Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2026. gada 8. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – Tiešā atbalsta shēmas – Regula (EK) Nr. 1782/2003 – 20. panta 1. punkts – Lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma – Administrācijas un kontroles procedūru efektivitāte – Regula (EK) Nr. 796/2004 – 68. pants – Lauksaimnieka pienākums deklarēt platības un pareizi norādīt apsaimniekoto zemes gabalu un tā robežas – Samazinājumi un nepiešķiršana pārāk lielas platības deklarēšanas gadījumos – Izņēmumi – Jēdziens “pareiza faktiskā informācija” – Valsts atbildība par kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts Savienības tiesību pārkāpumu dēļ – Pārkāpums, kurā vainojama valsts tiesa, kas pieņem nolēmumu pēdējā instancē – Tādas tiesību normas neesība, kuras mērķis būtu piešķirt tiesības privātpersonām
Lietā C‑163/24
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) iesniegusi ar 2023. gada 21. decembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2024. gada 1. martā, tiesvedībā
BX
pret
Statul Român – Ministerul Finanțelor Publice,
Curtea de Apel Bucureşti,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks T. fon Danvics [T. von Danwitz], palātu priekšsēdētāji F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe], L. Arasteja Saūna [L. Arastey Sahún], J. Pasers [J. Passer] un F. Šalīns [F. Schalin], tiesneši S. Rodins [S. Rodin], J. Regans [E. Regan], D. Gracijs [D. Gratsias], M. Gavalecs [M. Gavalec] (referents), Z. Čehi [Z. Csehi], S. Žervazonī [S. Gervasoni], N. Fengers [N. Fenger] un R. Frendo [R. Frendo],
ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],
sekretāre: R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2025. gada 20. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– BX personīgi un I. Kis, advokāte,
– Rumānijas valdības vārdā – E. Gane, L. Ghiță un L. Lițu, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. C. Becker un L. Radu Bouyon, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2025. gada 2. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 20. panta 1. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003 (2003. gada 29. septembris), ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV 2003, L 270, 1. lpp.; labojums – OV 2004, L 94, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2008. gada 9. oktobra Regulu (EK) Nr. 1009/2008 (OV 2008, L 276, 1. lpp.) (turpmāk – Regula Nr. 1782/2003), kā arī 68. panta 1. punktu Komisijas Regulā (EK) Nr. 796/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (OV 2004, L 141, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2007. gada 4. aprīļa Regulu (EK) Nr. 381/2007 (OV 2007, L 95, 8. lpp.) (turpmāk – Regula Nr. 796/2004).
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp lauksaimnieku BX un Statul Român – Ministerul Finanţelor Publice (Rumānijas valsts, ko pārstāv Finanšu ministrija), kā arī Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija), kurā tiek lūgts atzīt šīs dalībvalsts atbildību par to, ka minētā tiesa nav ievērojusi Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punktu un Regulas Nr. 796/2004 68. pantu, kā arī LESD 267. panta trešajā daļā paredzēto pienākumu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Tiesiskais regulējums
Savienības tiesības
LESD
3 LESD 267. pantā noteikts:
“Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par:
a) Līgumu interpretāciju,
b) Savienības iestāžu vai struktūru tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju.
Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu.
Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāgriežas Tiesā.
[..]”
Regula Nr. 1782/2003
4 Regulas Nr. 1782/2003, kas bija piemērojama pamatlietā, 11. un 13.–16. apsvērumā bija teikts:
“(11) Lai uzlabotu administrācijas un kontroles mehānismu efektivitāti un lietderību, jākoriģē sistēma, kura izveidota ar Padomes 1992. gada 27. novembra Regulu (EEK) Nr. 3508/92, ar ko izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu dažām Kopienas atbalsta shēmām [(OV 1992, L 355, 1. lpp.)] [..].
[..]
(13) Integrētās [administrācijas un kontroles] sistēmas dažādo sastāvdaļu nolūks ir efektīvāka administrācija un kontrole. [..]
(14) Ņemot vērā sistēmas sarežģītību un lielo izskatāmo atbalsta pieteikumu skaitu, ir būtiski izmantot atbilstošus tehniskos resursus un administrācijas un kontroles metodes. Tāpēc integrētajai sistēmai katrā dalībvalstī jāietver elektroniska datu bāze, lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma, atbalsta pieteikumi no lauksaimniekiem, saskaņota kontroles sistēma un – vienreizējo maksājumu shēmā – tiesību uz maksājumu identificēšanas un reģistrēšanas sistēma.
(15) Lai savāktos datus varētu apstrādāt un izmantot atbalsta pieteikumu pārbaudīšanai, jāizveido augstas efektivitātes elektroniska datu bāze, kas jo īpaši ļauj veikt kontrolpārbaudes.
(16) Lauksaimniecības zemes gabalu identifikācija ir pamatelements, lai pareizi piemērotu ar platību saistītās shēmas. Pieredze liecina, ka esošajām metodēm ir zināmi trūkumi. Tāpēc jāparedz identifikācijas sistēmas izveide, vajadzības gadījumā izmantojot attālo izpēti.”
5 Šīs regulas 13.–16. pants attiecās uz konsultāciju sistēmu zemes un saimniecību pārvaldības jomā, sauktu par “saimniecību konsultatīvo sistēmu”.
6 Minētās regulas 17. panta “Darbības joma” pirmajā daļā bija noteikts:
“Katra dalībvalsts izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu, še turpmāk “integrētā sistēma”.”
7 Šīs pašas regulas 18. panta “Integrētās sistēmas elementi” 1. punkta b) apakšpunktā bija paredzēts:
“Integrētajā sistēmā ietilpst šādi elementi:
[..]
b) lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu identifikācijas sistēma.”
8 Regulas Nr. 1782/2003 19. panta “Elektroniska datu bāze” 1. punktā bija noteikts:
“Elektroniskajā datu bāzē par katru lauksaimniecības uzņēmumu reģistrē datus, kas iegūti no atbalsta pieteikumiem.
Šī datu bāze jo īpaši ļauj ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību tieši un tūlīt iegūt datus, kas attiecas uz kalendārajiem un/vai tirdzniecības gadiem, sākot no 2000. gada, un datus attiecībā uz pabalstiem, kas piešķirti saskaņā ar IV sadaļas 10.b nodaļu, sākot no 1998. gada 1. maija.”
9 Šīs regulas 20. panta “Lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu identifikācijas sistēma” 1. punktā bija paredzēts:
“Lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu identifikācijas sistēmu izveido, pamatojoties uz kartēm vai zemesgrāmatas aktiem, vai citiem kartogrāfiskiem materiāliem. Tiek izmantotas elektroniskas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas metodes, vēlams, ietverot tajās ortofotografēšanu no gaisa vai kosmosa, ar viendabīgu standartu, kas garantē precizitāti, kura ir vismaz līdzvērtīga kartogrāfijai mērogā 1:10 000.”
10 Minētās regulas 21. pants “Tiesību uz maksājumu identifikācijas un reģistrācijas sistēma” bija formulēts šādi:
“1. Tiesību uz maksājumu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu izveido tā, lai varētu pārbaudīt tiesības un veikt kontrolpārbaudes attiecībā uz atbalsta pieteikumiem un lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmu.
2. Šī sistēma ļauj ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību tieši un tūlīt iepazīties ar datiem, kas attiecas uz vismaz trīs iepriekšējiem kalendārajiem un/vai tirdzniecības gadiem pēc kārtas.”
11 Šīs pašas regulas 22. pants “Atbalsta pieteikumi” bija izteikts šādā redakcijā:
“1. Katru gadu lauksaimnieki iesniedz pieteikumus par tiešajiem maksājumiem, uz kuriem attiecas integrētā sistēma, attiecīgā gadījumā norādot:
– visus lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalus saimniecībā,
[..].
2. Dalībvalsts var nolemt, ka atbalsta pieteikumā jāietver tikai izmaiņas attiecībā uz iepriekšējā gadā iesniegto atbalsta pieteikumu. Dalībvalsts izplata iepriekš iespiestas veidlapas, pamatojoties uz platībām, kas noteiktas iepriekšējā gadā, un piegādā karšu materiālu, kurā norāda minēto platību atrašanās vietu un attiecīgā gadījumā olīvkoku izvietojumu.
[..]”
12 Regulas Nr. 1782/2003 23. panta “Atbalsta piešķiršanas nosacījumu pārbaude” 1. punktā bija noteikts:
“Dalībvalstis veic administratīvas pārbaudes par atbalsta pieteikumiem, pārbaudot arī platības, par kurām ir tiesības pretendēt uz atbalstu, un atbilstošās tiesības uz maksājumu.”
Regula Nr. 796/2004
13 Regulas Nr. 796/2004, kas bija piemērojama pamatlietā, 13. un 55. apsvērumā bija teikts:
“(13) Lai nodrošinātu efektīvu kontroli, jebkurš platību izmantošanas veids un attiecīgās atbalsta shēmas jādeklarē vienlaikus. Tādēļ jāparedz tāda vienota atbalsta pieteikuma iesniegšana, kurā ietverti visi atbalsta pieteikumi, kas kaut kādā veidā ir saistīti ar platību.
[..]
(55) Lai efektīvi aizsargātu Kopienas finansiālās intereses, jānosaka atbilstoši pasākumi pārkāpumu un krāpšanas apkarošanai. Jāparedz atsevišķi pasākumi, ja ir konstatēti pārkāpumi saistībā ar atbilstības kritērijiem dažādajām attiecīgajām atbalsta shēmām.”
14 Šīs regulas 2. panta “Definīcijas” 22. punktā bija paredzēts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
[..]
22. “Apstiprināta platība” ir platība, attiecībā uz kuru ir ievēroti visi nosacījumi, kas paredzēti noteikumos par atbalsta piešķiršanu; attiecībā uz vienreizējo maksājumu shēmu deklarēto platību var uzskatīt par apstiprinātu tikai tad, ja faktiski ir deklarēts arī atbilstošs tiesību uz maksājumu skaits.”
15 Minētās regulas 12. panta “Vienotā pieteikuma saturs” 1. punkta d) apakšpunktā bija noteikts:
“Vienotajā pieteikumā ietver visu informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu tiesības pretendēt uz atbalstu, jo īpaši:
[..]
d) sīku informāciju, kas sniedz iespēju identificēt visus lauksaimniecības zemes gabalus saimniecībā, to platību, kas izteikta hektāros līdz divām decimāldaļām, atrašanās vietu un attiecīgā gadījumā izmantošanas veidu, kā arī to, vai lauksaimniecības zemes gabalu apūdeņo.”
16 Regulas Nr. 796/2004 15. panta “Vienoto pieteikumu grozījumi” 3. punktā bija paredzēts:
“Ja kompetentā iestāde jau ir informējusi lauksaimnieku par pārkāpumiem vienotajā pieteikumā vai ja tā ir paziņojusi lauksaimniekam par nodomu veikt pārbaudi uz vietas, un ja šajā pārbaudē uz vietas atklāj pārkāpumus, attiecībā uz tiem lauksaimniecības zemes gabaliem, saistībā ar kuriem ir konstatēti pārkāpumi, grozījumi saskaņā ar 1. punktu nav atļauti.”
17 Regulas Nr. 796/2004 22. pantā “Atbalsta pieteikumu atsaukšana” bija noteikts:
“1. Atbalsta pieteikumu var jebkurā laikā pilnīgi vai daļēji rakstiski atsaukt.
[..]
Ja kompetentā iestāde jau ir informējusi lauksaimnieku par pārkāpumiem atbalsta pieteikumā vai ja kompetentā iestāde ir paziņojusi lauksaimniekam par nodomu veikt pārbaudi uz vietas, un ja šajā pārbaudē uz vietas atklāj pārkāpumus, tomēr nav atļauts atsaukt tās atbalsta pieteikuma daļas, attiecībā uz kurām ir konstatēti pārkāpumi.
2. Pēc atsaukšanas saskaņā ar 1. punktu prasītājs ir tādā pašā situācijā, kādā viņš bija, pirms iesniedza attiecīgo atbalsta pieteikumu vai atbalsta pieteikuma daļu.”
18 Šīs regulas 24. panta “Kontrolpārbaudes” 1. punkta c) apakšpunktā bija precizēts:
“Regulas [Nr. 1782/2003] 23. pantā minētās administratīvās pārbaudes nodrošina pārkāpumu atklāšanu, jo īpaši automātisko atklāšanu, izmantojot datorizētus līdzekļus, ieskaitot kontrolpārbaudes:
[..]
c) attiecībā uz vienotajā pieteikumā deklarētajiem lauksaimniecības zemes gabaliem un lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmā iekļautajiem bāzes zemes gabaliem, lai pārbaudītu tiesības pretendēt uz atbalstu par platībām kā tādām.
[..]”
19 Minētās regulas 51. panta “Samazinājumi un nepiešķiršana deklarēšanas pārsnieguma gadījumos” 1. punktā būtībā bija paredzēts, ka tad, ja konstatētā starpība starp deklarēto platību un platību, kas apstiprināta saskaņā ar šo pašu regulu, bija lielāka par 20 % no apstiprinātās platības, par attiecīgo kultūraugu grupu “platībatkarīgo” atbalstu nepiešķīra.
20 Minētās regulas 68. panta “Izņēmumi, piemērojot samazinājumus un nepiešķiršanu” 1. punktā bija precizēts:
“Regulas I nodaļā paredzētos samazinājumus un nepiešķiršanu nepiemēro, ja lauksaimnieks ir iesniedzis pareizu faktisko informāciju vai ja viņš var citādi pierādīt, ka nav vainojams.”
Regula Nr. 1973/2004
21 Komisijas Regulā (EK) Nr. 1973/2004 (2004. gada 29. oktobris), ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1782/2003 piemērošanai attiecībā uz šīs Regulas IV un IV a) sadaļā minētajām atbalsta shēmām un atmatā atstātas zemes izmantošanu izejvielu ražošanai (OV 2004, L 345, 1. lpp.), bija ietverts 138. pants “Kritērijiem atbilstošo nosacījumu samazināšana un izslēgšana”. Saskaņā ar šā panta 1. punkta pirmo un otro daļu – ja pēc administratīvās pārbaudes vai pārbaudes uz vietas tiek noskaidrots, ka konstatētā atšķirība starp deklarēto platību un apstiprināto platību Regulas Nr. 796/2004 2. panta 22. punkta izpratnē bija no 30 % līdz 50 % no apstiprinātās platības, atbalsts par attiecīgo gadu netiek piešķirts.
Rumānijas tiesības
22 2006. gada 21. decembra Ordonanța de urgență a guvernului nr. 125/2006 pentru aprobarea schemelor de plăți directe și plăți naționale directe complementare, care se acordă în agricultură începând cu anul 2007, și pentru modificarea articolului 2 din Legea nr. 36/1991 privind societățile agricole și alte forme de asociere în agricultură (Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 125/2006, ar ko apstiprina tiešo maksājumu shēmas un valsts papildu tiešos maksājumus, kuri lauksaimniecības jomā piešķirti no 2007. gada, un ar ko groza 2006. gada 21. decembra Likuma Nr. 36/1991 par lauksaimniecības sabiedrībām un citām apvienībām lauksaimniecībā 2. pantu; 2006. gada 29. decembra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 1043), pamatlietas faktiem piemērojamajā redakcijā, 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā bija noteikts:
“Lai saņemtu maksājumus vienotā platībmaksājuma shēmu ietvaros, pieteikuma iesniedzējiem jābūt reģistrētiem Lauksaimnieku reģistrā, ko pārvalda Agenția de Plăți și Intervenție pentru Agricultură (Lauksaimniecības maksājumu un intervences aģentūra, Rumānija), jāiesniedz maksājumu pieteikums noteiktā termiņā un jāatbilst šādiem vispārīgiem nosacījumiem:
[..]
b) jādeklarē visi lauksaimniecības zemes gabali;
c) jāiesniedz patiesi, pilnīgi un pilnībā pamatoti dati platībmaksājuma pieteikuma veidlapā un pievienotajos dokumentos, tostarp platību sarakstā – pretējā gadījumā var tikt piemēroti kriminālsodi;
[..].”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
23 2007. gada 14. maijā Rumānijas lauksaimnieks BX iesniedza Agenția de Plăți și Intervenție pentru Agricultură – Centrul Județean Argeș (Lauksaimniecības maksājumu un intervences aģentūra – Ardžešas apgabala centrs, Rumānija; turpmāk – Ardžešas APIA) pieteikumu par 2007. gadu saistībā ar vienoto platībmaksājumu un mazāk labvēlīgiem lauksaimniecības apgabaliem paredzētām shēmām. Šajā pieteikumā bija norādīta 264,71 hektārus (ha) liela kopējā lauksaimniecības platība, kas sastāvēja no vairākiem zemes gabaliem un ietvēra 129,09 ha Rukaras [Rucăr] apdzīvotajā vietā – to attiecīgās platības BX bija noteicis un identificējis, izmantojot Ardžešas APIA izsniegtās topogrāfiskās kartes.
24 Pēc tam, kad administratīvajā pārbaudē tika konstatēts, ka par atsevišķām BX deklarētajām platībām vienoto platībmaksājumu bija pieprasījušas arī citas personas, Ardžešas APIA pieprasīja BX un citām attiecīgajām personām sniegt paskaidrojumus. Pēc katra lauksaimnieka izmantoto platību apstiprināšanas BX un šīs personas 2007. gada 28. novembrī norādīja, ka BX apsaimnieko tikai 45 ha no 129,09 ha, ko viņš bija deklarējis pieteikumā attiecībā uz Rukaras apdzīvoto vietu.
25 Tajā pašā dienā BX iesniedza Ardžešas APIA veidlapu M.1.1. “Grozījumi deklarācijā par platību” (turpmāk – veidlapa M.1.1.), lai šajā ziņā labotu 2007. gada 14. maijā iesniegto pieteikumu. BX iesniedza arī rokrakstā sagatavotu paziņojumu, kurā viņš paskaidroja, ka atšķirība starp viņa sākotnējo deklarāciju un grozīto deklarāciju izriet, pirmkārt, no Găinațu Mic (Rumānija) kalnu robežu kļūdainas noteikšanas, jo Ardžešas APIA topogrāfiskajās kartēs nav nekādu norāžu, un, otrkārt, no starpības starp zemes gabala nomas līgumā norādīto platību un abu šos kalnus veidojošo fizisko bloku platības summu.
26 Ar 2008. gada 28. maija lēmumu Ardžešas APIA atzina, ka BX sākotnēji deklarētā 264,71 ha platība par 46,56 % pārsniedz faktisko platību, kas ir 180,62 ha, un līdz ar to izslēdza viņa atbalsta pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu.
27 BX cēla prasību Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija), lūdzot tostarp atcelt šo lēmumu un piespriest Ardžešas APIA viņam samaksāt 697 391 EUR kā atlīdzību par kaitējumu, kas, pēc viņa domām, viņam esot nodarīts ar prettiesisku viņa atbalsta pieteikuma par 2007. gadu noraidījumu. Viņš apgalvoja, ka viņam pārmestajā pārāk lielo platību deklarēšanā ir vainojama Ardžešas APIA, kura viņam esot sniegusi nepietiekami precīzas un Regulas Nr. 1782/2003 20. pantam neatbilstošas topogrāfiskās kartes, un norādīja, ka var to pierādīt ar dokumentiem, liecībām, kā arī topogrāfiskiem mērījumiem. Tā kā viņš neesot vainojams, viņam neesot bijis jāpiemēro nekāds atbalsta samazinājums vai atbalsta nepiešķiršana saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktu.
28 Minētā tiesa šo prasību noraidīja ar 2011. gada 20. janvāra spriedumu, kuru BX pārsūdzēja Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa).
29 Ar 2012. gada 2. aprīļa rīkojumu pēdējā minētā, pirmām kārtām, noraidīja BX lūgumu uzdot Tiesai jautājumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta interpretāciju, pamatojoties uz to, ka saistībā ar viņa norādīto informāciju nav nepieciešams iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. panta trešajai daļai.
30 Otrām kārtām, ar 2012. gada 9. aprīļa spriedumu Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa), lemjot pēdējā instancē, BX pārsūdzību noraidīja kā nepamatotu. Tā atzina, ka 2008. gada 28. maija lēmums, ņemot vērā Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu, ir pamatots, jo BX bija deklarējis pārāk lielu apsaimniekoto platību un viņš to esot atzinis, iesniegdams M.1.1. veidlapu.
31 Šajā ziņā minētā tiesa ir nospriedusi, pirmkārt, ka zemes gabala apsaimniekotājam atbalsta pieteikumā ir jānorāda tā patiesā platība un tas nevar paļauties uz platību, kas norādīta šā zemesgabala īpašumtiesību dokumentos. Tādējādi Ardžešas APIA karšu neprecizitāte nevarot attaisnot to, ka BX izmantotās platības norādījis pārāk lielā apmērā – ņemot vērā it īpaši Valdības ārkārtas rīkojuma Nr. 125/2006 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto pienākumu minētajā pieteikuma veidlapā norādīt patiesus, pilnīgus un pilnībā pamatotus datus, par kura neievērošanu tiek piemēroti kriminālsodi.
32 Otrkārt, tā kā gan sākotnējā deklarācija, gan M.1.1. veidlapā ietvertā deklarācija par platību grozījumiem esot iesniegta, pamatojoties uz vienām un tām pašām Ardžešas APIA kartēm, pārāk lielas platības deklarēšanu nevarot attaisnot ar iespējamām kļūdām šajās kartēs. Neprecizitātes minētajās kartēs nekādā gadījumā nevarot attaisnot to, ka ir deklarēta par 46,56 % lielāka platība.
33 Treškārt, M.1.1. veidlapas iesniegšana esot jāuzskata par pieteikumu par platības daļēju atsaukšanu, kam bija piemērojams Regulas Nr. 796/2004 22. pants. Taču, tā kā BX pieteikumu par atsaukšanu esot iesniedzis pēc tam, kad bija saņēmis Ardžešas APIA pieprasījumu sniegt paskaidrojumus, šīs regulas 15. panta 3. punkts liedzot viņu atbrīvot no minētās regulas 51. pantā paredzētajām sankcijām.
34 Ceturtkārt, uz BX situāciju neattiecoties arī šīs pašas regulas 68. panta 1. punktā minētie gadījumi. Proti, BX sākotnēji esot deklarējis 264,71 ha lielu kopējo platību, bet pēc tam iesniedzis atsaukšanas pieteikumu par 84,09 ha lielu platību, lai gan ar zemi saistītie faktiskie apstākļi nebija mainījušies. Līdz ar to BX neesot sniedzis pareizu faktisko informāciju.
35 Piektkārt – uzskatīdama, ka prasība par kaitējuma atlīdzināšanu ir noraidāma nevis tādēļ, ka nav pierādīts mantiskais kaitējums, bet gan tādēļ, ka ir noraidīti prasījumi par 2008. gada 28. maija lēmuma atcelšanu, – Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) nolēma, ka nav vajadzības uzklausīt liecības. Arī topogrāfiskie mērījumi netika uzskatīti par lietderīgiem, jo Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa) pārāk lielu platību deklarēšanu bija konstatējusi, pamatojoties uz to, ka BX platības bija atsaucis.
36 BX iesniegtās ārkārtas pārsūdzības par Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) 2012. gada 9. aprīļa spriedumu minētā tiesa noraidīja kā nepieņemamas.
37 2013. gada 8. aprīlī BX cēla prasību Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa), lūdzot atzīt Rumānijas valsts atbildību par mantisko un morālo kaitējumu, kas nodarīts ar Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) 2012. gada 9. aprīļa spriedumā pieļauto Savienības tiesību pārkāpumu. Proti, viņš pārmeta pēdējai minētajai, pirmkārt, ka tā nav piemērojusi Regulas Nr. 1782/2003 20. pantu un Regulas Nr. 796/2004 68. pantu, un, otrkārt, ka tā nav ievērojusi LESD 267. panta trešo daļu, jo atteikumu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pamatojusi.
38 Ar 2016. gada 1. jūlija spriedumu Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa) BX prasību noraidīja kā nepamatotu.
39 Minētā tiesa citastarp atzina, ka – atšķirībā no Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkta – Regulas Nr. 796/2004 68. pants piešķir tiesības privātpersonām. Turklāt minētā tiesa nosprieda, ka Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) ir pārkāpusi pēdējo minēto tiesību normu, jo tā, pirmkārt, nav noskaidrojusi tajā minētā jēdziena “pareiza faktiskā informācija” nozīmi, otrkārt, to, ka šī tiesību norma nav piemērojama BX, ir secinājusi, pamatojoties tikai uz dokumentiem, kas bija Ardžešas APIA lēmuma pamatā, tādējādi neņemdama vērā citus BX iesniegtos dokumentus, un, treškārt, nesot viņam devusi iespēju ar jebkādiem pierādīšanas līdzekļiem pierādīt, ka viņš nav vainojams pārāk lielas platības deklarēšanā.
40 Tomēr, pamatojoties uz 2003. gada 30. septembra sprieduma Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513) 55. un 56. punktā minētajiem kritērijiem, Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa) uzskatīja, ka Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) izdarītais Savienības tiesību pārkāpums nav acīmredzams.
41 Šajā ziņā Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa) citastarp norādīja, pirmkārt, ka Regulas Nr. 796/2004 68. pants ir skaidrs, ciktāl tajā ir reglamentētas lauksaimnieka tiesības abās tajā minētajās situācijās tikt atbrīvotam no atbalsta samazināšanas vai nepiešķiršanas soda.
42 Otrkārt, ar to, ka Eiropas Komisija vairākkārt – it īpaši izmeklēšanā par trūkumiem lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmā, kurai bija jābalstās uz datorizētu ģeogrāfiskās informācijas sistēmu, – esot apgalvojusi, ka Rumānijas tiesiskais regulējums negarantē administratīvo kontrolpārbaužu efektivitāti, nepietiek, lai pierādītu Savienības tiesību pārkāpuma acīmredzamību.
43 Treškārt, Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) neesot tīši un neattaisnojami pārkāpusi Savienības tiesības. Tā esot izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka nav jāpieņem BX pieprasītie papildu pierādījumi un ka 68. pants pamatlietā nav piemērojams.
44 Visbeidzot, ceturtkārt, Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa) norādīja, ka LESD 267. panta trešās daļas neievērošana pati par sevi nevar izraisīt valsts atbildību, jo ar šo tiesību normu netiek piešķirtas tiesības privātpersonām.
45 BX par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa), proti, iesniedzējtiesā. Pēdējā minētā tiesa uzskata par nepieciešamu uzdot Tiesai jautājumu, pirmkārt, vai ar Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punktu tiek piešķirtas tiesības privātpersonām, otrkārt, vai jēdziens “pareiza faktiskā informācija” Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta izpratnē ietver gan to, ka lauksaimnieks ir pareizi deklarējis platības, gan to, ka apsaimniekotais zemes gabals, proti, tā robežas, ir precīzi identificēts, un, treškārt, vai pamatlietas apstākļos fakts, ka tā nav vērsusies Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par šīs tiesību normas interpretāciju, ir acīmredzams Savienības tiesību pārkāpums, kas var izraisīt Rumānijas valsts atbildību.
46 Šādos apstākļos Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) pēc savas ierosmes nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas [Nr. 1782/2003] 20. panta 1. punkts ir uzskatāms par Eiropas Savienības tiesību normu, kas piešķir privātpersonām konkrētas tiesības, kuru pārkāpums var izraisīt valsts atbildību par valsts pēdējās instances tiesas nolēmumu?
2) Vai Regulas [Nr. 796/2004] 68. panta 1. punktā paredzētais jēdziens “pareiza faktiskā informācija” jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas ietver gan platību pareizu deklarēšanu, ko veicis lauksaimnieks, gan apsaimniekotā zemes gabala un tā robežu pareizu identifikāciju?
3) Vai šīs lietas apstākļos tas, ka valsts pēdējās instances tiesa nav iesniegusi [Tiesā] prejudiciālu jautājumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta interpretāciju, ir uzskatāms par acīmredzamu un pietiekami smagu pārkāpumu, lai izraisītu valsts atbildību par kaitējumu, kas saskaņā ar apgalvoto esot nodarīts ar minētās tiesas spriedumu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
47 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas ir uzskatāms par Savienības tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un uz kuras pārkāpumu var lietderīgi atsaukties, lai pamatotu prasību par dalībvalsts ārpuslīgumisko atbildību.
48 Iesākumā jāatgādina – Savienības pamatā esošo Līgumu sistēmai ir raksturīgs princips, ka valsts ir atbildīga par kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts ar Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros valsts ir vainojama (spriedums, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c., C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 35. punkts). Šis princips attiecas uz visiem gadījumiem, kad dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, neatkarīgi no tā, kura valsts iestāde ir izdarījusi šo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 31. un 32. punkts, kā arī 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 43. punkts). Minētais princips ir piemērojams arī gadījumā, kad attiecīgais pārkāpums izriet no tādas valsts tiesas nolēmuma, kuras nolēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt (turpmāk – valsts tiesa, kuras nolēmumi nav pārsūdzami) (spriedumi, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 50. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 20. punkts).
49 Attiecībā uz šīs atbildības iestāšanās nosacījumiem Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka privātpersonām, kurām ir nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 51. punkts; 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 44. punkts, kā arī 2025. gada 18. decembris, Hamoudi/Frontex, C‑136/24 P, EU:C:2025:977, 68. punkts).
50 Šie trīs nosacījumi ir nepieciešami un pietiekami, lai iestātos dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 66. punkts, un 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 57. punkts).
51 Līdz ar to Savienības tiesības nepieļauj, ka valsts tiesībās ir paredzēti papildu vai stingrāki nosacījumi nekā tie, kas minēti šā sprieduma 49. punktā. Tomēr tas nekādi neizslēdz, ka valsts atbildība par šo tiesību pārkāpumu, pamatojoties uz valsts tiesībām, var iestāties ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 66. punkts; 2007. gada 13. marts, Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, C‑524/04, EU:C:2007:161, 115. punkts, kā arī 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 65. un 66. punkts).
52 Konkrētāk, attiecībā uz dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts ar valsts tiesas, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, nolēmumu, ar ko ir pārkāpta Savienības tiesību norma, no Tiesas judikatūras izriet, ka šo atbildību reglamentē trīs šā sprieduma 49. punktā minētie nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 52. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 23. punkts).
53 Tā kā pirmais prejudiciālais jautājums konkrēti attiecas uz pirmo nosacījumu, kam jāizpildās, lai iestātos dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu, šajā ziņā jāatgādina, ka valsts atbildību var izraisīt tikai tādas Savienības tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Šīs tiesības rodas ne tikai tad, ja tās ir tiešā tekstā piešķirtas ar Savienības tiesību normām, bet tās var izrietēt arī no pozitīviem vai negatīviem pienākumiem, ko šādas tiesību normas skaidri nosaka gan privātpersonām, gan dalībvalstīm vai Savienības iestādēm. Tas, ka dalībvalsts nav izpildījusi šādus pozitīvus vai negatīvus pienākumus, var mainīt tiesisko stāvokli, ko ar šīm tiesību normām ir paredzēts radīt attiecīgajām privātpersonām, traucējot šīm personām izmantot tiesības, kuras tām netieši piešķirtas saskaņā ar attiecīgajām Savienības tiesību normām un uz kurām tām ir tiesības atsaukties valsts tiesās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 45.–47. punkts).
54 Savukārt, ja Savienības tiesību normai ir tikai vispārējs mērķis aizsargāt sabiedrības intereses, to nevar uzskatīt par tādu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības šā sprieduma 49. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 55. un 56. punkts).
55 Pēc šā precizējuma jānorāda, ka šajā gadījumā Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka lauksaimniecībā zemes gabalu identifikācijas sistēmu veido, pamatojoties uz kadastrāliem plāniem un dokumentiem vai citiem kartogrāfiskiem materiāliem. Izmantojamas arī datorizētas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas metodes, vēlams, arī ortofotografēšana no gaisa vai kosmosa ar viendabīgu standartu, kas nodrošina precizitāti, kura ir vismaz līdzvērtīga kartogrāfijai mērogā 1:10 000.
56 No 20. panta 1. punkta formulējuma skaidri izriet tā institucionālā dimensija tādā ziņā, ka šajā tiesību normā – vienīgi attiecībā uz dalībvalstīm – ir precizēts veids, kādā tām ir jāizstrādā lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma.
57 Minētā 20. panta 1. punkta kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija apstiprina, ka tā mērķis nav piešķirt tiesības privātpersonām.
58 Pirmām kārtām, no Regulas Nr. 1782/2003 18. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma ir daļa no integrētās sistēmas, kas dalībvalstīm bija jāizveido saskaņā ar šīs regulas 17. pantu.
59 Minētās regulas 11. un 13. apsvērumā ir minēta nepieciešamība stiprināt un uzlabot vadības un kontroles procedūru efektivitāti un lietderību, pielāgojot iepriekšējo sistēmu, kas ieviesta ar Regulu Nr. 3508/92. Regulas Nr. 1782/2003 14. apsvērumā it īpaši uzsvērts, ka, ņemot vērā sistēmas sarežģītību un izskatāmo atbalsta pieteikumu lielo skaitu, ir būtiski izmantot atbilstošus tehniskos resursus un administrācijas un kontroles metodes – tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij ir jāizveido lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma. Šajā pašā nolūkā šīs regulas 15. apsvērumā uzsvērta nepieciešamība izveidot efektīvas elektroniskas datubāzes, kas it īpaši nodrošina iespēju veikt kontrolpārbaudes, lai savāktos datus varētu apstrādāt un izmantot atbalsta pieteikumu pārbaudei. Visbeidzot, minētās regulas 16. apsvērumā atzīts, ka lauksaimniecības zemes gabalu identifikācija ir pamatelements, lai pareizi piemērotu ar platību saistītās shēmas, un piebilsts – tā kā pieredze liecina, ka esošajām metodēm ir zināmi trūkumi, ir jāparedz identifikācijas sistēmas izveide, vajadzības gadījumā izmantojot attālināto izpēti.
60 Tādējādi iepriekšējā punktā minētie apsvērumi apstiprina, ka integrētās sistēmas elementi, kuru skaitā ir lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma, ir vērsti uz to, lai uzlabotu administrēšanas un kontroles procedūru efektivitāti. Proti, lauksaimniecības zemes gabalu identifikācija ir pamatelements, lai pareizi piemērotu ar platību saistītu shēmu.
61 No tā izriet – kā ģenerāladvokāts būtībā uzsvēris secinājumu 70. un 71. punktā –, ka lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma kā integrētās sistēmas sastāvdaļa nevar tikt analizēta atsevišķi, neņemot vērā integrētās sistēmas ieviešanas vispārīgākos mērķus, proti, pirmkārt, administrācijas un kontroles procedūru efektivitātes uzlabošanu un, otrkārt, Savienības finanšu interešu aizsardzību.
62 Abi šie mērķi ir minēti arī Regulas Nr. 796/2004 13. un 55. apsvērumā – tāpat kā pārkāpumu un krāpšanas apkarošana.
63 Saistībā ar šo lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma, kas reglamentēta Regulas Nr. 1782/2003 20. pantā, palīdz atvieglot Regulas Nr. 1782/2003 23. panta 1. punktā dalībvalstīm noteikto atbalsta pieteikumu administratīvās pārbaudes uzdevumu, it īpaši, pārbaudot atbalsttiesīgo platību, un atbilstošās tiesības uz maksājumu. Šo administratīvo pārbaužu mērķis, kā tas ir precizēts Regulas Nr. 796/2004 24. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir nodrošināt pārkāpumu atklāšanu, it īpaši automātisku atklāšanu, izmantojot datorizētus līdzekļus, ieskaitot kontrolpārbaudes attiecībā uz vienotajā pieteikumā deklarētajiem lauksaimniecības zemes gabaliem un lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmā norādītajiem bāzes zemes gabaliem, lai pārbaudītu tiesības pretendēt uz atbalstu par platībām kā tādām.
64 Kā tiesas sēdē apgalvoja Komisija, nosakot minimālo precizitātes līmeni kartēm, kas tiek izmantotas lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmā, Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkta mērķis tātad ir nevis radīt tiesības lauksaimniekiem, kuri lūdz atbalstu, bet gan uzlabot pārbaužu efektivitāti, nodrošinot, ka kompetentās valsts iestādes var pārbaudīt atbalsta pieteikumu atbilstību Savienības tiesību prasībām.
65 No tā izriet, ka tiešo maksājumu efektīvas administrēšanas un kontroles mērķis ir Savienības finanšu interešu aizsardzība, tādēļ nepietiekami precīzu karšu izmantošana var kaitēt kontroles efektivitātei, tādējādi radot risku, ka dalībvalstis neatklāj nepamatotus maksājumus.
66 Otrām kārtām, nekas neļauj uzskatīt, ka Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punktam būtu divējāds raksturs tādā ziņā, ka papildus tā institucionālajai dimensijai, kura ir vērsta uz Savienības finanšu interešu aizsardzību, tam būtu arī mērķis piešķirt tiesības privātpersonām.
67 Proti, šajā tiesību normā lauksaimniekiem, kuri lūdz atbalstu, nav paredzētas nekādas tiesības piekļūt lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmā ietvertajai informācijai.
68 Regulas Nr. 1782/2003 19. panta 1. punkta otrajā daļā un 21. panta 2. punktā, kas attiecas respektīvi uz elektronisko datubāzi un tiesību uz maksājumu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu, gan ir paredzēts, ka ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību ir iespējams tieši un tūlītēji iepazīties ar datiem, kuri attiecas, pirmkārt, uz kalendārajiem gadiem un/vai tirdzniecības gadiem, sākot no 2000. gada, un, otrkārt, uz vismaz trīs iepriekšējiem kalendārajiem un/vai tirdzniecības gadiem pēc kārtas.
69 Tomēr, kā tiesas sēdē uzsvēra Rumānijas valdība un Komisija, šīs tiesības piekļūt valsts kompetentās iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem attiecas tikai uz atbalsta pieteikumos ietvertajiem datiem – tas tiešā tekstā ir norādīts šīs regulas 19. panta 1. punkta pirmajā daļā. Minētās piekļuves tiesības tātad neattiecas uz pašiem lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmas datiem.
70 Katrā ziņā – kā tiesas sēdē norādīja Komisija – Regulas Nr. 1782/2003 20. pantā minētie kartogrāfiskie dokumenti netiek glabāti šīs regulas 19. pantā paredzētajā datubāzē. Turklāt atšķirībā no saimniecību konsultatīvās sistēmas, kas minēta šīs regulas 13.–16. pantā, integrētā sistēma darbojas nevis kā atbalsta un palīdzības instruments lauksaimniekiem, bet gan – kā norāda tās nosaukums – kā kontroles instruments.
71 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nav uzskatāms par Savienības tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un uz kuras pārkāpumu var lietderīgi atsaukties, lai pamatotu prasību par dalībvalsts ārpuslīgumisko atbildību.
Par otro jautājumu
72 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkts, to lasot kopsakarā ar šīs regulas 12. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “pareiza faktiskā informācija” šīs regulas 68. panta 1. punkta izpratnē attiecas gan uz to, ka lauksaimnieks pareizi deklarē platību, gan to, ka lauksaimnieks pareizi identificē apsaimniekoto zemes gabalu un tā robežas.
73 Saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktu maksājumu samazināšanas vai nepiešķiršanas pasākumus nepiemēro, ja lauksaimnieks ir iesniedzis pareizu faktisko informāciju vai ja viņš citādi var pierādīt, ka nav vainojams.
74 Šīs regulas 12. panta 1. punkta d) apakšpunktā, kurā ir precizēts vienotā pieteikuma saturs un līdz ar to izskaidrots tās 68. panta 1. punkta tvērums, ir noteikts, ka vienotajā pieteikumā ietver visu informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu tiesības pretendēt uz atbalstu, it īpaši detalizētu informāciju, kas sniedz iespēju identificēt visus lauksaimniecības zemes gabalus saimniecībā, to platību, kas izteikta hektāros līdz divām decimāldaļām, kā arī to atrašanās vietu.
75 Tātad, aplūkojot abas šīs tiesību normas kopsakarā, ir secināms, ka jēdziens “pareiza faktiskā informācija” šīs regulas 68. panta 1. punkta izpratnē jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas gan uz to, ka lauksaimnieks pareizi deklarē platību, gan to, ka lauksaimnieks pareizi identificē apsaimniekoto zemes gabalu un tā robežas.
76 Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktu lauksaimnieks, kurš kompetentajai valsts iestādei ir iesniedzis nepareizu informāciju, var izvairīties no maksājumu samazināšanas vai nepiešķiršanas, ja viņš pierāda, ka nav vainojams par šīs iestādes konstatēto kļūdu.
77 Tomēr, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 86. punktā, šajā gadījumā, pirmkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka BX deklarācijās nav norādījis faktisku apstākli, kurš tomēr šķiet būtisks, proti, pareizo platību, lai gan viņam vajadzēja un viņš varēja paredzēt, ka dažas deklarētās platības izmanto to īpašnieks vai citas personas – vēl jo vairāk tāpēc, ka pamatlietā aplūkotais deklarēšanas pārsniegums bija lielāks par 80 hektāriem. Šādu atšķirību prasītājs pamatlietā – kuram kā lauksaimniekam, kas apsaimnieko lauksaimniecības zemes gabalus, savā profesionālajā darbībā ir jānodrošina to pārvaldība – nevarēja saprātīgi nepamanīt. Otrkārt, lai gan BX atsaucas uz kļūdām topogrāfiskajās kartēs, kuras viņam sniegusi Ardžešas APIA, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka gan sākotnējā deklarācija, gan platības maiņas deklarācija tika sniegta, pamatojoties uz vienām un tām pašām Ardžešas APIA kartēm. Tomēr pārbaudes, kas nepieciešamas, lai pieņemtu nolēmumu pamatlietā, ir iesniedzējtiesas ziņā.
78 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 12. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “pareiza faktiskā informācija” šīs regulas 68. panta 1. punkta izpratnē attiecas gan uz to, ka lauksaimnieks pareizi deklarē platību, gan to, ka lauksaimnieks pareizi identificē apsaimniekoto zemes gabalu un tā robežas.
Par trešo jautājumu
79 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 267. panta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka fakts, ka valsts pēdējās instances tiesa agrākā pamatlietas stadijā nav vērsusies Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta interpretāciju, ir uzskatāms Savienības tiesību pārkāpumu, kas var izraisīt Rumānijas valsts atbildību.
80 Šīs lietas kontekstā un atbilstoši paskaidrojumiem, ko BX sniedza tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumu, šis prejudiciālais jautājums ir, konkrētāk, noskaidrot, vai iesniedzējtiesa – nevērsdamās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta interpretāciju un nepamatodama šo atteikumu – ar 2012. gada 2. aprīļa rīkojumu ir acīmredzami pārkāpusi Savienības tiesības un tādējādi izraisījusi Rumānijas valsts atbildību.
81 Kā atgādināts šā sprieduma 48. punktā, princips, ka valsts ir atbildīga par kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts ar Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, ir piemērojams arī tad, ja attiecīgais pārkāpums izriet no tādas valsts tiesas nolēmuma, kura lietu izskata pēdējā instancē. Proti, Tiesa jau ir konstatējusi, ka tiesu varai ir būtiska loma to tiesību aizsardzībā, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesību normām, un ka tiesa, kura lietu izlemj pēdējā instancē, pēc definīcijas ir pēdējās instances tiesa, kurā privātpersonas var atsaukties uz tiesībām, kuras tām piešķir šīs tiesību normas. Tiesa no tā ir secinājusi, ka Savienības tiesību normu pilnīga efektivitāte tiktu apdraudēta un šo tiesību aizsardzība tiktu vājināta, ja tiktu izslēgts, ka privātpersonas ar zināmiem nosacījumiem varētu saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas tām nodarīts ar Savienības tiesību pārkāpumu, kurš ir attiecināms uz valsts pēdējās instances tiesas nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 32.–36. punkts un 59. punkts; 2006. gada 13. jūnijs, Traghetti del Mediterraneo, C‑173/03, EU:C:2006:391, 31. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 20. punkts).
82 Konkrētāk, attiecībā uz otro nosacījumu, lai iestātos dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu, proti, prasību par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu, ir jāņem vērā tiesas spriešanas funkcijas specifika, kā arī leģitīmās tiesiskās drošības prasības. Tādējādi dalībvalsts atbildība par šādu pārkāpumu, kas izdarīts ar tādas valsts tiesas nolēmumu, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, var iestāties tikai izņēmuma gadījumā, kad tiesa ir acīmredzami pārkāpusi piemērojamās tiesības (spriedums, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 53. punkts).
83 Lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts, valsts tiesai, kurā ir celta prasība par kaitējuma atlīdzināšanu, jāņem vērā visi tajā aplūkojamās situācijas apstākļi, it īpaši pārkāptās tiesību normas skaidrība un precizitāte, ar pārkāpto tiesību normu valsts vai Savienības iestādēm piešķirtās rīcības brīvības apmērs, tas, vai pārkāpums izdarīts vai kaitējums nodarīts tīši vai aiz neuzmanības, vai iespējamā tiesību kļūda ir attaisnojama vai neattaisnojama, apstāklis, ka Savienības iestādes rīcība varēja veicināt Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts pasākumu vai prakses veikšanu vai saglabāšanu, kā arī tas, ka attiecīgā tiesa nav izpildījusi pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālā nolēmumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu. Katrā ziņā Savienības tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja attiecīgais nolēmums ir pieņemts, acīmredzami neievērojot Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 54.–56. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 25. un 26. punkts).
84 Tomēr jāprecizē, ka, lai varētu iestāties dalībvalsts atbildība, nav obligāti jāizpildās visiem iepriekšējā punktā minētajiem kritērijiem.
85 Tas, ka valsts tiesa, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, nav izpildījusi pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, ir faktors, kura nozīme ir atšķirīga atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem.
86 Proti, kaut arī šā pienākuma neievērošana var būt pamats konstatējumam, ka šādas tiesas izdarīts Savienības tiesību pārkāpums ir acīmredzams, ar to vien nepietiek, lai konstatētu pietiekami būtisku tādas Savienības tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, un līdz ar to – lai iestātos dalībvalsts atbildība.
87 Minētais pienākums ir daļa no sadarbības, kas izveidota starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, izmantojot tiesu dialogu, lai nodrošinātu, pirmkārt, Savienības tiesību saskaņotību, pilnīgu iedarbību un īpašo raksturu, kā arī Savienības tiesību sistēmas autonomiju, kuras ievērošanu nodrošina Tiesa, un, otrkārt, Savienības tiesību pareizu piemērošanu un vienveidīgu interpretāciju. Šī sadarbība it īpaši ļauj izvairīties no tā, ka dalībvalstī izveidojas Savienības tiesību normām neatbilstoša valsts judikatūra (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1965. gada 1. decembris, Schwarze, 16/65, EU:C:1965:117, 1094. lpp.; 1977. gada 24. maijs, Hoffmann‑La Roche, 107/76, EU:C:1977:89, 5. punkts; 2024. gada 15. oktobris, KUBERA, C‑144/23, EU:C:2024:881, 33. un 35. punkts, kā arī 2026. gada 24. marts, Remling, C‑767/23, EU:C:2026:243, 19. un 21. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šis pienākums tādējādi nozīmē, ka dalībvalstu tiesas, it īpaši tās, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, un Tiesa ir kopīgi atbildīgas par to, lai nodrošinātu Savienības tiesību vienveidīgu un konsekventu interpretāciju.
88 Tāpat jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu ieviestā tiešās sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām sistēma nav tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams lietas dalībniekiem lietā, kuru izskata valsts tiesa. Līdz ar to tas, ka lietas dalībnieks apgalvo, ka strīdā ir radies Savienības tiesību interpretācijas jautājums, neuzliek par pienākumu attiecīgajai tiesai uzskatīt, ka ir uzdots šāds jautājums LESD 267. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 53. un 54. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
89 No tā izriet, ka, lai tiktu konstatēts pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, kas izraisa dalībvalsts atbildību, līdzās LESD 267. panta trešajā daļā noteiktā pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu neizpildei ir jābūt pārkāptai arī tādai Savienības tiesību normai, ar kuru ir piešķirtas tiesības privātpersonām.
90 Šajā gadījumā no atbildes uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu izriet, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkta mērķis nav piešķirt tiesības privātpersonām un, otrkārt, lauksaimnieks tādos apstākļos kā pamatlietā nevar lietderīgi atsaukties uz Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktu. Līdz ar to, pat pieņemot, ka Curtea de Apel Bucureşti (Bukarestes apelācijas tiesa) nav izpildījusi pienākumu iesniegt prejudiciāla nolēmuma lūgumu atbilstoši LESD 267. panta trešajai daļai, šāds pārkāpums katrā ziņā, pamatojoties uz Savienības tiesībām, nevar palīdzēt konstatēt Rumānijas valsts atbildību par mantisko un morālo kaitējumu, kas prasītājam pamatlietā esot nodarīts ar minētās tiesas 2012. gada 9. aprīļa spriedumu.
91 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka LESD 267. panta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka fakts, ka valsts pēdējās instances tiesa agrākā pamatlietas stadijā nav vērsusies Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta interpretāciju, nav uzskatāms par Savienības tiesību pārkāpumu, kas var izraisīt attiecīgās dalībvalsts atbildību.
Par tiesāšanās izdevumiem
92 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Padomes Regulas (EK) Nr. 1782/2003 (2003. gada 29. septembris), ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2008. gada 9. oktobra Regulu (EK) Nr. 1009/2008, – 20. panta 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tas nav uzskatāms par Savienības tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un uz kuras pārkāpumu var lietderīgi atsaukties, lai pamatotu prasību par dalībvalsts ārpuslīgumisko atbildību.
2) Komisijas Regulas (EK) Nr. 796/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2007. gada 4. aprīļa Regulu (EK) Nr. 381/2007, to lasot kopsakarā ar Regulas Nr. 796/2004 12. pantu,
jāinterpretē tādējādi, ka
jēdziens “pareiza faktiskā informācija” šīs regulas 68. panta 1. punkta izpratnē attiecas gan uz to, ka lauksaimnieks pareizi deklarē platību, gan to, ka lauksaimnieks pareizi identificē apsaimniekoto zemes gabalu un tā robežas.
3) LESD 267. panta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka fakts, ka valsts pēdējās instances tiesa agrākā pamatlietas stadijā nav vērsusies Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta interpretāciju, nav uzskatāms par Savienības tiesību pārkāpumu, kas var izraisīt attiecīgās dalībvalsts atbildību.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – rumāņu.