–

Lietuvas valdības vārdā – V. Kazlauskaitė‑Švenčionienė un E. Kurelaitytė, pārstāves,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un M. Van Regemorter, pārstāves,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – R. Bénard un O. Duprat‑Mazaré, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un A. Hanje, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Blanc, M. Debieuvre un J. Jokubauskaitė, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 12. panta 2. punkta b) apakšpunktu kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp K. L. un Migracijos departamentas prie Lietuvos Respublikos vidaus reikalų ministerijos (Lietuvas Republikas Iekšlietu ministrijas Migrācijas departaments; turpmāk tekstā – “Migrācijas departaments”) par pēdējā minētā atteikumu piešķirt K. L. bēgļa statusu.

3

Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), ir stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Tā ir papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

4

Saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļu:

“Šīs Konvencijas noteikumi neattiecas uz personu, par kuru ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tā:

[..]

(b) ir izdarījusi nopietnu nepolitisku noziegumu ārpus patvēruma valsts pirms uzņemšanas šajā valstī par bēgli;

[..].”

5

Šīs konvencijas 33. pantā noteikts:

“1.   Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.

2.   Iepriekšējā noteikuma priekšrocības tomēr nevar pieprasīt bēglis, kuru ir pamats uzskatīt par bīstamu tās valsts drošībai, kurā viņš atrodas, vai ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud šīs valsts sabiedrību.”

6

Direktīvas 2011/95 4. apsvērumā noteikts:

“Ženēvas konvencija [..] veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam.”

7

Šīs direktīvas 12. panta 2. punktā noteikts:

“Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

[..]

b) viņš pirms viņš tika uzņemts kā bēglis ir ārpus patvēruma valsts izdarījis smagu nepolitisku noziegumu; tas nozīmē laiku, kad izdota uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz bēgļa statusa piešķiršanu; īpaši nežēlīgas darbības, pat ja tās veiktas šķietami politisku mērķu vārdā, var atzīt par smagiem nepolitiskiem noziegumiem;

[..].”

8

Minētās direktīvas 21. panta 1. punktā paredzēts:

“Dalībvalstis ievēro neizraidīšanas principu saskaņā ar to starptautiskajām saistībām.”

9

Saskaņā ar 2004. gada 29. aprīļaLietuvos Respublikos įstatymas dėl užsieniečių teisinės padėties Nr. IX‑2206 (Lietuvas Republikas Likums Nr. IX‑2206 par ārvalstnieku tiesisko statusu; Žin., 2004, Nr. 73‑2539), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 86. panta 1. punktu:

“Bēgļa statusu piešķir patvēruma meklētājam, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, piederības kādai noteiktai sociālai grupai vai politisko uzskatu dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un kas nespēj vai baidās pieņemt minētās valsts aizsardzību, vai bezvalstniekam, kurš, atrazdamies ārpus tā agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, to pašu iepriekš minēto iemeslu dēļ nespēj vai baidās tajā atgriezties, ja vien uz viņu neattiecas šī likuma 88. panta 1. un 2. punktā noteiktie izslēgšanas pamati.”

10

Šī likuma 88. panta 2. punkta 3. apakšpunktā noteikts:

“Patvēruma meklētājam, kurš atbilst šī likuma 86. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem, bēgļa statusu nepiešķir, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka pirms ieceļošanas Lietuvas Republikā viņš izdarījis smagu nepolitisku noziegumu (īpaši nežēlīgas darbības, pat ja tās veiktas šķietami politisku mērķu vārdā, var atzīt par smagiem nepolitiskiem noziegumiem) vai atzīts par vainīgu darbībās, kas ir pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem, vai ir kūdījis vai citādi piedalījies šādu noziegumu vai šādu darbību izdarīšanā.”

11

2022. gada 17. februārī pēc Baltkrievijas un Lietuvas robežas nelikumīgas šķērsošanas trešās valsts valstspiederīgais K. L. iesniedza patvēruma un pagaidu uzturēšanās atļaujas šajā dalībvalstī pieteikumu. Viņš paziņoja, ka tā izcelsmes valsts iestādes viņu trīs reizes nepamatoti notiesājušas, jo šo notiesājošo spriedumu faktiskais iemesls ir tā darbība politiskajā opozīcijā. K. L. esot atstājis savu izcelsmes valsti, jo šīs valsts tiesībaizsardzības iestādes esot nopratinājušas citas personas, un minēto viņš esot interpretējis kā norādi, ka politiskās informācijas izplatīšanas un pasākumu organizēšanas dēļ attiecībā uz viņu tiek gatavota jauna krimināllieta.

12

Migrācijas departaments atzina, ka K. L. var pretendēt uz bēgļa statusu Lietuvā. Šis departaments uzskatīja, ka attiecīgās personas publiski izteiktā kritika par izcelsmes valsts iestādēm ir iespējams iemesls pret to veiktajai vajāšanai. Minētā departamenta ieskatā ir ļoti iespējams, ka K. L. šajā valstī tiktu apcietināts un pret viņu tur tiktu veikta kriminālvajāšana, ņemot vērā viņa publikācijas sociālajos tīklos.

13

Tomēr, ievērojot pret K. L. pagātnē veiktos kriminālprocesus un piemēroto sodu apmēru, šis pats departaments atzina, ka viņš ir izdarījis nodarījumus, kas jākvalificē kā “smags nepolitisks noziegums” Lietuvas Republikas Likuma Nr. IX‑2206 par ārvalstnieku tiesisko statusu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 88. panta 2. punkta 3. apakšpunkta izpratnē.

14

Tāpēc ar 2023. gada 16. janvāra lēmumu Migrācijas departaments K. L. starptautiskās aizsardzības pieteikumu noraidīja. Tomēr šis departaments viņam izsniedza pagaidu uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka tam ir aizliegts viņu izraidīt uz viņa izcelsmes valsti, kur viņš varētu tikt pakļauts vajāšanai politisko uzskatu dēļ.

15

Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) ar 2023. gada 30. marta spriedumu noraidīja prasītāja sūdzību par šo lēmumu. Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, ir iesniegta K. L. apelācijas sūdzība par šo spriedumu.

16

Šajā tiesā K. L. uzsver, ka viņš jau ir izcietis sodu, kas viņam bijis piespriests par noziegumu, kura dēļ Migrācijas departaments atteicies atzīt viņa bēgļa statusu. Balstoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) publikācijām, viņš tāpēc apgalvo, ka Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietvertā klauzula par izslēgšanu no bēgļa statusa vairs nav piemērojama.

17

Savukārt Migrācijas departaments, uzskatīdams, ka no Direktīvas 2011/95 un Lietuvas tiesību aktiem neizriet skaidra jēdziena “smags nepolitisks noziegums” definīcija, lai kādu no attiecīgās personas izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem kvalificētu kā “smagu nepolitisku noziegumu”, esot pamatojies, pirmkārt, uz Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) 2021. gada oktobra dokumentu EASO Practical Guide on Exclusion for Serious (Non-Political) Crimes [“EASO Praktiskā rokasgrāmata par izslēgšanu smagu (nepolitisku) noziegumu dēļ”] un, otrkārt, uz EASO 2017. gada janvāra dokumenta “Praktiskā rokasgrāmata: Izslēgšana” 35. lpp. un secinājis, ka gadījumā, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir izcietis sodu, kompetentajai iestādei ir novērtējuma brīvība attiecībā uz Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanu.

18

Iesniedzējtiesas ieskatā šāda apstākļa ietekme līdz šim nav izskaidrota ne Tiesas 2010. gada 9. novembra spriedumā B un D (C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661), ne 2018. gada 13. septembra spriedumā Ahmed (C‑369/17, EU:C:2018:713), kuros precizēts Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta tvērums, ne arī EASO dokumentos. 2016. gada janvāra dokumentā “Izslēgšana: Kvalifikācijas direktīvas (2011/95/ES) 12. un 17. pants” neesot pausta nekāda nostāja un 2021. gada oktobra dokumentā “EASO Praktiskā rokasgrāmata par izslēgšanu smagu (nepolitisku) noziegumu dēļ” neesot izveidots izsmeļošs smagu noziegumu identificēšanas kritēriju saraksts.

19

Turklāt, atzīdama, ka piespriestā soda izpilde pēc būtības nav saistīta ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja izdarītā nodarījuma smagumu vai viņa individuālo atbildību, iesniedzējtiesa šaubās par šī apstākļa ietekmi uz Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērojamību, ņemot vērā UNHCR 2019. gada februāra dokumenta HCR/1P/4/FRE/REV.4 Guide des procédures et critères à appliquer pour déterminer le statut de réfugié et principes directeurs sur la protection internationale au regard de la convention de 1951 et du protocole de 1967 relatifs au statut des réfugiés [“Rokasgrāmata par procedūrām un kritērijiem bēgļa statusa noteikšanai un vadlīnijas par starptautisko aizsardzību saskaņā ar 1951. gada konvenciju un 1967. gada protokolu par bēgļa statusu”] 157. punktu un EASO 2017. gada janvāra dokumenta “Praktiskā rokasgrāmata: Izslēgšana” 35. lpp., no kuras tās ieskatā izriet – tam, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs jau ir izcietis sodu, ir apžēlots vai viņam ir piemērota amnestija, var būt nozīme šīs tiesību normas piemērošanā.

20

Papildus tam iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar Hartas 18. pantu patvēruma tiesības tiek garantētas, ievērojot Ženēvas konvencijas noteikumus un atbilstoši LES un LESD. Tiesa 2018. gada 2. maija sprieduma K. un H. F. (Uzturēšanās tiesības un apgalvojumi par kara noziegumiem) (C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296) 50. punktā ir atzinusi, ka Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļā un Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktā paredzētie pamati izslēgšanai no bēgļa statusa tika noteikti ar mērķi izslēgt no šī statusa personas, kuras tiek uzskatītas par necienīgām saņemt ar to saistīto aizsardzību.

21

Taču piespriestā soda izpildes, apžēlošanas vai amnestijas obligāta ņemšana vērā, piemērojot šīs direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktu, iesniedzējtiesas ieskatā varētu būt pretrunā šim mērķim. Šāda ņemšana vērā faktiski varētu atvirzīt otrajā plānā nodarījuma smaguma vai patvēruma meklētāja individuālās atbildības vērtējumu.

22

Tomēr šīs tiesas ieskatā izslēgšanas pamati kā izņēmumi vai ierobežojumi humanitāro standartu piemērošanai būtu jāinterpretē īpaši piesardzīgi. Šajā ziņā UNHCR Izpildu komitejas 1997. gada 30. maija dokumenta EC/47/SC/CRP.29 Note sur les clauses d’exclusion [“Piezīme par izslēgšanas klauzulām”] 18. punktā minēta prasība līdzsvarot izdarīto noziegumu ar tās vajāšanas smagumu, kurai attiecīgā persona, ļoti iespējams, tiktu pakļauta izcelsmes valstī. Minētā tiesa atzīst, ka šāda prasība ir izpildīta, kad, kā tas ir šajā gadījumā, attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju tiek garantēts neizraidīšanas princips pat tad, ja viņam netiek piešķirts patvērums.

23

Šādos apstākļos Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīvas [2011/95] 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 18. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot, vai uz personas, kura citādi atbilst bēgļa statusa piešķiršanas kritērijiem, darbībām attiecas minētajā 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie izslēgšanas no bēgļa statusa pamati, ir pienākums ņemt vērā šīs personas jau izciesto sodu, tai piešķirto apžēlošanu vai amnestiju vai citus līdzīga rakstura apstākļus?”

24

Iesākumā jākonstatē – no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotais starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka ir izcietis sodu, ar ko viņš sodīts par noziegumu, kura dēļ Migrācijas departaments viņam atteicis bēgļa statusu. Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, nav tikusi piemērota apžēlošana vai amnestija.

25

Tāpēc attiecībā uz šo situāciju Tiesas atbilde uz uzdoto jautājumu nav nepieciešama pamatlietas atrisināšanai.

26

Tātad jāuzskata, ka ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts, to lasot Hartas 18. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot – vai uz nodarījumiem, ko veicis starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kurš citādi atbilst bēgļa statusa iegūšanas kritērijiem, attiecas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais pamats izslēgšanai no šī statusa – konkrētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm un attiecīgā gadījumā tiesām jāņem vērā, ka pieteikuma iesniedzējs ir izcietis sodu, kas tam piespriests par veiktajiem nodarījumiem.

27

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunktu trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no bēgļa statusa, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka viņš, pirms ticis uzņemts kā bēglis, ārpus patvēruma valsts ir izdarījis smagu nepolitisku noziegumu.

28

Pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka atbilstoši gan Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan vienlīdzības principa prasībām tāds šo tiesību normu – kā, piemēram, Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts – formulējums, kurā nav nevienas skaidras norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās nozīmi un tvērumu, parasti visā Eiropas Savienībā jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 6. jūlijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Sevišķi smags noziegums), C‑402/22, EU:C:2023:543, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šajā ziņā, tā kā ne minētajā 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā, ne kādā citā Direktīvas 2011/95 normā formulējums “smags noziegums” nav definēts, tas jāinterpretē atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā, vienlaikus ņemot vērā kontekstu, kādā tas tiek lietots, un tiesiskā regulējuma, kurā tas ietilpst, mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 6. jūlijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Sevišķi smags noziegums), C‑402/22, EU:C:2023:543, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Pirmām kārtām, atbilstoši 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējumam tajā noteiktā izslēgšanas pamata mērķis ir sodīt par pagātnē veiktiem nodarījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 103. punkts).

31

Runājot par izmantotā formulējuma ierasto nozīmi, lai gan vārds “noziegums” norāda uz nemainīgu faktisku situāciju pagātnē, proti, brīdi, kad šis noziegums izdarīts, apzīmētājs “smags” ir vērtējumu papildinošs elements, kas savukārt laika gaitā var attīstīties. Tādējādi nav izslēgts, ka nodarījuma smaguma vērtējums var būt atšķirīgs brīdī, kad tas veikts, un brīdī, kad tiek izskatīts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

32

Otrām kārtām, attiecībā uz kontekstuālo interpretāciju jānorāda, ka saskaņā ar Hartas 18. pantu patvēruma tiesības garantē, ievērojot it īpaši Ženēvas konvencijas noteikumus.

33

Kā noteikts konkrēti Direktīvas 2011/95 4. apsvērumā Ženēvas konvencija veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam. No tā izriet, ka šīs direktīvas normas jāinterpretē ne tikai tās vispārējās sistēmas gaismā, bet arī ievērojot šo konvenciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. februāris, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Vēlāka pāriešana citā reliģijā), C‑222/22, EU:C:2024:192, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajā kontekstā, ņemot vērā lomu, kāda ar Ženēvas konvenciju uzticēta UNHCR, tā izdotajiem dokumentiem ir īpaša nozīme (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Attiecībā uz šīs konvencijas 1. panta F nodaļas b) punktu, kura formulējums ir analoģisks Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējumam, UNHCR 2019. gada februāra dokumenta HCR/1P/4/FRE/REV.4 “Rokasgrāmata par procedūrām un kritērijiem bēgļa statusa noteikšanai un vadlīnijas par starptautisko aizsardzību saskaņā ar 1951. gada konvenciju un 1967. gada protokolu par bēgļa statusu” 157. punktā noteikts, ka “jāņem vērā arī fakts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs jau ir izcietis sodu, ir apžēlots vai viņam ir piemērota amnestija” [Neoficiāls tulkojums].

36

Trešām kārtām, Direktīvā 2011/95 paredzēto izslēgšanas pamatu mērķis ir saglabāt tajā paredzētās aizsardzības sistēmas uzticamību, ievērojot Ženēvas konvenciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 115. punkts).

37

Šajā ziņā, pirmkārt, šīs direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktam ir divkāršs mērķis, proti, no bēgļa statusa izslēgt personas, kuras tiek uzskatītas par necienīgām saņemt ar to saistīto aizsardzību, un novērst, ka šī statusa piešķiršana ļautu noteiktu smagu noziegumu izdarītājiem izvairīties no kriminālatbildības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, K. un H. F. (Uzturēšanās tiesības un apgalvojumi par kara noziegumiem), C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Taču tas, ka tiek ņemts vērā apstāklis, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir izcietis sodu, kas tam piespriests par veiktajiem nodarījumiem, nav pretrunā šim divkāršajam mērķim. No vienas puses, tādas personas izslēgšana no bēgļa statusa, kura jau izcietusi sodu, kas tai piespriests par aplūkoto noziegumu, nevar tikt attaisnota ar mērķi novērst tās iespējamo izvairīšanos no kriminālatbildības par šo noziegumu. No otras puses, attiecībā uz mērķi no bēgļa statusa izslēgt personas, kuras tiek uzskatītas par necienīgām saņemt ar to saistīto aizsardzību – tas, ka persona noteiktā brīdī savā dzīvē veikusi smagu nodarījumu noteikti nevar padarīt šo personu par necienīgu saņemt starptautisko aizsardzību, neņemot vērā it īpaši tās iespējamo reabilitāciju.

39

Otrkārt, izslēgšanai no bēgļa statusa Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktā pamata dēļ ir sakars ar veiktā nodarījuma smagumu, kuram jābūt tādam, ka attiecīgā persona nevar leģitīmi pretendēt uz aizsardzību, kas saistīta ar bēgļa statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 108. punkts).

40

Pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka uz šīs direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto izslēgšanas pamatu attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde var atsaukties tikai pēc tam, kad katrā individuālajā gadījumā izvērtējusi tai zināmos konkrētos faktus, lai noteiktu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka uz nodarījumiem, ko veikusi attiecīgā persona, kura citādi atbilst pieprasītā statusa iegūšanas kritērijiem, attiecas šis izslēgšanas pamats, turklāt, lai novērtētu aplūkotā nodarījuma smagumu, jāveic visu attiecīgā individuālā gadījuma apstākļu visaptverošs izvērtējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 6. jūlijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Sevišķi smags noziegums), C‑402/22, EU:C:2023:543, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tāpēc lēmums izslēgt personu no bēgļa statusa nevar tikt pieņemts automātiski (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 91. un 93. punkts, kā arī 2018. gada 13. septembris, Ahmed, C‑369/17, EU:C:2018:713, 49. punkts).

42

Saistībā ar minēto jānorāda – apstāklis, ka Tiesa atzinusi, ka priekšnoteikums izslēgšanai no bēgļa statusa, piemērojot Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunktu, nav ne tas, ka attiecīgā persona rada pašreizējus draudus uzņemošajai dalībvalstij (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, K. un H. F. (Uzturēšanās tiesības un apgalvojumi par kara noziegumiem), C‑331/16 un C‑366/16, EU:C:2018:296, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), ne arī samērīguma izvērtējums, kas ietvertu veikto nodarījumu smaguma pakāpes atkārtotu vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 109. punkts), nav pretrunā tam, ka, lai noteiktu, vai uz attiecīgo personu attiecas vai neattiecas šis izslēgšanas pamats, tiek ņemts vērā fakts, ka tā ir izcietusi sodu.

43

No šiem apsvērumiem izriet – fakts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir izcietis sodu, ir elements, kas attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei noteikti jāņem vērā, kad tā izvērtē visus attiecīgajam individuālajam gadījumam raksturīgos apstākļus.

44

Tomēr jāprecizē, kā rakstveida apsvērumos būtībā norādījušas Lietuvas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija, ka šis apstāklis pats par sevi nebūt nav šķērslis Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanai.

45

Proti, fakts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir izcietis sodu, ir tikai viens no vairākiem apstākļiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai uz šo pieteikuma iesniedzēju attiecināms šajā tiesību normā noteiktais izslēgšanas pamats. Lai novērtētu aplūkotā nodarījuma smagumu, kompetentajai iestādei it īpaši būs jāizvērtē aplūkotā nodarījuma veids, paredzētais un piespriestais sods, laikposms, kas pagājis kopš noziedzīgās rīcības, konkrētās personas rīcība šajā laikposmā un – attiecīgā gadījumā – tās paustā nožēla.

46

Papildus tam jāatgādina, ka personas izslēgšana no bēgļa statusa saskaņā ar Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktu nenozīmē, ka ir ieņemta nostāja par atšķirīgo jautājumu, vai šī persona var tikt izraidīta uz savu izcelsmes valsti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 110. punkts).

47

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts, to lasot Hartas 18. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot, vai uz nodarījumiem – ko veicis starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kurš citādi atbilst bēgļa statusa iegūšanas kritērijiem, – attiecas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais pamats izslēgšanai no šī statusa, konkrētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm un – attiecīgā gadījumā – tiesām jāņem vērā, ka šis pieteikuma iesniedzējs ir izcietis sodu, kas tam piespriests par veiktajiem nodarījumiem, tomēr šis apstāklis pats par sevi neliedz minētā pieteikuma iesniedzēja izslēgšanu no bēgļa statusa saskaņā ar šo tiesību normu.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 12. panta 2. punkta b) apakšpunkts, to lasot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 18. panta gaismā,

jāinterpretē tādējādi, ka

izvērtējot, vai uz nodarījumiem – ko veicis starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kurš citādi atbilst bēgļa statusa iegūšanas kritērijiem, – attiecas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais pamats izslēgšanai no šī statusa, konkrētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm un – attiecīgā gadījumā – tiesām jāņem vērā, ka šis pieteikuma iesniedzējs ir izcietis sodu, kas tam piespriests par veiktajiem nodarījumiem, tomēr šis apstāklis pats par sevi neliedz minētā pieteikuma iesniedzēja izslēgšanu no bēgļa statusa saskaņā ar šo tiesību normu.