|
30.4.2005 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 106/13 |
Apelācija, ko 2005. gada 2. februārī ierosināja Zviedrijas Karaliste, par 2004. gada 23. novembra Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (piektā palāta) spriedumu lietā T-84/03 Maurizio Turco, kura prasījumus atbalsta Somijas Republika, Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste, pret Eiropas Savienības Padomi, kuras prasījumus atbalsta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Kopienu Komisija
(lieta C-39/05 P)
(2005/C 106/27)
tiesvedības valoda — angļu
Eiropas Kopienu Tiesā 2005. gada 2. februārī izskatīšanai ir iesniegta apelācijas sūdzība par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2004. gada 23. novembra spriedumu lietā T-84/03 (1) Maurizio Turco, kura prasījumus atbalsta Somijas Republika, Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste, pret Eiropas Savienības Padomi, kuras prasījumus atbalsta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Kopienu Komisija, ko iesniedza Zviedrijas Karaliste, kuru pārstāv K. Wistrand, pārstāvis,
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
|
1) |
atcelt rezolutīvās daļas 1. punktu Pirmās instances tiesas 2004. gada 23. novembra spriedumā lietā T-84/03 Maurizio Turco pret Eiropas Savienības Padomi; |
|
2) |
atcelt Padomes 2002. gada 19. decembra lēmumu daļā, kas attiecas uz piekļuvi juridiskajam atzinumam, ko sniedz Padomes Juridiskais dienests; un |
|
3) |
piespriest Padomei atlīdzināt Ziedrijas Karalistes tiesāšanās izdevumus procesā Eiropas Kopienu Tiesā. |
Pamati un galvenie argumenti
Zviedrijas Karaliste norāda, ka Pirmās instances tiesa spriedumā, kas ir apelācijas priekšmets, ir pārkāpusi Kopienu tiesības.
Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka, no vienas puses, iestāžu pienākums ir katrā atsevišķā gadījumā novērtēt, vai dokumenti, kuriem lūdz piekļuvi, patiešām ietilpst tajos izņēmumos, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā Nr. 1049/2001 (2) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (turpmāk tekstā — “Atklātības regula”).
No otras puses, Pirmās instances tiesa apstiprināja Padomes apgalvojumu, ka juridiskā atzinuma konfidencialitāti likumdošanas jomā noteica vispārīgās intereses. Tas tā bija, pirmkārt, tāpēc, ka šāda veida dokumentu atklāšana izraisītu šaubas par attiecīgās likumdošanas tiesiskumu un, otrkārt, tāpēc, ka Padomes Juridiskā dienesta atzinumu neatkarības nodrošināšana var tikt uzskatīta par interesēm, kas ir aizsargājamas. Pamatojoties uz minēto, Pirmās instances tiesa secināja, ka Padome nav pieļāvusi kļūdu novērtējumā, atsakot dot piekļuvi juridiskajam atzinumam, pamatojoties uz Atklātības regulas 4. panta 2. punkta otro apakšpunktu.
Zviedrijas valdība uzskata, ka šāds secinājums nav saderīgs ar pienākumu novērtēt jautājumu par atklāšanu, ņemot vērā katra atsevišķā dokumenta saturu. Līdz ar to, šāds Pirmās instances tiesas spriedums pārkāpj Kopienu tiesības.
(1) OV C 112, 10.5.2003., 38. lpp.
(2) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp.