–

Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, L. Ferro da Costa un J. Ramos, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis un A. Torró Molés, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – H. Leupold, B. Rechena un J. Vondung, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 8., 12., 13. un 17. pantu Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumā 2008/909/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV 2009, L 81, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2008/909”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā par tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Spānijā, kuru Portugāles iestādes ir izsniegušas attiecībā uz YX brīvības atņemšanas soda izpildei.

3

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.) 4. panta “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats” 6. punkts noteic:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

[..]

4

Pamatlēmuma 2008/909 5., 9. un 12. apsvērumā noteikts:

[..]

[..]

5

Direktīvas 2008/909 3. panta “Mērķis un darbības joma” 1. punktā noteikts:

“Šā pamatlēmuma mērķis ir izstrādāt noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij jāatzīst spriedums un jāizpilda sods, lai sekmētu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.”

6

Saskaņā ar šā pamatlēmuma 4. pantu “Kritēriji sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanai uz citu dalībvalsti”:

“1.   Ar noteikumu, ka notiesātā persona atrodas sprieduma valstī vai izpildes valstī, un ar noteikumu, ka šī persona ir devusi savu piekrišanu, kā noteikts saskaņā ar 6. pantu, spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu, kura veidlapas paraugs dots I pielikumā, var nosūtīt uz vienu no šīm dalībvalstīm:

2.   Spriedumu un apliecinošā dokumenta pārsūtīšana var notikt, ja vajadzības gadījumā pēc sprieduma valsts un izpildes valsts kompetento iestāžu konsultēšanās sprieduma valsts kompetentā iestāde ir pārliecināta, ka sprieduma izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

3.   Pirms sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanas sprieduma valsts kompetentā iestāde ar jebkādiem piemērotiem līdzekļiem var konsultēties ar izpildes valsts kompetento iestādi. Konsultācijas ir obligātas 1. punkta c) apakšpunktā minētajos gadījumos. Šādos gadījumos izpildes valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē sprieduma valsti par lēmumu piekrist vai nepiekrist sprieduma pārsūtīšanai.

4.   Šo konsultāciju laikā izpildes valsts kompetentā iestāde var sniegt sprieduma valsts kompetentajai iestādei pamatotu atzinumu par to, ka soda izpilde izpildes valstī neveicinātu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju un veiksmīgu reintegrāciju sabiedrībā.

Gadījumos, ja nav notikušas konsultācijas, šādu atzinumu var sniegt nekavējoties pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta nosūtīšanas. Sprieduma valsts kompetentā iestāde ņem vērā šos apsvērumus un izlemj, vai atsaukt apliecinošo dokumentu.

5.   Izpildes valsts var arī pēc savas ierosmes lūgt sprieduma valsti pārsūtīt spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu. Notiesātā persona arī var lūgt sprieduma valsts vai izpildes valsts kompetentās iestādes uzsākt procedūru sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanai saskaņā ar šo pamatlēmumu. Lūgumi, kas izteikti saskaņā ar šo punktu, nerada pienākumu sprieduma valstij pārsūtīt spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu.

6.   Īstenojot pamatlēmumu, dalībvalstis paredz pasākumus, kuros jo īpaši ņem vērā mērķi sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju un kuri ir pamats, saskaņā ar ko attiecīgās kompetentās iestādes lemj par to, vai piekrist pārsūtīt spriedumu un apliecinošo dokumentu 1. punkta c) apakšpunktam atbilstīgos gadījumos.

7.   Katra dalībvalsts vai nu pieņemot šo pamatlēmumu, vai vēlāk var paziņot Padomes Ģenerālsekretariātam, ka attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas iesniegušas tādu pašu paziņojumu, nav jāprasa tās iepriekšēja piekrišana saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu, lai pārsūtītu spriedumu un apliecinošo dokumentu:

[..]”

7

Minētā pamatlēmuma 5. pantā “Sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšana” paredzēts:

“1.   Spriedumu vai tā apstiprinātu kopiju līdz ar apliecinošo dokumentu sprieduma valsts kompetentā iestāde tieši pārsūta izpildes valsts kompetentajai iestādei jebkurā veidā, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu, un tādos apstākļos, lai izpildes valsts varētu noteikt tā autentiskumu. Sprieduma oriģinālu vai tā apstiprinātu kopiju un apliecinošā dokumenta oriģinālu nosūta izpildes valstij, ja tā to lūdz. Visi oficiālie sakari arī notiek tieši starp minētajām kompetentajām iestādēm.

2.   Apliecinošo dokumentu paraksta, un tā satura pareizību apliecina kompetenta sprieduma valsts iestāde.

3.   Sprieduma valsts spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu vienlaicīgi nosūta tikai vienai izpildes valstij.

4.   Ja sprieduma valsts kompetentajai iestādei nav zināma izpildes valsts kompetentā iestāde, sprieduma valsts iestāde veic visu nepieciešamo izziņas darbu, tostarp izmantojot ar Padomes [1998. gada 29. jūnija] Vienoto rīcību 98/428/TI [(OV 1998, L 191, 4. lpp.)] izveidotā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, lai iegūtu informāciju no izpildes valsts.

5.   Ja izpildes valsts iestādes, kas saņem spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu, kompetencē nav to atzīt un veikt tā izpildei vajadzīgos pasākumus, tā, ex officio, pārsūta spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu izpildes valsts kompetentajai iestādei un par to attiecīgi informē sprieduma valsts kompetento iestādi.”

8

Šā paša pamatlēmuma 8. pantā “Sprieduma atzīšana un soda izpilde” paredzēts:

“1.   Saskaņā ar 4. pantu pārsūtīto spriedumu un pēc tam, kad veikta procedūra atbilstīgi 5. pantam, izpildes valsts kompetentā iestāde atzīst un tūlīt veic visus soda izpildei vajadzīgos pasākumus, izņemot gadījumus, kad tā nolemj izmantot kādu no 9. pantā paredzētajiem sprieduma neatzīšanas un neizpildīšanas pamatiem.

2.   Ja soda ilgums neatbilst izpildes valsts tiesību aktiem, izpildes valsts kompetentā iestāde var nolemt sodu pielāgot, bet tikai tad, ja minētais sods pārsniedz augstāko iespējamo sodu, kas paredzēts attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem. Pielāgotais sods nav mazāks par augstāko iespējamo sodu, kas paredzēts attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

3.   Ja soda veids neatbilst izpildes valsts tiesību aktiem, izpildes valsts kompetentā iestāde var pielāgot to sodam vai pasākumam, kas paredzēts šīs valsts tiesību aktos attiecībā uz līdzīgiem nodarījumiem. Tāds sods vai pasākums pēc iespējas atbilst sodam, kas piespriests sprieduma valstī, un tādēļ sodu nepārvērš par naudassodu.

4.   Pielāgotais sods nepastiprina sprieduma valstī piespriesto sodu saistībā ar tā veidu vai ilgumu.”

9

Pamatlēmuma 2008/909 12. panta “Lēmums par soda izpildi un termiņi” 1. punktā noteikts:

“Izpildes valsts kompetentā iestāde pēc iespējas ātri pieņem lēmumu par to, vai atzīt spriedumu un izpildīt sodu, un informē sprieduma valsti par to, kā arī par jebkuru lēmumu pielāgot sodu saskaņā ar 8. panta 2. un 3. punktu.”

10

Šā pamatlēmuma 13. pantā “Apliecinošā dokumenta atsaukšana” paredzēts:

“Kamēr soda izpilde izpildes valstī nav sākusies, sprieduma valsts var atsaukt apliecinošo dokumentu no minētās valsts, pamatojot tādu rīcību. Pēc apliecinošā dokumenta atsaukšanas izpildes valsts sodu vairs neizpilda.”

11

Minētā pamatlēmuma 17. panta “Tiesību akti, ar ko reglamentē soda izpildi” 1., 3. un 4. punktā noteikts:

“1.   Soda izpildi reglamentē ar izpildes valsts tiesību aktiem. Tikai izpildes valsts iestādes saskaņā ar 2. un 3. punktu ir kompetentas pieņemt lēmumus par izpildes procedūrām un noteikt visus pasākumus, kas uz tām attiecas, tostarp pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas pamatus.

[..]

3.   Izpildes valsts kompetentā iestāde pēc pieprasījuma informē sprieduma valsts kompetento iestādi par noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībā uz iespējamu pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu. Sprieduma valsts var piekrist tam, ka piemēro šādus noteikumus, vai arī atsaukt apliecinošo dokumentu.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka, pieņemot kādu lēmumu par pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu, drīkst ņemt vērā arī tos sprieduma valsts norādītos tiesību aktus, saskaņā ar kuriem personai ir tiesības kādā konkrētā brīdī tikt atbrīvotai pirms termiņa vai nosacīti.”

12

Saskaņā ar šā paša pamatlēmuma 21. panta c) līdz i) apakšpunktu:

“Izpildes valsts kompetentā iestāde, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu, nekavējoties informē sprieduma valsts kompetento iestādi:

[..]

13

Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (OV 2008, L 337, 102. lpp.), 1. panta “Mērķi un darbības joma” 1.–3. punktā noteikts:

“1.   Šā pamatlēmuma mērķis ir atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju, uzlabojot upuru [cietušo] un visas sabiedrības aizsardzību, un atvieglot probācijas pasākumu un alternatīvo sankciju piemērošanu tādiem likumpārkāpējiem, kas nedzīvo sprieduma valstī. Lai sasniegtu šos mērķus, šajā pamatlēmumā ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kurā attiecīgā persona ir notiesāta, atzīst spriedumus un, attiecīgā gadījumā, probācijas lēmumus un uzrauga probācijas pasākumus, ko piemēro, pamatojoties uz spriedumu, vai šādā spriedumā noteiktās alternatīvās sankcijas, un pieņem visus pārējos lēmumus saistībā ar minētā sprieduma izpildi, ja vien pamatlēmumā nav noteikts savādāk.

2.   Šo pamatlēmumu piemēro tikai:

kā minēts un paredzēts šajā pamatlēmumā.

3.   Šis pamatlēmums neattiecas uz:

[..].”

14

Pamatlēmuma 2008/947 2. panta 1., 2. un 5. punktā paredzēts:

“Šajā pamatlēmumā:

[..]

15

Código Penal (Kriminālkodekss) 45. panta “Brīvības atņemšanas soda aizstāšana ar naudas sodu” 1. un 2. punktā paredzēts:

“1.   Ja tiek piespriests brīvības atņemšanas sods, kas nepārsniedz vienu gadu, šo sodu aizstāj ar naudas sodu vai citu sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, ja vien brīvības atņemšanas soda izpilde nav nepieciešama, lai novērstu turpmāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

2.   Ja naudas sods netiek samaksāts, notiesātais izcieš spriedumā piespriesto brīvības atņemšanas sodu. Šā kodeksa 49. un 3. panta noteikumi ir piemērojami pēc analoģijas.”

16

Šā kodeksa 49. panta “Brīvības atņemšanas sods, kas aizstājams ar naudas sodu, kurš nav ticis samaksāts” 3. punktā noteikts:

“Alternatīvā brīvības atņemšanas soda izpildi var atlikt uz laiku no viena līdz trim gadiem, ja notiesātais pierāda, ka naudas sods nav samaksāts no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ, ar nosacījumu, ka šī apturēšana ir pakļauta nosacījumam par tādu pienākumu vai uzvedības noteikumu ievērošanu, kuriem nav ekonomiska vai finansiāla satura. Alternatīvo brīvības atņemšanas sodu izpilda, ja netiek pildīti pienākumi vai uzvedības noteikumi, un pasludina par dzēstu, ja tie ir izpildīti.”

17

Código Penal (Kriminālkodekss; turpmāk tekstā – “Spānijas Kriminālkodekss”) 80. pantā noteikts:

“1.   Tiesneši vai tiesas ar motivētu lēmumu var apturēt brīvības atņemšanas sodu uz laiku līdz diviem gadiem izpildi, ja var pamatoti sagaidīt, ka paredzētā brīvības atņemšanas soda izpilde nav nepieciešama, lai novērstu, ka notiesātā persona nākotnē izdara jaunus noziedzīgus nodarījumus.

Pieņemot šo nolēmumu, tiesnesis vai tiesa izvērtē apstākļus, kādos izdarīts noziedzīgais nodarījums, notiesātās personas personisko situāciju, tās priekšvēsturi, rīcību pēc faktu rašanās un it īpaši centienus atlīdzināt nodarīto kaitējumu, tās sociālo un ģimenes situāciju, kā arī sekas, ko varētu sagaidīt no atlikušā nosacītā soda izpildes un iespējami noteikto pasākumu ievērošanas.

2.   Soda izpildes apturēšanai nepieciešamie nosacījumi ir šādi:

Šis nosacījums tiek uzskatīts par izpildītu, ja notiesātā persona apņemas izpildīt civiltiesiskās atbildības pienākumus atbilstoši savām finansiālajām iespējām, kā arī atvieglot noteikto konfiskāciju un ja ir pamats cerēt, ka konfiskācija tiks veikta saprātīgā termiņā, ko noteicis tiesnesis vai tiesa. Tiesnesis vai tiesa, ņemot vērā civiltiesiskās atbildības tvērumu un noziedzīgā nodarījuma sociālās sekas, var pieprasīt garantijas, ko tā uzskata par atbilstošām, lai nodrošinātu šā nosacījuma ievērošanu.

3.   Izņēmuma kārtā, pat ja nav izpildīti iepriekšējā punkta 1. un 2. apakšpunktā minētie nosacījumi un ja persona nav parasta recidīva situācijā, vienreizēja brīvības atņemšanas soda līdz diviem gadiem izpildi var apturēt, ja to prasa notiesātās personas personiskā situācija, nodarījuma veids, tās uzvedība un jo īpaši tās centieni atlīdzināt nodarīto kaitējumu.

Šādos gadījumos apturēšana vienmēr ir atkarīga no tā, vai faktiski tiek novērsts kaitējums vai arī atlīdzināti nodarītie zaudējumi saskaņā ar notiesātās personas fiziskajām un finansiālajām iespējām, vai no tā, vai ir ievērota vienošanās, uz kuru attiecas 84. panta 1. punkta 1. apakšpunktā minētais pasākums. Turklāt viens no šā panta 2. vai 3. punktā minētajiem pasākumiem vienmēr tiek piemērots, un tā apmērs nevar būt mazāks par to, kas izriet no 84. panta 1. punktā izklāstīto konversijas kritēriju piemērošanas vienai piektajai daļai no piemērotā soda.

4.   Tiesneši un tiesas var apturēt piespriesto sodu bez jebkādiem nosacījumiem gadījumā, ja notiesātajai personai ir ļoti smaga un neārstējama slimība, izņemot, ja noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī tā jau ir izmantojusi cita soda atlikšanu tā paša iemesla dēļ.

5.   Pat ja nav izpildīti šā panta 2. punkta 1. un 2. apakšpunktā paredzētie nosacījumi, tiesnesis vai tiesa var apturēt brīvības atņemšanas soda uz laiku līdz pieciem gadiem izpildi notiesātajām personām, kuras izdarījušas noziedzīgo nodarījumu, būdamas atkarīgas no 20. panta 2. punktā minētajām vielām, ar nosacījumu, ka pienācīgi akreditēta vai apstiprināta valsts vai privāta iestāde vai dienests ir pietiekami apliecinājis, ka notiesātā persona lēmuma par atlikšanu pieņemšanas brīdī iziet detoksikāciju vai ārstējas no atkarības.

Tiesnesis vai tiesa var uzdot veikt nepieciešamos konstatējumus, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti iepriekš minētie nosacījumi.

Ja notiesātā persona ir pakļauta detoksikācijas kursam, lai atbrīvotos no narkotiku atkarības, soda izpildes atlikšana ir atkarīga arī no ārstēšanas turpināšanas līdz tās beigām. Recidīvi ārstēšanās laikā nav uzskatāmi par atteikšanos no ārstēšanās, ja tie nenorāda uz galīgu atteikšanos no detoksikācijas kūres.

6.   Par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem kriminālvajāšanu var veikt, tikai pamatojoties uz cietušā sūdzību, tiesneši un tiesas pirms soda izpildes apturēšanas uzklausa cietušo un attiecīgā gadījumā viņa pārstāvi.”

18

Spānijas Kriminālkodeksa 90. panta 1. punktā paredzēts:

“Sodu izpildi uzraugošais tiesnesis aptur atlikušā brīvības atņemšanas soda izpildi un nosaka nosacītu atbrīvošanu, ja notiesātais atbilst šādiem nosacījumiem:

Lai pieņemtu lēmumu par atlikušā soda izpildes apturēšanu un nosacītas atbrīvošanas noteikšanu, sodu izpildi uzraugošais tiesnesis izvērtē notiesātā personību, izdarītā noziedzīgā nodarījuma priekšvēsturi un apstākļus, to tiesisko interešu nozīmi, kuras var ietekmēt atkārtota pārkāpuma izdarīšana, notiesātā uzvedību soda izciešanas laikā, viņa ģimenes un sociālos apstākļus, kā arī sekas, kas var izrietēt no atlikušā soda izpildes apturēšanas un iespējami noteikto pasākumu īstenošanas.

Soda izpilde netiek apturēta, ja notiesātā persona nav izpildījusi pienākumu izmaksāt atlīdzību atbilstoši civiltiesiskajai atbildībai, kas izriet no noziedzīgā nodarījuma, gadījumos, kuri paredzēti 1979. gada 26. septembraLey Orgánica 1/1979, General Penitenciaria [(Konstitutīvais likums Nr. 1/1979 par vispārējo penitenciāro kārtību; 1979. gada 5. oktobraBOE Nr. 239, 23180. lpp.)] 72. panta 5. un 6. punktā un atbilst tajos paredzētajiem kritērijiem.”

19

2018. gadā Tribunal Judicial da Comarca do Porto – Juízo Local Criminal de Vila Nova de Gaia (Porto pirmās instances tiesas Vilanovas de Gajas vietējās krimināllietu palātas tiesnesis, Portugāle), kas ir iesniedzējtiesa, piesprieda YX brīvības atņemšanas sodu uz sešiem mēnešiem par krāpšanu nodokļu jomā. Saskaņā ar [Portugāles] Kriminālkodeksa 49. pantu brīvības atņemšanas sods vēlāk tika aizstāts ar finansiālu sankciju 180 dienu naudas soda apmērā. Tā kā attiecīgais naudas sods netika samaksāts un YX nebija pierādījis, ka nav vainojams par tā nesamaksāšanu, šī tiesa izdeva rīkojumu par minētā brīvības atņemšanas soda izpildi.

20

Tā kā YX pa to laiku savu dzīvesvietu bija pārcēlis uz Spāniju, iesniedzējtiesa 2022. gada 2. februārī izdeva Eiropas apcietināšanas orderi par viņa nodošanu šā brīvības atņemšanas soda izpildei.

21

Spānijas kompetentā tiesu iestāde saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu atteicās nodot YX iesniedzējtiesai, ņemot vērā viņa dzīvesvietas pārcelšanu uz Spāniju un izteikto vēlmi izciest sodu šajā dalībvalstī. Šī iestāde paziņoja, ka iesniedzējtiesas pasludinātais spriedums ir atzīts, un lūdza kompetentajām Spānijas tiesu iestādēm to izpildīt.

22

2023. gada 11. oktobrī, piemērojot Spānijas Kriminālkodeksa 80. pantu, Juzgado Central de lo Penal no 1 de Madrid (Madrides centrālā krimināllietu tiesa Nr. 1, Spānija) uz diviem gadiem apturēja pamatlietā aplūkotā brīvības atņemšanas soda izpildi.

23

Pēc šā lēmuma par apturēšanu Portugāles prokuratūra lūdza iesniedzējtiesu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

24

Iesniedzējtiesa norāda, ka izpildes valsts kompetentajai iestādei principā ir jāatzīst sprieduma valsts notiesājošais spriedums un jāizpilda piespriestais sods, kura ilgumam un veidam ir jāatbilst šajā spriedumā paredzētajiem.

25

Nosacījumi, ar kādiem izpildes valsts kompetentā iestāde varētu grozīt sprieduma valstī piespriesto sodu, esot izsmeļoši paredzēti Pamatlēmuma 2008/909 8. pantā, un katrā ziņā izpildes valsts kompetentā iestāde nevarot grozīt sprieduma valsts kompetentās iestādes piespriestā soda būtību.

26

Tādēļ tad, ja sprieduma valsts kompetentā iestāde nav apturējusi soda izpildi saskaņā ar savām valsts tiesībām, izpildes valsts kompetentā iestāde nevar apturēt attiecīgajai personai sprieduma valstī piespriestā soda izpildi, pat ja šīs iestādes valsts tiesībās tas ir atļauts attiecībā uz izpildes valstī piespriestajiem sodiem. Šāda apturēšana apdraudētu Pamatlēmuma 2008/909 mērķus un savstarpējās atzīšanas principu.

27

Turklāt 2020. gada 11. marta sprieduma SF (Eiropas apcietināšanas orderis – Atpakaļnogādes garantija uz izpildes dalībvalsti) (C‑314/18, EU:C:2020:191) 65. punktā Tiesa nosprieda, ka Pamatlēmuma 2008/909 8. pants ir jāinterpretē šauri.

28

Bez tam atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Pamatlēmuma 2008/909 17. pants, saskaņā ar kuru soda izpildi reglamentē izpildes valsts tiesību akti, attiecas tikai uz pasākumiem, kuru mērķis ir garantēt brīvības atņemšanas soda materiālu izpildi, un nekas neļauj interpretēt šā panta noteikumus tādējādi, ka tā piemērošanas jomā ietilpst arī lēmums apturēt tā brīvības atņemšanas soda izpildi, kurš piespriests pieprasītajai personai.

29

Turklāt saskaņā ar šā pamatlēmuma 12. un 13. pantu izpildes tiesu iestādei esot bijusi jāinformē izsniegšanas tiesu iestāde par iespēju apturēt soda izpildi, lai pēdējā minētā iestāde varētu reaģēt.

30

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis konteksts apgrūtina lēmuma pieņemšanu par pamatlietas turpināšanu vai izbeigšanu. Tā uzskata, ka pastāv pamatotas šaubas par Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, kuras nav kliedētas Tiesas judikatūrā un kurām ir izšķiroša ietekme uz pamatlietas galīgo risinājumu.

31

Šādos apstākļos Tribunal Judicial da Comarca do Porto – Juízo Local Criminal de Vila Nova de Gaia (Porto pirmās instances tiesas Vilanovas de Gajas vietējās krimināllietu palātas tiesnesis) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Spānijas valdība uzskata, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtā informācija neļauj nedz identificēt tiesvedību, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, nedz arī saprast, kāpēc, lai pieņemtu nolēmumu, iesniedzējtiesai būtu nepieciešamas Tiesas atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem.

33

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu gan esot norādīts, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets ir ļaut iesniedzējtiesai lemt par šīs tiesvedības turpināšanu vai izbeigšanu. Tomēr šķiet, ka iesniedzējtiesa ir piekritusi, ka Spānijas tiesa, kas ir atbildīga par pašas piespriestā soda izpildi, to izpilda, un tādēļ saskaņā ar savstarpējās atzīšanas principu tai esot pienākums ievērot to, ko šī Spānijas tiesa izlemj.

34

Pat ja Savienības tiesības liegtu minētajai Spānijas tiesai saskaņā ar savas valsts tiesībām apturēt iesniedzējtiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu, quod non, tas neietekmētu nolēmumu, kas pēdējai minētajai būtu jāpieņem. Proti, šis lēmums esot atkarīgs vienīgi no tā, ko šī pati Spānijas tiesa, piemērojot Pamatlēmuma 2008/909 21. pantu, tai paziņos par soda izpildi, pamatojoties uz savas valsts tiesībām.

35

Turklāt šā pamatlēmuma 13. pantā esot paredzēts, ka lūgumu atzīt un izpildīt piespriesto sodu var atsaukt tikai pirms soda izpildes sākuma. Šajā gadījumā izpildes apturēšanu, pamatojoties uz Spānijas Kriminālkodeksa 80. un nākamajiem pantiem, varot uzskatīt tikai par minētā soda izpildes veidu, kas notiek šīs izpildes laikā.

36

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2025. gada 8. aprīlis, Eiropas Prokuratūra (Procesuālo aktu tiesiskuma pārbaude),C‑292/23, EU:C:2025:255, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā lietā, kā izriet no šā sprieduma 30. punkta un kā to atzīst Spānijas valdība, iesniedzējtiesa apgalvo, ka Tiesas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem ir būtiskas, lai tā varētu lemt par turpmāko tiesvedības gaitu, kas ir saistīta ar YX piespriestā soda izpildes kontroli. Pēc tās domām, atkarībā no Tiesas atbildēm tai būs vai nu jāizbeidz, vai jāturpina tiesvedība.

38

Šajā ziņā šķiet, ka tad, ja iesniedzējtiesas vērtējums – kā tas apkopots šā sprieduma 24.–29. punktā un saskaņā ar ko Pamatlēmuma 2008/909 8. pants būtībā liedz izpildes valsts kompetentajai iestādei apturēt sprieduma valsts kompetentās iestādes piespriestā brīvības atņemšanas soda izpildi vai vismaz prasa iepriekšēju informāciju par iespēju to apturēt – būtu pamatots, šai tiesai, iespējams, būtu jāturpina tiesvedība pamatlietā. Savukārt tad, ja tāda apturēšana kā pamatlietā aplūkotā ietilptu šā pamatlēmuma 17. panta piemērošanas jomā, kā to būtībā apgalvo Spānijas valdība, izvirzot šā sprieduma 33.–35. punktā apkopoto argumentāciju, tai, iespējams, būtu jāizbeidz šī procedūra.

39

Tādējādi nešķiet, ka uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu vai ka problēma būtu hipotētiska.

40

No tā izriet, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

41

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vispirms izriet, ka Spānijas tiesu iestādes saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu ir atteikušās izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ko iesniedzējtiesa izsniegusi, lai izpildītu YX piespriesto brīvības atņemšanas sodu, pamatojoties uz to, ka YX dzīvo Spānijā un ir paudis vēlmi izciest viņam piespriesto sodu šajā dalībvalstī. No šā lēmuma arī izriet, ka šīs tiesu iestādes ir paziņojušas, ka atzīst spriedumu, ar kuru sods ir piespriests, un ir lūgušas kompetento Spānijas tiesu iestādi to izpildīt. Visbeidzot no minētā nolēmuma izriet, ka Juzgado Central de lo Penal no 1 de Madrid (Madrides centrālā krimināllietu tiesa Nr. 1) vēlāk apturēja minētā soda izpildi.

42

Turpretī ne no iesniedzējtiesas nolēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, ne no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka Portugāles Republika kā attiecībā uz YX izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas valsts būtu devusi piekrišanu viņam piespriestā soda izpildei Spānijā. Konkrētāk – tiesas sēdē Tiesā nebija iespējams pārliecinoši noteikt, vai Portugāles kompetentās iestādes saskaņā ar Pamatlēmumā 2008/909 paredzētajiem noteikumiem ir nosūtījušas Spānijas kompetentajām iestādēm Pamatlēmuma 2008/909 4. pantā paredzēto apliecinošo dokumentu, kura paraugs ir ietverts tā I pielikumā (turpmāk tekstā – “apliecinošais dokuments”).

43

Jāuzsver, ka apliecinošā dokumenta pārsūtīšana ir viens no noteikumiem, kas jāievēro, izpildes valstij uzņemoties sprieduma valstī piespriestā brīvības atņemšanas soda izpildi.

44

Jāatgādina, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzētā Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamata piemērošana ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti divi nosacījumi, proti, pirmkārt, ka pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents un, otrkārt, ka šī valsts apņemas saskaņā ar tās tiesību aktiem izpildīt spriedumu vai piespiedu līdzekli, par kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 43. punkts).

45

Attiecībā uz Pamatlēmuma 2008/909 ietekmi uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzētā fakultatīvas neizpildīšanas pamata īstenošanu jāatgādina, ka, tāpat kā Pamatlēmumā 2002/584, arī Pamatlēmumā 2008/909 krimināltiesību jomā ir konkretizēti savstarpējas uzticēšanās un savstarpējas atzīšanas principi un tādējādi pastiprināta tiesu iestāžu sadarbība attiecībā uz spriedumu atzīšanu un izpildi krimināllietās, ja personām citā dalībvalstī ir piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai veicinātu viņu sociālo rehabilitāciju (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 45. punkts).

46

Tādējādi, ņemot vērā, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzētā fakultatīvas neizpildīšanas pamatam un Pamatlēmumā 2008/909 noteikumiem ir identiski mērķi, proti, atvieglot notiesāto personu sociālo rehabilitāciju citā dalībvalstī, ja izpildes valsts tiesu iestāde vēlas piemērot šo pamatu, tai ir jāņem vērā šie noteikumi (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 47. punkts).

47

Tātad, ja izpildes tiesu iestāde, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēto fakultatīvas neizpildīšanas pamatu, plāno atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, sprieduma, ar kuru šis sods uzlikts, atzīšanu un minētā soda izpildes uzņemšanos reglamentē Pamatlēmums 2008/909 (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 51. punkts).

48

Šajā ziņā jānorāda, ka, īstenojot Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēto fakultatīvas neizpildīšanas pamatu, izpildes valsts var uzņemties izpildīt sodu, kas piespriests ar notiesājošu spriedumu, kurš pasludināts sprieduma valstī un ar kuru ir pamatota Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana, ja sprieduma valsts ir devusi piekrišanu saskaņā ar Pamatlēmumā 2008/909 paredzētajiem noteikumiem (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 67. punkts).

49

Piekrišana izpaužas kā sprieduma valsts tiesas pasludināta notiesājoša sprieduma, kam pievienots apliecinošais dokuments, pārsūtīšana uz izpildes valsti saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 4. pantā paredzēto kārtību (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 57. punkts).

50

Tādējādi, ja izpildes tiesu iestāde, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēto fakultatīvas neizpildīšanas pamatu, plāno atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, sprieduma valsts kompetentā iestāde var atteikt šādu pārsūtīšanu, ja tā, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, uzskata, ka sods faktiski netiks izpildīts izpildes valstī vai ka šī soda izpilde šajā valstī nesekmēs pieprasītās personas sociālās rehabilitācijas mērķi pēc tai piespriestā brīvības atņemšanas soda izciešanas. Izdevējiestāde var atteikt šādu nosūtīšanu arī, pamatojoties uz apsvērumiem, kas saistīti ar sprieduma valsts kriminālpolitiku (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 72. punkts).

51

Tomēr, lai gan tas, ka sprieduma valsts var pārsūtīt notiesājošo spriedumu kopā ar apliecinošo dokumentu, kurš tāpat ir jāpārsūta, ir paredzēta tikai kā iespēja, jāatgādina, ka, lai citastarp nodrošinātu, ka Eiropas apcietināšanas ordera darbība netiek paralizēta, LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā nostiprinātais lojālas sadarbības pienākums nozīmē dialogu starp izpildes tiesu iestādēm un izsniegšanas tiesu iestādēm. No šī principa citastarp izriet, ka dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 68. punkts).

52

Tādējādi, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību krimināllietās, izsniegšanas un izpildes tiesu iestādēm ir pilnībā jāizmanto Pamatlēmumā 2002/584 un 2008/909 paredzētie instrumenti, tādi kā konsultēšanās pirms sprieduma valsts tiesas pasludinātā notiesājošā sprieduma un apliecinošā dokumenta nosūtīšanas, lai veicinātu savstarpēju uzticēšanos, kas ir šīs sadarbības pamatā. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pēdējā minētā pamatlēmuma 4. panta 3. punktu šādas konsultācijas ir obligātas tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, soda izpilde ir paredzēta citā dalībvalstī, nevis attiecīgās personas valstspiederības dalībvalstī, proti, pēdējā minētā pamatlēmuma 4. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajā gadījumā (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 69. punkts).

53

Attiecībā uz sprieduma valsts pienākumiem jāuzsver, ka šai valstij ir jānodrošina, lai prerogatīva, kas tai piešķirta ar Pamatlēmumu 2008/909 – nenosūtīt izpildes valstij notiesājošu spriedumu, ko pasludinājusi kāda no tās tiesām, kā arī apliecinošu dokumentu –, tiktu īstenota tādā veidā, kas ļauj efektīvi sadarboties krimināllietās un nodrošina, ka netiek paralizēta Eiropas apcietināšanas ordera darbība un spriedumu krimināllietās savstarpēja atzīšana, lai tos izpildītu citā dalībvalstī (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 71. punkts).

54

Tātad iesniedzējtiesai būs jāpārliecinās, ka šajā gadījumā Portugāles kompetentā iestāde ir devusi nepieciešamo piekrišanu atbilstoši Pamatlēmumā 2008/909 paredzētajai kārtībai, un, ja tas tā nav, jāpārbauda, vai efektīva sadarbība ar Spānijas izpildes tiesu iestādēm paģērē, ka tai jāsniedz piekrišana.

55

Ja izpildes valstij nav iespējams faktiski uzņemties soda izpildi jebkādu iemeslu dēļ, tostarp tādēļ, ka nav ievēroti Pamatlēmumā 2008/909 paredzētie nosacījumi un procedūra, no savstarpējās atzīšanas principa izriet, ka, lai novērstu pieprasītās personas nesodāmību, Eiropas apcietināšanas orderis ir jāizpilda (spriedums, 2025. gada 4. septembris, C.J. (Soda izpilde saskaņā ar EAO),C‑305/22, EU:C:2025:665, 70. punkts).

56

Savukārt gadījumā, ja Portugāles kompetentās iestādes ir pārsūtījušas apliecinošo dokumentu Spānijas kompetentajām iestādēm saskaņā ar Pamatlēmumā 2008/909 paredzēto kārtību, tādējādi apliecinot sprieduma valsts piekrišanu YX piespriestā soda izpildei izpildes valstī – tas galu galā būs jāpārbauda iesniedzējtiesai –, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild.

57

Ar pirmo līdz trešo prejudiciālo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 1. punkts un 17. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka tad, ja izpildes valsts kompetentā tiesu iestāde atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam ir atteikusies izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ko izsniegusi izsniegšanas valsts kompetentā tiesu iestāde, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, un ja izpildes valsts kompetentā tiesu iestāde ir apņēmusies izpildīt šo sodu, cita kompetenta izpildes valsts tiesu iestāde saskaņā ar savas valsts tiesībām vēlāk aptur minētā soda izpildi.

58

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 1. punktu: ja, kā tas ir šajā gadījumā, izpildes valsts kompetentā iestāde nolemj neizmantot kādu no šā pamatlēmuma 9. pantā paredzētajiem neatzīšanas un neizpildīšanas pamatiem, tā atzīst spriedumu, kas tai nosūtīts saskaņā ar minētā pamatlēmuma 4. pantu un atbilstoši 5. pantā aprakstītajai procedūrai, un nekavējoties veic visus soda izpildei vajadzīgos pasākumus.

59

Kā noteikts Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 2. un 3. punktā, soda pielāgošana ir iespējama tikai tad, ja soda ilgums vai veids nav saderīgs ar izpildes valsts tiesību aktiem.

60

Šajā pantā tātad ir paredzēti stingri nosacījumi izpildes valsts kompetentajai iestādei sprieduma valstī piespriestā soda pielāgošanai; tie tādējādi ir vienīgie izņēmumi no principiālā pienākuma, kas minētajai iestādei ir atbilstoši šā pamatlēmuma 8. panta 1. punktam, – atzīt tai nosūtīto spriedumu un izpildīt piespriesto sodu, kura ilgums un veids atbilst sprieduma valsts taisītajā spriedumā paredzētajam (spriedumi, 2016. gada 8. novembris, Ognyanov, C‑554/14, EU:C:2016:835, 36. punkts, un 2020. gada 11. marts, SF (Eiropas apcietināšanas orderis – Atpakaļnogādes garantija uz izpildes dalībvalsti), C‑314/18, EU:C:2020:191, 65. punkts).

61

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka par iesniedzējtiesas piespriestā brīvības atņemšanas soda izpildes apturēšanu izpildes valsts kompetentā tiesu iestāde nav lēmusi tādēļ, ka soda veids vai ilgums nebūtu saderīgs ar šīs dalībvalsts tiesisko regulējumu, un tādējādi šo pasākumu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par soda pielāgošanu, kas kļuvusi iespējama saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 2. un 3. punktu.

62

Iesniedzējtiesa, Portugāles valdība un Eiropas Komisija uzskata, ka pamatlietā aplūkotā brīvības atņemšanas soda izpildes apturēšana ietilpst Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 1. punkta piemērošanas jomā un tādēļ to var atļaut tikai iesniedzējtiesa, kas ir sprieduma valsts kompetentā iestāde.

63

Savukārt Spānijas valdība apgalvo, ka no Spānijas Kriminālkodeksa izriet, ka tāda apturēšana kā pamatlietā aplūkotā ietilpst sodu izpildes jomā un tātad – šā pamatlēmuma 17. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

64

No šīs tiesību normas izriet, ka soda izpildi saskaņā ar šo pamatlēmumu reglamentē izpildes valsts tiesības, tiklīdz notiesātā persona ir nodota šīs valsts kompetentajām iestādēm, un ka tikai pēdējo minēto iestāžu kompetencē principā ir lemt par izpildes procedūrām un noteikt ar izpildi saistītos pasākumus, tostarp pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas pamatus. Tādējādi šī tiesību norma attiecas uz pasākumiem, kuru mērķis ir garantēt brīvības atņemšanas soda materiālo izpildi un nodrošināt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, AV (Spriedums, ar ko nosaka kumulatīvu sodu), C‑221/19, EU:C:2021:278, 39. punkts).

65

Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 26. un 27. punktā, tādējādi ir jānosaka, vai tāda brīvības atņemšanas soda izpildes apturēšana kā pamatlietā aplūkotā jāuzskata par tādu, ar ko tiek grozīts notiesājošais spriedums – un tādā gadījumā Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 1. punktam būtu pretrunā tas, ka izpildes valsts kompetentā iestāde nosaka šādu apturēšanu –, vai par tādu, kas ietilpst šā sprieduma izpildē, un tādā gadījumā šā pamatlēmuma 17. panta 1. punkts ļautu šai iestādei noteikt apturēšanu.

66

Šajā ziņā jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts un mērķis, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2014. gada 1. oktobris, E.,C‑436/13, EU:C:2014:2246, 37. punkts).

67

Pirmām kārtām, runājot par Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 1. punkta un 17. panta 1. punkta formulējumu, nevienā no šīm tiesību normām nav skaidri paredzēts gadījums, kad izpildes valsts kompetentā iestāde aptur sprieduma valsts kompetentās iestādes piespriestā brīvības atņemšanas soda izpildi. Turklāt šis formulējums neļauj noteikt, vai šāds apturēšanas pasākums ir pretrunā izpildes dalībvalsts pienākumam atzīt spriedumu un izpildīt sodu, kas paredzēts pirmajā no šīm tiesību normām, vai arī tas ietilpst soda “izpildes procedūru” jēdzienā otrās no šīm tiesību normām izpratnē.

68

Otrām kārtām, attiecībā uz kontekstuālo interpretāciju, pirmkārt, Pamatlēmuma 2008/909 17. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “izpildes procedūras” jāinterpretē, ņemot vērā šā panta 3. un 4. punktu, kā arī šā pamatlēmuma 13. pantu.

69

Kā noteikts Pamatlēmuma 2008/909 17. panta 3. punktā, izpildes valsts kompetentā iestāde pēc pieprasījuma informē sprieduma valsts kompetento iestādi par noteikumiem, kas piemērojami attiecībā uz iespējamu pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu, un sprieduma valsts var piekrist šādu noteikumu piemērošanai vai arī atsaukt apliecinošo dokumentu.

70

Saskaņā ar šā pamatlēmuma 13. pantu apliecinošā dokumenta atsaukšana izpildes valstī jāveic, pirms ir sākta soda izpilde.

71

Turklāt minētā pamatlēmuma 17. panta 4. punkts noteic, ka dalībvalstis var paredzēt – pieņemot kādu lēmumu par pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu, drīkst ņemt vērā arī tos sprieduma valsts norādītos tiesību aktus, saskaņā ar kuriem personai ir tiesības kādā konkrētā brīdī tikt atbrīvotai pirms termiņa vai nosacīti.

72

Tādējādi, lai gan Pamatlēmuma 2008/909 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka izpildes valsts kompetentajām iestādēm ir ekskluzīva kompetence noteikt visas soda izpildes procedūras un visus ar tām saistītos pasākumus, tostarp pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu, šā panta 3. un 4. punktā sprieduma valsts kompetentajai iestādei ir paredzētas tiesības pēc tās lūguma tikt informētai par izpildes valsts noteikumiem par pirmstermiņa vai nosacītu atbrīvošanu un atsaukt apliecinošo dokumentu, kā arī iespēja paziņot sprieduma valsts pirmstermiņa vai nosacītas atbrīvošanas nosacījumus, lai izpildes valsts kompetentā iestāde tos ņemtu vērā.

73

Šajā ziņā jānorāda, ka atšķirībā no priekšlaicīgas vai nosacītas atbrīvošanas, kas notiek tikai pēc brīvības atņemšanas soda daļējas izpildes un tātad tikai daļēji aptur tā izpildi, ja izpildes valsts tiesu iestāde pirms jebkādas šā soda faktiskās izpildes aptur sprieduma valsts kompetentās tiesu iestādes piespriestā brīvības atņemšanas soda izpildi, tiek apturēts viss minētais sods.

74

Tādējādi Pamatlēmuma 2008/909 17. panta 3. un 4. punktā atzītās prerogatīvas sprieduma dalībvalsts kompetentajai iestādei a fortiori būtu jāpiemēro šādam pasākumam. Kā izriet no iepriekšējiem punktiem, Savienības likumdevējs šīs prerogatīvas ir paredzējis tikai attiecībā uz priekšlaicīgu vai nosacītu atbrīvošanu.

75

Tātad – tāpat kā ģenerāladvokāte secinājumu 55. punktā – jāuzskata, ka Pamatlēmuma 2008/909 17. panta 3. un 4. punktā ir norādīts, ka gadījums, kad izpildes tiesu iestāde aptur sprieduma valsts tiesu iestādes piespriesta brīvības atņemšanas soda izpildi, neietilpst šā panta 1. punkta piemērošanas jomā.

76

Otrkārt, kā apgalvo Komisija, šo interpretāciju apstiprina Pamatlēmums 2008/947, kas tostarp attiecas uz spriedumu un probācijas lēmumu atzīšanu, jo – vispirms – saskaņā ar šā pamatlēmuma 1. panta 3. punkta a) apakšpunktu tā un Pamatlēmuma 2008/909 piemērošanas jomas ir savstarpēji izslēdzošas.

77

Turpinot – kā izriet no Pamatlēmuma 2008/947 2. panta 2. punkta, “nosacīts sods” ir “brīvības atņemšana vai jebkurš ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, kura izpilde ir nosacīti pilnībā vai daļēji atlikta soda piespriešanas laikā, piemērojot vienu vai vairākus probācijas pasākumus”, un “šādus probācijas pasākumus var iekļaut pašā spriedumā vai noteikt atsevišķā kompetentās iestādes pieņemtā probācijas lēmumā”.

78

Visbeidzot – šā pamatlēmuma 2. panta 1. un 5. punktā ir precizēts, ka spriedumu un attiecīgā gadījumā atsevišķo probācijas lēmumu pieņem sprieduma valsts kompetentā iestāde.

79

Tādējādi apstāklis, ka spriedumiem, uz kuriem pašiem attiecas brīvības atņemšanas soda izpildes apturēšana vai kuriem ir pievienoti atsevišķi probācijas lēmumi, ir piemērojams cits pamatlēmums, nevis Pamatlēmuma 2008/909, apstiprina to, ka jautājums, vai būtu jānosaka brīvības atņemšanas soda izpildes apturēšana, šo abu pamatlēmumu sistēmā ietilpst sprieduma valsts kompetentās iestādes kompetencē un tādēļ attiecas uz atzīstamo spriedumu, nevis uz tā izpildi un izpildes valsts kompetentās iestādes kompetenci.

80

Trešām kārtām, runājot vispārīgi par Pamatlēmuma 2008/909 mērķiem un konkrēti – par tā 8. un 17. panta mērķiem, no šā pamatlēmuma 3. panta 1. punkta izriet, ka šā pamatlēmuma mērķis ir izstrādāt noteikumus, kas ļauj dalībvalstij atzīst spriedumu un izpildīt sodu, lai sekmētu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

81

Šajā ziņā minētā pamatlēmuma 5. apsvērumā ir precizēts, ka attiecības starp dalībvalstīm raksturo īpaša savstarpēja uzticēšanās to attiecīgajām tiesu sistēmām un ka šīs attiecības pamato to, ka izpildes valstij tiek atļauts atzīt sprieduma valsts iestāžu pieņemtos nolēmumus. Tādējādi šā pamatlēmuma mērķis ir stiprināt dalībvalstu sadarbību, izpildot spriedumus krimināllietās, jo īpaši gadījumos, ja attiecībā uz Savienības pilsoņiem citā dalībvalstī ir pieņemts spriedums krimināllietā un tiem ir piespriests brīvības atņemšanas sods vai kāds ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums.

82

Turklāt saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 9. apsvērumu soda izpildei izpildes valstī vajadzētu palielināt notiesātās personas sociālās rehabilitācijas iespēju, un, lai pārliecinātos par to, ka soda izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt šo mērķi, sprieduma valsts kompetentajai iestādei vajadzētu ņemt vērā tādus aspektus kā, piemēram, personas piesaiste izpildes valstij, un to, vai šī persona izpildes valsti uzskata par vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes.

83

No tā izriet, ka galvenokārt sprieduma valsts kompetentajai iestādei ir jāveic nepieciešamie vērtējumi, lai novērtētu notiesātās personas sociālās rehabilitācijas iespējas attiecīgajās dalībvalstīs, un ka attiecības starp dalībvalstīm, ko raksturo īpaša savstarpēja uzticēšanās to attiecīgajām tiesu sistēmām, pamato, ka ar sprieduma valsts piekrišanu izpildes valstij tiek atļauts atzīt sprieduma valsts iestāžu pieņemtos nolēmumus, lai tos izpildītu.

84

Kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 65.–67. punktā, izpildes valsts iespēja papildus Pamatlēmuma 2008/909 8. un 17. pantā skaidri paredzētajiem gadījumiem pielāgot sprieduma valstī piespriesto sodu vai tā izpildes kārtību varētu kaitēt šai īpašajai savstarpējai uzticībai un līdz ar to būtu pretrunā mērķim stiprināt sadarbību starp dalībvalstīm attiecībā uz spriedumu izpildi krimināllietās.

85

Tādējādi 8. un 17. pantam ir galvenā loma šā mērķa sasniegšanā, kad tajos attiecībā uz spriedumu atzīšanu un izpildi krimināllietās ir precizēts izpildes valsts kompetentajām iestādēm atzītās kompetences apjoms un robežas.

86

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka brīvības atņemšanas soda izpildes apturēšana ietilpst Pamatlēmuma 2008/909 8. panta piemērošanas jomā un tādēļ izpildes valsts kompetentā iestāde to nevar atļaut, piemērojot šā pamatlēmuma 17. pantu.

87

Kā apgalvo Komisija, no tā izriet, ka pamatlietā ir jāuzskata, ka Pamatlēmuma 2008/909 piemērošanas vajadzībām iesniedzējtiesas YX piespriestā soda izpilde vēl nav sākusies, tādēļ saskaņā ar šā pamatlēmuma 13. pantu sprieduma valsts kompetentā iestāde vēl var atsaukt eventuāli pārsūtīto apliecinošo dokumentu un lūgt nodot YX šā soda izpildei.

88

Šo secinājumu neatspēko tas, ka Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka nolēmums, ar kuru tiek atsaukta brīvības atņemšanas soda izpildes nosacīta notiesāšana tādēļ, ka attiecīgā persona ir pārkāpusi objektīvu nosacījumu, kas saistīts ar šo nosacīto notiesāšanu, nav “nolēmums” Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta izpratnē, jo ar to šādā nolēmumā piespriestais sods tiek atstāts negrozīts gan attiecībā uz tā veidu, gan apmēru un iestādei, kas lemj par atsaukšanu, nav pienākuma pēc būtības pārskatīt lietu, kurā pasludināts šis notiesājošais spriedums krimināllietā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 22. decembris, Ardic, C‑571/17 PPU, EU:C:2017:1026, 77. un 78. punkts, kā arī 2023. gada 23. marts, Minister for Justice and Equality (Izpildes nosacītas atlikšanas atcelšana),C‑514/21 un C‑515/21, EU:C:2023:235, 53. un 54. punkts).

89

Proti, vispirms – judikatūra, kas izriet no iepriekšējā punktā minētajiem spriedumiem, attiecas uz Pamatlēmuma 2002/584, nevis uz Pamatlēmuma 2008/909 interpretāciju.

90

Turpinot – lietās, kurās pasludināti šie spriedumi, dažādos nosacītos brīvības atņemšanas sodu izpildes pasākumus sprieduma valsts kompetentā iestāde bija noteikusi saistībā ar notiesājošiem spriedumiem. Kā norādīts šā sprieduma 76.–79. punktā, šādu spriedumu atzīšana un izpilde ietilpst nevis Pamatlēmuma 2008/909, bet gan Pamatlēmuma 2008/947 piemērošanas jomā.

91

Visbeidzot – kā ģenerāladvokāte būtībā ir uzskatījusi secinājumu 72. punktā, tas, ka brīvības atņemšanas soda izpildes nosacītas atlikšanas atsaukšana tādēļ, ka attiecīgā persona ir pārkāpusi objektīvu nosacījumu, kas saistīts ar šo nosacīto notiesāšanu, var ietilpt piespriestā soda izpildē, ne vienmēr nozīmē, ka nolēmumam par to, vai konkrētajā gadījumā jānosaka brīvības atņemšanas soda apturēšana, ir tāds pats raksturs.

92

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo līdz trešo prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 1. punkts un 17. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka tad, ja izpildes valsts kompetentā tiesu iestāde atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam ir atteikusies izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ko izsniegusi sprieduma valsts kompetentā tiesu iestāde, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, un ja izpildes valsts kompetentā tiesu iestāde ir apņēmusies izpildīt šo sodu, cita kompetenta izpildes valsts tiesu iestāde saskaņā ar savas valsts tiesībām vēlāk aptur minētā soda izpildi.

93

Ņemot vērā uz pirmo, otro un trešo jautājumu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu atbilde nav jāsniedz.

94

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes Pamatlēmuma 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 8. panta 1. punkts un 17. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tie nepieļauj, ka tad, ja izpildes valsts kompetentā tiesu iestāde atbilstoši Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm 4. panta 6. punktam ir atteikusies izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ko izsniegusi sprieduma valsts kompetentā tiesu iestāde, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, un ja izpildes valsts kompetentā tiesu iestāde ir apņēmusies izpildīt šo sodu, cita kompetenta izpildes valsts tiesu iestāde saskaņā ar savas valsts tiesībām vēlāk aptur minētā soda izpildi.