena no pamattiesībām; uzsver, ka ES iestādēm un struktūrām katrs pieprasījums jāizskata ārkārtīgi uzmanīgi un katrā gadījumā atsevišķi, pirms varbūt piemērot noteikumus par brīvas piekļuves principa izņēmumiem;

13.

ar gandarījumu apsveic ombuda lēmumu par publisku piekļuvi Prezidija darba kārtībām un protokoliem, kuru tas pieņēma pēc Eiropas Konventa darba pabeigšanas; kaut gan Regula (EK) Nr.1049/2001 nav piemērojama, ombuds sekmīgi nodrošina, ka ievēro labas administratīvās prakses principu;

14.

atgādina Parlamenta 2002. gada 14. marta rezolūciju par Regulas (EK) Nr.1049/2001 īstenošanu (5), kurā tas izsaka nožēlu, ka Komisija joprojām neļauj Parlamentam pārbaudīt visu pārkāpuma procedūru, tostarp neļauj piekļūt Komisijas un dalībvalstu sarakstei, mazinot Kopienas tiesību aktu efektivitāti;

15.

atbalsta Komisijai izteikto aicinājumu iesniegt priekšlikumus grozīt Regulu (EK) Nr.1049/2001, it īpaši attiecībā uz piekļuvi normatīvajiem dokumentiem;

16.

norāda, ka, tāpat kā 2003. gadā, bija daudz sūdzību par atklātības un pārredzamības trūkumu iestāžu darbinieku pieņemšanas konkursos — jomā, ko ombuds daudzus gadus ir uzskatījis par īpaši prioritāru, jo tik daudzi pilsoņi ar iestādēm saskaras saistībā ar darbā pieņemšanas procedūru; norāda, ka dažas šo sūdzību lietas ir beigušās ar ombuda izteiktu aizrādījumu;

17.

ar gandarījumu norāda, ka Padome pēc divām ombudam adresētām sūdzībām nolēma ievērot ombuda ieteikumus un kandidātiem, kas piedalījās darbinieku pieņemšanas konkursā, deva iespēju piekļūt izlabotajiem pārbaudes darbiem, tādējādi ieviešot tādu pašu praksi kā Parlamentā un Komisijā;

18.

pieprasa, lai starpiestāžu struktūra Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO), kas turpmāk organizēs lielāko daļu ES iestāžu darbinieku pieņemšanas konkursu, ievērotu šo konkursu atklātības un pārredzamības noteikumus un praksi, kura gadu gaitā ir sasniegta, pateicoties galvenokārt ombudam iesniegtajām sūdzībām un ombuda ieteikumiem;

19.

norāda, ka daudzas sūdzības, kuras izskatot ombuds ir izteicis aizrādījumus, attiecas uz sarakstē novilcinātām atbildēm, atbilžu trūkumu, nepilnīgām vai nelaipnām atbildēm; tāpēc atgādina iestādēm un struktūrām, ka viņu pašu interesēs ir pienācīgi un korekti sazināties ar pilsoņiem;

20.

ar gandarījumu norāda, ka 2003. gadā ir sāktas piecas pēc ombuda iniciatīvas ierosinātas izmeklēšanas, no kurām viena attiecās uz invalīdiem, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 26. pantu invalīdus nediskriminē attiecībās ar Eiropas iestādēm;

21.

atgādina, ka Parlaments pieņēma iepriekšminēto rezolūciju par ES iestāžu Labas administratīvās prakses kodeksu un ka Parlaments kopš tā laika vairākkārt ir uzsvēris, ka šis kodekss jāpiemēro visām iestādēm un struktūrām; izsaka nožēlu, ka līdz šim Komisijai nav izdevies kodeksu pilnībā pieņemt un piemērot;

22.

atgādina, ka 2003. gada 25. septembrī, kad apsprieda ombuda 2002. gada ziņojumu, Komisijas priekšsēdētāja vietniece Loyola De Palacio norādīja, ka Konstitūcijas Eiropai projekts ietvēra juridisko pamatu turpmākajam tiesību aktam par labu administratīvo praksi jomā, kas obligāti jāpiemēro visām Savienības iestādēm un struktūrām; piekrīt ombudam, ka Komisijai jāsāk sagatavošanas darbs, lai panāktu šāda tiesību akta pieņemšanu;

23.

