24.7.2004

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 190/10

Apelācija, ko 2004. gada 2. jūnijā iesniedza Marie-Luise Lindorfer par 2004. gada 18. marta Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (piektā palāta) spriedumu lietā T-204/01 M.-L. Lindorfer pret Eiropas Savienības Padomi

(Lieta C-227/04 P)

(2004/C 190/17)

Eiropas Kopienu Tiesā izskatīšanai 2004. gada 2. jūnijā ir iesniegta apelācija par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2004. gada 18. marta spriedumu lietā T-204/01 M.-L.Lindorfer pret Eiropas Savienības Padomi, ko iesniedza Marie-Luise Lindorfer, ko pārstāv G. Vandersanden un L. Levi.

Prasītājas prasījumi Tiesai ir šādi:

—	atzīt par spēkā neesošu Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2004. gada 18. marta spriedumu lietā T-204/01;

—	tā rezultātā apmierināt viņas prasījumus pirmajā instancē un tādējādi

—

atzīt par spēkā neesošu 2000. gada 3. novembra atbildētāja lēmumu, kas uz 5 gadiem, 5 mēnešiem un 8 dienām nosaka ikgadējās pensijas iemaksas daudzumu iesniedzējas Kopienās uzkrātajai pensijai pēc tam, kad tika pārcelta viņas pirms sākšanas strādāt Eiropas kopienu dienestā uzkrātā pensija Austrijā, un vajadzības gadījumā atzīt par spēkā neesošu Eiropas Savienības Padomes 2001. gada 31. maija noraidošo lēmumu par prasītājas 2001. gada 2. februāra sūdzību;

—	uzlikt atbildētājam par pienākumu, balstoties uz atbilstošām tiesību normām, noteikt jaunas ikgadējās pensiju iemaksas iesniedzējas Kopienās uzkrātajai pensijai pēc viņas Austrijā uzkrātās pensijas pārcelšanas;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt izdevumus par tiesvedību pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EK Līguma 141. pantu, Izpildes vispārīgo noteikumu (1) 10. panta 4. punkta b) apakšpunktu, nediskriminācijas principu un pienākumu pamatot lēmumu.

Uzskatot, ka Padome pārcelšanas formulā varēja labā ticībā ņemt vērā statistiska rakstura faktorus, kas saistīti ar personas vecumu un dzimumu, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi nediskriminācijas principu, it īpaši, tā izpausmi vīriešu un sieviešu vienlīdzības formā. Kas attiecas uz formulu, saskaņā ar kuru pirmajā sistēmā – valsts – uzkrātā pensija tiek pārcelta uz Kopienas sistēmu, Pirmās instances tiesa uzskatīja par pamatotu ņemt vērā darbinieka dzimumu un mazāk labvēlīgā veidā attiekties pret sieviešu dzimuma darbiniekiem, un attaisnoja šādu formulu, atsaucoties uz budžeta kārtības apsvērumiem. Turklāt, Pirmās instances tiesa neievēroja savu pienākumu pamatot lēmumu, neatbildot uz iesniedzējas argumentāciju, kuras nolūks bija pierādīt to, ka budžeta līdzsvaru nevar izjaukt, ņemot vērā statistiska rakstura faktoru brīdī, kad ikgadējās pensijas iemaksas tiek pārceltas uz Kopienās uzkrāto pensiju sistēmu.

Pirmās instances tiesa nav lēmusi par divu iespēju pastāvēšanas likumību, kur katras no tām mērķis ir izpildīt Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, bet darīt to atšķirīgā veidā, tikpat labi ņemot vērā uzkrātās pensijas pārcelšanas datumu, kā arī datumu, kad notikusi iecelšana ierēdņa amatā. Turklāt, ņemot vērā tikai ierēdņa pamatalgu viņa pensijai un neizvērtējot arī ikgadējo pensijas iemaksu daudzumu, Pirmās instances tiesa nav atbildējusi uz prasītājas argumentu un nav ievērojusi savu pienākumu pamatot lēmumu.

Pirmās instances tiesa izdara kļūdainus juridiskus secinājumus attiecībā uz faktiem un, jo īpaši, uz prasītājas sniegtajiem piemēriem. Pieņemot, ka dažādu valstu valūtu svārstības rodas no Kopienām neatkarīgu apstākļu dēļ, kas it nemaz neprasa šīm Kopienām uzraudzīt, jo īpaši, attiecībā uz to personālu, nediskriminācijas principa ievērošanu, un šajā lietā – saskaņā ar šo principu pieņemt noteikumus, lai valsts apdrošināšanas sistēmā uzkrātā pensija tiktu pārcelta uz Kopienās uzkrāto pensiju sistēmu. Tas, jo īpaši, nozīmē, ka Padome nevarētu piemērot konvertēšanas procentu formulas, ar kurām netiek ievērots nediskriminācijas princips. Taču šajā gadījumā tas ir konstatēts. Faktiski, piemērojot nediskriminācijas principu, naudas summas, kuras ir pārskaitītas no valsts pensijas apdrošināšanas, neatšķiras no tā, vai tās nāk no valsts ar tā saukto “vājo valūtu” vai no valsts ar tā saukto “spēcīgo valūtu”. No otras puses, Pirmās instances tiesa konstatēja, ka šo naudas summu apstrāde atšķīrās atkarībā no attiecīgās valsts līmeņa, jo pret pārskaitījumiem, kas nāca no valstīm “ar vāju valūtu”, attiecās labāk. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa nav izvērtējusi un a fortiori pierādījusi, ar ko šī atšķirīgā attieksme būtu objektīvi attaisnojama. Fakts, ka tā rastos no Kopienu darbības neatkarīgu apstākļu dēļ, nevarētu kalpot par šādu attaisnojumu, jo Padome ir tā, kas nolēma, ka pastāv divas iespējas, un vēl aizvien ir tā, kura nosaka, kam tās tiks piemērotas.

(1) Padomes 1992. gada 13. jūlija lēmums par izpildes vispārīgo noteikumu noteikšanu attiecībā uz Civildienestu noteikumu VIII pielikuma 11. panta 1. un 2. punkta piemērošanu, kas atceļ ar Padomes 1994. gada 19. decembra lēmumu grozīto Padomes 1970. gada 26. janvāra lēmuma IV un V nodaļas.