–

SML Maschinengesellschaft mbH vārdā – T. Winter, Rechtsanwalt,

–

AK kā MAPLAN Maschinenfabrik und Anlagen für Kunststofftechnik Schwerin GmbH maksātnespējas procedūras administratora vārdā – A. Druckenbrodt, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un A. Sahner, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un N. Schaeffer, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2000, L 160, 1. lpp.) 13. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.) (turpmāk tekstā – “Romas I regula”), 9. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp SML Maschinengesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “SML”), sabiedrību, kuras juridiskā adrese ir Austrijā, un Vācijā reģistrētās sabiedrības MAPLAN Maschinenfabrik und Anlagen für Kunststofftechnik Schwerin GmbH (turpmāk tekstā – “Maplan”) maksātnespējas administratoru par summu, ko Maplan ir samaksājusi SML, tostarp atmaksājot aizdevumus, atmaksu mēnešos pirms maksātnespējas procedūras sākšanas pret Maplan.

3

Regulas Nr. 1346/2000 4. pantā “Piemērojamie tiesību akti” noteikts:

“1.   Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta, turpmāk “procedūras sākšanas valsts”.

2.   Procedūras sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai. Cita starpā tie nosaka:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs regulas 13. pantā “Juridiski akti, kas kaitē kreditoriem” noteikts:

“Šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu nepiemēro, ja persona, kas guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, sniedz pierādījumu, ka:

un ka

5

Romas I regulas 9. panta “Prevalējošas imperatīvas normas” 1. punktā noteikts:

“Prevalējošas imperatīvas normas ir normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, tiktāl, ka šīs normas piemēro jebkurai situācijai, kura ir to darbības jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti būtu piemērojami līgumam saskaņā ar šo regulu.”

6

1994. gada 5. oktobraInsolvenzordnung (Likums par maksātnespēju; BGBl. I, 2866. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “InsO”), 39. pants formulēts šādi:

“(1)   Prioritātes secībā pēc pārējo kreditoru maksātnespējas procesā prasījumiem ar vienādu prioritāti atbilstoši to summu attiecībai koriģē:

[..]

5. saskaņā ar 4. un 5. punktu – prasījumus par dalībnieku aizdevuma atmaksu vai prasījumus, kas izriet no juridiskiem aktiem, kuri ekonomiskā ziņā atbilst šādam aizdevumam.

[..]

(4)   1. punkta 5. apakšpunkts attiecas uz sabiedrībām, kurās personiski atbildīgais dalībnieks nav ne fiziska persona, ne sabiedrība, kurā personiski atbildīgais dalībnieks ir fiziska persona. [..]

[..]”

7

InsO 135. pantā noteikts:

“(1)   Apstrīdams ir jebkurš juridisks akts, kas dalībnieka prasījumam par aizdevuma atmaksu 39. panta 1. punkta 5. apakšpunkta izpratnē vai līdzvērtīgam prasījumam:

1. ir sniedzis nodrošinājumu, ja akts ir veikts pēdējo desmit gadu laikā pirms pieteikuma par maksātnespējas procedūras uzsākšanu vai pēc šā pieteikuma iesniegšanas, vai ar kuru

2. ir sniedzis apmierinājumu, ja akts ir veikts pēdējā gada laikā pirms pieteikuma par maksātnespējas procedūras uzsākšanu vai pēc šā pieteikuma iesniegšanas.

[..]

(4)   39. panta 4. un 5. punkts ir piemērojami mutatis mutandis.”

8

Saskaņā ar InsO 174. panta 3. punktu:

“Subordinēto kreditoru prasījumus var izvirzīt un pieteikt maksātnespējas procedūrā tikai tad, ja maksātnespējas tiesa īpaši pieprasa šo prasījumu iesniegšanu. [..]”

9

SML un Maplan ietilpst vienā un tajā pašā Austrijas sabiedrību grupā. Viena no šo sabiedrību dalībniecēm ir saskaņā ar Austrijas tiesībām dibinātā sabiedrība Franz S. Huemer GmbH, kurai attiecīgi pieder 78 % SML kapitāldaļu un 33 % Maplan kapitāldaļu.

10

Ar 2015. gada 19. maijā noslēgtu līgumu SML piešķīra Maplan aizdevumu – 3 miljonus EUR, un ar otru, 2015. gada 16. jūnijā noslēgtu līgumu, otro aizdevumu – 2 miljonus EUR (turpmāk tekstā kopā – “divi aizdevumi”). Šajos aizdevumos tika iekļauta klauzula, ka uz tiem attiecas Austrijas tiesības. Lai nodrošinātu tiesības, kas izriet no pirmā aizdevuma līguma, Maplan cedēja SML savus prasījumus pret otro uzņēmumu – 3 miljonus EUR.

11

2016. gada 10. martāMaplan veica 500000 EUR maksājumu SML, atmaksājot pirmo aizdevumu. Turklāt SML tai samaksāja 89397,92 EUR kā procentus par 2015. gada ceturto ceturksni, kā arī par 2016. gada pirmo un otro ceturksni. Saistībā ar otro aizdevumu Maplan samaksāja SML procentus par 2015. gada trešo un ceturto ceturksni – 101666,68 EUR.

12

2016. gada 1. oktobrī pret Maplan pēc tās lūguma tika sākta maksātnespējas procedūra un tika iecelts maksātnespējas administrators.

13

Pēc šīs procedūras sākšanas SML vērsās Landgericht Schwerin (Šverīnes apgabaltiesa, Vācija) ar prasību, lai tās prasījumi, kas izriet no abiem aizdevumiem, tiktu ierakstīti Maplan pasīvos. Tā arī pieprasa prioritāru apmierinājumu no tiem maksājuma prasījumiem, kas tai tika nodoti kā pirmā aizdevuma nodrošinājums. Apstrīdot šos lūgumus, maksātnespējas administrators kā pretprasību cēla apstrīdēšanas prasību, pieprasot atgūt pamatsummu un procentus, ko Maplan bija samaksājusi SML par abiem aizdevumiem, pieskaitot procentus.

14

Landgericht Schwerin (Šverīnes apgabaltiesa) noraidīja SML lūgumus un apmierināja apstrīdēšanas prasību. SML apelācijas sūdzība, kas iesniegta Oberlandesgericht Rostock (Rostokas Augstākajai reģionālajai tiesai, Vācijā), netika apmierināta. Izskatot revīzijas sūdzību, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, vēlas noskaidrot šai apstrīdēšanas prasībai piemērojamās tiesības.

15

Saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punktu uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesības, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta. Šajā lietā Maplan maksātnespējas procedūra ir sākta Vācijā un tātad piemērojamas esot Vācijas tiesības.

16

Pamatojoties uz šīm tiesībām, SML esot jāatmaksā maksātnespējas administratoram summas, kas saņemtas, izpildot abus aizdevumus.

17

Proti, saskaņā ar apelācijas tiesas konstatējumiem, kas ir saistoši iesniedzējtiesai, ņemot vērā sabiedrības Franz S. Huemer kapitāldaļas SML un Maplan kapitālā, Vācijas tiesiskais regulējums partneru aizdevumu jomā SML pielīdzinot Maplan dalībniekam.

18

Ņemot vērā šo dalībnieka statusu, SML prasījumi saistībā ar abu aizdevumu atmaksu maksātnespējas procesā esot subordinēti prasījumi saskaņā ar InsO 39. panta 1. punkta 5. apakšpunktu. Turklāt SML neesot tiesību piedalīties šajā procedūrā, jo šajā jomā kompetentā tiesa neesot aicinājusi subordinētos kreditorus deklarēt savus prasījumus, kas esot nosacījums viņu dalībai šādā procedūrā.

19

Šādos apstākļos maksājumi, ko Maplan veica, izpildot abus aizdevumus, SML būtu jāatmaksā maksātnespējīgā parādnieka mantai saskaņā ar piemērojamajiem InsO noteikumiem. Proti, šie maksājumi esot ļāvuši SML apmierināt prasījumus, kas ir subordinēti salīdzinājumā ar jau uzaicināto maksātnespējas kreditoru prasījumiem, tādējādi minētie maksājumi radījuši zaudējumus pēdējiem minētajiem kreditoriem.

20

Savukārt SML apgalvo, ka saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, kas ir noteikti abu aizdevumu līgumos, ir piemērojamas Austrijas tiesības. Šīs tiesības neļaujot apstrīdēt attiecīgos tiesību aktus.

21

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecībā uz pretprasību tai ir jāsaņem skaidrojumi par Regulas Nr. 1346/2000 13. panta interpretāciju. Proti, saskaņā ar šo tiesību normu šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunkts – saskaņā ar kuru procedūras sākšanas valsts tiesību aktos ir paredzēti noteikumi par tādu aktu nepiemērojamību, kas kaitē visiem kreditoriem, – nav piemērojams, ja persona, kura ir guvusi labumu no šāda akta, pierāda, pirmkārt, ka uz šo aktu attiecas tādas dalībvalsts tiesību akti, kas nav procedūras sākšanas valsts, un, otrkārt, ka šie tiesību akti nekādā veidā neļauj apstrīdēt šo aktu.

22

Šī tiesa jautā, pirmām kārtām, vai Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir piemērojams arī prasījumam par atgūšanu, kura mērķis ir attiecībā pret subordinētu kreditoru atsaukties uz atšķirīgu tiesību normu, kas piemērojama saskaņā ar procedūras sākšanas valstī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

23

Gadījumā, ja Regulas Nr. 1346/2000 13. pants ir piemērojams, minētā tiesa, otrām kārtām, uzdod jautājumu, vai minētais pants ir piemērojams attiecībā uz kritērijiem par apstrīdēšanas prasību, kas, tāpat kā InsO 135. pants, paredz uzskatīt par kapitālsabiedrības pašu kapitālu, kas kalpo par nodrošinājumu aizdevumiem, kurus kapitālsabiedrības dalībnieks piešķīris laikposmā pirms maksātnespējas procedūras sākšanas.

24

Ja arī uz otro jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši, trešām kārtām, rastos jautājums, vai tiesības, kas piemērojamas aizdevumam, kuru kapitālsabiedrībai ir piešķīris tās dalībnieks, Regulas Nr. 1346/2000 13. panta izpratnē ir noteiktas šai sabiedrībai piemērojamajos tiesību aktos, vismaz attiecībā uz subordinācijas īstenošanu attiecībā pret noteiktiem kreditoriem un to maksājumu atgūšanu, kas tiem veikti, pārkāpjot šo subordināciju.

25

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, ceturtām kārtām un visbeidzot, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai Romas I regulas 9. panta 1. punkts ir piemērojams atbilstošajām tiesībām, kas nosakāmas saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu, un vai Romas I regulas 9. pants jāinterpretē tādējādi, ka prevalējošas imperatīvas normas var būt ietvertas arī valsts maksātnespējas tiesību normās iekļautajos līgumu noteikumos, piemēram, par dalībnieku aizdevumu subordināciju InsO 39. panta 1. punkta 5. apakšpunkta nozīmē, un šādas subordinācijas tiesiskajām sekām.

26

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jālemj nedz par valsts tiesību normu interpretāciju, nedz arī jāspriež par to, vai iesniedzējtiesas veiktā šo normu interpretācija ir pareiza (skat. spriedumus, 2000. gada 3. oktobris, Corsten, C‑58/98, EU:C:2000:527, 24. punkts; 2017. gada 16. februāris, IOS Finance EFC, C‑555/14, EU:C:2017:121, 21. punkts, un 2024. gada 19. decembris, Loredas, C‑531/23, EU:C:2024:1050, 45. punkts). Tātad Tiesai atbilstoši kompetences sadalījumam starp Savienības tiesām un valstu tiesām jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kādā iekļaujas prejudiciālie jautājumi un kāds tas ir norādīts iesniedzējtiesas nolēmumā (skat. spriedumus, 2001. gada 25. oktobris, Ambulanz Glöckner, C‑475/99, EU:C:2001:577, 10. punkts, un 2024. gada 19. decembris, Loredas, C‑531/23, EU:C:2024:1050, 45. punkts). Līdz ar to prejudiciālo jautājumu vērtējums ir jāveic, pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegto valsts tiesību interpretāciju, un Tiesai nav jāpārbauda to precizitāte (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, CU un ND (Sociālā palīdzība – Netieša diskriminācija), C‑112/22 un C‑223/22, EU:C:2024:636, 40. punkts).

28

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka atbilstošais tiesiskais regulējums ir definēts InsO 39. un 135. pantā, kuri, pēc minētās tiesas domām, ir cieši saistīti.

29

Saskaņā ar minētās tiesas skaidrojumiem no InsO 39. panta 1. punkta 5. apakšpunkta izriet, pirmkārt, ka prasījumi par dalībnieka aizdevuma atmaksu ir subordinēti, ja šā aizdevuma parādnieks ir sabiedrība, kuras personiski atbildīgais dalībnieks nav ne fiziska persona, ne sabiedrība, kuras personiski atbildīgais dalībnieks ir fiziska persona. Otrkārt, ar InsO 135. pantu ir izveidots procesuāls līdzeklis, kura mērķis ir panākt, lai tiktu ievērota kreditoru, kas ir trešās personas, prioritāte attiecībā pret saistīto kreditoru, kas minēts InsO 39. panta 1. punkta 5. apakšpunktā, atbilstoši Likumam par maksātnespējas procedūras sākšanu, kas ir tiesību akts, kurš ir piemērojams saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta i) apakšpunktu.

30

Tādējādi no piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma apraksta izriet, ka pieteikums, kas formulēts, lai pamatotu pamatlietā aplūkoto apstrīdēšanas prasību, attiecas uz kreditoru prioritātes kārtību un to prasījumu sadales kārtību, nevis uz konkurences situāciju starp vienādas hierarhijas kreditoriem.

31

Šajā tiesiskajā regulējumā pirmais jautājums jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1346/2000 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka uz to var atsaukties persona, kura ir saņēmusi dalībnieka aizdevuma atmaksu, kas tiek uzskatīta par kaitējošu visiem kreditoriem, atbildot uz atmaksas pieteikumu, ko iesniedzis sabiedrības parādnieces maksātnespējas administrators, ja šī pieteikuma mērķis ir panākt, lai tiktu ievērota maksātnespējas procedūras sākšanas valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā prasījumu hierarhija.

32

Interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts, kādā tā iekļaujas, un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi. Tomēr, ja Savienības tiesību normas jēga nepārprotami izriet no tās formulējuma, Tiesa nevar atkāpties no šīs interpretācijas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 28. februāris, Carboni e derivati, C‑263/06, EU:C:2008:128, 48. punkts, kā arī 2022. gada 25. janvāris, VYSOČINA WIND, C‑181/20, EU:C:2022:51, 39. punkts).

33

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. pantā paredzētais izņēmums jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. aprīlis, Lutz, C‑557/13, EU:C:2015:227, 34. punkts; 2015. gada 15. oktobris, Nike European Operations Netherlands, C‑310/14, EU:C:2015:690, 18. punkts, un 2021. gada 22. aprīlis, Oeltrans Befrachtungsgesellschaft, C‑73/20, EU:C:2021:315, 24. punkts).

34

No Regulas Nr. 1346/2000 13. panta formulējuma izriet, ka “[šīs regulas] 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu nepiemēro, ja persona, kura guvusi labumu no juridiskā akta, kas kaitē visiem kreditoriem, sniedz pierādījumu, ka [..] uz minēto aktu attiecas tādas dalībvalsts tiesību akts, kas nav procedūras sākšanas valsts, [un ka] minētais tiesību akts šajā gadījumā nekādiem līdzekļiem neļauj apstrīdēt attiecīgo juridisko aktu”.

35

No tā izriet – tā kā šīs regulas 13. pants ir atkāpe no minētās regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunkta, tā piemērošanas joma ir ierobežota ar pēdējā minētajā tiesību normā paredzēto gadījumu, proti, kad runa ir par noteikumiem par tādu aktu spēkā neesību, atzīšanu par spēkā neesošiem vai nepiemērošanu, kuri kaitē visiem kreditoriem, nevis par noteikumiem, kas attiecas uz prasījumiem, kuri ierakstāmi parādnieka pasīvos, vai to hierarhiju.

36

Turklāt jākonstatē, ka ar Regulas Nr. 1346/2000 13. pantu ar to ieviestā atkāpe netiek attiecināta ne uz tiesību aktiem, kas piemērojami iesniedzamajiem prasījumiem, ne arī uz tiem, kas piemērojami prasījumu hierarhijas noteikšanai, lai gan šie gadījumi ir skaidri paredzēti šīs regulas 4. panta 2. punkta g) un i) apakšpunktā. Līdz ar to uz minētās regulas 13. pantu nevar atsaukties tādas prasības ietvaros kā pamatlietā aplūkotā, kura, kā norādīts šī sprieduma 30. punktā, attiecas uz šo prasījumu prioritātes un sadales kārtību.

37

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1346/2000 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka uz to nevar atsaukties persona, kura ir saņēmusi dalībnieka aizdevuma atmaksu, kas tiek uzskatīta par kaitējošu visiem kreditoriem, atbildot uz sabiedrības parādnieces maksātnespējas administratora iesniegtu atmaksāšanas pieteikumu, ja šī pieteikuma mērķis ir panākt, lai tiktu ievērota maksātnespējas procedūras sākšanas valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā prasījumu hierarhija.

38

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro līdz ceturto jautājumu nav jāatbild.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka uz to nevar atsaukties persona, kura ir saņēmusi dalībnieka aizdevuma atmaksu, kas tiek uzskatīta par kaitējošu visiem kreditoriem, atbildot uz sabiedrības parādnieces maksātnespējas administratora iesniegtu atmaksāšanas pieteikumu, ja šī pieteikuma mērķis ir panākt, lai tiktu ievērota maksātnespējas procedūras sākšanas valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā prasījumu hierarhija.