aicina ombudu, īstenojot tiesību aktu par labu administratīvo praksi, darboties kopā ar Lūgumrakstu komiteju, lai turpinātu pilnveidot labas administratīvās prakses kritēriju attiecībā uz pārkāpuma procedūru, kas noteikta ombuda Lēmumā par sūdzību 995/98/OV, un nodrošinātu, ka to īsteno Komisija;

24.

uzskata, ka ombudam ir jābūt neierobežotai piekļuvei dokumentiem izmeklēšanas gaitā; norāda, ka ir pagājuši gandrīz seši gadi, kopš ombuds ierosināja grozīt ombuda Statūtu 3. panta 2. punktu par ombuda piekļuvi dokumentiem un liecinieku uzklausīšanu, attiecībā uz ko Eiropas Parlaments 2001.gada 6. septembrī pieņēma rezolūciju (6); izsaka nožēlu, ka Padomes kvalificētais vairākums nav spējis apstiprināt šo rezolūciju (7);

25.

atbalsta nepieciešamību pārskatīt 1994.gada 9. martā pieņemtos ombuda Statūtus atbilstoši sasniegumiem pēdējos desmit gados, starp kuriem, kā Jacob Söderman minēja 2002. gada 17.decembra vēstulē Parlamenta priekšsēdētājam Pat Cox, ir Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas tiesības un pieņemtā Regula (EK) Nr.1049/2001 par piekļuvi dokumentiem;

26.

izsaka atzinību par ombuda biroja un Lūgumrakstu komitejas labo sadarbību, ieskaitot lietu savstarpējo apmaiņu, kad tas ir lietderīgi, kā rezultātā sešas sūdzības šai komitejai nodeva tieši un citiem 142 sūdzību iesniedzējiem ieteica iesniegt lūgumrakstus;

27.

augstu novērtē ombuda izveidoto dalībvalstu un vietējo ombudu tīklu, kā arī citas struktūras, kurām pārsūta sūdzības, kas neatbilst ombuda pilnvarām; uzskata, ka lietderīgi būtu nodrošināt Lūgumrakstu komitejas piekļuvi šim tīklam un izveidot līdzīgu lūgumrakstu komiteju tīklu sadarbībai ar ombuda biroju;

28.

mudina ombudu turpināt centienus sadarbībā ar dalībvalstu un vietējiem ombudiem izveidot visaptverošu un efektīvu ārpustiesas aizsardzības līdzekļu sistēmu, kas darbotos Eiropas Savienības pilsoņu interesēs un kas ņemtu vērā, ka ES tiesību aktos paredzētās pilsoņu tiesības tiek pārkāptas;

29.

uzdod Parlamenta priekšsēdētājam šo rezolūciju un ziņojumu nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī dalībvalstu ombudiem vai līdzīgām struktūrām.

—

ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par Kotdivuāru,

—

ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū parakstīto ĀKK un EK Partnerattiecību nolīgumu,

—

ņemot vērā Linas-Marcoussis nolīgumu, ko 2003. gada 24. janvārī parakstīja visas Kotdivuāras civilajā konfliktā iesaistītās puses,

—

ņemot vērā Akra III nolīgumu, ko 2004. gada 30. jūlijā parakstīja visas konfliktā iesaistītās puses un ar ko nosaka skaidru Linas-Marcoussis nolīguma īstenošanas grafiku, un īpaši attiecībā uz politisko reformu un atbruņošanās procesu, demobilizāciju un reintegrāciju (DDR), lai sagatavotos brīvām un pārredzamām vēlēšanām 2005. gada beigās,

—

ņemot vērā prezidentūras 2004. gada 7.novembra deklarāciju Eiropas Savienības vārdā,

—

ņemot vērā kopīgo Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) un Eiropas Savienības paziņojumu par situāciju Kotdivuārā, ko pieņēma 2004. gada 8. novembrī,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes 2004. gada 8. novembra19. sesijas paziņojumu,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Kofi Annan 2004. gada 9. novembra ziņojumu,

—

ņemot vērā nostāju, ko Āfrikas valstu vadītāji pieņēma Abudžā 2004. gada 12. novembrī, un ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr.1572, kuru vienprātīgi pieņēma 2004. gada 15. novembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 115.panta 5. punktu,

A.

tā kā Kotdivuāras valdība 2004. gada 4. novembrī pārkāpa pamiera nolīgumu, veicot gaisa uzbrukumu nemierniekiem Bouaké un Korhogo pilsētas drošības zonā ziemeļos;

B.

tā kā 2004. gada 6. novembrī valdības lidmašīna minētajā reģionā bombardēja Francijas miera uzturēšanas spēkus, nogalinot 9 un ievainojot 31 cilvēku, kas noveda pie tā, ka Francijas spēki iznīcināja lielāko daļu Kotdivuāras gaisa spēku, kas savukārt izraisīja valdību atbalstošo nemiernieku demonstrāciju Abidžanas pilsētā, aizskarot un iebiedējot ārzemniekus, aizdedzinot franču skolas un demolējot franču īpašumus;

C.

tā kā Francijas karaspēks un ANO operācijas Kotdivuārā (UNOCI) spēki, kuru kopējais karavīru skaits sasniedz 10 000, pārrauga drošības zonu, un viņiem ir atļauts lietot visus nepieciešamos līdzekļus, lai novērstu naidīgu darbību;

D.

tā kā Kotdivuāras varas iestādes ir aizliegušas astoņu opozīcijas avīžu izdošanu, valdību atbalstošie kaujinieki ir izdemolējuši vairākas privātās avīžu izdevniecības un ir notikušas diversijas pret starptautiskām radiostacijām, un tā kā valsts īpašumā esošo radio un televīzijas pārraidēs iedzīvotājus mudina uz etnisku vardarbību un ksenofobiju, izraisot strauju ārzemju pavalstnieku izbraukšanu;

E.

tā kā Kotdivuāras nestabilitātei ir senas un dziļas saknes, tostarp ekonomiskā un sociālā stāvokļa pasliktināšanās;

F.

tā kā vardarbība turpinās, un tā ir radījusi smagas sekas jau tā sarežģītajā humānajā situācijā valstī, kurā gandrīz miljons cilvēku ir atkarīgi no starptautiskās humānās palīdzības, jo daudzas humānās palīdzības misijas ir pārtraukušas savu darbību, un tā kā vardarbība un pieaugošais risks veikt iedzīvotāju masu pārvietošanas varētu destabilizēt plašāku Rietumāfrikas reģionu, īpaši Libēriju;

G.

tā kā arī nepietiekams starptautiskais finansējums pastiprina humāno krīzi;

H.

tā kā Akras nolīgums paredz nemiernieku un kaujinieku atbruņošanu līdz 2004. gada 15. oktobrim un tas nav noticis;

I.

tā kā ne politisko reformu ne atbruņošanās termiņus, kas noteikti Akra III nolīgumā, konfliktā iesaistītās puses nav ievērojušas;

J.

tā kā nevar likumīgi noorganizēt ne referendumu, ne brīvas un taisnīgas vēlēšanas, ja valsts netiek atkal apvienota;

K.

tā kā nav ievērota apņemšanās attiecībā uz visiem galvenajiem Kotonū nolīguma pīlāriem — cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu;

L.

tā kā Dienvidāfrikā ir uzsākts jauns diplomātijas kurss, lai atrastu krīzes politisku risinājumu, kā vidutāju iesaistot Dienvidāfrikas prezidentu Mbeki;

1.

atzinīgi vērtē, sekojot 2004. gada 12. novembra Āfrikas valstu vadītāju sanāksmē Abudžā pieņemtajai nostājai, Drošības padomes lēmumu nekavējoties noteikt ieroču embargo, kas, ja Līgumslēdzējas puses rīkosies saskaņā ar vienošanos, paredz finanšu līdzekļu iesaldēšanu un ārzemju ceļojumu ierobežojumus ikvienai personai, kura turpina apdraudēt miera procesu un Kotdivuāras nācijas samierināšanu, un kas pieprasa, lai valsts varas iestādes pārtrauc visas radio un televīzijas pārraides, kas kurina naidu, neiecietību un vardarbību;

2.

izrāda cieņu visu neseno pēc pamiera līgumu laušanas notikumu upuru piemiņai, izsaka līdzjūtību upuru ģimenēm — kotdivuāriešu, āfrikāņu un franču — par šādiem vardarbības aktiem, īpaši pret sievietēm; nosoda vardarbību un ksenofobijas un izlaupīšanas aktus un aicina Kotdivuāras valdību pārtraukt šādu cietsirdīgu izturēšanos un nesodāmību, ko līdz šim baudīja likumpārkāpēji un šādu aktu veicinātāji;

3.

aicina visas konfliktā iesaistītās puses:

4.

atzinīgi vērtē Āfrikas Savienības un ECOWAS piešķirtās pilnvaras Dienvidāfrikas prezidentam Thabo Mbeki darboties kā vidutājam starp konfliktā iesaistītajām pusēm un Āfrikas Savienības iesaistīšanos, lai rastu Kotdivuāras krīzes politisku risinājumu, un izsaka pilnu atbalstu Āfrikas Savienības un Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas, kā arī ANO pašreizējās krīzes ātra un ilgtspējīga risinājuma meklējumiem;

5.

izsaka nožēlu, ka pašreizējais miera uzturēšanas spēku sastāvs nav pietiekami daudznacionāls;

6.

aicina ES dalībvalstis aktīvi iesaistīties ANO un Francijas veiktās miera uzturēšanas misijas atbalstīšanā un izsaka nožēlu, ka Licorne misijā, ko veica tikai Francijas spēki, nebija Eiropas komponentes;

7.

nosoda opozīcijas partiju ēku un avīžu izdevniecību iznīcināšanu un sabotāžas aktus pret ārvalstu radio pārraidēm;

8.

aicina Kotdivuāras valdību un “Jauno spēku” pārstāvjus īstenot Akra III nolīgumu un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atjaunotu tiesiskumu, uzturētu un garantētu cilvēktiesību ievērošanu;

9.

aicina Padomi attiecībā uz konflikta novēršanu cīnīties ar krīzes pamatā esošiem cēloņiem, īpaši ekonomiskiem un sociāliem cēloņiem, un atbalstīt Āfrikas Savienības miera uzturēšanas spēku izvietošanu, paralēli Eiropas Attīstības fonda “miera štābam”; aicina ES un starptautisko sabiedrību palielināt finansējumu humānajai palīdzībai Kotdivuārā, tiklīdz apstākļi ļauj veikt apjomīgākas un ļoti vajadzīgas operācijas;

10.

šajā sakarā aicina Padomi apsvērt iespēju sarīkot konsultācijas starp ES un Kotdivuāru saskaņā ar Kotonū nolīguma 9. un 96. pantu;

11.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO Āfrikas Savienības un ECOWAS Ģenerālsekretāriem un Kotdivuāras prezidentam un valdībai.

—

ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par Tibetu un cilvēktiesību situāciju Ķīnā, kā arī tā rezolūcijas par cilvēktiesībām pasaulē,

—

ņemot vērā 2002. gada 19.decembrī (1) pieņemto Parlamenta rezolūciju par Tenzin Delek Rinpoché un Lobsang Dhondup lietām,

—

ņemot vērā Reglamenta 115.panta 5. punktu,

A.

tā kā 2002. gada 2. decembrī Kardzes (Ganzi) Starpniecības tautas tiesa Sičuanas provinces Kardzes Tibetiešu autonomajā prefektūrā piesprieda nāves sodu ietekmīgam budistu lamam Tenzin Delek Rinpoché, atliekot sprieduma izpildi uz diviem gadiem, un tā kā viņa palīgam Lobsang Dhondup nāves sodu izpildīja 2003. gada 26. janvārī, abos gadījumos par iespējamiem politiskiem pārkāpumiem;

B.

tā kā abus arestēja 2002. gada aprīļa sākumā pēc 2002. gada 3. aprīlī Sičuanas provinces galvaspilsētā Čengdu notikušā bumbas sprādziena;

C.

tā kā Tenzin Delek Rinpoché apsūdzēja par “sprādzienu izraisīšanu” un “separātisma provocēšanu” un viņa vaina nav pierādīta;

D.

tā kā ziņo, ka Tenzin Delek Rinpoché līdz šim tur ieslodzījumā pilnīgā izolācijā un ka viņš vairākus mēnešus ir spīdzināts;

E.

nopietni noraizējies par to, ka Tenzin Delek Rinpoché sprieduma izpildes atlikšanas termiņš beidzas 2004. gada 2. decembrī;

F.

tā kā pēc Eiropadomes pieprasījuma Padome pašlaik izskata Ķīnai noteikto ieroču pārdošanas embargo, par ko nolēma un ko īstenoja 1989. gadā;

G.

tā kā Ķīnas Tautas Republikas valdība nesen uzņēma Viņa Svētības Dalailamas pārstāvjus;

1.

atkārtoti atgādina izteikto aicinājumu atcelt nāves sodu, aicina nekavējoties Ķīnā izsludināt moratoriju nāves sodam un aicina Ķīnas iestādes nekavējoties aizstāt Tenzin Delek Rinpoché piespriesto nāves sodu ar citu sodu;

2.

stingri nosoda nāves soda izpildi Lobsang Dhondup 2003. gada 26. janvārī;

3.

aicina Sičuanas provinces Tautas prokuratūras virsprokuroru un Sičuanas provinces tautas valdības vadītāju darīt visu iespējamo, lai novērstu nāves soda izpildi Tenzin Delek Rinpoché;

4.

aicina iestādes garantēt, ka pret Tenzin Delek Rinpoché aizturēšanas laikā neizturēsies slikti, aicina lietu nekavējoties pārskatīt un aicina Ķīnas iestādes darīt visu iespējamo, lai nodrošinātu starptautisko cilvēktiesību un šajā jomā pieņemtajos tiesību aktos noteikto standartu ievērošanu un it īpaši nodrošināt apcietinātajām personām starptautiski atzītus tiesas procesus;

5.

aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis mudināt Ķīnas Tautas Republikas valdību ievērot Tibetas iedzīvotāju tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību, it īpaši novērst nāves soda izpildi Tenzin Delek Rinpoché un aicināt sākt jaunu un godīgu tiesas procesu;

6.

aicina Komisiju un Padomi gaidāmajā ES un Ķīnas augstākā līmeņa sanāksmē izteikt bažas par Tenzin Delek Rinpoché lietu;

7.

aicina Padomi un dalībvalstis uzturēt spēkā ES noteikto ieroču tirdzniecības embargo attiecībā uz Ķīnas Tautas Republiku un nesamazināt pašreizējos dalībvalstu ierobežojumus šādu ieroču tirdzniecībai; uzskata, ka šis embargo jāsaglabā līdz laikam, kad ES būs pieņēmusi juridiski saistošu Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu un Ķīnas Tautas Republika būs veikusi konkrētus pasākumus, lai izlabotu cilvēktiesību situāciju šajā valstī, cita starpā ratificējot ANO Paktu par civilajām un politiskajām tiesībām un pilnīgi ievērojot minoritāšu tiesības;

8.

atzinīgi vērtē tibetiešu Ngawang Sangdrol un Jigme Sangpo atbrīvošanu, kuri ir bijuši visilgāk ieslodzītie savas pārliecības dēļ, un aicina Ķīnas iestādes turpināt atbrīvot ieslodzītos;

9.

aicina Ķīnas Tautas Republikas valdību pastiprināt ar Dalailamas pārstāvjiem notiekošo dialogu, lai bez kavēšanas panāktu abpusēji pieņemamu risinājumu Tibetas jautājumā;

10.

šajā sakarā atkārtoti atgādina Padomei izteikto aicinājumu iecelt ES īpašo pārstāvi Tibetas jautājumos, lai efektīvi veicinātu šī jautājuma mierīgu atrisināšanu;

11.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram, Ķīnas valdībai, Sičuanas provinces vadītājam un Sičuanas provinces Tautas prokuratūras virsprokuroram.

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību komitejas 2004. gada martā pret Eritreju pieņemto nolēmumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 115.panta 5. punktu,

A.

patiesās rūpēs par cilvēktiesību situācijas nepārtraukto pasliktināšanos Eritrejā un raizējoties par Eritrejas varasiestāžu izrādīto nevēlēšanos sadarboties, neskatoties uz atkārtotiem starptautisko cilvēktiesību organizāciju un NVO aicinājumiem;

B.

tā kā 2004. gada 4. novembrī Eritrejas drošības spēki bez rūpīgas pārbaudes ir arestējuši tūkstošiem jauniešu un citas personas, ko tur aizdomās par izvairīšanos no militārā dienesta, un baidoties, ka apcietinātos var pakļaut spīdzināšanai un slikti izturēties pret tiem;

C.

tā kā tiek lēsts, ka 2004. gada 4. novembrī notikušā iebrukuma rezultātā Adi Abeto militārā cietumā ir gājuši bojā vismaz 12 cilvēki;

D.

tā kā daudzi jauni cilvēki ir aizbēguši no valsts, lai izvairītos no militārā dienesta, un daudzi cilvēki, kuri piespiedu kārtā atgriezās Eritrejā no Maltas un Lībijas, tika arestēti, spīdzināti un nosūtīti uz slepeniem cietumiem, kur viņi vēl joprojām atrodas slepenā apcietinājumā;

E.

izsakot dziļu nožēlu par tā sauktās Asmara - 11 grupas (iepriekšējās valdošās partijas parlamenta deputātu grupa, kas aicināja sākt demokratizācijas procesu) turēšanu ieslodzījumā no 2001. gada, neizvirzot viņiem apsūdzības;

F.

ņemot vēra, ka saistībā ar neatkarīgas preses aizliegšanu de facto un vairāku asociāciju “Žurnālisti bez robežām” pārstāvošu žurnālistu aizturēšanu Eritreja ir ievietota pasaules attiecībā pret žurnālistiem visrepresīvāko valstu trešajā kategorijā;

G.

tā kā Asmarā kopš 2001. gada septembra ir arestēti 13 neatkarīgi žurnālisti, no kuriem viens — Dawit Issak ‐ ir Zviedrijas pilsonis, kurš nav tiesāts par nevienu pārkāpumu, un Eritrejas varasiestādes ir atteikušās sniegt jebkādus komentārus par viņa likteni;

H.

tā kā 1997. gada konstitūcija, kas garantē pilsoniskās brīvības, tai skaitā reliģiskās pārliecības brīvību, nekad nav īstenota;

I.

tā kā cieņa pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, tajā skaitā vārda brīvība, ir neatņemama Kotonū Partnerattiecību nolīguma sastāvdaļa,

1.

stingri nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus Eritrejā un aicina valsts varasiestādes ievērot cilvēktiesības un starptautiskās konvencijas un pilnībā sadarboties ar starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām un NVO;

2.

aicina Eritrejas valdību ievērot starptautiskās cilvēktiesību konvencijas;

3.

aicina veikt rūpīgu un neatkarīgu izmeklēšanu par Adi Abeto militārajā cietumā 2004. gada 4. novembrī notikušo incidentu, kurā pēc saņemtās informācijas ir nošauti vismaz divpadsmit ieslodzītie, un aicina saukt pie atbildības par šī nozieguma izdarīšanu vainīgos;

4.

aicina Eritrejas varasiestādes nekavējoties atbrīvot 11 bijušos parlamenta deputātus saskaņā ar Āfrikas Cilvēktiesību komitejas 2004. gada martā pieņemto nolēmumu;

5.

aicina Eritrejas iestādes atcelt aizliegumu valstī izdot neatkarīgus preses izdevumus un nekavējoties atbrīvot 13 neatkarīgos žurnālistus un visus pārējos, kas ir apcietināti par to, ka izmantoja tiesības uz vārda brīvību;

6.

aicina Eritrejas varasiestādes ievērot visu ieslodzīto, tajā skaitā arī 2004. gada 4. novembrī arestēto jauniešu cilvēktiesības un ļaut viņiem nekavējoties sazināties ar ģimenēm un advokātiem;

7.

atkārtoti uzsver, kas tas piešķir lielu nozīmi pamatbrīvībām, tajā skaitā vārda brīvībai, tiesībām apvienoties, īpaši politikas un ārodbiedrību jomās, un pulcēšanās brīvībai;

8.

atkārtoti izsaka prasību sākt Eritrejā politisku procesu, lai sapulcinātu dažādo partiju vadītājus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus ar mērķi rast risinājumu pašreizējai krīzei un nostādīt valsti uz demokrātijas, politiskā plurālisma un ilgspējīgas attīstības ceļa; šajā sakarā apstiprina apņemšanos atbalstīt Eritrejas attīstību, kā arī miera, stabilitātes un sadarbības nodrošināšanu šajā reģionā;

9.

aicina ES padomi un Komisiju atbilstīgi Kotonū Nolīguma 96. pantam sākt pārrunu procedūru, lai izbeigtu cilvēktiesību pārkāpumus un sagatavotu augsni politiskam plurālismam;

10.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ĀKK un ES Padomei un Apvienotajai parlamentārajai asamblejai, Apvienoto Nāciju Organizācijas un Āfrikas Savienības ģenerālsekretāriem, kā arī Eritrejas valdībai un Parlamentam.