1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Mowi Poland S.A. būtībā lūdz atcelt Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2024/1141 (2023. gada 14. decembris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 853/2004 II un III pielikumu groza attiecībā uz īpašām higiēnas prasībām dažiem gaļas, zvejniecības produktiem, piena produktiem un olām (OV L, 2024/1141), pielikuma 3. punkta e) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “apstrīdētā tiesību norma”).

2

Prasītāja ir saskaņā ar Polijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas specializējusies tostarp kūpināta laša apstrādē.

3

Lai kūpinātu lasi sagrieztu šķēlēs, prasītāja izmanto “sastindzināšanas” tehniku, kas izpaužas kā kūpinātu lašu filejas sagriešana gabalos, samazinot to sākotnējo temperatūru līdz līmenim starp –7 °C un –14 °C.

4

2023. gada 14. decembrī Eiropas Komisija pieņēma Deleģēto regulu 2024/1141, kurā ir ietverta apstrīdētā tiesību norma. Ar to Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 853/2004 (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (OV 2004, L 139, 55. lpp.), III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļa tika papildināta ar šādu punktu:

“4. Ja svaigiem zvejniecības produktiem, atkausētiem neapstrādātiem zvejniecības produktiem vai apstrādātiem zvejniecības produktiem jābūt zemākā temperatūrā par kūstoša ledus temperatūru, lai varētu izmantot iekārtas, kas griež šķēlēs vai gabalos zvejniecības produktus, tos var uzturēt šādā tehnoloģiski nepieciešamajā temperatūrā pēc iespējas īsāku laiku, bet jebkurā gadījumā nepārsniedzot 96 stundas. Uzglabāšana un pārvadāšana šādā temperatūrā nav atļauta.

Ja saldētiem zvejniecības produktiem jābūt augstākā temperatūrā par –18 °C, lai varētu izmantot iekārtas, kas griež šķēlēs vai gabalos zvejniecības produktus, tos var uzturēt šādā tehnoloģiski nepieciešamajā temperatūrā pēc iespējas īsāku laiku, bet jebkurā gadījumā nepārsniedzot 96 stundas. Uzglabāšana un pārvadāšana šādā temperatūrā nav atļauta.”

5

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

6

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

7

Francijas Republika lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

8

Pārtikas nekaitīgumu reglamentē regulu kopums, kuru mērķis ir saskaņot higiēnas prasības Eiropas Savienības līmenī.

9

It īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV 2002, L 31, 1. lpp.), atbilstoši tās 1. panta 2. punktam nosaka vispārīgos principus, kas reglamentē pārtiku un barību vispār.

10

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 852/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par pārtikas produktu higiēnu (OV 2004, L 139, 1. lpp.) saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu paredz vispārīgus pārtikas produktu higiēnas noteikumus.

11

Regulā Nr. 853/2004, piemērojot tās 1. panta 1. punktu, ir paredzēti īpaši higiēnas noteikumi, kas piemērojami dzīvnieku izcelsmes pārtikai.

12

Attiecībā uz pēdējiem minētajiem noteikumiem no Regulas Nr. 853/2004 3. panta 1. punkta izriet, ka pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem ir jāievēro atbilstošie šīs regulas II un III pielikuma noteikumi.

13

Regulas Nr. 853/2004 III pielikumā ir paredzētas īpašas prasības dažādām pārtikas nozarēm. Zvejniecības produktu nozari reglamentē minētā pielikuma VIII sadaļa.

14

Pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļā par zvejniecības produktu uzglabāšanu bija paredzēts:

“Pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem, kas uzglabā zvejniecības produktus, jānodrošina atbilstība šādām prasībām:

[..]”

15

Kā norādīts šā sprieduma 4. punktā, ar apstrīdēto tiesību normu tiek grozīta šī nodaļa, tai pievienojot šādu punktu:

“4. Ja svaigiem zvejniecības produktiem, atkausētiem neapstrādātiem zvejniecības produktiem vai apstrādātiem zvejniecības produktiem jābūt zemākā temperatūrā par kūstoša ledus temperatūru, lai varētu izmantot iekārtas, kas griež šķēlēs vai gabalos zvejniecības produktus, tos var uzturēt šādā tehnoloģiski nepieciešamajā temperatūrā pēc iespējas īsāku laiku, bet jebkurā gadījumā nepārsniedzot 96 stundas. Uzglabāšana un pārvadāšana šādā temperatūrā nav atļauta.

Ja saldētiem zvejniecības produktiem jābūt augstākā temperatūrā par –18 °C, lai varētu izmantot iekārtas, kas griež šķēlēs vai gabalos zvejniecības produktus, tos var uzturēt šādā tehnoloģiski nepieciešamajā temperatūrā pēc iespējas īsāku laiku, bet jebkurā gadījumā nepārsniedzot 96 stundas. Uzglabāšana un pārvadāšana šādā temperatūrā nav atļauta.”

16

Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību ar atsevišķu dokumentu, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu, Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, apstrīd prasības pieņemamību būtībā tāpēc, ka prasītājai, pirmkārt, neesot locus standi un, otrkārt, neesot intereses celt prasību.

17

Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, apgalvo, ka apstrīdētā tiesību norma neskar prasītāju tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Šī tiesību norma nemainot tās tiesisko stāvokli, jo pirms tās pieņemšanas Savienības tiesībās nebija atļauts uzglabāt kūpinātus lašus to sastindzināšanai izmantotajā temperatūrā. It īpaši pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas 2. punkts esot bijis piemērojams kūpinātiem lašiem. Pirmkārt, lai gan jēdziens “uzglabāšana” Regulā Nr. 853/2004 nav definēts, būtu jāatsaucas uz “vispārpieņemto nozīmi” un to, kas izriet no Regulas Nr. 853/2004 konteksta. Otrkārt, produkti, kas iegūti sastindzināšanas rezultātā, esot “saldēti produkti” minētā 2. punkta izpratnē. Tādējādi pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas sastindzināšanai nepieciešamās temperatūras izmantošanai bija jānotiek ražošanas procesā, kā arī pēc iespējas īsākā laikposmā, kas nepārsniedz 96 stundas. Tas, ka piemērojamajās tiesību normās nav atsauces uz 96 stundu ilgumu, prasītājai neesot ļāvis piemērot sastindzināšanai izmantoto temperatūru ilgākā laikposmā. Turklāt apstrīdētajā tiesību normā paredzētā atsauce uz 96 stundām neietekmējot prasītājas tiesisko stāvokli, jo šis ierobežojums “iepriekš jau esot bijis zināms kā maksimāli atļautais ilgums” un esot bijis norādīts dažādos dokumentos. Tādējādi apstrīdētā tiesību norma apstiprinot iespēju izmantot sastindzināšanu un tikai padarot skaidrākas un saprotamākas esošās tiesību normas.

18

Prasītāja būtībā apgalvo, ka tai ir locus standi. Tā norāda, ka Deleģētā regula 2024/1141 ir reglamentējošs akts un ka apstrīdētā tiesību norma to skar tieši un nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem.

19

Šajā ziņā jāatgādina, ka tādas prasības pieņemamība, kuru fiziska vai juridiska persona atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai cēlusi par tiesību aktu, kas tai nav adresēts, ir pakārtota nosacījumam, ka šai personai ir jāatzīst locus standi, un tas notiek divos gadījumos. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, attiecīgā persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ja tas šo personu skar tieši (skat. spriedumu, 2022. gada 30. jūnijs, Danske Slagtermestre/Komisija, C‑99/21 P, EU:C:2022:510, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Tādējādi jānosaka, vai, kā apgalvo prasītāja, tai ir locus standi tāpēc, ka apstrīdētā tiesību norma ir reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem un to skar tieši.

21

Pirmām kārtām, jākonstatē, ka, pirmkārt, Deleģētā regula 2024/1141 – kā apgalvo prasītāja – netika pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru. Tāpēc tā nav uzskatāma par nelabvēlīgu aktu LESD 289. panta 3. punkta izpratnē. Otrkārt, šī regula ir vispārpiemērojams akts, jo tā ir piemērojama objektīvi noteiktām situācijām un rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti definētu personu kategoriju, proti, pārtikas nozares uzņēmumiem. No tā izriet, ka Deleģētā regula 2024/1141 ir reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas izpratnē.

22

Otrām kārtām, jānorāda, tāpat kā to dara prasītāja, – no apstrīdētās tiesību normas formulējuma izriet, ka tajā ir paredzētas īpašas prasības attiecībā uz sastindzināšanas tehniku, bet nav paredzēti citi pasākumi. No tā izriet, ka apstrīdētā tiesību norma nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz prasītāju LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas izpratnē.

23

Trešām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nosacījums, saskaņā ar kuru lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona jāskar tieši, nozīmē, ka ir jāizpilda divi kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai tas nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedumi, 1998. gada 5. maijs, Dreyfus/Komisija, C‑386/96 P, EU:C:1998:193, 43. punkts, un 2009. gada 10. septembris, Komisija/Ente per le Ville Vesuviane un Ente per le Ville Vesuviane/Komisija, C‑445/07 P un C‑455/07 P, EU:C:2009:529, 45. punkts).

24

Attiecībā uz pirmo kritēriju jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru tiesību norma tieši ietekmē privātpersonas tiesisko stāvokli, ja tā ierobežo tās tiesības vai nosaka tai pienākumus (spriedums, 2015. gada 7. jūlijs, Federcoopesca u.c./Komisija, T‑312/14, EU:T:2015:472, 36. punkts).

25

Tāpēc jāpārbauda, vai apstrīdētā tiesību norma ierobežo prasītājas tiesības vai uzliek tai pienākumus.

26

Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētajā tiesību normā – kā izriet no šā sprieduma 15. punkta –, pirmkārt, ir skaidri paredzēta iespēja izmantot sastindzināšanu kā ražošanas posmu un precizēts, ka zvejniecības produktu uzglabāšana temperatūrā, ko prasa šī tehnika, ir jāierobežo, to veicot “pēc iespējas īsāku laiku, bet jebkurā gadījumā nepārsniedzot 96 stundas”, un, otrkārt, ir noteikts, ka uzglabāšana un pārvadāšana šajā temperatūrā nav atļauta.

27

Attiecībā uz iespēju izmantot sastindzināšanu kā ražošanas posmu jānorāda – tāpat kā to dara prasītāja –, ka pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas nevienā Regulas Nr. 178/2002, Regulas Nr. 852/2004 vai Regulas Nr. 853/2004 tiesību normā uz to nebija atsauces.

28

Kā apgalvo Komisija, pirms šīs tiesību normas pieņemšanas sastindzināšana bija aprakstīta European Salmon Smokers Association (ESSA, Eiropas Lašu kūpinātāju asociācija) “Eiropas labas prakses vadlīniju attiecībā uz kūpinātām un/vai sālītām, un/vai marinētām zivīm” III pielikumā.

29

Šīs vadlīnijas ir Savienības labas higiēnas prakses, kā arī riska analīzes un kritisko kontrolpunktu noteikšanas principu piemērošanas vadlīnijas (turpmāk tekstā – “HACCP”) Regulas Nr. 852/2004 9. panta izpratnē.

30

Kā izriet no Regulas Nr. 852/2004 7. panta otrās daļas: lai gan tiek veicināta Savienības labas prakses norādījumu izmantošana, pārtikas apritē iesaistītie tirgus dalībnieki tos var izmantot brīvprātīgi.

31

Saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu tas pats attiecas uz valsts labas prakses norādījumiem Regulas Nr. 852/2004 8. panta izpratnē.

32

Turklāt, kā norāda Komisija, 2003. gadā pieņemtā un pēdējo reizi 2016. gadā grozītā Zivju un zvejniecības produktu lietošanas kodeksa (Codex Alimentarius), ko izstrādājusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) un Pasaules Veselības organizācija (PVO), 14.1.13. iedaļā ir paredzēti arī tehniski ieteikumi kūpinātu lašu sagriešanai šķēlēs, izmantojot sastindzināšanas tehniku, un no Regulas Nr. 852/2004 15. apsvēruma izriet, ka prasībās attiecībā uz HACCP būtu jāņem vērā Codex Alimentarius noteiktie principi.

33

Tomēr jākonstatē, ka šis kodekss – kā izriet no tā ievaddaļas – “sniedz vispārējus padomus par zivju un zvejniecības produktu ražošanu, uzglabāšanu un apstrādi uz zvejas kuģiem un krastā”.

34

No tā izriet, ka pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas nebija juridiski saistoša pienākuma, kas regulētu sastindzināšanas kā ražošanas posma izmantošanu.

35

Attiecībā uz prasībām par uzglabāšanu jāpārbauda, vai, kā to būtībā apgalvo Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas spēkā esošajās tiesību normās jau bija paredzēts aizliegums turēt kūpinātus lašus sastindzināšanai vajadzīgajā temperatūrā ilgāk par 96 stundām.

36

Vispirms jānorāda, ka – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, – pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļa bija piemērojama kūpinātiem lašiem. Šajā ziņā jākonstatē, ka lietas dalībnieki pamatoti ir vienisprātis par to, ka kūpināti laši ir “apstrādāts zvejniecības produkts” Regulas Nr. 853/2004 I pielikuma 7.4. punkta izpratnē. Kā precizēja Francijas Republika, Regulas Nr. 853/2004 1. panta 1. punktā ir paredzēti īpaši noteikumi, kas piemērojami apstrādātiem vai neapstrādātiem dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem. Turklāt, kā norāda Komisija, Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļā ir paredzēti noteikumi, kas piemērojami apstrādātiem produktiem. Tas jo īpaši attiecas uz šīs sadaļas IV nodaļu, kurā paredzētas prasības attiecībā uz atsevišķiem apstrādātiem zvejniecības produktiem.

37

Lai gan Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas 1. punkta trešajā daļā paredzēts, ka “[minētā] sadaļa attiecas uz atkausētiem neapstrādātiem zvejniecības produktiem un svaigiem zvejniecības produktiem, kuriem saskaņā ar atbilstošiem Savienības tiesību aktiem pievienotas pārtikas piedevas”, jākonstatē – tāpat kā to dara Komisija –, ka šī tiesību norma tika pievienota ar Komisijas Regulu Nr. 558/2010 (2010. gada 24. jūnijs), ar ko groza III pielikumu Regulai Nr. 853/2004 (OV 2010, L 159, 18. lpp.), kuras 11. apsvērumā paredzēts, ka “Savienības tiesību aktu saskaņotības labad minētajiem produktiem jāpiemēro tādas pašas prasības kā attiecībā uz svaigiem zvejniecības produktiem”. Tādējādi jāuzskata, ka Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas 1. punkta trešajā daļā ir vienīgi precizēts, ka šī sadaļa attiecas arī uz atkausētiem neapstrādātiem zvejniecības produktiem un svaigiem zvejniecības produktiem, kuriem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir pievienotas pārtikas piedevas.

38

It īpaši attiecībā uz noteikumiem par zvejniecības produktu uzglabāšanu, kas bija spēkā pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas, pirmkārt, jānorāda – kā izriet no šā sprieduma 14. punkta, Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļā paredzētās prasības ir saistošas pārtikas nozares uzņēmumiem, kuri uzglabā zvejniecības produktus.

