|
5.2.2005 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 31/28 |
Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Camar S.r.l. iesniedza 2004. gada 22. novembrī
(lieta T-457/04)
(2005/C 31/53)
tiesvedības valoda - itāļu
Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 22. novembrī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Camar S.r.l., kuru pārstāv advokāti Wilma Viscardini, Simonetta Dona un Mario Paolin.
Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
|
— |
atcelt Komisijas atteikumu, ko ir pieņēmis Lauksaimniecības ģenerāldirektors ar 2004. gada 10. septembra vēstuli (D (4004) 29695 A/25707), kas ir stājies spēkā 2004. gada 20. septembrī; |
|
— |
uzdot izpildīt rezolutīvās daļas 1. punktu 2000. gada 8. jūnija spriedumā apvienotajās lietās T-79/96, T-260/97 un T-117/98; |
|
— |
piespriest Komisijai izpildīt rezolutīvās daļas 1. punktu šajā spriedumā, nolīdzinot atļaujas finansiālo vērtību EUR 5 065 600, kas tai bija jāizsniedz saskaņā ar augstāk minēto spriedumu un ko tā nav izsniegusi, vai citā vērtībā, ko nosaka Pirmās instances Tiesa, pieskaitot valūtas pārvērtējumu un aprēķinātos procentus pēc Pirmās instances tiesas noteiktās likmes, skaitot no 2000. gada 8. jūnija līdz saldo dzēšanai; |
|
— |
piespriest Komisijai atlīdzināt prasītāja, tā partneru personā, ciesto morālo kaitējumu, ko taisnīgi nosaka Pirmās instances tiesa, kas radies 2000. gada 8. jūnija sprieduma neizpildes dēļ; |
|
— |
piespriest Komisijai atlīdzināt izdevumus saistībā ar šo lietu. |
Pamati un galvenie argumenti
Savu prasījumu atbalstam, prasītājs norāda, ka Komisijas bezdarbība, kas ne tikai neveica nekādus konkrētus pasākumus, bet pat nepiedāvāja Camar piemērotus pasākumus, lai izpildītu lietā T-79/96 pasludināto spriedumu (bezdarbība pastāv no 2000. gada 8. jūnija), un tās nepārprotama atteikšanās izpildīt šo spriedumu, kas ir izteikta 2004. gada 10. septembra vēstulē, veido būtisku EKL 233. panta pārkāpumu.
Tiktāl, cik atļauju izsniegšana, ko Komisijai bija jāizsniedz prasītājam šī sprieduma izpildei, vairs nav iespējama, jo, īsumā, banānu imports no trešajām valstīm vairs nav pakļauts tarifu sistēmai, bet gan tas tiek pilnīgi liberalizēts, Camar prasa, lai spriedums tiktu izpildīts līdzvērtīgi finansiālas kompensācijas veidā, kura, atbilstoši pastāvīgai judikatūrai, ir pieņemama, ja spriedumu specifiskā veidā vairs nav iespējams izpildīt.
Prasītājs papildus prasa morālā kaitējuma atbilstošu atlīdzību, ko tas cietis 2000. gada 8. jūnija sprieduma neizpildes dēļ. Tik tiešām, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, šis apstāklis pats par sevi ir zaudējumu atlīdzības pamats tiktāl, cik tas neievēro tiesiskās paļāvības principu. Šajā lietā, tiesiskās paļāvības principa neievērošana ir pirmkārt saasināta ar to, ka Camar varēja paļauties uz Komisijas 2003. gada 20. maija vēstulē, kas tagad ir atsaukta, norādīto nodomu izpildīt spriedumu.