TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2026. gada 21. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Cilvēkiem paredzētas zāles – Direktīva 2001/83/EK – 85.c panta 1. un 2. punkts – Bezrecepšu zāles – Vienas bezrecepšu zāļu kategorijas tālpārdošanas, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, aizliegums – Sabiedrības veselības aizsardzība
Lietā C‑604/24
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija) iesniegusi ar 2024. gada 16. jūlija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2024. gada 16. septembrī, tiesvedībā
Farmakeio YZ & Sia OE
pret
Ypourgos Anaptyxis kai Ependyseon,
Ypourgos Ygeias,
piedaloties
Panellinios Farmakeftikos Syllogos,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], tiesneši J. Pasers [J. Passer], J. Regans [E. Regan], D. Gracijs [D. Gratsias] un B. Smulderss [B. Smulders] (referents),
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Farmakeio YZ & Sia OE vārdā – K. Chrysogonos, dikigoros,
– Panellinios Farmakeftikos Syllogos vārdā – I. Dimitrellos, dikigoros,
– Grieķijas valdības vārdā – K. Georgiadis, V. Karra un K. Konsta, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – S. Fiorentino, pārstāvis, kuram palīdz E. Cicatelli, procuratore dello Stato, un M. Russo, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Konstantinidis, E. Mathieu, A. Spina un J. Szczodrowski, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2025. gada 18. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV 2001, L 311, 67. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 8. jūnija Direktīvu 2011/62/ES (OV 2011, L 174, 74. lpp.; turpmāk – Direktīva 2001/83), 85.c panta 1. un 2. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp saskaņā ar Grieķijas tiesībām dibinātu sabiedrību Farmakeio YZ & Sia OE, no vienas puses, un Ypourgos Anaptyxis kai Ependyseon (attīstības un ieguldījumu ministrs, Grieķija) un Ypourgos Ygeias (veselības ministrs, Grieķija), no otras puses, par šīs sabiedrības celto prasību atcelt ministru rīkojumu, kurā noteiktas to zāļu kategorijas, kuras sertificētas tiešsaistes aptiekas var pārdot tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2011/62
3 Direktīvas 2011/62 21.–24. apsvērumā noteikts:
“(21) Zāļu nelikumīga pārdošana iedzīvotājiem, izmantojot internetu, ir liels drauds sabiedrības veselībai, jo šādā veidā pie pircējiem var nonākt viltotas zāles. Jāpievērš uzmanība šādu draudu novēršanai. To darot, būtu jāņem vērā tas, ka [Eiropas] Savienības līmenī nav saskaņoti īpaši nosacījumi par zāļu piegādi iedzīvotājiem mazumtirdzniecībā, un tādēļ dalībvalstis zāļu piegādei iedzīvotājiem var piemērot nosacījumus [LESD] robežās.
(22) Pārbaudot nosacījumu par zāļu piegādi mazumtirdzniecībā saderību ar Savienības tiesību aktiem, Eiropas Savienības Tiesa (“Tiesa”) ir atzinusi zāļu īpašo raksturu, jo to terapeitiskās iedarbības dēļ tās būtiski atšķiras no citām precēm. Tiesa noteica arī to, ka cilvēku veselība un dzīvība ir pirmajā vietā starp lietām un interesēm, kuras aizsargā LESD, un ka dalībvalstis pašas var izlemt, kādā līmenī tās vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību un līmeni, kādā tas sasniedzams. Tā kā šis līmenis dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, dalībvalstīm jābūt rīcības brīvībai attiecībā uz nosacījumiem par zāļu piegādi iedzīvotājiem mazumtirdzniecībā to teritorijā.
(23) Ņemot vērā jo īpaši sabiedrības veselības apdraudējumu un dalībvalstīm piešķirtās tiesības noteikt sabiedrības veselības aizsardzības līmeni, Tiesa savā judikatūrā ir atzinusi, ka dalībvalstis principā var atļaut zāļu mazumtirdzniecību veikt tikai farmaceitiem.
(24) Tādēļ un ņemot vērā Tiesas judikatūru, dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt nosacījumus, ciktāl tie ir pamatoti sabiedrības veselības aizsardzības nolūkos, zāļu piegādei mazumtirdzniecībā tālpārdošanai, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus. Šādiem nosacījumiem nevajadzētu lieki ierobežot iekšējā tirgus darbību.”
Direktīva 2001/83
4 Saskaņā ar Direktīvas 2001/83 2.–5. apsvērumu:
“(2) Sabiedrības veselības aizsardzībai jābūt visu to noteikumu pamatmērķim, kas reglamentē zāļu ražošanu, sadali un izmantošanu.
(3) Šis mērķis tomēr jāsasniedz ar līdzekļiem, kas nekavēs farmācijas rūpniecības attīstību vai zāļu tirdzniecību Kopienā.
(4) Zāļu tirdzniecību Kopienā kavē atšķirības dažos valstu noteikumos un jo īpaši noteikumos, kas attiecas uz zālēm [..], un minētās atšķirības tieši ietekmē iekšējā tirgus darbību.
(5) Minētie šķēršļi ir attiecīgi jānovērš; tā kā tas nozīmē attiecīgo noteikumu tuvināšanu.”
5 Šīs direktīvas VII A sadaļā “Tālpārdošana” ietilpstošā 85.c panta 1. un 2. punktā noteikts:
“1. Neskarot dalībvalstu tiesību aktus, kuros ir noteikts aizliegums recepšu zāles piedāvāt tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, dalībvalstis nodrošina, ka zāles iedzīvotājiem piedāvā tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/34/EK (1998. gada 22. jūnijs), kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā [(OV 1998, L 204, 37. lpp.)], ievērojot šādus nosacījumus:
a) fiziskā vai juridiskā persona, kas piedāvā zāles, ir saņēmusi atļauju vai ir tiesīga tās piegādāt tālpārdošanā, ievērojot tās dalībvalsts tiesību aktus, kurā attiecīgā persona ir reģistrēta;
b) šā punkta a) apakšpunktā minētā persona tai dalībvalstij, kurā tā ir reģistrēta, ir darījusi zināmu vismaz šādu informāciju:
[..]
c) zāles atbilst 6. panta 1. punktā minētās galamērķa dalībvalsts tiesību aktiem;
d) neskarot informācijas prasības, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) [(OV 2000, L 178, 1. lpp.)], tīmekļa vietnē ir vismaz šāda informācija:
[..].
2. Dalībvalstis var ieviest ar sabiedrības veselības aizsardzību pamatotus nosacījumus zāļu piegādei mazumtirdzniecībā savā teritorijā, lai tās pārdotu iedzīvotājiem tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus.
[..]”
Grieķijas tiesības
6 2022. gada 19. aprīļa Ypourgiki apofasi G.P. oik. 22609 “Tropopoiisi tou arthrou 116 tis ypo stoicheia D.YG3a/G.P.32221/2013 koinis apofaseos ton Ypourgon Anaptyxis, Antagonistikotitas, Ypodomon, Metaforon kai Diktyon kai Ygeias [..]” (Ministru rīkojums G.P. Nr. 22609 “Grozījumi attīstības, konkurētspējas, infrastruktūras, transporta un tīklu ministra un veselības ministra Kopīgā rīkojuma D.YG3a/G.P.32221/2013 116. pantā [..]”) kuru kopīgi izdevuši attīstības un investīciju ministrs un veselības ministrs (FEK B’ 1965/20.4.2022; turpmāk – ministru rīkojums), ir noteiktas zāļu kategorijas, kuru tālpārdošana ir atļauta tiešsaistes aptiekām, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus. Saskaņā ar šī ministru rīkojuma 1. pantu:
“Ir aizliegta zāļu, kuru iegādei vajadzīga ārsta recepte, tālpārdošana iedzīvotājiem. Tāda citu zāļu tālpārdošana iedzīvotājiem, ko, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, veic tiešsaistes aptiekas, kuras šim nolūkam ir sertificētas [Panellinios Farmakeftikos Syllogos (Farmaceitu biedrība)] saskaņā ar 2016. gada 15. marta [koini apofasi G5(b)/G.P. oik. 20293 ton Ypourgon Oikonomias, Anaptyxis kai Tourismou kai Ygeias “Orismos armodias Archis gia tin Pistopoiisi ilektronikon katastimaton farmakeion” (Kopīgs rīkojums G5(b)/G.P. Nr. 20293, ko parakstījis ekonomikas, attīstības un tūrisma ministrs, no vienas puses, un veselības ministrs, no otras puses, par tiešsaistes aptieku sertificēšanas kompetentās iestādes noteikšanu; FEK B’ 787/23.3.2016)], ir atļauta tikai attiecībā uz zālēm, kuras saskaņā ar to tirdzniecības atļauju ir klasificētas vai jau ir tikušas klasificētas brīvi pieejamu zāļu apakškategorijā (brīvi pieejamas zāles [..]) bezrecepšu zāļu (BRZ) kategorijā saskaņā ar 2016. gada 14. jūlija [apofasi G5(a)51194 tou Ypourgou Ygeias (veselības ministra Rīkojums G5(a)51194; FEK B’ 2219/18.7.2016)] noteikumiem.
[Ethnikos Organismos Farmakon (Valsts zāļu uzraudzības iestāde); turpmāk – EOF] valde pārkāpējiem piemēro naudas sodu no divdesmit tūkstošiem (20 000) EUR līdz simt tūkstošiem (100 000) EUR un atkārtotības gadījumā – no piecdesmit tūkstošiem (50 000) EUR līdz divsimt tūkstošiem (200 000) EUR.
Iepriekš minētos sodus var kumulēt ar jebkuru citu sodu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
7 Prasītāja pamatlietā pārvalda fizisku aptieku Grieķijā un pārdod arī tiešsaistē aptiekā tirgotas preces saskaņā ar farmācijas jomā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu.
8 2022. gada 25. maijā tā vērsās Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību atcelt ministru rīkojumu, ar kuru tika grozīts iepriekšējais valsts tiesiskais regulējums, norādīdama, ka ar to tagad sertificētām tiešsaistes aptiekām ir atļauts, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, pārdot iedzīvotājiem tikai vienu bezrecepšu zāļu apakškategoriju, proti, brīvi pieejamas zāles, izslēdzot citas bezrecepšu zāles. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm brīvi pieejamu zāļu apakškategorija ietver bezrecepšu zāles, kas var tikt pārdotas ne tikai aptiekās, bet bez farmaceita vai farmaceita palīga klātbūtnes – arī citās tirdzniecības vietās. Turklāt no valsts tiesiskā regulējuma, kas bija spēkā pirms šī ministru rīkojuma pieņemšanas, izklāsta, kā to sniegusi šī tiesa, izriet, ka sertificētajām tiešsaistes aptiekām iepriekš bija atļauts internetā bez izņēmuma pārdot visas bezrecepšu zāles, kā arī zāles, kuru iegādes izmaksas sociālā nodrošinājuma iestādes nekompensē.
9 Prasības pamatojumam prasītāja pamatlietā apgalvo, ka ar ministru rīkojumu ieviestais ierobežojums salīdzinājumā ar iepriekšējo valsts tiesisko regulējumu ir pretrunā citastarp Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punktam. Turklāt tās ieskatā neviens sabiedrības veselības aizsardzības iemesls nepamato šādu ierobežojošu pasākumu šīs direktīvas 85.c panta 2. punkta izpratnē. Tā piebilst, ka jaunais valsts tiesiskais regulējums, kas ieviests ar ministru rīkojumu, praksē paliekot neiedzīvināts, jo Grieķijas tirgū valsts kompetentā iestāde nevienas zāles nav klasificējusi brīvi pieejamu zāļu apakškategorijā.
10 Valsts iestādes, kuras pieņēma ministru rīkojumu, un Panellinios Farmakeftikos Syllogos (Farmaceitu biedrība, Grieķija) savukārt apgalvo, ka vispārējo interešu apsvērumi, kas saistīti ar sabiedrības veselības aizsardzību, lika pieņemt šo jauno valsts tiesisko regulējumu atbilstoši Direktīvas 2001/83 85.c panta 2. punktam. Tās it īpaši norāda, ka iepriekšējā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā iespēja tiešsaistes aptiekām bez izšķirības pārdot visas bezrecepšu zāles un slimokasu nekompensētās zāles esot padarījusi pieejamus tiešsaistē vairāk nekā 1000 zāļu veidus, kas varētu apgrūtināt polifarmācijas, proti, zāļu pārmērīgas lietošanas, kontroli, kā arī cīņu pret viltotu vai neatbilstošu zāļu tirdzniecību. Zāļu tirdzniecība tiešsaistē, tostarp tad, ja tām nav vajadzīga ārsta recepte, apdraud sabiedrības veselību, jo tā būtībā liedzot farmaceitam iespēju identificēt gala lietotāju. Tie uzskata, ka ministru rīkojums arī ļaujot ierobežot “drošuma garantijas”, kad zāles farmaceits izsniedz personīgi, apdraudējumu, jo šāds risks nepastāvot attiecībā uz brīvi pieejamām zālēm to īpatnību dēļ. Turklāt tas, ka tiešsaistes aptiekas izsniedz visas bezrecepšu un nekompensētās zāles, Grieķijā neatbilst nevienai īpašai vajadzībai, ņemot vērā aptieku optimālu un racionālu ģeogrāfisko sadalījumu valsts teritorijā. Visbeidzot – Farmaceitu biedrība savas argumentācijas pamatojumam atsaucas uz Kiprā un Portugālē spēkā esošo tiesisko regulējumu, kas, pēc tās domām, ierobežojot bezrecepšu zāļu pieejamību internetā.
11 Iesniedzējtiesa uzskata, ka jautājums, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir atļauts pārdot tālpārdošanā internetā tikai vienu bezrecepšu zāļu kategoriju, jāizvērtē, ņemot vērā it īpaši 2003. gada 11. decembra spriedumu Deutscher Apothekerverband (C‑322/01, EU:C:2003:664) un 2024. gada 29. februāra spriedumu Doctipharma (C‑606/21, EU:C:2024:179). No šīs judikatūras tā secina, ka Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to valsts likumdevējam ir atļauts aizliegt bezrecepšu zāļu tirdzniecību internetā. Tāpēc tā uzskata, ka ministru rīkojums būtu jāatceļ.
12 Tomēr, tā kā šajā ziņā nav skaidras Tiesas judikatūras un ņemot vērā Farmaceitu biedrības argumentāciju par Kipras un Portugāles tiesisko regulējumu šajā jomā, šī tiesa jautā, vai minētās direktīvas 85.c panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstīm ar sabiedrības veselības aizsardzību saistītu iemeslu dēļ aizliegt noteiktu bezrecepšu zāļu tālpārdošanu, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus.
13 Šajos apstākļos Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2001/83] 85.c panta 1. punktam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kas neļauj tiešsaistes aptiekām, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, tālpārdošanā pārdot iedzīvotājiem visas bezrecepšu zāles [..], bet tikai vienu to apakškategoriju (šajā gadījumā – brīvi pieejamas zāles [..])?
2) Vai, gluži pretēji, ar [Direktīvas 2001/83] 85.c panta 2. punktu ir saderīgi, ja ar valsts tiesisko regulējumu sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumu dēļ ir aizliegts tiešsaistes aptiekām, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, tālpārdošanā pārdot iedzīvotājiem noteiktas bezrecepšu zāles [..]?
3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai iemesli, uz kuriem šajā lietā atsaucas Grieķijas [valdība] un Farmaceitu biedrība, lai pamatotu apstrīdēto ierobežojumu (polifarmācijas un viltotu vai neatbilstošu zāļu tirdzniecības apkarošana u.c.), ir uzskatāmi par iemesliem, kas saistīti ar sabiedrības veselības aizsardzību [Direktīvas 2001/83] 85.c panta 2. punkta izpratnē?
4) Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, vai valsts tiesai ir jāpārbauda ierobežojošā pasākuma samērīgums no negatīvā viedokļa, proti, vai tai ir jāpārbauda tikai tas, vai ierobežojums ir acīmredzami neatbilstošs vai acīmredzami nevajadzīgs, vai arī no pozitīvā viedokļa, proti, vai tai ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir piemērots un absolūti nepieciešams sabiedrības veselības aizsardzības pasākums?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
14 Ar pirmo un otro jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumu dēļ tiešsaistes aptiekām ir aizliegts, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, pārdot bezrecepšu zāles tālpārdošanā, izņemot vienu to apakškategoriju.
15 Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punktā ir noteikts, ka, “neskarot dalībvalstu tiesību aktus, kuros ir noteikts aizliegums recepšu zāles piedāvāt tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, dalībvalstis nodrošina, ka zāles iedzīvotājiem piedāvā tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, saskaņā ar [..] [1. punkta a)–d) apakšpunktā uzskaitītajiem nosacījumiem].”
16 No šīs tiesību normas vienīgā teikuma otrās daļas izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai “zāles” tiktu piedāvātas tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus. Šī termina vispārīgais raksturs, kā arī noteiktā artikula “les” lietojums vairākās valodu versijās, kā, piemēram, spāņu, grieķu, franču, itāļu un portugāļu, drīzāk norāda uz to, ka šādi dalībvalstīm uzliktais pienākums attiecas uz visām zālēm. Proti, šajā teikuma daļā nav nevienas norādes uz Savienības likumdevēja vēlmi nošķirt iespējamās zāļu kategorijas.
17 Tomēr šīs tiesību normas vienīgā teikuma pirmajā daļā ir pieļauts izņēmums no šī pienākuma, ciktāl recepšu zāļu piedāvāšana tālpārdošanā var tikt aizliegta saskaņā ar valsts tiesību aktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 27. februāris, Apothekerkammer Nordrhein, C‑517/23, EU:C:2025:122, 74. punkts).
18 Līdz ar to no Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punkta formulējuma izriet, ka tajā paredzētais pienākums attiecas uz visu bezrecepšu zāļu tālpārdošanu, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. februāris, Doctipharma, C‑606/21, EU:C:2024:179, 41. punkts).
19 No tā secināms, ka ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ir aizliegta bezrecepšu zāļu tālpārdošana, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, izņemot vienu to apakškategoriju, nav ievērots no Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punkta izrietošais pienākums.
20 Taču šādu valsts tiesisko regulējumu nevar pamatot ar šīs direktīvas 85.c panta 2. punktu, kurā paredzēts, ka dalībvalstis var ieviest ar sabiedrības veselības aizsardzību pamatotus nosacījumus zāļu piegādei mazumtirdzniecībā savā teritorijā, lai tās pārdotu iedzīvotājiem tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus.
21 Kaut arī, ņemot vērā vārda “nosacījums” lietojumu gan minētās direktīvas 85.c panta 1. punktā, gan tā 2. punktā, var uzskatīt, ka dalībvalstīm ir iespēja pakļaut visu bezrecepšu zāļu tālpārdošanu vēl citiem nosacījumiem papildus tiem, kas jau skaidri uzskaitīti minētā 1. punkta a)–d) apakšpunktā, jānorāda, ka valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ir aizliegts tiešsaistē piedāvāt bezrecepšu zāles, izņemot vienu to apakškategoriju – kā pamatlietā aplūkotais –, nevar kvalificēt kā “nosacījumu” zāļu piedāvāšanai mazumtirdzniecībā šīs pašas direktīvas 85.c panta 2. punkta izpratnē.
22 Proti, šāds tiesiskais regulējums tikai daļēji atļauj bezrecepšu zāļu tālpārdošanu, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus. Direktīvas 2001/83 85.c panta 2. punktā paredzētie nosacījumi nevar atņemt jēgu minētā 85.c panta 1. punktā noteiktajam dalībvalstu pienākumam nodrošināt, lai zāles – vismaz visas bezrecepšu zāles – tiktu piedāvātas tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, kā noteikts pēdējā minētajā tiesību normā paredzētajos nosacījumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. februāris, Doctipharma, C‑606/21, EU:C:2024:179, 55. un 56. punkts).
23 Šo interpretāciju apstiprina gan Direktīvas 2001/83 85.c panta tapšanas vēsture, gan šīs direktīvas mērķi.
24 Pirmkārt, par tā tapšanas vēsturi jāatgādina, ka ar Direktīvu 2011/62 Direktīvā 2001/83 tika iekļauta VII A sadaļa “Tālpārdošana”, kurā citastarp ietilpst tās 85.c pants.
25 Direktīvas 2011/62 24. apsvērumā, kura kontekstā jāinterpretē Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. un 2. punkts, noteikts, ka lai gan dalībvalstīm būtu jāvar izvirzīt nosacījumus – ciktāl tie ir pamatoti sabiedrības veselības aizsardzības nolūkos –, zāļu piegādei mazumtirdzniecībā tālpārdošanai, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, šiem nosacījumiem tomēr nevajadzētu lieki ierobežot iekšējā tirgus darbību. Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 35. punktā, šāds šķērslis varētu rasties, ja dalībvalsts vienpusēji apšaubītu pienākuma atļaut bezrecepšu zāļu tirdzniecību tiešsaistē tvērumu.
26 Šajā kontekstā jāatgādina, ka 2003. gada 11. decembra sprieduma Deutscher Apothekerverband (C‑322/01, EU:C:2003:664) 76. un 124. punktā Tiesa valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto aizliegumu pārdot zāles pa pastu, šajā gadījumā internetā, ir kvalificējusi kā pasākumu ar importa kvantitatīvam ierobežojumam “līdzvērtīgu iedarbību” EKL 28. panta – tagadējā LESD 34. panta – izpratnē. Tā arī uzskatīja, ka, lai gan šādu pasākumu var pamatot ar EKL 30. pantā – tagadējā LESD 36. panta – paredzēto veselības aizsardzību, ciktāl tas attiecas uz recepšu zālēm, uz pēdējo minēto pantu tomēr nevar atsaukties, lai pamatotu absolūtu aizliegumu attiecīgajā dalībvalstī pārdot pa pastu bezrecepšu zāles.
27 No tā izriet, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punktu, ir vēlējies ņemt vērā atziņas, kas gūtas no Tiesas judikatūras par zāļu tirdzniecību tiešsaistē. Ar šo tiesību normu Savienības likumdevējs ir vēl vairāk ierobežojis dalībvalstīm atzīto rīcības brīvību šajā jomā un noteicis pienākumu tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, piedāvāt visas bezrecepšu zāles.
28 No tā izriet, ka dalībvalstis nevar pamatoties uz Direktīvas 2001/83 85.c panta 2. punktu, lai izvirzītu ar sabiedrības veselības aizsardzību pamatotus nosacījumus bezrecepšu zāļu mazumtirdzniecībai to teritorijā, kuras piedāvā tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, ja šādu nosacījumu dēļ 85.c panta 1. punktā noteiktajam pienākumam tiek atņemta tā lietderīgā iedarbība.
29 Otrkārt, runājot par Direktīvas 2001/83 mērķiem, no šīs direktīvas 2. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir aizsargāt sabiedrības veselību, it īpaši, apkarojot zāļu nelikumīgu tirdzniecību internetā, kā noteikts Direktīvas 2011/62 21. apsvērumā. Tomēr, kā izriet no Direktīvas 2001/83 3. apsvēruma, šis sabiedrības veselības aizsardzības mērķis ir jāsasniedz, nekavējot zāļu tirdzniecību Savienībā.
30 Pēdējā minētajā aspektā Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums atļaut visu bezrecepšu zāļu tālpārdošanu, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus. Ievērojot sabiedrības veselības aizsardzības mērķi un ņemot vērā 2009. gada 19. maija spriedumu Apothekerkammer des Saarlandes u.c. (C‑171/07 un C‑172/07, EU:C:2009:316), kurš minēts Direktīvas 2011/62 22. un 23. apsvēruma zemsvītras piezīmēs un kurā Tiesa ir atzinusi dalībvalstu tiesības noteikt sabiedrības veselības aizsardzības līmeni, šīs tiesību normas a)–d) apakšpunktā ir paredzēti tādi nosacījumi attiecībā uz personām, zālēm un interneta vietnēm, kuriem pakļauta zāļu tālpārdošana, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus. Šajā ziņā minētajā tiesību normā dalībvalstīm saskaņā ar šo judikatūru ir rezervēta kompetence noteikt prasības, kādām šīm personām ir jāatbilst.
31 No tā izriet, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 20. punktā, ka tad, ja ir izpildīti Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, dalībvalsts nevar aizliegt piedāvāt bezrecepšu zāles tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus.
32 Līdz ar to, lai gan, protams, šīs direktīvas 85.c panta 2. punktā dalībvalstīm sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumu dēļ ir atļauts izvirzīt nosacījumus zāļu mazumtirdzniecībai to teritorijā tālpārdošanā, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, tomēr “nosacījums” šīs tiesību normas izpratnē nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir atļauts šādu iemeslu dēļ ieviest aizliegumu piedāvāt iedzīvotājiem bezrecepšu zāles, izmantojot šādus pakalpojumus, izņemot vienu šo zāļu apakškategoriju, jo šāds aizliegums varētu apdraudēt minētās direktīvas mērķus, atņemot tās 85.c panta 1. punktam lietderīgo iedarbību.
33 Tādējādi, tā kā Direktīvas 2001/83 85.c panta 2. punktā paredzētie nosacījumi nevar ietekmēt ne šīs direktīvas 85.c panta 1. punktā definētā pienākuma apjomu, ne pēdējās minētās tiesību normas a)–d) apakšpunktā paredzētos nosacījumus, dalībvalstīm atzītā kompetence noteikt “ar sabiedrības veselības aizsardzību pamatotu nosacījumu zāļu piegādei mazumtirdzniecībā” saturu 2. punkta izpratnē noteikti ir ierobežota, jo tā var attiekties tikai uz šo zāļu tirdzniecības kārtību iedzīvotājiem, proti, uz nosacījumiem, kas attiecas uz darbībām, kuras tiek veiktas, lai minētās zāles tirgotu mazumtirdzniecībā to teritorijā.
34 Šos nosacījumus, kas jāpamato ar sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumiem, var piemērot pasākumiem, kuru mērķis ir samazināt ar zāļu pārdošanu tiešsaistē saistītos riskus. Kā ierosina prasītāja pamatlietā, tie varētu būt efektīvu zāļu patēriņa kontroles mehānismu ieviešana, kā, piemēram, maksimālā pasūtījuma apjoma ieviešana vienam patērētājam vai tiešsaistes sistēmas izveide patērētāju veselības datu identificēšanai un reģistrēšanai, lai cīnītos pret polifarmāciju.
35 Šajā kontekstā nav izslēgts, ka dalībvalstis šādiem nosacījumiem pakļauj konkrētu bezrecepšu zāļu kategoriju, piemēram, to terapeitisko īpatnību dēļ, ja vien šie nosacījumi neliek apšaubīt iespēju piedāvāt šīs zāles šādai pārdošanai, kā izriet no Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. punkta.
36 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2001/83 85.c panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumu dēļ tiešsaistes aptiekām ir aizliegts, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, pārdot bezrecepšu zāles tālpārdošanā, izņemot vienu to apakškategoriju.
Par trešo un ceturto jautājumu
37 Ņemot vērā atbildi uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.
Par tiesāšanās izdevumiem
38 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 8. jūnija Direktīvu 2011/62/ES, 85.c panta 1. un 2. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru sabiedrības veselības aizsardzības apsvērumu dēļ tiešsaistes aptiekām ir aizliegts, izmantojot informācijas sabiedrības pakalpojumus, pārdot bezrecepšu zāles tālpārdošanā, izņemot vienu to apakškategoriju.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – grieķu.