39

Jākonstatē, ka ne Regulā Nr. 853/2004, ne Regulās Nr. 178/2002 un Nr. 852/2004, uz kurām pirmajā minētajā ir atsauce, jēdziens “uzglabāšana” nav definēts. Turklāt Komisija to atzīst savos procesuālajos rakstos.

40

Tādējādi no noteikumiem, kas bija spēkā pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas, neizriet, no kura brīža zvejniecības produkts jāuzskata par uzglabātu.

41

Šo konstatējumu pastiprina tas, ka Deleģētās regulas 2024/1141 paskaidrojuma raksta konteksta daļā ir precizēts, ka ir lietderīgi “paskaidrot” prasības attiecībā uz “darbību, ar ko nedaudz pazemina temperatūru svaigu zvejniecības produktu vai apstrādātu zvejniecības produktu sagriešanai šķēlēs vai paaugstina temperatūru saldētiem zvejniecības produktiem, un aizliegumu uzglabāt vai pārvadāt zvejniecības produktus šādā tehnoloģiski nepieciešamajā temperatūrā”, “lai izvairītos no neskaidrībām”.

42

Turklāt, atbildot uz prasītājas otro pamatu, Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā tiesību normā “ir precizēta atšķirība starp to, kas var tikt uzskatīts par nepieciešamu sastindzināšanas ražošanas posmā, no vienas puses, un uzglabāšanu, no otras puses”.

43

Jēdziena “uzglabāšana” interpretācija, ko piedāvā Komisija, ņemot vērā “vispārpieņemto nozīmi”, proti, “darbību, kad kaut kas tiek turēts noteiktā vietā noteiktu laiku līdz tā turpmākai izmantošanai”, vai kaut kā aizsardzību “no jebkādām izmaiņām, iznīcināšanas, pazušanas utt., to ievietojot piemērotos apstākļos”, nesniedz papildu precizējumus par to, no kura brīža zvejniecības produkts jāuzskata par uzglabātu.

44

Attiecībā uz šā jēdziena kontekstuālo interpretāciju, ko piedāvā Komisija, proti, saskaņā ar kuru “glabāšana [Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas] 2. punkta izpratnē notiek tad, ja produkts tiek uzglabāts noteiktā vietā, gaidot tā turpmāku izmantošanu, pretstatā situācijai, kad tas ir noteiktā stāvoklī ražošanas procesam raksturīgas nepieciešamības dēļ (kā tas ir “sastindzināšanas” gadījumā, lai sagrieztu šķēlēs)”, un, runājot par argumentu, saskaņā ar kuru sastindzināšana kā ražošanas posms bija atļauta “tikai laša apstrādes ietvaros un pēc iespējas īsākā laikposmā”, un tātad pēc šā laikposma runa esot par uzglabāšanu, jākonstatē, ka ar apstrīdēto tiesību normu ir ieviests 96 stundu laika ierobežojums. Saskaņā ar šā sprieduma 24. punktā minēto judikatūru šāds laika ierobežojums ir prasītājai uzlikts pienākums neatkarīgi no tā, vai, kā apgalvo Komisija, tas “jau iepriekš bija zināms kā maksimāli atļautais ilgums” un bija paredzēts dažādos dokumentos, kuriem turklāt nav saistoša spēka šā sprieduma 28.–34. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

45

Otrkārt, jānorāda, ka lietas dalībnieki pamatoti ir vienisprātis par to, ka pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas kūpināts lasis kā apstrādāts zvejniecības produkts neietilpa Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas 1. punkta piemērošanas jomā.

46

Attiecībā uz Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas 2. punktu jākonstatē, ka ne Regulā Nr. 853/2004, ne Regulās Nr. 178/2002 un Nr. 852/2004, uz kurām pirmajā minētajā ir atsauce, jēdziens “saldēts produkts” nav definēts.

47

Komisijas izmantotā šā jēdziena interpretācija ir balstīta uz FAO tehnisko dokumentu, uz ESSA“Eiropas labas prakses vadlīniju attiecībā uz kūpinātām un/vai sālītām, un/vai marinētām zivīm” daļu, kura attiecas uz atdzesētiem un mazāk nekā līdz 0 °C atdzesētiem produktiem, vai arī uz ilustrāciju, kas atrodama Centre de coopération internationale en recherche agronomique pour le développement (CIRAD, Starptautiskās lauksaimniecības pētniecības attīstības pētniecības centrs) interneta vietnē, un tā nav pamatota ne ar vienu atsauci uz šā sprieduma 46. punktā minētajām regulām.

48

Turklāt, kā apgalvo prasītāja, Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas 2. punktā, tāpat kā citos šā pielikuma noteikumos, piemēram, I sadaļas, kas attiecas uz mājas nagaiņu gaļu, VII nodaļas 4. punktā, V sadaļas, kas attiecas uz malto gaļu, gaļas izstrādājumiem un mehāniski atdalītu gaļu, III nodaļas 2. punkta c) apakšpunkta ii) punktā un arī VIII sadaļas par zvejniecības produktiem I nodaļas I daļas C 1. punktā, jēdziens “saldēts produkts” ir saistīts ar temperatūru, kas nepārsniedz –18 °C.

49

Tādējādi no tiesību normām, kas bija spēkā pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas, neizriet, ka kūpināts lasis, kas novietots sastindzināšanai izmantotā temperatūrā, kura atbilstoši prasītājas praksei svārstās no –7 °C līdz –14 °C, būtu jāuzskata par “saldētu produktu” Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas 2. punkta izpratnē.

50

Šo konstatējumu apstiprina fakts, ka saskaņā ar ESSA“Eiropas labas prakses vadlīniju attiecībā uz kūpinātām un/vai sālītām, un/vai marinētām zivīm” III pielikumu, uz kuru atsaucas pati Komisija, “sastindzināti” produkti tiek klasificēti tādu produktu kategorijā, kas nekad nav bijuši saldēti.

51

No tā izriet, ka pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas “sastindzinātu” kūpinātu lašu tirgotājiem bija jāievēro Regulas Nr. 852/2004 II pielikuma IX nodaļas 5. punktā paredzētās prasības, uz kurām Komisija atsaucas savos procesuālajos rakstos un saskaņā ar kurām:

“Izejmateriālus, sastāvdaļas, starpproduktus un gatavus produktus, kas varētu sekmēt patogēnu mikroorganismu vairošanos vai toksīnu veidošanos, nedrīkst uzglabāt temperatūrās, kas varētu radīt draudus veselībai. Nedrīkst pārtraukt aukstuma ķēdi. Tomēr var atļaut ierobežotus periodus ārpus temperatūras kontroles, lai nokārtotu apstrādes praktiskos aspektus, sagatavojot, pārvadājot, uzglabājot, izstādot un pasniedzot pārtiku, ja tas nerada draudus veselībai. Pārtikas aprites uzņēmumiem, kas ražo, apstrādā un iesaiņo pārstrādātus pārtikas produktus, jābūt piemērotām telpām, kas ir pietiekami lielas izejmateriālu un pārstrādātu materiālu atsevišķai glabāšanai, un pietiekamai dzesēšanas zonai.”

52

Jākonstatē, ka šajā tiesību normā ir atsauce uz iespēju “ierobežotus periodus” izņemt produktus no temperatūras, kādā nav veselības apdraudējuma, nenorādot laika ierobežojumu.

53

Tādējādi – pretēji tam, ko būtībā apgalvo Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, – pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas no spēkā esošajām tiesību normām acīmredzami neizrietēja, ka bija aizliegts kūpinātus lašus turēt sastindzināšanai vajadzīgajā temperatūrā ilgāk par 96 stundām.

54

Tādēļ jāuzskata, ka apstrīdētajā tiesību normā prasītājai ir noteikti pienākumi un ka pirmais tieša skāruma kritērijs ir izpildīts.

55

Attiecībā uz otro kritēriju jākonstatē, ka apstrīdētās tiesību normas īstenošana ir pilnībā automātiska un izriet tikai no apstrīdētā tiesiskā regulējuma, bez vajadzības piemērot starpnoteikumus. No tā izriet, ka ir izpildīts arī otrais tieša skāruma kritērijs.

56

Tādējādi ir jāuzskata, ka apstrīdētā tiesību norma prasītāju skar tieši.

57

Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā jāuzskata, ka prasītājai ir locus standi.

58

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka šā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā lietas dalībnieks, kurš to cēlis, var gūt kādu labumu (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Šajā lietā pietiek ar konstatējumu, ka apstrīdētās tiesību normas iespējamā atcelšana var sniegt labumu prasītājai, proti, tai nebūs pienākuma izpildīt minētajā tiesību normā noteiktās prasības atbilstoši Regulas Nr. 853/2004 3. panta 1. punktam.

60

Tātad prasītājai ir interese celt prasību.

61

Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā jāatzīst, ka prasība ir pieņemama.

62

Prasības pamatojumā prasītāja formāli izvirza četrus pamatus:

63

Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms aplūkot ceturto pamatu.

64

Ceturtajā pamatā prasītāja būtībā apgalvo, ka, neapspriežoties ar EFSA apstrīdētās tiesību normas izstrādes laikā, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 853/2004 13. pantu.

65

Turklāt ar argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar pirmo, otro un trešo pamatu, tā būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā tiesību normā noteiktais 96 stundu ierobežojums nav balstīts ne uz kādiem zinātniskiem datiem, ka Komisija nav sniegusi pamatojumu attiecībā uz šo laika ierobežojumu un ka šai iestādei esot bijis jāapspriežas ar EFSA par vērā ņemamo laika ierobežojumu.

66

Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, apgalvo, ka apstrīdētā tiesību norma neattiecas uz jautājumu, kam var būt būtiska ietekme uz sabiedrības veselību Regulas Nr. 853/2004 13. panta izpratnē. Proti, šajā pantā apspriešanās ar EFSA esot ierobežota tikai ar noteiktiem gadījumiem, proti, kad veiktajām izmaiņām ir pietiekami liels apjoms. Tā kā šajā gadījumā ar apstrīdēto tiesību normu netika grozīti noteikumi, kas bija spēkā pirms tās pieņemšanas, nevarot konstatēt nekādu būtisku ietekmi uz veselību. Šo interpretāciju turklāt apstiprinot EFSA izpilddirektora 2024. gada 12. jūnija vēstule Eiropas Parlamenta priekšsēdētājai. Jāpiebilst, ka apstrīdētajā tiesību normā esot izskaidrota juridiskā situācija un šī norma neattiecoties uz zinātniskiem jautājumiem. Turklāt neesot zinātnisku pierādījumu par prasītājas prakses pozitīvo ietekmi uz patērētāju veselību.

67

Atbildē uz repliku, atbildot uz prasītājas argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar pirmo, otro un trešo pamatu, Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, norāda, ka iebildumu rakstā ir balstījusies uz pētījumiem, kas pierāda, ka kūpināta laša sasaldēšanas temperatūra un ilgums būtiski ietekmē tā kvalitāti. Turklāt, nosakot laika ierobežojumu līdz 96 stundām, tiekot ņemts vērā maksimālais laiks, kas vajadzīgs sagriešanai šķēlēs. Tādējādi ar šo laika ierobežojumu tiekot ņemts vērā patērētāju aizsardzības mērķis pārtikas nekaitīguma jomā un nozares vajadzības.

68

Saskaņā ar Regulas Nr. 853/2004 13. pantu Komisija apspriežas ar EFSA par visiem jautājumiem, uz ko attiecas šīs regulas joma un kam var būt būtiska ietekme uz sabiedrības veselību.

69

Šajā gadījumā lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Komisija pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas ar EFSA nav apspriedusies.

70

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, ar apstrīdēto tiesību normu – kā izriet no šā sprieduma 26.–54. punkta – attiecībā uz prasītāju ir ieviesti jauni pienākumi.

71

Komisijas norādītais apstāklis, ka Parlamenta priekšsēdētājai adresētajā vēstulē EFSA izpilddirektors ir norādījis, ka “uz mikrobioloģisko risku samazināšanu jau attiecas spēkā esošie tiesību akti, kuros ir definēti nosacījumi zvejniecības produktu uzglabāšanai”, ka “Regulā [..] Nr. 853/2004 ir noteikta temperatūra aptuveni 0 °C (kūstoša ledus temperatūra) un –18 °C temperatūra saldētiem produktiem” un ka “Codex Alimentarius noteic, ka svaigiem zvejniecības produktiem ir jābūt uzglabātiem kūstoša ledus temperatūrā un saldētiem zvejniecības produktiem –18 °C temperatūrā”, neietekmē šādu interpretāciju.

72

Proti, papildus tam, ka saskaņā ar Regulas Nr. 178/2002 22. panta 2. punktu EFSA uzdevums ir sniegt zinātniskus atzinumus, šādā vērtējumā nav sniegti nekādi precizējumi par iespējamiem noteikumiem, kuri bija spēkā pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas un kuros būtu definēti jēdzieni “uzglabāšana” vai “saldēts produkts”, kuros būtu norādīts, no kura brīža zvejniecības produkts ir jāuzskata par uzglabātu vai kuros būtu precizēta temperatūra, kādā šāds produkts jāuzskata par saldētu produktu.

73

Tātad jāpārbauda, vai Komisijai pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas atbilstoši Regulas Nr. 853/2004 13. pantam bija jāapspriežas ar EFSA.

74

Šajā ziņā jānorāda – lietas dalībnieki pamatoti ir vienisprātis par to, ka jautājums, uz kuru attiecas apstrīdētā tiesību norma, ietilpst Regulas Nr. 853/2004 piemērošanas jomā.

75

Attiecībā uz to, vai minētajam jautājumam var būt būtiska ietekme uz sabiedrības veselību, vispirms jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šādam jautājumam ir nepieciešams zinātnisks novērtējums. Lai ieviestu laika ierobežojumu, kurā zvejniecības produktu īpašniekiem atļauts turēt šos produktus sastindzināšanai nepieciešamajā temperatūrā, ir jāanalizē un jāņem vērā laiks, kādā var uzskatīt, ka minētie produkti, kas tiek turēti šādā temperatūrā, nerada veselības apdraudējumu.

76

Konkrētāk, runājot par būtiskas ietekmes uz sabiedrības veselību novērtējumu, jānorāda – lai gan Deleģētajā regulā 2024/1141 nav ietverts nekāds pamatojums attiecībā uz prasību par sastindzināšanu ieviešanu, kā precizēts šā sprieduma 41. punktā, no šīs regulas paskaidrojuma raksta konteksta daļas izriet, ka ir lietderīgi “paskaidrot” prasības attiecībā uz “darbību, ar ko nedaudz pazemina temperatūru svaigu zvejniecības produktu vai apstrādātu zvejniecības produktu sagriešanai šķēlēs vai paaugstina temperatūru saldētiem zvejniecības produktiem, un aizliegumu uzglabāt vai pārvadāt zvejniecības produktus šādā tehnoloģiski nepieciešamajā temperatūrā”, “lai izvairītos no neskaidrībām”.

77

Turklāt no Deleģētās regulas 2024/1141 sākotnējās paskaidrojuma raksta versijas, uz kuru atsaucas prasītāja, 13. apsvēruma būtībā izriet – “lai novērstu ļaunprātīgu praksi, kas izpaužas kā ražošanas prasību izmantošana zvejniecības produktu glabāšanai temperatūrā, kas neatbilst [Regulas Nr. 853/2004] III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas 2. punktam, pēc iespējas ātrāk temperatūra būtu jāsamazina vai – jau sasaldētu produktu gadījumā – jāpaaugstina un būtu jāierobežo zvejniecības produktu uzglabāšana temperatūrā, kas atvieglo sagriešanu gabalos vai šķēlēs”.

78

Tāpat jānorāda – lai gan saistībā ar šo prasību Komisija nav skaidri izteikusies par to, vai jautājumam, uz kuru attiecas apstrīdētā tiesību norma, var būt būtiska ietekme uz sabiedrības veselību, tā, atbildot uz prasītājas otro pamatu, apgalvo, ka daži ražotāji ir ļaunprātīgi izmantojuši Savienības tiesību aktu toleranci pret sastindzināšanas izmantošanu ražošanas procesā par sliktu patērētājiem, ņemot vērā, ka sastindzināšanas temperatūrā uzglabātajai filejai ir sliktāka kvalitāte un patērētājs, domājot, ka iegādājies produktu, kurš nav bijis sasaldēts, tiek maldināts.

79

Komisija norāda – no vairākiem zinātniskiem pētījumiem izriet, ka kūpinātu lašu sasaldēšanas temperatūra un ilgums būtiski ietekmē tā kvalitāti. Šajā ziņā tā, pirmkārt, atsaucas uz pētījumu “Quantification and mapping of tissue damage from freezing in cod by magnetic resonance imaging – ScienceDirect” (Kvantitatīva saldēšanas izraisītu audu bojājumu noteikšana un kartēšana mencās, izmantojot magnētiskās rezonanses attēlveidošanu – ScienceDirect; Food Control, 123. sējums, 2021. gada maijs, 107734), no kura izrietot, ka “zivju sasaldēšana ir svarīga apstrādes metode, kas var pagarināt produkta derīguma termiņu, bet var arī izraisīt ievērojamus audu bojājumus, ja tā netiek veikta pareizi”, un, “jo vairāk sasaldēšanas procedūra notiek negatīvā temperatūrā, jo mazāks šis process kaitē”. Otrkārt, tā atsaucas uz pētījumu “Effect of Freezing on the Shelf Life of Salmon” (Saldēšanas ietekme uz lašu glabāšanas laiku; International Journal of Food Science, 2018. gada augusts, 1686121), no kura izrietot, ka “uzglabāšanas ilgums un temperatūra ir galvenie faktori, kas ietekmē zivju kvalitāti un derīguma termiņu, jo tauku frakciju galvenokārt skar autoksidatīvas un hidrolītiskas izmaiņas, tās uzglabājot saldētā veidā”, un ka “zivju tauki [..] ir ļoti jutīgi pret oksidāciju; tādējādi tā samazina zivju uzturvērtību, virsmas struktūru un krāsu”.

80

Turklāt ievada apsvērumos par atbilstošajām tiesību normām Komisija apgalvo, ka kūpināti laši, kas novietoti zemākā temperatūrā par sasaldēšanas temperatūru, jāuzskata par saldētu produktu, kurš kā tāds, ciktāl tas tiek uzglabāts, ir uzskatāms par produktu, uz kuru attiecas noteikumi par saldētu produktu uzglabāšanu, proti, Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas 2. punkts. Šajā ziņā tā precizē – tā kā kūpināti laši tiek uzglabāti temperatūrā, kas paredzēta sagriešanai šķēlēs, saglabājas noteikts ūdens procentuālais daudzums, kas šajā temperatūrā netiek kristalizēts, un tas atsevišķos gadījumos var ļaut šajā ūdenī attīstīties baktēriju florai. Komisija piebilst, ka šā produkta uzglabāšana sastindzināšanas temperatūrā temperatūras svārstību gadījumā var izraisīt šūnu līzi, proti, šūnu sabrukšanu (kad ledus kristāli bojā šūnu struktūru), un tas palielina veselības apdraudējumu un ietekmē gatavā produkta virsmas struktūru, garšu un uzturvērtību. Tā norāda, ka no FAO interneta vietnē pieejamajiem dokumentiem izriet: “zivju olbaltumvielas sasaldēšanas un uzglabāšanas aukstumā laikā pastāvīgi mainās”, “ātrums, ar kādu šī sabrukšana notiek, lielā mērā ir atkarīgs no temperatūras”, “temperatūrā tuvu sasaldēšanas brīdim, piemēram, 28 °F [–2 °C], būtiskas izmaiņas notiek ātri” un “pat 15 °F temperatūrā [–10 °C] izmaiņas ir tik ātras, ka sākotnēji labas kvalitātes produkts var sabojāties dažu nedēļu laikā”.

81

Komisija arī apgalvo, ka tad, ja par pareizu pieņemtu prasītājas interpretāciju, saskaņā ar kuru tikai produkti, kuru temperatūra ir pazemināta līdz –18 °C, var tikt uzskatīti par saldētiem, tas nozīmētu, ka zvejniecības produkti, kuru temperatūra ir tikusi pazemināta tikai, piemēram, līdz –17,5 °C, nebūtu pakļauti uzglabāšanas pienākumam temperatūrā –18 °C un varētu tikt pārdoti patērētājiem kā produkti, kas nekad nav bijuši sasaldēti, un ka šī situācija būtu “acīmredzami bīstama patērētāju veselībai”, ņemot vērā risku, kuram tie būtu pakļauti tāpēc, ka šis produkts ticis atkausēts vairākkārt.

82

Tādējādi no Deleģētās regulas 2024/1141 sagatavošanas darbiem un Komisijas argumentiem, kas izklāstīti saistībā ar šo prasību, var secināt, ka iemesls, kādēļ tika pieņemta apstrīdētā tiesību norma, ir saistīts ar to, ka agrākajā tiesiskajā regulējumā bija “neskaidrības” attiecībā uz sastindzināšanu un aizliegumu uzglabāt vai pārvadāt zvejniecības produktus tādā temperatūrā, kāda nepieciešama šai tehnikai, lai gan kūpināta laša turēšana šajā temperatūrā ilgu laiku varētu radīt veselības apdraudējumu.

83

Šāds jautājums ir jākvalificē kā jautājums, kam var būt būtiska ietekme uz sabiedrības veselību.

84

Šajā ziņā pietiek ar konstatējumu, kā precizēts šā sprieduma 82. punktā, ka no pašas Komisijas argumentiem būtībā izriet – kūpināta laša turēšana sastindzināšanai vajadzīgajā temperatūrā ilgu laiku var ietekmēt patērētāju veselību un tādējādi ietekmēt sabiedrības veselību.

85

Turklāt, kā izriet arī no Komisijas rakstveida apsvērumiem, šāda ietekme uz sabiedrības veselību šķiet būtiska. Komisija precizē – ja piekristu prasītājas interpretācijai attiecībā uz Regulas Nr. 853/2004 III pielikuma VIII sadaļas VII nodaļas 2. punktu, rastos situācija, kas būtu “acīmredzami bīstama patērētāju veselībai”.

86

Tāpēc jāuzskata, ka Komisijai pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas bija jāapspriežas ar EFSA atbilstoši Regulas Nr. 853/2004 13. pantam.

87

Šo konstatējumu pastiprina fakts, kā to apgalvo pati Komisija, ka no Regulas Nr. 853/2004 27. apsvēruma izriet – Savienības tiesību aktiem pārtikas higiēnas jomā būtu jābalstās uz zinātniskiem ieteikumiem.

88

Jānorāda, tāpat kā to dara prasītāja, ka zinātniskais pamats, ko Komisija ir ņēmusi vērā, izstrādājot apstrīdēto tiesību normu, neizriet ne no Deleģētās regulas 2024/1141, ne no tās paskaidrojuma raksta.

89

Turklāt Komisija neapstrīd prasītājas argumentus par šādu zinātniskā pamata neesību. Atbildē uz repliku tā tikai precizē, ka iebildumu rakstā tā ir pamatojusies uz pētījumiem, kas pierāda, ka kūpināta laša sasaldēšanas temperatūra un ilgums būtiski ietekmē tā kvalitāti, bet neizsaka viedokli par apstrīdētās tiesību normas zinātniskā pamata neesību tās izstrādē.

90

Apstrīdētās tiesību normas zinātniskā pamata neesība tās izstrādē turklāt var tikt izsecināta no Komisijas argumenta, ko tā izvirzījusi, atbildot uz prasītājas otro pamatu, saskaņā ar kuru maksimālais 96 stundu ilgums izriet no “nozares ražotāju vienprātības” attiecībā uz laiku, kas nepieciešams tādu kūpināto lašu sagriešanai šķēlēs, kam piemērojama sastindzināšana, un saskaņā ar kuru “tas nešaubīgi ir saprātīgs un pietiekams termiņš, lai veiktu pašu sagriešanas procesu, ņemot vērā nozares loģistikas un organizatoriskās vajadzības šajā ražošanas posmā”.

91

Protams, kā apgalvo Komisija, Parlamenta priekšsēdētāja saskaņā ar Regulas Nr. 178/2002 29. panta 1. punkta otro daļu 2024. gada 14. maija vēstulē lūdza EFSA sniegt zinātnisku atzinumu par sastindzināšanas un atkausēšanas procedūru ietekmi uz izdzīvošanu un bioloģisko risku attīstību, un EFSA izpilddirektors uz to atbildēja 2024. gada 12. jūnija vēstulē, kurā viņš precizē, ka “nevar identificēt nevienu neatrisinātu jautājumu par pārtikas nekaitīgumu vai sabiedrības veselības apdraudējumu pieteikumā aprakstītajos uzglabāšanas apstākļos”.

92

Tomēr jākonstatē, ka šāda informācijas apmaiņa notika pēc Deleģētās regulas 2024/1141 pieņemšanas, proti, 2023. gada 14. decembrī, un ka tādēļ tā katrā ziņā neietekmē šīs regulas tiesiskumu.

93

Tādējādi, ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ceturtais pamats ir jāapmierina un apstrīdētā tiesību norma jāatceļ, un tāpēc pārējie prasītājas izvirzītie argumenti un pamati nav jāpārbauda.

94

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

95

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādējādi Francijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež: