1.

Drošas izcelsmes valsts koncepcija, kuras īstenošanas princips un kārtība ir noteikti Direktīvas 2013/32/ES ( 2 ) 36. un 37. pantā, kā arī I pielikumā, ļauj dalībvalstīm izveidot īpašu regulējumu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanai, atbilstoši kuram tās var paātrināt procedūru un to veikt pie robežas vai tranzīta zonās, pamatojoties uz prezumpciju, ka pieteikuma iesniedzējiem no šādas valsts tajā ir nodrošināta pietiekama aizsardzība pret vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas risku.

2.

Drošas izcelsmes valsts koncepcijas ieviešana Savienības tiesībās ir raisījusi daudzus jautājumus, tostarp par vērtējuma, kuru valstis šajā kontekstā izmanto, tiesiskumu un objektivitāti ( 3 ). Jau 1992. gadā, kad koncepcija tika ieviesta starptautiskajās bēgļu tiesībās, Guy Serle Goodwin-Gill uzdeva šo jautājumu nozīmīgā runā: “Who then is to say that countries are safe? And by whose standards? Secret men in secret rooms reading secret memos? No” ( 4 ).

3.

Šajās lietās tieši ir izvirzīts jautājums par dalībvalstu pilnvaru un kompetences apjomu drošu izcelsmes valstu norādīšanā, un tās veido vienotu līniju ar 2024. gada 4. oktobra spriedumu Ministerstvo vnitra České republiky, Odbor azylové a migrační politiky ( 5 ). Tribunale ordinario di Roma (Romas tiesa, Itālija) iesniegtie prejudiciālie jautājumi šeit ir uzdoti saistībā ar īpašu situāciju, kur abi attiecīgie starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji ir trešās valsts, ko Itālijas likumdevējs ir norādījis par drošu izcelsmes valsti, proti, Bangladešas, valstspiederīgie, un tāpēc ir nogādāti Gjaderas [Gjadër] aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā (Albānija), kur viņu pieteikumi izskatīti paātrinātajā procedūrā “pie robežas” un pēc tam noraidīti kā acīmredzami nepamatoti ( 6 ).

4.

Pirmais līdz trešais jautājums attiecas uz drošas izcelsmes valsts koncepcijas īstenošanu un paredz precizēt dalībvalstu pienākumus šajā ziņā, lai nodrošinātu efektīvu pārbaudi tiesā Direktīvas 2013/32 46. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē ( 7 ). Proti, iesniedzējtiesa lūdz, lai Tiesa precizētu, kādā mērā dalībvalsts ar aktu, kam ir likuma rangs, var norādīt trešo valsti par drošu izcelsmes valsti, kamēr pieteikuma iesniedzējam no attiecīgās valsts un valsts tiesai, kas izskata par viņu pieņemtā atteikuma lēmuma pārsūdzību, nav sniegta iespēja attiecīgi apstrīdēt un pārbaudīt šādas norādīšanas likumību starptautiskās aizsardzības pieteikuma pilnīgas un ex nunc pārbaudē, ņemot vērā, ka netiek atklāti informācijas avoti, uz kuriem šī norādīšana ir balstīta.

5.

Ceturtais prejudiciālais jautājums savukārt ir par pašu jēdzienu “droša izcelsmes valsts” un paredz saņemt skaidrojumu par Direktīvas 2013/32 I pielikuma formulējumu. Proti, lai gan pieejamie informācijas avoti par vispārējo situāciju Bangladešā norāda, ka pastāv vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas risks noteiktām šajā valstī dzīvojošu personu kategorijām, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai dalībvalsts var norādīt trešo valsti par drošu izcelsmes valsti, ja daļai tās iedzīvotāju ( 8 ) minētajā valstī varētu nebūt nodrošināta pietiekama aizsardzība.

6.

Direktīvas 2013/32 18., 40. un 42. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

7.

Šīs direktīvas 31. panta “Izskatīšanas procedūra” 8. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka izvērtēšanas procedūra saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tiek paātrināta un/vai veikta pie robežas vai tranzīta zonās saskaņā ar 43. pantu, ja:

[..]

8.

Saskaņā ar minētās direktīvas 36. pantu “Drošas izcelsmes valsts koncepcija”:

“1.   Trešā valsts, kas norādīta kā droša izcelsmes valsts saskaņā ar šo direktīvu, var pēc individuālas pieteikuma izskatīšanas tikt uzskatīta par drošu izcelsmes valsti konkrētajam pieteikuma iesniedzējam tikai tad, ja:

un viņš nav iesniedzis nekādu nopietnu pamatojumu, lai uzskatītu, ka valsts nav droša izcelsmes valsts viņa konkrētajos apstākļos un saistībā ar viņa kvalificēšanu kā bēgli vai kā personu, kurai ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES [ ( 9 )].

2.   Dalībvalstis valsts tiesību aktos paredz turpmākus noteikumus un kārtību drošas izcelsmes valsts koncepcijas piemērošanai.”

9.

Direktīvas 2013/32 37. pants “Trešo valstu norādīšana par drošām izcelsmes valstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest tiesību aktus, kas ļauj saskaņā ar I pielikumu norādīt drošas izcelsmes valstis, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumus.

2.   Dalībvalstis regulāri pārskata situāciju trešās valstīs, kas saskaņā ar šo pantu ir norādītas kā drošas izcelsmes valstis.

3.   Vērtējums par to, vai valsts ir droša izcelsmes valsts saskaņā ar šo pantu, balstās uz dažādiem informācijas avotiem, tostarp jo īpaši informāciju no citām dalībvalstīm, [Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras (EUAA) ( 10 )], UNHCR, Eiropas Padomes un citām atbilstīgām starptautiskajām organizācijām.

4.   Dalībvalstis paziņo [Eiropas] Komisijai par valstīm, kas ir norādītas kā drošas izcelsmes valstis saskaņā ar šo pantu.”

10.

Šīs direktīvas 46. pantā par “tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

[..].

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu [2011/95], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.

[..]”

11.

Direktīvas 2013/32 I pielikumā “Drošu izcelsmes valstu norādīšana 37. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā” ir noteikts:

“Valsts tiek uzskatīta par drošu izcelsmes valsti, ja, pamatojoties uz tiesisko situāciju, tiesību aktu piemērošanu demokrātiskā sistēmā un uz vispārējiem politiskajiem apstākļiem, var pierādīt, ka kopumā un konsekventi nepastāv vajāšana, kā noteikts Direktīvas [2011/95] 9. pantā, spīdzināšana vai necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sodīšana, kā arī nepastāv vardarbības draudi starptautiska vai iekšzemes bruņota konflikta situācijās.

Izdarot šādu vērtējumu, inter alia tiek ņemts vērā apjoms, kādā aizsardzību pret vajāšanu vai sliktu apiešanos nodrošina:

12.

2008. gada 28. janvāraDecreto legislativo n. 25 – Attuazione della direttiva 2005/85/CE recante norme minime per le procedure applicate negli Stati membri ai fini del riconoscimento e della revoca dello status di rifugiato (Leģislatīvais dekrēts Nr. 25 par Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, ieviešanu [OV 2005, L 326, 13. lpp.]) ( 15 ), kurā grozījumi izdarīti ar 2004. gada 23. oktobradecreto-legge n. 158 – Disposizioni urgenti in materia di procedure per il riconoscimento della protezione internazionale (Dekrētlikums Nr. 158 par steidzamiem noteikumiem starptautiskās aizsardzības piešķiršanā) ( 16 ) ( 17 ), 2.bis panta 1.–4. punktā ir paredzēts:

“1.   Piemērojot Eiropas tiesību aktos noteiktos kvalifikācijas kritērijus un atbilstoši datiem, kas iegūti no kompetento starptautisko organizāciju sniegtajiem informācijas avotiem, par drošām tiek uzskatītas šādas izcelsmes valstis: Albānija, Alžīrija, Bangladeša, Bosnija un Hercegovina, Kaboverde, Kotdivuāra, Ēģipte, Gambija, Gruzija, Gana, Kosova, Ziemeļmaķedonija, Maroka, Melnkalne, Peru, Senegāla, Serbija, Šrilanka un Tunisija.

2.   Valsts, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, var tikt uzskatīta par drošu izcelsmes valsti, ja, pamatojoties uz tās tiesību sistēmu, tiesību aktu piemērošanu demokrātiskā sistēmā un uz vispārējo politisko situāciju, var pierādīt, ka kopumā un konsekventi nepastāv vajāšana, [..] spīdzināšana vai necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sodīšana, kā arī nepastāv plaši izplatītas vardarbības draudi starptautiska vai iekšzemes bruņota konflikta situācijās. Izcelsmes valsti var norādīt kā drošu ar izņēmumiem attiecībā uz personu kategorijām.

3.   Veicot 2. punktā minēto novērtējumu, citastarp tiek ņemts vērā apjoms, kādā aizsardzību pret vajāšanu un sliktu izturēšanos nodrošina:

4.   Vērtējums, lai noteiktu, vai valsts, kas nav [Savienības] dalībvalsts, ir droša izcelsmes valsts, pamatojas uz informāciju, ko sniegusi Commissione nazionale per il diritto di asilo [Valsts patvēruma tiesību komisija, Itālija], kura izmanto arī [..] dokumentācijas centra apkopoto informāciju, kā arī citus informācijas avotus, tostarp it īpaši informāciju, ko sniegušas citas dalībvalstis [..], [EUAA], [UNHCR], Eiropas Padome un citas kompetentās starptautiskās organizācijas.

4.   bis Drošu izcelsmes valstu saraksts tiek periodiski atjaunināts ar aktu, kam ir likuma rangs, un paziņots [..] Komisijai. Lai atjaunotu 1. punktā minēto sarakstu, Consiglio dei Ministri [Ministru padome, Itālija] līdz katra gada 15. janvārim pieņem ziņojumu, kurā, ievērojot primārās drošības un starptautisko attiecību nepārtrauktības vajadzības un ņemot vērā 4. punktā minēto informāciju, tiek ziņots par to valstu stāvokli, kas ir iekļautas spēkā esošajā sarakstā, un to valstu stāvokli, kuru iekļaušana tiek plānota. Valdība nosūta minēto ziņojumu attiecīgajām parlamenta komitejām.”

13.

Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 25/2008 9. panta 2.bis punktu:

“Lēmumu, ar kuru tiek noraidīts [..] pieteikuma iesniedzēja iesniegtais pieteikums, pamato, tikai norādot, ka pieteikuma iesniedzējs nav pierādījis, ka, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja īpašos apstākļus, pastāv nopietni iemesli uzskatīt par nedrošu izcelsmes valsti, kura norādīta kā droša.”

14.

Dekrētlikuma 28.ter panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Pieteikums tiek uzskatīts par acīmredzami nepamatotu [..], ja pastāv viens no šādiem apstākļiem:

[..]

15.

2024. gada 7. maijadecreto – Aggiornamento della lista dei Paesi di origine sicuri prevista dall’articolo 2-bis del decreto legislativo 28 gennaio 2008, n. 25 (Dekrēts par Leģislatīvā dekrēta [Nr. 25/2008] 2.bis pantā paredzētā drošas izcelsmes valstu saraksta atjaunināšanu]) ( 18 ), 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, pieteikuma iesniedzēja īpašie apstākļi tiek vērtēti, ņemot vērā informāciju, kas ietverta iepriekš minētajā novērtēšanā norādītajos izcelsmes valstu aprakstos.”

16.

Prasītāji pamatlietā ir Bangladešas valstspiederīgie. Pēc tam, kad Itālijas iestādes viņus bija izglābušas jūrā, saskaņā ar šo secinājumu 6. zemsvītras piezīmē minētā protokola 3. panta 2. un 3. punktu viņi tika nogādāti Gjaderas aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā, kur 2024. gada 16. oktobrī abi iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus.

17.

Saskaņā ar atbilstošajām valsts tiesību normām šos pieteikumus paātrinātā procedūrā pie robežas izskatīja Commissione Territoriale per il riconoscimento della Protezione Internazionale di Roma – sezione procedure alla frontiera II (Romas teritoriālā starptautiskās aizsardzības atzīšanas komisija – II Robežprocedūru nodaļa, Itālija). Ar 2024. gada 17. oktobra lēmumiem tā noraidīja viņu pieteikumus kā acīmredzami nepamatotus, jo viņiem nebija izdevies atspēkot izcelsmes valsts drošības prezumpciju.

18.

2024. gada 25. oktobrī abi prasītāji katrs cēla prasību par šiem lēmumiem Tribunale ordinario di Roma (Romas tiesa), kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2024. gada 21. novembra rīkojumu lietas C‑758/24 un C‑759/24 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

20.

Iesniedzējtiesa lūdza piemērot Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Ar 2024. gada 19. novembra lēmumu Tiesa nolēma šo pieteikumu noraidīt.

21.

Iesniedzējtiesa arī pakārtoti lūdza, lai šīs lietas tiktu izskatītas Reglamenta 105. pantā paredzētajā paātrinātajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. 2024. gada 21. novembrī Tiesas priekšsēdētājs šo pieteikumu apmierināja.

22.

LC (lieta C‑758/24) un CP (lieta C‑759/24), Itālijas, Bulgārijas, Čehijas, Vācijas, Grieķijas, Francijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Nīderlandes, Austrijas, Polijas, Slovākijas, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija iesniedza rakstveida un/vai mutvārdu apsvērumus. Tiesas sēdē, kas notika 2025. gada 25. februārī, tie varēja atbildēt uz Tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.

23.

Itālijas valdība apsvērumos atsaucas uz pirmā, otrā un ceturtā prejudiciālā jautājuma nepieņemamību.

24.

Pirmkārt, šī valdība apgalvo, ka iesniedzējtiesa nav precizējusi Savienības tiesību normu, kas reglamentētu kārtību, kādā trešās valstis norāda drošas izcelsmes valstis, un liegtu veikt šādu norādīšanu ar leģislatīvu aktu.

25.

Jākonstatē, ka iesniedzējtiesa lūguma 17.–28. punktā izsmeļoši izklāsta attiecīgās starptautisko tiesību, Savienības tiesību un Itālijas tiesību normas. Dekrētlikuma Nr. 158/2024, uz kuru tā atsaucas, apsvērumos turklāt ir skaidra norāde gan uz Direktīvu 2013/32, gan arī uz Regulu 2024/1348 un spriedumu CV, un tādējādi tiesiskais regulējums ir skaidri identificēts.

26.

Otrkārt, Itālijas valdība apgalvo, ka lūgtajai interpretācijai par šīs norādīšanas kārtību nav nozīmes strīda pamatlietā atrisināšanai, jo tai nav praktiskas ietekmes uz prasītāju konkrēto situāciju un viņu prasību iznākumu ( 19 ). Šajā ziņā tā uzsver, ka Bangladeša jau starpministriju dekrētā bija norādīta par drošu izcelsmes valsti. Dekrētlikums Nr. 158/2024 aprobežojas ar to, ka no drošu izcelsmes valstu saraksta izslēdz tās valstis, kurām, ievērojot spriedumu CV, bija teritoriāli izņēmumi, un ar šo dekrētlikumu ieviestās izmaiņas attiecībā uz drošu izcelsmes valstu saraksta apstiprināšanas kārtību neietekmē katras šajā sarakstā iekļautās valsts drošības nosacījumu novērtēšanas un pārskatīšanas procedūru.

27.

Tomēr tas nav tas aspekts, kādā ir uzdoti prejudiciālie jautājumi. Kā iesniedzējtiesa uzsver, grozījumi, kas izdarīti ar Dekrētlikumu Nr. 158/2024, acīmredzami ietekmē iespējas veikt šīs noteikšanas pārbaudi tiesā un tās kārtību, jo ar to trešo valstu norādīšana par drošas izcelsmes valstīm pacelta leģislatīvas normas līmenī, Itālijas likumdevējam nepaskaidrojot ne konkrēti izmantoto novērtēšanas metodi un kritērijus, ne arī avotus, no kuriem tas ieguvis attiecīgo informāciju par vispārējo situāciju attiecīgajās valstīs.

28.

Treškārt, Itālijas valdība apgalvo, ka ceturtais jautājums ir abstrakts un hipotētisks, jo iesniedzējtiesa nav veikusi nevienu pārbaudi, lai konstatētu, ka dažām personu kategorijām Bangladeša nav droša izcelsmes valsts un ka prasītāji pieder pie vienas no šīm kategorijām.

29.

Taču, tā kā trešās valsts norādīšana par drošu izcelsmes valsti rada būtiskas procesuālas sekas attiecībā uz tādu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas kārtību, ko iesnieguši prasītāji no šīs valsts, šāds jautājums nav ne abstrakts, ne hipotētisks šīs norādīšanas likumības pārbaudes kontekstā.

30.

Tādējādi uzskatu, ka prejudiciālo jautājumu pieņemamībai nav šķēršļu.

31.

Iesniedzējtiesa katrā prejudiciālajā jautājumā atsaucas uz Direktīvas 2013/32 36., 37. un 38. pantu. Taču, lai gan šīs direktīvas 36. un 37. pantā patiešām ir definēts drošas izcelsmes valsts koncepcijas īstenošanas princips un kārtība, tās 38. pantā ir precizēti nosacījumi citas juridiskas koncepcijas, proti, drošas trešās valsts koncepcijas, piemērošanai. Ņemot vērā, ka strīdi pamatlietās neattiecas uz “drošu trešo valsti” un tā kā šo koncepciju reglamentē atšķirīgi noteikumi, šos jautājumus izskatīšu tikai un vienīgi, ņemot vērā minētās direktīvas 36. un 37. pantā paredzētās normas.

32.

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2013/32 36. un 37. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie dalībvalstij liedz ar leģislatīvu aktu norādīt trešās valstis par drošām izcelsmes valstīm.

33.

Šis jautājums izriet no tā, ka līdz Dekrētlikuma Nr. 158/2024 pieņemšanai Itālijas iestādes norādīja trešās valstis par drošām izcelsmes valstīm divos posmos. Iesākumā likumā tika definēts šīs norādīšanas tiesiskais regulējums (metode, kritēriji, informācijas avoti, novērtēšanas faktori), un pēc tam kompetentā administratīvā iestāde starpministriju dekrētā norādīja drošas izcelsmes valstis, pamatojoties uz šo valstu aprakstiem.

34.

Taču ar Dekrētlikumu Nr. 158/2024 šis regulējums tika grozīts, uzticot Itālijas likumdevējam veikt šo norādīšanu. Tādējādi Leģislatīvā dekrēta Nr. 25/2008 2.bis pantā vairākas trešās valstis, tostarp Bangladeša, ir norādītas par drošām izcelsmes valstīm. Ar šo likumdošanas pasākumu, šķiet, ir veiktas būtiskas izmaiņas valsts tiesvedības regulējumā, jo izvēle trešās valstis par drošām izcelsmes valstīm norādīt nevis ar administratīvu, bet gan ar leģislatīvu aktu paša šīs tiesību normas rakstura dēļ ierobežo šīs norādīšanas likumības pārbaudi tiesā, kādu vispārējās jurisdikcijas tiesai būtu jāvar veikt, un tādējādi ierobežo pieteikuma iesniedzēja tiesību uz aizstāvību īstenošanu. Šajā ziņā lietā C‑759/24 prasītājs uzsver, ka valsts tiesai tad būtu jāievieš konstitucionalitātes pārbaude pamata instances līmenī.

35.

Pirmais jautājums, kas attiecas uz valsts tiesību normas raksturu, pats par sevi nerada īpašas grūtības.

36.

Proti, Direktīvā 2013/32 nav nevienas normas, kas precizētu, kurai dalībvalsts iestādei vai iestādēm būtu jāatbild par drošu izcelsmes valstu norādīšanu valsts līmenī, ar vai bez izveidota valsts saraksta, vai arī par šīm nolūkam piemērotu instrumentu. Šīs direktīvas 37. panta 1. punktā ir tikai precizēts, ka “dalībvalstis var saglabāt vai ieviest tiesību aktus, kas ļauj saskaņā ar I pielikumu norādīt drošas izcelsmes valstis, lai izskatītu starptautiskās aizsardzības pieteikumus”. Formulējums “tiesību akti” (“legislation” angļu valodas versijā vai “normativa” itāļu valodas versijā) jāsaprot visplašākajā nozīmē, proti, kā tāds, kas aptver normatīva vai administratīva rakstura aktus.

37.

Līdz ar to dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība tādu īstenošanas veidu un procesuālās kārtības izvēlē, kas domāta, lai valsts tiesību aktos nodrošinātu trešo valstu norādīšanu par drošām izcelsmes valstīm. Nekas netraucē šo norādīšanu veikt ar aktu, kam ir likuma rangs, jo šāda izvēle faktiski ir tām piešķirtās institucionālās un procesuālās autonomijas jautājums.

38.

Tomēr no LESD 288. panta trešās daļas izriet, ka šī izvēles brīvība nemazina dalībvalstu pienākumu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu un attiecīgās direktīvas pilnīgu iedarbību atbilstoši tās mērķim un tajā noteiktajiem pienākumiem ( 20 ). No tā izriet, ka tas, kurā aktā dalībvalsts norāda trešās valstis par drošām izcelsmes valstīm, nedrīkst ietekmēt tai noteiktos pienākumus konkrēti saistībā ar Direktīvas 2013/32 II nodaļā noteikto pamatprincipu un garantiju ievērošanu un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir noteiktas saskaņā ar šīs direktīvas 46. pantu.

39.

Ņemot vērā šos elementus, ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2013/32 36. un 37. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz praksi, saskaņā ar kuru dalībvalsts leģislatīvā aktā norāda trešo valsti par drošu izcelsmes valsti, ja vien šāda prakse garantē Savienības tiesību pārākumu un nodrošina šīs direktīvas pilnīgu iedarbību atbilstoši tajā noteiktajiem pienākumiem un tās mērķiem.

40.

Otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa uzdod šajā kontekstā.

41.

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2013/32 36. un 37. pants, kā arī 46. panta 3. punkts, ņemot vērā Hartas 47. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz praksi, saskaņā ar kuru dalībvalsts leģislatīvā aktā norāda trešo valsti par drošu izcelsmes valsti, nesniedzot pieteikuma iesniedzējam no konkrētās valsts un valsts tiesai, kas izskata attiecībā uz viņu pieņemtā atteikuma lēmuma pārsūdzību, iespēju attiecīgi apstrīdēt un pārbaudīt šādas norādīšanas likumību, ievērojot šīs direktīvas I pielikumā paredzētos nosacījumus, jo nav atklāti šīs norādīšanas pamatā esošie informācijas avoti.

42.

Turklāt trešajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai šādos apstākļos valsts tiesa šādas norādīšanas likumību, ievērojot šajā pielikumā paredzētos nosacījumus, var pārbaudīt, pamatojoties uz pašas apkopotiem informācijas avotiem no tiem, kuri minēti šīs direktīvas 37. panta 3. punktā.

43.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šo jautājumu pamatā ir apstāklis, ka a priori pastāvot pretruna starp pieejamo informāciju par vispārējo situāciju Bangladešā un Leģislatīvā dekrēta Nr. 25/2008 2.bis pantā noteikto prezumpciju, ka šī valsts ir droša izcelsmes valsts. Atšķirībā no agrākā tiesiskā regulējuma tiesību aktā par trešo valstu norādīšanu par drošām izcelsmes valstīm netiekot atklāti konkrēti informācijas avoti, kuru pamatā ir Itālijas likumdevēja novērtējums par šīs valsts drošību un it īpaši spēju garantēt tās iedzīvotājiem pietiekamu aizsardzību pret vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas risku. Iesniedzējtiesa tādējādi apgalvo, ka bez piekļuves šai informācijai gan attiecīgajam pieteikuma iesniedzējam, gan tiesu iestādei, kurā tas ir cēlis prasību, tiekot liegta iespēja attiecīgi apstrīdēt un pārbaudīt šādas drošības prezumpcijas likumību, noskaidrojot šo avotu izcelsmi, autoritāti, uzticamību, nozīmīgumu, aktualitāti un pilnīgumu.

44.

Minētie jautājumi tātad neattiecas uz šīs tiesas veicamo pārbaudi par to, kā tiek īstenotas normas, kuras paredzētas Direktīvas 2013/32 36. panta 1. punktā, ievērojot, ka šī direktīva prasa nepiemērot prezumpciju par attiecīgās valsts drošību individuālā gadījumā, ja pēc subjektīva un detalizēta pieteikuma izvērtējuma izrādās, ka šī valsts nav droša, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja individuālo situāciju. Tie attiecas tikai uz gadījumu, kad pieteikuma iesniedzējs pats apstrīd savas izcelsmes valsts norādīšanu par drošu izcelsmes valsti.

45.

No Direktīvas 2013/32 25. un 50. apsvēruma, kā arī 46. panta 1. punkta izriet, ka tādiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem no trešās valsts, kas norādīta par drošu izcelsmes valsti, kuru pieteikumam piemēro paātrinātas izskatīšanas procedūru, ir jābūt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā par lēmumiem, kas attiecībā uz viņiem pieņemti pie robežas vai tranzīta zonās. Šīs direktīvas 46. panta 3. punktā ir definēts šo tiesību tvērums, precizējot, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tiesā, kurā apstrīdēts lēmums par attiecīgo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tiktu veikta “faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu [2011/95]”.

46.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvas 2013/32 46. pantā paredzētās tiesību aizsardzības iezīmes jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam, kas ir efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa atkārtots apstiprinājums ( 21 ).

47.

Piemērojot šos principus, Tiesa 2011. gada 28. jūlija spriedumā Samba Diouf ( 22 ), atzina, ka tiesā ir jāvar pārbaudīt iemeslus, kas administratīvo iestādi mudinājuši starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīt paātrinātā procedūrā ( 23 ). Tāpat arī, piemērojot minētos principus, Tiesa nesenākā spriedumā CV nosprieda, ka Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā garantētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasa kompetentajai tiesai, lai tā, kad tā veic Savienības likumdevēja prasīto pilnīgo un ex nunc pārbaudi, balstoties uz lietas materiālos ietvertajiem elementiem, kā arī faktiem, par ko tā informēta tajā notiekošās tiesvedības laikā, izvirzītu jautājumu par to, ka nav ievēroti šīs direktīvas I pielikumā noteiktie materiālie nosacījumi trešās valsts norādīšanai par drošu izcelsmes valsti, pat ja šī neievērošana nav skaidri minēta šīs pārsūdzības pamatojumam ( 24 ). Tiesa uzskata, ka līdz ar to dalībvalstīm savas valsts jāorganizē tiesības tā, lai attiecīgo pārsūdzību izskatīšana ietvertu visu faktisko un tiesību elementu pārbaudi šajā kompetentajā tiesā, ļaujot tai veikt konkrētās lietas aktualizētu novērtējumu, citastarp attiecībā uz šādas noteikšanas likumību ( 25 ).

48.

No tā izriet, ka tikai tas vien, ka trešā valsts par drošu izcelsmes valsti ir norādīta leģislatīvā aktā, nevar atbrīvot šo aktu no likumības pārbaudes, pilnīgi neatņemot Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktam lietderīgo iedarbību. Ja šajā leģislatīvajā aktā, veicot šādu norādīšanu, ir noteikti starptautiskās aizsardzības pieteikumi, kurus var izskatīt paātrinātā procedūrā un/vai ir noteikts veikt šo procedūru pie robežas vai tranzīta zonās saskaņā ar šīs direktīvas 31. panta 8. punkta b) apakšpunktu, ar minēto leģislatīvo aktu tiek īstenotas Savienības tiesības un neatkarīgi no šī akta nosaukuma vai formas valsts tiesībās tam ir jānodrošina atbilstība materiālajām un procesuālajām garantijām, kas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem paredzētas Savienības tiesībās.

49.

Neraugoties uz vairāku dalībvalstu apsvērumos pausto viedokli šajā jautājumā, man tādējādi šķiet būtiski, lai valsts likumdevējs garantētu pietiekamu un atbilstošu informācijas atklāšanu par faktoriem un informācijas avotiem, no kuriem tas varēja izdarīt secinājumus par attiecīgo valstu drošību Direktīvas 2013/32 37. panta 1. punkta izpratnē, šī norādīšana tiek apstrīdēta kompetentajā administratīvajā vai tiesu iestādē.

50.

Ir tiesa, ka ne Direktīvas 2013/32 37. panta 3. punktā, ne kādā citā šīs direktīvas normā dalībvalstij netiek prasīts atklāt informācijas avotus, ar ko tā ir pamatojusi prezumpciju par attiecīgās valsts drošību.

51.

Tomēr gan Direktīvas 2013/32 sistēma, gan tās mērķi liecina par labu to atklāšanai. Tā atbalsta tādas pārbaudes veikšanu, kura uzskatāma par piemērotu un izsmeļošu, kā arī to, lai pieteikuma iesniedzējam no trešās valsts, kas norādīta par drošu izcelsmes valsti, būtu reāli pieejamas garantijas un pamatprincipi, ko Savienības likumdevējs tam ir atzinis saskaņā ar šīs direktīvas 18. un 20. apsvērumā noteiktajiem mērķiem.

52.

Pirmkārt, informācijas avotu atklāšana spēcina drošības prezumpcijas ticamību un autoritāti, kas veicina starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūru ātrumu un efektivitāti. Attiecībā uz likumisko prezumpciju, kāda noteikta Leģislatīvā dekrēta Nr. 25/2008 2.bis pantā, to parasti definē kā secinājumu, ko likums vai tiesa izdara no zināma fakta par nezināmu faktu, kura pastāvēšanu pirmais fakts padara iespējamu ( 26 ). Tādējādi nav objektīvas pārliecības par to, ka pieteikuma iesniedzēji izcelsmes valstī ir pietiekami aizsargāti. Prezumpcijas noteiktība būs atkarīga no faktu, uz kuriem šī prezumpcija ir balstīta, noteiktības, to autoritātes, uzticamības, nozīmīguma, aktualitātes, pilnīguma un no secinājumu, ko valsts likumdevējs uz to pamata ir izdarījis, pilnīguma un pareizības.

53.

Otrkārt, Savienības likumdevējs, prasot saglabāt individualizētu tāda pieteikuma izskatīšanu, ko iesniedzis valstspiederīgais no trešās valsts, kura norādīta par drošu izcelsmes valsti ( 27 ), nav vēlējies samazināt kompetentās administratīvās iestādes lomu līdz vienkāršai reģistrācijas institūcijai. Neatkarīgi no tās normas normatīvā vai administratīvā rakstura, kurā trešās valstis norādītas par drošām izcelsmes valstīm, šī iestāde joprojām atbild par pieteikuma “atbilstīgu pārbaudi” un ir interesanti atzīmēt, ka šim nolūkam tās rīcībā ir jābūt “atbilstošiem līdzekļiem”, tostarp darbiniekiem, kas ir pienācīgi apmācīti izmantot informāciju par izcelsmes valsti vai juridisko ekspertu ziņojumus (Direktīvas 2013/32 4. panta 1. un 3. punkts). No tā izriet, ka apstākļi, kas pierāda izcelsmes valsts spēju vai, tieši pretēji, tās nespēju nodrošināt aizsardzību pret vajāšanas darbībām vai nopietnu pamattiesību aizskārumu, ir izšķirošais faktors gan vispārējā vērtējumā, kurā tiek noteikta attiecīgās valsts drošības prezumpcija, gan – simetriski – pieteikuma iesniedzēja situācijas individuālajā novērtējumā, kurā attiecīgā gadījumā šī prezumpcija tiek atspēkota ( 28 ). Novērtējuma būtiskie faktori joprojām ir tādi paši, un to pamatā ir informācijas avotu nozīmīgums un attiecināmība.

54.

Tādējādi drošības prezumpcijas atspēkošanai ir vajadzīgs, lai kompetentā administratīvā iestāde spētu novērtēt pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu saskaņotību un ticamību (Direktīvas 2011/95 4. panta 5. punkta c) apakšpunkts), kā arī viņa norādītā pamatojuma šīs prezumpcijas atspēkošanai nopietnību (Direktīvas 2013/32 36. panta 1. punkts), ņemot vērā šos informācijas avotus.

55.

Tāpat arī drošības prezumpcijas atspēkošanai ir vajadzīgs, lai pieteikuma iesniedzējam būtu iespējams uzzināt iemeslus, kuru dēļ viņa izcelsmes valsts ir uzskatīta par drošu, lai viņš to varētu efektīvāk atspēkot, nošķirot savu individuālo situāciju no vispārējās situācijas, kas ir šīs prezumpcijas pamatā. Proti, diez vai pieteikuma iesniedzējs apstrīdētu starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, pamatojoties uz informācijas avotiem. Turpretī atteikuma gadījumā tas ir citādi. Tāpēc jebkurai prezumpcijai par trešās valsts drošību ir jābalstās procedūrā, kura garantē caurskatāmību tādas informācijas par tās vispārējo situāciju apkopošanā un apstrādē, kas ir tā informācija, uz kuru valsts likumdevējs ir balstījies, pieņemot lēmumu, ka šo valsti varētu norādīt par drošu izcelsmes valsti. Kā liecina Direktīvas 2013/32 37. panta 3. punktā paredzētās normas un lai gan tajā ietvertais saraksts nav izsmeļošs, tajā nav vietas informācijai, kas būtu kvalificēta kā sensitīva vai konfidenciāla, un tā nav arī nepieciešama ( 29 ).

56.

Šajā kontekstā šo informācijas avotu atklāšanu varētu uzskatīt par tādu, kas ietilpst Direktīvas 2011/95 4. panta 1. punkta beigās paredzētajā dalībvalsts pienākumā sadarboties.

57.

Treškārt, drošības prezumpcijas pamatā esošo informācijas avotu pietiekama un atbilstoša publiskošana man šķiet neatdalāma no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kuras tādam pieteikuma iesniedzējam no trešās valsts, kas ir norādīta par drošu izcelsmes valsti, kuram tiek piemērota paātrinātā procedūra, ir noteiktas saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu.

58.

Hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte prasa, lai šis pieteikuma iesniedzējs varētu uzzināt pamatojumu, uz kā balstīts lēmums noraidīt viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu ( 30 ). Ja šis pamatojums ir tāds pats kā tas, uz kuru balstīta viņa izcelsmes valsts drošības prezumpcija, šo avotu atklāšana viņam ļauj aizstāvēt savas tiesības un izlemt – ar pilnīgu informāciju –, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesu iestādē.

59.

Turklāt, kā Tiesa ir nospriedusi, pārbaudes tiesā efektivitāte prasa, lai kompetentā tiesu iestāde veiktu gan faktiskā, gan juridiskā pamatojuma pilnīgu un ex nunc pārbaudi par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp par Direktīvas 2013/32 I pielikumā paredzēto šādas norādīšanas materiālo nosacījumu iespējamo neievērošanu ( 31 ). Šis imperatīvs prasa, lai šai iestādei būtu piekļuve informācijas avotiem, ko šim nolūkam ir izmantojis valsts likumdevējs.

60.

Ceturtkārt, garantējot šo informācijas avotu publiskošanu, dalībvalsts likumdevējs piedāvā visām citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm kopēju un vienotu atsauces sistēmu, ļaujot ja ne izslēgt, tad vismaz ierobežot situācijas, kad šīs iestādes atšķirīgi novērtē pieteikuma iesniedzējus no vienas un tās pašas izcelsmes valsts.

61.

Proti, nav strīda par to, ka Direktīvas 2013/32 I pielikumā noteiktie kritēriji ir definēti vispārīgi un abstrakti un ka apstākļi, kas liecina par valsts spēju vai, gluži pretēji, nespēju nodrošināt pietiekamu aizsardzību saviem iedzīvotājiem, dažādās dalībvalstīs un dažādās valsts iestādēs tiek vērtēti ļoti atšķirīgi ( 32 ). Kā norādījis Guy Serle Goodwin-Gill ( 33 ), “informācijas netrūkst [..]. Taču atzīsim, ka ir problēma ar pārbaudītu informāciju: tā ierobežo izvēles iespējas un iet pretējos virzienos. Lai gan tā šķietami varētu liecināt par riska neesamību, citos gadījumos tā tikai apstiprina pretējo” ( 34 ).

62.

Ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka, lai gan tiesību aktos nav tādas norādes, no drošas izcelsmes valsts koncepcijas pamatā esošās sistēmas un Savienības likumdevēja šajā kontekstā izvirzītajiem mērķiem izriet, ka dalībvalstīm ir jāsniedz piekļuve informācijas avotiem, uz kuru pamata tās prezumē, ka attiecīgās valstis ir drošas, vēl jo vairāk tāpēc, ka Direktīvas 2013/32 37. panta 3. punktā minētie avoti ir publiski avoti. Šādu piekļuvi var noteikt valsts tiesību aktos paredzētajos veidos un procedūrās, piemēram, tos pievienojot aktam par trešo valstu norādīšanu par drošām izcelsmes valstīm, vai tā pielikumā, vai tos paziņojot vēlāk – pēc pieteikuma iesniedzēja vai kompetentās administratīvās vai tiesu iestādes pieprasījuma.

63.

Ja šie avoti netiek atklāti, pārbaudes tiesā efektivitāte prasa kompetentajai tiesu iestādei, kuras rīcībā ir visa šajā jomā nepieciešamā ekspertīze, novērtējumu pamatot ar informācijas avotiem, ko tā uzskata par visatbilstošākajiem, lai novērtētu šīs norādīšanas likumību ( 35 ). Pretēji parastajai procedūrai, paātrinātā procedūra pie robežas, kuru piemēro pieteikuma iesniedzējam no valsts, kas norādīta par drošu izcelsmes valsti, tiek īstenota, ņemot vērā iepriekš izveidotu sarakstu. Tā kā valsts drošības novērtējums mainās un gadījumā, ja tas netiek regulāri pārskatīts, šai iestādei nevar liegt aktualizēt vispārējo civilo, tiesisko un politisko situāciju valstī.

64.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2013/32 36. un 37. pants, kā arī 46. panta 3. punkts, ņemot vērā Hartas 47. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz praksi, saskaņā ar kuru dalībvalsts leģislatīvā aktā trešo valsti norāda par drošu izcelsmes valsti, ja tās valsts tiesai – kura izskata pārsūdzību par tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu, ko iesniedzis pieteikuma iesniedzējs no šīs valsts, – atbilstoši 46. panta 3. punktā noteiktajai prasībai par pilnīgu un ex nunc pārbaudi ir pieejami informācijas avoti, uz kuru pamata valsts likumdevējs ir izdarījis secinājumu par attiecīgās valsts drošību.

65.

Ja šie informācijas avoti netiek atklāti, kompetentā tiesu iestāde var pārbaudīt šādas norādīšanas likumību atbilstoši minētās direktīvas I pielikumā paredzētajiem nosacījumiem, pamatojoties uz informācijas avotiem, kurus tā pati ir apkopojusi no šīs pašas direktīvas 37. panta 3. punktā uzskaitītajiem avotiem.

66.

Ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 2013/32 36. pants un 37. panta 1. punkts, kā arī tās I pielikums jāinterpretē tādējādi, ka tie dalībvalstij liedz norādīt trešo valsti par drošu izcelsmes valsti starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas nolūkos, lai gan dažām personu kategorijām šajā valstī varētu nebūt pietiekamas aizsardzības pret vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas risku.

67.

Uz šo jautājumu var sniegt divas atbildes, un tās abas ir balstītas interpretācijā, kas, manuprāt, ir juridiski pamatojama.

68.

Pirmā balstās uz Direktīvas 2013/32 I pielikumā ietvertā jēdziena “droša izcelsmes valsts” pamatdefinīcijas šauru un zināmā mērā ideālistisku interpretāciju, un tā paredz šādas iespējas noraidīšanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis risinājums atbilstu spriedumam CV. Ja Tiesa izvēlētos šādu risinājumu, dalībvalsts varētu norādīt trešo valsti par drošu izcelsmes valsti tikai ar nosacījumu, ja tā konstatē, ka šīs valsts tiesiskā un politiskā situācija atbilst demokrātiskai sistēmai, kurā tās valstspiederīgie un tajā dzīvojošie bezvalstnieki bauda pienācīgu aizsardzību pret vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas risku – neatkarīgi no viņu atrašanās vietas šīs valsts teritorijā un neatkarīgi no viņu rases, tautības, politiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai.

69.

Šāda risinājuma mērķis būtu garantēt, ka ikvienam, kas ierodas no šādas valsts, a priori nav faktiskas vajadzības pēc starptautiskās aizsardzības, un ļautu nodrošināt vienādu attieksmi pret visiem pieteikumiem, ko iesnieguši šīs valsts valstspiederīgie. Tomēr situācijā, kad ir liels migrācijas spiediens, šis risinājums, manuprāt, atņem drošas izcelsmes valsts koncepcijai daļu no tās lietderīgās iedarbības. Proti, tādējādi no drošu izcelsmes valstu sarakstiem tiktu izslēgtas valstis, kuru institūcijas garantē tiesiskumu un pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu, bet kuras vēl neizpilda savu uzdevumu attiecībā pret vienu vai vairākām ierobežotām un identificējamām personu kategorijām. Līdz ar to dalībvalstīm būtu pienākums parastajā procedūrā izskatīt visus pieteikumus, kurus iesnieguši šo valstu valstspiederīgie, pat ja ļoti lielai šo pieteikumu iesniedzēju daļai nebūtu patiesas vajadzības pēc starptautiskās aizsardzības. Kompetento valsts iestāžu dienesti tālab tiktu pārslogoti, un izskatīšanas procedūra ieilgtu, un tas kaitētu pieteikuma iesniedzējiem, kuriem starptautiskā aizsardzība ir patiešām nepieciešama.

70.

Šī iemesla dēļ ierosinu, lai Tiesa dotu priekšroku otrajam risinājumam. Tas paredz atzīt, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, kas tām ļauj norādīt trešo valsti par drošu izcelsmes valsti, pat ja tās ir identificējušas vienu vai vairākas ierobežotas, bet skaidri identificējamas personu kategorijas, kuras šajā valstī ir pakļautas riskam, kā arī atbilstoši un skaidri izslēgt šīs personu kategorijas no drošības prezumpcijas, kas ir saistīta ar šo valsti.

71.

Pieļauju, ka šāds risinājums, šķiet, ir pretrunā tam, ko Tiesa nolēma spriedumā CV. Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka rīcības brīvība ir nevis dalībvalstīm, bet gan Savienības likumdevējam ( 36 ), un nepiekrita tam, ka dalībvalstis varētu noteikt teritoriālus izņēmumus. Turklāt labprāt atzīstu, ka interesanta paradoksa dēļ drošas izcelsmes valsts koncepcijas īstenošana varētu kļūt unikāli sarežģīta.

72.

Tomēr šāda risinājuma pamatojums ir rodams ne tikai Direktīvas 2013/32 formulējumā, bet arī sistēmas, kurā šī koncepcija iekļaujas, struktūrā un mērķī. Proti, gadījumā, kad dalībvalsts patvēruma sistēma ir pakļauta lielam migrācijas spiedienam un lielam acīmredzami nepamatotu pieteikumu īpatsvaram no dažu valstu valstspiederīgajiem, tas būtu līdzsvarots risinājums, kas ļautu saskaņot mērķi paātrināt šo pieteikumu izskatīšanu ar nepieciešamību garantēt visu pieteikumu pienācīgu izskatīšanu saskaņā ar Direktīvas 2013/32 normām ( 37 ). Turklāt tas būtu pragmatisks risinājums, kas ņemtu vērā ierobežojumus, kuri patlaban gulstas uz valstu patvēruma sistēmām, kā arī tās izmaiņas Savienības regulējumā, kas notikušas līdz ar Regulas 2024/1348 stāšanos spēkā 2024. gada 11. jūnijā.

73.

Ierosinu apspriest katru no šiem punktiem.

74.

Pirmām kārtām, šāds risinājums, ja tam ir pietiekami ierobežojumi un garantijas, nav pretrunā jēdziena “droša izcelsmes valsts” definīcijas formulējumam.

75.

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 I pielikuma pirmo daļu “valsts tiek uzskatīta par drošu izcelsmes valsti, ja, pamatojoties uz tiesisko situāciju, tiesību aktu piemērošanu demokrātiskā sistēmā un uz vispārējiem politiskajiem apstākļiem, var pierādīt, ka kopumā un konsekventi nepastāv vajāšana, kā noteikts Direktīvas [2011/95] 9. pantā, spīdzināšana vai necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sodīšana, kā arī nepastāv vardarbības draudi starptautiska vai iekšzemes bruņota konflikta situācijās”.

76.

Neizdarīšu nekādus secinājumus par apstākļa vārdu “uniformément” [“konsekventi”] un “jamais” [“nekad”] lietojumu Direktīvas 2013/32 I pielikuma franču valodas versijā ( 38 ). Proti, no šī pielikuma salīdzinošās lingvistiskās pārbaudes izriet, ka šiem abiem apstākļa vārdiem nav atbilstošas nozīmes citu valodu versijās. Tādējādi sprieduma CV 68. un 69. punktu, uz kuru iesniedzējtiesa tieši atsaucas, manuprāt, nevar piemērot pēc analoģijas.

77.

Direktīvas 2013/32 I pielikuma citu valodu versijās trešās valsts norādīšana par drošu izcelsmes valsti ir atkarīga no nosacījuma, ka var pierādīt, ka kopumā un “konsekventi” ( 39 ) vai kopumā un “ilgstoši” ( 40 ) (vai “turpināti” ( 41 ), “regulāri” ( 42 ), “sistemātiski” ( 43 ), “konstanti” ( 44 ) vai arī “saskaņoti” ( 45 )) “nepastāv vajāšana”. Šķiet, pārējās minētās valodu versijas precīzāk pauž Savienības likumdevēja gribu ņemt vērā trešās valsts stabilitāti, to norādot par drošu izcelsmes valsti ( 46 ), turklāt stabilitāte ir kritērijs, kas Direktīvā 2011/95 tiek prasīts starptautiskās aizsardzības izbeigšanas klauzulu piemērošanai ( 47 ). Bez tam to, kas var mainīties, nevar prezumēt, un dalībvalstis tāpēc nevar prezumēt, ka valsts spēj nodrošināt pietiekamu aizsardzību pret vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas risku, ja no atļautajiem informācijas avotiem izriet, ka šī spēja pastāv tikai atsevišķos gadījumos.

78.

Tāpēc turpmākajā analīzē pievērsīšos visām Direktīvas 2013/32 I pielikuma valodu versijām kopīgā apstākļa vārda “kopumā” nozīmei.

79.

No semantiskā viedokļa termini “général”, “en général” vai arī “généralement” [“kopumā”] attiecas uz notikumu, faktu vai jebkādu citu apstākli, kas izpaužas vairumā gadījumu vai kas attiecas uz ļoti lielu cilvēku skaitu, neņemot vērā atsevišķus gadījumus. Šīs apstākļa vārds tātad ir daļēji abstrakts ( 48 ). No tā secinu, ka, raugoties no terminoloģijas viedokļa, trešo valsti var norādīt par drošu izcelsmes valsti, ja, ievērojot dažādus Direktīvas 2013/32 I pielikumā uzskaitītos kritērijus, tiek konstatēts, ka tā no vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas riska aizsargā nevis katru tās valstspiederīgo, bet gan lielāko to daļu, saprotot, ka var būt īpašas situācijas, kad šī valsts negarantē pietiekamu aizsardzību pret šādu kaitējumu. Šīs direktīvas 42. apsvērumā precizēts, ka šī norādīšana nav “pilnīga” drošības garantija minētās valsts valstspiederīgajiem, ņemot vērā novērtējuma raksturu un to, ka tajā var ņemt vērā tikai vispārējo civilo, tiesisko un politisko situāciju valstī. Savienības likumdevējs tādējādi skaidri atzīst, ka drošas izcelsmes valsts koncepcijas un no tās izrietošās drošības prezumpcijas pamatā ir vispārinājums.

80.

Otrām kārtām, drošas izcelsmes valsts koncepcijas pamatā esošā sistēma liecina par dihotomiju starp vispārinājumu un izņēmumiem. Šī juridiskā koncepcija ietver divus aspektus: pirmkārt, objektīvu un vispārēju aspektu, kas izpaužas tādējādi, ka vispārpiemērojamā tiesību aktā trešās valstis tiek norādītas par drošas izcelsmes valstīm, kuras atbilst Direktīvas 2013/32 37. pantā, kā arī I pielikumā noteiktajām prasībām un kritērijiem, un, otrkārt, subjektīvu un detalizētu aspektu, kas izpaužas tādējādi, ka tiek veikta individuāla pieteikuma izskatīšana, pēc kuras kompetentajai valsts iestādei var būt pienākums nepiemērot attiecīgās valsts drošības prezumpciju saskaņā ar šīs direktīvas 36. panta 1. punktu.

81.

Ja Savienības likumdevējs prasa, lai kompetentās valsts iestādes (ex post) noraidītu valsts drošības prezumpciju, katrreiz, kad tās pēc individuālas pieteikuma izskatīšanas konstatē, ka attiecīgā persona tās individuālās situācijas dēļ izcelsmes valstī var tikt pakļauta vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas riskam, nesaskatu nevienu būtisku iemeslu, kas liegtu dalībvalstij pēc šīs valsts vispārējās situācijas novērtēšanas no šīs prezumpcijas piemērošanas jomas nolemt izslēgt (ex ante) to personu kategoriju vai kategorijas, kuras tā jau ir identificējusi kā minētajā valstī apdraudētas.

82.

Proti, šāda drošas izcelsmes valsts koncepcijas piemērošanas metode, ja tā ir balstīta uz Direktīvas 2013/32 I pielikumā izklāstīto kritēriju rūpīgu pārbaudi, ļauj dalībvalstīm, it īpaši tām, kuras ir pakļautas lielam migrācijas spiedienam un kurām tiek iesniegti daudzi acīmredzami nepamatoti pieteikumi, īstenot šīs direktīvas mērķus.

83.

Šajā ziņā atgādināšu, ka atbilstoši tās 18. un 20. apsvērumam, dalībvalstīm ir jāvar paātrināt pieteikuma, kas var būt acīmredzami nepamatots, izskatīšanas procedūru, vienlaikus nodrošinot “atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu” ( 49 ). Tiklīdz dalībvalsts spēj konstatēt, ka valsts nodrošina stabilus un pietiekamus drošības apstākļus lielākajai daļai tās iedzīvotāju saskaņā ar Direktīvas 2013/32 I pielikumā noteiktajiem kritērijiem, un identificēt to cilvēku kategoriju vai kategorijas, kas šajā valstī ir potenciāli apdraudētas, šī dalībvalsts cenšas saskaņot mērķi paātrināt starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūras, kas varētu būt acīmredzami nepamatotas attiecīgās personas izcelsmes valsts dēļ, vienlaikus nodrošinot to pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu, kurus iesniegušas personu kategorijas, kas ir izslēgtas no drošas izcelsmes valsts koncepcijas piemērošanas jomas, un šādus pieteikumus izskatot saskaņā ar šīs direktīvas 31. panta 1.–7. punktā paredzēto parasto procedūru.

84.

Saskaņā ar Londonas rezolūciju ( 50 ) šis risinājums saglabā visu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju izskatīšanas procedūru efektivitāti un ātrumu, samazinot spiedienu uz dažām valstu patvēruma sistēmām un ļaujot resursus koncentrēt uz pieteikuma iesniedzējiem, kuriem patiešām ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Kā apsvērumos uzsver Grieķijas valdība, konkrētu personu kategoriju izslēgšana no šīs koncepcijas piemērošanas drīzāk stiprina, nevis vājina pieteikuma iesniedzēju no drošas izcelsmes valsts aizsardzību, un Nīderlandes valdība piebilst, ka šāda kārtība atbrīvo pēdējos no pienākuma atspēkot savas izcelsmes valsts drošības prezumpciju.

85.

Trešām kārtām, šo drošas izcelsmes valsts koncepcijas piemērošanas kārtību, manuprāt, var pieņemt, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 36. panta 2. punktu. Nosakot, ka “dalībvalstis valsts tiesību aktos paredz turpmākus noteikumus un kārtību [šīs koncepcijas] piemērošanai” ( 51 ), Savienības likumdevējs dalībvalstīm atzīst zināmu rīcības brīvību, ko, manuprāt, tās var izmantot, lai sasniegtu leģitīmus mērķus. Tās varētu vēlēties nodrošināt augstāku pamattiesību aizsardzības līmeni noteiktām personu kategorijām. Laikā, kad ir liels pieteikumu iesniedzēju pieplūdums, tās, iespējams, arī varētu vēlēties pēc iespējas efektīvāk sadalīt valsts patvēruma sistēmas instrumentus un resursus, lai atbrīvotu kompetentās valsts iestādes no acīmredzami nepamatotiem pieteikumiem.

86.

Tomēr precizēšu, ka tad, ja dalībvalsts pieņem papildu noteikumu vai kārtību, lai piemērotu drošas izcelsmes valsts jēdzienu savos tiesību aktos, tā īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi tās rīcības brīvību reglamentē šie tiesību akti.

87.

Tādējādi rīcības brīvību, kas atzīta dalībvalstīm, tās nedrīkst izmantot tā, lai tiktu apdraudēti Direktīvas 2013/32 vispārējie mērķi, it īpaši tas, kas ir drošas izcelsmes valsts koncepcijas pamatā, un šīs koncepcijas lietderīgā iedarbība ( 52 ).

88.

Tas nozīmē, ka dalībvalstij, novērtējot vispārējo situāciju trešā valstī, jāidentificē apdraudēto personu kategorija vai kategorijas, lai tās skaidri izslēgtu no drošas izcelsmes valsts koncepcijas un ar to saistītās drošības prezumpcijas piemērošanas. Proti, kompetentajai valsts iestādei, kurā iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir nekavējoties jāspēj identificēt un nošķirt personas, kas ietilpst šajās kategorijās, lai sāktu Direktīvas 2013/32 31. panta 1.–7. punktā paredzēto parasto izskatīšanas procedūru.

89.

Jebkura izslēgšana, kas nav oficiāli noformēta, vājinātu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju no attiecīgajām valstīm aizsardzību.

90.

Tas arī nozīmē, ka šī drošas izcelsmes valsts koncepcijas piemērošanas kārtība neietekmē dalībvalsts pienākumu nodrošināt atbilstību Direktīvas 2013/32 I pielikumā noteiktajām prasībām, it īpaši – garantēt, ka attiecīgās valsts tiesiskā un politiskā situācija atbilst demokrātiskai sistēmai, kurā iedzīvotājiem kopumā ir nodrošināta ilgstoša aizsardzība pret vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas risku.

91.

Šī koncepcija dalībvalstīm liek samazināt personiskos izņēmumus, attiecinot tos uz diezgan ierobežotu personu skaitu, pretējā gadījumā riskējot likt apšaubīt drošības prezumpciju, kas ir attiecīgās trešās valsts norādīšanas par drošu izcelsmes valsti pamatā. Proti, paredzot pārāk daudz personisku izņēmumu un pārāk daudz apdraudēto personu kategoriju, faktiski tiktu parādīts, ka izcelsmes valsts nav droša.

92.

Tādējādi, ja kāda trešā valsts ir norādīta par drošu izcelsmes valsti, lai gan ir konstatēts, ka tajā ir vairākas personu kategorijas, kuras var tikt pakļautas vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas riskam (piemēram, personas, kas pieder pie LGBTQIA+ kopienas, vardarbības dzimuma dēļ upuri, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas upuri, etniskās un reliģiskās minoritātes, personas, kas apsūdzētas politiskos noziegumos, un personas, kas notiesātas uz nāvi), bet dažas no kurām nav uzreiz identificējamas, drošas izcelsmes valsts koncepcija līdzinātos fikcijai. Proti, šo izņēmumu rakstura un tvēruma dēļ tie drīzāk atspoguļotu to, ka pastāv vispārējas un sistēmiskas nepilnības vai trūkumi konkrētās trešās valsts pienākumos pret saviem iedzīvotājiem, un šāda norādīšana nebūtu ne piemērota, ne saprātīga, ņemot vērā Direktīvas 2013/32 I pielikumā izvirzītās prasības.

93.

Tādējādi dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība tām jāizmanto, stingri ievērojot samērīguma principu, un to veiktajai norādīšanai un ar to saistītajai apdraudēto personu kategoriju izslēgšanai ir jābūt tādai, lai nodrošinātu Savienības likumdevēja izvirzīto mērķu saskaņotu un sistemātisku sasniegšanu ( 53 ).

94.

Visbeidzot, ceturtām kārtām, uzskatu, ka šāda interpretācija ļauj ņemt vērā Regulu 2024/1348, kas stājās spēkā 2024. gada 11. jūnijā ( 54 ). Proti, šīs regulas 61. panta 2. punktā ir tieši atļauts dalībvalstīm norādīt trešās valstis par drošas izcelsmes valstīm, paredzot izņēmumus skaidri identificējamām personu kategorijām ( 55 ). Lai gan tiesa, ka saskaņā ar minētās regulas 79. panta 2. punktu tā būs piemērojama tikai no 2026. gada 12. jūnija, tomēr tā jau ir daļa no Savienības tiesību sistēmas un man šķistu paradoksāli prasīt, lai dalībvalstis, kuras šodien ir izvēlējušās norādīt trešās valstis par drošām izcelsmes valstīm ar izņēmumiem attiecībā uz noteiktām personu kategorijām, atceltu šādu piemērošanas kārtību laikā, kad tām ir pienācīgi jāsagatavojas minētās regulas īstenošanai saskaņā ar tās 75. pantā paredzētajiem pārejas pasākumiem.

95.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2013/32 36. pants un 37. panta 1. punkts, kā arī tās I pielikums jāinterpretē tādējādi, ka tie dalībvalstij neliedz norādīt trešo valsti par drošu izcelsmes valsti starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas nolūkos, vienlaikus identificējot ierobežotas personu kategorijas, kuras šajā valstī varētu tikt pakļautas vajāšanas vai smaga kaitējuma nodarīšanas riskam, ja, pirmkārt, šīs valsts tiesiskā un politiskā situācija atbilst demokrātiskai sistēmai, kurā iedzīvotājiem kopumā ir nodrošināta ilgstoša aizsardzība pret šādu risku, un, otrkārt, šī dalībvalsts tādējādi skaidri izslēdz šīs personu kategorijas no drošas izcelsmes valsts koncepcijas un ar to saistītās drošības prezumpcijas piemērošanas.

96.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz Tribunale ordinario di Roma (Romas tiesa, Itālija) uzdotajiem jautājumiem šādi: