Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA
DĪNA ŠPĪLMANA [DEAN SPIELMANN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 9. jūlijā (1)
Lieta C-170/25 P
Eiropas Komisija
pret
TP
Apelācijas sūdzība – Publiski līgumi – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Prasītājas izslēgšana uz diviem gadiem no dalības līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, kuras regulē 2018. gada Finanšu regula, no dalības atlasēs Savienības līdzekļu apguvei, kā arī no dalības līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, ko finansē no 11. Eiropas Attīstības fonda – 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkts – Pienākums konkrēti un individuāli izvērtēt apsūdzētās personas rīcību – Lēmuma par izslēgšanu juridiskā kvalifikācija – Atcelšanas prasība un prasība atlīdzināt zaudējumus
Ievads
1. Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz Tiesu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 18. decembra spriedumu TP/Komisija (T‑776/22, turpmāk – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2024:908), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2022. gada 1. oktobra lēmumu, ar ko TP tika izslēgta no dalības līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, kuras regulē Regula (ES, Euratom) 2018/1046 (2) vai finansē ar Regulu (ES) 2018/1877 (3), un no dalības atlasēs Savienības līdzekļu apguvei (turpmāk – apstrīdētais lēmums).
2. Ņemot vērā Tiesas lūgumu, analizēšu vienīgi pirmo apelācijas pamatu. Pirmām kārtām, pārbaudīšu, vai atbildīgajam kredītrīkotājam (šajā gadījumā – Komisijai), pieņemot šādu lēmumu par izslēgšanu, automātiski ir saistoši konstatējumi, ko iepriekš pieņēmusi līgumā noteiktā kompetentā tiesa. Otrām kārtām, analizēšu, vai atbildīgajam kredītrīkotājam, kā nospriedusi Vispārējā tiesa, lai pieņemtu lēmumu par izslēgšanu, jāveic individuāla pārbaude, tostarp tāda konsorcija gadījumā, ko veido solidāri atbildīgi uzņēmumi, un tas man dos iespēju atsaukties uz izslēgšanas pasākuma juridisko raksturu.
Atbilstošās tiesību normas
2018. gada Finanšu regula
3. 2018. gada Finanšu regulas 135. pantā “Savienības finanšu interešu aizsardzība ar risku atklāšanas, izslēgšanas un finansiālu sodu uzlikšanas palīdzību” noteikts:
“1. Lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, Komisija izveido un uztur agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēmu.
Šādas sistēmas mērķis ir veicināt:
a) tādu 2. punktā minēto personu vai subjektu agrīnu atklāšanu, kuri apdraud Savienības finanšu intereses;
b) tādu 2. punktā minēto personu vai subjektu izslēgšanu, uz kuriem attiecas kāda no 136. panta 1. punktā minētajām izslēgšanas situācijām;
c) finansiāla soda uzlikšanu saņēmējam, ievērojot 138. pantu.
2. Agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēmu piemēro:
a) dalībniekiem un saņēmējiem;
b) subjektiem, uz kuru spējām kandidāts vai pretendents ir iecerējis paļauties, vai darbuzņēmēja apakšuzņēmējiem;
[..].
4. Lēmumu izslēgt šā panta 2. punktā minētās personas vai subjektus vai piemērot saņēmējam finansiālus sodus pamato ar galīgo spriedumu vai – 136. panta 1. punktā minētajās izslēgšanas situācijās – ar galīgo administratīvo lēmumu vai ar 143. pantā minētās paneļkomitejas veiktu provizorisku juridisko klasifikāciju 136. panta 2. punktā minētajās situācijās, lai nodrošinātu minēto situāciju centralizētu novērtējumu. [..]”
4. 2018. gada Finanšu regulas 136. panta “Izslēgšanas kritēriji un lēmumi par izslēgšanu” 1. punktā paredzēts:
“1. Atbildīgais kredītrīkotājs izslēdz 135. panta 2. punktā minēto personu vai subjektu no dalības piešķiršanas procedūrās, kuras reglamentē ar šo regulu, vai no atlases Savienības līdzekļu īstenošanai, ja minēta persona vai subjekts ir vienā no šādām izslēgšanas situācijām:
[..]
e) persona vai subjekts, pildot juridiskas saistības, ko finansē no budžeta, saistībā ar galveno pienākumu izpildi ir pieļāvis būtiskus trūkumus, kuri:
i) ir noveduši pie priekšlaicīgas juridisko saistību izbeigšanas;
ii) ir noveduši pie līgumsodu vai citu līgumā noteiktu sodu piemērošanas; vai
iii) ir atklāti kredītrīkotāja, [Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai OLAF] vai Revīzijas palātas veiktās pārbaudēs, revīzijās vai izmeklēšanā;
[..].
2. Ja nav galīga sprieduma vai attiecīgā gadījumā galīga administratīvā lēmuma šā panta 1. punkta c), d), f), g) un h) apakšpunktā minētajos gadījumos vai šā panta1. punkta e) apakšpunktā minētajā gadījumā, atbildīgais kredītrīkotājs izslēdz 135. panta 2. punktā minēto personu vai subjektu, pamatojoties uz minētajos apakšpunktos minētās rīcības provizorisku juridisko klasifikāciju, ņemot vērā konstatētos faktus vai citus konstatējumus, kas iekļauti 143. pantā minētās paneļkomitejas ieteikumā.
[..]
Pirmajā daļā minētie fakti un konstatējumi ietver jo īpaši:
a) faktus, kas konstatēti EPPO, attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras īsteno ciešāku sadarbību atbilstoši Padomes Regulai (ES) 2017/1939 [(4)], Revīzijas palātas, OLAF vai iekšējā revidenta veiktās revīzijās vai izmeklēšanās vai jebkādās citās pārbaudēs, revīzijās vai kontrolēs, par kuru veikšanu ir atbildīgs kredītrīkotājs;
b) tādus administratīvos lēmumus, kas nav galīgi un kuros var būt ietverti disciplināri pasākumi, ko veic kompetentā uzraudzības struktūra, kura ir atbildīga par profesionālās ētikas standartu piemērošanas pārbaudi;
c) faktus, kas minēti to personu un subjektu lēmumos, kuri īsteno Savienības līdzekļus, ievērojot 62. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu;
d) informāciju, ko saskaņā ar 142. panta 2. punkta d) apakšpunktu nosūtījuši subjekti, kas īsteno Savienības līdzekļus, ievērojot 62. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu;
e) Komisijas lēmumus saistībā ar Savienības konkurences tiesību pārkāpumu vai valsts kompetentās iestādes lēmumi saistībā ar Savienības vai valsts konkurences tiesību pārkāpumu.”
Direktīva 2014/24/ES
5. Saskaņā ar Direktīvas 2014/24/ES (5) 57. panta 4. punktu:
“Līgumslēdzējas iestādes no dalības iepirkuma procedūrā var izslēgt vai dalībvalstis var tām prasīt izslēgt ikvienu ekonomikas dalībnieku, kas nonācis jebkurā no šādām situācijām:
[..]
g) ja ekonomikas dalībnieks ir pieļāvis būtiskus vai pastāvīgus trūkumus saistībā ar kādas būtiskas prasības izpildi saskaņā ar iepriekšēju publisku līgumu, iepriekšēju līgumu ar līgumslēdzēju vai iepriekšēju koncesiju līgumu, kas noveda pie šāda iepriekšēja līguma priekšlaicīgas izbeigšanas, zaudējumu atlīdzināšanas vai citām līdzīgām sankcijām;
[..].”
Tiesvedības priekšvēsture
6. No pārsūdzētā sprieduma izrietošo tiesvedības priekšvēsturi īsumā var izklāstīt šādi.
7. 2009. gada 26. jūnijā prasītāja pirmajā instancē TP noslēdza konsorcija līgumu ar citu partnersabiedrību, lai piedalītos Komisijas izsludinātā publiskā būvdarbu iepirkuma procedūrā par būves modernizāciju.
8. Komisija nolēma līguma slēgšanas tiesības piešķirt konsorcijam, ko veido TP un tās partnersabiedrība. Tālab 2009. gada 5. oktobrī tika noslēgts līgums. Darbi tika sākti 2009. gada novembrī un pabeigti 2011. gada novembrī.
9. 2012. gada februārī būvei tika konstatēti defekti. Pamatojoties uz izpēti, ko veica par būvdarbiem atbildīgais inženieris, partnersabiedrība konsorcija vārdā veica remontdarbus. Tā kā Komisija nebija apmierināta ar veiktajiem remontdarbiem, tā 2013. gada 17. decembrī nosūtīja konsorcijam paziņojumu par līguma priekšlaicīgu izbeigšanu. Savukārt konsorcijs paziņojumu par šī līguma izbeigšanu nosūtīja 2014. gada 14. janvārī.
10. Komisija un konsorcijs strīdu iesniedza izskatīšanai strīdu izšķiršanas komitejā. 2014. gada 3. jūlijā šī komiteja secināja, ka būves funkcionālās problēmas radušās projektēšanas un izpildes nepilnību dēļ, par kurām atbildīga bija gan Komisija, gan konsorcijs. Tālab Komisija lūdza veikt jaunu būves izpēti, pēc kuras 2017. gada 17. jūlijā tika sagatavots ziņojums. Pamatojoties tieši uz šo ziņojumu, Komisija saskaņā ar Starptautiskās Tirdzniecības palātas (ICC) šķīrējtiesas noteikumiem 2017. gada 15. septembrī sāka šķīrējtiesas procesu.
11. 2020. gada 11. februārī ICC paspārnē izveidotā šķīrējtiesa (turpmāk – šķīrējtiesa) pieņēma daļēju nolēmumu, kurā tā konstatēja 6757 defektus darbos, kas veikti atbilstoši strīdīgajam līgumam, par kuriem kopīgi atbildīgi bija Komisija – 60 % apmērā – un konsorcijs – 40 % apmērā. Ar 2022. gada 19. jūlija galīgo nolēmumu šķīrējtiesa konsorcija rīcību kvalificēja par rupju nolaidību un piesprieda TP un partnersabiedrībai kopīgi un solidāri samaksāt Savienībai summu, kas atbilst būves remontam nepieciešamajām izmaksām. Abi šķīrējtiesas nolēmumi tika pārsūdzēti.
12. 2021. gada februārī Komisija vērsās starpiestāžu paneļkomitejā, kura izveidota saskaņā ar 2018. gada Finanšu regulas 143. pantu un kuras uzdevums ir novērtēt pieprasījumus, ko tai iesniegusi Komisija vai citas Savienības iestādes un struktūras, un izdot attiecīgus ieteikumus par vajadzību pieņemt lēmumus par izslēgšanu vai finansiāla soda uzlikšanu.
13. 2022. gada 1. oktobrī Komisija pēc šīs instances ieteikuma pieņēma apstrīdēto lēmumu.
Apstrīdētais lēmums
14. Ar šo lēmumu Komisija, atsaucoties uz konsorciju, vispirms, pamatojoties uz šķīrējtiesas daļējiem un galīgiem nolēmumiem, atgādināja kontekstu un konstatētos faktus, proti, ka 60 % ir pasūtītāja (šajā gadījumā – Komisijas) atbildība un 40 % ir līgumslēdzējas puses (šajā gadījumā – konsorcija) atbildība un, ņemot vērā konsorcija pienākumu neizpildes ievērojamo apmēru, TP kā konsorcija daļas rīcība bija rupja nolaidība. Pēc tam apstrīdētajā lēmumā Komisija izvērtēja TP argumentus, lai tos secīgi noraidītu. Visbeidzot tā izvērtēja faktisko situāciju, lai konstatētu, ka TP “kā konsorcija daļa” nav izpildījusi vairākas minētās līgumsaistības.
15. Tādējādi Komisija kā atbildīgais kredītrīkotājs, ņemot vērā atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus, kas piemērojami TP, nolēma uz diviem gadiem izslēgt to no dalības līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, kuras regulē 2018. gada Finanšu regula, no dalības atlasēs Savienības līdzekļu apguvei, kā arī no dalības līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, ko saskaņā ar Regulu 2018/1877 finansē no 11. Eiropas Attīstības fonda, balstoties uz pierādījumiem par nopietniem pārkāpumiem attiecībā uz galvenajiem pienākumiem, kas saistīti ar līgumu, kura īstenošana tiek finansēta no budžeta, kālab šis līgums tika priekšlaicīgi izbeigts.
Pārsūdzētais spriedums
16. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 13. decembrī, TP cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, atlīdzināt nodarītos zaudējumus un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Prasības pamatošanai TP izvirzīja trīs pamatus. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa apmierināja TP izvirzīto pirmo pamatu un atcēla apstrīdēto lēmumu, uzskatīdama, ka abi pārējie prasības pamati nav jāizvērtē.
17. Konkrētāk – ar pirmo pamatu prasītāja apgalvoja, ka 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktā noteikts, ka atbildīgajam kredītrīkotājam ir pienākums individuāli pārbaudīt apsūdzētās personas vai subjekta rīcību, bet Komisija to šajā lietā neesot izdarījusi.
18. Vispārējā tiesa vispirms paziņoja par divu posmu pieeju, lai atbildētu uz šo argumentu (6). Pēc tam pirmajā posmā tā veica šīs tiesību normas gramatisko, sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju un norādīja, ka nav automātiskas saiknes starp konstatējumu, ka pieļauti trūkumi līgumsaistību izpildē, ko izteica līgumā noteiktā kompetentā tiesa (šajā gadījumā šķīrējtiesa), un lēmumu par izslēgšanu, ko pieņēmis atbildīgais kredītrīkotājs (šajā gadījumā Komisija) (7). Visbeidzot otrajā posmā tā pārbaudīja, vai pastāv pienākums individuāli pārbaudīt apsūdzētās personas rīcību pirms lēmuma par izslēgšanu pieņemšanas, un izdarīja apstiprinošu secinājumu (8). Šajā lietā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija, kā tā atzina tiesas sēdē, apstrīdētajā lēmumā ir balstījusies tikai uz apelācijas sūdzības iesniedzējas kā konsorcija dalībnieces solidāro atbildību, neņemot vērā tās individuālo rīcību un neizvērtējot katra līgumpartnera individuālo atbildību (9).
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
19. Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2025. gada 28. februārī, Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Tā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un pašai lemt par strīdu, noraidot prasību atcelt apstrīdēto lēmumu uz tās iebildumu raksta pamata. Pakārtoti – tā lūdz Tiesu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izskatītu divus pārējos atcelšanas prasības pamatus. Tā lūdz piespriest TP atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.
20. TP lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.
Juridiskā analīze
21. Apelācijas sūdzības pamatošanai Komisija ir izvirzījusi divus pamatus (10). Ar pirmo pamatu, kas vienīgais analizēts šajos secinājumos, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ar argumentāciju divos posmos, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma, esot pieļāvusi tiesību kļūdu 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkta interpretācijā. Tā norāda, pirmkārt, ka šis pants neliedz tās lēmumu par izslēgšanu galvenokārt vai pat vienīgi pamatot ar šķīrējtiesas konstatējumiem (pirmais posms). Otrkārt, tā apstrīd, ka atbildīgajam kredītrīkotājam būtu pienākums individuāli pārbaudīt apsūdzētā subjekta rīcību pirms lēmuma par izslēgšanu pieņemšanas, ja konsorcija līgumpartneri ir solidāri atbildīgi (otrais posms).
22. Šos abus Komisijas argumentus analizēšu pēc kārtas.
Līgumā noteiktās kompetentās tiesas konstatējumu ietekme uz lēmumu par izslēgšanu: automātiskas ietekmes neesība
23. Vispirms ir lietderīgi atgādināt, ka noteikumi, kas piemērojami Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru rīkotu publisko iepirkumu jomā, izriet ne tikai no līgumslēdzējas iestādes un ekonomikas dalībnieka noslēgtā līgumiskā regulējuma, bet arī no administratīvā regulējuma, ko veido 2018. gada Finanšu regulas tiesību normas.
24. Tādējādi paralēli līgumattiecībām starp līgumslēdzēju iestādi (šajā gadījumā – Komisiju) un tās līgumpartneri šīs iestādes atbildīgais kredītrīkotājs, piemērojot 2018. gada Finanšu regulu, noteiktos apstākļos var pieņemt lēmumu par izslēgšanu attiecībā uz personu vai subjektu, kas rada risku Savienības finanšu interesēm. Pēc tam tā tiek iekļauta to personu vai subjektu sarakstā, kuras izslēgtas no līgumiem, ko finansē no Savienības budžeta (11).
25. Komisija argumentācijā izvirza jautājumu par saistību starp līgumisko regulējumu, no vienas puses, un administratīvo regulējumu, kurš izriet no 2018. gada Finanšu regulas, kas reglamentē lēmumu par izslēgšanu, no otras puses.
26. Pat ja Komisija, šķiet, atzīst, ka atbildīgajam kredītrīkotājam jāveic faktu juridiskā kvalifikācija, būtībā tā apgalvo, ka pretēji tam, ko ir nospriedusi Vispārējā tiesa, šī kvalifikācija var automātiski izrietēt no līgumā noteiktās kompetentās tiesas lēmuma.
27. Tā kā šī argumentācija ļautu atbildīgajam kredītrīkotājam individuāli nepārbaudīt attiecīgo pienākumu neizpildi, manuprāt, tā jānoraida.
28. Proti, abi tiesiskie, līgumiskie un administratīvie regulējumi, protams, nav savstarpēji neatkarīgi, jo lēmums par izslēgšanu tiek pieņemts it īpaši tad, ja attiecīgā persona vai subjekts ir situācijā, kas paredzēta 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktā, proti, “[persona vai subjekts], pildot juridiskas saistības, ko finansē no budžeta, saistībā ar galveno pienākumu izpildi, ir pieļāvis būtiskus trūkumus”. Šajā kontekstā līgumā noteiktās kompetentās tiesas konstatētie fakti par līgumisko pienākumu neizpildi var būt par iemeslu tam, ka atbildīgais kredītrīkotājs pieņem lēmumu par izslēgšanu, pamatojoties uz 2018. gada Finanšu regulu (12). Šajā ziņā līgumisko pienākumu neizpilde un administratīvais izslēgšanas pasākums ir sasvstarpēji cieši saistīti. Turklāt tas nav apstrīdēts.
29. Tomēr šī saikne nenozīmē, ka līgumā noteiktās kompetentās tiesas konstatējumi automātiski izraisa lēmumu par izslēgšanu šādu iemeslu dēļ.
30. Pirmkārt, 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkta tekstā ir atsauce uz “būtisku” attiecīgā līgumpartnera “galveno” pienākumu neizpildi. No tā izriet, ka jebkura līgumisko pienākumu neizpilde, lai gan tās rezultātā līgums tiek izbeigts pirms termiņa vai tiek piemērots līgumsods vai cits līgumā noteikts sods, ne vienmēr atbilst nosacījumiem, lai tiktu piemērots lēmums par izslēgšanu. Kredītrīkotājam, kurš ir atbildīgs par lēmuma par izslēgšanu pieņemšanu, nenoliedzami ir novērtējuma brīvība, un tā piemērojama ne tikai attiecībā uz “galveno” attiecīgo līgumisku pienākumu, bet arī uz attiecīgā līgumiskā pārkāpuma “būtiskumu” (13).
31. Šajā ziņā uzsvēršu, ka līgumsodam (līguma izbeigšana pirms termiņa un/vai zaudējumu atlīdzināšana) un izslēgšanai, kas ir administratīvs pasākums, ir atšķirīgi mērķi, jo līgumsoda mērķis ir sodīt ekonomikas dalībnieku par līgumisko pienākumu neizpildi pret savu līgumpartneri, savukārt izslēgšanas mērķis ir aizsargāt Savienības finanšu intereses. Apstrīdēšanas gadījumā prasības pamati un argumenti, kas izmantojami līgumā noteiktajā kompetentajā tiesā, no vienas puses, un tiesā, kas lemj par izslēgšanas likumību, no otras puses, ir atšķirīgi (14). Abu šo pasākumu juridiskā un mērķu atšķirība nozīmē, ka atbildīgajam kredītrīkotājam ir jāatkāpjas no līgumiskās loģikas, lai veiktu vērtējumu attiecībā uz Savienības budžeta aizsardzību.
32. Tādējādi, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 41. punktā, šie no 2018. gada Finanšu regulas izrietoši nosacījumi, kas atšķiras no līguma nosacījumiem, pamato atbildīgā kredītrīkotāja novērtējuma brīvību veikt faktu juridisko kvalifikāciju, kura atšķiras no tās, ko veic līgumā noteiktā kompetentā tiesa.
33. Otrkārt, tas, ka līgumā noteiktās kompetentās tiesas konstatējumam par līgumsaistību neizpildi nav automātiskas saiknes ar atbildīgā kredītrīkotāja pieņemtu lēmumu par izslēgšanu, izriet arī no 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta konteksta.
34. Proti, šīs regulas 76. apsvērumā paredzēts, ka “iespēja pieņemt lēmumus par izslēgšanu vai piemērot finansiālos sodus ir neatkarīga no iespējas piemērot līgumā noteiktos sodus, piemēram, līgumsodu” (15).
35. Turklāt saskaņā ar 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 2. punktu, ja nav galīga sprieduma, kā tas ir šajā lietā, atbildīgajam kredītrīkotājam jānovērtē situācija, “ņemot vērā” konstatētos faktus vai citus konstatējumus, kas ietverti šīs regulas 143. pantā minētās paneļkomitejas ieteikumā.
36. Turklāt, kā Vispārējā tiesa uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 46. punktā, 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkta redakcija atšķiras no šīs tiesību normas b), c), d), f), g) un h) apakšpunkta redakcijas tādā ziņā, ka e) apakšpunktā ir tieša atsauce uz aplūkoto rīcību, nevis uz spriedumu vai administratīvu lēmumu, ar kuru iestāde, kas nav atbildīgā kredītrīkotāja, piemēram, līgumā noteiktā kompetentā tiesa, jau ir kvalificējusi šo rīcību.
37. Šī atšķirīgā pieeja apstiprina, ka saskaņā ar līgumisko regulējumu veiktā kvalifikācija, lai gan tā ir viens no elementiem, kas jāņem vērā, tomēr nevar automātiski būt saistoša atbildīgajam kredītrīkotājam, kurš saglabā novērtējuma brīvību, pieņemot lēmumu par izslēgšanu.
38. Piebildīšu, ka, piemērojot 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 3. punktu, atbildīgā kredītrīkotāja lēmums par izslēgšanu tiek pieņemts, ievērojot samērīguma principu un it īpaši – ņemot vērā atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus, kas saistīti, piemēram, ar situācijas nopietnību, laiku, kas pagājis kopš attiecīgās rīcības konstatēšanas, rīcības ilgumu, iespējamo atkārtošanos, vai rīcība ir tīša vai netīša, attiecīgajām summām un apsūdzētās personas sadarbošanos. Tādējādi atbildīgā kredītrīkotāja novērtējuma brīvība noteikti tiek īstenota, piemērojot samērīguma principu, un tas izslēdz saiknes automātiskumu, ko aizstāv Komisija (16).
39. Tāpat arī citi 2018. gada Finanšu regulas 136. panta punkti paredz atbildīgā kredītrīkotāja novērtējuma brīvību. Tādējādi šīs tiesību normas 5. punktā ir paredzēts, ka tad, ja “būtu nopietns un tiešs Savienības finanšu interešu apdraudējums”, par izslēgšanu provizoriski var lemt bez šīs regulas 143. pantā minētās paneļkomitejas ieteikuma – tas nozīmē, ka jāizvērtē minētais apdraudējums. Tāpat šīs tiesību normas 6. un 7. punktā paredzēti gadījumi, kad izslēgšana netiek piemērota, it īpaši gadījumā, ja apsūdzētā persona vai subjekts ir veicis korektīvus pasākumus, un tas nozīmē, ka atbildīgais kredītrīkotājs šajā ziņā īsteno savu novērtējuma brīvību.
40. No tā izriet, ka konteksts, kādā iekļaujas 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkts, pamato to, ka atbildīgajam kredītrīkotājam ir novērtējuma brīvība un nav automātiskas saiknes starp līgumā noteiktās kompetentās tiesas konstatējumiem un lēmumu par izslēgšanu.
41. Uzskatu, ka šo secinājumu neatspēko Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru ir būtiski veikt līgumslēdzēju pušu līgumiskās rīcības pārbaudi un atbildīgajam kredītrīkotājam lēmums par izslēgšanu vienmēr jāpamato – neatkarīgi no tā, vai norādītais iemesls ir līgumsaistību neizpilde vai kāds cits iemesls, kas paredzēts 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punktā. Manuprāt, šie elementi nekādā ziņā nav nesaderīgi ar šajā jomā atbildīgā kredītrīkotāja novērtējuma brīvību, it īpaši, lai noteiktu, vai pienākumu neizpilde ir “būtiska” un vai tā attiecas uz “galvenajiem” pienākumiem. Tas, ka tai šajā ziņā lēmums par izslēgšanu ir jāpamato, tieši atbilst tās novērtējuma brīvībai, kas tai jāizmanto pamatotā veidā, lai turklāt varētu celt prasību. It īpaši nevar izslēgt, ka atbildīgais kredītrīkotājs uzskata, ka līgumisko pienākumu neizpilde, ko konstatējusi līgumā noteiktā kompetentā tiesa, nav tāda, lai izraisītu izslēgšanu, vai tai ir iestājies noilgums, vai šī neizpilde ir attiecināma uz citu subjektu, vai ka atbildīgais subjekts pa to laiku ir veicis pasākumus, kas ļauj uzskatīt, ka tas nerada vai vairs nerada risku Savienības budžetam. Visbeidzot – šāda interpretācija atbilst arī Komisijas minētajam labas pārvaldības principam, un tas nozīmē, ka kompetentajai iestādei ir pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos lietas apstākļus.
42. Šādā kontekstā, lai gan atbildīgais kredītrīkotājs, veicot 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētās rīcības juridisko kvalifikāciju, var ņemt vērā vai pat tam jāņem vērā fakti, ko konstatējusi līgumā noteiktā kompetentā tiesa, tomēr tieši atbildīgajam kredītrīkotājam jāizvērtē attiecīgā rīcība, ņemot vērā šīs regulas konkrēto satvaru un mērķus. Nesaskatu, kā tas varētu uzlikt “pārāk lielu pierādīšanas pienākumu” atbildīgajam kredītrīkotājam, kā apgalvo Komisija, jo jautājums nav par pierādīšanas pienākumu, bet gan par neatkarīgu vērtējumu, kas jāveic, pamatojoties uz iepriekš konstatētajiem faktiem.
43. Treškārt, attiecībā uz 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkta teleoloģisko un vēsturisko interpretāciju Komisija pakārtoti apgalvo, ka Vispārējās tiesas kļūdainā interpretācija, ka nav automātiskas saiknes starp līgumiskā pārkāpuma konstatējumu un atbildīgā kredītrīkotāja pieņemto lēmumu par izslēgšanu, izriet arī no kļūdaina konstatējuma, ka Savienības likumdevējs esot vēlējies izveidot autonomu sankciju režīmu un tātad esot uzskatījis, ka izslēgšanas situācijas ir pielīdzināmas šīm sankcijām.
44. Atgādināšu, ka Vispārējā tiesa, veikusi attiecīgās tiesību normas vēsturisko un teleoloģisko interpretāciju, ir atzinusi, ka Savienības likumdevējs jau no paša sākuma ir vēlējies ieviest autonomu sankciju režīmu, kas ir saglabāts un laika gaitā paplašināts, tostarp 2018. gada Finanšu regulas pieņemšanas laikā (17). Tomēr, kā norādījusi Vispārējā tiesa, “nevar prezumēt automātisku saikni, no vienas puses, starp iestādes, kas nav atbildīgā kredītrīkotāja, konstatējumu par trūkumiem, kuru esība paredzēta valsts vai Savienības tiesību aktos, un, no otras puses, faktu, ka atbildīgais kredītrīkotājs nosaka izslēgšanas pasākumu, uz kuru attiecas Finanšu regulā paredzētais autonomais sodu [sankciju] režīms” (18). Tā piebilst, ka šajā regulā paredzētajam autonomajam sankciju režīmam jau kopš tā ieviešanas ir īpaši vispārējo interešu mērķi, kas atšķiras no tādiem mērķiem kā līguma pareiza izpilde vai līgumslēdzēju pušu aizsardzība un atlīdzības piešķiršana tām, ko paredzēts nodrošināt ar līgumiskās atbildības sistēmu. Vispārējā tiesa secina, ka atšķirība starp mērķiem, kas izvirzīti ar 2018. gada Finanšu regulu ieviestajā sankciju režīmā, un mērķiem, kas sasniedzami ar līgumiskās atbildības sistēmu, apstiprina automātiskas saiknes neesību (19).
45. Manuprāt, pat ja tiktu paustas iebildes par Vispārējās tiesas izmantotajiem un Komisijas apstrīdētajiem formulējumiem, Vispārējās tiesas argumentācija jāapstiprina.
46. Proti, var diskutēt, vai Savienības likumdevējs ar 2018. gada Finanšu regulu ir vēlējies saglabāt to, ka lēmumi par izslēgšanu ir kvalificējami par “sankcijām” saskaņā ar Finanšu regulu Nr. 966/2012 (20), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2015/1929 (21). Šajā ziņā norādīšu – kā uzsvērusi Komisija, ka Regulā Nr. 966/2012, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2015/1929, attiecībā uz lēmumiem par izslēgšanu izmantots formulējums “administratīvas sankcijas” (22). Tomēr tas tā vairs nav 2018. gada Finanšu regulā, ar kuru tiek atjaunināti un vienkāršot noteikumi par Savienības budžeta pieņemšanu un izpildi (23).
47. Tomēr Vispārējās tiesas argumentācija ir vērsta uz to, ka Finanšu regulā paredzētajam izslēgšanas režīmam jau kopš tā ieviešanas ir īpaši vispārējo interešu mērķi, kas atšķiras no tādiem mērķiem kā līguma pareiza izpilde vai līgumslēdzēju pušu aizsardzība un atlīdzības piešķiršana tām – to paredzēts nodrošināt ar līgumiskās atbildības sistēmu, un šāda argumentācija ir jāatbalsta.
48. Līdz ar to kļūda kvalifikācijā – kā apgalvo Komisija – lēmumus par izslēgšanu attiecinot uz autonomu “sankciju” režīmu, man nešķiet efektīvs arguments, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesa pieļāvusi kļūdu konstatējot, ka līgumā noteiktās kompetentās tiesas konstatējumiem nav automātiskas saiknes ar lēmumu par izslēgšanu.
49. No iepriekš minētā izriet – pat ja pastāv zināma saikne starp izslēgšanas režīmu, kas izriet no 2018. gada Finanšu regulas, un līgumisko regulējumu, tas nenozīmē, ka pastāv automātiska saikne starp līgumā noteiktās kompetentās tiesas konstatējumu un lēmumu par izslēgšanu.
Par pienākumu individuāli pārbaudīt apsūdzētās personas rīcību
50. Argumentācijas otrajā posmā Vispārējā tiesa interpretēja 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktu, secinot, ka atbildīgajam kredītrīkotājam jāveic individuāla un konkrēta pārbaude. Pirmkārt, pamatojoties uz analoģiju ar spriedumu HSC Baltic u.c. (24), kas pasludināts saistībā ar Direktīvu 2014/24, tā norādīja – kad Savienības iestādes un struktūras piemēro 2018. gada Finanšu regulu, tām ir vēl jo būtiskāks pienākums izvērtēt apsūdzētās personas rīcību konkrēti un individuāli (25). Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktā tā atzina šī pienākuma obligātumu, ņemot vērā vispārējo sodu individuālas attiecināmības principu, jo Tiesa spriedumā Vialto Consulting/Komisija (26) jau bija nospriedusi, ka ar 2018. gada Finanšu regulu ieviestajai izslēgšanas sankcijai galvenokārt ir sodīšanas mērķis. Treškārt, tā piebilda, ka attiecīgā iestāde vai struktūra var identificēt katra dalībnieka sniegtos pakalpojumus, lai noteiktu tā individuālo atbildību, ņemot vērā ar 2018. gada Finanšu regulu ieviesto sankciju režīmu, kas atšķiras no dalībnieku iespējamās solidārās līgumiskās atbildības (27).
51. Komisija apstrīd šo Vispārējās tiesas argumentācijas otro posmu trīs aspektos. Pirmkārt, tā apstrīd analoģijas ar spriedumu HSC Baltic atbilstību. Otrkārt, tā apgalvo, ka solidārās atbildības mērķis esot aizsargāt līgumslēdzējas iestādes intereses, ka tā neizslēdzot TP individuālo atbildību un ka Vispārējās tiesas interpretācija liedzot atbildīgajam kredītrīkotājam pienācīgi ņemt vērā līgumpartneru atbildību. Treškārt, tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini kvalificējusi lēmumu par izslēgšanu par kriminālsodu.
Par analoģijas ar spriedumu “HSC Baltic” atbilstību
52. Pirmām kārtām, Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 64.–71. punktu, kuros Vispārējā tiesa 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktu interpretējusi pēc analoģijas ar Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta g) apakšpunktu. Komisija uzskata, ka tiesiskie un faktiskie apstākļi šajā lietā un lietā, kurā pasludināts spriedums HSC Baltic, ir atšķirīgi. Tā uzsver, ka atšķiras kritēriji, ko izmanto atbildīgais kredītrīkotājs, lai piemērotu 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktu, un kritēriji, kurus ievēro valsts iestādes saskaņā ar atbilstošajām valsts tiesību normām, ar kurām transponēts Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta g) apakšpunkts, jo šajā direktīvā ir paredzēts, ka valsts tiesību aktos transponējams tikai pamatregulējums.
53. Mani šis arguments nepārliecina.
54. Proti, taisnība, ka šīs apelācijas lietas tiesiskie un faktiskie apstākļi atšķiras no tiem, kas tika aplūkoti lietā, kurā pasludināts spriedums HSC Baltic. It īpaši noteikumi, kas piemērojami gadījumos, kad dalībvalstu iestādes īsteno izslēgšanu no publiskā iepirkuma procedūrām, izriet no direktīvām, un it īpaši no Direktīvas 2014/24, kas tika aplūkota lietā, kurā pasludināts spriedums HSC Baltic (28), un jātransponē – pretēji 2018. gada Finanšu regulai, kas reglamentē Savienības iestāžu piešķirtos publiskos līgumus.
55. Tomēr abos gadījumos runa ir par tiesību aktu kopumu, kas piemērojams publiskajam iepirkumam un noteikumiem par izslēgšanu no publiskā iepirkuma procedūrām. Turklāt abas attiecīgās tiesību normas ir līdzīgas, un tajās atsauces ir uz vienādiem jēdzieniem (29). To kopīgais mērķis ir ļaut līgumslēdzējām iestādēm izslēgt no dalības iepirkuma procedūrā ekonomikas dalībniekus, ja tie nav uzticami. Turklāt dažos 2018. gada Finanšu regulas apsvērumos ir skaidra atsauce uz Direktīvu 2014/14 (30).
56. Līdz ar to, manuprāt, jāapstiprina analoģija, ko Vispārējā tiesa, interpretējot 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktu, izmantojusi saistībā ar judikatūru par analoģiskiem Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta g) apakšpunkta noteikumiem, lai nodrošinātu Savienības tiesību saskaņotību, kā arī Savienības likumdevēja šajā jomā izvirzīto mērķu ievērošanu (31).
57. Spriedumā HSC Baltic Tiesa norādīja, ka, transponējot Direktīvu 2014/24 valsts tiesību aktos, jāievēro, ka gadījumā, ja līgums tiek izbeigts būtisku vai pastāvīgu trūkumu dēļ, ekonomikas dalībnieku nevar automātiski kvalificēt kā neuzticamu un uz laiku izslēgt no dalības, pirms tā rīcība nav iepriekš “konkrēti un individuāli” izvērtēta, ņemot vērā visus attiecīgos elementus, it īpaši tos, ko šis ekonomikas dalībnieks ir iesniedzis, lai atspēkotu šādu kvalifikāciju (32).
58. Tādējādi uzskatu, ka Vispārējai tiesai ir taisnība, kad tā secina, ka “šis pienākums izvērtēt apsūdzētās personas rīcību konkrēti un individuāli, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus, kas dalībvalstij jāparedz savos tiesību aktos, neraugoties uz rīcības [novērtējuma] brīvību, kāda tai ir, transportējot Direktīvu 2014/24, ir vēl jo būtiskāks, piemērojot 2018. gada Finanšu regulu, ko veic Savienības iestādes un struktūras” (33).
59. Piebildīšu, ka neatkarīgi no analoģijas, ko izmantojusi Vispārējā tiesa, izslēgšanas jomā ir piemērojams samērīguma princips (34), un tas uzliek pienākumu atbildīgajam kredītrīkotājam, pieņemot šādu lēmumu, veikt konkrētu un individuālu ekonomikas dalībnieka vai attiecīgā subjekta attieksmes izvērtējumu, pamatojoties uz visiem nozīmīgajiem faktoriem (35).
60. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, izmantojot analoģiju ar spriedumu HSC Baltic un secinot, ka atbildīgajam kredītrīkotājam ir konkrēti un individuāli jāizvērtē apsūdzētās personas rīcība, pirms tā tiek izslēgta saskaņā ar 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktu, kā tas izriet arī no samērīguma principa.
Par līgumslēdzēju grupas dalībnieku solidāro juridisko atbildību
61. Otrām kārtām, Komisija būtībā apgalvo, ka 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkts piemērojams situācijās, kad līgumpartneri ir solidāri atbildīgi par līguma izpildi, un atbildīgajam kredītrīkotājam nav jānošķir, kādas juridiskās saistības konsorcijā, ar kuru ir noslēgts līgums, ir katram partnerim (36). Komisija uzsver, ka šīs solidārās atbildības mērķis ir aizsargāt līgumslēdzējas iestādes intereses, un neizslēdz TP individuālo atbildību. Tā arī norāda – lai noteiktu abu līgumpartneru individuālo atbildību, būtu jānosaka attiecīgo partneru uzdevumu konkrētais nošķīrums, kas jādara minēto partneru iekšējai organizācijai, nevis atbildīgajam kredītrīkotājam.
62. Šī argumentācija, manuprāt, jānoraida.
63. Proti, kā uzsver Komisija, 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkts piemērojams situācijās, kad līgumpartneri ir solidāri atbildīgi par līguma izpildi, un šī solidārā atbildība neizslēdz grupas dalībnieka individuālo atbildību.
64. Tomēr saskaņā ar līgumu piemērojamā solidaritāte, kuras mērķis var būt līgumslēdzējas iestādes interešu aizsardzība, administratīvajā kontekstā, kad atbildīgais kredītrīkotājs ir veicis izslēgšanu, pamatojoties uz 2018. gada Finanšu regulu, nevar atbrīvot šo kredītrīkotāju no pienākuma individuāli izvērtēt tās personas rīcību, uz kuru attiecas izslēgšana.
65. Proti, līgumā noteiktā solidārā atbildība atšķiras no grupā, šajā gadījumā konsorcijā, ietilpstošo tirgus dalībnieku individuālās atbildības, kuras rezultātā var tikt pieņemts lēmums par izslēgšanu. It īpaši grupā ietilpstošo dalībnieku attiecīgās funkcijas un pienākumi ne vienmēr ir identiski. Par to liecina šajā lietā noslēgtais konsorcija līgums. Tāpat nevar izslēgt, ka ekonomikas dalībnieks ir pieļāvis būtiskākus pārkāpumus, kas pamato lielāku individuālo atbildību vai dažādas nozīmes individuālas atbildības ķēdi. Līdz ar to atbildīgajam kredītrīkotājam pirms lēmuma par izslēgšanu pieņemšanas jāpārbauda, vai 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētie juridiskie nosacījumi ir izpildīti individuāli attiecībā uz katru no attiecīgajiem ekonomikas dalībniekiem.
66. Šajā ziņā, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 76. un 77. punktā, atbildīgais kredītrīkotājs principā var lūgt attiecīgajiem subjektiem nosūtīt nepieciešamos dokumentus, kas tam ļautu novērtēt katra grupas dalībnieka individuālo rīcību, kā arī pieprasīt, lai būtu iespējams identificēt katra dalībnieka sniegtos pakalpojumus, lai vajadzības gadījumā noteiktu katra dalībnieka individuālo atbildību. Šos apsvērumus apstiprina 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts, kurā paredzēts, ka trūkumus var atklāt “kredītrīkotāja [..] veiktā [..] izmeklēšanā”.
67. Tiesas judikatūra dalībvalstu līgumslēdzēju iestāžu publiskā iepirkuma jomā mutatis mutandis apstiprina šo pieeju.
68. Proti, kā atgādināts pārsūdzētā sprieduma 67. punktā, spriedumā HSC Baltic Tiesa, protams, ir atzinusi, ka dalībvalstis, transponējot Direktīvu 2014/24, tām piemītošās rīcības brīvības kontekstā var paredzēt prezumpciju, ka jebkurš ekonomikas dalībnieks, kurš ir juridiski atbildīgs par publiskā iepirkuma līguma pienācīgu izpildi, tiek uzskatīts par tādu, kas šī līguma izpildes laikā ir veicinājis tādu būtisku vai pastāvīgu trūkumu rašanos vai saglabāšanos, kuru dēļ minētais līgums tika izbeigts. Tomēr Tiesa precizēja – ja publiskais līgums bija piešķirts ekonomikas dalībnieku grupai, kuru individuālā ietekme uz šiem trūkumiem un to iespējamie novēršanas centieni ne vienmēr ir identiski, šādai iespējamajai prezumpcijai, kas noteikta valsts tiesībās, ir jābūt atspēkojamai, citādi tas apdraudētu izslēgšanas pamata būtiskās iezīmes un samērīguma principu. Tiesa uzskatīja, ka “neatkarīgi no šādas grupas dalībnieku solidārās juridiskās atbildības, Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta g) apakšpunktā paredzētā fakultatīvā izslēgšanas iemesla piemērošana jāpamato ar šīs individuālās rīcības nelikumību vai nolaidību” (37).
69. Tāpat Tiesa uzskatīja – ja ekonomikas dalībnieks, kas ir ekonomikas dalībnieku grupas loceklis, ir bijis vainīgs tādas informācijas nopietnā sagrozīšanā, kas jāsniedz, lai pārbaudītu, vai nepastāv grupas izslēgšanas iemesli un vai tā ir izpildījusi atlases kritērijus, tā partneriem neko nezinot par šo informācijas nopietno sagrozīšanu, izslēgšanas no visām publiskā iepirkuma procedūrām pasākums var tikt piemērots visiem šīs grupas locekļiem (38). Spriedumā Klaipėdos Tiesa atzina, ka, ņemot vērā samērīguma principu, lēmumam par izslēgšanu jāpievērš uzmanība, kurai jābūt “vēl jo lielākai, ja [..] izslēgšana skar pretendentu nevis saistībā ar pienākumu neizpildi, kurā tas pats ir vainojams, bet gan saistībā ar tādu pienākumu neizpildi, ko pieļāvis subjekts, uz kura spējām tas bija paredzējis paļauties un attiecībā uz kuru tam nav nekādu kontroles pilnvaru” (39).
70. Šādu individualizētu pieeju pat grupas vai solidāras atbildības gadījumā apstiprina arī 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 6. punkta a) apakšpunkts, kurā paredzēts, ka atbildīgais kredītrīkotājs ņem vērā personas vai subjekta veiktos korektīvos pasākumus, kas ļauj pietiekami pierādīt tā uzticamību (40). Tomēr nav izslēgts, ka grupas vai konsorcija gadījumā viena persona veic koriģējošus pasākumus un ka tā viena pati tādējādi var pierādīt savu uzticamību, lai gan tas tā varētu nebūt attiecībā uz citiem grupas dalībniekiem (41).
71. Tādējādi tikai ar izslēgšanas pasākuma individualizētu vērtējumu var nodrošināt samērīguma principa ievērošanu, neraugoties uz līgumisko solidaritāti tādā konsorcijā kā šajā lietā. Tāpēc, manuprāt, pārsūdzētais spriedums šajā ziņā jāapstiprina.
Par izslēgšanas juridisko būtību
72. Trešām kārtām, lai pastiprinātu argumentāciju par pienākumu konkrēti un individuāli novērtēt apsūdzētās personas rīcību, Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz “izslēgšanas sankcijas” “sodīšanas” būtību un uz “vispārējo sodu individuālas attiecināmības principu” (42).
73. Komisija apgalvo, ka izslēgšanas pasākumu nevar uzskatīt nedz par represīvu pasākumu, nedz pat par sankciju.
74. Tā kā Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktā izmantotais formulējums attiecas uz kriminālsodu, jāpārbauda, pirmkārt, vai šajā ziņā jākonstatē tiesību kļūda un, otrkārt, šāda konstatējuma sekas.
– Izslēgšanas juridiskā kvalifikācija
75. No vienas puses, pretēji Komisijas apgalvojumam uzskatu, ka izslēgšanas pasākumu var kvalificēt par “sankciju”.
76. Protams, kā uzsver Komisija, pamatojoties it īpaši uz 2018. gada Finanšu regulas dažādo redakciju vēsturi, šīs regulas 136. panta 1. punktā norādīti dažādi izslēgšanas kritēriji, nekvalificējot izslēgšanas pasākumu par sankciju. Tomēr minētās regulas 138. pantā ir izmantots termins “finansiāli sodi”, ko var piemērot kā risinājumu, lai aizstātu lēmumu par izslēgšanu, kas izrādītos nesamērīgs, ņemot vērā šīs regulas 136. panta 3. punkta kritērijus. Tādējādi izslēgšanas pasākumu var aizstāt ar pasākums, kas skaidri kvalificēts par “sods”. Tāpēc uzskatu, ka nevar izslēgt, ka pašu izslēgšanas pasākumu var kvalificēt par “sodu”.
77. Turklāt izslēgšanas pasākums, lai gan tā mērķis ir Savienības finanšu interešu aizsardzība, liedz attiecīgajai personai tiesības piedalīties procedūrā, kas ļauj iegūt Eiropas Savienības publiskā iepirkuma līgumu, un šajā ziņā to var kvalificēt par sodu (43).
78. Piebildīšu, ka izslēgšanas administratīvais raksturs (44) neizslēdz, ka runa var būt par sankciju. Proti, šis pasākums, manuprāt, iekļaujas to administratīvo sankciju kopumā, kuras, lai arī nav skaidri definētas (45), ir būtiski pilnveidotas Savienības tiesībās, Savienībai attīstot tās tiesību normas (46). Lai administratīvā darbība būtu efektīva, nepieciešami dažādi pasākumi (naudas sodi, konfiskācija, izslēgšana no atbalsta shēmām, īstenošanas aizliegums, aktīvu iesaldēšana, atļaujas atsaukšana, iekļaušana melnajā sarakstā u.c.), kuriem ir atšķirīgs mērķis (t.i., sodīt, atlīdzināt zaudējumus, novērst, atturēt, labot utt.).
79. No otras puses, jautājums par to, vai izslēgšanas pasākumam, kas šādi kvalificēts par sodu, ir krimināltiesisks raksturs, var šķist sarežģīts. Proti, bieži tiek uzsvērts, ka robeža starp administratīvo sodu un kriminālsodu ir izplūdusi (47). Tomēr analīze, kas veikta, ņemot vērā trīs kritērijus, kurus Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) izstrādājusi spriedumā Engel u.c. pret Nīderlandi (48) un kurus ir pārņēmusi Tiesa (49), manuprāt, ļauj secināt, ka šajā lietā sodam nav krimināltiesiska rakstura.
80. Proti, lai gan attiecīgā pasākuma juridiskā kvalifikācija pati par sevi neizriet no 2018. gada Finanšu regulas, pārējo kritēriju analīze ļauj attiecīgo izslēgšanas pasākumu kvalificēt par sodu, kas nav kriminālsods.
81. Attiecībā uz inkriminētā pārkāpuma būtību pārkāptā tiesību norma nav vispārēja un attiecas tikai uz ekonomikas dalībniekiem, kuri ir pilnīgi brīvi izvēlējušies piedalīties Savienības publiskajā iepirkumā. Šajā kontekstā, kad iespēja piedalīties Savienības publiskā iepirkuma procedūrā ir pakļauta nosacījumam, ka attiecīgā persona sniedz visas uzticamības garantijas, par šādas prasības neievērošanu piemērotais sods ir īpašs administratīvs instruments, kas ir piemērojamās agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēmas neatņemama sastāvdaļa (50).
82. Turklāt agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēma tika izveidota, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses (51). Tās mērķis ir veicināt, ka tiek agrīni atklātas personas vai subjekti, kuri apdraud Savienības finanšu intereses, un veicināt to izslēgšanu no dalības procedūrās, ko reglamentē 2018. gada Finanšu regula. Tādējādi lēmumu par izslēgšanu pieņem ar mērķi, lai šīs regulas 142. pantā minētajā datubāzē varētu reģistrēt informāciju par situāciju, kurā pastāv risks Savienības budžetam. Tādējādi izslēgšanas mērķis ir preventīvs, pat prudenciāls, nevis represīvs.
83. Visbeidzot – uzskatu, ka pagaidu izslēgšana, kas attiecīgajam ekonomikas dalībniekam noteikta maksimāli uz trim gadiem un liedz tam iespēju iesniegt piedāvājumu Eiropas publiskajiem iepirkumiem, neaizliedzot tam veikt savu saimniecisko darbību, nav ar tādu smaguma pakāpi, lai to varētu kvalificēt par kriminālsodu (52).
84. Līdz ar to uzskatu, ka aplūkotais lēmums par izslēgšanu ir administratīvs sods, nevis kriminālsods. Protams – kā to bija uzsvērusi Vispārējā tiesa, spriedumā Vialto Tiesa, salīdzinot izslēgšanas sankciju un šīs izslēgšanas publicēšanu, atzina – lai gan izslēgšanas sankcijai “galvenokārt ir sodīšanas mērķis”, bet publicēšanas pasākuma mērķis drīzāk ir “atturēšana un prevencija”, tie tomēr ir viens otru papildinoši, jo tie ir vērsti uz vienu un to pašu mērķi – mudināt visas ieinteresētās personas atteikties no iespējamas noteikumu pārkāpšanas (53). Lai gan Tiesas norāde, ka izslēgšanas sankcijai ir “sodīšanas” mērķis, var radīt sajukumu, tomēr uzskatu, ka – it īpaši saistībā ar salīdzinājumu ar izslēgšanas publicēšanas pasākumu – pati par sevi tā nenozīmē, ka šai sankcijai ir krimināltiesisks raksturs Tiesas judikatūras izpratnē.
85. Līdz ar to tāpat kā Komisija uzskatu, ka tiesību kļūdu var konstatēt, ciktāl Vispārējā tiesa, atsaucoties uz izslēgšanas “sodošo” raksturu un vispārējo “sodu” individualitātes principu, ir vēlējusies lēmumu par izslēgšanu kvalificēt par kriminālsodu.
– Ietekme uz piemērojamo garantiju darbības jomu
86. Tāpat, ja Tiesa man piekritīs, ka jākonstatē Vispārējās tiesas tiesību kļūda attiecībā uz izslēgšanas soda kvalificēšanu par “kriminālsodu”, uzskatu, ka šāds konstatējums tomēr nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.
87. Proti, jānorāda – ciktāl pārsūdzētajā spriedumā ir atsauce uz izslēgšanas pasākuma krimināltiesisko raksturu, izmantojot frāzi “sodīšanas mērķis” (54), tas ir tikai tādēļ, lai (“vēl jo vairāk”) nostiprinātu secinājumu, kas izriet no visiem iepriekš minētajiem būtiskajiem apstākļiem, ka atbildīgajam kredītrīkotājam ir pienākums konkrēti un individuāli izvērtēt apsūdzētās personas rīcību, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 73. punktā vispārējā sodu individualitātes principa ievērošana, kas ietver atsauci uz izslēgšanas krimināltiesisko raksturu, ir minēta arī tāpēc, lai pamatotu pienākumu pārbaudīt apsūdzētās personas individuālo rīcību, pirms attiecībā uz to tiek pieņemts lēmums par izslēgšanu.
88. Pat ja sankcijai nav krimināltiesiskā rakstura un tāpēc nav piemērojamas ar krimināltiesībām saistītās garantijas, tomēr joprojām pastāv pienākums pārbaudīt apsūdzētās personas individuālo rīcību. Proti, uz administratīvo sodu, piemēram, šajā lietā aplūkoto izslēgšanu, lai gan tas neietilpst krimināltiesību jomā, tomēr attiecas garantijas, it īpaši garantija, ka tas tiks piemērots pēc apsūdzētās personas individuālās rīcības pārbaudes, kā tas it īpaši izriet, piemērojot samērīguma principu (55).
89. No tā izriet – lai arī Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atsaucoties uz izslēgšanas soda krimināltiesisko raksturu, tā nav pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz konstatējumu par pienākumu konkrēti un individuāli izvērtēt apsūdzētās personas rīcību.
90. Līdz ar to uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats jānoraida.
Secinājumi
91. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un neskarot otrā apelācijas sūdzības pamata pamatotību, ierosinu Tiesai pirmo pamatu noraidīt kā nepamatotu.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.; turpmāk – 2018. gada Finanšu regula).
3 Padomes Regula (2018. gada 26. novembris) par finanšu regulējumu, ko piemēro 11. Eiropas Attīstības fondam, un ar ko atceļ Regulu (ES) 2015/323 (OV 2018, L 307, 1. lpp.).
4 Padomes Regula (2017. gada 12. oktobris), ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (OV 2017, L 283, 1. lpp.).
5 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.).
6 Skat. pārsūdzētā sprieduma 29.–32. punktu.
7 Skat. pārsūdzētā sprieduma 60. punktu.
8 Skat. pārsūdzētā sprieduma 61.–78. punktu.
9 Skat. pārsūdzētā sprieduma 80., 82. un 83. punktu.
10 Ar otro pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka atbildīgais kredītrīkotājs nav izvērtējis TP individuālo atbildību par tās līgumsaistību neizpildi.
11 Agrīnās brīdināšanas sistēmā tika izveidota centrālā datubāze un saskaņā ar 2018. gada Finanšu regulu – 2016. gadā izveidotā “agrīnās atklāšanas un izslēgšanas sistēma” (EDES) (skat. Bernard-Glanz, C. un Levi, L., “Du système d’alerte précoce au système de détection rapide et d’exclusion: les droits fondamentaux vont mieux mais...”, L’Observateur de Bruxelles, 4. sēj., Nr. 106, 2016, 35.–41. lpp.).
12 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Infraestruturas de Portugal un Futrifer Indústrias Ferroviárias (C‑66/22, EU:C:2023:1016, 78. punkts).
13 Pēc analoģijas attiecībā uz “smagu” profesionālās ētikas pārkāpumu skat. spriedumu, 2012. gada 13. decembris, Forposta un ABC Direct Contact (C‑465/11, EU:C:2012:801, 30. un 31. punkts). No tā izriet, ka “jebkura nepareiza, neprecīza vai neefektīva līguma vai līguma daļas izpilde var, iespējams, liecināt par konkrētā komersanta ierobežotu profesionālo kompetenci, bet tā nav automātiski pielīdzināma smagam pārkāpumam”; tas principā nozīmē, ka jāveic “konkrēts un individuāls izvērtējums par attiecīgā komersanta attieksmi”. Attiecībā uz smagu pārkāpumu saistībā ar profesionālo darbību 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē skat. arī spriedumu, 2026. gada 28. janvāris, UH/Komisija (T‑1052/23, EU:T:2026:52, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Par šo jēdzienu skat. arī Hamer, C. R., “The Possibility to Exclude an Economic Operator that Cannot Be Trusted”, EPPPL, 15. sēj., Nr. 1, 2020, 42.–52. lpp.
14 Tādējādi Savienības tiesa, pirmkārt, var būt līgumā noteiktā kompetentā tiesa, ja tiek celta prasība, pamatojoties uz LESD 272. pantu, un tā tiek pamatota ar līgumā ietverto šķīrējklauzulu, un, otrkārt, tā var būt tiesa, kas lemj par likumību, ja tiek celta atcelšanas prasība, kura pamatota ar LESD 263. pantu un kurā ietverti pamati attiecībā uz lēmuma par izslēgšanu likumību, un tas rada sekas ārpus līgumattiecībām.
15 Mans izcēlums.
16 Šajā ziņā pēc analoģijas ar valsts līgumslēdzēju iestāžu piešķirtajiem publiskajiem iepirkumiem skat. De la Rosa, S., “Chapitre 2 – La passation des marchés”, Droit européen de la commande publique, Bruylant, Brisele, 2024, 3. izd., 474.–568. lpp., it īpaši 488. lpp., Nr. 587.
17 Skat. pārsūdzētā sprieduma 56. punktu.
18 Skat. pārsūdzētā sprieduma 57. punktu.
19 Skat. pārsūdzētā sprieduma 59. punktu.
20 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.).
21 Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 12. decembra Regula (OV 2015, L 286, 1. lpp.). Par izslēgšanas juridisko kvalificēšanu par sankciju skatīt šo secinājumu 75.–85. punktu.
22 Skat. Regulas Nr. 966/2012, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2015/1929, 105.a 106. pantu.
23 Tomēr norādīšu, ka 2018. gada Finanšu regulas 231. panta 2. punkts formulēts šādi: “Saskaņā ar šīs regulas 136. un 137. pantu [..] atbildīgais kredītrīkotājs var piemērot administratīvus un finansiālus sodus, kas ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši.”
24 Spriedums, 2023. gada 26. janvāris (C‑682/21, turpmāk – spriedums HSC Baltic, EU:C:2023:48).
25 Skat. pārsūdzētā sprieduma 64.–71. punktu.
26 Spriedums, 2024. gada 30. maijs (C‑130/23, turpmāk – spriedums Vialto, EU:C:2024:439, 31. punkts).
27 Skat. pārsūdzētā sprieduma 75.–77. punktu.
28 Lai analizētu dalībvalstu novērtējuma brīvību, jo īpaši attiecībā uz fakultatīviem izslēgšanas iemesliem, skat. Coutron, L., “L’étendue du pouvoir d’exclusion d’une candidature dans la jurisprudence récente de la Cour de justice de l’Union européenne”, L’exclusion de la procédure de passation de la commande publique. L’examen des candidatures et des offres, Bouhier, V., (red.), sērija “Colloques & Essais”, Institut francophone pour la justice et la démocratie, 166. sēj., 2023, 79.–117. lpp.
29 Proti, Direktīvas 2014/24 57. panta 4. punkta g) apakšpunktā paredzēta izslēgšana, ja tiek konstatēts, ka “ekonomikas dalībnieks ir pieļāvis būtiskus vai pastāvīgus trūkumus saistībā ar kādas būtiskas prasības izpildi saskaņā ar iepriekšēju publisku līgumu”. 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir atsauce uz būtisku trūkumu pieļaušanu, pildot juridiskas saistības.
30 2018. gada Finanšu regulas 96. apsvērumā paredzēts, ka “iepirkuma noteikumiem un principiem, ko piemēro publiskajiem līgumiem, kuru līgumslēgšanas tiesības Savienības iestādes piešķir savā vārdā, būtu jābalstās uz Direktīvā [2014/24] iekļautajiem noteikumiem”. Tāpat konkrētāk attiecībā uz izslēgšanu šīs regulas 77. apsvērumā noteikts, ka “izslēgšanas ilgumam vajadzētu būt ierobežotam, kā tas ir saskaņā ar Direktīvu [2014/24], un būtu jāatbilst proporcionalitātes principam”, un tas liecina, ka likumdevēja prasība nodrošināt saskaņotību attiecas uz izslēgšanas pasākumiem. Skat. arī minētās regulas 105. apsvērumu, kurā it īpaši norādīts, ka “saskaņā ar Direktīvu [2014/24] vajadzētu būt iespējai jebkādā secībā pārbaudīt, vai ekonomikas dalībnieks ir izslēgts, piemērot atlases un piešķiršanas kritērijus, kā arī pārbaudīt atbilstību iepirkuma procedūras dokumentiem”.
31 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑582/08, EU:C:2010:286, 44. punkts). Patērētāju tiesību jomā skat. arī spriedumu, 2025. gada 8. maijs, Pielatak (C‑410/23, EU:C:2025:325, 38. punkts).
32 Spriedums HSC Baltic (46. un 47. punkts). Skat. arī spriedumu, 2012. gada 13. decembris, Forposta un ABC Direct Contact (C‑415/11, EU:C:2012:801, 31. punkts).
33 Skat. pārsūdzētā sprieduma 68. punktu. Mans izcēlums.
34 2018. gada Finanšu regulas 136. panta 3. punktā paredzēts, ka “jebkuru atbildīgā kredītrīkotāja lēmumu par izslēgšanu [..] pieņem saskaņā ar proporcionalitātes principu”. Skat. arī šīs regulas 71. apsvērumu, kurā norādīts, ka, “pieņemot lēmumu par personas vai subjekta izslēgšanu vai finansiāla soda piemērošanu personai vai subjektam un par saistītās informācijas publicēšanu, atbildīgajam kredītrīkotājam būtu jānodrošina atbilstība proporcionalitātes [samērīguma] principam”.
35 Pēc analoģijas skat. it īpaši spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Infraestruturas de Portugal un Futrifer Indústrias Ferroviárias (C‑66/22, EU:C:2023:1016, 77. –83. punkts).
36 Ciktāl Komisija apgalvo, ka pretēji tam, ko nospriedusi Vispārējā tiesa, atbildīgais kredītrīkotājs lēmumu par TP izslēgšanu nav pieņēmis, pamatojoties uz juridisko prezumpciju par atbildību, bet ir balstījies uz faktiskiem secinājumiem, kurus var izdarīt no šķīrējtiesas nolēmumiem, uzskatu, ka uz šo argumentāciju attiecas otrais pamats, kas šajos secinājumos netiek izvērtēts.
37 Spriedums HSC Baltic (48. un 49. punkts). Mans izcēlums.
38 Skat. spriedumu, 2021. gada 7. septembris, Klaipėdos regiono atliekų tvarkymo centras (C‑927/19, turpmāk – spriedums Klaipėdos, EU:C:2021:700, 158. punkts).
39 Skat. spriedumu Klaipėdos (156. un 157. punkts). Skat. arī spriedumu, 2024. gada 26. septembris, Luxone un Sofein (C‑403/23 un C‑404/23, EU:C:2024:805, 65. un 66. punkts) saistībā ar izslēgšanu, kura attiecas uz “visu komersantu grupu nevis saistībā ar pienākumu neizpildi, kurā vainojama visi tās dalībnieki, bet gan sakarā ar pienākumu neizpildi, ko ir pieļāvis tikai viens vai vairāki no tiem, un šīs grupas vadītājam nav nekādu kontroles pilnvaru attiecībā uz vienu vai vairākiem saimnieciskās darbības subjektiem”.
40 Par korektīvajiem pasākumiem (“self-cleaning”) saskaņā ar Direktīvu 2014/24 skat. it īpaši, van Garsse, S. un de Mars, S., “Exclusion and Self-Cleaning in the 2014 Public Sector Directive”, EU Directive 2014/24 on public procurement: a new turn for competition in public markets?, Marique, Y. un Wauters, K., (red.), Larcier, Brisele, 2016, 121.–138. lpp. Skat. arī, Hjelmeng, E. un Søreide, T., “Debarment in public procurement : rationales and realization”, no Integrity and Efficiency in Sustainable Public Contracts, Racca, G. M. un Yukins, C., (red.), Bruylant, Brisele, 2014, 215.–232. lpp.
41 Pēc analoģijas korektīvo pasākumu jomā skat. spriedumus, 2020. gada 11. jūnijs, Vert Marine (C‑472/19, EU:C:2020:468, 16. un 17. punkts), un 2021. gada 14. janvāris, RTS infra un Aannemingsbedrijf Norré-Behaegel (C‑387/19, EU:C:2021:13, 26.–28. punkts). Skat arī. spriedumu Klaipėdos (153. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Šeit atsaucos uz pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktu.
43 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 18. novembris, Maizena u.c. (137/85, EU:C:1987:493, 13. punkts), un 1992. gada 27. oktobris, Vācija/Komisija (C‑240/90, EU:C:1992:408, 25. punkts), kuros attiecīgi tika aplūkotas kopējās lauksaimniecības politikas tiesiskajā regulējumā paredzētās sankcijas, piemēram, drošības naudas zaudēšana, uzliekot fiksētu naudas sodu neatkarīgi no attiecīgā ekonomikas dalībnieka iespējamā pārkāpuma, un ekonomikas dalībnieka pagaidu izslēgšana no lauksaimniecības ienākumu atbalsta shēmas. Tiesa secināja, ka šādām sankcijām nav krimināltiesiska rakstura.
44 Izslēgšanu veic administratīva struktūra (atbildīgais kredītrīkotājs) pēc administratīvas iestādes ieteikuma. Šajā ziņā skat. Potteau, A., “Chronique Finances publiques de l’UE – Les bases de négociation du cadre financier pluriannuel post-Brexit (2021-2027)”, RTDEur., Nr. 2, 2019, 527.–536. lpp.
45 Skat. Moderne, F., “Le pouvoir de sanction administrative au confluent du droit interne et des droits européens”, RFDA, Nr. 1, 1997, 1.–26. lpp.; Degoffe, M., “L’ambiguïté de la sanction administrative”, AJDA, Nr. HS, 2001 27.–33. lpp.; Hardy, G., “Chapitre 2. – Sanction administrative”, Un droit “administrativ” européen, Feilhès, L., (dir.), 1. izd., Bruylant, Brisele, 2022, 51.–65. lpp., it īpaši 53. lpp., Nr. 97; de Moor-van Vugt, A., “Administrative Sanctions in EU law », Administrative Sanctions in the European Union, Jansen, O., (red.), Larcier, Brisele, 2013, 607.–639. lpp. (par šo grāmatu skat. Hofmann, H. C. H., “Book Review: Administrative Sanctions in the European Union”, Common Market Law Review, 52. sēj., Nr. 5, 2015, 1420.–1421. lpp.); Jansen, O., “Chapitre II. Pouvoirs de contrôle et de sanction de la mise en œuvre du droit de l’Union”, Traité de droit administratif européen, Auby, J‑B. un Dutheil de la Rochère, J. (red.)., Bruylant, Brisele, 2022, 3. izd., 753.–797. lpp., it īpaši 761. lpp.
46 Šeit it īpaši var runāt par konkurences tiesībām, finanšu interešu aizsardzību, banku tiesībām, transportu vai kopējo lauksaimniecības politiku.
47 Skat. Caeiro, P., “The influence of the EU on the “blurring” between administrative and criminal law”, Do labels still matter? Blurring boundaries between administrative and criminal law. The influence of the EU, Galli, F. un Weyembergh, A., (red.), Éditions de l’Université Libre de Bruxelles, Brisele, 2014, 171.–190. lpp.; Weyembergh, A. un Joncheray, N., “Punitive Administrative Sanctions and Procedural Safeguards: A Blurred Picture That Needs to Be Addressed”, New Journal of European Criminal Law, 7. sēj., Nr. 2, 2016, 190.–209. lpp.; Hardy, G., “Chapitre 2. – Sanction administrative”, minēts iepriekš, 51.–65. lpp.; Karner, M., “Procedural Rights in the Outskirts of Criminal Law: European Union Administrative Fines”, Human Rights Law Review, Nr. 4, 2022, 1.–24. lpp.
48 CE:ECHR:1976:0608JUD000510071, 82. punkts. Proti, pirmkārt, nodarījuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās (šeit Savienības tiesībās, kas šajā gadījumā jāpielīdzina “valsts tiesībām” Tiesas judikatūras izpratnē), otrkārt, paša pārkāpuma raksturs un, treškārt, attiecīgajai personai piemērojamā iespējamā soda smaguma pakāpe.
49 Skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Bonda (C‑489/10, EU:C:2012:319, 37. un nākamie punkti), kurā par kriminālsodu netika kvalificēts pasākums, ar ko lauksaimnieks tika izslēgts no atbalsta saņemšanas par gadu, kurā viņš bija iesniedzis nepatiesu deklarāciju par platību, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu.
50 Pēc analoģijas attiecībā uz atbalsta shēmu lauksaimniecības jomā skat. spriedumu, 2002. gada 11. jūlijs, Käserei Champignon Hofmeister (C‑210/00, EU:C:2002:440, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Skat. 2018. gada Finanšu regulas 135. panta virsrakstu.
52 Pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Bonda (C‑489/10, EU:C:2012:319, 37. un turpmākie punkti).
53 Spriedums Vialto (31. punkts).
54 Skat. pārsūdzētā sprieduma 72. punktu.
55 Skat. šo secinājumu 59. un 71. punktu.