–

A‑GmbH & Co. KG vārdā – U. Reimer, Steuerberater,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un R. Pethke, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Komisijas Regulas (EK) Nr. 88/97 (1997. gada 20. janvāris), ar ko atļauj atbrīvojumu no ar Padomes Regulu (EK) Nr. 71/97 uzliktā un ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2474/93 paplašinātā antidempinga maksājuma noteiktu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes velosipēda daļu importam (OV 1997, L 17, 17. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2013. gada 4. jūnija Regulu (ES) Nr. 512/2013 (OV 2013, L 152, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem”), 14. panta c) punktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp A‑GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “importētājs”) un Hauptzollamt C (C Galvenā muitas pārvalde, Vācija) par nosacījumiem noteiktu Ķīnas izcelsmes velosipēda daļu importam Eiropas Savienībā bez paplašinātajiem antidempinga maksājumiem.

3

Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EEK) Nr. 2474/93 (1993. gada 8. septembris), ar ko uzliek galīgo antidempinga maksājumu par Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes velosipēdu importu un veic pagaidu antidempinga maksājuma galīgo iekasēšanu (OV 1993, L 228, 1. lpp.).

4

Lai novērstu ar Regulu Nr. 2474/93 noteikto antidempinga pasākumu apiešanu, importējot Ķīnas izcelsmes velosipēda daļas, ko izmanto velosipēdu montāžā Savienībā, Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 71/97 (1997. gada 10. janvāris), ar kuru galīgo antidempinga maksājumu, kas ar Regulu (EEK) Nr. 2474/93 uzlikts Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes velosipēdiem, attiecina arī uz konkrētu velosipēda daļu importu no Ķīnas Tautas Republikas, kā arī iekasē paplašināto maksājumu par šādu importu, kas reģistrēts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 703/96 (OV 1997, L 16, 55. lpp.).

5

Regulas Nr. 71/97 38. apsvērumā noteikts:

“Šāds galapatēriņš attaisno atbrīvojumu no antidempinga maksājuma: i) montāžas procesi, kas nav uzskatāmi par apiešanu, un ii) mazo uzņēmumu veikta svarīgāko velosipēda daļu tāda izmantošana mazā daudzumā (it īpaši kā rezerves daļas), kuras gadījumā var pieņemt, ka nenotiek apiešana. Pēdējā minētajā gadījumā svarīgāko velosipēda daļu importam, visticamāk, būs ierobežota saimnieciskā nozīme un nav ticami, ka to velosipēdu skaits, kurus varētu izgatavot no šādām importētām daļām, apdraudēs pastāvošā maksājuma koriģējošo iedarbību (pamatregulas 13. panta 2. punkta c) apakšpunkts).

Lai starpniecības uzņēmumi, kas tieši neimportē svarīgākās velosipēda daļas, varētu iegādāties šīs daļas no importētājiem un tās pārdot montētājiem, kas neapiet antidempinga maksājumu, attiecīgie procesi arī būtu jāuzrauga galapatēriņa kontroles sistēmas ietvaros.”

6

Šīs regulas 3. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā ievilkumā noteikts:

“1.   Pēc apspriešanās ar Konsultatīvo komiteju Komisija ar regulu nosaka nepieciešamos pasākumus, lai atļautu atbrīvojumu no paplašinātā maksājuma saskaņā ar 2. pantu attiecībā uz svarīgāko velosipēda daļu importu, ar kuru netiek apiets ar Regulu (EEK) Nr. 2474/93 ieviestais antidempinga maksājums.

2.   Komisijas regulā it īpaši ir ietverti noteikumi par:

[..]

7

Regulas Nr. 88/97 3. un 4. apsvērumā noteikts:

8

Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta “Atbrīvojums no maksājuma saskaņā ar īpašās izmantošanas kontroli noteikts:

“Ja svarīgāko velosipēda daļu importu deklarē laišanai brīvā apgrozībā tāda Puse, kas nav no maksājuma atbrīvotā Puse, sākot no Atsauces regulas spēkā stāšanās dienas importu atbrīvo no paplašinātā maksājuma piemērošanas, ja tas ir deklarēts saskaņā ar III pielikumā paredzēto TARIC struktūru un atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti [Padomes] Regulas (EEK) Nr. 2913/92 [(1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.)] 82. pantā un Regulas (EEK) Nr. 2454/93 291. līdz 304. pantā, ko piemēro ar attiecīgajām izmaiņām, ja:

9

Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2023. gada 17. marta Īstenošanas regulu (ES) 2023/611 (OV 2023, L 80, 67. lpp.), 15. panta 2. punktā paredzēts:

“Ja tiek konstatēts, ka 1. punktā minētās Puses ir deklarējušas laišanai brīvā apgrozībā vai saņēmušas piegādes ar tādiem svarīgāko velosipēda daļu daudzumiem, kas pārsniedz 14. panta c) punktā norādīto robežvērtību, vai ja tās nesadarbojas izskatīšanā, tās vairs neuzskata par tādām Pusēm, kuras neietilpst [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulas (ES) 2016/1036 [(2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.),] 13. panta 2. punkta darbības jomā, un šādām Pusēm piešķirtā atbrīvojuma atļauja tiek atcelta ar atpakaļejošu spēku. [..]”

10

Īstenošanas regulas 2023/611 23.–25. apsvērumā noteikts:

11

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”), 211. panta “Atļauja” 1. punkta a) apakšpunktā paredzēts:

“Muitas dienestu atļauja ir vajadzīga:

12

Savienības Muitas kodeksa 254. panta “Galapatēriņa procedūra” 1. punktā noteikts:

“Saskaņā ar galapatēriņa procedūru preces var laist brīvā apgrozībā ar atbrīvojumu no nodokļa vai ar samazinātu nodokļa likmi sakarā ar to īpašo izmantojumu.”

13

Savas darbības ietvaros importētājs no Ķīnas importē dažādas velosipēda detaļas. Šajā ziņā tam jau vairākus gadus ir bijusi C Galvenās muitas pārvaldes izsniegta galapatēriņa atļauja. Šī atļauja, kas piešķirta, pamatojoties uz Savienības Muitas kodeksa 254. pantu, tam ļauj – atbilstoši minētā panta 1. punktam – laist brīvā apgrozībā Savienībā preces ar atbrīvojumu no nodokļa vai ar samazinātu nodokļa likmi sakarā ar to īpašo izmantojumu.

14

Minētā atļauja sākotnēji attiecās uz:

15

Šajā atļaujā bija minēts, ka puse var deklarēt savām vajadzībām vai nodot citām pusēm (galapatērētājiem) svarīgākās velosipēda daļas tādā daudzumā, kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības mēnesī. Taču pēc tam, kad muitas administrācija bija veikusi secīgus grozījumus, atļaujā vairs nebija paredzēts atbrīvojums, kas atbilst Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punktā minētajam atbrīvojumam.

16

2018. gadā importētājs, pamatojoties uz Savienības Muitas kodeksa 211. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lūdza muitas administrācijai šīs pašas atļaujas pagarinājumu ar atpakaļejošu spēku no 2018. gada 1. janvāra, lai varētu piemērot Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punktā paredzēto atbrīvojumu.

17

Šajā ziņā tas apgalvoja, ka ar šo tiesību normu ir atļauts atbrīvojums no paplašinātā antidempinga maksājuma, it īpaši, ja reizi mēnesī vienai pusei tiek “piegādātas” mazāk nekā 300 viena tipa svarīgāko velosipēda daļu vienības. Importētājs uzskata – šis atbrīvojuma gadījums jāsaprot tādējādi, ka importētāja, kurš importē velosipēda daļas, lai tās piegādātu dažādiem klientiem, darbības ietvaros tam ir atļauts katru mēnesi vienam klientiem importēt 299 viena tipa svarīgāko velosipēda daļu vienības, lai tas būtu atbrīvots no antidempinga maksājuma.

18

Tā kā muitas administrācija šo lūgumu noraidīja, importētājs par šīs iestādes noraidošo lēmumu cēla prasību Finanzgericht (Finanšu tiesa, Vācija), kura prasību noraidīja un apstiprināja atteikumu pagarināt importētājam izsniegto galapatēriņa atļauju.

19

Šī tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punktā paredzētais atbrīvojums paredzēts tikai mazajiem uzņēmumiem un ka tādējādi tas jāattiecina tikai uz tādām situācijām, kad kopumā visiem attiecīgā importētāja klientiem tiek piegādātas mazāk nekā 300 vienības. Šādu interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 71/97 3. panta 2. punkta otrais ievilkums, saskaņā ar kuru būtībā Komisijas pieņemtajā atbrīvojuma regulā ir jāparedz “tādu atļauju piešķiršan[a], ar kurām no muitas nodokļa atbrīvo svarīgāko velosipēdu daļu importu, ko it īpaši veic starpniekuzņēmēji vai – izmantošanai mazā daudzumā – mazie uzņēmumi, kā arī par šī importa uzraudzību”.

20

Importētājs par Finanzgericht (Finanšu tiesa) nolēmumu iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

21

Šajā ziņā tas norādīja, ka jēdziens “mazie uzņēmumi” pēdējās minētās tiesību normas izpratnē nav definēts spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā un ka Regulas Nr. 88/97 mērķis ir vienīgi izvairīties no antidempinga maksājuma apiešanas gadījumā, kad vairāki uzņēmumi, kas deklarē preces, piegādā klientam tādus preču daudzumus, kuri kopā pārsniedz paredzēto robežvērtību. Tādējādi, lai atbrīvotu no antidempinga maksājuma, jānosaka nevis, kāds ir svarīgāko velosipēda daļu apjoms, ko starpnieki uzņēmumi pārdod citiem uzņēmumiem, bet gan ikmēneša daudzums, kas galu galā tiek piegādāts katram galapatērētājam. Turklāt robežvērtība “svarīgākās velosipēda daļas [..] tādā daudzumā [..], kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības” esot uzskatāma par tiesībām uz atbrīvojumu no nodokļa, kas rada atbrīvojumu 299 vienībām, pat ja minētā robežvērtība tiek pārsniegta, bet nevis par maksimālo robežu, kuras sekas būtu tādas, ka neviens atbrīvojums netiktu piemērots, ja puse mēnesī deklarē un piegādā vairāk nekā 299 vienības.

22

Iesniedzējtiesa konstatē, ka tajā izskatāmās lietas risinājums ir atkarīgs no tā, kāds svarīgāko velosipēda daļu imports ir atbrīvots no paplašinātā antidempinga maksājuma, un šajā ziņā pauž šaubas par Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkta interpretāciju.

23

Pirmām kārtām, tā vaicā, vai šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu var apvienot ar citu atbrīvojumu 14. panta a) un/vai b) punkta izpratnē. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata – lai gan atbrīvojumus no paplašinātā antidempinga maksājuma, kas paredzēti 14. panta a) un b) punktā, var apvienot ar šī panta d) punktā minēto atbrīvojumu, tas ir tāpēc, ka katrs no tiem attiecas uz dažādiem izstrādājumu saņēmējiem un montāžas darbībām un tādējādi nevar pārklāties. Savukārt puse varētu pārkāpt Regulas Nr. 88/97 mērķi – piemērot atbrīvojumu tikai ierobežotas saimnieciskās nozīmes importam –, jo, izmantodama atbrīvojumus saskaņā ar Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta a) un/vai b) punktu, tos apvienojot ar šīs pašas grozītās regulas 14. panta c) punktā paredzēto atbrīvojumu, tā katru mēnesi varētu importēt tādu daudzumu, kas pārsniedz 299 viena tipa svarīgāko velosipēda daļu vienības, bez antidempinga maksājuma.

24

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa vaicā, vai, ņemot vērā Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punktu, galapatēriņa atļaujā var paredzēt atbrīvojumu no paplašinātā antidempinga maksājuma svarīgākajām velosipēda daļām tādā daudzumā, kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības vienam klientam vienā mēnesī, vai arī šī maksimālā robežvērtība attiecināma uz visiem klientiem kopumā. Tā norāda, ka šīs tiesību normas formulējumā šajā ziņā nav sniegtas norādes un ka tās plaša interpretācija varētu izraisīt antidempinga maksājuma apiešanu. Tā arī apgalvo, ka, izskatot šo jautājumu, veidam, kādā puse veic savu darbību vai darbojas tirgū, nav nozīmes.

25

Trešām kārtām, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai robežvērtība “svarīgākās velosipēda daļas [..] tādā daudzumā [..], kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības” mēnesī Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkta izpratnē ir maksimālā robeža, kā rezultātā atbrīvojums no paplašinātā antidempinga maksājuma pilnībā zūd, ja puse deklarē un piegādā vairāk nekā 299 vienības mēnesī. Par labu šādai interpretācijai liecinot Savienības likumdevēja nodoms šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu piemērot mazajiem importētājiem vai preču saņēmējiem.

26

Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzēto atbrīvojumu no paplašinātā antidempinga maksājuma vienā un tajā pašā galapatēriņa atļaujā Savienības Muitas kodeksa 254. panta izpratnē drīkst apvienot ar citu atbrīvojumu saskaņā ar šīs grozītās regulas 14. panta a) un/vai b) punktu.

28

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2024. gada 14. marts, VR Bank Ravensburg‑Weingarten, C‑536/22, EU:C:2024:234, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Pirmām kārtām, runājot par attiecīgo tiesību normu formulējumu, jākonstatē, ka nedz Savienības Muitas kodeksa 254. pants, kas ir skaidri minēts pirmajā jautājumā, nedz šī kodeksa 211. pants, kuri abi attiecas uz galapatēriņa atļauju, neliedz galapatēriņa atļaujā paredzēt vairāku veidu atbrīvojumu no antidempinga maksājuma apvienojumu.

30

Tāpat Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta a)–c) punktā paredzētie dažādie atbrīvojumu veidi ir minēti secīgi, tos saistot ar saikli “vai”, – no šī saikļa izmantošanas nevar secināt, ka viens atbrīvojuma veids noteikti izslēdz citu atbrīvojumu. Lai gan iemesls atbrīvojumam pats par sevi var pamatot atbrīvojuma no paplašinātiem antidempinga maksājumiem shēmas izmantošanu, tas nevar izslēgt, ka vienā un tajā pašā galapatēriņa atļaujā saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 211. un 254. pantu minēti vairāki atbrīvojuma iemesli.

31

Otrām kārtām, jānorāda, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 71/97 38. apsvērumu, kurā ir izklāstīti iemesli, kas pamato atbrīvojumu no paplašinātajiem antidempinga maksājumiem piemērošanu, kā arī Regulas Nr. 88/97 4. apsvērumu, Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta a)–c) punkta vispārējā sistēma šķiet saistīta ar pēdējās minētās regulas mērķi atļaut tādu svarīgāko velosipēda daļu importu, kuras ir atbrīvotas no paplašinātajiem antidempinga maksājumiem un kurām ir diezgan ierobežota saimnieciskā nozīme.

32

Tāpēc ir maz ticams, ka šādu atbrīvojumu apvienota īstenošana apdraudētu antidempinga maksājumu noteikšanas mērķi gan attiecībā uz velosipēdu daudzumu, kas var tikt ražoti, izmantojot svarīgākās importētās daļas, gan attiecībā uz importa, kas veikts, tam piemērojot atbrīvojumu no šiem maksājumiem, ierobežoto saimniecisko raksturu.

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzēto atbrīvojumu no paplašinātā antidempinga maksājuma vienā un tajā pašā galapatēriņa atļaujā Savienības Muitas kodeksa 254. panta izpratnē drīkst apvienot ar minētās grozītās regulas 14. panta a) un/vai b) punktā noteikto atbrīvojumu.

34

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkts jāinterpretē tādējādi, ka galapatēriņa atļauja Savienības Muitas kodeksa 254. panta izpratnē var paredzēt atbrīvojumu no paplašinātā antidempinga maksājuma svarīgākajām velosipēda daļām tādā daudzumā, kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības vienam klientam mēnesī, vai arī šī robežvērtība attiecināma uz visiem minētās atļaujas turētāja klientiem.

35

Vispirms jāatgādina, ka 2010. gada 29. jūlija spriedumā Isaac International (C‑371/09, EU:C:2010:458, 33. un 34. punkts) Tiesa jau ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punktā, kurā noteikts de minimis atbrīvojums par labu noteiktiem uzņēmumiem, “ir noteikts mēneša kvantitatīvais ierobežojums un precizēts, ka vienību skaits tiek aprēķināts, ņemot vērā visas daļas, kuras ir saistītas ar importētāju vai deklarētāju vai ar kurām iepriekš minētajiem ir ieviests kompensācijas mehānisms”.

36

Tādējādi būtībā ir atzīts, ka šis de minimis atbrīvojums nosaka maksimālo vienību skaitu viena tipa svarīgākajām velosipēda rezerves daļām, proti, daudzumu, kas nepārsniedz 300 vienības, kuras var tikt importētas katru mēnesi saskaņā ar Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punktu, neatkarīgi no to uzņēmumu/personu skaita, kuriem vēlāk tiek piegādātas šīs vienības.

37

Šāda interpretācija atbilst Regulas Nr. 88/97 mērķim atļaut atbrīvojumus no paplašinātajiem antidempinga maksājumiem tikai tad, ja tie neapdraud minēto maksājumu ieviešanas mērķus. Atļaujot importu, kurš ir atbrīvots no šādiem maksājumiem un kurš neapšaubāmi ir ierobežots ar tādu svarīgāko velosipēda daļu daudzumu, kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības mēnesī vienam klientam, kuras potenciāli varētu tikt piegādātas neierobežotam klientu skaitam, varētu apdraudēt šos mērķus.

38

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkts jāinterpretē tādējādi, ka galapatēriņa atļauja Savienības Muitas kodeksa 254. panta izpratnē var paredzēt atbrīvojumu no paplašinātā antidempinga maksājuma svarīgākajām velosipēda daļām tādā daudzumā, kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības mēnesī visiem minētās atļaujas turētāja klientiem.

39

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkts jāinterpretē tādējādi, ka robežvērtības “svarīgākās velosipēda daļas [..] tādā daudzumā [..], kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības” mēnesī pārsniegšana nozīmē, ka pusei, kas deklarē un piegādā vairāk nekā 299 vienības mēnesī, nav piemērojams nekāds atbrīvojums no paplašinātiem antidempinga maksājumiem saskaņā ar minēto tiesību normu.

40

Vispirms no Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkta formulējuma neizriet, ka robežvērtība “svarīgākās velosipēda daļas [..] tādā daudzumā [..], kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības” būtu uzskatāma par tiesībām uz atbrīvojumu no nodokļa, kas – pārsniegšanas gadījumā – līdz šai robežvērtībai radītu atbrīvojumu no paplašinātajiem antidempinga maksājumiem.

41

Savukārt no Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Īstenošanas regulu 2023/611, 15. panta 2. punkta tostarp izriet, ka tad, ja puses ir deklarējušas laišanai brīvā apgrozībā vai saņēmušas tādu svarīgāko velosipēda daļu daudzumu piegādi, kas pārsniedz 14. panta c) punktā paredzēto robežvērtību, jebkura šīm pusēm piešķirtā atbrīvojuma atļauja tiek atsaukta ar atpakaļejošu spēku. No tā izriet, ka minētā robežvērtība ir robeža, kuras pārsniegšana pilnībā atņem minētajai pusei tiesības uz šādu atbrīvojumu.

42

Protams, kā rakstveida apsvērumos norāda Komisija, šī Savienības tiesiskā regulējuma attīstība ir ļāvusi sniegt skaidrojumu saistībā ar valstu muitas iestāžu atšķirīgo praksi. Tomēr no Īstenošanas regulas 2023/611 23. apsvēruma izriet, ka tā pati robežvērtība no brīža, kad tā tika noteikta Regulā Nr. 88/97 tās sākotnējā redakcijā, jāuzskata par vērtību, kuras pārsniegšana izraisa atbrīvojuma atsaukšanu. To turklāt apstiprina šīs īstenošanas regulas 24. apsvērums, kurā noteikts, ka “[Regulā Nr. 88/97] būtu skaidri jānorāda [de minimis] robežvērtība” un tas tā būtu jādara, “lai panāktu juridisko noteiktību un pārredzamību”, kā arī minētās regulas 25. apsvērums.

43

Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa un kā izriet no Regulas Nr. 88/97 4. apsvēruma, atbrīvojums saistībā ar galapatēriņa procedūru tika ieviests, lai atļautu tādu importu vai piegādi nelielos daudzumos, kam ir ierobežota saimnieciskā nozīme. Ja saimnieciskās darbības subjektiem, kas veic nozīmīgu importu vai tālākpārdošanu, tiktu atļauts automātiski saņemt vismaz daļēju atbrīvojumu no nodokļa par šādām darbībām, tiktu apdraudēts ar antidempinga tiesisko regulējumu sasniedzamais mērķis.

44

Visbeidzot iesniedzējtiesa atsaucas uz 2021. gada 12. maija spriedumu Hauptzollamt B (Storveidīgo zivju kaviārs) (C‑87/20, EU:C:2021:382). Minētajā spriedumā Tiesa atzina, ka noteiktais daudzums 125 grami storveidīgo zivju kaviāra vienai personai, kura ieviešana nav atkarīga no importa atļaujas uzrādīšanas, ir maksimālā robeža, it īpaši, pamatojoties uz to, ka attiecīgā tiesību norma ir jāuzskata par atkāpi, kas kā tāda jāinterpretē šauri.

45

Pamatlietas fakti atšķiras no faktiem lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, kas attiecās uz savvaļas dzīvnieku un augu sugu, kurām draud izzušana, aizsardzību, kontrolējot to tirdzniecību saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97 (1996. gada 9. decembris) par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību (OV 1997, L 61, 1. lpp.).

46

Tomēr antidempinga tiesiskā regulējuma mērķis šajā gadījumā ir aizsargāt Eiropas velosipēdu ražošanas nozari, un atbrīvojumi no paplašinātajiem antidempinga maksājumiem saskaņā ar Regulu Nr. 88/97 tiek piešķirti tikai attiecībā uz darbībām, kas nav maksājumu apiešanas darbības, it īpaši par labu mazajiem uzņēmumiem. Tādējādi Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkts jāuzskata par atkāpes noteikumu par labu mazajiem uzņēmumiem, kuru darbība, ņemot vērā tās nelielo saimniecisko ietekmi, neietilpst to tiesību normu piemērošanas jomā, kuru mērķis ir novērst paplašināto antidempinga maksājumu apiešanu.

47

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 88/97, redakcijā ar 2013. gada grozījumiem, 14. panta c) punkts jāinterpretē tādējādi, ka robežvērtības “svarīgākās velosipēda daļas [..] tādā daudzumā [..], kas nepārsniedz 300 viena tipa vienības” mēnesī pārsniegšana nozīmē, ka pusei, kas deklarē un piegādā vairāk nekā 299 vienības mēnesī, nav piemērojams nekāds atbrīvojums no paplašinātiem antidempinga maksājumiem saskaņā ar minēto tiesību normu.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: