1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītāja FU lūdz atcelt Eiropas Parlamenta 2023. gada 30. novembra lēmumu, ar kuru tas novēlotības dēļ noraidīja viņas 2023. gada 27. novembra paziņojumu par nelaimes gadījumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

2023. gada 20. augustā ceļojuma laikā Grieķijā prasītāja – Parlamenta ierēdne – sajuta sāpes labajā ceļgalā brīdī, kad lecot piezemējās.

3

2023. gada 21. augustā prasītāja devās pie ārsta Grieķijā, kurš tostarp viņai ieteica pirms magnētiskās rezonanses attēlveidošanas (MRA) pārbaudes veikšanas nogaidīt, lai ceļgalam noiet tūska.

4

Tā kā pēc atgriešanās no ceļojuma prasītājai joprojām bija sāpes, 2023. gada 12. septembrī viņa konsultējās ar savu ārstējošo ārstu, kurš viņai lūdza veikt medicīniskas pārbaudes pie cita ārsta.

5

2023. gada 12. oktobrī prasītāja veica MRA.

6

2023. gada 19. oktobrī, pamatojoties uz MRA rezultātiem, ārsts speciālists ortopēds ieteica prasītājai konsultēties ar ķirurgu, lai saņemtu otru atzinumu un vajadzības gadījumā apsvērtu ķirurģiskas operācijas veikšanu.

7

Ķirurgs 2023. gada 24. oktobrī apstiprināja, ka ir vajadzīga ķirurģiska operācija.

8

2023. gada 15. novembrī vēl viens speciālists arī ieteica ķirurģisku operāciju.

9

2023. gada 27. novembrī prasītāja par negadījumu paziņoja Parlamentam (turpmāk tekstā – “paziņojums par nelaimes gadījumu”). Paziņojumā par nelaimes gadījumu prasītājas ārstējošais ārsts precizēja, ka pārbaudes dienā nebija iespējams novērtēt ievainojuma smagumu.

10

2023. gada 30. novembrī ar apstrīdēto lēmumu iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) informēja prasītāju, ka viņas paziņojums par nelaimes gadījumu ir noraidīts, jo tas atzīts par novēlotu.

11

2024. gada 27. februārī prasītāja par apstrīdēto lēmumu iesniedza sūdzību, kas tika noraidīta ar Parlamenta 2024. gada 12. jūlija lēmumu, kurš prasītājai tika paziņots tajā pašā dienā.

12

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

13

Parlamenta, ko atbalsta Eiropas Savienības Padome, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

14

Eiropas Komisija lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

15

[Labots ar 2025. gada 13. novembra rīkojumu] Prasības pamatojumā prasītāja izvirza trīs pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī Kopīgo noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību risku (turpmāk tekstā – “Noteikumi par apdrošināšanu”) 15. panta 2. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, otrkārt, uz vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu un, treškārt, pakārtoti – uz iebildi par Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta prettiesiskumu.

16

Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību, Parlaments izvirza divus pamatus, lai apstrīdētu prasības pieņemamību.

17

Parlaments apgalvo, ka prasītāja neesot nedz strukturējusi prasības pieteikumu, norādot skaidri formulētus pamatus, nedz ievērojusi prasības pieteikuma sākumā norādīto secību, nedz arī sagrupējusi argumentus sadaļā, kas atbilst šo pamatu nosaukumam. Turklāt prasītāja esot izdarījusi arī secinājumus, balstoties uz pamatojumu, kas nav juridiski pietiekami izklāstīts, piemēram, Noteikumu par apdrošināšanu 4. un 7. panta pārkāpums, pienākuma ņemt vērā ierēdņa intereses un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpums, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde.

18

Prasītāja apstrīd šo argumentāciju.

19

Šajā ziņā jāatgādina – Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktā paredzēts, ka prasības pieteikumā jāietver “izvirzītie pamati un argumenti, kā arī kopsavilkums par minētajiem pamatiem”. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības tiesai nav jāatbild uz lietas dalībnieka izvirzītajiem argumentiem, kas, nebūdami nekā citādi sīkāk paskaidroti un kopā ar konkrētu tos pamatojošu argumentāciju, nav pietiekami skaidri un konkrēti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. decembris, FFPE Padomes nodaļa/Padome,T‑179/23, EU:T:2024:897, 128. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Šajā lietā, lai gan prasītāja norāda, ka izvirza trīs šī sprieduma 15. punktā minētos pamatus, ir taisnība, ka prasības pieteikums nav balstīts uz secīgu šo pamatu izvirzīšanu un ka tie nav izklāstīti ar atšķirīgiem nosaukumiem. Tomēr argumentu izklāsts prasības pieteikuma tekstā ļauj pietiekami saprotamā veidā identificēt trīs paziņotos pamatus un to pamatošanai izvirzītos argumentus.

21

Turklāt attiecībā uz argumentiem par apgalvoto Noteikumu par apdrošināšanu 4. un 7. panta pārkāpumu prasītāja apgalvo, ka nelaimes gadījumu novēlotas deklarēšanas gadījumi nav minētajos pantos paredzētais apdrošināšanas seguma vai pabalstu izslēgšanas gadījums. Šajā ziņā jākonstatē – lai gan argumentācija nav pamatota ar atbilstīgiem apsvērumiem, tomēr šķiet, ka tā ir saistīta ar apgalvoto kļūdaino Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta interpretāciju, kas ir izvirzīta saistībā ar pirmo pamatu par minētā panta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

22

Tas pats attiecas uz iespējamo pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses principa un tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta šaura interpretācija esot pretrunā tiesībām uz labu pārvaldību, ar kurām administrācijai esot noteikts pienākums taisnīgi izskatīt jebkuras personas lietas, kā arī administrācijas pienākumam ņemt vērā savu darbinieku intereses, kas tai esot licis rūpīgi pārbaudīt visus konkrētās lietas apstākļus.

23

Visbeidzot attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu prasītāja apgalvo, ka iecēlējinstitūcija neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, neprecizēdama ne jēdzienu “attaisnojošs iemesls”, ne šajā lietā piemērojamos kritērijus. Šajā ziņā argumentācija ir cieši saistīta ar argumentāciju par jēdzienu “attaisnojošs iemesls”, kas paredzēts Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punktā un izstrādāts saistībā ar pirmo pamatu, tāpēc jāuzskata, ka tās abas ir saistītas.

24

Līdz ar to pirmā iebilde par nepieņemamību jānoraida.

25

Parlaments apgalvo, ka prasītāja neesot ievērojusi noteikumu par sūdzības un prasības pieteikuma savstarpēju atbilstību. Sūdzībā prasītāja neesot izvirzījusi nevienu argumentu par apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu, Noteikumu par apdrošināšanu 4. un 7. panta pārkāpumu un apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kā arī iebildi par Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta prettiesiskumu.

26

Prasītāja apstrīd šo argumentāciju.

27

Šajā ziņā jāatgādina, ka noteikums par prasības pieteikuma un sūdzības savstarpēju atbilstību prasa to, ka, lai Savienības tiesā izvirzītais iebildums būtu pieņemams, tam jābūt minētam jau pirmstiesas procedūrā, lai iecēlējinstitūcijai būtu zināma kritika, ko ieinteresētā persona izteikusi pret apstrīdēto lēmumu. Tādējādi lietās par civildienesta jautājumiem Savienības tiesā iesniegtajos prasījumos var būt ietverti tikai tādi apstrīdēšanas pamati, kuriem ir tāds pats pamatojums kā sūdzībā minētajiem, tomēr šos apstrīdēšanas pamatus var attīstīt Savienības tiesā, iesniedzot pamatus un argumentus, kam nav obligāti jābūt minētiem sūdzībā, bet kas ir ar to cieši saistīti. Šajā ziņā jāuzsver, ka, no vienas puses, tā kā pirmstiesas procedūrai nav formāla rakstura un ieinteresētās personas šajā procesa stadijā parasti rīkojas bez advokāta starpniecības, administrācija nedrīkst sūdzības interpretēt šauri, bet, gluži pretēji, sūdzības tai jāizskata paplašināti, un, no otras puses, Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 91. panta mērķis nav precīzi un galīgi ierobežot iespējamo tiesvedības posmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 13. novembris, WS/EUIPO, T‑221/23, nav publicēts, EU:T:2024:820, 47.–49. punkts un tajos minētā judikatūra).

28

Kā tika precizēts šī sprieduma 21.–23. punktā, argumentus par Noteikumu par apdrošināšanu 4. un 7. panta pārkāpumu, rūpības pienākumu un tiesībām uz labu pārvaldību, kā arī apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi prasītāja ir izvirzījusi pirmā pamata atbalstam. Šis pamats ir balstīts uz to pašu iemeslu, uz kuru ir balstīti sūdzībā izvirzītie apstrīdēšanas pamati. Attiecībā uz apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu apstrīdēšana ir saistīta ar to pašu iemeslu, uz kuru ir balstīti sūdzībā izvirzītie apstrīdēšanas pamati. Līdz ar to nav jāuzskata, ka šie argumenti ir jauni pamati salīdzinājumā ar sūdzību.

29

Attiecībā uz iebildi par prettiesiskumu, kas izvirzīta saistībā ar trešo pamatu, no judikatūras izriet, ka principā papildu tiesību aizsardzības līdzekļa, kuru veido iebilde par prettiesiskumu, sistēma attaisno to, ka šāda iebilde, kas pirmo reizi izvirzīta Savienības tiesā, tiek atzīta par pieņemamu, atkāpjoties no prasības pieteikuma un sūdzības savstarpējās atbilstības noteikuma (spriedums, 2020. gada 16. decembris, RN/Komisija, T‑442/17 RENV, EU:T:2020:618, 60. punkts).

30

Tāpēc tas vien, ka iebilde par Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta prettiesiskumu pirmo reizi tika izvirzīta prasības pieteikuma stadijā, nenozīmē, ka šī iebilde ir nepieņemama.

31

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nepieņemamības pamats, kas balstīts uz savstarpējās atbilstības prasības neievērošanu, jānoraida.

32

No vienas puses, prasītāja apgalvo, ka termiņa, kurā jāiesniedz paziņojums par nelaimes gadījumu, sākums esot jānosaka, ņemot vērā brīdi, kad apdrošinātais apzinās, ka cietis negadījumā. Taču viņa sava ievainojuma smagumu esot apzinājusies pakāpeniski – negadījuma nenozīmīgā rakstura un novēlotas simptomu parādīšanās dēļ. Tāpēc viņas paziņojuma par nelaimes gadījumu kavēšanās esot bijusi netīša. Termiņš paziņojuma par negadījumu iesniegšanai esot bijis saprātīgs, ņemot vērā, ka līdz 2023. gada 15. novembrim nebija zināms par kaitējumu viņas fiziskajai integritātei.

33

No otras puses, prasītāja apgalvo, ka kavēšanās paziņojuma par nelaimes gadījumu iesniegšanā ir pamatota arī ar to, ka viņai nebija iespējams konsultēties ar ārstu, kurš būtu spējīgs veikt prasītos konstatējumus. Saskaņā ar Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 1. punktu un pašiem paziņojuma par nelaimes gadījumu veidlapas noteikumiem paziņojumam par nelaimes gadījumu jāpievieno medicīnisks atzinums, kurā ir precizēts ievainojumu raksturs un nelaimes gadījuma iespējamās sekas.

34

Parlaments, kuru atbalsta Padome un Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

35

Noteikumus par apdrošināšanu Savienības iestādes pieņēmušas, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktu.

36

Noteikumu par apdrošināšanu 2. panta 1. punktā “nelaimes gadījums” definēts kā “jebkurš pēkšņs notikums, kas radījis kaitējumu apdrošinātās personas fiziskajai vai psihiskajai integritātei un kura cēlonis vai viens no cēloņiem ir ārpus cietušās personas organisma”.

37

Turklāt Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta “Paziņojums par nelaimes gadījumu” 1. punktā paredzēts, ka “negadījumā cietušajai apdrošinātajai personai vai tās tiesību pārņēmējiem ir jāpaziņo par negadījumu tās iestādes administrācijai, kurai pieder apdrošinātā persona”. Tā paša panta 2. punktā noteikts:

“Paziņojums ir jāsagatavo desmit darba dienu laikā pēc dienas, kurā noticis nelaimes gadījums. Tomēr šo termiņu var pārsniegt nepārvaramas varas gadījumā vai cita attaisnojoša iemesla dēļ, ja apdrošinātā persona pierāda negadījumu un pierāda cēloņsakarību starp šo negadījumu un kaitējumu viņa fiziskajai un garīgajai integritātei.”

38

No Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta izriet, ka desmit darba dienu termiņš, kurā jāiesniedz paziņojums, sākas dienā, kad ir noticis nelaimes gadījums, nevis dienā, kad apdrošinātā persona uzzina par savu negadījumu. Turklāt Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punktā paredzēts, ka apdrošinātais var pārsniegt desmit dienu termiņu paziņojuma iesniegšanai nepārvaramas varas gadījumā vai citu attaisnojošu iemeslu dēļ, ja apdrošinātais sniedz pierādījumus par negadījumu un konstatē cēloņsakarību starp šo negadījumu un kaitējumu viņa fiziskajai un garīgajai integritātei.

39

Ne Noteikumos par apdrošināšanu, ne judikatūrā nav definēts jēdziens “attaisnojošs iemesls” novēlotai nelaimes gadījuma paziņošanai. Šis jēdziens būtu jāpiemēro strikti divu iemeslu dēļ: no vienas puses, tāpēc, ka tas ir izņēmums no vispāratzīta pienākuma iesniegt paziņojumu par nelaimes gadījumu desmit darba dienu laikā, un, no otras puses, tāpēc, ka tas ir jēdziens, kas saistīts ar Savienības tiesību normām, kuras dod tiesības saņemt finansiālus pabalstus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 7. jūnijs, OP/Parlaments,T‑143/22, EU:T:2023:313, 99. punkts un tajā minētā judikatūra). Saskaņā ar judikatūru par lūgumu nodot iegūtās pensijas tiesības, lai attaisnotu termiņa neievērošanu situācijā, ko nevar uzskatīt par force majeure gadījumu, ierēdnim jāpierāda, ka viņš ir saskāries ar ārkārtas situāciju, kas radusies no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ. Nosacījumi, kam jābūt izpildītiem, lai pamatotu šādu situāciju, ir mazāk stingri nekā tie, kuri izvirzīti, lai pamatotu nepārvaramas varas gadījumu, un attiecīgajai personai jāpierāda tādu ārēju notikumu esība vai rašanās, kas tai traucē izpildīt pienākumu, savukārt, lai pamatotu nepārvaramas varas gadījuma esību, šai personai jāpierāda ne tikai neparastu un ar tās gribu nesaistītu apstākļu iestāšanās, bet arī tas, ka tā rīkojusies rūpīgi, lai vērstos pret šo notikumu sekām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 9. oktobris, CF/Komisija, T‑51/24, nav publicēts, EU:T:2024:686, 77. punkts).

40

Šajā ziņā jēdziens “attaisnojošs iemesls” jāinterpretē tādējādi, ka apdrošinātajai personai jāpierāda, ka tā ir saskārusies ar ārkārtas situāciju, kas radusies tādu iemeslu dēļ, kuros šī persona nav vainojama un kuri saistīti ar tās nespēju iesniegt paziņojumu par nelaimes gadījumu desmit darba dienu laikā pēc nelaimes gadījuma.

41

Pirmām kārtām, attiecībā uz savu argumentu par pamatojuma neesību prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā jēdziens “attaisnojošs iemesls” un piemērojamie kritēriji neesot precizēti. Tomēr no šī lēmuma izriet, ka paziņojums par nelaimes gadījumu tika noraidīts novēlotas iesniegšanas dēļ un ka termiņš nelaimes gadījuma paziņošanai attiecas uz nelaimes gadījuma dienu, nevis uz dienu, kad apdrošinātā persona izjuta veselības stāvokļa pasliktināšanos, ne arī uz dienu, kad tika iegūta pilnīga diagnoze. Tajā ir arī konstatēts, ka prasītāja par negadījumu uzzināja tajā pašā dienā un ka viņa nav iesniegusi nekādus pierādījumus par nepārvaramas varas gadījumu vai kādu attaisnojošu iemeslu, kas tai būtu liedzis paziņojumu par nelaimes gadījumu iesniegt paredzētajā termiņā. Tātad apstrīdētais lēmums ietver skaidru un nepārprotamu paskaidrojumu par iemesliem, kuru dēļ prasītājas izvirzītie iemesli nav attaisnojošs iemesls, lai pamatotu nokavējumu paziņojuma par nelaimes gadījumu iesniegšanā; tas viņai ļāva uzzināt šī lēmuma pamatojumu un Vispārējai tiesai – īstenot kontroli par tā tiesiskumu. No tā izriet, ka Parlaments nav pārkāpis pienākumu norādīt pamatojumu, kas nostiprināts LESD 296. panta otrajā daļā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 10. novembris, Icap u.c./Komisija,T‑180/15, EU:T:2017:795, 287. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Otrām kārtām, ņemot vērā šī sprieduma 40. punktu, prasītāja kļūdaini uzskata, ka ar pierādījumu par nelaimes gadījumu iegūšanu vien pietiek, lai attaisnotu paziņojuma par nelaimes gadījumu novēlotu iesniegšanu. No tā arī izriet, ka gadījumā, ja paziņojuma par nelaimes gadījumu novēlotu iesniegšanu nevar pamatot ar nepārvaramas varas gadījumu vai citu attaisnojošu iemeslu, šāda novēlota iesniegšana izraisa atteikumu segt ar nelaimes gadījumu saistītās izmaksas. Tomēr, kā precizē Parlaments, Padome un Komisija, pat ja apdrošinātais nevar gūt labumu no nelaimes gadījumu apdrošināšanas papildu seguma, ja nav pierādījumu par nepārvaramas varas gadījumu vai citu attaisnojošu iemeslu, tam joprojām ir tiesības atlīdzību par medicīniskajiem izdevumiem saņemt no kopējās veselības apdrošināšanas sistēmas.

43

Šajā gadījumā attiecībā uz to, vai kavēšanos iesniegt paziņojumu par nelaimes gadījumu varēja pamatot ar attaisnojošiem iemesliem, jānorāda, ka prasītāja paziņojumā par nelaimes gadījumu ir aprakstījusi simptomus, proti, ceļgala pietūkumu un grūtības staigāt, ko viņa varēja konstatēt nākamajā dienā pēc nelaimes gadījuma. Viņa paskaidroja, ka ārsts, ar ko viņa todien konsultējās medicīnas centrā, viņai ieteicis MRA veikt pēc atgriešanās no ceļojuma. Prasītāja apgalvo, ka sāpes turpinājušās arī pēc atgriešanās. Šādos apstākļos viņa nevarēja pirms desmit darba dienu termiņa beigām pēc nelaimes gadījuma datuma nezināt, ka cietusi nelaimes gadījumā Noteikumu par apdrošināšanu 2. panta 1. punkta izpratnē. Tāpēc prasītāja nevar apgalvot, ka par ievainojuma smagumu uzzinājusi novēloti, lai pierādītu, ka kavēšanās iesniegt paziņojumu par nelaimes gadījumu bija pamatota ar attaisnojošu iemeslu.

44

Turklāt, protams, no paziņojuma par nelaimes gadījumu veidlapas izriet, ka tai jāpievieno ārsta izdots medicīnisks atzinums. Tomēr nekādā ziņā netiek prasīts veikt pilnīgu diagnosticēšanu, lai varētu paziņot par nelaimes gadījumu. Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 1. punktā paredzēta tikai medicīniska izziņa, “nosakot ievainojumu raksturu un nelaimes gadījuma iespējamās sekas”. No paziņojuma par nelaimes gadījumu izriet, ka prasītāja medicīnas centrā ieradās Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 1. punktā paredzētajā desmit dienu termiņā un viņa nav pierādījusi, ka ārsts, ar ko viņa konsultējās, būtu atteicies viņai izsniegt medicīnisku izziņu.

45

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, prasītāja nav pierādījusi nepārvaramas varas gadījumu vai attaisnojošu iemeslu, kas viņai būtu liedzis ievērot Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punktā paredzēto desmit darba dienu termiņu. Uzskatot, ka prasītāja nav norādījusi attaisnojošu iemeslu, kas pamatotu kavēšanos, ar kādu viņa iesniedza paziņojumu par nelaimes gadījumu, Parlaments nav nedz pieļāvis kļūdu vērtējumā, nedz nepareizi piemērojis Noteikumu par apdrošināšanu 15. pantu. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā nav pieļauta kļūda.

46

Šādu konstatējumu nevar atspēkot ar prasītājas izvirzītajiem papildu argumentiem.

47

Prasītāja apgalvo, ka gadījumi, kad par nelaimes gadījumu paziņots novēloti, nav uzskatāmi par gadījumu, kad notiek izslēgšana no apdrošināšanas seguma vai pabalstu izmaksas, kā paredzēts Noteikumu par apdrošināšanu 4. un 7. pantā. Šajā ziņā jānorāda, ka Noteikumu par apdrošināšanu 4. un 7. pantā ir noteikti būtiskie nosacījumi nelaimes gadījuma apstiprināšanai, kas nav atkarīgi no Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punktā paredzētā termiņa.

48

Turklāt prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā veiktā Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta interpretācija ir pretrunā tiesībām uz labu pārvaldību, kas liek administrācijai taisnīgi izskatīt ikvienas personas lietu, kā arī pretrunā administrācijas pienākumam ņemt vērā darbinieku intereses, kurš tai liek padziļināti pārbaudīt visus lietas apstākļus. Kā izriet no šī sprieduma 41. punkta, iecēlējinstitūcija veica lietas apstākļu padziļinātu pārbaudi un, tā kā prasītāja nav iesniegusi citus paskaidrojumus, nav pierādīts, ka Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta interpretācija ir pretrunā labas pārvaldības principam un pienākumam ņemt vērā ierēdņu intereses.

49

No visiem iepriekš paustajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais pamats jānoraida.

50

Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips.

51

Parlaments, ko atbalsta Padome, uzskata, ka otrais pamats ir nepieņemams.

52

Šajā ziņā šī pamata atbalstam prasītāja tikai apgalvo, pirmkārt, ka Parlaments patvaļīgi ir piemērojis Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punktā paredzēto “attaisnojoša iemesla” kritēriju un, otrkārt, ka ar viņas paziņojuma par nelaimes gadījumu noraidījumu ir pārkāpts samērīguma princips, jo termiņa pārsniegšana nav saistīta ar nolaidību, nesniedzot citus paskaidrojumus.

53

Tādējādi, ciktāl prasītāja savu argumentāciju neizklāsta sīkāk, otrais pamats jānoraida kā nepieņemams atbilstoši šī sprieduma 19. punktā minētajai judikatūrai.

54

Pakārtoti prasītāja izvirza iebildi par Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta prettiesiskumu. Ja šis pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas strikti nosaka desmit darba dienu termiņu paziņojuma par nelaimes gadījumu iesniegšanai, šī tiesību norma būtu jāatzīst par prettiesisku, ņemot vērā nepamatotu un nesamērīgu Civildienesta noteikumu 73. pantā paredzēto tiesību uz segumu pret nelaimes gadījumu risku aizskārumu. Šīs tiesību normas formulējums nepieļauj šauru interpretāciju attiecībā uz iemesliem, ko var ņemt vērā, lai pārbaudītu paziņojuma iesniegšanas termiņa pārsniegšanas pamatoto raksturu. Noteikums, kas interpretēts tādējādi, kā to dara iecēlējinstitūcija, ir līdzvērtīgs ļaunprātīgam noteikumam, kurš izraisa attiecīgo apdrošinātā un apdrošinātāja tiesību nelīdzsvarotību un pārkāpj tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kas paredzētas Civildienesta noteikumu 73. pantā.

55

Parlaments, kuru atbalsta Padome un Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

56

Prasītājas izvirzītā iebilde par prettiesiskumu attiecas uz Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punkta nepiemērojamību tāpēc, ka minētais pants nav saderīgs ar Civildienesta noteikumu 73. pantu, ciktāl tas paredz, ka paziņojums par nelaimes gadījumu jāiesniedz desmit darba dienu termiņā pēc datuma, kad negadījums ir noticis.

57

Šajā ziņā vispirms no Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punkta skaidri izriet, ka ierēdņa negadījumu risks ir apdrošināts “saskaņā ar [..] iestāžu iecēlējinstitūciju kopēju vienošanos”. Šis pants bija juridisks pamats tam, lai pieņemtu tiesisko regulējumu par apdrošināšanu, un tādējādi radušos izdevumu atmaksas nosacījumu noteikšana ietilpst kompetencē, kas iestādēm piešķirta ar Civildienesta noteikumu 73. pantu.

58

Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punktā paredzētajam termiņam ir izņēmumi, proti, nepārvaramas varas gadījumi un attaisnojošu iemeslu esība.

59

Turklāt, kā apgalvo Parlaments, Komisija un Padome, ar laiku saistīta nosacījuma noteikšana paziņojuma par nelaimes gadījumu iesniegšanai ir pasākums, kas vajadzīgs, lai novērstu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu. Šāda nosacījuma mērķis ir ļaut iestādēm pietiekami droši pārbaudīt, vai paziņotais negadījums patiešām ir noticis, kā arī cēloņsakarību starp negadījumu un traumām.

60

Visbeidzot, ciktāl apdrošinātie paziņojumam par nelaimes gadījumu var pievienot pirmo medicīnisko izziņu, ko pēc tam var papildināt, desmit dienu termiņš nav nesaprātīgs.

61

Tādējādi Noteikumu par apdrošināšanu 15. panta 2. punktā paredzētais termiņš, kurā, izņemot nepārvaramas varas gadījumu vai attaisnojošu iemeslu, jāpaziņo par nelaimes gadījumu, lai saņemtu radušos izdevumu atlīdzību, nevar būt pretrunā Civildienesta noteikumu 73. panta 1. punktam.

62

Tālab iebilde par prettiesiskumu jānoraida kā nepamatota un prasība jānoraida kopumā.

63

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Parlamenta tiesāšanās izdevumus atbilstoši tā izvirzītajiem prasījumiem.

64

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādēļ Padome un Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež: