5.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 31/9

—

atzīt, ka vienpusēji nodibinot piena pulvera trasēšanas sistēmu atsevišķiem tā lietošanas veidiem, ko neparedz pilnībā saskaņotās Kopienu tiesības šajā sektorā, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumu, kas tai uzlikti atbilstoši 1999. gada 17. maija Padomes Regulai (EK) Nr. 1255/1999 (1) par piena un piena produktu tirgus kopīgo organizāciju un 1999. gada 17. septembra Komisijas Regulai (EK) Nr. 2799/1999 (2), kas nosaka sīki izstrādātus noteikumus Regulas (EK) Nr. 1255/1999 piemērošanai par atbalsta piešķiršanu vājpienam un sausā vājpiena pulverim, kurš paredzēts lopbarībai, un šāda sausā vājpiena pulvera tirdzniecībai;

—

piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt izdevumus.

1.

Lai novērstu nelikumīgu atbalsta piešķiršanu lopbarībai paredzēta vājpiena pulvera izmantošanai, Regulas (EK) Nr. 1255/1999 un (EK) Nr. 2799/1999 nosaka uzņēmumu, kas lieto šo produktu, strukturētu kontroles mehānismu. Šis mehānisms, pilnībā ļaujot dalībvalstīm pieņemt papildu kontroles pasākumus, lai nodrošinātu noteikumu par atbalsta piešķiršanu ievērošanu, tomēr neļauj tām šajā sektorā strādājošiem uzņēmumiem uzlikt papildu un cita veida pienākumus attiecībā uz atbalstu saņemošiem uzņēmumiem nekā tas noteikts Regulā (EK) Nr. 2799/1999.

2.

Jo īpaši jāuzskata, ka dalībvalstīm nav tiesību vienpusēji noteikt tādas prasības attiecībā uz Regulā Nr. 2799/1999 noteikto piena pulvera sastāvu, kā pievienot trasēšanas krāsvielas, lai skaidri norādītu, ka produkts paredzēts lopbarībai.

3.

Šis nosacījums var tikai ierobežot vājpiena pulvera tirdzniecību starp dalībvalstīm. Faktiski, tā kā ražošanas brīdī parasti vēl nav zināms saņēmējs, prasība pievienot Itālijas tiesību aktos noteiktās trasēšanas krāsvielas uzliek par pienākumu piena pulvera eksportētājiem Itālijas tirgū veikt sarežģītas darbības ar šim tirgum paredzētajām preču partijām. Turklāt, kā tas vairākkārt atgādināts judikatūrā, tirgus kopējā organizācija balstās uz tirdzniecības brīvību un aizliedz jebkurus valsts tiesību aktus, kas, kā tas ir šajā gadījumā, traucē tirdzniecībai starp dalībvalstīm.

4.

Apstrīdētie Itālijas tiesību akti turklāt iestājas pret tirgus kopējās organizācijas darbību piena sektorā, kas attiecībā uz noteikto atbalstu sistēmu balstās uz visiem piemērojamiem vienādiem norādījumiem. Faktiski ir acīmredzams, ka, ja visas dalībvalstis tāpat kā Itālija uzskatīs, ka tām ir tiesības vienpusēji ad hoc noteikt trasēšanas normas piena pulverim, kas paredzēts lopbarībai, neatrisināmas grūtības rastos šajā sektorā strādājošiem uzņēmumiem, kam būtu jāievēro dažādi tiesību akti un jāšķiro savi produkti atkarībā no normām, ko piemēro divdesmit piecu dažādu valstu tirgos.

5.

Turklāt Itālijas valdība nevar atsaukties uz judikatūru saskaņā ar kuru tirgus kopējās organizācijas izveidošana neaizliedz dalībvalstīm piemērot valsts normas, kas tiecas sasniegt vispārīgo interešu mērķi, kas atšķiras no tā, ko tiecas sasniegt kopējā organizācija. Faktiski no likuma Nr. 250/2000 projekta redakcijas skaidri izriet, ka tā noteikumu pamatmērķis ir novērst ļaunprātīgu piena pulvera izmantošanu neparedzētam mērķim. Ar šo likumu paredzēts sasniegt tos pašus mērķus, kas noteikti Regulas Nr. 2799/1999 9. un turpmākajos pantos.

6.

Likuma Nr. 250/2000 projektā lasāms, ka Itālijas iestāžu lēmums atteikties no Regulā Nr. 2799/1999 paredzētās kontroles sistēmas pamatots ar šajā regulā paredzētā kontroles mehānisma efektivitātes trūkumu Itālijas kontekstā.

7.

Šis pamatojums ir pretrunā ar pastāvīgo judikatūru saskaņā ar kuru, no vienas puses, kamēr Kopiena radījusi noteiktā sektorā tirgus kopēju organizāciju, dalībvalstīm jāatturas no jebkura vienpusēja pasākuma, pat ja tas atbilst kopējai politikai, un no otras puses, praktiskas dabas grūtības, kas rodas Kopienu akta izpildes posmā, neļauj dalībvalstīm vienpusēji atbrīvot sevi no šo attiecīgo pienākumu ievērošanas.

8.

Visbeidzot Itālijas iestādes nevar atsaukties uz faktu, ka likums Nr. 250/2000 faktiski nekad netika piemērots, jo nebija pieņemts ministrijas dekrēts, ar ko būtu jādefinē trasēšanas krāsvielas un jānosaka attiecīgie izmantošanas veidi. Kā Tiesa vairākkārt judikatūrā atgādinājusi, ar faktu, ka Kopienu tiesībām pretējs valsts tiesību akts reti vai pat nekad nav piemērots, nepietiek, lai minēto pārkāpumu atzītu par neesošu.