–

Spānijas valdības vārdā – S. Núñez Silva, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann, L. Malferrari, E. Sanfrutos Cano un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 67. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1996, L 18, 1. lpp.), LESD 56. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 28. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Asociación de Empresas de Servicios para la Dependencia (AESTE) un Ayuntamiento de Ortuella (Ortuejas pilsētas dome, Spānija) par tās noslēgtā pakalpojumu līguma specifikācijās iekļautā piešķiršanas kritērija likumību.

3

Direktīvas 2014/24 89., 90., 92., 97., 98. un 114. apsvērumā noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Direktīvas 2014/24 4. pants “Robežvērtības” izteikts šādi:

“Šo direktīvu piemēro iepirkumiem, kuru paredzamā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ir vienāda ar šādām robežvērtībām vai tās pārsniedz:

[..]

5

Šīs direktīvas II nodaļā “Vispārīgi noteikumi” ietverts 18. pants “Iepirkuma principi”, kura 1. punktā noteikts:

“Līgumslēdzējas iestādes nodrošina vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret visiem ekonomikas dalībniekiem un rīkojas pārredzami un samērīgi.

Iepirkumu neizstrādā ar nolūku to izslēgt no šīs direktīvas darbības jomas vai mākslīgi sašaurināt konkurenci. Konkurenci uzskata par mākslīgi sašaurinātu, ja iepirkums ir izstrādāts ar nolūku radīt nepamatoti izdevīgākus vai mazāk izdevīgus apstākļus noteiktiem ekonomikas dalībniekiem.”

6

Minētās direktīvas 67. pantā “Līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji” paredzēts:

“1.   Neskarot valsts normatīvos vai administratīvos aktus attiecībā uz konkrētu piegāžu cenu vai atlīdzību par konkrētu pakalpojumu sniegšanu, līgumslēdzējas iestādes publisku līgumu slēgšanas tiesības balsta uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.

2.   Līgumslēdzējām iestādēm saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu nosaka pēc cenas vai izmaksām, izmantojot rentabilitātes pieeju, piemēram, aprites cikla izmaksas saskaņā ar 68. pantu, un tajā var būt ietverta labākā cenas un kvalitātes attiecība, ko vērtē pēc vairākiem kritērijiem, tostarp pēc kvalitātes, vides un/vai sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu. Šādu kritēriju skaitā var būt, piemēram:

Izmaksu elements var būt arī fiksēta cena vai izmaksas, uz kuru pamata ekonomikas dalībnieki konkurēs tikai ar kvalitātes kritērijiem.

Dalībvalstis var noteikt, ka līgumslēdzējas iestādes nevar izmantot tikai cenu vai tikai izmaksas kā vienīgo piešķiršanas kritēriju, vai paredzēt, ka tos izmanto tikai noteiktas līgumslēdzēju iestāžu kategorijas vai tikai noteikta tipa līgumos.

3.   Uzskata, ka piešķiršanas kritēriji ir saistīti ar publiskā līguma priekšmetu, ja tie uz būvdarbiem, piegādēm vai pakalpojumiem, kas sniedzami saskaņā ar šo līgumu, attiecas jebkurā to aprites cikla aspektā un jebkurā tā posmā, ieskaitot faktorus, kas saistīti ar:

pat ja šādi faktori nepieder to materiālajai būtībai.

4.   Piešķiršanas kritērijiem nevar būt tādu seku, ka līgumslēdzējai iestādei tiek dota neierobežota izvēles brīvība. Tie nodrošina efektīvas konkurences iespēju un ir papildināti ar specifikācijām, kas ļauj efektīvi pārbaudīt pretendentu sniegto informāciju, lai novērtētu, kādā mērā piedāvājumi atbilst piešķiršanas kritērijiem. Šaubu gadījumā līgumslēdzējas iestādes efektīvi pārbauda pretendentu sniegtās informācijas un pierādījumu pareizību.

5.   Līgumslēdzēja iestāde iepirkuma procedūras dokumentos norāda relatīvo svērumu, ko tā piešķir katram no izraudzītajiem kritērijiem, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, izņemot gadījumus, kad to nosaka tikai uz cenas pamata.

Šos svērumus var izteikt, paredzot diapazonu ar piemērotu maksimālo starpību.

Ja svērumu noteikšana nav iespējama objektīvu iemeslu dēļ, līgumslēdzēja iestāde kritērijus norāda dilstošā secībā pēc svarīguma.”

7

Šīs direktīvas 74. panta “Sociālo un citu īpašu pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana” redakcija ir šāda:

“Tiesības slēgt publiskos līgumus par sociāliem un citiem īpašiem pakalpojumiem, kas uzskaitīti XIV pielikumā, piešķir saskaņā ar šo nodaļu, ja līgumu vērtība ir vienāda ar 4. panta d) punktā norādīto robežvērtību vai to pārsniedz.”

8

Direktīvas 2014/24 76. pantā “Līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas principi” noteikts:

“1.   Dalībvalstis ievieš valsts noteikumus par to, kā piešķiramas tiesības slēgt līgumus, uz kuriem attiecas šī nodaļa, lai nodrošinātu, ka līgumslēdzējas iestādes ievēro tādus principus kā pārredzamība un vienlīdzīga attieksme pret ekonomikas dalībniekiem. Dalībvalstis var brīvi noteikt piemērojamos procedūras noteikumus, ja vien šādi noteikumi ļauj līgumslēdzējām iestādēm ņemt vērā attiecīgo pakalpojumu īpatnības.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka līgumslēdzējas iestādes var ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt pakalpojumu kvalitāti, nepārtrauktību, piekļūstamību, pieejamību – arī cenu ziņā – un vispusību, dažādu kategoriju lietotāju, tostarp nelabvēlīgā situācijā nonākušu un neaizsargātu iedzīvotāju grupu, īpašās vajadzības, lietotāju iesaistīšanos un to statusa stiprināšanu, k[ā] arī inovācijas. Dalībvalstis var arī noteikt, ka pakalpojumu sniedzēju izvēlas pēc tā piedāvājuma, kas paredz vislabāko cenas un kvalitātes attiecību, sociālā nodrošinājuma pakalpojumu gadījumā ņemot vērā kvalitātes un ilgtspējas kritērijus.”

9

Šīs direktīvas XIV pielikumā ietverta tabula “74. pantā minētie pakalpojumi”, un tajā minēts CPV kods 85312000‑9.

10

2017. gada 8. novembraLey 9/2017 de Contratos del Sector Público, por la que se transponen al ordenamiento jurídico español las Directivas del Parlamento Europeo y del Consejo 2014/23/UE y 2014/24/ES, de 26 de febrero de 2014 (Likums 9/2017 par publisko iepirkumu, ar kuru Spānijas tiesību sistēmā transponētas Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/23/ES un [2014/24]; 2017. gada 9. novembraBOE Nr. 272; turpmāk tekstā – “Publisko iepirkumu likums”) 1. panta “Priekšmets un mērķis” 3. punktā noteikts:

“Visos publiskajos iepirkumos visaptveroši un obligāti iekļaujami sociālie un vides kritēriji, ciktāl tie ir saistīti ar līguma priekšmetu, jo to iekļaušana ļauj nodrošināt labāku līgumā paredzētā pakalpojuma cenas un kvalitātes attiecību, kā arī uzlabot publisko līdzekļu izmantošanas efektivitāti un lietderību. Tāpat tiek atvieglota arī mazo un vidējo uzņēmumu un sociālās ekonomikas uzņēmumu dalība publiskajā iepirkumā.”

11

Šī likuma 145. pantā “Līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju prasības un veidi” paredzēts:

“1.   Tiesības slēgt līgumus tiek piešķirtas, piemērojot vairākus piešķiršanas kritērijus, pamatojoties uz labāko cenas un kvalitātes attiecību.

Ja to pamato iepirkuma procedūras dokumenti, tiesības slēgt līgumus var piešķirt atbilstīgi kritērijiem, kas balstīti uz izmaksu ziņā efektīvāko pieeju, pamatojoties uz cenu vai izmaksām, piemēram, aprites cikla izmaksu aprēķinu saskaņā ar 148. pantu.

2.   Labāko cenas un kvalitātes attiecību novērtē, pamatojoties uz ekonomiskiem un kvalitātes kritērijiem.

Kvalitātes kritēriji, kurus līgumslēdzēja iestāde noteikusi, lai novērtētu labāko cenas un kvalitātes attiecību, var ietvert vides vai sociālos raksturlielumus, kas ir saistīti ar līguma priekšmetu atbilstīgi šī panta 6. punktam, un tie citstarp var būt šādi:

12

Minētā likuma 47. papildnoteikumā “Principi, ko piemēro IV pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumu koncesijas līgumiem un IV pielikumā uzskaitītajiem sociālo, izglītības vai veselības aprūpes pakalpojumu līgumiem” noteikts:

“Neskarot šī likuma normu piemērošanu un citstarp noteikumus, kas attiecas uz tehnisko specifikāciju, minimālo maksātspējas nosacījumu, piešķiršanas kritēriju un īpašo izpildes nosacījumu izstrādi, līgumslēdzējas iestādes visos IV pielikumā uzskaitīto pakalpojumu koncesijas līgumu un IV pielikumā uzskaitīto sociālo, izglītības vai veselības aprūpes līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras posmos nodrošina pakalpojumu kvalitāti, nepārtrauktību, piekļūstamību, pieejamību – arī cenu ziņā – un vispusību, dažādu kategoriju lietotāju, tostarp nelabvēlīgā situācijā nonākušu un neaizsargātu iedzīvotāju grupu, īpašās vajadzības, lietotāju statusa stiprināšanu, kā arī inovācijas pakalpojumu sniegšanu.

Turklāt, nosakot šajā papildnoteikumā minēto līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus, līgumslēdzēja iestāde var piešķirt nozīmi tādiem aspektiem kā līguma izpildei norīkotā personāla pieredze tādu pakalpojumu sniegšanā, kas paredzēti īpaši nelabvēlīgā situācijā esošām nozarēm, vai līdzīgu pakalpojumu sniegšanā saskaņā ar 145. pantā paredzētajiem nosacījumiem; gūtās peļņas atkārtotai ieguldīšanai sniegto pakalpojumu uzlabošanā; mehānismu izveidei lietotāju iesaistīšanai un informēšanai, un norādījumu sniegšanai.”

13

2023. gada 13. jūnijāAESTE iesniedza speciālo prasību publiskā iepirkuma jomā iesniedzējtiesā – Órgano Administrativo de Recursos Contractuales de la Comunidad Autónoma de Euskadi (Basku zemes autonomās kopienas Administratīvās pārsūdzības iestāde publiskā iepirkuma jomā, Spānija) –, apstrīdot šīs pašvaldības noslēgtā līguma “Ortuejas pašvaldības mājās sniegta atbalsta pakalpojums” specifikācijas (turpmāk tekstā – “strīdīgais līgums”).

14

Strīdīgā līguma priekšmets ir “Ortuejas pašvaldības mājās sniegts atbalsta pakalpojums, lai nodrošinātu sociāla rakstura sabiedrisko pakalpojumu, ko īsteno kvalificēts, apmācīts un uzraudzīts personāls un kas ietver profilaktiskus, izglītojošus un ar aprūpi saistītus pasākumus, kuri paredzēti ģimenēm un/vai personām, kam ir grūtības uzturēt vai saglabāt savu fizisko, sociālo un/vai emocionālo labklājību, cenšoties nodrošināt, lai pakalpojumu saņēmēji varētu turpināt dzīvot savās mājās un/vai vidē, cik ilgi vien tas viņiem ir iespējams un ērti”. Iesniedzējtiesas ieskatā šis līgums attiecas uz “sociālajiem pakalpojumiem bez izmitināšanas iespējām” (CPV 85312000‑9) Publisko iepirkumu likuma IV pielikuma – kas atbilst Direktīvas 2014/24 XIV pielikumam – izpratnē.

15

Minētā līguma paredzamā vērtība ir 166250 EUR.

16

Prasībā AESTE lūdz atcelt piešķiršanas kritēriju, kas iekļauts strīdīgā līguma īpašo administratīvo noteikumu specifikācijās un paredz piešķirt maksimālo 40 punktu skaitu pretendenta algu izdevumu pieauguma gadījumā (turpmāk tekstā – “strīdīgais kritērijs”). Šis kritērijs formulēts šādi:

“Ievērojot nozares koplīgumā noteikto darba samaksu, tiks ņemta vērā augstāka darba samaksa (algu izdevumu pieaugums), ko pretendents uzņēmums būs ierosinājis piemērot personām, kuras izpilda līgumu.

Procentuālais darba samaksas palielinājums tiks ņemts vērā, aprēķinot pamatalgu un koplīgumā atrunāto piemaksu, kas tiks izmaksātas visiem darba ņēmējiem, piemērojot šādu formulu: punkti = P × A/B.

Punktu skaits ir kopējais priekšlikumam piešķirto punktu skaits.

P ir maksimālais iespējamais punktu skaits, proti, 40 punkti.

A ir visaugstākais procentuālais rādītājs no visiem iesniegtajiem piedāvājumiem.

B ir novērtētā piedāvājuma procentuālā daļa.

Tiks izskatīti piedāvājumi, kuros būs piedāvāts procentuāls palielinājums, kas piemērojams personām, kuras izpilda līgumu. Piedāvājumiem, kuros nebūs piedāvāts nekāds palielinājums, tiks piešķirts 0 punktu.

Ne vēlāk kā mēneša laikā pēc līguma noslēgšanas un pēc sarunām ar personāla pārstāvjiem jāprecizē, kādā veidā tiks nodrošināts šis algu palielinājums. Tāpat uzņēmumam, kuram piešķirtas tiesības slēgt līgumu, jānoslēdz vienošanās (Ortuejas pašvaldības mājās sniegta atbalsta pakalpojuma koplīgums) par līguma izpildei norīkotā personāla darba nosacījumiem.”

17

Iesniedzējtiesa šaubās par strīdīgā kritērija atbilstību Savienības tiesībām.

18

Pirmkārt, tā vēlas noskaidrot, vai šis kritērijs ļauj identificēt “saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu” Direktīvas 2014/24 67. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā, lai gan līgumslēdzēja iestāde apgalvo, ka minētais kritērijs paredzēts, lai palielinātu tā personāla darba samaksu, kuram uzticēts sniegt pakalpojumu, kas ir strīdīgā līguma priekšmets, un tādējādi uzlabotu šī pakalpojuma sniegšanas stabilitāti un turpinātību, iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka saikne starp šādu darba samaksas palielinājumu un pakalpojuma uzlabošanu ir pārāk hipotētiska, lai tai varētu būt izšķiroša nozīme šī līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā.

19

Otrkārt, minētā tiesa uzsver – no Direktīvas 2014/24 98. apsvēruma izriet, ka publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai izvēlētie sociālie kritēriji ir piemērojami saskaņā ar Direktīvu 96/71. Strīdīgais kritērijs varētu būt diskriminējošs, jo ar to uzņēmumam, kurš vēlas palielināt izredzes iegūt strīdīgā līguma slēgšanas tiesības, ir noteikts pienākums maksāt tiem darba ņēmējiem, kuriem jāizpilda šis līgums, lielāku darba samaksu, nekā tie saņēmuši līdz šim, un tas varētu radīt papildu ekonomisko slogu, kas varētu traucēt iesniegt piedāvājumu.

20

Treškārt, strīdīgais kritērijs varētu būt nesamērīgs un diskriminējošs attiecībā pret tiem ekonomikas dalībniekiem, kuriem nav pietiekamas spējas maksāt lielāku darba samaksu, lai gan tie, pateicoties zemākām algu izmaksām, varētu iesniegt konkurētspējīgus piedāvājumus ar labu cenas un kvalitātes attiecību.

21

Ceturtkārt, minētā tiesa jautā, vai strīdīgais kritērijs nav uzskatāms par iejaukšanos Hartas 28. pantā atzītajās tiesībās uz koplīguma sarunām, jo koplīguma sarunas, kuras tiktu uzsāktas pēc strīdīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, varētu izraisīt to, ka par šī līguma izpildi atbildīgais personāls tiktu izslēgts no spēkā esošā koplīguma piemērošanas jomas. Šādas sarunas varētu arī radīt nevienlīdzīgu darba samaksu starp viena uzņēmuma darba ņēmējiem, kuri veic identiskus pienākumus, bet kuru darba samaksa atšķiras atkarībā no pakalpojumu saņēmēja identitātes.

22

Piektkārt, strīdīgais kritērijs varētu arī nebūt nesamērīgs ar tā mērķi, jo jaunais darba koplīgums, kas tiktu apspriests pēc strīdīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas, varētu izraisīt darba samaksas palielinājuma konsolidāciju, pārsniedzot līguma izpildi, tādējādi zaudējot Direktīvas 2014/24 67. panta 3. punktā prasīto saikni ar līguma priekšmetu.

23

Šādos apstākļos Órgano Administrativo de Recursos Contractuales de la Comunidad Autónoma de Euskadi (Basku zemes autonomās kopienas Administratīvās pārsūdzības iestāde publiskā iepirkuma jomā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Vispirms jāizvērtē, vai Órgano Administrativo de Recursos Contractuales de la Comunidad Autónoma de Euskadi (Basku zemes autonomās kopienas Administratīvās pārsūdzības iestāde publiskā iepirkuma jomā) atbilst kritērijiem, lai to varētu uzskatīt par valsts tiesu LESD 267. panta izpratnē.

25

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai novērtētu, vai iesniedzējiestāde ir “tiesa” – un tas ir vienīgi Savienības tiesību jautājums –, Tiesa ņem vērā vairāku faktu kopumu, piemēram, vai šī iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga (spriedums, 2018. gada 20. septembris, Montte, C‑546/16, EU:C:2018:752, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma, pirmkārt, izriet, ka Órgano Administrativo de Recursos Contractuales de la Comunidad Autónoma de Euskadi (Basku zemes autonomās kopienas Administratīvās pārsūdzības iestāde publiskā iepirkuma jomā) ir pastāvīga un neatkarīga iestāde, kas izveidota ar likumu un nolēmumus pieņem tikai saskaņā ar juridiskiem kritērijiem un uz sacīkstes principu balstītā procedūrā. Konkrētāk, par šīs iestādes neatkarību iesniedzējtiesas nolēmumā precizēts, ka šī iestāde, nebūdama nekādās hierarhiskās attiecībās un nesaņemdama ārējus norādījumus no trešām personām, savus pienākumus pilda objektīvi, neatkarīgi un pilnīgi autonomi.

27

Otrkārt, attiecībā uz tās jurisdikcijas saistošo raksturu Tiesas judikatūras par LESD 267. pantu izpratnē Tiesa jau ir nospriedusi, ka autonomo kopienu iestāžu, kuru kompetencē ir izskatīt pārsūdzības publiskā iepirkuma jomā un kuru kompetence nav atkarīga no pušu vienošanās, nolēmumi ir tām saistoši pat tad, ja prasības celšana ir fakultatīva (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Montte, C‑546/16, EU:C:2018:752, 23. un 24. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

28

Šos apsvērumus neatspēko Tiesas judikatūra, kas izriet no 2020. gada 21. janvāra sprieduma Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17), jo, kā rakstveida apsvērumos norādījusi Spānijas valdība, šīs iestādes locekļiem ir garantēta neaizskaramība, kura tiek īstenota ar valsts tiesisko regulējumu un no kuras var atkāpties tikai šajā tiesiskajā regulējumā skaidri minētajos gadījumos.

29

No tā izriet, ka Órgano Administrativo de Recursos Contractuales de la Comunidad Autónoma de Euskadi (Basku zemes autonomās kopienas Administratīvās pārsūdzības iestāde publiskā iepirkuma jomā) atbilst kritērijiem, lai to varētu uzskatīt par valsts tiesu LESD 267. panta izpratnē, un ka Tiesai uzdotie jautājumi ir pieņemami.

30

Vispirms, kā izriet no šī sprieduma 14. punkta, jānorāda, ka strīdīgā līguma priekšmets ir tādu pakalpojumu sniegšana, kas ietilpst kategorijā “sociālie pakalpojumi bez izmitināšanas iespējām” (CPV kods 85312000‑9), kuri ietverti Publisko iepirkumu likuma IV pielikumā un iesniedzējtiesas skatījumā atbilst Direktīvas 2014/24 XIV pielikumam.

31

Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta d) punktu šo direktīvu piemēro XIV pielikumā uzskaitītajiem līgumiem tikai tad, ja šo līgumu vērtība ir vienāda ar vai pārsniedz šajā tiesību normā paredzēto 750000 EUR robežvērtību.

32

Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma redzams, ka strīdīgā līguma paredzamā vērtība ir 166250 EUR, kas tātad ir zem minētās robežvērtības. Tomēr saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu un kā tiesas sēdē apstiprināja Spānijas valdība, Spānijas likumdevējs ir vēlējies nodrošināt, lai Direktīvas 2014/24 noteikumi būtu tieši un bez nosacījumiem piemērojami arī līgumiem, kuru vērtība ir zemāka par minēto robežvērtību. Konkrētāk, pieņemdams Publisko iepirkumu likuma 145. pantu, lasot to kopsakarā ar šī likuma 47. papildnoteikumu, ar kuru transponēts Direktīvas 2014/24 67. pants par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijiem, Spānijas likumdevējs lēma paplašināt pēdējās minētās tiesību normas piemērošanu, attiecinot to arī uz līgumiem, kuru vērtība ir zemāka par minēto robežvērtību.

33

No pastāvīgās judikatūras izriet – kad valsts tiesību akti attiecībā uz risinājumiem, kas tajos ir paredzēti situācijām, uz kurām neattiecas Savienības tiesību akts, tieši un bez nosacījumiem atbilst šajā tiesību aktā paredzētajiem risinājumiem, pastāv zināma Savienības interese, lai tiesību normas, kas ir pārņemtas no minētā akta, tiktu interpretētas vienveidīgi. Tas ļauj izvairīties no interpretācijas atšķirībām nākotnē un nodrošināt vienādu attieksmi pret šīm situācijām un tām, kas ietilpst minēto tiesību normu piemērošanas jomā (spriedumi, 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi, C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 36. un 37. punkts, kā arī 2022. gada 16. jūnijs, Obshtina Razlog, C‑376/21, EU:C:2022:472, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tādēļ, pat ja strīdīgā līguma vērtība ir zemāka par Direktīvas 2014/24 4. panta d) punktā noteikto, pastāv zināma interese, lai Tiesa izskatītu pirmo uzdoto jautājumu.

35

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/24 67. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tāds kritērijs – kurš piemērojams, piešķirot tiesības slēgt publisku līgumu par sociālajiem pakalpojumiem bez izmitināšanas iespējām, un atbilstoši kuram tiek ņemts vērā algu izdevumu pieaugums, ko pretendents ierosinājis piemērot šo līgumu izpildošajam personālam un kas pārsniedz no spēkā esošā piemērojamā nozares koplīguma izrietošo līmeni, – ļauj līgumslēdzējai iestādei noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu minētās tiesību normas izpratnē.

36

Pirmām kārtām, Direktīvas 2014/24 67. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar 89. apsvērumu, paredzēts, ka, piešķirot publisko līgumu slēgšanas tiesības, līgumslēdzējas iestādes galvenokārt balstās uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju.

37

Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punktā noteikts, ka līgumslēdzējām iestādēm šis kritērijs jānosaka pēc cenas vai izmaksām, izmantojot rentabilitātes pieeju, un tajā var būt ietverta labākā cenas un kvalitātes attiecība, ko vērtē pēc vairākiem kritērijiem, tostarp pēc kvalitātes, vides un/vai sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu. Šīs tiesību normas, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 2014/24 90. un 92. apsvērumu, a)–c) apakšpunktā ir ietverts neizsmeļošs izmantojamo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju saraksts, un to vidū ir arī sociālie aspekti.

38

No tā izriet, ka tad, kad nav izveidots izsmeļošs līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju saraksts, līgumslēdzējai iestādei atbilstoši šīs direktīvas 67. panta 2. punktam ir ļauts noteikt tādus piešķiršanas kritērijus, kas ietver sociālos aspektus, ja vien uz šiem aspektiem attiecināmie kritēriji ir saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu.

39

Šajā ziņā jāatgādina – Tiesa ir nospriedusi, ka līgumslēdzējām iestādēm ir ļauts izvēlēties piešķiršanas kritērijus, kas balstīti uz sociālās politikas apsvērumiem, kuri var attiekties uz pakalpojumu, kas ir līguma priekšmets, izmantotājiem vai saņēmējiem, kā arī uz citām personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 10. maijs, Komisija/Nīderlande, C‑368/10, EU:C:2012:284, 85. punkts).

40

Tādēļ jānoskaidro, vai tāds līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijs – kurā tāpat kā strīdīgajā kritērijā ņemts vērā personāla, kas izpilda publisko līgumu, algu izdevumu pieaugums, kas pārsniedz līmeni, kāds izriet no spēkā esošā piemērojamā nozares koplīguma, – var būt daļa no “sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu”.

41

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 36. un 37. punktā, tā kā piešķiršanas kritērijs skar algu izdevumu pieaugumu, ko pretendents ierosinājis piemērot personām, kuras izpilda līgumu, salīdzinājumā ar to darba samaksas līmeni, kāds izriet no piemērojamā nozares koplīguma, jāatzīst, ka šis kritērijs, ņemot vērā tā raksturu, ir saistīts ar vienu no “sociālajiem aspektiem” Direktīvas 2014/24 67. panta 2. punkta izpratnē, jo šis jēdziens ir saprotams plaši.

42

Otrām kārtām, lai līgumslēdzēja iestāde varētu noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, izmantojot piešķiršanas kritēriju, kas skar “sociālu aspektu”, jāuzsver, ka šādam kritērijam jāatbilst arī pārējiem nosacījumiem, kas paredzēti šīs direktīvas 67. panta 2.–5. punktā, lasot tos kopsakarā ar 90. un 92. apsvērumu, proti, tam citstarp jābūt saistītam ar līguma priekšmetu un tas nedrīkst dot līgumslēdzējai iestādei neierobežotu izvēles brīvību.

43

Šajā ziņā jānorāda, ka iesniedzējtiesai ir šaubas tikai, pirmkārt, par to, vai starp līguma priekšmetu un strīdīgo kritēriju pastāv tāda saikne, kura tās skatījumā ir pārāk vispārīga, lai ļautu piešķirt tiesības noslēgt strīdīgo līgumu, un, otrkārt, par to, vai ar šo kritēriju varētu tikt pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem princips.

44

Šajā kontekstā, pirmām kārtām, attiecībā uz nosacījumu par saikni starp strīdīgo kritēriju un līguma priekšmetu, no Direktīvas 2014/24 67. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar 97. apsvērumu, izriet, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji ir uzskatāmi par saistītiem ar publiskā līguma priekšmetu, ja tie uz pakalpojumiem, kas sniedzami saskaņā ar līgumu, attiecas jebkurā to aprites cikla aspektā un jebkurā tā posmā, ieskaitot faktorus, kas saistīti ar konkrēto šo pakalpojumu sniegšanas procesu, pat ja šādi faktori nepieder to materiālajai būtībai.

45

Šīs tiesību normas plašais formulējums tādējādi neliedz līgumslēdzējai iestādei, izmantojot līguma par sociālajiem pakalpojumiem bez izmitināšanas iespējām slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju, konkrētā situācijā ņemt vērā algu izdevumu pieaugumu, ko pretendents ierosinājis piemērot tam personālam, kurš izpilda līgumu, salīdzinājumā ar to darba samaksas līmeni, kāds izriet no piemērojamā nozares koplīguma.

46

No šī sprieduma 44. punkta izriet, ka saiknes starp strīdīgo kritēriju un strīdīgā līguma priekšmetu esība jāizvērtē, ņemot vērā tā pakalpojuma īpatnības, kas ir līguma priekšmets. Lai gan šādas saiknes esība jāizvērtē iesniedzējtiesai, šajā lietā jānorāda, ka minētajam līgumam ir raksturīga, pirmkārt, tam piemītošā darbietilpība un, otrkārt, grūtības, ar kādām līgumslēdzēja iestāde saskaras, nodrošinādama nepārtrauktu un kvalitatīvu pakalpojumu tā saņēmējiem, proti, personām, kas ir nelabvēlīgā un neaizsargātā situācijā.

47

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 46.–48. punktā, pirmkārt, jāatzīst, ka atlīdzību, ko izraudzītais pretendents saņem par sniegtajiem pakalpojumiem, lielā mērā nosaka tā personāla algu izmaksas, kas sniedz pakalpojumu, tādēļ strīdīgais kritērijs ir saistīts ar līguma priekšmetu. Otrkārt, šāda veida līguma gadījumā nav nepamatoti uzskatīt, ka tāds līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijs, kurā ņemta vērā līgumu izpildošā personāla darba samaksa, kas ir izdevīgāka nekā spēkā esošajā nozares koplīgumā paredzētā, var veicināt šī mērķa sasniegšanu, uzlabojot pakalpojuma kvalitāti, pieejamību un nepārtrauktību šo pakalpojumu saņemošajām personām, proti, personām, kas ir nelabvēlīgā un neaizsargātā situācijā, jo, pateicoties izdevīgākai darba samaksai, palielinātos iespēja saglabāt līgumu izpildošo personālu un pieņemt darbā personālu ar augstāku kvalifikāciju.

48

Šo interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2014/24 76. panta 2. punkts, kurā saistībā ar šīs direktīvas XIV pielikumā uzskaitītajiem sociālajiem pakalpojumiem paredzēts, ka līgumslēdzējas iestādes var ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt pakalpojumu kvalitāti, nepārtrauktību, piekļūstamību un pieejamību, kā arī dažādu kategoriju lietotāju, tostarp nelabvēlīgā situācijā nonākušu un neaizsargātu iedzīvotāju grupu, īpašās vajadzības.

49

Tādēļ, ņemdama vērā algu izdevumu pieaugumu, ko pretendents ierosinājis piemērot līgumu izpildošajam personālam un kas pārsniedz no spēkā esošā piemērojamā nozares koplīguma izrietošo līmeni, līgumslēdzēja iestāde var uzlabot to sociālo pakalpojumu bez izmitināšanas iespējām, kas ir strīdīgā līguma priekšmets, kvalitāti, nepārtrauktību un pieejamību.

50

Otrām kārtām, saistībā ar iesniedzējtiesas šaubām par to, ka ar strīdīgo kritēriju varētu tikt pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem princips, jo tas radītu nelabvēlīgāku situāciju pretendentiem, kuriem ir mazākas iespējas maksāt tādas algas, kas ir lielākas nekā spēkā esošajā nozares koplīgumā paredzētās, piemēram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri, tieši pateicoties to zemākajām algu izmaksām, varētu iesniegt konkurētspējīgus piedāvājumus, jānorāda turpmāk minētais.

51

Saskaņā ar Direktīvas 2014/24 67. panta 4. punktu, lasot to šīs direktīvas 90. apsvēruma gaismā, piešķiršanas kritērijiem nevar būt tādu seku, ka līgumslēdzējai iestādei tiek dota neierobežota izvēles brīvība. Šiem kritērijiem jānodrošina atbilstība pārredzamības, diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem, piešķirot līgumu slēgšanas tiesības, lai nodrošinātu piedāvājumu relatīvās vērtības objektīvu salīdzināšanu.

52

Direktīvas 2014/24 18. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēts, ka līgumslēdzējas iestādes nodrošina vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret visiem ekonomikas dalībniekiem. Vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principu mērķis ir veicināt veselīgas un efektīvas konkurences attīstību starp pretendentiem, kas piedalās publiskā iepirkuma procedūrā. Saskaņā ar šiem principiem pretendentiem jābūt vienlīdzīgā situācijā gan brīdī, kad tie sagatavo piedāvājumus, gan brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde tos vērtē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 13. jūnijs, BibMedia, C‑737/22, EU:C:2024:495, 30. punkts). Šie principi noteic, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Conacee, C‑598/19, EU:C:2021:810, 36. punkts).

53

Šīs direktīvas 18. panta 1. punkta otrajā daļā tāpat ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde nevar noteikt tādus piešķiršanas kritērijus, kas rada nepamatoti izdevīgākus vai mazāk izdevīgus apstākļus noteiktiem ekonomikas dalībniekiem tiem raksturīgo iezīmju dēļ vai rada mākslīgus šķēršļus noteiktiem ekonomikas dalībniekiem.

54

Šajā lietā tomēr jākonstatē, ka Tiesas rīcībā nav informācijas, kas ļautu noteikt, vai strīdīgais kritērijs var radīt šādu diskriminējošu ietekmi uz noteiktiem ekonomikas dalībniekiem, piemēram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

55

Lai gan šī pārbaude ir jāveic iesniedzējtiesai, tomēr jāatgādina, ka pārbaude veicama, ņemot vērā to dokumentāciju, kas bijusi līgumslēdzējas iestādes rīcībā, tai nosakot savas vajadzības, kā arī ņemot vērā tās, iespējams, iepriekš īstenotās apspriedes ar pakalpojuma lietotājiem vai saņēmējiem un personālu, kas sniedz šo pakalpojumu, kā arī tās, iespējams, īstenotās apspriedes pirms līguma noslēgšanas vai jebkuru citu dokumentu, kas var pamatot šāda piešķiršanas kritērija izraisītu izslēgšanas efektu.

56

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 67. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tāds kritērijs – kurš piemērojams, piešķirot tiesības slēgt publisku līgumu par sociālajiem pakalpojumiem bez izmitināšanas iespējām, un atbilstoši kuram tiek ņemts vērā algu izdevumu pieaugums, ko pretendents ierosinājis piemērot šo līgumu izpildošajam personālam un kas pārsniedz no spēkā esošā piemērojamā nozares koplīguma izrietošo līmeni, – ļauj līgumslēdzējai iestādei noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu šīs tiesību normas izpratnē.

57

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 96/71 un LESD 56. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu kritēriju, kurš piemērojams, piešķirot tiesības slēgt publisku līgumu par sociālajiem pakalpojumiem bez izmitināšanas iespējām, un atbilstoši kuram tiek ņemts vērā algu izdevumu pieaugums, ko pretendents ierosinājis piemērot šo līgumu izpildošajam personālam un kas pārsniedz no spēkā esošā piemērojamā nozares koplīguma izrietošo līmeni.

58

Spānijas valdība un Eiropas Komisija apgalvo, ka šis jautājums nav pieņemams, jo pamatlietā nav nekādu pārrobežu elementu, kas ir nepieciešami gan LESD 56. panta, gan Direktīvas 96/71 interpretācijai. Proti, pirmkārt, strīdīgajā iepirkuma procedūrā neesot piedalījies neviens pretendents, kurš būtu iedibināts citas dalībvalsts teritorijā, nevis tajā, kurā atrodas līgumslēdzēja iestāde, otrkārt, pakalpojums, kas ir šī līguma priekšmets, neesot pārrobežu pakalpojumu sniegšana, kas ietver darba ņēmēju norīkošanu darbā, un, treškārt, līguma raksturs, kā arī tā nelielā vērtība neliecina par pārrobežu elementu.

59

Šajā ziņā jānorāda – kā izriet no šī sprieduma 14. un 15. punkta, strīdīgais līgums ir līgums par sociālajiem pakalpojumiem bez izmitināšanas iespējām, kura vērtība – 166250 EUR – nepārsniedz Direktīvas 2014/24 4. panta d) punktā noteikto robežvērtību. Kā izriet no šīs direktīvas 114. apsvēruma, šāda veida pakalpojumiem ir neliela pārrobežu dimensija, jo tie tiek sniegti konkrētā kontekstā, kas būtiski atšķiras dažādās dalībvalstīs atšķirīgu kultūras tradīciju dēļ, tāpēc tie parasti neinteresē citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējus, ja vien nav konkrētu norāžu, kas liecina par pretējo, piemēram, Savienības finansējums pārrobežu projektiem.

60

Šajā kontekstā jāatgādina, ka noteiktas pārrobežu intereses esība nevar tikt secināta hipotētiski no zināmiem elementiem, kas, aplūkoti abstrakti, varētu būt norādes šajā ziņā, bet tai ir skaidri jāizriet no attiecīgā līguma apstākļu konkrēta vērtējuma. It īpaši iesniedzējtiesa nevar vienkārši sniegt Tiesai elementus, kas ļauj neizslēgt noteiktas pārrobežu intereses esību, bet tieši otrādi – tai ir jāsniedz ziņas, kas pierāda tās esību (spriedums, 2016. gada 6. oktobris, Tecnoedi Costruzioni, C‑318/15, EU:C:2016:747, 22. punkts).

61

Tomēr iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sniegusi nekādas konkrētas norādes, kas pierādītu pārrobežu elementa esību.

62

Turklāt iesniedzējtiesai – atbilstoši tam, kas prasīts Tiesas Reglamenta 94. pantā, – ir jānorāda Tiesai, kāpēc tajā izskatāmajai lietai, lai gan tai ir pilnīgi iekšējs raksturs, ir saikne ar Savienības tiesību normām par pamatbrīvībām, kura prasīto prejudiciālo interpretāciju padara vajadzīgu strīda atrisināšanai (spriedumi, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 55. punkts, un 2022. gada 14. jūlijs, ASADE, C‑436/20, EU:C:2022:559, 47. punkts).

63

Jākonstatē, ka iesniedzējtiesa nav paskaidrojusi, kāpēc, lai gan tajā izskatāmajai lietai ir pilnīgi iekšējs raksturs, ir nepieciešama LESD 56. panta interpretācija. It īpaši iesniedzējtiesa nav nepārprotami norādījusi, ka pastāv kāds no 2016. gada 15. novembra sprieduma Ullens de Schooten (C‑268/15, EU:C:2016:874) 50.–53. punktā minētajiem gadījumiem.

64

Tāpēc otrais prejudiciālais jautājums nav pieņemams.

65

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 28. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu kritēriju, kurš piemērojams, piešķirot tiesības slēgt publisku līgumu par sociālajiem pakalpojumiem bez izmitināšanas iespējām, un atbilstoši kuram, pirmkārt, tiek ņemts vērā algu izdevumu pieaugums, ko pretendents ierosinājis piemērot šo līgumu izpildošajam personālam un kas pārsniedz no spēkā esošā piemērojamā nozares koplīguma izrietošo līmeni, un, otrkārt, šim pretendentam pēc koplīguma sarunām ar minētā personāla pārstāvjiem ir jāprecizē, kādā veidā tiks nodrošināts algu palielinājums, kā arī jāveic darbības, lai noslēgtu koplīgumu, kas tiks piemērots šim personālam.

66

Vispirms jānorāda, ka atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tās noteikumi uz dalībvalstīm attiecas tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Jēdziens “Savienības tiesību aktu īstenošana” paredz, ka jābūt savstarpējai saiknei starp Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts pasākumu, kas ir ciešāka nekā divu jomu līdzīgums vai vienas jomas netieša ietekme uz otru jomu (spriedums, 2024. gada 28. novembris, PT (Vienošanās starp prokuroru un noziedzīga nodarījuma izdarītāju), C‑432/22, EU:C:2024:987, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šajā ziņā jānorāda – no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā piemērojamais Publisko iepirkumu likums ir leģislatīvs akts, ar kuru valsts tiesībās transponēta Direktīva 2014/24. Turklāt, kā redzams no šī sprieduma 30.–34. punkta, tad, ja strīdīgā līguma vērtība ir mazāka par Direktīvas 2014/24 4. panta d) punktā noteikto robežvērtību, Publisko iepirkumu likuma 145. pantā – lasot to kopsakarā ar šī likuma 47. papildnoteikumu un kā Spānijas valdība apstiprināja tiesas sēdē – paredzēts, ka valsts tiesību aktiem attiecībā uz risinājumiem situācijām, uz kurām šī direktīva neattiecas, tieši un bez nosacījumiem jāatbilst minētajā direktīvā paredzētajiem risinājumiem, tādēļ, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 23. punktā, ir piemērojams Hartas 28. pants.

68

Jāatgādina, ka atbilstoši šai Hartas normai darba ņēmējiem un darba devējiem vai attiecīgām to organizācijām saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi citstarp ir tiesības iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus attiecīgajos līmeņos.

69

Ievērojot Savienības acquis šajā jomā, un it īpaši LESD 152. panta pirmo daļu, kurā noteikts, ka Savienība “atzīst un savā līmenī veicina sociālo partneru lomu, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību”, un “veicina dialogu sociālo partneru starpā, ievērojot viņu autonomiju”, jānorāda, ka Hartas 28. pantā ir paredzēta sociālo partneru autonomija. Šī autonomija nozīmē, ka sarunās par tāda nolīguma, kas ir vienīgi sociālo partneru lieta, noslēgšanu tie var brīvi apspriesties un rīkoties, nesaņemdami rīkojumus vai norādījumus ne no viena, tajā skaitā ne no dalībvalstīm, ne Savienības iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 15. decembris, TimePartner Personalmanagement, C‑311/21, EU:C:2022:983, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

No tā izriet, ka sociālajiem partneriem ir plaša rīcības brīvība, ne tikai izvēloties, kuru no sociālās un nodarbinātības politikas jomā noteiktajiem mērķiem censties sasniegt, bet arī nosakot pasākumus, ar kuriem šo mērķi var sasniegt (spriedums, 2022. gada 15. decembris, TimePartner Personalmanagement, C‑311/21, EU:C:2022:983, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Tā kā uz tiesībām iesaistīties koplīguma sarunās ir attiecināmas Savienības tiesību normas, tās šo tiesību piemērošanas jomā ir izmantojamas atbilstoši šīm tiesībām. Lai gan tādējādi sociālajiem partneriem ir plaša rīcības brīvība koplīgumu apspriešanā un noslēgšanā, šo rīcības brīvību ierobežo pienākums nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu (spriedums, 2022. gada 15. decembris, TimePartner Personalmanagement, C‑311/21, EU:C:2022:983, 74. un 75. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

72

Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka strīdīgais kritērijs paredz vien to, pirmkārt, ka pretendentam ne vēlāk kā mēneša laikā no līguma noslēgšanas un pēc sarunām ar personāla pārstāvjiem jāprecizē, kādā veidā tiks nodrošināts algu palielinājums, un, otrkārt, ka izraudzītajam pretendentam jāveic darbības, lai noslēgtu vienošanos par līguma izpildei norīkotā personāla darba nosacījumiem.

73

Neviens no šiem diviem minētā kritērija aspektiem neapdraud attiecīgo sociālo partneru autonomiju koplīguma sarunās.

74

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 70. punktā, strīdīgais kritērijs nevis apdraud darba devēja, kam piešķirtas tiesības slēgt līgumu, no vienas puses, un par līguma izpildi atbildīgā personāla pārstāvju, no otras puses, tiesības iesaistīties koplīguma sarunās, bet gan veicina sociālo partneru dialogu un attiecīgi atvieglo minēto tiesību izmantošanu, uzdodot izraudzītajam pretendentam tikai veikt darbības, lai noslēgtu koplīgumu ar līguma izpildei norīkotā personāla pārstāvjiem, neierobežojot to tiesības piedalīties darba samaksas palielinājuma, kā arī darba nosacījumu noteikšanā. Proti, no piešķiršanas kritērija izrietošā prasība, ka izraudzītajam pretendentam, pildot tā piedāvājumā pausto apņemšanos, jāapspriež ar publiskā līguma izpildei norīkotā personāla pārstāvjiem, kādā veidā tiks nodrošināts algu palielinājums, a priori nevar likt šiem pārstāvjiem piešķiršanas kritērijā noteiktajā termiņā pieņemt visus pretendenta piedāvājumā ietvertos piedāvājumus; tas tomēr jāpārbauda iesniedzējtiesai.

75

Visbeidzot, attiecībā uz iesniedzējtiesas jautājumu par to, ka šāda koplīguma noslēgšana varētu radīt darba samaksas atšķirības starp personālu, kam uzticēts izpildīt strīdīgo līgumu, un personālu, kam uzticēta cita salīdzināma līguma izpilde, jo pirmajam minētajam tiktu piemēroti izdevīgāki darba samaksas elementi, jākonstatē, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav nekādu norāžu par konkrēto strīdīgā kritērija ietekmi uz personāla darba samaksu uzņēmumā, kuram piešķirtas tiesības slēgt šo līgumu. Tādēļ Tiesai nav pietiekamas informācijas, lai varētu izskatīt šo iesniedzējtiesas jautājuma aspektu.

76

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Hartas 28. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu kritēriju, kurš piemērojams, piešķirot tiesības slēgt publisku līgumu par sociālajiem pakalpojumiem bez izmitināšanas iespējām, un atbilstoši kuram, pirmkārt, tiek ņemts vērā algu izdevumu pieaugums, ko pretendents ierosinājis piemērot šo līgumu izpildošajam personālam un kas pārsniedz no spēkā esošā piemērojamā nozares koplīguma izrietošo līmeni, un, otrkārt, šim pretendentam pēc koplīguma sarunām ar minētā personāla pārstāvjiem ir jāprecizē, kādā veidā tiks nodrošināts algu palielinājums, kā arī jāveic darbības, lai noslēgtu koplīgumu, kas tiks piemērots šim personālam.

77

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: