–

E. T. vārdā – T. Michalik, doradca podatkowy,

–

Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu vārdā – M. Kowalewska un T. Wojciechowski, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Čehijas valdības vārdā – L. Březinová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – Ł. Habiak un M. Herold, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 9. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp fizisku personu E. T. un Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu (Vroclavas Nodokļu administrācijas pārvaldes direktors, Polija; turpmāk tekstā – “nodokļu administrācija”) par šīs personas aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) saistībā ar vairāku zemesgabalu pārdošanu.

3

Saskaņā ar PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu PVN uzliek preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

4

Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā paredzēts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo [vai tām pielīdzināmo] profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5

2004. gada 11. martaustawa o podatku od towarów i usług (Preču un pakalpojumu nodokļa likums; 2017. gada Dz. U., 1221. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 15. pantā noteikts:

“1.   Par nodokļa maksātājiem uzskata juridiskas personas, organizācijas bez juridiskas personas statusa un fiziskas personas, kas patstāvīgi veic jebkuru 2. punktā norādīto saimniecisko darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.   Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par saimniecisku darbību. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

6

1964. gada 25. februāraustawa – Kodeks rodzinny i opiekuńczy (Likums par ģimenes un aizbildnības kodeksu; 2017. gada Dz. U., 682. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 31. panta 1. punkts formulēts šādi:

“Noslēdzot laulību, laulātie automātiski izveido īpašuma kopību (likumiskā kopība); tā ietver mantu, ko laulības laikā ieguvuši abi laulātie vai viens no viņiem (kopīgas lietas). Likumiskajā kopībā neietilpstošā manta ir daļa no katra laulātā personīgā īpašuma.”

7

Saskaņā ar šī likuma 35. pantu:

“Likumiskās mantas kopības laikā neviens no laulātajiem nevar pieprasīt kopīpašuma sadali. Laulātie arī nevar rīkoties vai apņemties rīkoties ar daļu, kas viņiem mantas kopībā vai dažādos šai kopībā piederošajos īpašumos pienāktos, ja viņi to izbeigtu.”

8

Minētā likuma 37. panta 1. punktā noteikts:

“1.   Abu laulāto piekrišana ir nepieciešama:

9

1989. gadā E. T. un viņas laulātais W. T. saskaņā ar vienošanos par to, ka W. T. vecāki bez atlīdzības nodod lauku saimniecību tiesību pārņēmējam, kļuva par vairāku lauksaimniecības zemesgabalu īpašniekiem. Šie zemesgabali tika iekļauti laulāto T. likumiskajā mantas kopībā.

10

2011. gadā pāris nolēma pārdot šos zemesgabalus un šajā nolūkā noslēdza pilnvarojuma līgumu ar sabiedrību B. A. Z. (turpmāk tekstā – “pilnvarnieks”). Pilnvarniekam tostarp bija uzdots organizēt īpašuma sadalīšanu mazākos zemesgabalos un veikt nepieciešamās darbības, lai grozītu ierakstus zemesgrāmatā un kadastrā, grozītu zemes lietojumu vietējā teritorijas labiekārtošanas plānā (no lauksaimniecības zemes uz apbūves zemi), ierīkotu sabiedriskās nozīmes tīklus uz īpašuma, reklamētu zemesgabalus potenciālajiem pircējiem un sagatavotu vajadzīgi dokumentus, lai noslēgtu notariālus aktus par zemesgabalu pārdošanu pircējiem. Laulātie pilnvarniekam deva pilnvarojumu rīkoties viņu vārdā dažādās Polijas kompetentajās iestādēs. Pilnvarnieka atlīdzība atbilda starpībai starp pilnvarojuma līgumā noteiktajām pārdošanas cenām un faktiskajām pārdošanas cenām.

11

Zemesgabali tika pārdoti laikposmā no 2017. līdz 2021. gadam.

12

Nodokļu administrācija uzskata, ka šī pārdošana ir saimnieciska darbība, kas apliekama ar PVN, norādot, ka attiecīgie zemesgabali, kas bija lauksaimniecības zeme, pirms to pārdošanas tika pārveidoti par apbūves zemesgabaliem un ka tika iegādāts papildu zemesgabals, lai izveidotu iekšzemes ceļus un ceļus piekļūšanai dažādām izveidotajām daļām. Tādējādi tā ar 2022. gada 28. jūlija un 19. septembra lēmumiem E. T. piemēroja PVN par minētajiem pārdošanas darījumiem un pieņēma līdzīgu lēmumu attiecībā uz W. T.

13

Savukārt E. T. un W. T. uzskata, ka pārdošanas darījumi ir saistīti tikai ar personīgā īpašuma pārvaldīšanu, tāpēc tie nav apliekami ar PVN. Tādējādi E. T. cēla prasību par nodokļu administrācijas lēmumu attiecībā uz viņu Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa.

14

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā) norāda, ka pastāv šaubas par PVN direktīvas 9. panta 1. punkta interpretāciju gadījumā, kad, kā tas ir lietā, ko tā izskata, attiecīgie zemesgabali pirms to pārdošanas nav iesaistīti saimnieciskā darbībā un kad ekonomisko risku, kas raksturo patstāvīgu saimnieciskās darbības veikšanu, E. T. un W. T. noslēgtā pilnvarojuma līguma dēļ galvenokārt uzņemas pilnvarnieks, ar kuru viņi noslēguši līgumu. Tā arī jautā par nodokļu administrācijas praksi, saskaņā ar kuru katrs laulātais atsevišķi tiek kvalificēts kā PVN maksātājs, piešķirot viņam pusi no pārdošanas vērtības, lai gan atbilstoši valsts tiesībām laulības laikā starp laulātajiem pastāv likumiska mantas kopība un pēdējie minētie rīkojas kopīgi, veicot darījumus ar šai kopībai piederošu mantu.

15

Šādos apstākļos Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 2. panta 1. punkts un 9. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka par nodokļa maksātāju, kas patstāvīgi veic saimniecisko darbību, var uzskatīt personu, kura atsavina zemesgabalu, kas sākotnēji bija daļa no tās personīgā īpašuma, pārdošanas sagatavošanu uzticot profesionālam operatoram, kurš šīs personas pārstāvja statusā pārdošanas nolūkā veic noteiktu skaitu darījumu.

17

Iesniedzējtiesa šajā jautājumā atsaucas uz PVN direktīvas 2. panta 1. punktu, kā arī 9. panta 1. punktu. Tā kā PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertais preču piegādes par atlīdzību jēdziens pamatlietā nav apstrīdēts un tikai PVN direktīvas 9. panta 1. punktā definēti nodokļa maksātāja un saimnieciskās darbības jēdzieni, par kuriem iesniedzējtiesa jautā Tiesai, jāuzskata, ka pirmais jautājums attiecas tikai uz 9. panta 1. punkta interpretāciju.

18

Šajā ziņā jāatgādina, ka PVN direktīvā noteikta ļoti plaša PVN piemērošanas joma, jēdziena “nodokļa maksātājs” definīcija ir plaša un ir vērsta uz patstāvīgumu “saimnieciskās darbības” veikšanā, kas pati ir plaši definēta kā tāda, kas aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības un it īpaši materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 12. septembris, Komisija/Grieķija,C‑260/98, EU:C:2000:429, 24.–26. punkts, un 2016. gada 12. oktobris, Nigl u.c.,C‑340/15, EU:C:2016:764, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Kvalifikāciju par nodokļa maksātāju pamato šādas darbības esamība (spriedums, 2011. gada 15. septembris, Słaby u.c.,C‑180/10 un C‑181/10, EU:C:2011:589, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

19

Attiecībā uz apbūves zemes pārdošanu Tiesa ir precizējusi, ka atbilstošs novērtējuma kritērijs ir tas, ka ieinteresētā persona ir veikusi aktīvas zemes pārdošanas darbības, izmantojot tādus līdzekļus, kas ir līdzīgi tiem, kurus izmanto ražotājs, tirgotājs vai pakalpojumu sniedzējs, kā, piemēram, ierīcības darbu veikšana, kā arī pārbaudītu mārketinga līdzekļu izmantošana. Šādas iniciatīvas parasti neietilpst personīgā īpašuma pārvaldes jomā, tāpēc darbības, kas no tām izriet, nevar tikt uzskatītas par vienkāršu īpašumtiesību izmantošanu. Šādas iniciatīvas drīzāk ietilpst darbībā, kas tiek veikta, lai no tās gūtu ilglaicīgus ienākumus, un tādējādi var tikt kvalificētas kā ekonomiska rakstura (spriedumi, 2011. gada 15. septembris, Słaby u.c.,C‑180/10 un C‑181/10, EU:C:2011:589, 39.–41. un 46. punkts; 2015. gada 9. jūlijs, Trgovina Prizma, C‑331/14, EU:C:2015:456, 24. punkts, kā arī 2021. gada 20. janvāris, AJFP Sibiu un DGRFP Braşov, C‑655/19, EU:C:2021:40, 31. punkts).

20

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šajā gadījumā ir veiktas darbības, ko var kvalificēt par aktīvām tirdzniecības darbībām, kurās tiek izmantoti līdzekļi, kas ir līdzīgi nekustamā īpašuma profesionāļu līdzekļiem:

21

Turklāt no judikatūras arī izriet – tas, ka attiecīgais materiālais īpašums sākotnēji iegādāts, lai apmierinātu pircēja personīgās vajadzības, nav šķērslis, lai šis īpašums vēlāk tiktu izmantots “saimnieciskās darbības” veikšanai PVN direktīvas 9. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Rēdlihs,C‑263/11, EU:C:2012:497, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka iesniedzējtiesas uzsvērtais apstāklis, ka attiecīgais zemesgabals nav iegādāts, lai veiktu lauksaimniecisku vai komerciālu darbību, neizslēdz, ka šī zemesgabala pārdošana tiek kvalificēta kā saimnieciskas darbības veikšana.

22

Ir taisnība, ka pamatlietā, kā uzsvērts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šī sprieduma 20. punktā minētās aktīvās tirdzniecības darbības galvenokārt veica nevis pārdodamā zemesgabala īpašnieks, bet gan šim nolūkam pilnvarots profesionālis. Iesniedzējtiesa šajā ziņā šaubās, vai šis pilnvarojuma līgums nevar līdz minimumam samazināt ekonomisko risku, ko uzņemas cedents, un tādējādi izslēgt, ka tas varētu tikt uzskatīts par tādu, kas patstāvīgi veicis saimniecisku darbību.

23

Lai konstatētu, ka saimnieciskā darbība tiek veikta patstāvīgi, jāpārbauda, vai attiecīgā persona veic darbības savā vārdā, savās interesēs un pati par to atbild, kā arī uzņemas ekonomisko risku, kas saistīts ar tās darbību veikšanu (spriedums, 2016. gada 12. oktobris, Nigl u.c.,C‑340/15, EU:C:2016:764, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

No pamatlietā noslēgtā pilnvarojuma līguma, kā to aprakstījusi iesniedzējtiesa, izriet, ka pilnvarotā pārstāvja darbība aprobežojas ar šī sprieduma 20. punktā uzskaitīto uzdevumu veikšanu pilnvarotāju vārdā un labā un ka tie visos saistītajos pārdošanas darījumos joprojām ir attiecīgā zemesgabala īpašnieki.

25

Kā izriet arī no šī līguma, atlīdzība par pilnvarnieka darbībām, tostarp, lai segtu izdevumus, kas radušies trešajām personām saistībā ar minēto darbību veikšanai nepieciešamo uzdevumu izpildi, protams, ir atkarīga no cenas, kāda iegūta par pārdošanu, par kuru viņš vienojies. Atlīdzība faktiski noteikta kā starpība starp katra zemesgabala faktisko pārdošanas cenu un minētajā līgumā noteikto. No tā izriet, ka pilnvarnieks uzņemas ekonomisko risku, kas saistīts ar pilnvarojumu un šajā pilnvarojumā paredzēto zemesgabalu tirdzniecības darbību veikšanu. Tādējādi, kā uzsver iesniedzējtiesa, šis atlīdzības veids samazina ekonomisko risku, kas gulstas uz pilnvarotājiem. Tomēr galīgais ekonomiskais risks, kas izpaustos kā pārdevuma neesamība pilnvarojuma līguma neizpildes vai pircēja, kurš būtu gatavs iegādāties zemesgabalus, neesamības dēļ, gulstas tikai uz pilnvarotājiem, izņemot, ja šajā līgumā ietverti pretēji noteikumi, kas jāpārbauda iesniedzējtiesai.

26

No iepriekš minētā izriet – uz pirmo jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 9. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka par PVN maksātāju, kas patstāvīgi veic saimniecisko darbību, var uzskatīt personu, kura atsavina zemesgabalu, kas sākotnēji bija daļa no tās personīgā īpašuma, pārdošanas sagatavošanu uzticot profesionālam operatoram, kurš šīs personas pārstāvja statusā veic aktīvas zemesgabala pārdošanas darbības, šai pārdošanai izmantojot līdzekļus, kas līdzīgi tiem, kurus izmanto ražotājs, tirgotājs vai pakalpojumu sniedzējs šīs tiesību normas izpratnē.

27

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 9. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tādā pārdošanas darījumā, kas kvalificēts par saimniecisku darbību PVN direktīvas izpratnē, par nodokļa maksātāju, kas patstāvīgi veic saimniecisko darbību, jāuzskata vai nu katrs no laulātajiem kopīpašniekiem atsevišķi, vai arī abu laulāto kopīpašnieku veidotā mantas kopība.

28

Šajā ziņā atgādināts, ka PVN direktīvas 9. pantā izmantotais formulējums, it īpaši vārds “jebkura”, nozīmē, ka jēdziena “nodokļa maksātājs” definīcija ir plaša un ir vērsta uz patstāvīgumu saimnieciskās darbības veikšanā, tādējādi par PVN maksātājiem uzskatāmas visas personas, kas objektīvi izpilda šajā tiesību normā paredzētos kritērijus – fiziskas vai juridiskas, kā publiskas, tā privātas, un pat vienības, kam nav juridiskas personas statusa (spriedums, 2020. gada 16. septembris, Valstybinė mokesčių inspekcija (Līgums par kopīgu darbību),C‑312/19, EU:C:2020:711, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Lai noteiktu, kurš tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, jāuzskata par PVN “nodokļa maksātāju”, jāpārbauda, kas ir veicis minēto saimniecisko darbību patstāvīgi. Proti, neatkarības kritērijs attiecas uz jautājumu par attiecīgā darījuma saistību ar konkrētu personu vai vienību, turklāt garantējot, ka šī persona vai vienība juridiski droši var īstenot savas iespējamās atskaitīšanas tiesības. Šajā nolūkā un kā jau atgādināts šī sprieduma 23. punktā, jāpārbauda, vai attiecīgā persona vai vienība veic saimniecisko darbību savā vārdā, uz sava rēķina un pati par to atbild, kā arī uzņemas ekonomisko risku, kas saistīts ar tās darbību veikšanu (spriedums, 2020. gada 16. septembris, Valstybinė mokesčių inspekcija (Līgums par kopīgu darbību),C‑312/19, EU:C:2020:711, 40. un 41. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

30

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai noteiktu, kas pamatlietā ir nodokļa maksātājs, proti, katrs no laulātajiem vai likumiskā mantas kopība, kuru viņi veido un kurai zemesgabali pieder, jāņem vērā Likuma par ģimenes un aizbildnības kodeksu normas.

31

Ir taisnība, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ņemot vērā PVN direktīvas mērķi vienveidīgi un saskaņā ar Savienības tiesību normām noteikt PVN bāzi, nodokļa maksātāja statuss visās dalībvalstīs jāinterpretē vienveidīgi un jānovērtē, pamatojoties vienīgi uz PVN direktīvas 9. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem (spriedums, 2014. gada 17. septembris, Skandia America (USA), filial Sverige, C‑7/13, EU:C:2014:2225, 23. punkts; pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 8. jūnijs, Breitsohl, C‑400/98, EU:C:2000:304, 48. punkts).

32

Tomēr valsts tiesību normu ņemšana vērā var lietderīgi ietekmēt to, vai tādos apstākļos kā pamatlietā kritēriji, kas atļauj uzskatīt, ka saimnieciskā darbība ir veikta pastāvīgi, un kas atgādināti šī sprieduma 23. un 29. punktā, ir izpildīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Administration de l’enregistrement, des domaines et de la TVA (PVN – Valdes loceklis), C‑288/22, EU:C:2023:1024, 55. punkts).

33

Lai gan galu galā tikai valsts tiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt faktus un interpretēt valsts tiesības, jānosaka, vai E. T. un W. T. katrs ir patstāvīgi veikuši attiecīgo pārdošanu, Tiesas, kurai jāsniedz iesniedzējtiesai lietderīgas atbildes, kompetencē ir sniegt norādes, kas izriet no attiecīgās pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem apsvērumiem un kas ļautu valsts tiesai pieņemt nolēmumu konkrētajā lietā, kuru tā izskata (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, WEG Tevesstraße, C‑449/19, EU:C:2020:1038, 31. punkts).

34

Vispirms jāatgādina, ka tas vien, ka attiecīgais īpašums ir daļa no likumiskās mantas kopības un ka tas ir laulāto kopīpašums, neliedz laulātajiem uzlikt nodokli atsevišķi, ja attiecīgo saimniecisko darbību viens no viņiem veic atsevišķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 21. aprīlis, HE,C‑25/03, EU:C:2005:241, 74. punkts) vai arī ja katrs no tiem veic saimniecisko darbību patstāvīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. marts, Dyrektor Izby Skarbowej w L. (Vienotas likmes lauksaimnieka statusa zaudēšana), C‑697/20, EU:C:2022:210, 24. un 25. punkts).

35

Turpinājumā var norādīt, ka iesniedzējtiesas minētās Likuma par ģimenes un aizbildnības kodeksu normas, kurās definēta kopīgā manta un noteikts tās režīms, pašas par sevi, šķiet, neļauj secināt, ka, pārdodot kopīgo īpašumu, īpašnieku likumiskā mantas kopība “rīkojas” savā vārdā, uz sava rēķina, uz savu atbildību un uzņemoties ekonomisko risku.

36

Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar valsts praksi civiltiesisku sabiedrību bez juridiskas personas statusa var uztvert kā neatkarīgu nodokļa maksātāju, uzskatot katru tās dalībnieku par PVN parādnieku atsevišķi.

37

Turklāt, tā kā saskaņā ar iesniedzējtiesas un E. T. izklāstītajām Polijas tiesību normām kopīpašuma pārdošanai ir nepieciešama katra laulātā piekrišana un tā kā ne vienam, ne otram nav pilnvaru rīkoties kopienas vārdā, šķiet, ka abi laulātie, veicot attiecīgo pārdošanu, ir rīkojušies kopīgi un tādējādi, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, attiecībā uz trešām personām (pircējiem un valsts iestādēm) un uz ārpusi nav parādījušies kā tādi, kas katrs rīkojas patstāvīgi, un tas ir būtisks faktors, lai identificētu nodokļa maksātāju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 12. oktobris, Nigl u.c.,C‑340/15, EU:C:2016:764, 30. un 34. punkts, kā arī 2020. gada 16. septembris, Valstybinė mokesčių inspekcija (Līgums par kopīgu darbību),C‑312/19, EU:C:2020:711, 43.–46. punkts).

38

Pat ja arī izšķiroša nozīme nav darbībām, kas veiktas papildus saimnieciskajai darbībai, kura ir nodokļu uzlikšanas pamatā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 12. oktobris, Nigl u.c.,C‑340/15, EU:C:2016:764, 31. un 32. punkts, kā arī 2020. gada 16. septembris, Valstybinė mokesčių inspekcija (Līgums par kopīgu darbību),C‑312/19, EU:C:2020:711, 46. punkts), var norādīt, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka arī abi laulātie kopā ir noslēguši pilnvarojuma līgumu ar pilnvarnieku un ir kopīgi lūguši vietējām iestādēm izveidot pārejas servitūtu, lai piekļūtu attiecīgajiem zemesgabaliem.

39

Visbeidzot – iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai, ņemot vērā laulāto atbildības sistēmu saistībā ar viņu darbību, ekonomisko risku, kas saistīts ar attiecīgo zemesgabalu pārdošanu, uzņēmās nevis katrs laulātais atsevišķi, bet likumiskā kopība.

40

No iepriekš minētā izriet – uz otro jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 9. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tādā pārdošanas darījumā, kas kvalificēts kā saimnieciska darbība šīs direktīvas izpratnē, par nodokļa maksātāju, kurš patstāvīgi veic saimniecisko darbību, var uzskatīt laulātu kopīpašnieku veidotu likumisko mantas kopību, ja attiecībā pret trešām personām izskatās, ka šie laulātie kopā veikuši zemesgabalu, kas pieder šai kopībai, pārdošanas darījumu, kurš veido saimniecisku darbību, un ja minētā kopība uzņemas ar šīs darbības veikšanu saistīto ekonomisko risku.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: