1

Ar apelācijas sūdzību XH lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 22. novembra spriedumu XH/Komisija (T‑613/21, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2023:739), ar kuru tā noraidīja viņas prasību, no vienas puses, atcelt Eiropas Komisijas 2020. gada 4. decembra Lēmumu D/374/20, ar ko noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību (turpmāk tekstā – “lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību”), un Komisijas 2021. gada 21. maija Lēmumu Ares(2021) 3466486 par vēršanos Invaliditātes komitejā (turpmāk tekstā – “lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu”), kā arī, no otras puses, atlīdzināt viņai nodarīto morālo kaitējumu.

2

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), 11.a pantā paredzēts:

“1.   Pildot savus pienākumus, un kā šeit turpmāk paredzēts, ierēdnis nedrīkst aplūkot jautājumus, kuros tam ir tieša vai netieša personīga interese, piemēram, lai mazinātu savu neatkarību, jo īpaši ģimenes un finansiālās intereses[, ar 2. punktā minēto izņēmumu].

2.   Lai risinātu iepriekš [1. punktā] minētos jautājumus, ikviens ierēdnis, uz kuru tie attiecas, pildot savus pienākumus, nekavējoties informē iecēlējinstitūciju. Iecēlējinstitūcija veic attiecīgus pasākumus un, jo īpaši, tā var atbrīvot ierēdni no atbildības šajā jautājumā.

3.   Uzņēmumos, kuri ir pakļauti tās iestādes institūcijai, kurā ierēdnis strādā vai kuriem ir darījumi ar šo iestādi, ierēdnis nedrīkst tieši vai netieši saglabāt vai iegūt tāda veida vai apmēra daļu, kas varētu kaitēt tā neatkarībai, veicot savus pienākumus.”

3

Civildienesta noteikumu 12. pantā ir noteikts:

“Ierēdnis atturas no jebkādas rīcības vai uzvedības, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt tā stāvokli.”

4

Civildienesta noteikumu 12.a pants formulēts šādi:

“1.   Ierēdņi atturas no jebkāda veida psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās.

2.   Pret ierēdni, kurš ir bijis psiholoģiskas [vardarbības] vai seksuālas uzmākšanās upuris, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums. Pret ierēdni, kurš ir iesniedzis pierādījumus par psiholoģisku [vardarbību] vai seksuālu uzmākšanos, iestādē nedrīkst rasties aizspriedums, ja ierēdnis ir rīkojies godīgi.

3.   “Psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība]” ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai, vai psiholoģiskai integritātei.

4.   “Seksuāla uzmākšanās” ir rīcība, kas saistīta ar seksu, ko vērš pret personu, kas to nevēlas, un kuras nolūks vai sekas ir aizskart šo personu vai radīt iebiedējošu, bīstamu, aizvainojošu vai traucējošu vidi. Seksuālo uzmākšanos uzskata par diskrimināciju dzimuma dēļ.”

5

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 21. pantam:

“Neatkarīgi no kategorijas ierēdņi palīdz un sniedz padomu ierēdņiem, kuru pakļautībā tie strādā; tie atbild par uzticēto pienākumu izpildi.

Par visām darba jomām atbildīgajiem ierēdņiem ir jāatbild augstākstāvošajiem ierēdņiem par uzticēto pienākumu izpildi un izteikto norādījumu ievērošanu. Pakļauto ierēdņu atbildība nekādā veidā neatbrīvo no personiskās atbildības.”

6

Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzēts:

“[Eiropas] Savienība palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.

Šādos gadījumos Savienība atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”

7

Civildienesta noteikumu 59. pants formulēts šādi:

“1.   Ierēdnis, kurš pierāda, ka viņš nespēj veikt savus pienākumus slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, ir tiesīgs saņemt slimības atvaļinājumu.

Attiecīgais ierēdnis iespējami drīz paziņo iestādei par savu darbnespēju un vienlaikus norāda savu pašreizējo adresi. [..]

Ierēdnim jebkurā laikā var pieprasīt, lai viņš izietu medicīnisko apskati, ko organizē iestāde. Ja apskati nevar veikt ierēdņa vainas dēļ, viņa prombūtni uzskata par neatļautu [neattaisnotu] no dienas, kad vajadzēja veikt apskati.

Ja apskates laikā izdarītie atzinumi norāda, ka ierēdnis var veikt savus pienākumus, viņa prombūtni, piemērojot nākošo apakšpunktu, uzskata par neattaisnotu no apskates dienas.

[..]

4.   Iecēlējinstitūcija lietu par ierēdni, kura slimības atvaļinājumi triju gadu laikā kopā pārsniedz 12 mēnešus, var iesniegt Invaliditātes komitejai.

[..]”

8

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 60. pantam:

“Izņemot slimību vai negadījumu, ierēdnis var neierasties darbā tikai ar iepriekšēju sava tiešā priekšnieka atļauju. Neskarot jebkurus disciplinārus pasākumus, kas uz to var attiekties, jebkuru neatļautu prombūtni, kas tiek attiecīgi konstatēta, atskaita no attiecīgā ierēdņa ikgadējā atvaļinājuma. Ja viņš ir pilnībā izmantojis savu ikgadējo atvaļinājumu, viņš zaudē atlīdzību par attiecīgo periodu.

Ja ierēdnis vēlas pavadīt atvaļinājumu kaut kur citur, nevis vietā, kurš viņš iecelts amatā, viņam iepriekš jāsaņem iecēlējinstitūcijas atļauja.”

9

Civildienesta noteikumu 90. pantā ir paredzēts:

“1.   Jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai lūgumu, lai tā pieņem ar konkrēto personu saistītu lēmumu. Iecēlējinstitūcija par savu argumentētu lēmumu konkrētajai personai ziņo četru mēnešu laikā no lūguma iesniegšanas dienas. Ja minētajā termiņā atbilde uz lūgumu nav saņemta, tas uzskatāms par netiešu lēmumu par lūguma noraidīšanu, par ko var iesniegt sūdzību saskaņā ar 2. punktu.

2.   Ikviena persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai sūdzību par jebkuru aktu, kurā ietverta sūdzība pret konkrēto personu, gadījumos, kad minētā iestāde ir pieņēmusi lēmumu, vai tā nav veikusi kādu pasākumu, ko nosaka Civildienesta noteikumi. [..]”

10

Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. pantā ir noteikts:

“Invaliditātes komitejā ir trīs ārsti:

Ja attiecīgais ierēdnis ārstu neieceļ, tad to dara Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs.

Ja divu mēnešu laikā pēc otrā ārsta iecelšanas nav iespējams vienoties par trešā ārsta iecelšanu, pēc vienas attiecīgās puses pieprasījuma trešo ārstu ieceļ Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs.”

11

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–34. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt, kā norādīts turpinājumā.

12

Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ierēdne.

13

Līdz 2020. gada 16. jūnijam viņa strādāja par izmeklētāju nodaļā, kas agrāk bija pazīstama kā OLAF A nodaļa. Šajā nodaļā viņa kā galvenā izmeklētāja jo īpaši nodarbojās ar trim izskatīšanā esošām lietām, proti, lietām E, F un G.

14

2020. gada 16. jūnijā stājās spēkā OLAF iekšējā reorganizācija. Pēc šīs reorganizācijas un ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītās vēlmes, viņa no šī datuma tika norīkota darbā jaunā OLAF nodaļā, proti, B nodaļā.

15

No 2020. gada 2. jūnija līdz 22. jūnijam apelācijas sūdzības iesniedzēja bija slimības atvaļinājumā pēc medicīniskas operācijas. Šis atvaļinājums tika pagarināts uz nepārtrauktu laikposmu no 2020. gada 23. jūnija līdz 31. oktobrim, un tas tika apstiprināts Komisijas personāla vadības informātikas sistēmā ar nosaukumu Sysper 2 pirmo reizi 2020. gada 23. jūnijā par laikposmu no minētā datuma līdz 2020. gada 10. jūlijam, otro reizi – 14. jūlijā par laikposmu no 2020. gada 11. jūlija līdz 31. jūlijam, trešo reizi – 2020. gada 4. augustā par laikposmu no 2020. gada 1. augusta līdz 31. augustam, ceturto reizi – 2020. gada 1. septembrī par laikposmu no minētā datuma līdz tā paša gada 30. septembrim un piekto reizi – 2020. gada 1. oktobrī par laikposmu no minētā datuma līdz tā paša gada 31. oktobrim.

16

2020. gada 2. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzēja A nodaļas darbiniekiem nosūtīja elektronisko pastu, kurā bija ietverts kopsavilkums par lietu E. Šajā elektroniskajā pastā viņa norādīja, ka ir slimības atvaļinājumā, taču – piesardzības nolūkos un lai izvairītos no kavēšanās – viņa uzturēs sakarus un būs atvērta jebkādiem kontaktiem saistībā ar šīm trim lietām.

17

2020. gada 8. jūnijā viens A nodaļas darbinieks nosūtīja elektronisko pastu apelācijas sūdzības iesniedzējai un A nodaļas vadītājai. Šis elektroniskais pasts attiecās uz lietām E, F un G un tajā bija ietverti apsvērumi un ieteikumi par turpmākajiem rīcības posmiem. A nodaļas vadītāja atbildēja, ka, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas atvaļinājumu, šim darbiniekam būtu jākonsultējas ar nākamo C nodaļas vadītāju (turpmāk tekstā – “C nodaļas vadītāja”), lai noskaidrotu, vai šī vadītāja vēlas pabeigt attiecīgās lietas pirms 2020. gada 16. jūnija reorganizācijas vai arī vēlas sagaidīt, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja atgriezīsies no plānotā slimības atvaļinājuma pēc minētā datuma. Pēc tam minētais A nodaļas darbinieks nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli C nodaļas vadītājai, nosūtot kopiju prasītājai un A nodaļas vadītājai. Apelācijas sūdzības iesniedzēja atbildēja uz pēdējo minēto elektronisko pastu, paskaidrojot – viņa cer, ka visas lietas varētu tikt noslēgtas pēc iespējas ātrāk, ņemot vērā OLAF reorganizāciju un viņas slimības atvaļinājumu. Turklāt viņa norādīja – lai gan ir atvaļinājumā, viņa ir gatava saņemt galīgos priekšlikumus par attiecīgajām lietām, lai tās varētu pabeigt.

18

2020. gada 8. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzēja nosūtīja elektronisko pastu kolēģim, kurš bija iecelts par “uzticības personu”. Šajā elektroniskajā pastā apelācijas sūdzības iesniedzēja viņam paziņoja par šī sprieduma 17. punktā minēto saziņu un lūdza padomu par savu situāciju.

19

Tajā pašā dienā A nodaļas sekretāre (turpmāk tekstā – “A nodaļas sekretāre”) apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja elektronisko pastu par viņas biroja maiņu saistībā ar šī sprieduma 14. punktā minēto OLAF iekšējo reorganizāciju. Šajā elektroniskajā pastā viņa apelācijas sūdzības iesniedzējai jautāja, vai, ņemot vērā viņas slimības atvaļinājumu līdz 2020. gada 22. jūnijam, viņa ļautu trešai personai sagatavot viņas mantu pārvietošanu pirms šī datuma. Apelācijas sūdzības iesniedzēja tajā pašā dienā atbildēja, ka gribētu to izdarīt pati.

20

2020. gada 9. jūnijā C nodaļas vadītāja atbildēja uz šī sprieduma 17. punktā minētajiem elektroniskajiem pastiem. Atbildē viņa norādīja, ka, ņemot vērā apstākļus, šķiet ļoti sarežģīti pabeigt attiecīgās lietas līdz 2020. gada 16. jūnijam. Viņa norādīja, ka uzskata – lietas E pabeigšana jūlija vidū ir reāla.

21

2020. gada 23. jūnijā C nodaļas vadītāja apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja elektronisko pastu, lai apspriestu lietas E galīgā ziņojuma projektu. Šajā elektroniskajā pastā viņa lūdza apelācijas sūdzības iesniedzēju piezvanīt viņai, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu pieejama. Tajā pašā dienā C nodaļas vadītāja apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja uzaicinājumu piedalīties sanāksmē ar videokonferences starpniecību nākamajā dienā, proti, 2020. gada 24. jūnijā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja atbildēja uz elektronisko pastu nākamajā dienā, 24. jūnijā, norādot, ka joprojām ir slimības atvaļinājumā un ka uzaicinājums sakrīt ar vizīti pie ārsta. Tomēr viņa piebilda, ka nākamajā dienā būs pieejama visu dienu, lai telefoniski apspriestu attiecīgo lietu.

22

2020. gada 23. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzticības personai nosūtīja elektronisko pastu, kurā bija ietverts C nodaļas vadītājas uzaicinājums uz videokonferences sanāksmi. Šajā elektroniskajā pastā viņa uzticības personai paskaidroja, ka slimības atvaļinājuma laikā viņai paredzēta vizīte slimnīcā un šis uzaicinājums pārsniedz viņas iespējas un ir pretrunā noteikumiem. Viņa lūdza šo personu “ziņot par šādu rīcību kā par psiholoģisku vardarbību”.

23

2020. gada 30. jūnijā A nodaļas sekretāre apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja otru elektronisko pastu ar jautājumu, vai viņa ir pieņēmusi lēmumu par pārcelšanos uz jauno biroju.

24

2020. gada 1. jūlijā C nodaļas vadītāja apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja divus elektroniskos pastus, kuros viņa tai uzdeva jautājumus par lietu E. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uz tiem atbildēja 6. jūlijā.

25

2020. gada 1. augustā apelācijas sūdzības iesniedzēja kompetentajai iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) iesniedza lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24., 59. un 60. pantu. Savā lūgumā apelācijas sūdzības iesniedzēja pēc būtības norādīja, ka elektroniskie pasti, ko viņa saņēmusi slimības atvaļinājuma laikā, bijuši OLAF priekšnieku vai darbinieku lūgumi strādāt vai nekavējoties doties uz biroju, lai sagatavotu savas mantas pārvietošanai, un to viņa uzskata par mēģinājumu pārtraukt vai izbeigt viņas slimības atvaļinājumu.

26

2020. gada 26. augustā C nodaļas vadītāja prasītājai nosūtīja elektronisko pastu ar jaunu lietas E galīgā ziņojuma projektu. Šajā elektroniskajā pastā C nodaļas vadītāja apelācijas sūdzības iesniedzējai jautāja, no vienas puses, vai viņa piekrīt ziņojuma saturam un, no otras puses, vai viņa varētu veikt pārbaudi Eiropas Patentu iestādē (EPI). Apelācijas sūdzības iesniedzēja atbildēja, ka joprojām ir slimības atvaļinājumā. Otrajā elektroniskajā pastā C nodaļas vadītāja precizēja, ka pirmo elektronisko pastu nosūtījusi, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja to izskatītu pēc atgriešanās darbā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja atbildēja 28. augustā, precizējot, ka uzskata – lai varētu pabeigt attiecīgos ziņojumus, nav nepieciešams sagaidīt viņas atgriešanos.

27

2020. gada 31. augustā C nodaļas vadītāja apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja elektronisko pastu, kurā paskaidroja, ka, ņemot vērā attiecīgās izmeklēšanas grupas lielo darba slodzi, viņa attiecīgās trīs lietas nevar piešķirt citam vadošajam izmeklētājam un tādēļ paļaujas uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, atgriezusies no atvaļinājuma, noslēgs šīs lietas, kā bijis norunāts. Tajā pašā dienā viņa apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja vēl divus elektroniskos pastus, kuros attiecīgi bija ietverts grozīts galīgā ziņojuma projekts lietā F un jauns galīgā ziņojuma projekts lietā G. Abos elektroniskajos pastos viņa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai tie būtu jāizskata tikai pēc atgriešanās no slimības atvaļinājuma.

28

2020. gada 6. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja atbildēja, ka viņas slimības atvaļinājums ir pagarināts un attiecīgās lietas var tikt pabeigtas bez viņas.

29

2020. gada 7. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja OLAF satura pārvaldības (OCM) programmatūrā elektroniski parakstīja deklarāciju par interešu konfliktu saistībā ar lietu G.

30

2020. gada 8. septembrī C nodaļas vadītāja informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka divās no trim attiecīgajām lietām ir iecēlusi jaunu izmeklētāju. Turklāt viņa pieminēja apspriedi, lai bez apelācijas sūdzības iesniedzējas līdzdalības pabeigtu trešo lietu, proti, lietu G. C nodaļas vadītāja lūdza apelācijas sūdzības iesniedzēju nosūtīt viņai trūkstošo informāciju par minēto trešo lietu gadījumā, ja līdz tam laikam apelācijas sūdzības iesniedzēja jau būtu atgriezusies no slimības atvaļinājuma.

31

2020. gada 11. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja saņēma elektronisko pastu no C nodaļas kolēģa, kurā viņš to apsveica ar uzvaru lietā, ko bija izskatījusi Vispārējā tiesa.

32

2020. gada 17. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja no šī kolēģa saņēma vēl vienu elektronisko pastu, kurā bija hipersaite uz Vispārējās tiesas pasludināto spriedumu.

33

2020. gada 18. septembrī C nodaļas vadītāja apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja elektronisko pastu, kurā norādīja, ka ir iepazinusies ar interešu konflikta deklarāciju. Turklāt, lai pieņemtu lēmumu par šo deklarāciju, viņa lūdza papildu informāciju par attiecīgo interešu konfliktu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uz šo lūgumu atbildēja 20. septembrī.

34

2020. gada 25. septembrī C nodaļas vadītāja nosūtīja prasītājai elektroniskā pasta vēstuli, lai viņu informētu, ka attiecīgā interešu konflikta situācijas dēļ viņa tikusi atbrīvota no savas pēdējās izskatāmās lietas. Tādējādi tā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārziņā vairs nav lietu minētajā nodaļā.

35

2020. gada 28. oktobrī Komisijas HR.AMC.5. nodaļas vadītājs šīs iestādes medicīniskajam dienestam nosūtīja paziņojumu, lūdzot sākt invaliditātes procedūru attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju. Šis lūgums tika pamatots ar to, ka no 2017. gada novembra līdz 2020. gada oktobrim, proti, trīs gadu laikposmā, kopējais apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājums esot pārsniedzis divpadsmit mēnešus.

36

2020. gada 4. decembrī iecēlējinstitūcija pieņēma lēmumu, ar kuru tika noraidīts šī sprieduma 25. punktā minētais apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgums sniegt palīdzību.

37

2021. gada 28. februārī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza sūdzību par lēmumu, ar kuru tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību.

38

2021. gada 6. maijā tika organizēta videokonference starp apelācijas sūdzības iesniedzēju, no vienas puses, un Komisijas Izmeklēšanas un disciplinārlietu biroju (IDOC) un HR.E.2. nodaļu (Apelācijas un lietu uzraudzība), no otras puses.

39

2021. gada 10. maijā apelācijas sūdzības iesniedzējai tika nosūtīts to argumentu kopsavilkums, kurus viņa bija izvirzījusi šajā videokonferencē.

40

2021. gada 11. maijā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza apsvērumus par šo kopsavilkumu un nosūtīja dokumentus.

41

2021. gada 21. maijā Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektore pieņēma lēmumu par invaliditātes procedūras sākšanu, ar kuru viņa saskaņā ar Civildienesta noteikumu II pielikuma 7. panta noteikumiem apelācijas sūdzības iesniedzējas lietu nodeva Invaliditātes komitejai un iecēla ārstu Komisijas pārstāvībai.

42

2021. gada 31. maijā apelācijas sūdzības iesniedzēja saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par lēmumu sākt invaliditātes procedūru.

43

2021. gada 2. jūlijā iecēlējinstitūcija pieņēma Lēmumu R/138/21, ar kuru noraidīja sūdzību par lēmumu, ar ko noraidīts lūgums sniegt palīdzību (turpmāk tekstā – “Lēmums R/138/21 par sūdzības noraidīšanu”), pamatojoties uz to, ka nav prima facie pierādījumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem. Turklāt iecēlējinstitūcija noraidīja lūgumu atlīdzināt apgalvoti nodarīto kaitējumu.

44

2021. gada 30. septembrī iecēlējinstitūcija pieņēma Lēmumu R/301/21, ar kuru noraidīja sūdzību par lēmumu sākt invaliditātes procedūru (turpmāk tekstā – “Lēmums R/301/21 par sūdzības noraidīšanu”) un kurā secināja, ka sūdzība, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegusi par šo lēmumu, ir nepieņemama.

45

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 17. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību atcelt, pirmkārt, lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību, un Lēmumu R/138/21 par sūdzības noraidīšanu, kā arī, otrkārt, lēmumu par invaliditātes procedūras sākšanu un Lēmumu R/301/21 par sūdzības noraidīšanu. Turklāt prasītāja lūdza Vispārējo tiesu piespriest Komisijai tai samaksāt summu 20000 EUR kā atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu un uzdot Komisijai iesniegt vairākus iekšējos dokumentus.

46

Lai pamatotu savus prasījumus atcelt lēmumu par invaliditātes procedūras sākšanu un lēmumu R/301/21 par sūdzības noraidīšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā izvirzīja pamatu par to, ka Komisija esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 59. un 90. pantu, lasot tos kopsakarā ar Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pantu. Atcelšanas prasījumu pret lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību un Lēmumu R/138/21 par sūdzības noraidīšanu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz to, ka Komisija esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pantu, neesot izpildījusi rūpības pienākumu, pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. un 41. pantu un labas pārvaldības principu, otrais – uz šīs iestādes pieļauto Civildienesta noteikumu 12.a, 24., 59. un 60. panta pārkāpumu, trešais – uz to, ka Komisija esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 59. un 90. pantu, lasot tos kopsakarā ar Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pantu, un ceturtais – uz to, ka tā esot pārkāpusi Hartas 7. un 8. pantu.

47

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa kā nepieņemamas noraidīja atcelšanas prasības pret, pirmkārt, lēmumu par invaliditātes procedūras sākšanu un, otrkārt, lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību kā nepamatotus.

48

Turklāt Vispārējā tiesa noraidīja prasītājas prasību par zaudējumu atlīdzību, kā arī tās lūgtos pierādījumu savākšanas pasākumus.

49

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas celto prasību tā noraidīja pilnībā.

50

Apelācijas sūdzībā tās iesniedzēja lūdz Tiesu:

51

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

52

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzēja būtībā izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, ar kuru ir noraidīta prasība atcelt lēmumu par invaliditātes procedūras sākšanu, un otrais – uz šiem pamatiem, ciktāl ar tiem ir noraidīta prasība atcelt lēmumu par lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu.

53

Pirmais pamats, kas būtībā ir sadalīts piecās daļās, ir par to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini kvalificējusi lēmumu par invaliditātes procedūras sākšanu kā sagatavojošu aktu, kas tātad nav apstrīdams šajā tiesā.

54

Ar pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru akts var tikt kvalificēts kā “sagatavojošs” tikai tad, ja tam nav atsevišķu juridisku seku, savukārt tiesību akti, kas rada sekas, kuras pārsniedz procesuālās robežas, un ar kuriem pēc būtības tiek grozītas ieinteresēto personu tiesības un pienākumi, ir pakļauti Vispārējās tiesas pārbaudei.

55

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nepiemērojot šo judikatūru. Ja tas tā būtu, ņemot vērā, ka, Komisijai sākot invaliditātes procedūru, galīgi un neatgriezeniski tiktu izpausti dati, uz kuriem attiecas medicīniskais noslēpums, tādējādi ietekmējot apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības, Vispārējā tiesa noteikti būtu nonākusi pie secinājuma, ka lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu jāuzskata par aktu, ar kuru būtiski tiek grozītas viņas tiesības un pienākumi.

56

Šī pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, kvalificējot lēmumu par invaliditātes procedūras sākšanu par sagatavojošu aktu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, sagrozījusi pierādījumus un būtībā neesot ņēmusi vērā noteiktus, tomēr izšķirošus apstākļus.

57

Pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras, kas izriet no 1997. gada 18. marta sprieduma Guérin automobiles/Komisija (C‑282/95 P, EU:C:1997:159, 37. punkts), ir secināms, ka Komisijas galīgais lēmums saskaņā ar labas pārvaldības principu ir jāpieņem saprātīgā termiņā. Ņemot vērā, ka šajā gadījumā Komisija nav turpinājusi invaliditātes procedūru, šīs procedūras sākšana vairs nekalpo tās kā sagatavojoša akta priekšmetam.

58

Otrkārt un būtībā, ņemot vērā, ka lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu esot saistīts ar psiholoģisku vardarbību, šis lēmums esot jāuzskata par apstrīdamu aktu.

59

Treškārt, lai gan invaliditātes procedūra esot nesaraujami saistīta ar apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājumu, viņa par invaliditātes procedūras sākšanu esot tikusi informēta tikai 2021. gada maija beigās. Šo nopietno pārskatāmības trūkumu no Komisijas puses Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot ņēmusi vērā.

60

Ceturtkārt, lēmums R/301/21 par sūdzības noraidīšanu neesot ļāvis pabeigt invaliditātes procedūru attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, tādējādi viņa bijusi atstāta ilgstošas nenoteiktības situācijā un tas pārkāpjot Civildienesta noteikumu 90. un 59. pantu.

61

Piektkārt, galīgie lēmumi neesot vienīgie, kas var radīt nelabvēlīgas sekas, un atsevišķu Savienības iestādes aktu vai darbību netiešās sekas varētu būtiski ietekmēt attiecīgās personas situāciju. Līdz ar to, pat ja lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu būtu sagatavojošs akts, tas būtu apstrīdams, jo tam ir negatīva ietekme uz attiecīgās personas statusu.

62

Ar pirmā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punktā Komisijai, vēršoties Invaliditātes komitejā, nav atstāta nekāda novērtējuma brīvība. Šajā gadījumā neesot izpildīts šajā tiesību normā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru attiecīgajam ierēdnim uzkrātajam slimības atvaļinājumam ir jāpārsniedz divpadsmit mēneši trīs gadu laikposmā. Līdz ar to invaliditātes procedūras sākšana esot apstrīdams akts, jo tas ir prettiesisks vai pat tāpēc, ka tajā ir nepareizi izmantotas pilnvaras.

63

Ar pirmā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi pierādījumus, neizvērtējot viņas situācijas specifiskos aspektus. Tā esot aprobežojusies ar Komisijas iesniegto faktu versiju, neizvērtējot atbilstošos faktiskos apstākļus, lai gan lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu ir balstīts uz kļūdainu slimības atvaļinājuma dienu aprēķinu, kurā nav ņemta vērā prasītājas faktiskā klātbūtne darba vietā.

64

Pirmā pamata piektajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja, joprojām lai pierādītu, ka Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi viņas situācijas specifiskos aspektus, piebilst, ka Komisijas veiktā izmeklēšana par viņas veselības stāvokli pēc lēmuma par invaliditātes procedūras sākšanu, kā arī tas, ka šī iestāde nepareizi pārvaldījusi sensitīvus medicīniskos datus, esot Hartas 7.–8. pantā, lasot tos kopsakarā ar Civildienesta noteikumu 59. un 60. pantu, paredzēto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un datu aizsardzību pārkāpums.

65

Komisija uzskata, ka pirmais pamats ir daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

66

Ar pirmo pamatu, kas būtībā ir sadalīts piecās daļās, apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktu.

67

Pārsūdzētā sprieduma 47. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka šajā lietā lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu tika pieņemts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punktu. Saskaņā ar tās judikatūru lēmums nodot apelācijas sūdzības iesniedzēju Invaliditātes komitejai ir sagatavojošs akts, kas iekļaujas pensionēšanas procedūrā, un tikai tad, ja tiek celta prasība par lēmumu, kas pieņemts šīs procedūras noslēgumā, prasītājs var norādīt uz agrāko tiesību aktu, kas ar to ir cieši saistīti, prettiesiskumu.

68

Piemērojot šo judikatūru šajā lietā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. punktā nosprieda, ka lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu nav akts, ar kuru galīgi noteikta Komisijas nostāja, bet gan galīgo lēmumu sagatavojošs akts, kas tiks pieņemts invaliditātes procedūras beigās, un ka līdz ar to lēmums sākt invaliditātes procedūru nav prasītājai nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē.

69

Lai novērtētu, vai, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa ir kļūdaini kvalificējusi lēmumu par invaliditātes procedūras sākšanu kā sagatavojošu aktu, vispirms jāatgādina, kā Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 45. punktā, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka gan saistībā ar īpašo tiesvedību Eiropas civildienesta strīdos, gan saistībā ar vispārējo tiesvedību nelabvēlīgi akti un līdz ar to apstrīdami paši par sevi ir vienīgi lēmumi, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras var ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, būtiski mainot viņa tiesisko stāvokli (šajā ziņā skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, SATCEN/KF,C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi arī pārsūdzētā sprieduma 46. punktā, ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējās procedūras beigās, apstrīdami tiesību akti principā ir tikai tie pasākumi, ar kuriem tiek galīgi noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās, izslēdzot starppasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (spriedumi, 1989. gada 14. februāris, Bossi/Komisija, 346/87, EU:C:1989:59, 23. punkts, un šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2005. gada 7. aprīlis, Van Dyck/Komisija,C‑160/04 P, EU:C:2005:207, 32. punkts).

71

Pirmā prasības pamata piecas daļas ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.

72

Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemdama vērā faktu, ka, Komisijai sākot invaliditātes procedūru, tika izpausti dati, uz kuriem attiecas medicīniskais noslēpums, tādējādi ietekmējot viņas tiesības, un uzskatīdama, ka lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu ir nevis akts, ar ko galīgi nosaka Komisijas nostāju attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, bet gan galīgo lēmumu sagatavojošs akts, kas tiks pieņemts invaliditātes procedūras beigās. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tiesību akts var tikt kvalificēts kā “sagatavojošs” tikai tad, ja tas nerada atšķirīgas tiesiskās sekas, savukārt akti, kas rada procesuālo ietvaru pārsniedzošas sekas, un ar kuriem būtiski tiek grozītas ieinteresēto personu tiesības un pienākumi, ir pakļauti Vispārējās tiesas pārbaudei tiesā.

73

Šajā ziņā tomēr jānorāda, ka lēmumam sākt invaliditātes procedūru, ar kuru iestāde nolemj ierēdņa lietu pakļaut ārstu komisijai atbilstoši Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punktam, pašam par sevi nav nekādu saistošu juridisku seku, kas varētu ietekmēt attiecīgās personas intereses, būtiski un tātad vismaz galīgi grozot šī ierēdņa tiesisko stāvokli.

74

Šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka tas, ka Komisija sāka invaliditātes procedūru, pēc tam būtu novedis pie galīgas un neatgriezeniskas tādas informācijas izpaušanas, uz kuru attiecas medicīniskais noslēpums.

75

Proti, pat ja tiktu uzskatīts, ka ar šādu publiskošanu tiktu pārkāpts medicīniskais noslēpums, šis apstāklis, kas attiecas uz minētās izpaušanas pamatotību, tomēr nenozīmē, ka lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu būtu jāuzskata par nelabvēlīgu aktu Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, jo tomēr šis pats lēmums pats par sevi nav būtiski grozījis minētā ierēdņa tiesisko stāvokli un tātad – veidā, kas ir vismaz galīgs.

76

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 47. un 48. punktā nospriežot, ka lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu nav apelācijas sūdzības iesniedzējai nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē.

77

Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa jānoraida kā nepamatota.

78

Pirmā pamata otrās daļas pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, pirmkārt, ka invaliditātes procedūras pārmērīgā ilguma dēļ lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu vairs nekalpo tās priekšmetam kā sagatavojošs akts un ka līdz ar to Vispārējai tiesai tas esot jāuzskata par tai nelabvēlīgu aktu, kas tātad ir apstrīdams.

79

Šajā ziņā jākonstatē, kā tas izriet no šī sprieduma 69. punktā atgādinātās judikatūras, ka nosacījums, lai tiesību aktu varētu uzskatīt par nelabvēlīgu, ir saistīts ar apstākli, ka tam ir jārada saistošas tiesiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli.

80

Procedūras ilgums, pat ja tas ir pārmērīgs, nevar izraisīt to, ka akts, kura priekšmets ir sākt šo procedūru, jāuzskata par tādu, kas būtiski mainījis prasītāja tiesisko stāvokli.

81

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemot vērā lietas izskatīšanas Komisijā ilgumu, tai pārbaudot, vai lēmums sākt invaliditātes procedūru ir apelācijas sūdzības iesniedzējai nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē.

82

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka lēmuma par invaliditātes procedūras sākšanu pieņemšana esot saistīta ar psiholoģisku vardarbību, līdz ar to, lai viņa varētu aizstāvēt savas tiesības, šis lēmums esot jāuzskata par viņai nelabvēlīgu.

83

Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan, protams, nevar izslēgt, ka procedūras sākšana var būt saistīta ar vardarbību, no kuras cietusi attiecīgā persona, un līdz ar to uz to var atsaukties lūgumā sniegt palīdzību vai prasībā par zaudējumu atlīdzību kā uz atbilstošu faktisku apstākli, šis apstāklis tomēr nenozīmē, ka lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu jāuzskata par nelabvēlīgu aktu. Kā atgādināts šī sprieduma 69. punktā, lai attiecīgo lēmumu varētu kvalificēt kā nelabvēlīgu aktu, tam ir būtiski jāmaina tā adresāta tiesiskais stāvoklis, nevis tam ir jābūt tādam, kas tam varētu radīt kaitējumu.

84

Pretēji tam, ko liek saprast apelācijas sūdzības iesniedzēja, šāda Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta interpretācija neliedz personai, kurai ir nodarīts kaitējums tieši šāda akta pieņemšanas dēļ, saņemt šī kaitējuma atlīdzību. Proti, sagatavojoša akta gadījumā attiecīgā persona tostarp var celt prasību par aktu, kas tiks pieņemts attiecīgās procedūras noslēgumā, un šajā gadījumā prasīt atlīdzināt kaitējumu, kas radies šīs procedūras sākšanas dēļ.

85

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka par invaliditātes procedūras sākšanu viņa tika informēta novēloti, savukārt, ceturtkārt, lēmumā R/301/21 par sūdzības noraidīšanu viņa esot atstāta ilgstošas nenoteiktības stāvoklī, un tādējādi esot pārkāpts Civildienesta noteikumu 90. un 59. pants.

86

Tomēr jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neprecizē, kādu iemeslu dēļ Vispārējai tiesai šie apstākļi bija jāņem vērā. Tikai abstrakta pamatu norādīšana prasības pieteikumā neatbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantā un Tiesas Reglamenta 169. pantā noteiktajām prasībām (it īpaši skat. spriedumu, 2025. gada 1. augusts, PNB Banka/ECB,C‑100/23 P, EU:C:2025:610, 34. punkts).

87

[Ceturtkārt], apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, pat ja lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu būtu sagatavojošs akts, šis lēmums tomēr būtu jāuzskata par apstrīdamu aktu, jo tam ir negatīva ietekme uz attiecīgās personas statusu.

88

Šādam argumentam, kas pievienojas otrajam argumentam, nevar piekrist, jo, kā jau atgādināts šī sprieduma 83. punktā, tas, ka tiesību akta pieņemšana var radīt negatīvas sekas attiecībā uz attiecīgās personas statusu, obligāti nenozīmē, ka šis akts ir būtiski, proti, galīgā veidā grozījis šīs personas tiesisko stāvokli.

89

[Piektkārt], apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz to, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, kvalificējot šo lēmumu par sagatavojošu aktu.

90

Tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, tai – pretējā gadījumā šāds apgalvojums nav pieņemams – ir precīzi jānorāda elementi, kurus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuru dēļ savā vērtējumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šo sagrozīšanu (spriedums, 2024. gada 10. septembris, K.S. u.c./Padome u.c.,C‑29/22 P un C‑44/22 P, EU:C:2024:725, 148. punkts).

91

Taču šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja nepaskaidro, uz kādiem pierādījumiem attiecas šis apgalvojums un kādā veidā Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi.

92

Šādos apstākļos arguments par to, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, jānoraida kā nepieņemams.

93

Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

94

Pirmā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Komisija nevarēja attiecībā uz viņu sākt invaliditātes procedūru, jo viņas slimības atvaļinājuma kopējais ilgums trīs gadu laikā nepārsniedza divpadsmit mēnešus, kā tas ir prasīts Civildienesta noteikumu 59. panta 4. punktā.

95

Ar pirmā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, jo tā esot aprobežojusies ar kļūdainu Komisijas veikto viņas slimības atvaļinājuma dienu skaita aprēķinu, nepārbaudot viņas faktisko klātbūtni darbā. Pirmā pamata piektajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka Komisija ir pārkāpusi viņas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un ka tā nav izpildījusi Hartas 7. un 8. pantā garantēto pienākumu aizsargāt viņas personas datus.

96

Šajā ziņā jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 67. un 68. punkta, ka Vispārējā tiesa nosprieda, ka lēmums sākt invaliditātes procedūru nav apelācijas sūdzības iesniedzējai nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē. Šī iemesla dēļ pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Vispārējā tiesa prasību atcelt šo lēmumu noraidīja kā nepieņemamu.

97

Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi minētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, pirmā pamata trešā, ceturtā un piektā daļa, kas attiecas uz šo tiesiskumu, jānoraida kā neefektīvas.

98

Otrais pamats būtībā ir sadalīts divpadsmit daļās.

99

Otrā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tas, ka iestāde ir pārkāpusi skaidru tiesību normu, ir sabiedriskās kārtības pārkāpums un Vispārējai tiesai tas ir jānorāda pēc savas ierosmes. Pārsūdzētā sprieduma 98. punktā Vispārējā tiesa neesot pienācīgi ņēmusi vērā šo judikatūru. Proti, ja tas tā būtu, Vispārējai tiesai būtu bijis jākonstatē, ka attiecīgie lēmumi ir pretrunā Civildienesta noteikumu 59. un 90. pantam, kuri, nebūdami skaidri, turklāt nosaka sabiedriskās kārtības noteikumus.

100

Ar otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot norādījusi uz pamatojuma neesamību lēmumā par lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu, kas ir pretrunā pārskatāmības un atbildības prasībām, kuras paredzētas Civildienesta noteikumu 59. un 90. pantā, lasot tos kopsakarā ar Hartas 41. un 47. pantu.

101

Otrā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 97. un 98. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tās Reglamenta 84. panta 1. punkta interpretācijā un piemērošanā. Proti, šī tiesa esot noraidījusi jaunos pierādījumus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi pēc replikas iesniegšanas, lai gan šie elementi nebija pieejami brīdī, kad tika iesniegts prasības pieteikums pirmajā instancē vai replikas raksts. Minēto elementu noraidīšana Vispārējā tiesā esot pretrunā Hartas 7., 8. un 47. pantam, kā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. pantam.

102

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka pirmstiesas procedūras mērķis ir ļaut panākt izlīgumu strīdos starp ierēdņiem un administrāciju, nevis ierobežot pārbaudes tiesā apjomu Savienības tiesā.

103

Ar otrā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, no vienas puses, ka Komisijai bija jāatturas no invaliditātes procedūras sākšanas, jo lēmums par tās sākšanu atbilst Civildienesta noteikumu 12.a pantā noteiktajiem vardarbības kritērijiem.

104

No otras puses, C nodaļas vadītājas rīcība, kas minēta pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā, esot pretrunā Civildienesta noteikumu 12. pantam, kurā ierēdņiem ir noteikts pienākums atturēties no jebkādas rīcības, kas varētu kaitēt cieņai pret viņu amatu. Līdz ar to, nekvalificējot šo rīcību kā psiholoģisku vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, neraugoties uz šīs nodaļas vadītājas pieņemto aktu kontekstu un kumulatīvo iedarbību, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

105

Ar otrā pamata piekto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot ievērojusi Civildienesta noteikumu 86. pantu, kurā ir paredzēts noteikt disciplinārsodus ierēdņiem, kuri nepilda savus pienākumus, tostarp tos, kas noteikti Civildienesta noteikumu 11.a, 12. un 12.a pantā. C nodaļas vadītājas rīcībai bija jāizraisa izmeklēšanas sākšana, piemērojot šīs tiesību normas.

106

Otrā pamata sestajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 11.a pantu par interešu konfliktu un Civildienesta noteikumu 59. pantu par slimības atvaļinājumu. Tas, ka netiek pienācīgi novērsta attiecīgās iestādes neatbilstīgā rīcība, varētu arī apdraudēt tiesības uz cieņu, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz datu aizsardzību, kas ir tiesības, kuras nostiprinātas attiecīgi Hartas 1., 7. un 8. pantā.

107

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 11. un 21. pantu, secinot, ka nav pietiekami pierādījumi, kas pamato psiholoģiskas vardarbības esamību. To, ka C nodaļas vadītāja ir sazinājusies ar apelācijas sūdzības iesniedzēju saistībā ar lietu uzreiz pēc interešu konflikta deklarācijas un lai gan šī deklarācija vēl nebija apstiprināta, varētu uzskatīt par nepiemērotu.

108

Ar otrā pamata septīto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka psiholoģiskās vardarbības pierādīšanas pienākums ir personai, kas ir cietusi no šīs rīcības, lai gan šī tiesa pārsūdzētā sprieduma 82.–84. punktā ir atgādinājusi judikatūru, saskaņā ar kuru, izvērtējot apgalvojumus par vardarbību, ir jāņem vērā viss vēsturiskais konteksts un jebkurš iepriekšējs starpgadījums.

109

Tas, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 78.–80. punktā ir uzsvērusi nepieciešamību sniegt prima facie pierādījumus par apgalvoto vardarbību, esot pretrunā attiecīgās iestādes pienākumam pārbaudīt visu pieejamo informāciju un aizsargāt ierēdņu labklājību saskaņā ar 2015. gada 26. marta spriedumu CN/Parlaments (F‑26/14, EU:F:2015:22).

110

Ar otrā pamata astoto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apgalvojot, ka viņai bija iespēja neapmierināt C nodaļas vadītājas lūgumu sniegt palīdzību. Šajā ziņā Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Civildienesta noteikumu 21. pantu, kurā ir noteikts, ka ierēdnim ir pienākums palīdzēt un sniegt padomu citiem ierēdņiem, kuru pakļautībā tas strādā un ka viņš ir atbildīgs par viņam uzticēto pienākumu izpildi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka vienlaikus šīs tiesību normas ievērošana tai lika pārkāpt Civildienesta noteikumu 11.a pantu, kurā ierēdnim ir aizliegts izskatīt lietu, kurā viņš ir personīgi ieinteresēts.

111

Otrā pamata devītajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētajā spriedumā tā neesot izvērtējusi Komisijas atteikumu apmierināt viņas lūgumu par darba elastīgumu, kā arī atkārtotos lūgumus veikt papildu darbu ārpus dienesta ietvariem, un tas esot pretrunā Komisijas vispārējiem ieteikumiem veselības aizsardzības darbā jomā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Civildienesta noteikumu 59. un 60. pantu.

112

Otrā pamata desmitā daļa attiecas uz faktu un pierādījumu sagrozīšanu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi.

113

Šajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 113. punktā, pirmkārt, Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka A nodaļas sekretāres rīcība bija pilnībā saprātīga un, otrkārt, ka tā esot sagrozījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izpratni par to, proti, sajūtu, ka viņa slimības atvaļinājuma laikā tikusi traucēta. Pārsūdzētā sprieduma 114. punktā Vispārējā tiesa esot uzskatījusi par pierādītu faktu, ka šī sekretāre nezināja par apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājuma esamību, tādējādi sagrozot faktus, jo viņai bija iespēja uzzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas atvaļinājuma ilgumu, kā tas izrietot no pārsūdzētā sprieduma 9. un 113. punkta.

114

Attiecībā uz minētās sekretāres rīcību apelācijas sūdzības iesniedzēja precizē, ka, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 9., 13., 113. un 114. punktā, šī persona bijusi uzstājīga un ar viņu sazinājusies slimības atvaļinājuma laikā tikai divas reizes. Pārsūdzētā sprieduma 9., 113. un 114. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi prasības pieteikuma pirmajā instancē 5. pielikumu, kas attiecas uz elektronisko saraksti starp A nodaļas sekretāri un apelācijas sūdzības iesniedzēju par viņas biroja pārcelšanu. Šī sarakste liecinot par aktīvu šīs sekretāres lomu pasākumos saistībā ar šo pārcelšanos apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājuma laikā, kas esot par iejaukšanos atzīstama rīcība. Pretēji tam, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 114. punkta, minētā sarakste liecinot par minētās sekretāres informētību par apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājuma situāciju.

115

Pārsūdzētā sprieduma 6., 9., 13., 113. un 114. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi dokumentu, kas pievienoti prasības pieteikumam pirmajā instancē, 313. un 205. lappusi, kuri pierāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija iepriekš informējusi savu priekšniecību par medicīniskās aprūpes nepieciešamību, it īpaši ar 2020. gada 12. maija elektroniskā pasta vēstuli. Pārsūdzētā sprieduma 7., 11., 14., 16. un 17. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi prasības pieteikuma pirmajā instancē 6. pielikumu, kas ir par attiecīgi 2020. gada 8. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, 2020. gada 23. un 24. jūnija elektroniskā pasta vēstulēm, administrācijas un apelācijas sūdzības iesniedzējas saraksti lietā E, 2020. gada 26. augusta elektroniskā pasta vēstuli, 2020. gada 8., 26., 28. un 31. augusta elektroniskā pasta vēstulēm, kā arī 2020. gada 6. septembra elektroniskā pasta vēstulēm. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma 10. pielikumu, kas pierāda, ka 2020. gada 25. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzēja joprojām bija atbildīga par trim lietām ar galīgajiem ziņojumiem, kas bija izstrādes stadijā. Pārsūdzētā sprieduma 103., 104. un 107. punktā Vispārējā tiesa esot koncentrējusies uz C nodaļas vadītājas apelācijas sūdzības iesniedzējai izteikto lūgumu raksturu, tos neievietojot to kontekstā, kas liecinot par viņas iesaistīšanos vairāku lietu izskatīšanā. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā prasības pieteikuma pirmajā instancē 3. pielikumu par apelācijas sūdzības iesniedzējas medicīnisko lietu, kurā ir apstiprināts, ka viņas labajai kājai ir nepieciešama ķirurģiska operācija, kā arī šī prasības pieteikuma 8. pielikumu par uzticības personas iesaistīšanos.

116

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, kas saistīti ar dažādiem tās procesuālajos rakstos izvirzītajiem tiesību pamatiem, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 3.–29. un 99.–111. punktu, uz saziņas starp viņu un viņas nodaļas administrāciju un it īpaši starp viņu un C nodaļas vadītāju vispārējo kontekstu, toni un raksturu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka minētā sprieduma 7., 11., 14., 16. un 17. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi prasības pieteikuma pirmajā instancē 6. pielikumu, neņemot vērā faktu, ka viņa ir pastāvīgi atgādinājusi savas komandas locekļiem, ka viņa ir slimības atvaļinājumā un ka viņa šajā laikposmā nevēlas būt iesaistīta nodaļas darbā.

117

Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā arī prasības pieteikuma pirmajā instancē 10. pielikumu, kā rezultātā pārsūdzētā sprieduma 24. punktā ietvertais konstatējums, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējai vairs nebija nevienas izskatāmās lietas savā nodaļā, esot kļūdains.

118

Ar otrā pamata vienpadsmito daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 147. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka elektroniskā pasta vēstules starp C nodaļas vadītāju un A nodaļas sekretāri, no vienas puses, un apelācijas sūdzības iesniedzēju, no otras puses, neesot izraisījušas personīgās informācijas nodošanu, kas varētu apdraudēt viņas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot kļūdaini novērtējusi Hartas 7. un 8. pantā paredzēto privātās dzīves aizsardzību, kā arī attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Šajā ziņā no ECT 2018. gada 22. februāra sprieduma Libert pret Franciju (CE:ECHR:2018:0222JUD000058813, 24. un 25. punkts) izrietot, ka personas datu apstrādes profesionālais vai neprofesionālais konteksts pats par sevi nenosaka tās ietekmi uz datu subjekta privāto dzīvi. Būtiska nozīme esot pašu datu raksturam un veidam, kādā tie ir saistīti ar šo privāto dzīvi.

119

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka Vispārējās tiesas apgalvojums pārsūdzētā sprieduma 143. punktā, saskaņā ar kuru uz visām profesionālajām darbībām automātiski neattiecas privātās dzīves aizsardzība, esot pretrunā Hartas 7. pantam un ECPAK 8. pantam.

120

Turklāt Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par līgumslēdzēju valstu negatīvajiem un pozitīvajiem pienākumiem attiecībā uz privātās dzīves aizsardzību, prasību par iejaukšanās privātajā sfērā likumīgo raksturu, šo valstu rīcības brīvību šajā jomā, kā arī prasību par efektīvu tiesisko aizsardzību pret šo iejaukšanos.

121

Vispārējās tiesas konstatējums pārsūdzētā sprieduma 147. punktā, saskaņā ar kuru jautājums par apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājumu attiecīgajās elektroniskajās vēstulēs esot aplūkots tikai profesionālā kontekstā un neskaidri, esot pretrunā pārsūdzētā sprieduma 6., 11., 12. un 15. punkta saturam.

122

Pārsūdzētā sprieduma 149. punktā ietvertajā Vispārējās tiesas secinājumā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas “tiesības uz veselību” nav pārkāptas, esot pieļauta tiesību kļūda, jo ar to esot pārkāpts Hartas 7. un 8. pants. Proti, lai gan elektroniskā pasta vēstules un attiecīgā saziņa galvenokārt ir profesionāla rakstura, esot skaidrs, ka tās ir iejaukušās apelācijas sūdzības iesniedzējas personiskajā sfērā, it īpaši attiecībā uz viņas slimības atvaļinājumu un viņas “tiesībām uz veselību”. Pārsūdzētā sprieduma 5.–7., 9., 11., 12. un 15.–18. punktā Vispārējā tiesa esot sapludinājusi robežas starp profesionāliem un personiskiem jautājumiem. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka apstāklis, ka viņas priekšnieki kontaktējušies ar viņu slimības atvaļinājuma laikā, lūdzot, lai viņa piedalās tekošo lietu izskatīšanā un lēmumu pieņemšanā par biroja pārcelšanu, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 6., 7., 9., 11., 16. un 17. punktā, ir traucējis šī atvaļinājuma pienācīgu norisi un izraisījis iejaukšanos viņas privātajā dzīvē un “viņas vajadzībās veselības jomā”.

123

Ar otrā pamata divpadsmito daļu, kas būtībā attiecas uz pārsūdzētā sprieduma pamatojuma pretrunīgo raksturu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka minētā sprieduma 100. punktā Vispārējā tiesa esot koncentrējusies uz organizatorisko plānu saistībā ar lietām E, F un G, norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai netika lūgts veikt nekādu konkrētu darbu. Tomēr šī norāde esot pretrunā minētā sprieduma 7., 9. un 10. punkta saturam, kuros esot minēts lielāks apelācijas sūdzības iesniedzējas iesaistes līmenis.

124

Pārsūdzētā sprieduma 101. punktā Vispārējā tiesa esot norādījusi, ka, protams, 2020. gada 1. jūlija elektroniskā pasta vēstulēs C nodaļas vadītāja uzdeva jautājumus apelācijas sūdzības iesniedzējai saistībā ar lietu E. Tomēr Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka, tā kā atbilde uz šiem jautājumiem tika sagaidīta tikai pēc tam, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja atgriezīsies no sava slimības atvaļinājuma, šī paziņojuma ietekme uz viņas privāto dzīvi esot mazāka. Šie apsvērumi esot pretrunā pārsūdzētā sprieduma 14. punktam.

125

Lai gan pārsūdzētā sprieduma 103. punktā Vispārējā tiesa patiešām atsaucas uz apelācijas sūdzības iesniedzējai adresēto aicinājumu uz videokonferenci, minētā sprieduma 102. punktā tā esot uzsvērusi saziņas starp viņu un C nodaļas vadītāju pieklājīgumu, kas ir pretrunā minētā sprieduma 11. un 12. punktā minētajiem faktiem.

126

Attiecībā uz 2020. gada 26. un 31. augusta elektroniskā pasta vēstulēm pārsūdzētā sprieduma 103. punktā Vispārējā tiesa esot norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir saņēmusi apstiprināšanai jaunu ziņojuma versiju, bet prasītais darbs viņai bija jāveic tikai pēc atgriešanās no slimības atvaļinājuma. pārsūdzētā sprieduma 16. un 17. punktā izklāstītie apsvērumi esot pretrunā šim apgalvojumam.

127

Attiecībā uz to, vai C nodaļas vadītāja zināja par apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājuma pagarināšanu, kas minēta pārsūdzētā sprieduma 105. punktā, Vispārējās tiesas konstatējums minētā sprieduma 102. punktā esot pretrunā minētā sprieduma 11., 16. un 18. punktā ietvertajam konstatējumam.

128

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 103. un 105. punktā tā esot kļūdaini nospriedusi, ka C nodaļas vadītāja nebija pilnībā informēta par viņas slimības atvaļinājuma pagarināšanu, lai gan šī sprieduma 6., 11., 13. un 16. punktā ir minēti viņas paziņojumi par šī atvaļinājuma statusu.

129

Pārsūdzētā sprieduma 147. punktā ietvertā norāde, ka elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņā starp viņu un C nodaļas vadītāju, kā arī A nodaļas sekretāri nebija minēts nekāds precīzs datums, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja plāno atgriezties no slimības atvaļinājuma, esot pretrunā šī sprieduma 18. punktā izdarītajam konstatējumam.

130

Komisija lūdz šo pamatu noraidīt kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.

131

Lai izvērtētu otrā pamata pirmo un trešo daļu, vispirms jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 97. un 98. punktā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kuru tā izvirzīja savā replikā pirmajā instancē un saskaņā ar kuru lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu bija elements, kas bija daļa no turpinātas vardarbības pret viņu.

132

Minētā sprieduma 98. punktā, uz kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas otrā pamata pirmajā daļā, Vispārējā tiesa secināja, ka no apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālajiem rakstiem neizriet, ka šāds arguments būtu tieši formulēts prasības pieteikumā pirmajā instancē vai ka tas būtu saistīts ar prasības pieteikumā formulētu pamatu vai argumentu. Līdz ar to saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punktu Vispārējā tiesa šo argumentu atzina par nepieņemamu.

133

Ar otrā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pēc savas ierosmes nav pārbaudījusi attiecīgo lēmumu neatbilstību Civildienesta noteikumu 59. un 90. pantam, jo tajos ietvertajām normām ir absolūts raksturs.

134

Civildienesta noteikumu 59. pants attiecas uz ierēdņa slimības atvaļinājumu un materiālajiem nosacījumiem, ar kādiem iecēlējinstitūcija vēršas Invaliditātes komitejā, savukārt šo noteikumu 90. pants attiecas uz iecēlējinstitūcijas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz ierēdni, kā arī uz pēdējā minētā iespēju iesniegt sūdzību par viņam nelabvēlīgu aktu.

135

Šajā ziņā jāatgādina, ka no noteikumiem, kas reglamentē tiesvedību Savienības tiesās, it īpaši no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta izriet, ka strīdu principā nosaka un ierobežo lietas dalībnieki un ka Savienības tiesa nevar lemt ultra petita.

136

Lai gan dažus pamatus var un pat vajag izvirzīt pēc savas ierosmes, piemēram, tos, kas saistīti ar attiecīgā lēmuma pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, kuri pieder pie būtiskiem procedūras noteikumiem, tādu pamatu par minētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, kurš attiecas uz Līgumu vai jebkuru ar to piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem LESD 263. panta izpratnē, Savienības tiesa var izvērtēt tikai tad, ja to ir izvirzījis prasītājs (spriedums, 2013. gada 10. decembris, Komisija/Īrija u.c.,C‑272/12 P, EU:C:2013:812, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

137

Līdz ar to pēc savas ierosmes nevar izvirzīt pamatu par Civildienesta noteikumu 59. panta pārkāpumu.

138

Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 90. pantu apelācijas sūdzības iesniedzēja nav paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ attiecīgie lēmumi ir pretrunā šai tiesību normai un kāds ir precīzs pamats, kas balstīts uz minēto tiesību normu un kas, viņasprāt, Vispārējai tiesai esot bijis jāizvirza pēc savas ierosmes. Līdz ar to šī argumentācijas daļa neatbilst šī sprieduma 151. punktā izklāstītajām prasībām un ir jānoraida kā nepieņemama.

139

Attiecībā uz otrā pamata trešo daļu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu tās Reglamenta 84. panta 1. punkta interpretācijā un piemērošanā, jāatgādina, ka saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu tiesvedības laikā ir aizliegts tikai izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi tiesvedības laikā.

140

Šajā ziņā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 132. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kas izvirzīts tās replikā pirmajā instancē un saskaņā ar kuru lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu esot elements, kas ir daļa no turpinātas psiholoģiskas vardarbības pret viņu, Vispārējā tiesa, piemērojot minēto tiesību normu, atzina par nepieņemamu, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 98. punktā izklāstīto, ka tas nav balstīts uz tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas būtu kļuvuši zināmi tiesvedības laikā, un ka tādējādi tas ir jauns pamats tās Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē.

141

Izdarot šādu secinājumu, Vispārējā tiesa savā spriedumā nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

142

Proti, ievērojot to, ka šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 97. punkta, bija atsaukusies uz invaliditātes procedūras sākšanu, nevis lai izvirzītu jaunu faktisku vai juridisku iemeslu, kas pamatotu lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību atcelšanu, bet lai pamatotu psiholoģiskas vardarbības esamību, uz kuru viņa atsaucās savā prasības pieteikumā, Vispārējā tiesa nevarēja šo argumentu kvalificēt kā “jaunu pamatu” tās Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē, nepārkāpjot šīs tiesību normas tvērumu.

143

Tomēr jākonstatē, ka lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu tika pieņemts 2021. gada 21. maijā un līdz ar to – pēc 2020. gada 4. decembra lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību pieņemšanas. Kā Vispārējā tiesa arī atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 81. punktā, attiecībā uz tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru ir noraidīts tāds lūgums sniegt palīdzību kā strīdīgais, Savienības tiesai ir jāizvērtē šī lēmuma pamatotība, ņemot vērā informāciju, ko iestādei, it īpaši lūguma sniegt palīdzību iesniedzēja, ir darījusi zināmu brīdī, kad tā pieņēma lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 26. janvāris, Koutchoumoff/Komisija, 224/87, EU:C:1989:38, 20. punkts). Tādējādi šis lēmums par invaliditātes procedūras sākšanu nevar ietekmēt Vispārējās tiesas veiktā vērtējuma pamatotību.

144

Tātad otrā pamata pirmā daļa jānoraida kā nepamatota un šī pamata trešā daļa jānoraida kā neefektīva.

145

Otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot norādījusi uz attiecīgā lēmuma pamatojuma trūkumu.

146

Šajā ziņā, kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 72. punktā, akts ir pietiekami pamatots, ja tas tiek pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmos apstākļos, kas viņam ļauj saprast tā tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 1. jūnijs, Seton/Komisija,36/81, 37/81 un 218/81, EU:C:1983:152, 48. punkts, kā arī 1996. gada 12. novembris, Ojha/Komisija,C‑294/95 P, EU:C:1996:434, 18. punkts). Vispārējā tiesa uzskata, ka no tā izriet, ka pamatojumam nav jābūt izsmeļošam, bet, gluži pretēji, tas ir jāuzskata par pietiekamu, ja tajā ir izklāstīti fakti un juridiskie apsvērumi, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2023. gada 27. aprīlis, Casa Regina Apostolorum della Pia Società delle Figlie di San Paolo/Komisija,C‑492/21 P, EU:C:2023:354, 49. punkts, un 2022. gada 30. jūnijs, Fakro/Komisija,C‑149/21 P, EU:C:2022:517, 190. punkts).

147

Minētā sprieduma 73. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka šajā lietā pienākums norādīt pamatojumu nenozīmēja iecēlējinstitūcijas pienākumu konkrēti izskatīt visus apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos dokumentus. Šī tiesa piebilda, ka no lēmuma par lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu, kas papildināts ar Lēmumu R/138/21 par sūdzības noraidīšanu, neizriet, ka būtu noticis šī pienākuma pārkāpums, jo šie akti ir pietiekami pamatoti un ir ļāvuši apelācijas sūdzības iesniedzējai tos apstrīdēt Vispārējā tiesā un pēdējai minētajai pārbaudīt to tiesiskumu.

148

Kā Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja minētā sprieduma 73. punktā, lēmums par lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu, kas papildināts ar Lēmumu R/138/21 par sūdzības noraidīšanu, bija pietiekami pamatots, turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja varēja apstrīdēt šos lēmumus Vispārējā tiesā un pēdējā minētā varēja pārbaudīt to tiesiskumu.

149

Šādos apstākļos otrā pamata otrā daļa jānoraida kā nepamatota.

150

Ar otrā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo nav atzinusi, ka pret viņu ir notikusi psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, lai gan, pirmkārt, Komisijai esot bijis jāatturas no invaliditātes procedūras sākšanas un, otrkārt, C nodaļas vadītājas pieņemto aktu konteksts un kumulatīvā iedarbība raksturoja šādas vardarbības esamību.

151

Pirmām kārtām, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijas daļu par to, ka Komisijai bija jāatturas sākt invaliditātes procedūru attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, tā ir jāatzīst par nepieņemamu. Proti, jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktam izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos ir precīzi jānorāda apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti. Tādējādi atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai apelācijas sūdzībā jābūt skaidri norādītiem elementiem, kas tiek kritizēti spriedumā, kuru tiek lūgts atcelt, kā arī juridiskajiem argumentiem, kuri konkrēti pamato šo lūgumu, citādi apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemams (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija,C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 87. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija neatbilst šīm prasībām, jo tajā ir tikai atsauce uz Komisijas rīcību bez atsauces uz kādu no pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas punktiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 29. jūnijs, TUIfly/Komisija, C‑763/21 P, EU:C:2023:528, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

152

Otrām kārtām, attiecībā uz argumentu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā tā minēto C nodaļas vadītājas rīcību nav kvalificējusi kā psiholoģisku vardarbību un nav ņēmusi vērā kontekstu, kādā notika šī rīcība, un tās rīcības seku kumulatīvo raksturu, jākonstatē vien tas, ka pārsūdzētā sprieduma 99.–111. punktā Vispārējā tiesa ir detalizēti izvērtējusi minēto rīcību, ņemot vērā tās kontekstu, proti, it īpaši to, ka viņa nezināja par apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājuma pagarināšanu.

153

Tomēr minētā sprieduma 107. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka C nodaļas vadītājai bija nepienācīgi sazināties ar apelācijas sūdzības iesniedzēju, lai tai informāciju par lietu G lūgtu nākamajā dienā pēc tam, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi interešu konflikta deklarāciju saistībā ar šo lietu. Tomēr šī paša sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja uzskatīt, ka šī C nodaļas vadītājas rīcība pati par sevi nevar būt psiholoģiska vardarbība, vēl jo vairāk tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai bija dota iespēja nepildīt C nodaļas vadītājas lūgumu, jo viņa nebija uzstājusi uz pieprasītās informācijas saņemšanu.

154

Līdz ar to otrā pamata ceturtā daļa jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

155

Ar otrā pamata piekto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav nospriedusi, ka C nodaļas vadītājas rīcības rezultātā bija jāsāk izmeklēšana, lai pārbaudītu, vai šī persona nav izpildījusi Civildienesta noteikumu 11.a, 12. un 12.a pantā paredzētos pienākumus.

156

Saskaņā ar šī sprieduma 151. punktā minēto judikatūru apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētie punkti, kura atcelšana tiek prasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo prasību, pretējā gadījumā attiecīgais pamats ir nepieņemams.

157

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda ne tos pārsūdzētā sprieduma motīvu daļas punktus, uz kuriem attiecas otrā pamata piektā daļa, ne to, kāda nozīme ir jautājumam par iespējamo disciplinārlietas uzsākšanu pret C nodaļas vadītāju, kas atšķiras no jautājuma par lēmuma, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību, tiesiskuma pārbaudi, kas ir otrā apelācijas sūdzības pamata priekšmets.

158

Līdz ar to otrā pamata piektā daļa jānoraida kā nepieņemama.

159

Ar otrā pamata sesto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, no vienas puses, ka, pienācīgi nekompensējot Komisijas rīcību, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 11.a un 59. pantu, kā arī tiesības uz cieņu, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas nostiprinātas attiecīgi Hartas 1., 7. un 8. pantā. No otras puses, pārsūdzētā sprieduma 107. un 108. punktā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 11. un 21. pantu, secinādama, ka nav pietiekami pierādījumi, kas pamato psiholoģiskas vardarbības esamību, lai gan C nodaļas vadītāja esot rīkojusies neatbilstoši.

160

Šajā ziņā, runājot par šīs argumentācijas pirmo daļu, ar to Vispārējai tiesai patiesībā tiek pārmests, ka tā neesot pietiekami ņēmusi vērā pierādījumus, kas tai tika iesniegti. Tiesai, lemjot par apelācijas sūdzību, nav ar savu pierādījumu vērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums un it īpaši nav jākritizē izvēle, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi šīs pārbaudes ietvaros, kad tā nolemj balstīties uz dažiem tās vērtējumam iesniegtajiem pierādījumiem un noraidīt citus pierādījumus, ja vien netiek konstatēts, ka tā ir sagrozījusi minētos pierādījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 22. jūnijs, QN/Komisija,C‑720/22 P, EU:C:2023:536, 32. punkts).

161

Attiecībā uz minētās argumentācijas otro daļu jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 108. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tikai C nodaļas vadītājas vien rīcība nevar būt psiholoģiska vardarbība. Proti, Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka minētajā elektroniskajā pastā apelācijas sūdzības iesniedzējai tika dota iespēja neizpildīt C nodaļas vadītājas lūgumu, un no lietas materiāliem neizrietēja, ka C nodaļas vadītāja būtu uzstājusi uz pieprasītās informācijas iegūšanu.2020. gada 25. septembrī C nodaļas vadītāja – pēc tam, kad bija informējusi prasītāju, ka lūgums par interešu konfliktu ir pieņemts, – viņai apstiprināja, ka viņa ir atbrīvota no attiecīgās lietas un līdz ar to viņai vairs nav izskatāmo lietu šajā nodaļā.

162

Tātad otrā pamata sestajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja atbilstoši šī sprieduma 151. punktā minētajai judikatūrai ar prasīto precizitātes pakāpi nav identificējusi tiesību kļūdu, kas esot pieļauta Vispārējās tiesas argumentācijā.

163

Līdz ar to otrā pamata sestā daļa jānoraida kā nepieņemama.

164

Ar otrā pamata septīto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini nospriedusi, ka vardarbības pierādīšanas pienākums ir cietušajam.

165

Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir kļūdaini izpratusi pārsūdzēto spriedumu.

166

Proti, pārsūdzētā sprieduma 78. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka tad, ja administrācijai saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu ir iesniegts lūgums sniegt palīdzību minēto noteikumu 24. panta izpratnē, tai saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību un ja tā saskaras ar starpgadījumu, kas nav saderīgs ar kārtību un mieru dienestā, ir jāiejaucas tik aktīvi, cik nepieciešams. Turklāt tai jāatbild ātri un ar pienācīgu rūpību, ko prasa lietas apstākļi, lai konstatētu faktus un, pārzinot lietas apstākļus, izdarītu atbilstošus secinājumus. Šim nolūkam pietiek, ka ierēdnis vai darbinieks, kurš savai iestādei lūdz aizsardzību, iesniedz prima facie pierādījumus par tādas vardarbības patiesumu, kuras upuris viņš esot. Ja šādi pierādījumi ir, attiecīgajai iestādei jāveic atbilstoši pasākumi, jo īpaši, lai sadarbībā ar sūdzības iesniedzēju noskaidrotu faktus, kas ir sūdzības pamatā, uzdodot veikt administratīvu izmeklēšanu.

167

Šī sprieduma 80. un 94. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka, ja, kā tas ir šajā gadījumā, lūgumā sniegt palīdzību izteiktie apgalvojumi attiecas uz psiholoģisku vardarbību, palīdzības lūdzēja pienākums ir sniegt prima facie pierādījumus par šādu vardarbību, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā sniegto definīciju, proti, “jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei”.

168

Līdz ar to – pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam – Vispārējā tiesa, izvērtējot tā lēmuma tiesiskumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību, nav izslēgusi attiecīgās iestādes pienākumu veikt atbilstošus pasākumus, tostarp veicot administratīvo izmeklēšanu, lai konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus.

169

Ir taisnība, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šis attiecīgās iestādes pienākums nozīmē, ka attiecīgais ierēdnis vai darbinieks sniedz sākotnējus pierādījumus par to, ka rīcība, kas, kā viņš apgalvo, ir tikusi vērsta pret viņu, ir patiesa. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu. Proti, administrācijai neesot pienākuma veikt administratīvo izmeklēšanu, pamatojoties uz vienkāršiem ierēdņa vai darbinieka apgalvojumiem (spriedums, 2023. gada 7. decembris, HV un HW/ECDC, C‑615/22 P, EU:C:2023:961, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

170

Tātad otrā pamata septītā daļa jānoraida kā nepamatota.

171

Lai izvērtētu otrā pamata astoto daļu, kurā apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Civildienesta noteikumu 21. pantu, jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka attiecībā uz 2020. gada 26. un 31. augusta elektroniskā pasta vēstulēm C nodaļas vadītāja ir precizējusi, ka viņas prasītā darba izpilde tiek prasīta tikai pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājuma beigām.

172

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 108. punktā minēto 2020. gada 8. septembra elektroniskā pasta vēstuli Vispārējā tiesa arī konstatēja, ka šajā elektroniskā pasta vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzējai tika dota iespēja neapmierināt C nodaļas vadītājas lūgumu.

173

Jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ šie Vispārējās tiesas faktu konstatējumi būtu pretrunā Civildienesta noteikumu 21. pantam, kurā ir paredzēts, ka ierēdnim ir pienākums palīdzēt un sniegt padomu saviem priekšniekiem un tas ir atbildīgs par viņam uzticēto uzdevumu izpildi. Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja minētajā apelācijas sūdzībā ir arī norādījusi, ka C nodaļas vadītājas lūgums viņai ir radījis situāciju, kurā viņa būtu pārkāpusi vai nu savu Civildienesta noteikumu 11.a pantā paredzēto pienākumu neizskatīt nevienu lietu, kurā viņai tieši vai netieši bija “personiska interese”, vai arī viņas pienākumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 21. pantu palīdzēt un konsultēt priekšniekus, viņa nav pietiekami skaidri precizējusi, kādā veidā šis apstāklis, uzskatot to par pierādītu, pierāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

174

Tātad otrā pamata astotā daļa jānoraida kā nepamatota.

175

Ar otrā pamata devīto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, no vienas puses, Komisijas atteikumu apmierināt viņas lūgumu par darba elastīgumu un, no otras puses, lūgumus veikt papildu darbu ārpus viņas dienesta ietvariem, kas ir pretrunā Komisijas vispārējiem ieteikumiem veselības aizsardzības darbā jomā.

176

Šajā ziņā vien jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā prasības pieteikumā pirmajā instancē nebija sūdzējusies ne par Komisijas atteikumu apmierināt viņas lūgumu par darba elastīgumu, ne par to, ka nav ievēroti Komisijas vispārējie ieteikumi veselības aizsardzības darbā jomā, līdz ar to šie argumenti jāuzskata par jauniem.

177

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja kādam lietas dalībniekam Tiesā tiktu ļauts pirmoreiz izvirzīt pamatus un argumentus, ko tas nebija izvirzījis Vispārējā tiesā, tas nozīmētu, ka viņam tiek ļauts Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, vērsties ar strīdu, kas būtu plašāks nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Proti, apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē tātad ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kāds pirmajā instancē rasts attiecībā uz izskatītajiem pamatiem un argumentiem (spriedums, 2025. gada 27. februāris, OA/Parlaments, C‑32/24 P, EU:C:2025:118, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

178

Šādos apstākļos otrā pamata devītā daļa jānoraida kā nepieņemama.

179

Ar otrā pamata desmito daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi dažādus faktus un pierādījumus.

180

Šajā ziņā jāatgādina, ka šādai apgalvotajai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana. Šāda sagrozīšana nozīmē, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas. Šajā ziņā nepietiek ar norādi par to, ka dokumentu varēja interpretēt citādi, nekā to ir darījusi Vispārējā tiesa. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējai ir precīzi jānorāda elementi, kurus Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuru dēļ tā savā vērtējumā esot pieļāvusi šo sagrozīšanu (spriedums, 2025. gada 27. marts, XH/Komisija,C‑91/23 P, EU:C:2025:219, 28. un 49. punkts).

181

Šī sprieduma 113.–117. punktā izklāstītā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, ņemot vērā šīs prasības, nav pietiekama, lai pierādītu apgalvoto sagrozīšanu.

182

Līdz ar to otrā pamata desmitā daļa jānoraida kā nepieņemama.

183

Ar otrā pamata vienpadsmito daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini novērtējusi Hartas 7. pantā un ECPAK 8. pantā nostiprināto privātās dzīves aizsardzību, kā arī Hartas 8. pantā nostiprināto personas datu aizsardzību šī sprieduma 118.–122. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

184

Šajā ziņā – attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem par pārsūdzētā sprieduma 143. punktu – jānorāda, ka tie ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, jo šajā pārsūdzētā sprieduma punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru “privātā dzīve” ir plašs jēdziens un neviens principiāls iemesls neļauj izslēgt profesionālo vai komerciālo darbību no šī jēdziena ECPAK 8. panta izpratnē.

185

Proti, jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 145. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 22. februāra judikatūru Libert pret Franciju (CE:ECHR:2018:0222JUD000058813, 24. un 25. punkts), lai varētu secināt, ka uz elektroniskā pasta vēstulēm, kas nosūtītas no darba vietas, attiecas Hartas 7. un 8. pants, tajās ir jābūt ietvertiem datiem, kas nav saistīti ar profesionālo darbību, proti, datiem, kas attiecas uz konkrētās personas privāto dzīvi.

186

Līdz ar to, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, atgādinot un piemērojot šo judikatūru, Vispārējā tiesa nav noteikusi profesionālo kontekstu par noteicošu kritēriju.

187

Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, Vispārējās tiesas konstatētais fakts pārsūdzētā sprieduma 147. punktā, ka jautājums par slimības atvaļinājumu konkrētajās elektroniskā pasta vēstulēs aplūkots tikai profesionālā kontekstā un vispārīgā veidā, ir pretrunā pārsūdzētā sprieduma 6., 11., 12. un 15. punkta saturam, jānorāda, ka tas ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Proti, pārsūdzētā sprieduma 147. punktā Vispārējās tiesas sniegtā atsauce uz apstākli, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājums tiek aplūkots profesionālā kontekstā un vispārīgā veidā, ir saistīta ar elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu starp C nodaļas vadītāju un A nodaļas sekretāri, no vienas puses, un apelācijas sūdzības iesniedzēju, no otras puses.

188

Taču tikai pārsūdzētā sprieduma 6. un 11. punkts attiecas uz šādām elektroniskā pasta vēstulēm. Turklāt attiecībā uz šiem punktiem apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi apkopo to saturu vai raksturo no tā izrietošās sekas, tomēr ar nepieciešamo precizitāti nepaskaidro, kādā ziņā minētie punkti ir pretrunā pārsūdzētā sprieduma 147. punktam, līdz ar to šis apgalvojums ir nepieņemams.

189

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par līgumslēdzēju valstu negatīvajiem un pozitīvajiem pienākumiem attiecībā uz privātās dzīves aizsardzību, prasību par iejaukšanās privātajā sfērā likumīgo raksturu, šo valstu rīcības brīvību šajā jomā, kā arī prasību par efektīvu tiesisko aizsardzību pret šo iejaukšanos, jākonstatē, ka šāds apgalvojums ir pārāk vispārīgs un līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemams.

190

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 7. un 8. pantu, pārsūdzētā sprieduma 149. punktā nospriežot, ka viņas “tiesības uz veselību” nav pārkāptas, vien jāatgādina, ka šajā punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā šī sprieduma 99.–115. punktā izdarītos konstatējumus, iecēlējinstitūcija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi prima facie pierādījumus par psiholoģisko vardarbību viņas pienākuma veikt darbu dēļ vai lūguma pārcelt savu biroju slimības atvaļinājuma laikā dēļ.

191

Šis arguments patiesībā ir vērsts uz to, lai apšaubītu Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, kas, ja nav sagrozīti pierādījumi, uz kuriem ir balstījusies Vispārējā tiesa, nav pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā.

192

Līdz ar to minētais arguments jānoraida kā nepieņemams.

193

Līdz ar to otrā pamata vienpadsmitā daļa jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.

194

Otrā pamata divpadsmitajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojumā esot pieļautas vairākas pretrunas.

195

Pirmām kārtām, minētā sprieduma 100. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka 2020. gada 8. un 9. jūnija elektroniskā saziņa, kas minēta šī sprieduma 17. un 20. punktā, neietver nevienu apelācijas sūdzības iesniedzējai adresētu lūgumu veikt darbu, kas, viņasprāt, ir pretrunā Vispārējās tiesas konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 7., 9. un 10. punktā.

196

Tomēr jākonstatē, ka no šīs 2020. gada 8. un 9. jūnija elektroniskās saziņas, kas minēta pārsūdzētā sprieduma 7., 9. un 10. punktā, neizriet, ka tajā būtu ietverts šāds pieprasījums.

197

Proti, pirmkārt, minētā sprieduma 7. punktā Vispārējā tiesa atsaucās uz elektroniskā pasta vēstuli, ko 2020. gada 8. jūnijā A nodaļas darbinieks nosūtīja apelācijas sūdzības iesniedzējai un A nodaļas vadītājai. Taču, lai gan Vispārējā tiesa norādīja, ka šajā elektroniskā pasta vēstulē, kas attiecas uz trim šī sprieduma 13. punktā minētajām lietām, bija ietverti apsvērumi un ierosinājumi attiecībā uz nākamajiem šo lietu izskatīšanas posmiem, šāds konstatējums nenozīmē, ka šis A nodaļas darbinieks būtu lūdzis apelācijas sūdzības iesniedzējai veikt darbu. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 7. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka A nodaļas vadītāja uz šo vēstuli atbildēja, ka, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas atvaļinājumu, minētajam A nodaļas darbiniekam būtu jākonsultējas ar C nodaļas vadītāju, lai noskaidrotu, vai šī vadītāja vēlas pabeigt attiecīgās lietas pirms 2020. gada 16. jūnijaOLAF reorganizācijas vai arī vēlas sagaidīt, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja atgriezīsies no plānotā slimības atvaļinājuma pēc minētā datuma.

198

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 9. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka 2020. gada 8. jūnijā A nodaļas sekretāre apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja elektronisko pastu par viņas biroja maiņu saistībā ar šī sprieduma 14. punktā minēto OLAF iekšējo reorganizāciju. Šajā elektroniskajā pastā viņa apelācijas sūdzības iesniedzējai jautāja, vai, ņemot vērā viņas slimības atvaļinājumu līdz 2020. gada 22. jūnijam, viņa ļautu trešai personai sagatavot viņas mantu pārvietošanu pirms šī datuma. Tomēr šādu lūgumu sniegt atļauju nevar pielīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējai adresētam lūgumam veikt darbu.

199

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 10. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka 2020. gada 9. jūnijā C nodaļas vadītāja bija atbildējusi uz šī sprieduma 7. punktā minētajām elektroniskā pasta vēstulēm, norādot, ka, ņemot vērā apstākļus, tai šķiet ļoti grūti pabeigt attiecīgās lietas pirms 2020. gada 16. jūnija. Tomēr jākonstatē, ka arī šajā gadījumā šāds konstatējums nenozīmē, ka pastāv prasītājai adresēts lūgums veikt darbu.

200

Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvoto pretrunu starp pārsūdzētā sprieduma 101. un 14. punktu jāatgādina, ka 101. punktā Vispārējā tiesa lēma par pārsūdzētā sprieduma 14. punktā minētajām 2020. gada 1. jūlija elektroniskā pasta vēstulēm, kurās C nodaļas vadītāja uzdeva apelācijas sūdzības iesniedzējai jautājumus saistībā ar lietu E. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka šī sarakste, protams, sastāv no lūguma sniegt informāciju par šo lietu, lai izanalizētu apelācijas sūdzības iesniedzējas sagatavoto ziņojumu, bet C nodaļas vadītāja precizēja arī to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas atbilde tiek gaidīta tikai pēc atgriešanās no slimības atvaļinājuma.

201

Taču šie Vispārējās tiesas apsvērumi nekādi nav pretrunā pārsūdzētā sprieduma 14. punktā izdarītajam konstatējumam, saskaņā ar kuru, no vienas puses, 2020. gada 1. jūlijā C nodaļas vadītāja bija nosūtījusi apelācijas sūdzības iesniedzējai divas elektroniskā pasta vēstules, kurās viņa tai uzdeva jautājumus saistībā ar lietu E, un, otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uz to atbildēja tā paša gada 6. jūlijā.

202

Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējās tiesas konstatējums pārsūdzētā sprieduma 102. punktā par viņai adresēto elektroniskā pasta vēstuļu, tostarp uzaicinājuma uz videokonferenci, pieklājīgo toni, ir pretrunā šī sprieduma 11. un 12. punktā izklāstītajiem faktiem.

203

Šis arguments ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 102. punkta izpratni.

204

Pārsūdzētā sprieduma 102. punktā Vispārējā tiesa konstatēja pieklājīgu un cieņpilnu toni visās elektroniskā pasta vēstulēs starp C nodaļas vadītāju un apelācijas sūdzības iesniedzēju, kas minētas pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktā.

205

Taču, no vienas puses, nav konstatējama nekāda pretruna pamatojumā starp šo konstatējumu un pārsūdzētā sprieduma 11. un 12. punktā izdarīto konstatējumu. Proti, lai gan pārsūdzētā sprieduma 100. un 101. punktā minētās elektroniskā pasta vēstules ir datētas ar 2020. gada 8. un 9. jūniju un 2020. gada 1. jūliju, šī sprieduma 11. un 12. punktā minētās elektroniskā pasta vēstules ir datētas ar 2020. gada 23. jūniju.

206

No otras puses, pat ja tiktu uzskatīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā vēlas apstrīdēt to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi minētā sprieduma 100. un 101. punktā minētās elektroniskā pasta vēstules, izsecinot argumentu no šī paša sprieduma 11. un 12. punktā minētajām vēstulēm, šāds arguments būtu jānoraida, jo, kā jau atgādināts šī sprieduma 160. punktā, Tiesai, lemjot par apelācijas sūdzību, Vispārējās tiesas veiktais pierādījumu vērtējums nav jāaizstāj ar savu pierādījumu vērtējumu.

207

Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru pārsūdzētā sprieduma 103. punktā minētais, ka šai apelācijas sūdzības iesniedzējai bija pienākums veikt minēto darbu tikai pēc tās atgriešanās no slimības atvaļinājuma, esot pretrunā Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem šī sprieduma 16. un 17. punktā, jākonstatē, ka ar šo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā atsaucas nevis uz pārsūdzētā sprieduma 103. punktu, bet gan uz tā 104. punktu, jo tieši šajā punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka attiecībā uz 2020. gada 26. un 31. augusta elektroniskā pasta vēstulēm C nodaļas vadītāja bija precizējusi, ka viņas lūgtā darba izpilde tiek prasīta tikai pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājuma beigām.

208

Šis Vispārējās tiesas apsvērums nav pretrunā pārsūdzētā sprieduma 16. un 17. punktam.

209

Protams, pārsūdzētā sprieduma 16. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka C nodaļas vadītāja bija lūgusi apelācijas sūdzības iesniedzējai apstiprināt jaunā galīgā ziņojuma projekta saturu lietā E un to, vai viņa var veikt noteiktas pārbaudes Eiropas Patentu birojā (EPO), un tas ir apelācijas sūdzības iesniedzējai adresēts lūgums veikt darbu. Tomēr šajā pārsūdzētā sprieduma punktā Vispārējā tiesa arī norādīja, ka otrajā elektroniskā pasta vēstulē, kas adresēta apelācijas sūdzības iesniedzējai, šīs nodaļas vadītāja bija precizējusi, ka 2020. gada 26. augusta elektroniskā pasta vēstule, kurā apstiprināšanai bija ietverts jauns galīgā ziņojuma projekts vienā lietā, viņai tika nosūtīta izskatīšanai tad, kad viņa būs atgriezusies no slimības atvaļinājuma. Pārsūdzētā sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa vispārīgā veidā atsaucās uz 2020. gada 26. un 31. augusta elektroniskā pasta vēstulēm, neapgalvojot, ka šāds precizējums būtu sniegts 2020. gada 26. augusta pirmajā elektroniskā pasta vēstulē.

210

Lai gan pārsūdzētā sprieduma 17. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka C nodaļas vadītāja pirmajā elektroniskā pasta vēstulē, kas datēta ar 2020. gada 31. augustu, bija norādījusi, ka tā paļāvās uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, lai pabeigtu vairākas lietas, kad viņa būs atgriezusies no atvaļinājuma, un ka, lai gan tajā pašā dienā viņa viņai bija nosūtījusi divas citas elektroniskā pasta vēstules, kurās bija ietverts attiecīgi grozīts galīgā ziņojuma projekts vienā lietā un jauns galīgais ziņojums citā, C nodaļas vadītāja precizēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai tās jāizskata tikai pēc atgriešanās no slimības atvaļinājuma.

211

Ceturtām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējās tiesas konstatējums pārsūdzētā sprieduma 105. punktā, saskaņā ar kuru C nodaļas vadītāja nezināja par viņas slimības atvaļinājuma secīgu pagarināšanu, ir pretrunā minētā sprieduma 6., 11., 13., 16. un 18. punktam.

212

Šajā ziņā jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 6. punkts attiecas uz elektroniskā pasta vēstuli, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja 2020. gada 2. jūnijā nosūtīja A nodaļas darbiniekiem, un šajā punktā nav norādīts, ka C nodaļas vadītāja būtu zinājusi par apelācijas sūdzības iesniedzējas slimības atvaļinājumu.

213

Pārsūdzētā sprieduma 11. punktā Vispārējā tiesa arī nav konstatējusi, ka C nodaļas vadītāja būtu bijusi informēta par šī atvaļinājuma pagarināšanu. Gluži pretēji, šajā punktā ir norādīts, ka tieši apelācijas sūdzības iesniedzēja, tikai atbildot uz viņas elektroniskā pasta vēstuli, informēja šo ierēdni, ka viņa joprojām atrodas slimības atvaļinājumā.

214

Pārsūdzētā sprieduma 13. punktā ir vienīgi norādīts, ka A nodaļas sekretāre 2020. gada 30. jūnijā nosūtīja apelācijas sūdzības iesniedzējai jaunu elektroniskā pasta vēstuli, lai viņai pārjautātu, vai viņa ir pieņēmusi lēmumu par sava biroja pārcelšanu.

215

Pārsūdzētā sprieduma 16. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, atbildot uz C nodaļas vadītājas 2020. gada 26. augusta elektroniskā pasta vēstuli, informēja viņu par sava slimības atvaļinājuma pagarināšanu.

216

Pārsūdzētā sprieduma 18. punktā Vispārējā tiesa tikai norādīja, ka 2020. gada 6. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja atbildēja uz C nodaļas vadītājas 2020. gada 31. augusta elektroniskā pasta vēstuli, ka viņas slimības atvaļinājums ir pagarināts un ka konkrētās lietas var tikt pabeigtas bez viņas iesaistīšanās.

217

Piektām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 147. punktā izdarītais konstatējums, saskaņā ar kuru elektroniskā pasta vēstulēs starp viņu un C nodaļas vadītāju, kā arī A nodaļas sekretāri nebija norādīts nekāds konkrēts atgriešanās datums no slimības atvaļinājuma, esot pretrunā šī sprieduma 18. punkta saturam.

218

Šajā ziņā jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 18. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka 2020. gada 6. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja uz C nodaļas vadītājas 2020. gada 31. augusta elektroniskā pasta vēstuli atbildēja, ka viņas slimības atvaļinājums ir pagarināts un ka attiecīgās lietas var tikt izbeigtas bez viņas iesaistīšanās.

219

Tomēr no tā neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu konstatējusi, ka ir norāde uz konkrētu datumu, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja atgriezīsies no slimības atvaļinājuma.

220

Ņemot vērā, ka neviens no dažādajiem apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem, apgalvojot, ka Vispārējā tiesa savu spriedumu esot pamatojusi pretrunīgi, nešķiet pamatots, otrā pamata divpadsmitā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

221

Tāpēc otrais pamats jānoraida kopumā kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

222

Tā kā visi apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītie pamati ir noraidīti, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

223

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

224

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: