|
23.7.2005 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 182/23 |
Prasība pret Itālijas Republiku, ko Eiropas Kopienu Komisija iesniedza 2005. gada 26. aprīlī
(Lieta C-185/05)
(2005/C 182/43)
tiesvedības valoda — itāļu
Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 26. aprīlī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Itālijas Republiku, ko cēla Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv B. Šima [B. Schima] un F. Amato [F. Amato], Komisijas Juridiskā dienesta pārstāvji.
Prasītāja prasījumi Tiesai ir šādi:
|
1) |
noteikt, ka Itālijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, kas noteikti Direktīvas 96/82 (1) 9. panta 4. punktā, 17. panta 1. punktā un 18. panta 1. punkta pirmajā līdz trešajā ievilkumā, jo tā atstāja spēkā tiesisko regulējumu, kas ietverts Likumdošanas Dekrēta [Decreto legislativo] Nr. 344/1999 9. panta 3. un 4. punktā, saskaņā ar kuru tā uzņēmuma īpašnieks, kurā atrodas bīstamās vielas, ir tiesīgs izmantot uzņēmumā esošās iekārtas, pirms iestāde, kam ir jāizsaka savs viedoklis par drošības pārskatu, ir noteikti paziņojusi minētajam īpašniekam tās drošības pārskata pārbaudes rezultātus, atstāja spēkā tiesisko regulējumu, kas ietverts Likumdošanas Dekrēta Nr. 344/1999 21. panta 3. punktā, un saskaņā ar kuru atbildīgajai iestādei nav jāaizliedz nodot ekspluatācijā iekārtas, ja pasākumi, ko uzņēmums veic, lai novērstu smagus nelaimes gadījumus un mazinātu nelaimes gadījumu sekas, acīmredzami nav pietiekami, nav pieņēmusi nekādu saistošo tiesisko regulējumu, kas paredzētu pārbaudes, kuras ļautu regulāri un sistemātiski pārbaudīt uzņēmuma tehnisko, organizatorisko un vadības sistēmu, ar ko atbildīgā iestāde nodrošinātu, ka uzņēmējs var pierādīt, ka tas saistībā ar dažādām ar uzņēmuma darbību saistītām aktivitātēm ir veicis pasākumus, kas vajadzīgi smagu nelaimes gadījumu novēršanai un paredzējis piemērotus līdzekļus smagu nelaimes gadījumu seku novēršanai uzņēmuma teritorijā un ārpus tās, un nav pieņēmusi nekādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar ko pārbaudei būtu jānodrošina, lai dati un informācija drošības pārskatā vai citos ziņojumos precīzi atbilstu uzņēmuma situācijai; |
|
2) |
piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Padomes 1996. gada 9. decembra Direktīva 96/82/EK par tādu smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšanu, kuros iesaistītas bīstamas vielas, nosaka, ka tā uzņēmuma īpašniekam, kurā atrodas bīstamās vielas, ir pienākums iesniegt drošības pārskatu atbildīgajai iestādei. Itālijas Republika ir transponējusi šo Direktīvu 1999. gada 17. augusta Likumdošanas Dekrētā Nr. 334.
Pēc Komisijas domām, uzņēmējs atbilstoši Direktīvas 9. panta 4. punktam nedrīkst izmantot uzņēmumā iekārtas bez noteiktas atbildīgās iestādes atļaujas.
Likumdošanas Dekrēts tomēr ļauj uzņēmējam izmantot iekārtas uzņēmumā, pirms atbildīgā iestāde ir paziņojusi drošības pārskata pārbaudes rezultātus.
No Direktīvas 17. panta 1. punkta izriet, ka atbildīgajai iestādei ir pienākums aizliegt nodot ekspluatācijā iekārtas, ja pasākumi, ko uzņēmums veic, lai novērstu smagus nelaimes gadījumus un mazinātu nelaimes gadījumu sekas, acīmredzami nav pietiekami.
Likumdošanas Dekrēts tomēr acīmredzami atbrīvo atbildīgo iestādi no šā pienākuma.
Visbeidzot dalībvalstīm atbilstoši Direktīvas 18. panta 1. punktam ir jāpieņem tiesiskais regulējums, kas paredz tādas pārbaudes, kuras ļautu regulāri un sistemātiski pārbaudīt uzņēmuma tehnisko, organizatorisko un vadības sistēmu, ar ko atbildīgā iestāde nodrošinātu, ka uzņēmējs var pierādīt, ka tas saistībā ar dažādām ar uzņēmuma darbību saistītām aktivitātēm ir veicis pasākumus, kas vajadzīgi smagu nelaimes gadījumu novēršanai un paredzējis piemērotus līdzekļus smagu nelaimes gadījumu seku novēršanai uzņēmuma teritorijā un ārpus tās. Turklāt dalībvalstīm atbilstoši Regulas 18. panta 1. punktam ir jāpieņem tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko pārbaudei būtu jānodrošina, lai dati un informācija drošības pārskatā vai citos ziņojumos precīzi atbilstu uzņēmuma situācijai.
Likumdošanas Dekrētā tomēr šie noteikumi nav transponēti, bet ir paredzēts to transponēt tikai turpmākos dekrētos, kas līdz šai dienai vēl nav pieņemti.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka Itālijas Republika tādējādi nav izpildījusi pienākumus, kas noteikti Direktīvas 9. panta 4. punktā, 17. panta 1. punktā un 18. panta 1. punkta pirmajā līdz trešajā ievilkumā.
(1) OV L 10, 14.01.1997., 13. lpp.