–

OU un NM vārdā – C. Leitgeb, Rechtsanwalt,

–

TE vārdā – O. Peschel, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – C. Hribar un F. Koppensteiner, pārstāves,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un M. Van Regemorter, pārstāves, kurām palīdz R. Verbeke un P. Vlaemminck, advocaten,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Sahner, pārstāvji,

–

Maltas valdības vārdā – A. Buhagiar, pārstāve, kurai palīdz J. Baldacchino, advocate at law, un D. Sarmiento Ramírez‑Escudero, abogado,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Hohenecker un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”) (OV 2007, L 199, 40. lpp.), 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 4. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp NM un OU kā Maltas azartspēļu uzņēmējsabiedrības vadītājiem, no vienas puses, un Austrijā dzīvojošu personu TE, no otras puses, par to zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies saistībā ar dalību tādās azartspēlēs tiešsaistē, kuras šī uzņēmējsabiedrība piedāvā Austrijā, lai gan tai nav atbilstoši šīs dalībvalsts tiesībām prasītās koncesijas.

3

Romas II regulas 6., 7., 14. un 16. apsvērumā noteikts:

[..]

[..]

4

Romas II regulas 1. panta “Darbības joma” 1. un 2. punktā paredzēts:

“1.   Gadījumos, kas ir saistīti ar tiesību normu kolīzijām, šo regulu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām civillietās un komerclietās. To nepiemēro jo īpaši nodokļu, muitas vai administratīvām lietām vai valsts atbildībai par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).

2.   Šī regula neattiecas uz:

[..]

[..].”

5

Minētās regulas II nodaļa veltīta neatļautām darbībām. Šajā šīs regulas nodaļā ietvertais 4. pants “Vispārējs noteikums” formulēts šādi:

“1.   Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.

2.   Tomēr gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3.   Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.”

6

Šīs pašas regulas V nodaļā, kas ietver “kopējos noteikumus”, ir 15. pants “Piemērojamo tiesību aktu joma”, saskaņā ar kuru:

“Ārpuslīgumiskām saistībām piemērojamajos tiesību aktos saskaņā ar šo regulu konkrēti reglamentē:

[..]

[..].”

7

Regulas Nr. 1215/2012 7. pantā paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

[..]

[..].”

8

Allgemeines Bürgerliches Gesetzbuch (Vispārējais civilkodekss) 1301. pants formulēts šādi:

“Vairākas personas var saukt pie atbildības par kaitējumu, ko izraisījusi prettiesiska darbība, ja tās kopīgi – tieši vai netieši – to ir veicinājušas ar pamudinājumiem, draudiem, pavēlēm, palīdzību, zagtu mantu uzpirkšanu un tamlīdzīgu rīcību vai arī tikai nav pildījušas savu konkrēto pienākumu novērst kaitējumu.”

9

Šī kodeksa 1311. pantā paredzēts:

“Tīri nejauša notikuma sekas sedz persona, kuru vai kuras mantu tas skar. Bet, ja kāds ir vainīgs šajā notikumā, ja viņš ir pārkāpis likumu, kura mērķis ir novērst nejaušus zaudējumus [..], viņš ir atbildīgs par visiem zaudējumiem, kas bez viņa rīcības nebūtu radušies.”

10

Glücksspielgesetz (Azartspēļu likums; turpmāk tekstā – “GSpG”) 3. pantā noteikts:

“Tiesības rīkot azartspēles, ciktāl šajā federālajā likumā nav paredzēts citādi, ir federācijai (azartspēļu monopols).”

11

Uzņēmējsabiedrība Titanium Brace Marketing Limited (turpmāk tekstā – “TBM”), kura bija maksātnespējīga un kuras vadītāji bija NM un OU, pārvaldīja tiešsaistes kazino no savas juridiskās adreses Maltā, un tās spēļu piedāvājums bija pieejams visā Eiropas tirgū. Tai bija azartspēļu koncesija saskaņā ar Maltas tiesībām, bet tai nebija koncesijas saskaņā ar GSpG.

12

No 2019. gada 14. novembra līdz 2020. gada 3. aprīlim TE, kas TBM tīmekļvietnē piedalījās tiešsaistes azartspēlēs, kopumā spēlē zaudēja 18547,67 EUR.

13

Lai varētu spēlēt TBM tīmekļvietnē, TE parakstīja šīs uzņēmējsabiedrības vispārīgos nosacījumus, un šajā saistībā viņam bija jāatver “spēļu konts”. Lai apkalpotu šo spēlētāju kontu, TE veica pārskaitījumu no sava Austrijas bankas konta uz bankas kontu, kas atvērts Maltas bankā. Šis bankas konts bija TBM naudas konts, kas atvērts TE labad un kas nav šīs uzņēmējsabiedrības kapitāls. Piedaloties azartspēlē, spēlējamā summa tika debitēta no spēlētāja konta, un laimesta gadījumā tas tika ieskaitīts šajā spēlētāja kontā.

14

Uzskatot, ka, tā kā saskaņā ar Austrijas tiesībām TBM nav piešķirta koncesija, azartspēļu līgums nav spēkā, TE Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (Vīnes Civillietu apgabaltiesa, Austrija) prasīja NM un OU atlīdzināt viņam nodarītos zaudējumus, pamatojot savu prasību ar pēdējo minēto atbildību par neatļautu darbību. Šajā ziņā TE uzskata, ka Austrijas azartspēļu monopola aizskārums ir aizsargājošo tiesību normu (Schutzgesetz) pārkāpums un ka NM un OU ir personīgi un solidāri atbildīgi par to, ka uzņēmējsabiedrība TBM Austrijā piedāvāja nelikumīgas azartspēles.

15

Šajā tiesā NM un OU norādīja uz tās starptautiskās jurisdikcijas neesību, apgalvojot, ka TE nevar atsaukties uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu. NM un OU neesot bijis pilnvaru izlemt, vai TBM bija jāizstājas no Austrijas tirgus, kurā tā jau darbojās. Turklāt tie neesot pieņēmuši stratēģiskus lēmumus attiecībā uz šo uzņēmumu. Viņuprāt, kaitējumu radījušais notikums un kaitējums ir Maltā. Piemērojamās materiālās tiesības esot nevis Austrijas tiesības, bet gan Maltas tiesības, kurās nav paredzēta uzņēmējsabiedrības struktūru atbildība uzņēmējsabiedrības kreditoriem.

16

Minētā tiesa noraidīja TE prasību starptautiskās jurisdikcijas neesības dēļ. Šo nolēmumu apelācijas instancē atcēla Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija), kura atzina, ka ir izpildīti Austrijas tiesu jurisdikcijas nosacījumi saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu.

17

Izskatot NM un OU iesniegto revīzijas sūdzību (Revision), Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), kas ir iesniedzējtiesa, uzskata, ka Austrijas tiesu jurisdikcijas noteikšana vispirms nozīmē, ka valsts tiesību norma, kas var būt TE pieteikuma pamats, piemērojama saskaņā ar Romas II regulu. Šajā ziņā tā šaubās par šīs regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētā izņēmuma tvērumu.

18

Ja prasība pamatlietā ietilptu Romas II regulas piemērošanas jomā, iesniedzējtiesai turklāt ir šaubas par kaitējuma rašanās vietas noteikšanu šīs regulas 4. panta 1. punkta izpratnē, – tā varētu būt vieta Austrijā, no kuras TE ir veicis pārskaitījumus no sava bankas konta uz spēlētāju kontu, vai vieta, kurā atrodas šis spēlētāja konts, proti, Maltā. Ja sākotnējais kaitējums būtu vienīgi tiesību uz kredīta atlikumu spēlētāja kontā galīga zaudēšana, šo zaudējumu rašanās vieta varētu būt Maltā, kur konts tiek pārvaldīts, TE dzīvesvietā, kur atrodas viņa galvenais īpašums, vai arī citur.

19

Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Romas II regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tāda prasība par atbildību par neatļautu darbību, kas celta pret uzņēmējsabiedrības vadītājiem par valsts tiesību aktos noteikta aizlieguma piedāvāt sabiedrībai azartspēles bez šim nolūkam piešķirtas koncesijas pārkāpumu, ietilpst no sabiedrību tiesībām izrietošo ārpuslīgumisko saistību kategorijā šīs tiesību normas izpratnē.

21

Saskaņā ar Romas II regulas 1. panta 1. punktu šo regulu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām civillietās un komerclietās gadījumos, kas saistīti ar tiesību normu kolīziju.

22

Atbilstoši šīs regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktam no tās piemērošanas jomas tomēr izslēgtas “ārpuslīgumisk[as] saistīb[as], kas izriet no tiesību aktiem par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām, piemēram, no to izveides, reģistrējot vai kā citādi, no to tiesībspējas un rīcībspējas, no uzņēmējsabiedrību un citu korporatīvu vai nekorporatīvu struktūru iekšējās organizācijas vai likvidācijas, no amatpersonu un dalībnieku personiskās atbildības par uzņēmējsabiedrības vai struktūras saistībām un no revidentu personiskās atbildības pret uzņēmējsabiedrību vai tās dalībniekiem grāmatvedības dokumentu obligātajās revīzijās”.

23

Jānorāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.), 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā ir ietverts līdzīgs izņēmums, attiecībā uz kuru Tiesa nospriedusi, ka tas attiecas tikai uz uzņēmējsabiedrību, apvienību vai juridisku personu organizatoriskajiem aspektiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, Verein für Konsumenteninformation, C‑272/18, EU:C:2019:827, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tomēr, tā kā dalībnieku un valdes locekļu personiskā atbildība par uzņēmējsabiedrības, apvienības vai juridiskās personas parādiem, tāpat kā revidentu, kas veic grāmatvedības dokumentu obligāto revīziju uzņēmējsabiedrībā vai tās struktūrās, personiskā atbildība, kas minēta Romas II regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā, nav uzskatāma par šo uzņēmējsabiedrību, apvienību vai juridisko personu organizatorisko aspektu, jāprecizē šajā tiesību normā paredzētā izņēmuma apjoms, izmantojot funkcionālu kritēriju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, BMA Nederland, C‑498/20, EU:C:2022:173, 53. punkts).

25

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 30. punktā, ja nav atsauces uz valsts tiesībām, kategorija “ārpuslīgumiskas saistības, kas izriet no tiesību aktiem par uzņēmējsabiedrībām” jāinterpretē autonomi, ņemot vērā šī noteikuma mērķi un ļaujot nodrošināt Romas II regulas pilnīgu efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 15. marts, Koelzsch, C‑29/10, EU:C:2011:151, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Tā kā šīs izslēgšanas pamatā ir Savienības likumdevēja vēlme ar lex societatis vienoto statusu saglabāt aspektus, attiecībā uz kuriem pastāv īpašs risinājums, kas izriet no saiknes starp šiem aspektiem un uzņēmējsabiedrības vai citas korporatīvas vai nekorporatīvas struktūras organizāciju un darbību, katrā atsevišķā gadījumā jāpārbauda, vai Romas II regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzēto uzņēmējsabiedrības biedru, vadītāju vai revidentu ārpuslīgumiskā atbildība pastāv no sabiedrību tiesībām izrietošu vai ar tām nesaistītu iemeslu dēļ (spriedums, 2022. gada 10. marts, BMA Nederland, C‑498/20, EU:C:2022:173, 54. punkts).

27

Tātad uzņēmējsabiedrības struktūru, tostarp vadītāju, atbildība, kas izriet no tāda pienākuma pārkāpuma, kurš uzlikts sakarā ar to izveidošanu vai iecelšanu amatā un kurš ir saistīts ar uzņēmējsabiedrības vadību, pārvaldību un darbību, jāuzskata par tādu, kas izriet no sabiedrību tiesībām Romas II regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Savukārt šajā tiesību normā paredzētā izslēgšana nevar attiekties uz uzņēmējsabiedrības vadītāja atbildību, kas izriet no pienākuma, kurš neietilpst uzņēmējsabiedrības darbības jomā.

28

Tādējādi Tiesa konkrēti attiecībā uz rūpības pienākuma neizpildi jau ir nospriedusi, ka jānošķir, vai runa ir par īpašu rūpības pienākumu, kas izriet no attiecībām starp struktūru un uzņēmējsabiedrību, kuras neietilpst Romas II regulas materiālajā piemērošanas jomā, vai no erga omnes vispārējā rūpības pienākuma, kas tajā ietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, BMA Nederland, C‑498/20, EU:C:2022:173, 55. punkts).

29

Attiecībā uz prasību pamatlietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šīs prasības mērķis ir konstatēt NM un OU atbildību par to, ka uzņēmējsabiedrība, kuras vadītāji tie ir, esot pārkāpusi GSpG noteikto aizliegumu ikvienai personai piedāvāt sabiedrībai azartspēles bez attiecīgas koncesijas.

30

Tādējādi un neskarot citu tādu prasību kvalifikāciju, kuras var tikt celtas pret šiem vadītājiem viņu pienākuma pret uzņēmējsabiedrību neizpildes dēļ, jāsecina, ka NM un OU atbildības izvirzīšana apgalvotā vispārējā aizlieguma piedāvāt azartspēles tiešsaistē bez šim nolūkam piešķirtas koncesijas pārkāpuma dēļ neietilpst no sabiedrību tiesībām izrietošu ārpuslīgumisku saistību kategorijā Romas II regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Šāda prasība tiesā neattiecas uz attiecībām starp uzņēmējsabiedrību un tās vadītājiem.

31

Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 38. punktā, jautājumu, vai šīs ārpuslīgumiskās saistības jāattiecina uz uzņēmējsabiedrības vadītājiem vai pašu uzņēmējsabiedrību, nosaka nevis lex societatis, bet gan tiesību akti, kas piemērojami notikumam, kurš rada kaitējumu, ciktāl šajos tiesību aktos saskaņā ar Romas II regulas 15. pantu, it īpaši tā a) apakšpunktā, noteikti atbildības nosacījumi un apjoms, tostarp tas, kuras personas var tikt atzītas par atbildīgām par [uzņēmējsabiedrību] veiktajām darbībām, kā arī – g) apakšpunktā – atbildība par citas personas rīcību.

32

Proti, no sistēmas, kas ieviesta ar Romas II regulu, izriet, ka vispirms jānosaka tiesību akti, kas piemērojami juridiskam faktam, lai pēc tam varētu noteikt saskaņā ar šiem tiesību aktiem piemērojamo noteikumu tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. decembris, Lazar, C‑350/14, EU:C:2015:802, 28. punkts).

33

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Romas II regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tāda prasība par atbildību par neatļautu darbību, kas celta pret uzņēmējsabiedrības vadītājiem par valsts tiesību aktos noteikta aizlieguma piedāvāt sabiedrībai azartspēles bez šim nolūkam piešķirtas koncesijas pārkāpumu, neietilpst no sabiedrību tiesībām izrietošo ārpuslīgumisko saistību kategorijā šīs tiesību normas izpratnē.

34

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Romas II regulas 4. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta par zaudējumiem, kuri radušies, piedaloties tiešsaistes azartspēlēs, ko uzņēmējsabiedrība piedāvā dalībvalstī, kurā tai nav prasītās koncesijas, jāuzskata, ka spēlētājam nodarītie zaudējumi radušies viņa pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī.

35

Vispirms jāatgādina, ka attiecībā uz Romas II regulas 4. panta 1. punkta interpretāciju gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, pamatojoties ne tikai uz šīs tiesību normas tekstu, bet arī uz šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma kontekstu un mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 10. decembris, Lazar, C‑350/14, EU:C:2015:802, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Atbilstoši šīs regulas 4. panta 1. punktā paredzētajam vispārīgajam noteikumam tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.

37

Kā izriet no Romas II regulas 6., 14. un 16. apsvēruma, vienotas kolīzijas normas piemērošanas mērķis ir nodrošināt drošību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem neatkarīgi no tā, kurā valstī celta prasība, kā arī uzlabot tiesas nolēmumu paredzamību un nodrošināt saprātīgu līdzsvaru starp tās personas interesēm, kuru uzskata par atbildīgu, un tās personas interesēm, kurai nodarīts kaitējums.

38

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 48. punktā, kaitējums ir kaitējums cietušajai personai vai tās juridiski aizsargātām interesēm.

39

No judikatūras par jurisdikciju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, izriet, ka kaitējuma materializēšanās vieta var atšķirties atkarībā no tiesību, kuras, iespējams, pārkāptas, rakstura un fakts, ka kaitējums materializējas noteiktā dalībvalstī, ir pakārtots tam, ka tiesības, kuru pārkāpums tiek apgalvots, ir aizsargātas šajā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Pickney, C‑170/12, EU:C:2013:635, 32. un 33. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

40

Saskaņā ar Romas II regulas 7. apsvērumā paredzētajām saskaņotības prasībām šī judikatūra jāņem vērā arī minētās regulas interpretācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, BMA Nederland, C‑498/20, EU:C:2022:173, 59. un 60. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

41

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka kaitējuma rašanās vieta ir tā, kurā apgalvotais kaitējums izpaužas konkrēti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 12. maijs, Vereniging van Effectenbezitters, C‑709/19, EU:C:2021:377, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Pirmkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka apgalvotais notikums, kas rada kaitējumu, izpaužas kā tādu TE interešu aizskārums, kuras ir juridiski aizsargātas ar tā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī piemērojamo aizliegumu piedāvāt sabiedrībai piedalīties tiešsaistes azartspēlēs bez attiecīgas koncesijas.

43

Otrkārt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 61. un 69. punktā, TE apgalvotais kaitējums ir konkrēti izpaudies saistībā ar viņa dalību no Austrijas tiešsaistes azartspēlēs, kas tiek piedāvātas, pārkāpjot šajā dalībvalstī piemēroto aizliegumu. Šādos apstākļos jāuzskata, ka kaitējums radies Austrijā.

44

Ņemot vērā tiešsaistes azartspēļu raksturu, kas neļauj viegli noteikt to norises vietu konkrētā materiālā vietā, jāuzskata, ka šīs spēles norisinājušās spēlētāja pastāvīgajā dzīvesvietā.

45

Šajā ziņā jāprecizē, kā to darījis ģenerāladvokāts secinājumu 64. punktā, ka TBM un tās vadītāju, kuri no to juridiskās adreses Maltā piedāvāja azartspēles personām, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, rīcība ir vienkārši fakts, kas rada TE apgalvoto kaitējumu.

46

No šī sprieduma 36. punkta izriet, ka vieta, kur noticis kaitējumu radošais notikums, nav atbilstošs piesaistes faktors, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus Romas II regulas 4. panta 1. punkta izpratnē.

47

Tāpat attiecībā uz mantisko kaitējumu, kas it kā esot nodarīts spēlētāja kontā, kurš īpaši izveidots, lai TE piedalītos tiešsaistes azartspēlēs, vai pat pēdējā minētā personīgajā bankas kontā, no kura tika apgādāts viņa spēlētāja konts, jānorāda, ka šī samazināšanās ir tikai netiešas apgalvotā kaitējuma sekas, kuras nevar izmantot, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus saskaņā ar Romas II regulas 4. panta 1. punktu, kā atgādināts šī sprieduma 36. punktā.

48

Apgalvotā kaitējuma rašanās lokalizācija spēlētāja pastāvīgajā dzīvesvietā, kurā var uzskatīt, ka ir notikusi dalība tiešsaistes azartspēlēs, atbilst šī sprieduma 37. punktā atgādinātajam paredzamības mērķim, ņemot vērā, ka TBM un tās vadītāji varēja pamatoti sagaidīt, ka, piedāvājot tiešsaistes azartspēles personām, kas dzīvo citā dalībvalstī, kuras likumiskās prasības tie neievēro, šādas personas piedalīsies šajās azartspēlēs un tādējādi tiks aizskartas viņu juridiski aizsargātās intereses.

49

Šādu kaitējuma rašanās vietas noteikšanu apstiprina Tiesas judikatūra par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu.

50

Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā ietvertais jēdziens “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” neattiecas uz prasītāja dzīvesvietu, kur atrodas viņa mantisko attiecību centrs, tikai tāpēc, ka viņš tajā ir cietis finansiālu kaitējumu, kas izriet no viņa īpašuma daļas zaudēšanas, kura notikusi citā dalībvalstī, ja vien šī vieta faktiski nav kaitējumu radījušā notikuma vai kaitējuma materializēšanās vieta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 12. maijs, Vereniging van Effectenbezitters, C‑709/19, EU:C:2021:377, 28. un 29. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

51

Šajā gadījumā šādas prasības arī vedina kā apgalvotā kaitējuma materializēšanās vietu noteikt spēlētāja pastāvīgo dzīvesvietu, tādējādi panākot atbilstību starp piemērojamām tiesībām un tiesas jurisdikciju.

52

Lietderības labad jānorāda, ka tiesību aktus, kas noteikti saskaņā ar Romas II regulas 4. panta 1. punktu, var nepiemērot, bet piemērot tiesību aktus, kuri piemērojami saskaņā ar šīs regulas 4. panta 3. punktu, ja no apstākļu kopuma izriet, ka neatļautā darbība ir acīmredzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. punktā minētā valsts.

53

Kā izriet no Romas II regulas 14. apsvēruma, šāda izņēmuma noteikuma mērķis ir ļaut tiesai, kas izskata lietu, ar nepieciešamo elastību izskatīt dažādus gadījumus, lai nodrošinātu, ka piemērojamie tiesību akti ir tie, kas faktiski ir visciešāk saistīti ar neatļauto darbību.

54

Tomēr, tā kā tas ir izņēmuma noteikums, tā interpretācijai jābūt šaurai, un saskaņā ar Romas II regulas 4. panta 1. punktu noteiktie tiesību akti būtu jāizslēdz tikai izņēmuma gadījumos – proti, ja, pamatojoties uz lietas apstākļu visaptverošu analīzi, notikums, kas rada kaitējumu, ir acīmredzami ciešāk saistīts ar citu valsti, nevis to, kurā kaitējums noticis –, lai nodrošinātu paredzamību un tiesisko noteiktību, ko cenšas panākt ar šo regulu.

55

Lai gan saskaņā ar minētās regulas 4. panta 3. punktu acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti var tikt pamatota tostarp ar iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību, tomēr jāprecizē, ka šādu attiecību esība pati par sevi nav pietiekama, lai izslēgtu saskaņā ar 4. panta 1. vai 2. punktu piemērojamo tiesību aktu piemērošanu, un tas neļauj ārpuslīgumiskajai atbildībai automātiski piemērot līguma tiesību aktus, jo tiesai, kas izskata lietu, ir rīcības brīvība noteikt, vai pastāv būtiska saikne starp ārpuslīgumiskām saistībām un valsti, kuras tiesību akti reglamentē iepriekš pastāvējušas attiecības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, BMA Nederland, C‑498/20, EU:C:2022:173, 63.–65. punkts).

56

Ņemot vērā izklāstīto apsvērumu kopumu, uz otro jautājumu jāatbild, ka Romas II regulas 4. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta par zaudējumiem, kuri radušies, piedaloties tiešsaistes azartspēlēs, ko uzņēmējsabiedrība piedāvā dalībvalstī, kurā tai nav prasītās koncesijas, jāuzskata, ka spēlētājam nodarītie zaudējumi radušies viņa pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī.

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: