Prasība pret Eiropas Kopienu Komisija, ko Microsoft Corporation iesniedza 2004. gada 7. jūnijā

(Lieta T-201/04)

(2004/C 179/36)

Tiesvedības valoda: angļu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2004. gada 7. jūnijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Microsoft Corporation, Vašingtona (ASV), kuru pārstāv I. S. Forrester, QC un J. F. Bellis, advokāts.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Šajā procesā prasītājs apstrīd Komisijas lēmumu, ar kuru tika konstatēti prasītāja divi tirgus dominējošas pozīcijas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi un prasītājam tika uzlikta soda nauda EUR 497 196 304 apmērā. Savā lēmumā Komisija konstatēja, ka prasītājs atteicās piegādāt ”Interoperability Information” un atteicās atļaut tās izmantošanu ar mērķi izstrādāt un izplatīt darba grupu serveru operētājsistēmu produktus. Otrkārt, Komisija konstatēja, ka prasītājs saistīja pieejas sniegšanu ”Windows Client PC Operating System“ ar nosacījumu, ka vienlaicīgi ir jāiegādājas Windows Media Player.

Pirmkārt, lai pamatotu savus prasījumus, prasītājs apgalvo, ka Komisija kļūdījās konstatējot, ka prasītājs pārkāpa EKL 82. pantu, atsakoties piegādāt komunikāciju protokolus konkurentiem un atsakoties atļaut to īpašnieka tehnoloģiju lietošanu konkurējošajās darba grupu serveru operētājsistēmās.

Atbilstoši prasītāja apgalvojumiem, šajā lietā nepastāv tie nosacījumi, kurus ir izvirzījušas Eiropas Tiesas un pie kuriem dominējošam uzņēmumam ir pienākums licenzēt intelektuālā īpašuma tiesības. Atbilstoši prasītājam, tā tehnoloģija, kuru tam lika licenzēt, nav obligāta, lai sasniegtu savietojamību ar Microsoft PC operētājsistēmām; apgalvotais atteikums piegādāt tehnoloģiju nav liedzis sekundārajā tirgū parādīties jauniem produktiem un tā rezultāts nav bijis visas konkurences nepieļaušana sekundārajā tirgū.

Vēl jo vairāk, prasītājs apgalvo, ka apstrīdētais lēmums kļūdaini liedza prasītājam paļauties uz intelektuālā īpašuma tiesībām kā uz objektīvu pamatojumu atteikties piegādāt tehnoloģiju, un tā vietā tika ieviests jauns un juridiski nekorekts samērīguma tests saistībā ar sabiedrības interesi informācijas atklātībā.

Prasītājs arī apgalvo, ka nekad netika pieprasīta nekāda licence, lai izstrādātu programmatūru Eiropas Ekonomiskajā zonā un prasītājam nav bijis pienākums ievērot SUN prasību, kuras neievērošana radītu atbildību atbilstoši EKL 82. pantam.

Papildus, prasītājs apgalvo, ka Komisija, piemērojot EKL 82. pantu, neņēma vērā Eiropas Kopienu pienākumus saistībā noslēgto Nolīgumu par tirdzniecības aspektiem intelektuālā īpašuma jautājumos (TRIPS nolīgums) ar Pasaules Tirdzniecības Organizāciju.

Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija kļūdījās nosakot, ka prasītājs pārkāpa EKL 82. pantu, jo viņš pieeju sniegšanu PC operētājsistēmām saistīja ar nosacījumu, ka vienlaicīgi ir jāiegādājas mēdiju funkcionalitāte ar nosaukumu Windows Media Player.

Sakarā ar prasītāju, apstrīdētais lēmums ir pamatots uz spekulatīvas [konkurentu] izstumšanas teorijas, pēc kuras Windows vides mediju funkcionalitātes plašā izplatība var kādā nenoteiktā laika punktā nākotnē radīt tādu situāciju, kad visi satura piegādātāji un programmatūras izstrādātāji gandrīz ekskluzīvi kodēs Windows Media formātos. Prasītājs apgalvo, ka šāda teorija nav saskaņā ar Komisijas lēmumu saistībā ar AOL/Time Warner koncentrāciju (1), kā arī ar pierādījumiem šajā lietā, kas parāda, ka satura piegādātāji turpina kodēt dažādos formātos.

Prasītājs arī apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ignorē prasītāja uzņēmējdarbības modeļa priekšrocības, kas ietver jaunas funkcionalitātes integrēšanu Windows vidē, lai atbilstu tehnoloģiju attīstībai un patērētāju pieprasījuma izmaiņām.

Atbilstoši prasītāja domām, apstrīdētais lēmums nepierāda tos apstākļus, kas nepieciešami, lai konstatētu EKL 82. panta pārkāpumu, jo īpaši, punkta d) pārkāpumu. Prasītājs apgalvo, ka Windows un tā mēdiju funkcionalitāte nav divi atsevišķi produkti. Vēl jo vairāk, prasītājs apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nespēj nodemonstrēt, ka saistītie produkti nav dabiski vai komerciālas lietošanas rezultātā saistīti. Papildus, prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā, piemērojot šajos apstākļos EKL 82. pantu, nav ņemti vērā TRIPS nolīgums pienākumi, kuri ir saistoši Eiropas Kopienām, un uzliktā sodanauda ir nesamērīga.

Treškārt, prasītājs apgalvo, ka prasība, lai pats prasītājs nozīmētu un atalgotu pilnvaroto, lai tas uzraudzītu pakļaušanos lēmumam, un saņemtu un izmeklētu sūdzības, ir pretlikumīgs kā ultra vires. Prasītājs paziņo, ka izmeklēšanas un tiesību piemērošanas pilnvaras, kas ir deleģētas pilnvarotajam, parasti piemīt Komisijai un nevar tikt deleģētas.

Nobeigumā prasītājs apgalvo, ka nav nekāda pamata uzlikt soda naudu, ņemot vērā pārkāpuma konstatēšanas juridisko novitāti. Prasītājs arī apgalvo, ka sodanaudas apmērs ir vienkārši pārmērīgs.

(1)  2001/718/EK: 2000. gada 11. oktobra Komisijas lēmums, kas nosaka, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu un Eiropas ekonomiskās zonas līgumu (Lieta Nr. COMP/M.1845 - AOL/Time Warner) (OV L 268, 2001., 28. lpp.) [neoficiāls tulkojums]