Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ANDREAS BJONDI [ANDREA BIONDI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 12. martā (1)
Lieta C‑845/24 P
Silgan Holdings, Inc.,
Silgan Holdings Austria GmbH,
Silgan International Holdings BV,
Silgan Metal Packaging Distribution GmbH,
Silgan White Cap Manufacturing GmbH
pret
Eiropas Komisiju
Apelācijas sūdzība – Konkurence – Vienošanās – Metāla iepakojuma tirgus – Eiropas Komisijas izmeklēšanas procedūras uzsākšana pēc valsts konkurences iestādes lūguma – Pārdales termiņš – Regula (EK) Nr. 1/2003 – Komisijas paziņojums par sadarbību konkurences iestāžu tīklā – Labas pārvaldības princips – Pienākums pamatot lēmumu
I. Ievads
1. Šajā apelācijas sūdzībā Silgan Holdings, Inc., Silgan Holdings Austria GmbH, Silgan International Holdings BV, Silgan Metal Packaging Distribution GmbH un Silgan White Cap Manufacturing GmbH, kas ir vienas un tās pašas sabiedrību grupas sabiedrības (turpmāk tekstā kopā sauktas – “Silgan”), lūdz atcelt Vispārējās tiesas 2024. gada 2. oktobra spriedumu Silgan Holdings u.c./Komisija (T‑589/22, EU:T:2024:662, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tika noraidīta prasība, kas bija celta pret Komisijas 2022. gada 12. jūlija Lēmumu C(2022) 4761 final (2) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) (3), kas attiecas uz LESD 101. panta piemērošanas procedūru. Īsumā – Komisija pēc Bundeskartellamt (Federālais karteļu birojs, Vācija; turpmāk tekstā – “valsts konkurences iestāde”) lūguma uzsāka procedūru pret, cita starpā, Silgan. Valsts konkurences iestāde lūdza Komisijai uzsākt procedūru, tā kā tobrīd spēkā esošajos Vācijas tiesību aktos pastāvošās nepilnības neļāva efektīvi sodīt iesaistītās sabiedrības, jo pēc Silgan sabiedrību veiktās pārstrukturizācijas nebija iespējams identificēt visas sabiedrības, kas bija izdarījušas pārkāpumu. Pēc procedūras pabeigšanas Komisija konstatēja (4) vienotu un ilgstošu LESD 101. panta pārkāpumu metāla iepakojuma nozarē Vācijā no 2011. gada 11. marta līdz 2014. gada 18. septembrim un uzlika Silgan naudas sodu 23 852 000 EUR apmērā, kas tika samazināts par 10 % saskaņā ar paziņojumu par izlīgumu (5).
2. Pārsūdzētajā spriedumā Tiesa noraidīja visus argumentus, kas bija izvirzīti, pamatojot tiešo prasību pret Komisijas lēmumu.
II. Tiesiskā regulējuma konteksts
A. Regula Nr. 1/2003
3. Saistībā ar šo apelācijas sūdzību nozīmīgs ir Regulas Nr. 1/2003 (6) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā, 11. panta 3. un 6. punkts.
4. Regulas 11. panta ar nosaukumu “Sadarbība starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm” 3. un 6. punkta redakcija ir šāda:
“3. Dalībvalstu konkurences iestādes, ja rīkojas saskaņā ar [LESD 101. un 102.] pantu, rakstiski informē Komisiju pirms vai bez kavēšanās pēc pirmā oficiālā izmeklēšanas pasākuma uzsākšanas. Šo informāciju var arī darīt pieejamu citu dalībvalstu konkurences iestādēm.
[..]
6. Lietas izskatīšanas uzsākšana, ko veic Komisija, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar III nodaļu, atbrīvo dalībvalstu konkurences iestādes no to kompetences piemērot [LESD 101. un 102.] pantu. Ja dalībvalsts konkurences iestāde jau darbojas lietā, Komisija uzsāk lietas izskatīšanu vienīgi pēc konsultēšanās ar šo valsts konkurences iestādi.”
B. Komisijas paziņojums par sadarbību konkurences iestāžu tīklā
5. Regulas Nr. 1/2003 darbība ir sīki izklāstīta Paziņojumā par sadarbību konkurences iestāžu tīklā (7) (turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”). Konkrēti, attiecībā uz šo apelācijas sūdzību paziņojuma par sadarbību 18. punktā ir noteikts:
“Ja rodas lietas nodošanas problēmas, tās ir jāatrisina ātri, parasti divu mēnešu laikā no dienas, kad saskaņā ar [Regulas Nr. 1/2003] 11. pantu tīklam ir nosūtīta pirmā informācija. Šajā laikā konkurences iestādes centīsies panākt vienošanos par iespējamu lietas nodošanu un, attiecīgā gadījumā, par paralēlās rīcības kārtību.”
6. Minētā paziņojuma par sadarbību 19. punktā ir noteikts:
“Parasti konkurences iestāde vai iestādes, kas izskata lietu tās nodošanas termiņa beigās, turpina to izskatīt līdz galam. Lietas nodošana pēc sākotnējā termiņa beigām var notikt tikai tad, ja izskatīšanas laikā ir būtiski mainījušies lietā zināmie fakti.”
7. Tā paša paziņojuma 3.2. iedaļā “Komisijas veikta lietas izskatīšanas sākšana saskaņā ar Padomes Regulas [Nr. 1/2003] 11. panta 6. punktu” ir izklāstīts, kā notiek procedūras sākšana. Konkrēti, minētajā iedaļā ir izklāstīts, ka var rasties divas situācijas, no kurām otrā rodas, ja viena vai vairākas valsts konkurences iestādes ir informējušas tīklu par to, ka ir sākušas izskatīt konkrētu lietu. Otrais pieņēmums, kas ir būtisks šajā apelācijas sūdzībā, ir reglamentēts 54. punktā. Konkrētāk, 54. punktā ir noteikts šādi:
“Otrā situācija ir tad, ja saskaņā ar [Regulas Nr. 1/2003] 11. panta 3. punktu viena valsts konkurences iestāde vai vairākas valsts konkurences iestādes ir informējušas tīklu, ka tās nodarbojas ar attiecīgo lietu. Sākotnējā lietas nodošanas periodā (aptuvenais termiņš ir divi mēneši, sk. 18. punktu iepriekš) Komisija, izpildot [Regulas Nr. 1/2003] 11. panta 6. punktu, var sākt lietas izskatīšanu pēc konsultēšanās ar attiecīgajām iestādēm. Pēc sadales posma Komisija principā piemēros Padomes [Regulas Nr. 1/2003] 11. panta 6. punktu tikai tad, ja radusies kāda no turpmāk minētajām situācijām:
[..]
d) ir jāpieņem Komisijas lēmums, lai pilnveidotu Kopienas konkurences politiku, jo īpaši tad, ja līdzīgs jautājums saistībā ar konkurenci rodas vairākās dalībvalstīs, vai lai nodrošinātu efektīvāku izpildi;
[..].”
III. Par apelācijas sūdzību
8. Šīs apelācijas sūdzības galvenais priekšmets ir Komisijas un dalībvalstu konkurences iestāžu sadarbības sistēmas darbība, kā izklāstīts paziņojumā par sadarbību, konkrētajā gadījumā, kad pieprasījums par pārdali tiek iesniegts pēc sākotnējā piešķiršanas posma. Konkrēti, jautājums attiecas uz Komisijas kompetenci un termiņu, kurā tai jāuzsāk procedūra, pēc tam, kad valsts konkurences iestāde jau bija sākusi izmeklēšanu, kurā atklājās, ka tobrīd spēkā esošajos valsts tiesību aktos esošās nepilnības neļāva efektīvi sodīt attiecīgās uzņēmējsabiedrības.
9. Konkrēti Silgan lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt strīdīgo lēmumu un piespriest Komisijai segt izdevumus abās tiesu instancēs.
10. Komisija un Vācijas Federatīvā Republika, kas iestājās lietā pirmajā instancē, lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Silgan segt tiesāšanās izdevumus. Eiropas Savienības Padome, kas arī iestājās lietā pirmajā instancē, lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību daļā, kurā tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas vērtējums par Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta tiesiskumu.
11. Savas apelācijas sūdzības pamatošanai Silgan izvirza piecus apelācijas sūdzības pamatus, kurus pilnībā apstrīd Komisija. Pirmais pamats ir par subsidiaritātes principa kļūdainu interpretāciju un piemērošanu. Otrais pamats ir par aizlieguma nepareizi izmantot pilnvaras kļūdainu interpretāciju un piemērošanu. Trešais pamats ir par samērīguma principa kļūdainu interpretāciju un piemērošanu. Ar ceturto pamatu Silgan pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi principu, saskaņā ar kuru administrācijai ir saistoši tās lēmumi. Piektais pamats ir par Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu kļūdainu interpretāciju un piemērošanu. Pēc Tiesas lūguma šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta ceturtajam pamatam.
12. Silgan argumentācija attiecībā uz ceturto pamatu ir sadalīta četrās daļās.
13. Pirmā daļa attiecas uz principa, ka administrācija ir saistīta ar saviem lēmumiem, kļūdainu interpretāciju. Otrā daļa attiecas uz Komisijas paziņojuma saistošā spēka kļūdainu interpretāciju. Trešā daļa attiecas uz tiesību pārkāpumu Komisijas paziņojuma 19. un 54. punkta interpretācijā. Ceturtā daļa attiecas uz tiesību pārkāpumu Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu interpretācijā.
14. Tomēr, analizējot šos secinājumus, es uzskatu, ka jāpārkārto šīs četras daļas pēc to svarīguma, vispirms izskatot trešo daļu. Pēc tam kopā izskatīšu pirmo, otro un ceturto daļu. Tas ir saistīts ar to, ka ceturtā pamata trešā daļa attiecas tieši uz šīs apelācijas sūdzības galveno jautājumu, proti, Komisijas pilnvarām uzsākt procedūru pēc valsts konkurences iestādes lūguma.
A. Ievada apsvērumi
15. Vispirms ir jāizklāsta konteksts, kas raksturo šo lietu. Kā zināms, ar Regulu Nr. 1/2003 tika izveidota paralēlu pilnvaru sistēma, kas ļauj Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm piemērot LESD 101. un 102. pantu. Kopā tās veido tīklu, ko dēvē par “Eiropas Konkurences tīklu” (EKT) un kas balstās uz ciešu sadarbību Savienības konkurences tiesību piemērošanas un uzraudzības jomā. Šādam tīklam ir jānodrošina konkurences tiesību efektīva un vienota piemērošana.
16. Šajā sadarbības tīklā konkurences tiesību piemērošanas pamatu veido starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm sadalītu [paralēlu pilnvaru] sistēma (8). Tajā pašā laikā tika saglabāts noteikums, ka dalībvalstu konkurences iestādes zaudē savas pilnvaras, ja Komisija uzsāk procedūru. Tas ir paredzēts, lai nodrošinātu konkurences tiesību efektīvu piemērošanu un tīkla pārvaldību vislabākajā iespējamajā veidā (9). Tādējādi Komisija joprojām garantē Savienības konkurences tiesību vienotu piemērošanu.
17. Šajā jomā paziņojumā par sadarbību, kas ir ieteikuma tiesību soft law instruments, ir detalizēti definēta Regulas Nr. 1/2003 izklāstītās sistēmas darbība.
18. Tādējādi paziņojums par sadarbību ir kā vadlīnijas sadarbības attiecību koordinēšanai un lietu sadalei starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm.
19. Šajā kontekstā rodas galvenais jautājums, kas izraisa šo strīdu, proti, par to, kā sadalīt lietas starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm. Precīzāk, lai pieņemtu lēmumu par šo apelācijas sūdzību, Tiesai būs jāprecizē, cik lielā mērā Komisija var uzsākt procedūru pēc valstu garantijas iestāžu lūguma saskaņā ar paziņojumu par sadarbību.
1. Par ceturtā apelācijas pamata trešo daļu
20. Silgan apstrīd pārsūdzētā sprieduma 105. punktu, kurā Vispārējā tiesa secināja, ka Silgan nav pierādījusi, ka Komisija būtu atkāpusies no paziņojuma par sadarbību. Silgan izvirza divus iebildumus šajā sakarā.
21. Ar pirmo iebildumu Silgan apstrīd pārsūdzētā sprieduma 59. un 60. punktu, kurā Vispārējā tiesa atzina, ka paziņojuma par sadarbību 54. punkta d) apakšpunkta otrajā variantā noteiktie nosacījumi ir izpildīti.
22. Ar otro iebildumu Silgan sūdzas, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā paziņojumā par sadarbību minēto divu mēnešu termiņu un ka tai būtu bijis jāsecina, ka Komisija nav ievērojusi šo termiņu.
a) “Silgan” argumenti par pirmo iebildumu attiecībā uz to, ka nav ievērotas nepieciešamās prasības, lai veiktu novēlotu pārdali
23. Attiecībā uz pirmo iebildumu par to, ka nav ievērotas nepieciešamās prasības, lai veiktu novēlotu pārdali, Silgan apgalvo, ka būtiskas izmaiņas paziņojuma par sadarbību 19. punktā minētajos faktos liecina par jauniem elementiem saistībā ar apstākļiem, kas lika Komisijai secināt, ka ir noticis tiesību pārkāpums. Silgan uzskata, ka sabiedrības pārstrukturizācija nav būtiskas faktu izmaiņas, jo pārstrukturizācija būtu notikusi pēc pārkāpuma pārtraukšanas.
24. Tāpat Silgan apstrīd pārsūdzētā sprieduma 72. punktu, kurā Vispārējā tiesa esot tikai norādījusi, ka valsts konkurences iestāde, iespējams, nav spējusi nodrošināt, ka iespējamie pārkāpumi tiek pilnībā sodīti, tādējādi, pēc Silgan domām, atstājot atklātu jautājumu, vai tas patiešām tā ir.
25. Tādējādi Vispārējā tiesa būtu bijusi spiesta secināt, ka nav pierādīts, ka Komisijas izmeklēšanas atsākšana būtu bijusi nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu ES konkurences tiesību piemērošanu.
26. Silgan arī sūdzas par to, ka pārsūdzētā sprieduma 105. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, novērtējot pierādīšanas pienākuma sadalījumu. Komisijai būtu vajadzējis pierādīt elementus, uz kuriem balstās tās kompetence, un pierādīt, ka pārdales nosacījumi bija izpildīti.
b) Juridiskā analīze
27. Vispirms jāpiemin paziņojuma par sadarbību 18. un 19. punkts. No vienas puses, atsaucoties uz divu mēnešu termiņu no dienas, kad tīklam ir nosūtīta pirmā informācija, 18. punkts attiecas uz sākotnējo piešķiršanas termiņu, kas notiek pirms procedūras sākuma (10). Citiem vārdiem, sākotnējais piešķiršanas termiņš sakrīt ar termiņu, kurā tiek noteikta iestāde, kas ir piemērota lietas izskatīšanai (11). No otras puses, 19. punkts attiecas uz gadījumu, kad pēc divu mēnešu termiņa beigām konkurences iestādei būtu jāturpina izskatīt lietu līdz procesa pabeigšanai. Paziņojuma 19. punktā ir noteikts, ka izņēmuma gadījumos pārdale ir pieļaujama pēc sākotnējā divu mēnešu termiņa beigām tikai tad, ja izskatīšanas laikā ir būtiski mainījušies lietā zināmie fakti.
28. Ņemot vērā iepriekš minēto, jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa pareizi atzina, ka Komisija var nodrošināt konkurences tiesību efektīvu piemērošanu labāk nekā valsts konkurences iestāde. Šajā ziņā es uzskatu, ka pārsūdzētā sprieduma 56.–59. punktā ietvertajā Vispārējās tiesas argumentācijā nav tiesību kļūdu.
29. Konkrēti, apstrīdētā sprieduma 56.–58. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra laika starpību starp pārkāpuma konstatēšanas brīdi un pārstrukturēšanas veikšanas brīdi (12), kā arī norādīja, ka tobrīd spēkā esošajos Vācijas tiesību aktos esošās nepilnības neļāva piemērot efektīvas sankcijas attiecīgajām sabiedrībām (13). Ņemot vērā šos apstākļus un laika starpību, Vispārējā tiesa varēja secināt, ka pastāvēja risks, ka pārkāpums, pamatojoties uz tobrīd spēkā esošajiem Vācijas tiesību aktiem, paliktu nesodīts, vismaz daļēji, tādējādi nevarot garantēt Savienības konkurences tiesību aktu faktisko piemērošanu.
30. Faktiski Vispārējā tiesa apstrīdētā sprieduma 59. punktā atgādināja, ka Regulas Nr. 1/2003 mērķis ir nodrošināt Savienības konkurences noteikumu efektīvu piemērošanu, pilnvarojot dalībvalstu konkurences iestādes paralēli Komisijai piemērot šos noteikumus.
31. Vispārējā tiesa vienīgi norādīja, ka šis mērķis ir minēts arī paziņojuma par sadarbību 54. punkta d) apakšpunkta otrajā variantā. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Vispārējā tiesa pareizi uzskatīja, ka Komisija spēj nodrošināt konkurences tiesību efektīvu piemērošanu labāk nekā valsts konkurences iestāde.
32. Turklāt, kā norādīts paziņojuma par sadarbību 2. punktā, “dalībvalstīm ir pienākums izveidot sankciju piemērošanas sistēmu, kas paredz efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas par [Kopienas] tiesību pārkāpumiem”. Citiem vārdiem, ja dalībvalsts nevar nodrošināt šādu sankciju sistēmu, konkurences tiesību efektīva un vienota piemērošana nevar tikt garantēta (14). Faktiski būtu pretrunā sadarbības garam, kas raksturo tīklu, kā arī pretrunā Regulas Nr. 1/2003 mērķim uzskatīt, ka valsts konkurences iestāde nevar lūgt Komisijai uzņemties procedūras veikšanu (15).
33. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā, kas balstās uz ciešu sadarbību starp dalībvalstu konkurences iestādēm un Komisiju (16), ir paredzēts ne tikai tas, ka Komisijas ierosinātā procedūra atbrīvo dalībvalstu konkurences iestādes no to kompetences, bet arī tas, ka, ja iestāde jau darbojas lietā, Komisija uzsāk lietas izskatīšanu vienīgi pēc konsultēšanās ar šo valsts konkurences iestādi (17). Šajā saistībā, kā arī kā uzsvēra Tiesa, 11. panta 6. punkts ir iekļauts Regulas Nr. 1/2003 IV nodaļā, kas reglamentē sadarbību starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm (18).
34. Tātad Silgan arguments par to, ka Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka paziņojuma par sadarbību 54. punkta d) apakšpunkta otrajā variantā minētie nosacījumi ir izpildīti, ir nepamatoti. Apstrīdētā sprieduma 59. un 60. punktā nav nekādu norāžu šajā saistībā.
35. Attiecībā uz Silgan iebildumu par būtiskām izmaiņām lietā zināmajos faktos, kas minēts paziņojuma par sadarbību 19. punktā, vispirms jānorāda, ka apstrīdētā sprieduma apstrīdētajos punktos nav nekādu norāžu uz diskusijām par šo jautājumu. Kā minēts iepriekš, Vispārējās tiesas secinājums, ka Komisija varēja īstenot savas pilnvaras, ir pamatots vienīgi ar nepieciešamību nodrošināt Regulas Nr. 1/2003 mērķa sasniegšanu, proti, konkurences tiesību efektīvu piemērošanu.
36. Pat pieņemot, ka pastāv saikne starp šo lietu un paziņojuma par sadarbību 19. punktu, es šaubos, ka sabiedrību pārstrukturizācija nevarētu ietilpt būtisku faktu izmaiņu definīcijā saistībā ar šo lietu. Lai gan pārstrukturēšana pati par sevi var būt fakts, kas nav saistīts ar pārkāpumu, es uzskatu, ka pārstrukturēšana vispār, neatkarīgi no tās dažādajām formām, ir uzskatāma par iespējamu līdzekli, kas pieejams, lai uzlabotu jebkura uzņēmuma komerciālo un stratēģisko stāvokli tirgū, un kas jebkurā gadījumā rada būtiskas izmaiņas uzņēmumos, kuri izdarījuši pārkāpumus, tādējādi atbilstot būtisku faktu izmaiņu definīcijai.
37. Attiecībā uz pierādīšanas pienākuma sadalījumu es šaubos, vai Silgan apgalvojums, ka Komisijai bija pienākums pierādīt savu kompetenci, ir pieņemams. Šajā sakarā jāatgādina, ka tiesvedības ietvaros prasītājam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas var tikt uzskatīti par nopietnām norādēm uz to, ka šie iebildumi ir pamatoti (19). Šajā gadījumā Vispārējā tiesa nav pieļāvusi novērtējuma kļūdu, bet tikai konstatējusi, ka Silgan nav pierādījusi, ka Komisija ir atkāpusies no paziņojuma par sadarbību. Turklāt no apstrīdētā sprieduma 105. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa šaubījās, vai ir pieņemams Silgan arguments, ka administrācija nevar atkāpties no saviem iekšējiem pasākumiem, jo tas tika izvirzīts tikai replikas rakstā.
38. No iepriekš minētā izriet, ka, manuprāt, ceturtā pamata trešās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.
c) “Silgan” argumenti par otro iebildumu par novēlotu pārdali “a posteriori”
39. Attiecībā uz trešās daļas otro iebildumu par novēlotu pārdali a posteriori Silgan sūdzas, ka Vispārējā tiesa neņem vērā paziņojumā par sadarbību noteiktās termiņu prasības pārdales a posteriori gadījumā un ka apstrīdētā sprieduma 105. punktā Vispārējai tiesai vajadzēja secināt, ka šīs prasības nav ievērotas.
40. Silgan turklāt apgalvo, ka, pretēji tam, kas norādīts Vispārējās tiesas sprieduma 88. punktā, no paziņojuma par sadarbību 18. punktā lietotā vārda “parasti” neizriet, ka divu mēnešu termiņš no dienas, kad tīklam ir nosūtīta pirmā informācija, nebūtu obligāts. Apstrīdētā sprieduma 88. un 89. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka paziņojuma par sadarbību 18. punkts nav piemērojams šajā lietā un ka Komisijai nav saistošs nekāds termiņš.
41. Silgan apgalvo, ka pārdale ar atpakaļejošu spēku būtu jāveic nekavējoties, tiklīdz Komisija uzzina par apstākļiem, kas to pamato.
d) Juridiskā analīze
42. Vispirms es norādu, ka apstrīdētā sprieduma 88. punktā Vispārējā tiesa uzskata, ka paziņojuma par sadarbību 18. punkts šajā gadījumā nav piemērojams, jo 18. punkts paredz pieņēmumu, kad valsts konkurences iestādei un Komisijai ir bijis jāvienojas par iespējamo piešķiršanu.
43. Šajā saistībā jāmin, ka atbilstoši šo secinājumu 27. punktā izklāstītajam 18. punktā ir skaidri minēts pieņēmums, kad sākotnējās sadales posmā var rasties problēmas ar pārdali, kas jārisina ātri, parasti divu mēnešu laikā. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka Komisija rīkojās pēc valsts konkurences iestādes lūguma, jo šī iestāde baidījās, ka Vācijas tiesību aktu nepilnības varētu radīt risku, ka pārkāpumu izdarījušās sabiedrības paliks nesodītas. Turklāt šajā gadījumā nav strīda par to, ka valsts konkurences iestāde bija lūgusi Komisijai izskatīt lietu pēc tam, kad tā jau bija uzsākusi procedūru (20). No tā izriet, ka Komisija ir rīkojusies pēc sākotnējā piešķiršanas perioda. Tādēļ es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi secinājusi, ka paziņojuma par sadarbību 18. punkts šajā lietā nav piemērojams.
44. Attiecībā uz apstrīdētā sprieduma 89. punktu, kurā Vispārējā tiesa secinājusi, ka no paziņojuma par sadarbību 54. punkta neizriet, ka Komisijai būtu saistošs kāds konkrēts termiņš, ir jāprecizē paziņojuma par sadarbību 54. punkta nozīme.
45. Paziņojuma 54. punktā ir reglamentēti divi gadījumi: pirmais attiecas uz sākotnējo piešķiršanas periodu, atsaucoties uz 18. punktā minēto divu mēnešu termiņu. Šajā sākotnējā periodā, kā paredzēts 54. punktā, Komisija var sākt procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu, iepriekš apspriežoties ar ieinteresēto uzraudzības iestādi. Otrais attiecas uz brīdi, kad, pabeidzot piešķiršanas posmu, Komisija principā var piemērot Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu tikai noteiktās situācijās, kas uzskaitītas minētajā 54. punktā. Attiecībā uz otro pieņēmumu 54. punktā nav norādīts nekāds termiņš. Viena no šajā punktā minētajām situācijām attiecas uz gadījumu, kad Komisijas lēmuma pieņemšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu Savienības konkurences tiesību aktu efektīvu piemērošanu.
46. Manuprāt, no tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pareizi uzskatījusi, ka no 54. punkta secināms, ka Komisijai nav saistošs nekāds termiņš.
47. Turklāt jānorāda, ka Komisija savos apsvērumos paskaidro, ka procedūru nevarēja uzsākt pirms datuma, kad bija jāveic pārbaudes. Turklāt tā pamato, ka iemesls, kāpēc starp valsts konkurences iestādes pieprasījumu un Komisijas procedūras uzsākšanu pagāja desmit mēneši, ir tas, ka šis laiks bija nepieciešams, lai pieprasītu daudzus dokumentus un tos izanalizētu, pieņemtu lēmumu par to, vai turpināt izmeklēšanu, un organizētu pārbaudes.
48. Šajā ziņā es norādu, ka pārsūdzētā sprieduma 91.–93. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi atsaukusies uz judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesības paredz iestādēm pienākumu saprātīgā termiņā izskatīt jautājumus administratīvajās procedūrās, kuras tās veic, un ka termiņa saprātīgums tiek novērtēts, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus, jo īpaši izskatāmās lietas sarežģītību (21).
49. Konkrēti, es norādu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka konkurences lietas parasti prasa sarežģītu materiālu un ekonomikas analīzi un ka jebkādi konkurences iestāžu pieņemtie akti un izmeklēšanas pasākumi, ja lietu skaits ir liels, neizbēgami paildzinātu pārkāpuma procedūru (22).
50. Šajā lietā es uzskatu, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz apstrīdētā sprieduma 94.–100. punktā minētajiem apstākļiem, ir pareizi atzinusi, ka desmit mēnešu termiņš lietas izskatīšanai nav nesaprātīgs. Turklāt, kā pareizi norādīts Vispārējās tiesas sprieduma 101. punktā, pēc analoģijas jāmin, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru ar saprātīga termiņa ievērošanas principa pārkāpumu var pamatot tikai tāda lēmuma atcelšanu, kas pieņemts uz LESD 101. vai 102. pantu balstītā procedūrā, ja šī pārkāpuma dēļ ir pārkāptas arī attiecīgā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību (23). Tomēr Silgan ne Vispārējā tiesā (24), ne arī Tiesā neapgalvoja, ka būtu pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību.
51. No iepriekš minētā izriet, ka arī ceturtā pamata trešās daļas otrais iebildums, manuprāt, ir jānoraida.
2. Par ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmo, otro un ceturto daļu
52. Ceturtajā apelācijas sūdzības pamatā Silgan izvirza vēl trīs iebildumus pret pārsūdzētā sprieduma 105. un 106. punktu.
53. Pirmkārt, Silgan atsaucas uz principu, ka Komisijai ir pienākums ievērot savus pieņemtos aktus un no kuriem atkāpties var tikai tad, ja tam ir pamatojums, kas ir saderīgs ar vienlīdzīgas attieksmes principu.
54. Otrkārt, Silgan apgalvo, ka šis princips attiecoties arī uz paziņojumu par sadarbību. Šajā nozīmē Silgan piemin 2022. gada 9. februāra spriedumu Sped-Pro/Komisija (T‑791/19, EU:T:2022:67), kurā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, tāpat kā gadījumā ar citiem soft law instrumentiem, Komisija pati ierobežoja savas rīcības brīvības īstenošanas iespējas, pieņemot paziņojumu par sadarbību, un nevar atkāpties no šiem noteikumiem, citādi tā var tikt sodīta par vispārējo tiesību principu – tādu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – pārkāpumu (25).
55. Treškārt, Silgan pārmet Tiesai to, ka tā neesot uzskatījusi, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi atkāpi no paziņojuma par sadarbību.
56. Attiecībā uz diviem iepriekš minētajiem iebildumiem Silgan atsaucas tikai uz principu, ka administrācija ir saistīta ar saviem lēmumiem, un nekādā veidā neapstrīd Tiesas argumentāciju. Tāpēc es šaubos par šo divu iebildumu pieņemamību.
57. Attiecībā uz lietas būtību un kā iepriekš izklāstīts šo secinājumu 28.–31. punktā, ja Komisija pēc valsts konkurences iestādes lūguma nolemj uzsākt procedūru, jo tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences tiesību efektīvu piemērošanu, tā nav atkāpe no paziņojuma par sadarbību. Šī iemesla dēļ tādi apsvērumi nav pretrunā spriedumam lietā Sped-Pro/Komisija, kurš minēts šo secinājumu 54. punktā.
58. Attiecībā uz trešo iepriekš šo secinājumu 55. punktā izklāstīto iebildumu Silgan atsaucas uz savas apelācijas sūdzības piektajā punktā izklāstīto. Silgan jo īpaši apstrīd pārsūdzētā sprieduma 62. punktu, kurā Tiesa atzina, ka valsts konkurences iestādes 2018. gada 27. aprīļa (26) un Komisijas 2022. gada 12. jūlija (27) attiecīgajos paziņojumos presei izklāstītie motīvi ļāva Silgan saprast kontekstu, kas bija pamudinājis minēto iestādi iesniegt pieprasījumu un Komisiju uzsākt procedūru. Šajā saistībā Silgan apgalvo, ka paziņojumi presei nevar aizstāt Komisijas lēmuma pamatojumu, jo īpaši gadījumā, ja paziņojums presei ir publicēts pēc lēmuma pieņemšanas.
59. Attiecībā uz pēdējo iebildumu es vēršu uzmanību uz to, ka ir taisnība, ka strīdīgajā lēmumā Komisija vienīgi norāda, ka tā ir uzsākusi procedūru pēc valsts konkurences iestādes lūguma, bet paziņojumā presei tā precizē, ka valsts konkurences iestāde ir nolēmusi nodot lietu Komisijai, jo tobrīd spēkā esošajos Vācijas tiesību aktos bija nepilnības, kas neļāva piemērot sankcijas Silgan meitasuzņēmumiem (28). Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka minētās grūtības, kas saistītas ar tiesību aktu nepilnībām, bija norādītas arī valsts konkurences iestādes 2018. gada 27. aprīļa paziņojumā presei, tātad krietni pirms Komisijas 2022. gada 12. jūlija paziņojuma presei.
60. Šajā saistībā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (29).
61. Turklāt, ja ir taisnība, ka šāds izvērtējums var tikt veikts, tikai pamatojoties uz formāli pieņemtu lēmumu, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tādi elementi kā, piemēram, paziņojums presei ļauj iepazīties ar būtiskajiem elementiem, kas attiecas uz izskatāmo gadījumu (30).
62. Šajā lietā es norādu, ka Komisijas un valsts konkurences iestādes paziņojumi presei, pamatojoties uz apstrīdētajā spriedumā izklāstīto, ļāva Silgan saprast iemeslus, kāpēc valsts konkurences iestāde nodevusi lietu Komisijai un kāpēc Komisija uzsāka procedūru.
63. No iepriekš minētā izriet, ka arī ceturtā apelācijas sūdzības pamata pirmā, otrā un ceturtā daļa ir jānoraida.
64. Tāpēc es uzskatu, ka ceturtais apelācijas pamats būtu noraidāms pilnībā.
IV. Secinājumi
65. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai ceturto apelācijas sūdzības pamatu noraidīt pilnībā.
1 Oriģinālvaloda – itāļu.
2 Komisijas 2022. gada 12. jūlija Lēmums C(2022) 4761 final, lieta AT.40522, pieejams: https://ec.europa.eu/competition/antitrust/cases1/202307/AT_40522_8986595_2868_7.pdf
3 Detalizētākam šīs lietas faktisko apstākļu izklāstam atsaucos uz pārsūdzētā sprieduma 2.–14. punktu.
4 Tajā pašā lēmumā Komisija konstatēja, ka pārkāpumu ir izdarījušas arī Crown Holdings, Inc. un Crown Cork & Seal Deutschland Holdings GmbH (kopā sauktas par “Crown”), un arī šīm sabiedrībām uzlika naudas sodu. Kā izriet no Vācijas Federatīvās Republikas procesuālajiem rakstiem, arī Crown sabiedrības bija veikušas sabiedrību pārstrukturēšanu. Komisijas lēmumu prasīja atcelt arī Crown, iesniedzot prasību Vispārējā tiesā, taču tā tika noraidīta ar 2024. gada 2. oktobra spriedumu Crown Holdings un Crown Cork & Seal Deutschland/Komisija (T‑587/22, EU:T:2024:661). Pašlaik Tiesā ir iesniegta Crown apelācijas sūdzība, ar ko tā lūdz atcelt Tiesas spriedumu lietā C‑855/24 P. Šajos secinājumos es aprobežošos tikai ar argumentiem, ko izvirzījusi Silgan.
5 Komisijas paziņojums par izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 7. un 23. pantu (OV 2008, C 167, 1. lpp.).
6 Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 25. maija Regulu (EK) Nr. 487/2009 (OV 2009, L 148, 1. lpp.).
7 Skat. Komisijas paziņojuma par sadarbību konkurences iestāžu tīklā (OV 2004, C 101, 43. lpp.) 3. punktu.
8 Skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, Gasorba u.c. (C‑547/16, EU:C:2017:891, 23. punkts).
9 Skat. Regulas Nr. 1/2003 17. apsvērumu.
10 Šajā ziņā Komisija savos procesuālajos rakstos norādīja, ka sākotnējais piešķiršanas termiņš ir pirms procedūras sākuma.
11 Skat. paziņojuma par sadarbību 5.–9. punktu.
12 Kā Komisija konstatējusi savā lēmumā (skat. šo secinājumu 2. zemsvītras piezīmi), pārkāpums tika veikts no 2011. gada 11. marta līdz 2014. gada 18. septembrim. Kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 56. punktā, kopš 2016. gada decembra vairākas Silgan sabiedrības ir tikušas pārstrukturētas.
13 Vācijas likumdevējs šīs nepilnības novērsa, ieviešot Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (Likums par konkurences ierobežojumu novēršanu) 81. pantu ar devīto grozījumu, Bundesgesetzblatt Jahrgang 2017 Teil Nr. 33, ausgegeben zu Bonn am 8. Juni 2017.
14 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 30. janvāris, Caronte & Tourist (C‑511/23, EU:C:2025:42), kurā Tiesa atgādināja, ka “īstenojot procesuālo autonomiju, dalībvalstij jāgarantē ne tikai pilnīga Savienības konkurences tiesību efektivitāte, kā arī to pārkāpumu izmeklēšana un sodīšana, bet arī pamattiesību ievērošana, tostarp uzņēmumu, pret kuriem uzsāktas pārkāpuma procedūras, tiesības uz aizstāvību” (62. punkts, mans izcēlums).
15 Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad konkurences iestāde konstatē, ka tā vairs nav piemērota, lai pabeigtu procedūru un piemērotu sankcijas, pamatojoties uz to, ka spēkā esošā tiesību sistēma neļautu sodīt par konkurences noteikumu pārkāpumiem.
16 Skat. spriedumu, 2007. gada 8. marts, France Télécom/Komisija (T‑339/04, EU:T:2007:80, 79. punkts).
17 Skat. spriedumu, 2021. gada 25. februāris, Slovak Telekom (C‑857/19, EU:C:2021:139, 31. punkts).
18 Turpat.
19 Skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Duravit u.c./Komisija (C‑609/13 P, EU:C:2017:46, 58. punkts).
20 Kā norādīts apstrīdētā sprieduma 3. un 4. punktā, 2015. gada 21. maijā valsts konkurences iestāde veica kratīšanu Silgan grupas dažādu sabiedrību telpās, un 2017. gada 14. jūnijā tā lūdza Komisijai izskatīt šo lietu.
21 Skat. spriedumu, 2002. gada 15, oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 187. punkts).
22 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2026. gada 15. janvāris, Imballaggi Piemontesi (C‑588/24, EU:C:2026:14, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Ferriere Nord/Komisija (C‑31/23 P, EU:C:2024:851, 150. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Skat. pārsūdzētā sprieduma 76. punktu.
25 40. punkts.
26 Valsts konkurences iestādes paziņojums presei nav pievienots pušu procesuālajiem rakstiem. Tas bija viens no tiesā iesniegtajiem dokumentiem un ir pieejams publiski.
27 Komisijas paziņojums presei ir pieejams šeit: https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/lv/ip_22_4483.
28 Komisijas paziņojumā presei ir minēti arī Crown meitasuzņēmumi.
29 Skat., inter alia, spriedumu, 2023. gada 14. decembris, DP España/Naturgy EnergyGroup un Komisija (C‑693/21 P un C‑698/21 P, EU:C:2023:989, 61. punkts).
30 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 71. punkts).