–

MA vārdā – M. Lynam, SC, S. Brittain, BL, un C. Mulholland, solicitor,

–

Minister for Justice and Equality un Īrijas vārdā – M. Browne, Chief State Solicitor, D. Curley, S. Finnegan un A. Joyce, pārstāves, kurām palīdz J. Fitzgerald, SC, un A. Hanrahan, SC,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Fuller, pārstāvis, kuram palīdz V. Ailes, J. Pobjoy, barristers, un J. Eadie, KC,

–

Eiropas Komisijas vārdā – H. Leupold, F. Ronkes Agerbeek un J. Vondung, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 1. punkta otro teikumu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar četru apcietināšanas orderu, ko Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes tiesu iestādes ir izsniegušas pret MA kriminālvajāšanas veikšanai, izpildi Īrijā.

3

1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 7. panta 1. punktā paredzēts:

“Nevienu nedrīkst apsūdzēt kriminālnoziegumā tāda nodarījuma vai nolaidības dēļ, kas, saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā bijušo valsts iekšējo likumdošanu vai starptautiskajām tiesībām, nebija kriminālnoziegums. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija jāpiemēro kriminālnozieguma izdarīšanas brīdī.”

4

Tirdzniecības un sadarbības nolīgumā starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses (OV 2021, L 149, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “TSN”), ietverta tostarp trešā daļa “Tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās”, kurā iekļauts TSN 522.–702. pants.

5

TSN 524. pantā paredzēts:

“1.   Šajā daļā paredzētā sadarbība balstās uz Pušu un dalībvalstu daudzgadīgām tradīcijām demokrātijas un tiesiskuma ievērošanā un personu pamattiesību un brīvību aizsardzībā, tai skaitā to, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, [ko Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ir pieņēmusi 1948. gada 10. decembrī,] un [ECPAK], un uz to, cik svarīga ir minētajā konvencijā ietverto tiesību un brīvību īstenošana iekšzemē.

2.   Nekas šajā daļā nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesiskos principus, kas jo īpaši atspoguļoti [ECPAK] un [Eiropas] Savienības [un tās dalībvalstu] gadījumā – [Hartā].”

6

TSN 604. pantā noteikts:

“Izpildes tiesu iestāde var izpildīt apcietināšanas orderi, sniedzot šād[as] garantijas:

[..]

7

Atbilstoši TSN 613. panta 2. punktam:

“Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas valsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz [steidzami sniegt] vajadzīgo papildu informāciju, [it īpaši informāciju], kas attiecas uz [..] 604. [..] pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai [..].”

8

2021. gada 26. novembrīDistrict Judge of the Magistrates’ Courts of Northern Ireland (Ziemeļīrijas Miertiesas apgabala tiesnesis, Apvienotā Karaliste) izdeva četrus apcietināšanas orderus pret MA par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar terorismu, kuri esot izdarīti laikā no 2020. gada 18. līdz 20. jūlijam Ziemeļīrijā (Apvienotā Karaliste). Par pirmo no šiem noziedzīgajiem nodarījumiem soda ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais ilgums ir desmit gadi, bet pārējie trīs var būt pamats tam, ka tiek piespriests brīvības atņemšanas sods uz noteiktu laiku, pagarināts brīvības atņemšanas sods, brīvības atņemšanas sods uz nenoteiktu laiku vai mūža ieslodzījums.

9

Ar 2022. gada 24. oktobra spriedumu, kā arī ar tās pašas dienas un 2022. gada 7. novembra rīkojumiem High Court (Augstā tiesa, Īrija) izdeva rīkojumu par MA nodošanu Apvienotajai Karalistei un nepiešķīra viņam atļauju iesniegt apelācijas sūdzību Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija).

10

Ar 2023. gada 17. janvāra lēmumu Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija), kas ir iesniedzējtiesa, piešķīra MA atļauju iesniegt apelācijas sūdzību par šo spriedumu un šiem High Court (Augstā tiesa) rīkojumiem.

11

MA iesniedzējtiesā apgalvo, ka viņa nodošana Apvienotajai Karalistei neesot saderīga ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu, jo brīvības atņemšanas soda piespriešanas gadījumā viņa iespējamo nosacīto atbrīvošanu reglamentējot Apvienotās Karalistes tiesiskais regulējums, kas pieņemts pēc to noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas, par kuriem tiek veikta kriminālvajāšana, un kas ir bargāks nekā tiesiskais regulējums, kas bija piemērojams šo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas brīdī.

12

Noraidījusi MA argumentāciju par ECPAK 7. panta pārkāpuma risku, iesniedzējtiesa uzskatīja, ka pastāv neskaidrības par nepieciešamību papildus pārbaudīt, vai pastāv Hartas 49. panta 1. punkta pārkāpuma risks, un attiecīgā gadījumā – par šīs pārbaudes kārtību. Līdz ar to 2024. gada 7. martā tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par TSN interpretāciju.

13

2024. gada 29. jūlija spriedumā Alchaster (C‑202/24, EU:C:2024:649) Tiesa, atbildot uz šo jautājumu, nosprieda ka TSN 524. panta 2. punkts un 604. panta c) punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 49. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka, ja persona, uz kuru attiecas uz TSN pamata izdots apcietināšanas orderis, norāda uz šī 49. panta 1. punkta pārkāpuma risku nodošanas Apvienotajai Karalistei gadījumā, kas rodas šai personai nelabvēlīgu nosacītas atbrīvošanas nosacījumu grozījumu dēļ, kuri izdarīti pēc noziedzīgā nodarījuma – par kuru pret minēto personu ir vērsta kriminālvajāšana – iespējamās izdarīšanas, izpildes tiesu iestādei ir jāveic autonoma pārbaude par šī riska esamību pirms lēmuma pieņemšanas par šī apcietināšanas ordera izpildi situācijā, kad šī tiesu iestāde jau ir izslēgusi ECPAK 7. panta pārkāpuma risku, pamatodamās uz Apvienotās Karalistes vispārīgi sniegtajām garantijām attiecībā uz ECPAK ievērošanu un uz iespēju šai pašai personai celt prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Pēc šīs pārbaudes izpildes tiesu iestāde minētā apcietināšanas ordera izpildi drīkstēs atteikt tikai tad, ja pēc tam, kad tā būs lūgusi izsniegšanas tiesu iestādei papildu informāciju un garantijas, tās rīcībā būs objektīva, ticama, precīza un pienācīgi atjaunināta informācija, kas pierādīs, ka pastāv reāls risks, ka tiks grozīts attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas dienā paredzētā soda apmērs, tādējādi izraisot bargāka soda piemērošanu nekā sākotnēji paredzētais.

14

Ņemot vērā šo atbildi, iesniedzējtiesa, piemērojot TSN 613. panta 2. punktu, lūdza Apvienotās Karalistes iestādēm sniegt papildu informāciju par Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu, kas būs piemērojams MA, ja viņš tiks notiesāts par vienu vai vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem pret viņu ir veikta kriminālvajāšana. District Judge des Magistrates’ Courts of Northern Ireland (Ziemeļīrijas Miertiesas apgabala tiesnesis) atbildēja uz šo lūgumu 2024. gada 17. septembrī.

15

Pamatojoties it īpaši uz šo atbildi, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas bija piemērojams Ziemeļīrijā datumā, kad tika prezumēta pamatlietā aplūkoto noziedzīgo nodarījumu izdarīšana, tiesai, kas piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz noteiktu laiku, bija jānosaka “ieslodzījuma laikposms”, kas nepārsniedz pusi no piespriestā soda un pēc kura beigām notiesātajai personai obligāti jāsaņem nosacīta atbrīvošana.

16

Saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu, kas Ziemeļīrijā piemērojams no 2021. gada 30. aprīļa, tostarp par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms minētā datuma, brīvības atņemšanas sodu uz noteiktu laiku par “konkrētu terorisma noziedzīgu nodarījumu” (specified terrorism offence) veido “atbilstošs ieslodzījuma laikposms”, ko nosaka tiesa, un papildu viena gada laikposms, kura laikā notiesātā persona ir atbrīvota nosacīti, un šo laikposmu kopējais ilgums nedrīkst pārsniegt piespriestā brīvības atņemšanas soda maksimālo ilgumu. Turklāt šī persona var saņemt nosacītu atbrīvošanu pēc tam, kad tā ir izcietusi divas trešdaļas no “atbilstošā ieslodzījuma laikposma” un ar nosacījumu, ka Parole Commissioners (nosacītas atbrīvošanas komisārs, Apvienotā Karaliste) uzskata, ka tās paturēšana ieslodzījumā nav nepieciešama sabiedrības aizsardzībai.

17

Iesniedzējtiesa precizē, ka MA iebildumi attiecas vienīgi uz grozījumiem tiesiskajā regulējumā par brīvības atņemšanas sodiem uz noteiktu laiku, līdz ar to noteikumiem par personas, kurai piespriests pagarināts brīvības atņemšanas sods, brīvības atņemšanas sods uz nenoteiktu laiku vai mūža ieslodzījums, nosacītu atbrīvošanu pamatlietā nav nozīmes.

18

Šī tiesa uzskata, ka pastāv reāla iespēja, ka nodošanas uz Apvienoto Karalisti gadījumā MA tiks piespriests brīvības atņemšanas sods uz noteiktu laiku. Norādot, ka par pirmo pamatlietā aplūkoto noziedzīgo nodarījumu paredzētā soda maksimālais ilgums joprojām ir desmit gadi, tā piezīmē, ka pamatlietā aplūkotā nosacītas atbrīvošanas režīma grozījumi tostarp nozīmē, ka personas, kurām ir piespriests šāds sods par “konkrētu terorisma noziedzīgu nodarījumu”, paliks ieslodzījumā ilgāk.

19

Šajā ziņā MA un Minister for Justice and Equality (Tieslietu un līdztiesības ministrs, Īrija) nav vienisprātis par šo grozījumu saderību ar sodu likumības principu, ciktāl ar tiem apšaubīts režīms, kurā nosacīta atbrīvošana notiek automātiski. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, vai minētie grozījumi tomēr var tikt uzskatīti par tādiem, kas attiecas tikai uz sodu izpildi, vai arī, gluži pretēji, tie jāuzskata par tādiem, kas ar atpakaļejošu spēku groza pašu MA piespriestā soda apmēru nodošanas Apvienotajai Karalistei gadījumā.

20

Šādos apstākļos Supreme Court (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tādu grozīto noteikumu piemērošana personai, kas notiesāta par noziedzīgu nodarījumu vai nodarījumiem un kurai piespriests(-i) viens vai vairāki sodi uz noteiktu laiku, kuru rezultātā tai būs jāizcieš vismaz divas trešdaļas no šā soda termiņa un tad tai būs tikai tiesības uz nosacītu atbrīvošanu, kas pakļautas nosacījumiem un ir atkarīgas no bīstamības novērtējuma, lai gan saskaņā ar noteikumiem, kas bija piemērojami iespējamo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas laikā, šai persona automātiski būtu bijušas tiesības uz nosacītu atbrīvošanu saskaņā ar likumu, tiklīdz tā būtu izcietusi pusi no šā soda, nozīmē, ka notiesātajai personai ir uzlikts “bargāks sods” nekā sods, kas bija piemērojams iespējamo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas laikā, un tādējādi pastāv Hartas 49. panta 1. punkta pārkāpums?”

21

Ar 2024. gada 26. novembra rīkojumu MA (C‑743/24, EU:C:2024:983) Tiesas priekšsēdētājs nolēma šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 105. pantā paredzēto paātrināto tiesvedību.

22

Ar jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 49. panta 1. punkta otrais teikums jāinterpretē tādējādi, ka bargāka soda piemērošana personai, kurai tiktu piespriests brīvības atņemšanas sods uz noteiktu laiku, ir tāda režīma piemērošana, kurā paredzēts, ka šai personai jāizcieš vismaz divas trešdaļas no noteiktā ieslodzījuma laikposma, pirms tā var saņemt nosacītu atbrīvošanu, ka šāda atbrīvošana ir atkarīga no tā, vai specializētā iestāde uzskata, ka minētās personas paturēšana ieslodzījumā vairs nav nepieciešama sabiedrības aizsardzībai un ka šī pati persona noteikti saņem nosacītu atbrīvošanu vienu gadu pirms piespriestā soda izciešanas, lai gan saskaņā ar noteikumiem, kas bija piemērojami attiecīgo noziedzīgo nodarījumu iespējamās izdarīšanas laikā, tai būtu automātiski jāsaņem nosacīta atbrīvošana pēc tam, kad tā izcietusi pusi no šī soda.

23

Hartas 49. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzēts, ka nevar piemērot bargāku sodu par to, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī.

24

No Tiesas judikatūras izriet, ka Hartas 49. pantā ir ietvertas vismaz tādas pašas garantijas, kādas paredzētas ECPAK 7. pantā, kas saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ir jāņem vērā kā minimālās aizsardzības slieksnis (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Alchaster, C‑202/24, EU:C:2024:649, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Tā kā uzdotais jautājums attiecas uz nosacītas atbrīvošanas režīma grozījumu piemērošanu personai, kurai tiktu piespriests brīvības atņemšanas sods uz noteiktu laiku par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts pirms šo grozījumu stāšanās spēkā, ir jāatgādina, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka ECPAK 7. panta piemērošanas nolūkā ir jānošķir pasākums, kas būtībā ir “sods”, un pasākums, kas saistīts ar soda “izpildi” vai “piemērošanu”. Tādējādi, ja pasākuma raksturs un mērķis attiecas uz atbrīvošanu no soda vai izmaiņām nosacītās atbrīvošanas sistēmā, šis pasākums nav “soda” neatņemama sastāvdaļa šī 7. panta izpratnē (ECT, 2013. gada 21. oktobris, Del Río Prada pret Spāniju, CE:ECHR:2013:1021JUD004275009, 83. punkts, un spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Alchaster, C‑202/24, EU:C:2024:649, 94. punkts).

26

Tā kā pasākuma, kas ir “sods”, un pasākuma, kas attiecas uz soda “izpildi”, nošķiršana praksē ne vienmēr ir skaidra, tad, lai lemtu par to, vai pasākums attiecas tikai uz soda izpildes noteikumiem vai, gluži pretēji, ietekmē tā apmēru, katrā atsevišķā gadījumā ir jānoskaidro, ko piemērotais “sods” attiecīgajā laikposmā reāli ir nozīmējis valsts tiesībās, vai, citiem vārdiem sakot, kāda ir bijusi tā būtība (ECT, 2013. gada 21. oktobris, Del Río Prada pret Spāniju, CE:ECHR:2013:1021JUD004275009, 85. un 90. punkts, un spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Alchaster, C‑202/24, EU:C:2024:649, 95. punkts).

27

Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa apstiprināja, ka apstāklis, ka nosacītas atbrīvošanas pielaišanas sliekšņa pagarināšana, kas notikusi pēc notiesāšanas, varēja padarīt skarbāku situāciju saistībā ar ieslodzījumu, attiecas uz soda izpildi, nevis uz pašu sodu un ka tātad no šāda apstākļa nevar secināt, ka piemērotais sods būtu smagāks nekā tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, piemērotais sods (ECT, 2021. gada 31. augusts, Devriendt pret Beļģiju, CE:ECHR:2021:0831DEC003556719, 29. punkts, un spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Alchaster, C‑202/24, EU:C:2024:649, 96. punkts).

28

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka tāda pasākuma piemērošana ar atpakaļejošu spēku, ko veido mūža ieslodzījuma ar soda mīkstināšanas iespējām pārveidošana par mūža ieslodzījumu bez soda mīkstināšanas iespējām, ir pretrunā ECPAK 7. pantam (ECT, 2022. gada 10. novembris, Kupinskyy pret Ukrainu, CE:ECHR:2022:1110JUD000508418, 56. un 64. punkts).

29

Līdz ar to pasākums, kas attiecas uz soda izpildi, būs nesaderīgs ar Hartas 49. panta 1. punkta otro teikumu tikai tad, ja ar to ar atpakaļejošu spēku tiks grozīts attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas dienā paredzētā soda apmērs, tādējādi izraisot bargāka soda piemērošanu nekā sākotnēji paredzētais. Lai gan tas katrā ziņā tā nav, ja ar šo pasākumu tiek vienīgi pagarināts nosacītās atbrīvošanas pieļaujamības slieksnis, tad citādi var būt tostarp tad, ja ar minēto pasākumu būtībā tiek atcelta nosacītas atbrīvošanas iespēja vai ja tas tiek veikts pasākumu kopumā, kas padara smagāku sākotnēji paredzētā soda būtību (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Alchaster, C‑202/24, EU:C:2024:649, 97. punkts).

30

No iepriekš minētā izriet, ka apstāklis, ka valsts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms šī regulējuma stāšanās spēkā, ir paredzēts paplašināt to brīvības atņemšanas soda daļu, kura noteikti ir jāizcieš ieslodzījumā, pirms var tikt noteikta nosacīta atbrīvošana, pats par sevi nevar izraisīt Hartas 49. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpumu.

31

Tomēr uzdotais jautājums attiecas uz izmaiņām nosacītas atbrīvošanas režīmā, kas pārsniedz tikai šādas atbrīvošanas pieļaujamības sliekšņa pagarināšanu. Proti, šo grozījumu īpatnība ir tas, ka tiek apšaubīts noteikums, saskaņā ar kuru nosacītai atbrīvošanai jānotiek automātiski, kad ir izciesta puse no soda. Tādējādi minētie grozījumi aizstāj šo noteikumu ar sistēmu, kurā nosacīta atbrīvošana vispirms ir atkarīga no notiesātās personas bīstamības novērtējuma, ko veic specializēta iestāde pēc tam, kad ir izciesta piespriestā soda iepriekš noteikta daļa, un pēc tam nosacītai atbrīvošanai ir jānotiek automātiski vienu gadu pirms šī soda beigām.

32

Šāds grozījums, protams, pats par sevi padara bargāku ieslodzījuma situāciju. Tādējādi šis grozījums rada nenoteiktību attiecībā uz brīdi, kad notiks notiesātās personas nosacīta atbrīvošana, un noteiktos gadījumos tas var nozīmēt, ka šāda atbrīvošana notiks tikai pēdējā piespriestā soda gadā, lai gan atbilstoši režīmam, kas bija piemērojams attiecīgo noziedzīgo nodarījumu iespējamās izdarīšanas laikā, šai personai bija pārliecība, ka tā automātiski izmantos šo režīmu laikā pirms šī pēdējā minētā gada.

33

To paturot prātā, no šī sprieduma 27. un 29. punktā minētās judikatūras izriet, ka apstāklis, ka grozījumi nosacītas atbrīvošanas režīmā ieslodzījuma situāciju padara bargāku, nav obligāti jāuzskata par tādu, kas nozīmē bargāka soda noteikšanu Hartas 49. panta 1. punkta otrā teikuma izpratnē.

34

Šis apsvērums izriet no nošķiršanas starp jēdzienu “sods”, kas tiek saprasts kā pasludināts vai iespējams notiesājošs spriedums, no vienas puses, un ar soda “izpildi” vai “piemērošanu” saistītu pasākumu, no otras puses. Tas attiecas ne tikai uz nosacītas atbrīvošanas pieļaujamības sliekšņa pagarināšanu, bet arī uz citu nosacījumu grozījumiem, kuriem ir pakļauta nosacītas atbrīvošanas piešķiršana, vai uz procesuālajiem noteikumiem, kas reglamentē šo nosacīto atbrīvošanu.

35

Tātad, ciktāl ar šiem grozījumiem būtībā netiek izslēgta šādas atbrīvošanas iespēja un ja to rezultātā netiek padarīts bargāks attiecīgo noziedzīgo nodarījumu iespējamās izdarīšanas brīdī piespriežamā soda raksturs, to piemērošana noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms grozījumu stāšanās spēkā, nav pretrunā Hartas 49. panta 1. punkta otrajam teikumam.

36

Runājot par pirmo no šiem diviem nosacījumiem jāuzsver, ka tāds grozījums kā šī sprieduma 31. punktā minētais ne saskaņā ar likumu, ne praksē nenozīmē, ka būtībā tiek atcelta nosacītas atbrīvošanas iespēja.

37

Proti, pirmām kārtām, ar šādu grozījumu tiek saglabāta iespēja, ka notiesātās personas nosacīta atbrīvošana atkarībā no vērtējuma par šīs personas bīstamību tiek noteikta, tiklīdz sasniegts attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā noteiktais pieļaujamības slieksnis.

38

Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka nosacītas atbrīvošanas komisāru pilnvaru īstenošana praksē varētu izraisīt šādas atbrīvošanas iespējas atcelšanu, jo to nereglamentētu atbilstošas procesuālās garantijas, tostarp attiecībā uz nosacītas atbrīvošanas pieteikumu izskatīšanas termiņu.

39

Otrām kārtām, pēc tādiem grozījumiem, kādi ir minēti šī sprieduma 31. punktā, nosacītai atbrīvošanai katrā ziņā ir jānotiek automātiski vienu gadu pirms piespriestā soda izciešanas, līdz ar to nevar uzskatīt, ka šis sods turpmāk būtu sistemātiski pilnā apmērā jāizcieš, piemērojot brīvības atņemšanas režīmu.

40

Attiecībā uz otro šī sprieduma 35. punktā atgādināto nosacījumu nešķiet, ka tāds grozījums kā šī sprieduma 31. punktā minētais būtu daļa no pasākumu kopuma, ar ko tiek padarīts bargāks pats sākotnēji paredzētā soda raksturs.

41

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar šādu grozījumu netiek pagarināts maksimālais brīvības atņemšanas soda uz noteiktu laiku, kas paredzēts par noziedzīgu nodarījumu un uz kura izpildi attieksies nosacītas atbrīvošanas režīma, kas izriet no šiem grozījumiem, ilgums. Turklāt no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka par pirmo pamatlietā aplūkoto noziedzīgo nodarījumu paredzētā soda maksimālais ilgums saglabājās desmit gadi.

42

Krimināltiesas piespriestā brīvības atņemšanas soda ilgums gan saskaņā ar šo pēdējo minēto režīmu, gan saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē nosacītu atbrīvošanu un kas bija piemērojami attiecīgo noziedzīgo nodarījumu iespējamās izdarīšanas laikā, būtu maksimālais ilgums, kurā notiesātā persona galu galā varētu tikt turēta ieslodzījumā.

43

Proti, abi uzdotajā jautājumā minētie nosacītas atbrīvošanas režīmi ietver iespēju, ka persona, kura saņēmusi šādu atbrīvošanu, no jauna tiek turēta ieslodzījumā tās notiesāšanas brīdī noteiktā brīvības atņemšanas laika robežās, ja šīs personas rīcība ir pamats šīs atbrīvošanas atcelšanai. Tātad nevienā no šiem režīmiem minētajai personai nav garantēta iespēja palikt brīvībā attiecībā uz iepriekš noteiktu krimināltiesas piespriestā brīvības atņemšanas soda daļu.

44

Turklāt, runājot par nosacītas atbrīvošanas nosacījumiem, kas izriet no tāda grozījuma kā šī sprieduma 31. punktā minētais, kritērijs par notiesātās personas bīstamību, kāds tas novērtēts iespējamās nosacītās atbrīvošanas brīdī – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 96. punktā – ir ierasts kritērijs ieslodzījuma vietu politikā. Šāds kritērijs, ciktāl tas nozīmē, ka ir jāveic notiesātās personas paredzamās rīcības prognozes vērtējums, ņemot vērā situāciju, kāda tā ir pēc tam, kad šī persona ir izcietusi būtisku sava soda daļu ieslodzījumā, nozīmē vērtējumu, kas atšķiras no tā, kāds sākotnēji tika veikts, pasludinot personu notiesājošo spriedumu, un tādējādi ir saistīts ar soda izpildi.

45

Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka nosacītas atbrīvošanas komisāriem būtu pilnīga rīcības brīvība, kas pārsniegtu novērtējuma brīvību attiecībā tostarp uz notiesātās personas bīstamības novērtējumu pēc tam, kad tā būtisku sava soda daļu ir izcietusi ieslodzījumā. It īpaši no šiem lietas materiāliem neizriet, ka šie komisāri varētu balstīties uz krimināltiesību politikas apsvērumiem, kas nav saistīti ar šo novērtējumu.

46

Šādā situācijā nedz apstāklis, ka tādi nosacītas atbrīvošanas režīma grozījumi kā pamatlietā aplūkotie attiecas tikai uz noteiktām notiesāto personu kategorijām, nedz šo grozījumu pamatā esošie iemesli nevar nozīmēt, ka tie nav saderīgi ar Hartas 49. panta 1. punkta otro teikumu. Proti, šim apstāklim un šiem iemesliem nav ietekmes uz minēto grozījumu iedarbību uz šo personu objektīvo situāciju, līdz ar to tie paši par sevi nevar likt uzskatīt, ka šie paši grozījumi nozīmē, ka minētajām personām tiek piemērots bargāks sods.

47

Ņemot vērā visus šos apstākļus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Hartas 49. panta 1. punkta otrais teikums jāinterpretē tādējādi, ka bargāka soda piemērošana personai, kurai tiktu piespriests brīvības atņemšanas sods uz noteiktu laiku, nav tāda režīma piemērošana, kurā paredzēts, ka šai personai jāizcieš vismaz divas trešdaļas no noteiktā ieslodzījuma laikposma, pirms tā var saņemt nosacītu atbrīvošanu, ka šāda atbrīvošana atkarīga no tā, vai specializētā iestāde uzskata, ka minētās personas paturēšana ieslodzījumā vairs nav nepieciešama sabiedrības aizsardzībai un ka šī pati persona noteikti saņem nosacītu atbrīvošanu vienu gadu pirms piespriestā soda izciešanas, lai gan saskaņā ar noteikumiem, kas bija piemērojami attiecīgo noziedzīgo nodarījumu iespējamās izdarīšanas laikā, tai būtu automātiski jāsaņem nosacīta atbrīvošana pēc tam, kad tā izcietusi pusi no šī soda.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta otrais teikums jāinterpretē tādējādi, ka bargāka soda piemērošana personai, kurai tiktu piespriests brīvības atņemšanas sods uz noteiktu laiku, nav tāda režīma piemērošana, kurā paredzēts, ka šai personai jāizcieš vismaz divas trešdaļas no noteiktā ieslodzījuma laikposma, pirms tā var saņemt nosacītu atbrīvošanu, ka šāda atbrīvošana ir atkarīga no tā, vai specializētā iestāde uzskata, ka minētās personas paturēšana ieslodzījumā vairs nav nepieciešama sabiedrības aizsardzībai un ka šī pati persona noteikti saņem nosacītu atbrīvošanu vienu gadu pirms piespriestā soda izciešanas, lai gan saskaņā ar noteikumiem, kas bija piemērojami attiecīgo noziedzīgo nodarījumu iespējamās izdarīšanas laikā, tai būtu automātiski jāsaņem nosacīta atbrīvošana pēc tam, kad tā izcietusi pusi no šī soda.