8.1.2005

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 6/28

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - izteikts ar 2004. gada 11. oktobra Verwaltungsgericht Frankfurt am Main rīkojumu lietā Fidium Finanz AG pret Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht

(Lieta C-452/04)

(2005/C 6/52)

tiesvedības valoda - vācu

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2004. gada 11. oktobra Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Vācija) rīkojumu lietā Fidium Finanz AG pret Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht, un ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2004. gada 27. oktobrī.

Verwaltungsgericht Frankfurt am Main lūdz Tiesu lemt par šādiem jautājumiem:

Vai uzņēmums, kura reģistrācijas vieta ir ārpus Eiropas Savienības, šajā gadījumā Šveicē, savas profesionālās darbības ietvaros piešķirot kredītus Eiropas Savienības dalībvalstu, šajā gadījumā Vācijas Federatīvās Republikas, iedzīvotājiem, attiecībā uz šo dalībvalsti un tās iestāžu vai tiesu pasākumiem var atsaukties uz kapitāla aprites brīvību saskaņā ar EKL 56. pantu, vai arī šādu finanšu pakalpojumu sagatavošanu, sniegšanu un izpildi regulē vienīgi pakalpojumu sniegšanas brīvība, ko nosaka EKL 49. un turpmākie panti?

Vai uzņēmums, kura reģistrācijas vieta ir ārpus Eiropas Savienības, var atsaukties uz kapitāla aprites brīvību saskaņā ar EKL 56. pantu, piešķirot komerciāla rakstura kredītus vai galvenokārt iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā uzturēšanās vieta ir Eiropas Savienībā, un kurš darbojas savā faktiskajā adresē valstī, kur šādu pakalpojumu sniegšanas uzsākšanai un veikšanai netiek izvirzīta prasība ne saņemt šīs valsts iestāžu iepriekšēju atļauju, ne arī veikt savas kārtējās darbības kontroli veidā, kas raksturīgs kredītiestādēm Eiropas Savienībā, un, jo īpaši, šajā gadījumā Vācijas Federatīvajā Republikā, vai arī atsaukšanās uz kapitāla aprites brīvību šajā gadījumā tiesību ļaunprātīga izmantošana?

Vai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām šādu uzņēmumu var aplūkot tāpat kā personas un uzņēmumus ar reģistrācijas vietu dalībvalsts teritorijā, izvirzot prasību saņemt atļauju, kaut arī tam šajā dalībvalstī nav ne reģistrācijas adreses, ne filiāles?

Vai kapitāla aprites brīvību, kas paredzēta EKL 56. pantā, ierobežo tas, ka uzņēmumam ar reģistrācijas adresi ārpus Eiropas Savienības, kas komerciāla rakstura kredītus piešķir iedzīvotājiem Eiropas Savienībā, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja no iestādes attiecīgajā Eiropas Savienības dalībvalstī, kur pastāvīgi uzturas kredītņēmēji?

Vai no tā izriet, ka nepieņemamu komerciālu kredītu piešķiršana veido noziedzīga nodarījuma sastāvu vai administratīvo pārkāpumu?

Vai trešajā jautājumā minētā prasība saņemt iepriekšēju atļauju ir pamatota saskaņā ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu, jo īpaši ievērojot:

—	kredītņēmēju aizsardzību no līgumiskiem un finansiāliem pienākumiem pret personām, kas iepriekš nav apliecinājušas savu uzticamību,

—	šo personu aizsardzību no personām un uzņēmumiem, kas neveic pienācīgu grāmatvedības uzskaiti un nepilda savus pienākumus konsultuot un informēt klientus saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem,

—	šo personu aizsardzību no nesamērīgas un nepareizi izmantotas reklāmas aģitācijas,

—	garantijas, ka uzņēmumam, kas piešķir kredītus, ir pietiekami finansiālie resursi,

—	kapitāla tirgus aizsardzību no lielu kredītu nekontrolētas piešķiršanas,

—	kapitāla tirgus un sabiedrības kopumā aizsardzību no kriminālām mahinācijām, jo īpaši tām, kas ir pamatā noteikumiem cīņai pret naudas atmazgāšanu un terorismu?

Vai trešajā jautājumā prasības saņemt iepriekšēju atļauju izvirzīšanu, kas ir atļauts ar Kopienu tiesībām, reglamentē EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkts, saskaņā ar kuru kā svarīgs prieknoteikums atļaujas izsniegšanai tiek prasīts, lai attiecīgajā dalībvalstī uzņēmumam atrastos tā galvenā administrācija vai vismaz filiāle, jo īpaši, lai:

—	darītu iespējamu attiecīgās dalībvalsts iestādēm lietpratīgi un efektīvi veikt uzņēmuma darījumu un rīcības pārbaudes, tas ir, jo īpaši, īsā termiņā vai bez brīdinājuma,

—	ļautu pilnībā pārraudzīt uzņēmuma darījumus un rīcību, izmantojot pieejamos dokumentus vai dalībvalsts rīcībā esošos dokumentus,

—	būtu pieejamas par dalībvalsts teritorijā esošo uzņēmumu personīgi atbildīgās personas,

—	nodrošinātu vai vismaz atvieglotu prasību izpildi, ko dalībvalsts klienti izvirza pret uzņēmumu?