–

Polismyndigheten vārdā – M. Ehn un K. Pedersen, advokater,

–

Konkurrensverket vārdā – M. Andersson Müller un M. Östman, pārstāves,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – L. Halajová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Biolan, C. Faroghi, L. Malferrari un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.) 72. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā Polismyndigheten (Policijas iestāde, Zviedrija) vēršas pret Konkurrensverket (Konkurences iestāde, Zviedrija) saistībā ar pēdējās minētās lūgumu piemērot Policijas iestādei naudas sodu par to, ka tā ir grozījusi pamatnolīgumus par transportlīdzekļu vilkšanu, neuzsākot jaunu iepirkuma procedūru.

3

Direktīvas 2014/24 107. un 109. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:

[..]

4

Šīs direktīvas 72. pantā ir noteikts:

“1.   Līgumus un pamatnolīgumus bez jaunas iepirkuma procedūras saskaņā ar šo direktīvu var grozīt šādos gadījumos:

[..]

[..]

[..]

2.   Papildus minētajam un nepārbaudot, vai ir izpildīti 4. punkta a)–d) apakšpunktā minētie nosacījumi, līgumus bez nepieciešamības veikt jaunu iepirkuma procedūru saskaņā ar šo direktīvu var grozīt arī tad, ja izmaiņas vērtība ir mazāka par abām šīm vērtībām, proti:

Tomēr izmaiņas nevar mainīt līguma vai pamatnolīguma vispārējo raksturu. Ja tiek veiktas vairākas secīgas izmaiņas, to vērtību nosaka pēc secīgo izmaiņu neto kopējās vērtības.

[..]

4.   Līguma vai pamatnolīguma izmaiņas tā darbības laikā uzskata par būtiskām 1. punkta e) apakšpunkta nozīmē, ja to dēļ līguma vai pamatnolīguma raksturs kļūst materiāli atšķirīgs no sākotnēji noslēgtā. Jebkurā gadījumā, neskarot 1. un 2. punktu, izmaiņas uzskata par būtiskām, ja tās atbilst vienam vai vairākiem šādiem nosacījumiem:

5.   Jauna iepirkuma procedūra saskaņā ar šo direktīvu ir vajadzīga, lai publiska līguma vai pamatnolīguma noteikumos tā darbības laikā veiktu kādas citas, nevis šā panta 1. un 2. punktā paredzētās izmaiņas.”

5

Policijas iestāde 2020. gadā izsludināja iepirkumu attiecībā uz transportlīdzekļu vilkšanas pakalpojumu līgumu, saskaņā ar kuru piedāvājumi bija jāizvērtē, pamatojoties uz zemākās piedāvātās cenas kritēriju. Pretendentiem bija jānorāda fiksēta cena par pakalpojumiem gadījumā, ja transportlīdzekļa savākšanas vieta atrodas 10 kilometru rādiusā no vietas, kur tas ir nogādājams, un par transportēšanu ārpus šī rādiusa – papildu cena par katru atlikušā brauciena kilometru. Šīs iepirkuma procedūras dokumentos bija norādīts, ka cenām visā līguma darbības laikā bija jāpaliek nemainīgām.

6

Minētā iepirkuma procedūra tika pabeigta, 2021. gada sākumā noslēdzot divus pamatnolīgumus, no kuriem viens tika noslēgts ar Lidköpings Biltjänst Hyr AB.

7

2021. gadā Policijas iestāde ar abiem attiecīgajiem izraudzītajiem pretendentiem vienojās grozīt šajos divos pamatnolīgumos paredzētos atlīdzības nosacījumus, lai līdzsvarotu izmaksu sadalījumu starp dažādām policijas zonām, nepalielinot abu minēto pamatnolīgumu kopējo līguma vērtību. Pirmkārt, to pakalpojumu rādiuss, par kuriem bija jāmaksā tikai fiksēta cena, tika palielināts no 10 līdz 50 kilometriem. Otrkārt, cenas, par kurām sākotnēji bija panākta vienošanās, tika grozītas. Precīzāk, Lidköpings Biltjänst Hyr gadījumā fiksētā cena par katru pakalpojumu ir palielinājusies no 0 līdz 4500 Zviedrijas kronām (SEK) (aptuveni no 0 līdz 400 EUR) un cena par kilometru attiecībā uz dažiem pārvadājumiem tika samazināta no 185 līdz 28 SEK (aptuveni no 16,5 līdz 2,5 EUR) un attiecībā uz citiem pārvadājumiem – no 275 līdz 55 SEK (aptuveni no 24,5 līdz 5 EUR). Policijas iestāde secināja, ka jaunā atlīdzības modeļa piemērošanas rezultātā Lidköpings Biltjänst Hyr kopējā atlīdzība ir nedaudz samazinājusies salīdzinājumā ar to, kas tiktu maksāta saskaņā ar sākotnēji paredzēto atlīdzības modeli.

8

Konkurences iestāde vērsās Förvaltningsrätten i Stockholm (Administratīvā tiesa Stokholmā, Zviedrija) ar lūgumu piemērot Policijas iestādei naudas sodu par to, ka tā grozīja pamatnolīgumus par transportlīdzekļu vilkšanu, neuzsākot jaunu iepirkuma procedūru. Šī tiesa apmierināja šo lūgumu un uzlika Policijas iestādei naudas sodu 1200000 SEK (aptuveni 106650 EUR) apmērā, pamatojoties uz to, ka, ja pamatlietā aplūkotās izmaiņas būtu bijušas iekļautas sākotnējā iepirkumā, tās būtu varējušas izraisīt citu pretendentu dalību vai cita piedāvājuma izvēli, līdz ar to šīs izmaiņas ir jāuzskata par būtiskām. Šī paša iemesla dēļ minētā tiesa uzskatīja, ka šie grozījumi maina ar Lidköpings Biltjänst Hyr noslēgtā pamatnolīguma vispārējo raksturu.

9

Policijas iestāde par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Kammarrätten i Stockholm (Administratīvā apelācijas tiesa Stokholmā, Zviedrija). Šī tiesa šo apelācijas sūdzību noraidīja, būtībā apstiprinādama minētā sprieduma pamatojumu.

10

Policijas iestāde iesniedza kasācijas sūdzību Högsta förvaltningsdomstolen (Augstākā administratīvā tiesa, Zviedrija), kas ir iesniedzējtiesa, it īpaši norādot, ka Kammarrätten i Stockholm (Administratīvā apelācijas tiesa Stokholmā) spriedumā izmantotais kritērijs nav piemērots, lai novērtētu, vai pastāv ar Lidköpings Biltjänst Hyr noslēgtā pamatnolīguma vispārējā rakstura izmaiņas.

11

Iesniedzējtiesa konstatē, ka saskaņā ar Policijas iestādes veikto aprēķinu šajā pamatnolīgumā veikto grozījumu vērtība ir mazāka par Direktīvas 2014/24 72. panta 2. punktā paredzētajām vērtībām. Līdz ar to esot jānosaka, vai šos grozījumus var uzskatīt par tādiem, kas ir mainījuši minētā pamatnolīguma vispārējo raksturu.

12

Šī tiesa uzskata, ka, lai gan Tiesas judikatūrā ir atrodami precizējumi par līguma “būtiskas izmaiņas” jēdzienu, Tiesa vēl nav izvērtējusi 72. panta 2. punktā paredzēto grozījumu, kuru vērtība ir neliela, regulējumu, kura pirmsākumi neizriet no šīs judikatūras, un it īpaši nav lēmusi par līguma vispārējā rakstura izmaiņu jēdzienu.

13

Šajos apstākļos Högsta förvaltningsdomstolen (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tādas izmaiņas atlīdzības modelī pamatnolīgumā, kas sākotnēji noslēgts, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā vadoties no zemākās piedāvātās cenas, ar kurām tiek mainīts līdzsvars starp fiksēto un mainīgo cenu un cenu līmeņi tiek koriģēti tādā mērā, ka līguma kopējā vērtība netiek ievērojamā apmērā izmainīta, var nozīmēt, ka tās ir uzskatāmas par pamatnolīguma vispārējā rakstura izmaiņām Direktīvas [2014/24] 72. panta 2. punkta izpratnē?”

14

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/24 72. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pamatnolīgumā, kurš piešķirts, pamatojoties uz zemākās cenas kritēriju, paredzētās atlīdzības metodes grozījums, ar kuru tiek mainīts fiksēto tarifu un mainīgo tarifu relatīvais nozīmīgums, vienlaikus pielāgojot cenu līmeņus tādējādi, lai šī pamatnolīguma kopējā vērtība tiktu grozīta tikai nelielā mērā, jāuzskata par tādu, kas maina minētā pamatnolīguma vispārējo raksturu šīs tiesību normas izpratnē.

15

Direktīvas 2014/24 72. panta 5. punktā ir paredzēts, ka jauna iepirkuma procedūra ir vajadzīga, lai pamatnolīguma noteikumos tā darbības laikā veiktu kādas citas, nevis šīs direktīvas 72. panta 1. un 2. punktā paredzētās izmaiņas.

16

Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punktā ir uzskaitīti pieci gadījumi, kuros pamatnolīgumus var grozīt bez jaunas iepirkuma procedūras. It īpaši šīs direktīvas 72. panta 1. punkta e) apakšpunktā šādas izmaiņas ir atļautas, ja tās neatkarīgi no to vērtības nav būtiskas minētās direktīvas 72. panta 4. punkta izpratnē.

17

Šīs pašas direktīvas 72. panta 2. punktā ir noteikts, ka, nepastāvot nepieciešamībai pārbaudīt, vai ir izpildīti tās 72. panta 4. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, pamatnolīgumus arī var grozīt bez jaunas iepirkuma procedūras, ja izmaiņas vērtība ir mazāka par divām šī 72. panta 2. punkta i) un ii) apakšpunktā definētajām vērtībām. Minētā 72. panta 2. punkta otrajā daļā tomēr ir precizēts, ka šādas izmaiņas nevar mainīt attiecīgā pamatnolīguma vispārējo raksturu.

18

Lai noteiktu pamatnolīguma vispārējā rakstura izmaiņas jēdziena Direktīvas 2014/24 72. panta 2. punkta izpratnē tvērumu, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šī tiesību norma jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai tās tekstu, bet arī tās kontekstu un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, sasniedzamos mērķus (skat. spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts, un 2025. gada 1. augusts, Tradeinn Retail Services, C‑76/24, EU:C:2025:593, 25. punkts).

19

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2014/24 72. panta 2. punkta formulējumu, pirmkārt, jāuzsver, ka tajā nav ietverta pamatnolīguma vispārējā rakstura izmaiņas jēdziena definīcija.

20

Līdz ar to, tā kā nevienā citā šīs direktīvas tiesību normā nav ietverta šāda definīcija, šī izteiciena nozīme un tvērums ir jānosaka atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 16. jūlijs, AFMB u.c.,C‑610/18, EU:C:2020:565, 52. punkts, kā arī 2025. gada 19. jūnijs, CeramTec, C‑17/24, EU:C:2025:455, 53. punkts).

21

Vārdi “vispārējs raksturs” to ierastajā nozīmē norāda uz to, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies atsaukties vienīgi uz tāda apjoma pamatnolīgumu grozījumiem, kuru rezultātā līgums vai pamatnolīgums tiek pārveidots kopumā.

22

Otrkārt, Direktīvas 2014/24 72. panta 2. punktā noteikts, ka šī tiesību norma ir piemērojama, “nepārbaudot, vai ir izpildīti 4. panta a)–d) apakšpunktā minētie nosacījumi”.

23

Šajā ziņā jānorāda, ka izmaiņa, kas atbilst vienam no šiem nosacījumiem, saskaņā ar šīs direktīvas 72. panta 4. punktu ir jāuzskata par būtisku. Tādējādi šā sprieduma iepriekšējā punktā minētā precizējuma pievienošana minētās direktīvas 72. panta 2. punktā norāda uz to, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka jautājums par to, vai pamatnolīguma izmaiņas ir vai nav būtiskas, nav izšķirošs, lai noteiktu, vai šis grozījums maina šī pamatnolīguma “vispārējo raksturu” šīs pēdējās minētās tiesību normas otrās daļas izpratnē.

24

It īpaši, ņemot vērā, ka Direktīvas 2014/24 72. panta 4. punkta a) apakšpunkts īpaši attiecas uz izmaiņām, ar kurām tiek ieviesti nosacījumi, kas, ja būtu bijuši iekļauti sākotnējā iepirkuma procedūrā, būtu ļāvuši piedalīties citiem kandidātiem, nevis sākotnēji atlasītajiem, vai būtu ļāvuši pieņemt citu piedāvājumu, nevis sākotnēji pieņemto, vai arī būtu iepirkuma procedūrai piesaistījuši papildu dalībniekus, apstāklis, ka ar grozījumu pamatnolīgumā tiek ieviesti šādi nosacījumi, pats par sevi loģiski nevar būt par šķērsli tam, ka šīs izmaiņas tiek veiktas, pamatojoties uz šīs direktīvas 72. panta 2. punktu.

25

Otrām kārtām, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Direktīvas 2014/24 72. panta 2. punkts, jānorāda, ka no šīs direktīvas 72. panta 5. punkta izriet, ka 72. panta 2. punkts ir atkāpe no principa, saskaņā ar kuru pamatnolīgumu nedrīkst grozīt bez jaunas iepirkuma procedūras, līdz ar to minētajā 72. panta 2. punktā paredzētā grozījumu iespēja ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, Komisija/Grieķija,C‑250/07, EU:C:2009:338, 35. punkts, kā arī 2022. gada 28. oktobris, Generalstaatsanwaltschaft München (Izdošana un ne bis in idem), C‑435/22 PPU, EU:C:2022:852, 120. punkts).

26

Tomēr, pirmkārt, Direktīvas 2014/24 107. apsvēruma pirmajā daļā, protams, ir noteikts, ka jauna iepirkuma procedūra ir jāuzsāk, ja sākotnējā līgumā tiek veiktas būtiskas izmaiņas, it īpaši, ja ar attiecīgajiem grozījumiem tiek ieviesti nosacījumi, kas, ja būtu bijuši iekļauti sākotnējā procedūrā, būtu ietekmējuši tās iznākumu.

27

Tādējādi Savienības likumdevējs ir netieši atsaucies uz risinājumu, kas nostiprināts Tiesas judikatūrā attiecībā uz situācijām pirms Direktīvas 2014/24 piemērošanas, no kuras izriet, ka līgumslēdzēja iestāde līguma noteikumos nevarēja izdarīt tādus grozījumus, kas izraisa to, ka šiem noteikumiem ir iezīmes, kas būtiski atšķiras no sākotnējā līguma iezīmēm, un ka tā tas it īpaši būtu gadījumā, ja paredzētie grozījumi varētu likt apšaubīt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu tādā izpratnē, ka, ja šie grozījumi būtu bijuši iekļauti sākotnējā publiskā iepirkuma procedūras dokumentos, tad vai nu būtu izraudzīts cits piedāvājums, vai arī pielaisti citi pretendenti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 19. jūnijs, pressetext Nachrichtenagentur, C‑454/06, EU:C:2008:351, 34. un 35. punkts, kā arī 2016. gada 7. septembris, Finn Frogne, C‑549/14, EU:C:2016:634, 28. punkts).

28

Tomēr, lai gan no Direktīvas 2014/24 107. apsvēruma pirmās daļas izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies ņemt vērā Tiesas judikatūru, no tā neizriet, ka tam būtu bijis nodoms sistemātiski kodificēt šo judikatūru.

29

Šī apsvēruma otrajā daļā tā pirmajā daļā minētā norāde, kas ir atgādināta šī sprieduma 26. punktā, ir niansēta, precizējot, ka “līdz noteiktai vērtībai vienmēr vajadzētu būt iespējai – bez nepieciešamības īstenot jaunu iepirkuma procedūru – veikt izmaiņas līgumā, kuru rezultātā nedaudz tiek mainīta līguma vērtība”.

30

Tādējādi Savienības likumdevējs ir paudis vēlmi paredzēt plašu iespēju vienkāršoti veikt grozījumus, kas parasti prasītu šādas jaunas procedūras izmantošanu, ja vien šie grozījumi nepārsniedz noteiktus vērtības sliekšņus, pat tad, ja šāda iespēja neizriet no Tiesas judikatūras, kas attiecas uz situācijām pirms Direktīvas 2014/24 piemērošanas.

31

Otrkārt, šīs direktīvas 109. apsvērumā, kas attiecas uz tās 72. panta 1. punkta c) apakšpunktā reglamentētajiem grozījumiem, kuri ir pakļauti prasībai nemainīt attiecīgā līguma vai pamatnolīguma vispārējo raksturu, kā tādu izmaiņu piemērs, kas “maina visa iepirkuma raksturu”, ir minēta iepērkamo būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu aizstāšana ar atšķirīgu pasūtījumu, kā arī attiecīga iepirkuma veida būtiskas izmaiņas.

32

Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan šādi Savienības likumdevēja minētie piemēri nav izsmeļoši, tie tomēr attiecas tikai uz izmaiņām, ar kurām tiek pārveidots attiecīgais līgums un kuru apjoms tādējādi pārsniedz Direktīvas 2014/24 72. panta 4. punktā minēto būtisko izmaiņu tvērumu.

33

Turklāt, lai gan šīs direktīvas 109. apsvērumā šie piemēri ir norādīti kā gadījumi, kuros var tikt prezumēts, ka attiecīgās izmaiņas varētu eventuāli ietekmēt attiecīgā līguma iznākumu, no tā nevar secināt, ka jebkuras izmaiņas, kurām ir šādas sekas, jāuzskata par tādām, kas izraisa vispārējas šī līguma rakstura izmaiņas.

34

Treškārt, no Direktīvas 2014/24 72. panta 1., 2. un 4. punkta salīdzinājuma izriet, ka Savienības likumdevējs ir izvēlējies izmantot atšķirīgus izteicienus, lai aptvertu, no vienas puses, izmaiņas, kas maina pamatnolīguma vispārējo raksturu, un, no otras puses, tā būtiskas izmaiņas.

35

Turklāt, ņemot vērā Direktīvas 2014/24 72. panta struktūru, tāda šīs tiesību normas interpretācija, ar kuru tiktu pielīdzināti būtisku izmaiņu un izmaiņu, kas maina līguma vai pamatnolīguma vispārējo raksturu, jēdzieni, atņemtu jebkādu lietderīgo iedarbību šīs direktīvas 72. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktam, kā arī 2. punktam.

36

Proti, no vienas puses, no Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punkta e) apakšpunkta izriet, ka jebkādas nebūtiskas izmaiņas neatkarīgi no to vērtības var tikt veiktas, neveicot jaunu iepirkuma procedūru. No otras puses, no paša šīs direktīvas 72. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkta, kā arī 2. punkta formulējuma izriet, ka pēdējās minētās tiesību normas nav piemērojamas izmaiņām, kas maina attiecīgā līguma vai pamatnolīguma vispārējo raksturu. Tādējādi, ja šī pēdējā minētā prasība būtu jāsaprot kā tāda, kas nozīmē, ka pēdējo minēto tiesību normu piemērošana ļauj veikt tikai izmaiņas, kas nav būtiskas, šīs pašas pēdējās minētās tiesību normas ļautu izdarīt tikai tādas izmaiņas līgumos vai pamatnolīgumos, kuras katrā ziņā varētu tikt veiktas saskaņā ar minētās direktīvas 72. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

37

Šāda interpretācija būtu vēl jo mazāk saderīga ar šīs direktīvas 72. panta struktūru, jo tās 1. punkta a) un c) apakšpunktā, kā arī 72. panta 2. punktā katrā ir paredzēti īpaši nosacījumi, kuri papildina attiecīgā līguma vai pamatnolīguma vispārējā rakstura izmaiņu neesamību un kuriem nebūtu nekādas nozīmes, ja šāda interpretācija tiktu atbalstīta.

38

Trešām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2014/24 mērķiem no Tiesas judikatūras izriet, ka, paredzot nosacījumus, ar kādiem spēkā esošajos publiskajos līgumos vai pamatnolīgumos var veikt izmaiņas, šīs direktīvas 72. panta mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principu ievērošanu, vienlaikus ieviešot zināmu elastību līgumus un pamatnolīgumus reglamentējošo noteikumu piemērošanā, lai ļautu līgumslēdzējām iestādēm pragmatiski reaģēt uz situācijām, ar kādām tās saskaras līgumu un pamatnolīgumu izpildes gaitā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 3. februāris, Advania Sverige un Kammarkollegiet, C‑461/20, EU:C:2022:72, 32. un 37. punkts, kā arī 2023. gada 7. decembris, Obshtina Razgrad, C‑441/22 un C‑443/22, EU:C:2023:970, 61. punkts).

39

Turklāt no 2011. gada 20. decembra Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumu (COM(2011) 896, galīgā redakcija), kura rezultātā tika pieņemta Direktīva 2014/24, izriet, ka noteikumu, kas tagad ir izklāstīti tās 72. pantā, pieņemšanas mērķis tostarp bija atļaut īstenot “pragmatisku risinājumu rīcībai neparedzētās situācijās, kurās publiskais līgums ir jāpielāgo tā darbības laikā”.

40

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 28. punktā, Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā, kā arī 2. punktā minētajiem gadījumiem ir raksturīgs tas, ka tie attiecas uz īpašām situācijām, kurās pastāv mazāka iespēja, ka paredzētie grozījumi ietekmēs vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principu ievērošanu, tādēļ tiem var tikt piemērots regulējums, kas paredz lielāku elastību.

41

No šiem apsvērumiem izriet, ka pamatnolīguma vispārējā rakstura izmaiņas jēdziens atšķiras no tā būtiskas izmaiņas jēdziena un ka pirmais minētais jēdziens attiecas tikai uz vissvarīgākajām būtiskajām izmaiņām, kuras nozīmē pamatnolīguma priekšmeta vai attiecīgā pamatnolīguma veidā fundamentālus grozījumus vai arī tā līdzsvara fundamentālas izmaiņas, un no tā izriet, ka tās var uzskatīt par tik apjomīgām, ka to rezultātā pamatnolīgums tiek pārveidots kopumā.

42

No tā izriet, ka tikai ar to apstākli, ka grozījums, ja tas būtu bijis iekļauts dokumentos, kuri reglamentēja attiecīgā pamatnolīguma slēgšanas tiesību sākotnējo procedūru, būtu varējis ietekmēt šīs procedūras iznākumu, – tas ir apstāklis, kurš atbilst Direktīvas 2014/24 72. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam, – pašu par sevi nepietiek, lai pierādītu, ka šis grozījums maina šī pamatnolīguma vispārējo raksturu.

43

Konkrētāk, attiecībā uz pamatnolīguma atlīdzības metodes grozīšanu ir jāuzsver, ka Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā ir tieši paredzēta iespēja mainīt līguma vai pamatnolīguma cenu, ja vien šīs izmaiņas nemaina attiecīgā līguma vai pamatnolīguma vispārējo raksturu.

44

Līdz ar to, tā kā ar šīm tiesību normām ir tieši izslēgtas cenu izmaiņas, kuru rezultātā tiek mainīts attiecīgā līguma vai pamatnolīguma vispārējais raksturs, tad, ja tiktu uzskatīts, ka līguma vai pamatnolīguma cenas ierobežotas izmaiņas jebkuros apstākļos ir šādas izmaiņas, tas atņemtu jebkādu iedarbību šīs cenas pielāgošanas mehānismiem, kurus Savienības likumdevējs ir tieši paredzējis minētajās tiesību normās.

45

Turklāt, lai gan Direktīvas 2014/24 72. panta 2. punktā nav tiešas atsauces uz iespēju grozīt līguma vai pamatnolīguma cenu, ar šo tiesību normu ir atļautas tikai izmaiņas ar nelielu vērtību, kas ļauj ierobežot šīs cenas izmaiņu ietekmi uz attiecīgā pamatnolīguma līdzsvaru.

46

Tāda pamatnolīguma atlīdzības metodes grozīšana, kura izraisa nenozīmīgas izmaiņas šī pamatnolīguma kopējā vērtībā, katrā ziņā nevar izraisīt fundamentālas izmaiņas minētā pamatnolīguma priekšmetā vai – principā – attiecīgā pamatnolīguma veidā.

47

Turpretim nevar pilnībā izslēgt, ka izņēmuma apstākļos atlīdzības metodes grozījums, kas izraisa nenozīmīgas izmaiņas pamatnolīguma kopējā vērtībā, piemēram, radikālas izmaiņas fiksētu tarifu un mainīgu tarifu relatīvajā nozīmīgumā, var izraisīt fundamentālu grozījumu šī pamatnolīguma līdzsvarā un tādējādi mainīt minētā pamatnolīguma vispārējo raksturu.

48

Tā tas būtu gadījumā, ja attiecīgajā pamatnolīgumā paredzētās atlīdzības metodes pārskatīšana nozīmētu tā sistēmas traucējumu, kura dēļ šī pamatnolīguma izraudzītais pretendents vai pretendenti tiktu nostādīti ievērojami labvēlīgākā situācijā nekā tā, kas būtu radusies, piemērojot sākotnēji nolīgto atlīdzības metodi, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai pamatlietā, ņemot vērā visus nozīmīgos apstākļus.

49

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 72. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pamatnolīgumā, kurš piešķirts, pamatojoties uz zemākās cenas kritēriju, paredzētās atlīdzības metodes grozījums, ar kuru tiek mainīts fiksēto tarifu un mainīgo tarifu relatīvais nozīmīgums, vienlaikus pielāgojot cenu līmeņus tādējādi, lai šī pamatnolīguma kopējā vērtība tiktu grozīta tikai nelielā mērā, nav jāuzskata par tādu, kas maina minētā pamatnolīguma vispārējo raksturu šīs tiesību normas izpratnē, ja vien šajā pamatnolīgumā paredzētās atlīdzības metodes grozījums neizraisa fundamentālas tā līdzsvara izmaiņas.

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK 72. panta 2. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

pamatnolīgumā, kurš piešķirts, pamatojoties uz zemākās cenas kritēriju, paredzētās atlīdzības metodes grozījums, ar kuru tiek mainīts fiksēto tarifu un mainīgo tarifu relatīvais nozīmīgums, vienlaikus pielāgojot cenu līmeņus tādējādi, lai šī pamatnolīguma kopējā vērtība tiktu grozīta tikai nelielā mērā, nav jāuzskata par tādu, kas maina minētā pamatnolīguma vispārējo raksturu šīs tiesību normas izpratnē, ja vien šajā pamatnolīgumā paredzētās atlīdzības metodes grozījums neizraisa fundamentālas tā līdzsvara izmaiņas.