1

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēji Gennady Nikolayevich Timchenko un Elena Petrovna Timchenko lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 11. septembra spriedumu Timchenko un Timchenko/Padome (T‑644/22, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2024:621), kurā Tiesa noraidīja viņu prasību atcelt Padomes Regulas (ES) 2022/1273 (2022. gada 21. jūlijs), ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 194, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”), 1. panta 4. punktu, ciktāl ar to grozīts Padomes Regulas (ES) Nr. 269/2014 (2014. gada 17. marts) par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 6. lpp.), 9. pants, tostarp iekļaujot minētā 9. panta 2. punktā to personu pienākumu ziņot par līdzekļiem un saimnieciskajiem resursiem, uz kurām attiecas ierobežojošs pasākums, ar ko tiek iesaldēti līdzekļi.

2

Izskatāmās lietas faktiskie un tiesību apstākļi ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 2.–16. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām tos var rezumēt un papildināt šādi.

3

Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kurus Eiropas Savienība kopš 2014. gada noteikusi, reaģējot uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība.

4

Šādi ierobežojošie pasākumi noteikti attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem. G. Timchenko ir uzņēmējs, un E. Timchenko ir viņa laulātā. Viņi abi ir gan Krievijas, gan Somijas pilsoņi.

5

Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2014. gada 12. maija Regulu (ES) Nr. 476/2014 (OV 2014, L 137, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 269/2014”), 2. pantā, kura redakcija bija tāda pati gan šī sprieduma 7. punktā minēto aktu pieņemšanas brīdī, gan strīdīgās regulas pieņemšanas brīdī, noteikts:

“1.   Iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir jebkuru I pielikumā uzskaitīto fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru, vai ar tām saistītu fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai pārziņā.

2.   Netiek tieši vai netieši darīti pieejami līdzekļi vai saimnieciskie resursi I pielikumā uzskaitītām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām, vai ar tām saistītām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to labā.”

6

Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo regulu, 9. pantā noteikts:

“1.   Aizliegts apzināti un tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis vai sekas ir 2. pantā minēto pasākumu apiešana.

2.   Fiziskās vai juridiskās personas, vienības vai struktūras, kuras uzskaitītas I pielikumā:

3.   Šā panta 2. punkta nepildīšanu uzskata par piedalīšanos, kā minēts 1. punktā, darbībās, kuru mērķis vai sekas ir 2. pantā minēto pasākumu apiešana.

[..]”

7

2022. gadā Eiropas Savienības Padome pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem noteica ierobežojošus pasākumus, tostarp viņu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, iekļaujot viņu vārdus personu, vienību un struktūru sarakstos, kas ietverti Padomes Lēmuma 2014/145/KĀDP (2014. gada 17. marts) par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 16. lpp.), pielikumā un Regulas Nr. 269/2014 I pielikumā. Šie pasākumi attiecībā uz G. Timchenko tika noteikti ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/337 (2022. gada 28. februāris), ar ko groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 59, 1. lpp.), kā arī ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/336 (2022. gada 28. februāris), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 58, 1. lpp.), un attiecībā uz E. Timchenko – ar Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/582 (2022. gada 8. aprīlis), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 110, 55. lpp.), kā arī ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/581 (2022. gada 8. aprīlis), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 110, 3. lpp.). Pēc tam Padome pagarināja pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem noteiktos ierobežojošos pasākumus.

8

Ar 2022. gada 14. oktobra prasības pieteikumu apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasību Vispārējā tiesā, lai būtībā panāktu strīdīgās regulas 1. panta 4. punkta, ciktāl ar to grozīts Regulas Nr. 269/2014 9. panta 2. un 3. punkts, atcelšanu. Viņi jo īpaši apgalvoja, ka, šādi grozot Regulas Nr. 269/2014 9. panta 2. punktu, lai tajā iekļautu tostarp šīs regulas I pielikumā uzskaitīto fizisko personu pienākumu dalībvalstu kompetentajām iestādēm ziņot par līdzekļiem vai saimnieciskajiem resursiem, kas ir šo personu īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē Eiropas Savienības teritorijā (turpmāk tekstā – “strīdīgais ziņošanas pienākums”), Padome pārsniegusi kompetenci, kas tai piešķirta saskaņā ar LESD 215. panta 2. punktu, un arī pārkāpusi tostarp LES 29. pantu.

9

Pārsūdzētā sprieduma 65. punktā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz tā 56.–64. punktu, sprieda, ka, tā kā uz strīdīgo ziņošanas pienākumu attiecas Padomes pilnvaras, pamatojoties uz LES 29. pantu, īstenot kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā pieņemtu lēmumu, šajā gadījumā – Lēmumu 2014/145, Padome, balstoties uz Savienības regulu, kas pieņemta saskaņā ar LESD 215. panta 2. punktu, varēja noteikt šādu pienākumu, neraugoties uz to, ka tas jāpilda tādām personām kā apelācijas sūdzības iesniedzēji un ka šis pienākums nebija paredzēts pašā Lēmumā 2014/145.

10

Konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ka strīdīgais ziņošanas pienākums ietilpst dalībvalstu īstenošanas kompetencē un ka tas ir LES 24. panta 2. punkta pārkāpums.

11

Vispārējā tiesa, noraidīdama arī pārējos apelācijas sūdzības iesniedzēju pamatus, noraidīja viņu prasību.

12

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

13

Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

14

Eiropas Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

15

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza divus pamatus: pirmais ir par nepietiekamu pamatojumu, un otrais – par tiesību kļūdām, ko Vispārējā tiesa pieļāvusi, piemērojot un interpretējot LESD 215. pantu, kā arī judikatūru, kas izriet no 2017. gada 28. marta sprieduma Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236).

16

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekami pamatojusi pārsūdzēto spriedumu, lai atbildētu uz viņu argumentu, ka Padome, paredzot strīdīgo ziņošanas pienākumu Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo regulu, 9. panta 2. punktā, esot pārsniegusi savu kompetenci. Šim pamatam ir divas daļas.

17

Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav skaidri un nepārprotami izklāstījusi, vai strīdīgais ziņošanas pienākums ir ierobežojošs pasākums, kas noteikts saskaņā ar LES 29. pantu un LESD 215. pantu, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 56. un 62. punkta, vai arī šis pienākums ir ierobežojošo pasākumu ieviešanas vai īstenošanas pasākums, kā izriet no minētā sprieduma 60. punkta. Tādējādi Vispārējās tiesas argumentācija attiecībā uz minētā pienākuma juridisko kvalifikāciju esot neskaidra.

18

Pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami pamatojusi pārsūdzētā sprieduma 57.–60. punktu, jo tās argumentācijā neesot identificēts konkrēts juridiskais pamats, uz kura Padome varēja balstīties, lai noteiktu strīdīgo ziņošanas pienākumu. Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi, kā tā nonākusi pie secinājuma, ka Padome, nosakot šo pienākumu, nav pārsniegusi savu kompetenci, lai gan LESD 215. panta 2. punkts tai ļāva vienīgi noteikt ierobežojošus pasākumus, kas jau paredzēti atsauces KĀDP lēmumā, un saskaņā ar LES 24. pantu ierobežojošos pasākumus īsteno Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstis.

19

Padome un Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu pamatotību.

20

Jāatgādina, kā pārsūdzētā sprieduma 51. un 52. punktā to darījusi Vispārējā tiesa, ka Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, var pieņemt lēmumus KĀDP jomā, kuros nosaka Savienības attieksmi īpašos ģeogrāfiskos vai tematiskos jautājumos, kas var iekļaut ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 87. un 88. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, Bank Refah Kargaran/Padome,C‑134/19 P, EU:C:2020:793, 41. un 44. punkts).

21

Turklāt LESD 215. panta 2. punkts ļauj Padomei pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām, ja tas paredzēts kādā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu, kurā ietilpst 29. pants.

22

Ņemot vērā, ka Padome ierobežojošos pasākumus var noteikt gan lēmumā KĀDP jomā, pamatojoties uz LES 29. pantu, gan Savienības tiesību aktos, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, Tiesa precizējusi, tāpat kā Vispārējā tiesa būtībā atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punktā, Padomes kompetenču sadalījumu, ņemot vērā abas šo līgumu normas.

23

Tādējādi lēmumi KĀDP jomā, kas pieņemti, pamatojoties uz LES 29. pantu, nosaka Savienības nostāju attiecībā uz paredzamajiem ierobežojošajiem pasākumiem. Vispār Padomes uzdevums ir ar vienbalsīgu lēmumu noteikt vai pat precizēt ierobežojošo pasākumu priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 88. un 90. punkts).

24

Savukārt regulas, kas pieņemtas, pamatojoties uz LESD 215. pantu, ņemot vērā to mērķus un saturu, ir saistītas ar šiem lēmumiem un ir instruments, ar kuru tos īstenot Savienības līmenī. Šī norma, kurā noteikta sasaiste starp LES mērķiem KĀDP jomā un Savienības darbībām, kuras iekļauj ekonomiska rakstura pasākumus atbilstoši LESD, ļauj Padomei, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu pēc kopēja Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšlikuma, pieņemt regulas, lai ieviestu attiecīgo KĀDP lēmumu un tādējādi īstenotu ierobežojošos pasākumus, ja tie ietilpst LESD piemērošanas jomā, kā arī – it īpaši – lai garantētu to vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Parlaments/Padome,C‑130/10, EU:C:2012:472, 72. un 76. punkts, kā arī 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 88.–90. punkts).

25

Vispārējā tiesa, balstoties uz šo judikatūru, pārsūdzētā sprieduma 56., 59. un 60. punktā, lasot kopsakarā ar 63. un 65. punktu, norādīja, ka Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo regulu, 9. panta 2. punktā ietvertais strīdīgais ziņošanas pienākums tika ieviests, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, un tā mērķis bija īstenot lēmumu KĀDP jomā, kas pieņemts, pamatojoties uz LES 29. pantu, proti, Lēmumu 2014/145, lai nodrošinātu šajā lēmumā paredzēto ierobežojošo pasākumu vienveidīgu piemērošanu Savienības teritorijā un jo īpaši lai pārtrauktu šo pasākumu apiešanas stratēģijas.

26

No minētajiem pārsūdzētā sprieduma punktiem izriet, ka, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 53.–55. punktā atgādināto judikatūru, kas rezumēta šī sprieduma 20.–24. punktā, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka strīdīgais ziņošanas pienākums bija nevis ierobežojošs pasākums, kas pieņemts, pamatojoties uz LES 29. pantu vai LESD 215. panta 2. punktu, bet gan pasākums, kas pieņemts, pamatojoties vienīgi uz pēdējo minēto normu, lai nodrošinātu ierobežojošā pasākuma, ar kuru tiek iesaldēti līdzekļi un saimnieciskie resursi un kurš noteikts Lēmuma 2014/145 2. pantā un būtībā pārņemts Regulas Nr. 269/2014 2. pantā, vienveidīgu piemērošanu.

27

Šādi Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 60. punktā, lasot to kopsakarā ar 56. punktu, ir skaidri un nepārprotami identificējusi strīdīgā ziņošanas pienākuma juridisko pamatu, proti, LESD 215. panta 2. punktu, un, otrkārt, minētā sprieduma 60. punktā – šī pienākuma juridisko statusu, proti, tas ir pasākums, kura mērķis ir īstenot Lēmumu 2014/145, lai nodrošinātu šajā lēmumā paredzētā ierobežojošā pasākuma, ar kuru tiek iesaldēti līdzekļi un saimnieciskie resursi, vienveidīgu piemērošanu.

28

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, pārsūdzētā sprieduma 62. punktā norādīto konstatējumu, ka LESD 215. panta 2. punktā ietvertā atsauce uz “ierobežojošajiem pasākumiem” pati par sevi nenozīmē, ka šajā normā paredzētie pasākumi ir tikai pienākums atturēties no rīcības, nevar saprast tādējādi, ka Vispārējā tiesa strīdīgo ziņošanas pienākumu būtu kvalificējusi kā “ierobežojošu pasākumu” un tādā veidā nonākusi pretrunā ar pārsūdzētā sprieduma 60. punktā noteikto konstatējumu, ka minētā ziņošanas pienākuma mērķis ir īstenot šādu pasākumu.

29

LESD 215. panta 2. punkta formulējumā tiešām izmantots vienīgi jēdziens “ierobežojoši pasākumi”, un pārsūdzētā sprieduma 56. punktā, kā arī 63. un 65. punktā Vispārējā tiesa konstatējusi, ka strīdīgais ziņošanas pienākums tika ieviests, pamatojoties vienīgi uz šo LESD normu.

