4.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 300/2

TIESAS SPRIEDUMS

(Virspalāta)

2004. gada 5. oktobrī

apvienotajās lietās C-397/01 līdz C-403/01 (Arbeitsgericht Lörrach lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu) Bernhard Pfeiffer (C-397/01), Wilhelm Roith (C-398/01), Albert Süß (C-399/01), Michael Winter (C-400/01), Klaus Nestvogel (C-401/01), Roswitha Zeller (C-402/01) un Matthias Döbele (C-403/01) pret Deutsches Rotes Kreuz, Kreisverband Waldshut eV (1)

(Sociālā politika - Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība - Direktīva 93/104/CE - Darbības joma - Glābšanas dienesta darbinieki, kas darbojas ambulancēs, Deutsches Rotes Kreuz organizētā glābšanas dienesta ietvaros - Jēdziena “autoceļu transports” tvērums - Maksimālais nedēļas darba laiks - Princips - Tiešā iedarbība - Atkāpe - Apstākļi)

(2004/C 300/03)

tiesvedības valoda - vācu

Apvienotajās lietās C-397/01 līdz C-403/01 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Arbeitsgericht Lörrach (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2001. gada 26. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2001. gada 12. oktobrī tiesvedībā Bernhard Pfeiffer (C-397/01), Wilhelm Roith (C-398/01), Albert Süß (C-399/01), Michael Winter (C-400/01), Klaus Nestvogel (C-401/01), Roswitha Zeller (C-402/01) un Matthias Döbele (C-403/01) pret Deutsches Rotes Kreuz, Kreisverband Waldshut eV, Tiesa (virspalāta) šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris, palātu priekšsēdētāji P. Jann, C. W. A. Timmermans, C. Gulmann, J.-P. Puissochet un J. N. Cunha Rodrigues, tiesnesis R. Schintgen (referents), tiesneses F. Macken un N. Colneric, tiesneši S. von Bahr un K. Lenaerts, ģenerāladvokāts: D. Ruiz-Jarabo Colomer, sekretārs: H. von Holstein, sekretāra palīgs, 2004. gada 5. oktobrī ir pasludinājusi spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1)

a)

1989. gada 12. jūnija Padomes Direktīvas 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā 2. pants, kā arī Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvas 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem 1. panta 3. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka glābšanas dienesta darbinieku darbs ātrās medicīniskās palīdzības dienestā, kas aplūkots pamata prāvā, ietilpst minēto Direktīvu darbības jomā;

b)

jēdziens “autoceļu transports” Direktīvas 93/104/EK 1. panta 3. punkta nozīmē ir jāsaprot tādējādi, ka tas neattiecas uz ātrās medicīniskās palīdzības dienesta darbu, kaut arī tajā vismaz daļēji ietilpst transportlīdzekļu vadīšana un pacienta medicīniskā apkalpošana pārvadājuma uz slimnīcu laikā;

2)

Direktīvas 93/104 18. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļas pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai 48 stundu maksimālā nedēļas darba laika ilguma, kas paredzēts Direktīvas 6. pantā, pārsniegšana būtu pieļaujama, ir nepieciešama katra individuāla darba ņēmēja skaidri un brīvi izteikta piekrišana. Šajā sakarā nepietiek ar to, ka ieinteresētās personas darba līgums atsaucas uz darba koplīgumu, kas pieļauj šādu pagarinājumu.

3)

Direktīvas 93/104 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstākļos, kas aplūkoti pamata prāvā, tas iestājās pret dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas attiecībā uz uzraudzības pienākumiem (“Arbeitsbereitschaft”), kurus pilda glābšanas dienesta darbinieki, strādājot tādas organizācijas kā Deutsches Rotes Kreuz ātrās medicīniskās palīdzības dienestā, pieļauj vajadzības gadījumā, pamatojoties uz darba koplīgumu vai darba līgumu, kas balstās uz šādu darba koplīgumu, pārsniegt maksimālo 48 stundu darba laiku nedēļā, kas ir noteikts šajā Direktīvas normā;

—

minētā norma atbilst visiem nosacījumiem, kas nepieciešami tās tiešai iedarbībai;

—

valsts tiesai, kurai ir jāiztiesā prāva tikai starp privātpersonām, līdzko tai ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kas ir pieņemtas, lai transponētu pienākumus, ko paredz direktīva, ir jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas ir jāinterpretē, cik vien tas ir iespējams, direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai nonāktu pie risinājuma, kas atbilst direktīvas mērķim. Pamata prāvās iesniedzējtiesai savas kompetences ietvaros ir jāveic viss, lai nepieļautu maksimālā 48 stundu nedēļas darba laika ilguma, kas noteikts Direktīvas 93/104 6. panta 2. punktā, pārsniegšanu.

(1)  OV C 3, 5.1.2002.