30

Taču tas nenozīmē, ka šis pienākums noteikti būtu jākvalificē kā “ierobežojošs pasākums”. Kā izriet no 2017. gada 28. marta sprieduma Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236) 89. punkta, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 54. punktā un būtībā atgādināts šī sprieduma 24. punktā, ierobežojošu pasākumu, kurus Padome noteikusi regulā, kas pieņemta, pamatojoties uz iepriekš minēto tiesību normu, mērķis var būt KĀDP lēmumā noteiktu ierobežojošu pasākumu īstenošana, ja tie ietilpst LESD piemērošanas jomā, un šo pasākumu vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs. Šajā nolūkā Padome var pārņemt KĀDP lēmuma satura būtību un sniegt tajā definīcijas vai precizējumus par šajā lēmumā paredzēto ierobežojošo pasākumu piemērošanu.

31

Šādos apstākļos un ņemot arī vērā to, ka Padomei saskaņā ar LESD 26. panta 2. punkta otro daļu jānodrošina Savienības rīcības vienotība, konsekvence un efektivitāte KĀDP jomā, tai var nākties šādā regulā noteikt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt KĀDP lēmumā noteiktu ierobežojošu pasākumu vienotu, konsekventu un efektīvu piemērošanu, taču tas nenozīmē, ka šie piemērošanas pasākumi paši par sevi ir ierobežojoši pasākumi. Tieši šāds mērķis ir strīdīgajam ziņošanas pienākumam kā pasākumam, kurš, kā būtībā izriet no pārsūdzētā sprieduma 59. un 60. punkta, attiecas uz ierobežojošo pasākumu, ar ko tiek iesaldēti līdzekļi un saimnieciskie resursi un kas paredzēts Lēmuma 2014/145 2. pantā un būtībā pārņemts Regulas Nr. 269/2014 2. pantā.

32

Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 62. punktā apgalvodama, ka LESD 215. panta 2. punktā ietvertā atsauce uz “ierobežojošajiem pasākumiem” pati par sevi nenozīmē, ka minētajā normā paredzētie pasākumi ir tikai pienākums atturēties no rīcības, skaidroja, kā turklāt skaidri izriet no minētā sprieduma 62. punkta otrā teikuma, kā arī 63. punkta, ka ar pasākumu, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, var noteikt pienākumu rīkoties, lai nodrošinātu KĀDP lēmumā noteikta ierobežojoša pasākuma vienotu piemērošanu.

33

Tādējādi iebildumi, kuri izvirzīti pirmā pamata pirmās daļas un daļēji – otrās daļas pamatošanai un ar kuriem Vispārējai tiesai pārmests, ka tā nonākusi pretrunās un nav pietiekami pamatojusi savu argumentāciju par juridisko pamatu, uz ko Padome varēja balstīties, lai noteiktu strīdīgo ziņošanas pienākumu, ir nepamatoti.

34

Jānoraida arī iebildums, kurš izvirzīts minētā pamata otrās daļas pamatošanai un saskaņā ar kuru Vispārējās tiesas argumentācija par strīdīgā ziņošanas pienākuma juridisko pamatu pārsūdzētā sprieduma 57.–60. punktā nav pietiekami pamatota, jo tā neesot ņēmusi vērā apstākli, ka saskaņā ar LES 24. pantu ierobežojošos pasākumus īsteno Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī dalībvalstis.

35

Pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, kas pirmā pamata otrajā daļā nav apstrīdēts, Vispārējā tiesa, tieši atsaucoties uz savu argumentāciju un minētā sprieduma 57.–60. punktā norādītajiem iemesliem, noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, kas attiecas tieši uz šī LES panta pārkāpumu un dalībvalstu īstenošanas pilnvaru neievērošanu. Tādējādi nevar uzskatīt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu šajā ziņā nav pietiekami pamatojusi.

36

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats jānoraida kā nepamatots.

37

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka LESD 215. panta un 2017. gada 28. marta sprieduma Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236) kļūdainas interpretācijas un piemērošanas dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 63. punktā nepareizi spriedusi, ka Padome varēja noteikt strīdīgo ziņošanas pienākumu, kas minēts Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo regulu, 9. panta 2. punktā, un ka pārsūdzētais spriedums būtu jāsaprot tādējādi, ka šis pienākums tajā kvalificēts kā ierobežojošs pasākums (otrā pamata pirmā daļa) vai kā ierobežojoša pasākuma, ar kuru tiek iesaldēti līdzekļi un saimnieciskie resursi, ieviešanas vai īstenošanas pasākums (otrā pamata otrā daļa).

38

Gadījumā, ja Vispārējā tiesa strīdīgo ziņošanas pienākumu kvalificējusi kā ierobežojošu pasākumu, apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šī tiesa pārsūdzētā sprieduma 63. punktā nepareizi spriedusi, ka Padome šo pienākumu varēja noteikt, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, lai gan minētais pienākums nebija tieši paredzēts ar to saistītajā KĀDP lēmumā.

39

Pirmām kārtām, LESD 215. panta 2. punkts izslēdzot iespēju noteikt papildu ierobežojošus pasākumus, kas atšķiras no attiecīgajā KĀDP lēmumā noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem. Taču Lēmumā 2014/145 strīdīgais ziņošanas pienākums neesot minēts. Otrām kārtām, pats šī pienākuma raksturs, proti, tas ir pilnīgs pienākums, kas attiecīgajām personām jāievēro, lai tās netiku sodītas par neziņošanu, kas tiek uzskatīta par ierobežojošo pasākumu apiešanu, noteic, ka tas jāiekļauj ne tikai regulā, kurā šis pienākums paredzēts, bet arī vienprātīgi pieņemtajā atsauces KĀDP lēmumā.

40

Padome un Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus.

41

Otrā pamata pirmā daļa izvirzīta gadījumā, ja Vispārējā tiesa strīdīgo ziņošanas pienākumu būtu kvalificējusi kā ierobežojošu pasākumu. Taču no šī sprieduma 26.–32. punktā minētajiem iemesliem izriet, ka tas tā nav. Šādos apstākļos šī daļa jānoraida kā neefektīva.

42

Gadījumā, ja Vispārējā tiesa strīdīgo ziņošanas pienākumu kvalificējusi kā ierobežojoša pasākuma, ar kuru tiek iesaldēti līdzekļi un saimnieciskie resursi, ieviešanas vai īstenošanas pasākumu, kas noteikts tostarp Lēmuma 2014/145 2. pantā, apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējai tiesai pārmet, ka tā pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 63. punktā spriežot, ka Padomei bija kompetence Regulā Nr. 269/2014 noteikt šādu pienākumu. Vispārējā tiesa neesot ievērojusi LES 24. pantu, saskaņā ar kuru, ja netiek piemērots LESD 291. panta 2. punkts, katra dalībvalsts, nevis Padome nosaka vajadzīgos pasākumus KĀDP lēmumā paredzēto ierobežojošo pasākumu ieviešanai.

43

Šajā pašā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēji arī būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54.–59. punktā ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi 2017. gada 28. marta spriedumu Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236) un tādējādi pieļāvusi tiesību kļūdu, spriežot, ka Padomei bija kompetence Regulā Nr. 269/2014 noteikt strīdīgo ziņošanas pienākumu. No pārsūdzētā sprieduma izrietot, ka regula, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 215. pantu, ir vienīgi instruments, ar ko piešķirt tiešu iedarbību ierobežojošiem pasākumiem, kas jau paredzēti KĀDP lēmumā, un tādējādi padarīt tos saistošus, vajadzības gadījumā tos precizējot, taču nepievienojot citus pasākumus un negrozot jau šādi noteikto pasākumu tvērumu. Taču Vispārējā tiesa esot paplašinājusi minētā sprieduma tvērumu, norādot, ka ar šādu regulu ierobežojošie pasākumi tiek ne tikai īstenoti, bet arī ieviesti.

44

Padome un Komisija apstrīd šos argumentus.

45

Pirmkārt, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem, kas rezumēti šī sprieduma 42. punktā, jāatgādina, ka saskaņā ar LES 24. panta 1. punkta otro daļu un LES 26. panta 2. punkta pirmo daļu un 3. punktu Padome vienprātīgi pieņem lēmumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu un īstenotu KĀDP, pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām vispārējām pamatnostādnēm un stratēģiskajiem virzieniem, un KĀDP īsteno Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstis, izmantojot valstu, kā arī Savienības līdzekļus.

46

Kā Vispārējā tiesa pareizi būtībā spriedusi pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, lasot to kopsakarā ar 57. un 60. punktu, uz kuriem ir atsauce 61. punktā, Padome, kā izriet arī no šī sprieduma 30., 31. un 32. punkta un saskaņā ar LES 24. un 26. pantu, skatot tos kopsakarā ar LESD 215. panta 2. punktu, var ieviest KĀDP jomā pieņemtus lēmumus, pamatojoties uz LES 29. pantu, lai tostarp nodrošinātu šādos lēmumos noteikto ierobežojošo pasākumu vienotu, konsekventu un efektīvu piemērošanu visās dalībvalstīs, ja šie pasākumi ietilpst LESD piemērošanas jomā.

47

Tādējādi Padome, saskaņā ar LESD 215. panta 2. punktu pieņemot regulu, lai ieviestu KĀDP lēmumu, nekādi neiejaucas dalībvalstu īstenošanas kompetencē, kas noteikta LES 24. panta 1. punkta otrajā daļā un 26. panta 3. punktā.

48

Lai gan šādas regulas mērķis ir Savienības līmenī īstenot KĀDP lēmumā noteiktus ierobežojošus pasākumus, vienlaikus nodrošinot to vienotu, konsekventu un efektīvu piemērošanu, minētajās LES normās noteiktā dalībvalstu īstenošanas kompetence attiecas nevis uz KĀDP lēmuma ieviešanu un ierobežojošo pasākumu piemērošanu Savienības līmenī, bet gan uz šo pasākumu izpildi, ko katras dalībvalsts kompetentās iestādes veic savas valsts teritorijā.

49

Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka saskaņā ar pašu LES 26. panta 3. punkta formulējumu KĀDP īsteno dalībvalstis, “izmantojot [..] Savienības līdzekļus”. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ierobežojošu pasākumu izpilde jānodrošina to attiecīgajā teritorijā, ievērojot pasākumus, ko Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, pieņēmusi, lai nodrošinātu KĀDP lēmumos noteikto ierobežojošo pasākumu vienotu, konsekventu un efektīvu piemērošanu Savienības līmenī.

50

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Padome nevarēja noteikt strīdīgo ziņošanas pienākumu ar regulu, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, jo tai šajā ziņā ar LESD 291. panta 2. punktu nav piešķirta īstenošanas kompetence, pietiek ar norādi, ka ierobežojošus pasākumus un tādus pasākumus kā strīdīgais ziņošanas pienākums, kuru mērķis ir KĀDP lēmumā noteiktu ierobežojošu pasākumu vienota, konsekventa un efektīva piemērošana Savienības līmenī, tiešām var noteikt, pamatojoties uz LESD 291. panta 2. punktu, ja regulā, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 215. pantu, Komisijai vai Padomei piešķirta īstenošanas kompetence, taču tos var arī noteikt, pamatojoties vienīgi uz otro minēto normu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome,C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 34. punkts).

51

Otrkārt, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem, kas rezumēti šī sprieduma 43. punktā, jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54.–59. punktā ir pareizi atgādinājusi un piemērojusi judikatūru, kas izriet no 2017. gada 28. marta sprieduma Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236). Kā Vispārējā tiesa būtībā sprieda un kā jau norādīts šī sprieduma 29. punktā, no 2017. gada 28. marta sprieduma Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236) 88.–90. punkta izriet, ka Padome regulā, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, var noteikt jebkādus pasākumus, piemēram, strīdīgo ziņošanas pienākumu, kuru mērķis ir ieviest KĀDP lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz LES 29. pantu, un šajā ziņā nodrošināt to ierobežojošo pasākumu vienotu, konsekventu un efektīvu piemērošanu Savienības līmenī, kas noteikti šādā lēmumā un atgādināti vai precizēti attiecīgajā regulā. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, Padome, šādi rīkojoties, nav nedz pievienojusi nevienu jaunu ierobežojošu pasākumu, nedz grozījusi KĀDP lēmumā noteikto ierobežojošo pasākumu tvērumu.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, otrā pamata otrā daļa jānoraida kā nepamatota un tādējādi apelācijas sūdzība jānoraida kopumā.

53

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

54

Šī reglamenta 138. panta 1. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, paredzēts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

55

Tā kā Padome un Komisija ir prasījušas apelācijas sūdzības iesniedzējiem piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un viņiem spriedums ir nelabvēlīgs, viņiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: