Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ANDREAS BJONDI [ANDREA BIONDI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 7. maijā (1)
Lieta C‑641/24 P
Ungārija
pret
Eiropas Komisiju
Apelācijas sūdzība – Piekļuve dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001 – ESI fondi – Regula Nr. 1303/2013 – Darbības programma – Pieprasījums piekļūt sarakstei starp Ungāriju un Komisiju par uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu – Ungārijas iebildumi pret dokumentu izsniegšanu – Komisijas lēmums, ar ko noraida dalībvalsts iebildumus un piešķir piekļuvi dokumentiem – Dalībvalstu leģitīmo interešu aizsardzība – Pienākums norādīt pamatojumu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa – Piemērošanas joma – Notiekošs iestādes lēmumu pieņemšanas process – Jēdziens “lēmums” – Jēdziens “nopietns, faktisks un konkrēts kaitējums notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam ”
I. Ievads
1. Ar šo apelācijas sūdzību Ungārija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 10. jūlija spriedumu Ungārija/Komisija (2), ar ko Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt Eiropas Komisijas 2021. gada 14. decembra lēmumu, ar kuru trešai personai, kas ir pieteikuma iesniedzējs, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (3) ir piešķirta piekļuve sarakstei, ko Ungārijas iestādes nosūtījušas Komisijai par uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu (turpmāk – strīdīgais lēmums) saistībā ar Eiropas strukturālo un investīciju fondu (turpmāk – ESI fondi) plānošanu laikposmam no 2014. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim (4).
2. Tiesvedības priekšvēsture izriet no pārsūdzētā sprieduma 2.–13. punkta. To var vēlreiz atgādināt šādi.
3. 2021. gada 30. aprīlī trešā persona, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, lūdza Komisijai piekļuvi visai oficiālajai sarakstei starp Komisiju un Ungārijas iestādēm par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5. No vienpadsmit dokumentiem, kurus Komisija norādīja kā tādus, uz kuriem attiecas piekļuves pieteikums, piecus dokumentus bija sagatavojušas Ungārijas iestādes (5).
4. Apspriežu procedūrā, kas paredzēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. un 5. punktā, Ungārijas iestādes ar 2021. gada 28. maija vēstuli informēja Komisiju, ka tās iebilst pret to, ka tiek sniegta piekļuve to sagatavotajiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu (6). Ungārijas iestādes norādīja – tā kā joprojām notiek lēmumu pieņemšanas process attiecībā uz uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5, šo dokumentu izsniegšana šajā posmā būtiski kaitētu vienlīdzīgas attieksmes, diskriminācijas aizlieguma un pārskatāmības principiem, jo potenciālie saņēmēji varētu piekļūt informācijai, kas tiem varētu sniegt negodīgas konkurences priekšrocības.
5. Sākumā, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu, Komisija trešai personai, kas ir pieteikuma iesniedzējs, atteica piekļuvi pieciem Ungārijas iestāžu izdotiem dokumentiem. Pēc tam šī trešā persona, kas ir pieteikuma iesniedzējs, iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu.
6. 2021. gada 13. oktobrī, pamatojoties uz atkārtoto pieteikumu, Komisijas ģenerālsekretāre vēlreiz apspriedās ar Ungārijas iestādēm un informēja tās, ka, pārbaudījusi visu Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitīto izņēmumu piemērojamību, viņai šķiet, ka piekļuvi Ungārijas iestāžu izdotajiem dokumentiem, uz kuriem attiecas minētais piekļuves pieteikums, var atteikt, tikai pamatojoties uz personas datu aizsardzību. Izskatot atkārtoto pieteikumu, Komisija kā tādus, uz kuriem attiecas piekļuves pieteikums, turklāt identificēja četrus Ungārijas iestāžu izdotus papildu dokumentus. Šīs iestādes atkārtoti pauda nostāju, ka nav jāpiešķir piekļuve nevienam no to izdotajiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu.
7. Ar strīdīgo lēmumu, par kuru Ungārija tika informēta ar Komisijas 2021. gada 15. decembra vēstuli, Komisija lēma par trešās personas, kas ir pieteikuma iesniedzējs, atkārtoto pieteikumu un piešķīra tai piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem (7), izsvītrojot personas datus, jo Komisija secināja, ka Ungārija nav pierādījusi prima facie Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma piemērojamību.
8. 2022. gada 25. februārī Ungārija cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt strīdīgo lēmumu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā izvirza četrus pamatus šīs prasības pamatošanai, proti, pirmkārt, pamatu par nepietiekamu strīdīgā lēmuma pamatojumu, otrkārt, pamatu par lojālas sadarbības principa pārkāpumu, treškārt, pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu un, ceturtkārt, pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu.
9. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa pirmos trīs pamatus noraidīja kā nepamatotus un ceturto pamatu – kā nepieņemamu. Līdz ar to tā prasību noraidīja pilnībā.
10. 2024. gada 27. septembrī Ungārija iesniedza šo apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Savos prasījumos tā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt strīdīgo lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11. Komisija savukārt lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
II. Juridiskā analīze
12. Apelācijas sūdzības pamatošanai Ungārija izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu strīdīgajā lēmumā apjoma neievērošanu; otrais pamats – uz lojālas sadarbības principa neievērošanu; trešais pamats – uz tiesību kļūdām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas interpretācijā; un ceturtais pamats – uz kļūdu vērtējumā saistībā ar pirmajā instancē izvirzīto pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu.
13. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta pirmajam un trešajam apelācijas sūdzības pamatam (8).
A. Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu apjoma neievērošanu strīdīgajā lēmumā
14. Ar pirmo pamatu Ungārija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi Komisijai noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu apjomu, uzskatīdama – kā tas izrietot no pārsūdzētā sprieduma 25.–29. un 35.–37. punkta aplūkošanas kopā, ka Komisija nav paskaidrojusi, pirmkārt, iemeslus, kuru dēļ tā piešķīra piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem, neraugoties uz Ungārijas iestāžu iebildumiem (pirmā daļa), un, otrkārt, iemeslus, kuru dēļ tā ir atkāpusies no savas agrākās lēmumu pieņemšanas prakses (otrā daļa).
1. Par strīdīgā lēmuma pamatojuma izsmeļošo raksturu un iespēju izmantot kontekstu
a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
15. Būtībā Ungārija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 27. punktā nospriezdama, ka, tā kā strīdīgais lēmums, ar kuru tika apmierināts trešās personas pieteikums piekļūt strīdīgajiem dokumentiem, nebija adresēts Ungārijai un tā mērķis nebija atteikt piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem, Komisijai nebija pienākuma šajā lēmumā izsmeļoši paskaidrot iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka Ungārijas lūgums neizsniegt šos dokumentus nav pamatots.
16. Dalībvalstu interešu aizsardzība esot primāra. Tātad esot nepieņemami uzskatīt, ka vienīgajā aktā, kuru dalībvalsts var pārsūdzēt, ja Eiropas Savienības iestāde vēlas izsniegt dokumentus, kurus izdevusi šī dalībvalsts, neraugoties uz tās iebildumiem, nav jānorāda visi iemesli, kuru dēļ šī iestāde nav ņēmusi vērā šos iebildumus. Lēmums, ar kuru tiek piešķirta piekļuve dokumentiem, neraugoties uz dalībvalsts iebildumiem, un kurā nav norādīti šo iebildumu noraidīšanas iemesli, neradot attiecīgajai dalībvalstij situāciju, kurā tā var efektīvi īstenot savas tiesības celt prasību, un Savienības tiesai situāciju, kurā tā var veikt pārbaudi.
17. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 28. punktā, strīdīgā lēmuma pamatojumu nevarot papildināt ar tā pieņemšanas kontekstu, ko veido 2021. gada 15. decembra vēstule.
18. Komisija lūdz šo daļu atzīt par neefektīvu, jo Ungārija neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 24. un 25. punktu. Katrā ziņā Vispārējās tiesas argumentācijā attiecībā uz strīdīgā lēmuma pamatojuma pietiekamību neesot pieļauta nekāda kļūda.
b) Izvērtējums
19. Vispirms jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 24. punktā ir pareizi atgādinājusi pastāvīgo judikatūru attiecībā uz prasību norādīt pamatojumu, saskaņā ar kuru šī prasība jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, jo īpaši no izskatāmā tiesību akta satura, norādītā pamatojuma rakstura un interesēm paskaidrojumu saņemšanā, kas var būt šī tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Tajā pašā punktā Vispārējā tiesa arī ir pamatoti konstatējusi, ka jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī tiesību akta formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu.
20. Pirmkārt, runājot par Ungārijas argumentu, ka Komisijai esot bijis jāsniedz izsmeļošs pamatojums, tas izriet no acīmredzami kļūdainas šīs judikatūras interpretācijas, ko tā tomēr neapstrīd (9). Nav strīda par to, ka akta autoram nav jāsniedz izsmeļošs pamatojums un ka pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu var pārbaudīt, ņemot vērā arī apstākļus un kontekstu.
21. Otrkārt, attiecībā uz 2021. gada 15. decembra vēstules ņemšanu vērā kā daļu no konteksta, kas ļauj izskaidrot strīdīgā lēmuma pamatojumu, uzskatu, ka atsauce uz kontekstu šķita vēl jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka Ungārija nebija strīdīgā lēmuma adresāte.
22. Jāatgādina, ka šīs lietas fakti notiek trīspusējās attiecībās, kurās iesaistīta trešā persona, kas ir pieteikuma iesniedzējs un kas vēršas pie Savienības iestādes, lai lūgtu piekļuvi dalībvalsts izdotiem dokumentiem, un ar šo dalībvalsti tad būtu jāapspriežas (10). Kad iestāde ir pieņēmusi nostāju, tā paziņo to trešai personai – pieteikuma iesniedzējam, kas ir lēmuma par informācijas izpaušanu adresāts, kā tas turklāt izriet no pārsūdzētā sprieduma 25. un 27. punkta.
23. Strīdīgajā lēmumā, attiecībā uz kuru Ungārija nenoliedz, ka tas bija tai zināms, bija paziņots, ka tiks pieņemts papildu akts. Šī lēmuma 6. punktā “Disclosure against the explicit opinion of the author” bija noteikts: “Since the decision to grant partial access to documents [..] is taken against the objections of the Hungarian national authorities, the European Commission will inform the authorities of the Member State of its decision to grant partial access to these documents [..]. It will not grant such partial disclosure until a period of ten working days has elapsed from the formal notification of its decision to the Member State authorities [..]. This time period will allow the Hungarian national authorities to inform the European Commission whether they will object to the partial disclosure using the remedies available [..].” (11)
24. Tātad no strīdīgā lēmuma skaidri izriet, ka bija paredzēts atsevišķi informēt Ungārijas iestādes par iemesliem, kuru dēļ Komisija nav izmantojusi attiecīgo piemērojamo izņēmumu. No tā arī izriet, ka ar vēstuli, kas nosūtīta jau nākamajā dienā pēc tā pieņemšanas (12), bija plānots konkrēti saglabāt Ungārijas nostāju attiecībā uz tiesībām, kas tai piešķirtas ar Regulu Nr. 1049/2001.
25. No tā izriet – Ungārijas apgalvojumam, ka dalībvalstu interešu aizsardzība prasot, lai izpaušanas iemesli, neraugoties uz attiecīgās dalībvalsts iebildumiem, tiktu norādīti vienīgi pieteikuma iesniedzējam adresētajā izpaušanas lēmumā, nav pamatojuma.
26. Ņemot vērā 2021. gada 15. decembra vēstules esību, būtu bijis lieki likt Komisijai izpaušanas lēmumā norādīt iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka Regulā Nr. 1049/2001 paredzētie izņēmumi attiecībā uz izpaušanu – uz kuriem trešā persona, kas ir pieteikuma iesniedzējs, protams, nav atsaukusies – nav piemērojami (13).
27. Treškārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 28. punktā iekļauto apgalvojumu, ka 2021. gada 15. decembra vēstulē “ir ietverts precīzāks to iemeslu izklāsts, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā minētais izņēmums nav piemērojams”, jākonstatē, ka tas balstās uz Vispārējās tiesas veiktu detalizētu šīs vēstules satura pārbaudi, ko papildina pārsūdzētā sprieduma 29. punktā minētie apsvērumi par to, ka nav pierādīts konkrēts un faktisks lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzības apdraudējums.
28. Tādējādi no pārsūdzētajā spriedumā veiktās analīzes skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa ir rūpīgi pārbaudījusi, vai 2021. gada 15. decembra vēstules saturs, kas bija daļa no konteksta, kurā tika pieņemts strīdīgais lēmums, ļāva Ungārijai saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija galu galā un pēc atkārtota vērtējuma piešķīra trešai personai, kas ir pieteikuma iesniedzējs, piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem un uzskatīja, ka izņēmums, uz kuru atsaucās Ungārija, lai pret to iebilstu, nav piemērojams.
29. Turklāt jākonstatē, ka Vispārējā tiesā iesniegtā Ungārijas prasības pieteikuma par strīdīgo lēmumu saturs apstiprina, ka Ungārija varēja saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka izvirzītais izņēmums nav piemērojams. Tādēļ Ungārija nevar apgalvot, ka tai nebija sniegta iespēja detalizēti iepazīties ar apsvērumiem, kuru dēļ tika pieņemts strīdīgais lēmums (14).
30. Tātad pirmā pamata pirmā daļa jānoraida kā nepamatota.
2. Par agrākas lēmumu pieņemšanas prakses un pienākuma norādīt stingrāku pamatojumu esību
a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
31. Ungārija būtībā apgalvo, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 37. punktā, Komisijai bija jāpaskaidro iemesli, kuru dēļ strīdīgajā lēmumā, kas tika pieņemts, atbildot uz atkārtoto pieteikumu, tā atkāpās no sākotnējā lēmuma. Ungārija esot pierādījusi, ka pastāv pastāvīga lēmumu pieņemšanas prakse attiecībā uz piekļuves pieteikumu izskatīšanu saistībā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5. Tā kā pastāv šāda prakse, Komisijai esot skaidri jāizklāsta sava argumentācija, ja tā vēlas atkāpties no šīs prakses, un tas izrietot arī no lojālas sadarbības principa.
32. Replikas rakstā Ungārija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 32., 35. un 36. punktā minētās judikatūras atbilstību. Ungārija uzsver šīs lietas īpašo raksturu, kas sakņojas tajā, ka vienas un tās pašas ieinteresētās personas tiek vērtētas atšķirīgi gan divās dažādās procedūrās, gan vienā un tajā pašā procedūrā par tiem pašiem faktiem. Tāpēc Komisijai šajā ziņā esot bijis jāsniedz paskaidrojums.
33. Lai gan pirmajā vērtējumā Komisija uzskatīja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzētais izņēmums ir piemērojams, strīdīgajā lēmumā tā acīmredzami mainīja savu viedokli. Šīs būtiskās izmaiņas Komisijas lēmuma virzienā analoģiju ar Vispārējās tiesas minēto spriedumu Deutsche Telekom/Komisija (15) padarot par neatbilstošu.
34. Savukārt Komisijas ieskatā – tā kā Ungārija nav apstrīdējusi pārsūdzētā sprieduma 33. punktu vai pierādījusi atšķirīgas agrākas lēmumu pieņemšanas prakses esību, šī pirmā pamata daļa esot jāatzīst par neefektīvu un katrā ziņā par nepamatotu.
b) Izvērtējums
35. Pirmām kārtām, attiecībā uz iebildumu par Komisijas agrākas lēmumu pieņemšanas prakses esību Ungārija vēlas atsaukties uz judikatūru, saskaņā ar kuru, ja Komisijas lēmums būtiski atšķiras no tās pašreizējās lēmumu pieņemšanas prakses un pārsniedz iepriekš pieņemtajos lēmumos noteikto, Komisijai ir skaidri jāizklāsta tās argumentācija (16). Tomēr, mēģinot Komisijas nostāju tās sākotnējā lēmumā kvalificēt kā “pastāvīgu lēmumu pieņemšanas praksi”, Ungārijas argumentācija liecina par to, ka tā nav pareizi izpratusi tās procedūras būtību, kuras iznākumā pieņemts strīdīgais lēmums.
36. No procedūras, kas ieviesta ar Regulas Nr. 1049/2001 6.–8. pantu, izriet, ka tā var norisināties divos posmos (17). Tādējādi piekļuves pieteikuma iznākumā Komisija pieņem sākotnēju lēmumu (pirmais posms) (18). Komisija ierosināja daļēji apmierināt trešās personas, kas ir pieteikuma iesniedzējs, piekļuves pieteikumu, un tas lika šai personai iesniegt atkārtotu pieteikumu (otrais posms), pamatojoties uz šīs regulas 7. panta 2. punktu, aicinot Komisiju pārskatīt tās nostāju.
37. Līdztekus šai divpusējai procedūrai, kura notiek starp Komisiju un trešo personu, kas ir pieteikuma iesniedzējs, notiek apspriešanās procedūra starp Komisiju un dalībvalsti, kas pilnībā vai daļēji ir izdevusi aktus, kuriem tiek lūgta piekļuve (19). Lai gan abas šīs procedūras tiek veiktas atsevišķi, tās savstarpēji ietekmē viena otru: Komisijas nostāju attiecībā uz trešo personu, kas ir pieteikuma iesniedzējs, var lietderīgi papildināt ar apsvērumiem, kas saņemti no dalībvalsts, ar kuru notikusi apspriešanās par izpaušanu; argumenti, kurus trešā persona, kas ir pieteikuma iesniedzējs, ir izvirzījusi atkārtotajā pieteikumā, arī var mainīt Komisijas nostāju jautājumā par Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu piemērojamību.
38. Kā Tiesa jau ir nospriedusi, “atbilde uz sākotnējo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar [Regulas Nr. 1049/2001] 7. panta 1. punktu ir tikai pirmā nostāja, kas principā nav pārsūdzama [..]. Šāda atbilde pieteikuma iesniedzējam piešķir minētās regulas 7. panta 2. punktā paredzētās tiesības atkārtoti iesniegt piekļuves pieteikumu, neraugoties uz pirmo pamatoto atteikumu, un ļauj attiecīgajai Savienības iestādei pārskatīt savu sākotnējo nostāju, pirms tā pieņem galīgo lēmumu par atteikumu, par kuru var celt prasību Savienības tiesās, un vajadzības gadījumā novērst iespējamās nelikumības, kas pieļautas pirmajā atteikumā” (20).
39. Tāpēc Komisijas sākotnējā lēmuma stadijā pausto nostāju nevar uzskatīt par Komisijas pastāvīgās lēmumu pieņemšanas prakses izpausmi.
40. Kā uzsvērusi Komisija, jebkuras sākotnējās nostājas kvalificēšana par pastāvīgu lēmumu pieņemšanas praksi būtu pretrunā Regulas Nr. 1049/2001 vispārējai sistēmai, jo ikviens pieteikums par piekļuvi dokumentiem, ja to pieprasa trešā persona, ir sistemātiski jāizvērtē no jauna, ņemot vērā juridiskos un faktiskos apstākļus, kas pastāvējuši lēmuma pieņemšanas dienā (21). Citiem vārdiem, dinamiskais raksturs, kas piemīt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesam attiecībā uz pieteikumiem par piekļuvi dokumentiem, pēc savas būtības nepieļauj nekādu ideju par Komisijas prakses izkristalizēšanos, pamatojoties tikai uz tās sākotnējo lēmumu.
41. Turklāt, ja sākotnējiem lēmumiem šajā jomā tiktu atzīts pastāvīgas lēmumu pieņemšanas prakses spēks, tas varētu izraisīt to, ka tiek ierobežots to argumentu spēks, kuri izvirzīti apstiprinošā lēmuma stadijā, un tādējādi trešo personu, kas ir pieteikuma iesniedzēji, tiesības saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, kuras arī ir jāaizsargā.
42. Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 33. punktā varēja secināt, ka, Ungārija, atsaucoties tikai uz sākotnējo lēmumu, ar kuru tika atteikta piekļuve dokumentiem, nevar pierādīt, ka eksistē pastāvīga Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse, no kuras tā strīdīgajā lēmumā esot atkāpusies.
43. Turklāt minētajā 33. punktā nav pieļauta kļūda arī jautājumā par to, vai Komisijas pastāvīgās lēmumu pieņemšanas prakses spēku varēja piešķirt piekļuves pieteikumam ar atsauces numuru GESTDEM 2020/1513. Atgādinājumam – no 2021. gada 15. decembra vēstules izriet, ka piekļuves pieteikums, kura iznākumā tika pieņemts strīdīgais lēmums, ir pirmā piekļuves pieteikuma turpinājums (22). Ņemot to vērā, šķiet grūti tam piešķirt šādu nozīmi, jo, pirmkārt, pastāvīgumam lēmumu pieņemšanas praksē ir nepieciešams atkārtošanās elements, jo sākotnējais lēmums, izskatot piekļuves pieteikumu ar atsauces numuru GESTDEM 2020/1513, ir jāvērtē kā atsevišķs lēmums, un, otrkārt, Komisijas lēmuma patieso nozīmi var saprast, tikai ņemot vērā galīgo lēmumu, ko Komisija pieņēmusi attiecībā uz šo piekļuves pieteikumu un ar ko analīzes noslēgumā tika piešķirta piekļuve dokumentiem, uz kuriem attiecās šis pieteikums.
44. Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvojumu par prasību norādīt stingrāku pamatojumu, kas nav atkarīgs no pastāvīgas lēmumu pieņemšanas prakses esības, kad Komisija pieņem apstiprinošu lēmumu, kas pilnībā vai daļēji ir pretrunā sākotnējam lēmumam, jākonstatē, ka šādu prasību nepamato neviens tekstuāls vai judikatūras arguments, ko Ungārija būtu izvirzījusi.
45. Ungārija vienīgi apgalvo, ka judikatūra, ko Vispārējā tiesa minējusi pārsūdzētā sprieduma 35. un 36. punktā (23), neesot atbilstoša, jo runa esot par situāciju, kas neesot salīdzināma. Tomēr no šīs judikatūras vienkārši izriet, ka sākotnējais lēmums ir tikai pirmās nostājas paušana, kas pieteikuma iesniedzējam dod iespēju iesniegt atkārtotu pieteikumu, un ka tikai apstiprinošais lēmums, kas pilnībā aizstāj iepriekšējo nostāju, var radīt tiesiskas sekas, kas var ietekmēt pieteikuma iesniedzēja intereses, un tālab par to var celt prasību atcelt tiesību aktu. Tādējādi secinājums, pie kura Vispārējā tiesa nonākusi pārsūdzētā sprieduma 37. punktā un atbilstoši kuram Komisijai bija vienīgi jāpamato risinājums, pie kā tā nonākusi apstiprinošajā lēmumā, šķiet pareizs.
46. Visbeidzot, runājot par argumentiem, kas attiecas uz lojālas sadarbības principu, tie vajadzības gadījumā būs jāizvērtē, kad Tiesa izskatīs otro apelācijas sūdzības pamatu, uz kuru šie konkrētie secinājumi neattiecas.
47. No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa jānoraida kā nepamatota.
48. Tātad pirmais pamats kopumā šķiet nepamatots.
B. Par trešo pamatu, kas attiecas uz tiesību kļūdām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas interpretācijā
49. Trešais pamats ir sadalīts četrās daļās. Ungārijas ieskatā Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas process Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē, kas saistīts ar uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projekta pabeigšanu, nebija beidzies (pirmā daļa). Tai arī esot bijis jākonstatē, ka strīdīgie dokumenti attiecās uz notiekošu Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu par darbības programmas grozījumiem (otrā daļa). Katrā ziņā Ungārija apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa esot piemērojama arī tādas valsts vadošās iestādes lēmumu pieņemšanas procesa gadījumā, kuras uzdevums ir pabeigt Regulā Nr. 1303/2013 reglamentēto uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu (trešā daļa). Visbeidzot Ungārija apgalvo, ka pretēji tam, ko ir nospriedusi Vispārējā tiesa, esot pierādīts, ka strīdīgo dokumentu izsniegšanas dēļ pastāv faktisks, nopietns un konkrēts kaitējums ar šo projektu saistītajam notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam (ceturtā daļa).
1. Par jēdzienu “lēmums” un par Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa esību attiecībā uz uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu (pirmā daļa)
a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
50. Būtībā Ungārija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir izmantojusi izteikti formālu pieeju jēdzienam “lēmums” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē. Tieši šī formālā pieeja tai esot likusi izdarīt kļūdainu konstatējumu, ka Komisijai nebija jāpieņem lēmums par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5 saskaņā ar Regulu Nr. 1303/2013 (24).
51. Pat ja Komisija formāli nepieņem lēmumu, šai iestādei esot izšķiroša ietekme uz uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu izstrādi un konkrēto saturu, it īpaši – ņemot vērā iespēju, ka tā var uzsākt revīziju un izslēgt no finansējuma atsevišķus izdevumus. Valsts vadošās iestādes interesēs esot ievērot no Komisijas saņemtos norādījumus, un teorētiskā iespēja, ka dalībvalsts neņem vērā Komisijas secinājumus par uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu, neesot reāla alternatīva.
52. Komisijas lēmuma prasītā forma neizrietot no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas formulējuma. Savienības likumdevējs brīdi, kad iestāde pieņem lēmumu, esot izmantojis kā vienkāršu laika atzīmi, lai nošķirtu šo pirmo gadījumu no šīs tiesību normas otrajā daļā paredzētā gadījuma. No teleoloģiskā viedokļa raugoties, lai gan piekļuvei dokumentiem ir jābūt pēc iespējas plašākai, tā tomēr neesot neierobežota. Tātad Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanas jomā ietilpstot jebkurš lēmumu pieņemšanas process neatkarīgi no tā formas un neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav ticis konkretizēts ar lēmumu formālā nozīmē. Lēmums galvenokārt esot jādefinē, raugoties no funkcionālā aspekta.
53. Komisijas ietekmi uz valsts vadošās iestādes lēmumu, veicot saziņu, par ko liecina sarakste starp Ungāriju un Komisiju par uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu, nevar rezumēt kā vienkāršu dalību. To pierādot fakts, ka vienā no šīm informācijas apmaiņām Komisija esot norādījusi, ka tā plāno izslēgt Eiropas finansējumu, ja Ungārija neievērošot tās priekšlikumus.
54. Jomās, kurās pārvaldība ir dalīta, lēmumu pieņemšanas procesi sakrītot un neesot iespējams nošķirt funkcijas atkarībā no tā, vai tās veic Komisija vai dalībvalstis. Turklāt, kad Komisija sniedz atzinumu par uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu, tās paustā nostāja esot pielīdzināma priekšlaicīgai revīzijai.
55. Komisija lūdz trešā pamata pirmo daļu noraidīt.
b) Izvērtējums
56. Atgādināšu, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka piekļuvi dokumentam, kuru iestāde izdevusi vai saņēmusi un kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, var atteikt, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt šīs iestādes lēmumu pieņemšanas procesam, ja vien tā izpaušanu neattaisno sevišķas sabiedrības intereses.
57. Atbildot uz Vispārējā tiesā izvirzītajiem argumentiem, kuru mērķis bija pierādīt, ka pastāv notiekošs Komisijas lēmumu pieņemšanas process, Vispārējā tiesa atgādināja Regulas Nr. 1049/2001 pamatprincipus (25), pirms tā izvērtēja īpašo kontekstu, kādā notika apmaiņa ar strīdīgajiem dokumentiem. Šie dokumenti attiecas uz iekšēju viedokļu apmaiņu par uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu, kuru Ungārijas iestādes tobrīd pabeidza, lai saņemtu finansējumu no ESI fondiem, uz kuriem attiecas dalīta pārvaldība, kā noteikts Regulā Nr. 1303/2013 (26).
58. Vispārējā tiesa norādīja, ka šādā kontekstā ar budžeta izpildi saistīti uzdevumi ir deleģēti dalībvalstīm un, lai arī Komisija un dalībvalstis ir atbildīgas par programmu pārvaldību un kontroli, tās tiek īstenotas saskaņā ar to attiecīgajām kompetencēm (27). Pārvaldības, kontroles un revīzijas uzdevumus veic dalībvalstis (28). Savukārt Komisijai jāpārliecinās, ka dalībvalstis ir izveidojušas efektīvas kontroles sistēmas programmu īstenošanas laikā (29). Darbības programmu sagatavošana un īstenošana, kā arī to veikšana ir uzticēta dalībvalstīm (30). Par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus sagatavošanu un publicēšanu atbild dalībvalstu ieceltās vietējās rīcības grupas (31). Valsts vadošā iestāde izveido un piemēro atbilstošas procedūras un kritērijus, lai atlasītu darbības, ko finansē no ESI fondiem, un šie kritēriji jāapstiprina uzraudzības komitejai (32).
59. Vispārējā tiesa no šī tiesiskā regulējuma secina, ka uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus, kurus reglamentē Regula Nr. 1303/2013, ir dalībvalstu ekskluzīvā atbildībā (33) un ka ar šo regulu “Komisijai nav piešķirta īpaša kompetence šajā regulā reglamentēta uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus pabeigšanas procesā, līdz ar to [Komisijai] [..] nebija jāpieņem lēmums par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5” (34).
60. Ungārija neapstrīd šādu secinājumu un atzīst, ka Komisijai nebija jāpieņem formāls lēmums par šo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus. Tomēr tā apgalvo, ka Komisijas lēmumam var būt “funkcionāls” raksturs tādas ietekmes dēļ, ko Komisija faktiski īsteno, neformāli apmainoties ar informāciju ar dalībvalstīm par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus projektiem, uz kuriem attiecas ESI fondi.
61. Šādai pieejai nevar piekrist.
62. Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “lēmumu pieņemšanas process” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē jāsaprot kā tāds, kas ir tieši saistīts ar lēmuma pieņemšanu (35). Taču lēmuma pieņemšana šīs tiesību normas izpratnē nozīmē, ka pastāv konkrēts priekšmets, uz kuru attieksies pieņemamais lēmums, un tas tā ir neatkarīgi no tā, cik nenovēršama ir konkrēta un identificējama tiesību akta projekta pieņemšana (36). Tā arī ir nospriedusi – atzīt, ka lēmums vēl nav pieņemts un tāpēc notiek “lēmumu pieņemšanas [process]” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē, lai gan šāda procesa priekšmets nav noteikts, būtu pretrunā gan šīs tiesību normas sistēmai, gan prasībai piekļuves atteikumu pamatot ar to, ka pastāv konkrēts un faktisks, proti, saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks kaitējuma risks aizsargātajām interesēm (37). Kamēr vēl nav noteikts precīzs pieņemamā lēmuma priekšmets, jebkāds risks, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 pieprasīta dokumenta izpaušana varētu kaitēt lēmumu pieņemšanas procesam, kurā tiek pieņemts šis lēmums, pēc definīcijas ir hipotētisks, jo faktiski neesot iespējams pārbaudīt, vai šī dokumenta saturs patiešām attiecas uz šo lēmumu pieņemšanas procesu (38).
63. Jāatzīst, ka Eiropas fondu organizācijas un pārvaldības metožu daudzveidīgais raksturs lēmumu pieņemšanas procesa identificēšanu nepadara vieglāku. Tomēr Regulas Nr. 1303/2013 mērķis ir piešķirt atšķirīgas kompetences dažādām attiecīgajām ieinteresētajām personām (39).
64. Šajā lietā problēma ir nevis formāla lēmuma neesība, bet gan tas, ka tāds lēmumu pieņemšanas procesa priekšmets, kura pastāvēšanu apgalvo Ungārija, nav noteikts un nevar tikt noteikts.
65. Pirmkārt, kā atgādinājusi Komisija, uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus pabeigšanai nav vajadzīgs Komisijas apstiprinājums, jo tā ir vienīgi dalībvalstu kompetencē saskaņā ar sadalījumu, kas veikts ar Regulu Nr. 1303/2013.
66. Otrkārt, argumentu par to, ka iekšējā viedokļu apmaiņa, kas atspoguļota strīdīgajos dokumentos, esot Komisijas lēmums par priekšlaicīgu revīziju, nevar pieņemt – kamēr nav pieņemts valsts vadošās iestādes lēmums par uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, nevar pat būt runas par to, ka Komisija par kaut ko veiktu revīziju. Kamēr nav pieņemts valsts vadošās iestādes lēmums, lai noteiktu šī uzaicinājuma ietvaru, Komisija nevar nedz sagatavot atzinumu, nedz īstenot tai Regulā Nr. 1303/2013 paredzētās lēmumu pieņemšanas pilnvaras.
67. Tāpēc Ungārija nevar apgalvot, ka Komisijas ietekme uz uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus izstrādes procesu ir tāda, ka tās rīcība ir pielīdzināma priekšlaicīgas revīzijas lēmumam, lai gan joprojām nav ne mazākās pārliecības par to, vai uzaicinājums iesniegt priekšlikumus vispār pastāv, un par tā saturu. Komisija atbildes rakstā pamatoti ir norādījusi, ka tāda neformālā dialoga laikā kā tas, kurā notika iekšējā viedokļu apmaiņa, valsts iestādēm ir tiesības brīvi izlemt, vai ievērot Komisijas priekšlikumus vai turpināt savu projektu, vai pat atteikties no finansējuma no ESI fondiem, un tas turklāt izriet no pārsūdzētā sprieduma 90. punkta, kuru Ungārija nav apstrīdējusi.
68. Attiecībā uz argumentu, ka iekšējā viedokļu apmaiņa ļaujot attiecīgajām valsts iestādēm panākt atbilstību Komisijas norādēm, lai izvairītos no turpmākām finanšu korekcijām, par kurām lemj Komisija, tas vairs nepārliecina – proti, stratēģija, kas īstenota, lai izvairītos no lēmuma pieņemšanas nākotnē, nevar pamatot notiekoša lēmumu pieņemšanas procesa esību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē.
69. Tādējādi pat gadījumā, ja no Vispārējās tiesas izmantotās pieejas, kuru Ungārija uzskata par “formālu” un kuru atbalsta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas stingra interpretācija (40), būtu jāatsakās – quod non – par labu Ungārijas piedāvātajai “funkcionālajai” pieejai, – saikne starp dokumentiem, kuriem tiek lūgta piekļuve, un Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu ir pārāk hipotētiska un neskaidra, jo šo procesu faktiski nav iespējams identificēt. Citiem vārdiem, pat tā sauktā “funkcionālā” pieeja nav ļāvusi konstatēt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa esību.
70. Visbeidzot, neapsteidzot analīzi, kas veikta, izvērtējot trešā pamata ceturto daļu, Ungārijas izvirzītā apgalvojuma nepietiekamību, šķiet, ilustrē šāds apsvērums – pieņemot, ka funkcionālā pieeja gūst virsroku, nav skaidrs, kā Komisija varētu pamatot, kā tas ir prasīts judikatūrā, lēmumu atteikt piekļuvi dokumentiem, pierādot, ka piekļuve radītu saprātīgi paredzamu un nevis tikai hipotētisku risku, ka tiks nodarīts kaitējums ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu aizsargātajām interesēm.
71. Tātad trešā pamata pirmā daļa jānoraida kā nepamatota.
2. Par notiekošu Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz lūgumu grozīt darbības programmu (otrā daļa)
a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
72. Būtībā Ungārija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, jo tā nekonstatēja, ka sarakste ar Komisiju par uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus saturu attiekusies uz notiekošu Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu tādēļ, ka tā varētu attiekties uz lūgumu grozīt darbības programmu, lai gan šāds grozījums nozīmētu iestādes lēmumu. Taču darbības programmas grozīšanas lūgums nesākoties tikai pēc formāla grozījumu pieprasījuma, bet praksē – brīdī, kad tā saturs ir ticis saskaņots ar Komisiju.
73. Komisija bieži pirms pieteikuma par šādas programmas grozīšanu iesniegšanas sniedzot apsvērumus, kurus attiecīgā dalībvalsts ņem vērā, lai izvairītos no finanšu korekcijas riska. Ungārija savu nostāju ilustrē, atsaukdamās uz divām informācijas apmaiņām ar Komisiju, kas notika 2017. gada 7. jūlijā un 2021. gada 13. jūlijā. Dalībvalsts neiesniegtu Komisijai grozījumu priekšlikumu, ja Komisija to iepriekš nebūtu apstiprinājusi neoficiāli.
74. Komisija lūdz trešā pamata otro daļu atzīt par daļēji nepieņemamu centiena apelācijas stadijā iesniegt jaunus pierādījumus dēļ un par daļēji nepamatotu.
b) Izvērtējums
75. Ungārijas argumentācija iekļaujas argumentācijā, kas izklāstīta trešā pamata pirmajā daļā, tādējādi, ka Ungārija atkal vēlas pārmest lēmumu pieņemšanas procesa pārāk formālu pieeju, ko Vispārējā tiesa esot izmantojusi, atteikdamās konstatēt, ka iekšējā viedokļu apmaiņa starp Ungāriju un Komisiju attiekusies uz lēmumu pieņemšanas procesu saistībā ar lūgumu grozīt darbības programmu.
76. Iesākumā – nevaru atturēties no domas, ka Ungārijas argumentācija, ar kuru tiek apgalvots, ka notiekošais lēmumu pieņemšanas process, ar kuru esot saistīti strīdīgie dokumenti, attiecas vai nu uz uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus pabeigšanu, vai nu uz lūgumu grozīt darbības programmu, drīzāk sliecas apstiprināt priekšmeta nenoteiktību gaidāmajā lēmumā, kura pieņemšanas procesu aizsargā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošana.
77. Katrā ziņā, runājot par funkcionālo pieeju, mutatis mutandis atsaukšos uz analīzi par šīs pieejas robežām, kas izklāstīta šī pamata pirmās daļas vērtējumā. Tālab visa argumentācija par Komisijas ietekmes neformālo raksturu jānoraida.
78. Tāpat jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi – Komisijai var nākties pieņemt lēmumu gadījumā, ja darbības programma, kurā ietilpst uzaicinājums iesniegt priekšlikumus, tiek grozīta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1303/2013 30. panta 2. punktu (41). Tomēr tā ir arī norādījusi, ka strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisija nebija saņēmusi šādu lūgumu grozīt darbības programmu (42), un ir paskaidrojusi iemeslus, kuri tai lika veikt šādu konstatējumu, tādēļ Vispārējās tiesas argumentācija šķiet juridiski pietiekami pamatota.
79. Runājot par abām Ungārijas minētajām informācijas apmaiņām – kā norādījusi Komisija, pat ja pieņemtu, ka tām ir nozīme un tās ir pietiekamas, lai pierādītu, ka pastāv šāds lūgums izdarīt grozījumus – quod non –, jākonstatē, ka atsaukšanās uz šo informācijas apmaiņu mērķis ir panākt, lai Tiesa izvērtē pierādījumus, kas sākotnēji netika iesniegti Vispārējā tiesā.
80. Tātad trešā pamata otrā daļa jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.
3. Par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanu notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam valsts vadošajās iestādēs, kuras ir atbildīgas par tādu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus projektu pabeigšanu, uz kuriem attiecas Regula Nr. 1303/2013 (trešā daļa)
a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
81. Būtībā Ungārija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas mērķis neesot aizsargāt dalībvalstu leģitīmās intereses un to nevarot piemērot, kamēr notiek valsts vadošo iestāžu lēmumu pieņemšanas procesi Regulas Nr. 1303/2013 izpratnē. Vispārējā tiesa tostarp esot pieturējusies pie absolūti gramatiskas šīs tiesību normas interpretācijas, lai gan delikāta līdzsvara meklēšana starp lielāku pārredzamību un dalībvalstu leģitīmo interešu aizsardzību pēc atteikšanās no noteikuma par autoru liekot skatīties plašāk, nevis tikai uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas formulējumu.
82. Tiesa jau esot atzinusi, ka dalībvalstis var atsaukties uz šo pantu, lai aizsargātu savus lēmumu pieņemšanas procesus (43), jo dalībvalstu interešu aizsardzība esot objektīvs ierobežojums, kas pamato atteikumu izpaust attiecīgos dokumentus. Šāda ierobežojuma šaura interpretācija varot kaitēt dalībvalstu uzticībai iestādēm un radot nepamatotu diskrimināciju starp iestādēm un dalībvalstīm. Lai gan šaubu gadījumā dalībvalstis vēršas pie Komisijas, lai izvairītos no finanšu korekcijām, ja tiktu apstiprināta Vispārējās tiesas veiktā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas interpretācija, tas samazinātu apspriešanās ar Komisiju procesa efektivitāti, jo dalībvalstis, sazinoties ar Komisiju, riskētu publiskot apsvērumus, par kuriem tās vēl nav faktiski pieņēmušas lēmumu. Ja dalībvalstis nevar aizsargāt savu iestāžu lēmumu pieņemšanas procesus, tās nebūs ieinteresētas vērsties pie Komisijas ar jautājumiem, par kuriem kāda no to iestādēm vēl nav pieņēmusi lēmumu. Piekļuvi dokumentiem varētu nodrošināt pēc valsts lēmumu pieņemšanas procesu pabeigšanas.
83. Komisija lūdz trešā pamata trešo daļu noraidīt tās nepamatotā rakstura dēļ.
b) Izvērtējums
84. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 127. punktā ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētais izņēmums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas aizsargā arī valstu vadošo iestāžu lēmumu pieņemšanas procesu Regulas Nr. 1303/2013 izpratnē. Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētais jēdziens “iestāde” ir definēts šīs regulas 1. panta a) punktā un attiecas uz Eiropas Parlamentu, Padomi vai Komisiju, bet no minētās regulas 3. panta b) punkta izriet, ka dalībvalstis un iestādes ārpus Kopienas ietilpst jēdzienā “trešā persona” (44). Turpinājumā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas tekstu, kā arī tā priekšmetu un mērķi (45) un ir atgādinājusi, ka 4. pantā minētie izņēmumi jāinterpretē šauri (46).
85. Ungārijas argumenti, kas izklāstīti šajā daļā, nav vērsti uz to, lai apšaubītu šo analīzi, kurā turklāt tiek izmantota pilnīgi klasiska pieeja, kad Savienības tiesai tiek lūgts interpretēt Savienības tiesību normu. Taču Ungārija apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāskatās plašāk, nevis tikai uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas formulējumu, jo dalībvalstu leģitīmo interešu aizsardzība esot objektīvs iemesls, kas pamato to, ka tās var izmantot šo izņēmumu, lai aizsargātu savus lēmumu pieņemšanas procesus, un to varot izsecināt no sprieduma Zviedrija/Komisija (47).
86. Ungārijas nostāja ir balstīta uz kļūdainu minētā sprieduma izpratni.
87. Nav pareizi atsaukties uz šo judikatūru, lai atbalstītu tik plašu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas interpretāciju, ka tā nonāk pretrunā tās formulējumam. No minētā sprieduma gūstamās atziņas par šīs regulas normu interpretāciju var tikt saprastas tikai šīs regulas piemērošanas jomas robežās. Tādējādi, ja Tiesa tajā apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts materiāltiesisks izņēmums, un cenšas noteikt objektīvus ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedrības vai privātām interesēm, ar kurām var pamatot atteikumu izpaust informāciju (48), ir acīmredzams, ka šie ierobežojumi vienmēr ietilpst regulas piemērošanas jomā un ka ir jāņem vērā nosacījumi, kuru izpilde ir nepieciešama, lai piemērotu šo tiesību normu. Tomēr, kā ir norādījusi Vispārējā tiesa, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa, lasot to kopā ar šīs regulas 1. panta a) punktu, nav piemērojama gadījumā, ja notiek lēmumu pieņemšanas process iestādē, kas nav Kopienas iestāde. Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas joma tiek noteikta attiecībā uz tajā uzskaitītajām iestādēm, nevis uz konkrētu dokumentu kategorijām, ne arī uz kādas no šīm iestādēm rīcībā esoša dokumenta autoru (49).
88. Pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, šāda izpratne par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanas jomu neizsmeļ šīs regulas 4. panta 5. punkta būtību. Tieši pēdējā minētā tiesību norma ļauj iestādes lēmumu pieņemšanas procesā aizsargāt intereses, kuras dalībvalsts uzskata par leģitīmām (50), piešķirot tai iespēju lūgt šai iestādei neizpaust tās izdotu dokumentu (51). Tomēr Tiesa jau ir atteikusies Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu atzīt par tiesību kolīziju normu, lai saglabātu dalībvalstu tiesību aktu vai dalībvalstu politikas piemērošanu attiecībā uz piekļuvi to izdotajiem dokumentiem, neņemot vērā šajā regulā paredzētos īpašos noteikumus (52). Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu reglamentē šī paša panta 1.–3. punktā paredzētie materiāltiesiskie izņēmumi un šo izņēmumu robežās (53).
89. Šīs regulas 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanas jomas paplašināšana tādā nozīmē, kā to vēlas Ungārija, acīmredzami būtu pretrunā likumdevēja gribai to attiecināt tikai uz dokumentiem, kas attiecas uz iestādes lēmumu pieņemšanas procesu Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē.
90. Spēles noteikumi ir skaidri, tostarp dalībvalstīm. Tāpēc nepiekrītu Ungārijas paustajām bažām par uzticības mazināšanos saziņā starp dalībvalstīm un Komisiju (54). Katrā ziņā šādas bažas nevar pamatot tādu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas interpretāciju, kas pārsniedz tās formulējumu un kas turklāt, kā pamatoti ir konstatējusi Vispārējā tiesa, būtu pretrunā prasībai par šajā pantā paredzēto izņēmumu šauru interpretāciju (55).
91. Iepriekš veiktās analīzes noslēgumā nav konstatēta neviena tiesību kļūda. Trešā pamata trešā daļa jānoraida kā nepamatota.
4. Par faktiska, nopietna un konkrēta kaitējuma notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam pastāvēšanu (ceturtā daļa)
a) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
92. Ungārija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apgalvodama, ka Ungārija nav pierādījusi nopietnu, faktisku un konkrētu kaitējumu lēmumu pieņemšanas procesam attiecībā uz uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projekta EFOP 2.2.5 pabeigšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka dokumentu izpaušana varētu apdraudēt šī projekta pabeigšanu, jo tā sniedzot iekšēju informāciju atsevišķām organizācijām, kas tām ļautu labāk sagatavot savus pieteikumus uzaicinājumam iesniegt priekšlikumus.
93. Ungārija turklāt apstrīd pārsūdzētā sprieduma 137. punktā ietverto apgalvojumu, kurš esot tikai daļēji patiess un saskaņā ar kuru uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5 saturs pieteikuma par piekļuvi dokumentiem iesniegšanas brīdī (2021. gada jūnijs) bija publiski pieejams tiešsaistē, lai gan, kā tā norāda, uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projekts EFOP 2.2.5 bija grozīts (uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projekts EFOP 2.2.25) un grozītā versija savukārt tika publicēta tikai 2022. gada 28. oktobrī.
94. Komisija lūdz trešā pamata ceturto daļu noraidīt.
b) Izvērtējums
95. Ar šo trešā pamata daļu gadījumā, ja Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkts būtu piemērojams sarakstei starp Komisiju un Ungāriju par uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projekta EFOP 2.2.5. pabeigšanu, Tiesa tiek aicināta lemt par to, vai pastāv kaitējums lēmumu pieņemšanas procesam, kas atbilst šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem.
96. Vispārēja tiesa tikai pilnības labad pārbaudīja, vai šis nosacījums ir izpildīts (56), jo tā bija secinājusi, ka nepastāv notiekošs Komisijas lēmumu pieņemšanas process un ka tātad Ungārijas minētais izņēmums attiecībā uz izpaušanu nav piemērojams. Tā kā ierosinu Tiesai apstiprināt pārsūdzēto spriedumu šajā jautājumā, tai principā nebūtu jāatbild uz šo trešā apelācijas sūdzības pamata daļu.
97. Tomēr analīzi turpināšu, norādot, ka Vispārējā tiesa ir atgādinājusi – ar to vien, ka dokuments attiecas uz kādu no interesēm, kura ir aizsargāta ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, nepietiek, lai pamatotu tā neizpaušanu (57), jo paredzētā izņēmuma piemērošana ir pakļauta prasībai, ka ir jāpierāda, ka piekļuve attiecīgajam dokumentam var konkrēti un faktiski apdraudēt iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību saistībā ar saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku risku (58). Vispārējā tiesa ir arī norādījusi, ka nodarītajam kaitējumam ir jāsasniedz noteikts smaguma slieksnis (59).
98. Šī analīzes sistēma atbilst pašreizējai judikatūrai šajā jomā. Tiesa jau ir nospriedusi – ja Savienības iestāde nolemj noraidīt piekļuves pieteikumu, pamatojoties uz vienu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, tai jāpaskaidro, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar šo izņēmumu, un šāda kaitējuma riskam jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (60). Tāpat arī personai, kas iestādei, uz kuru attiecas Regula Nr. 1049/2001, lūdz piemērot vienu no šiem izņēmumiem, laikus jāsniedz līdzvērtīgi paskaidrojumi (61). Šāda riska esība ir jākonstatē; nepamatots apgalvojums par risku nevar būt pietiekams, lai izņēmumu uzskatītu par piemērojamu (62).
99. Ungārija šo standartu neapstrīd. Tātad Ungārijai Vispārējā tiesā bija jāpierāda, ka strīdīgo dokumentu izpaušana varēja nopietni, faktiski un konkrēti ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu saistībā ar uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projekta pabeigšanu.
100. Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Ungārijas norādītais pamatojums nav ļāvis noteikt, ka strīdīgo dokumentu izsniegšana varētu šādā veidā ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu (63). Ungārijas apgalvojumi, ka dokumentu izsniegšana apdraudot vienlīdzīgas attieksmes, diskriminācijas aizlieguma un pārskatāmības principus, jo potenciālie uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5 saņēmēji varētu iegūt informāciju, kas tiem sniegtu negodīgas konkurences priekšrocības, netika pamatoti ne ar detalizētiem argumentiem, ne ar pierādījumiem (64). Visbeidzot Vispārējā tiesa arī balstījās uz argumentu Komisijas analīzē, saskaņā ar kuru strīdīgo dokumentu izsniegšana strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumā nevarēja apdraudēt lēmumu pieņemšanas procesu saistībā ar šo uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, jo minētā uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus saturs šajā datumā bija publiski pieejams (65).
101. Pat ja apelācijas instancē Ungārija, šķiet, ar vispārīgiem apgalvojumiem apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu, šie apgalvojumi nav pārliecinoši, jo argumentācijas centieni aprobežojas ar Vispārējā tiesā izvirzīto argumentu atkārtošanu.
102. Attiecībā uz pārējo, runājot par pārsūdzētā sprieduma 137. punktu, Ungārija apgalvo, ka Vispārējās tiesas apgalvojums, ka uzaicinājums iesniegt priekšlikumus bija pieejams sākotnējā pieteikuma iesniegšanas dienā, “ir tikai daļēji patiess” (66) un Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā fakts, ka jauns uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projekts (67) tika publicēts pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas datuma un ka piekļuve strīdīgajiem dokumentiem varēja ļaut dažām ieinteresētajām personām iegūt informāciju, kas tām sniedz konkurences priekšrocību. Tomēr jākonstatē, ka pārsūdzētajā spriedumā nav nevienas norādes uz šādu argumentu, ko Komisija tātad pamatoti uzskata par jaunu un par tādu, kas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā (68), un to Ungārija turklāt, šķiet, neapstrīd (69). Katrā ziņā Ungārija piemin tikai tādas piekļuves iespējamību, kas būtu radījusi nenoteiktu konkurences priekšrocību. Šķiet, ka arī šāds precizitātes trūkums neatbilst standartam, kāds jāizpilda, lai varētu pierādīt nopietna, faktiska un konkrēta kaitējuma esību.
103. Tātad trešā pamata pēdējā – ceturtā – daļa jānoraida.
5. Secinājumi par trešo pamatu
104. Pēc trešā pamata četru daļu izvērtēšanas jāsecina, ka šis pamats ir jānoraida, jo tas nav pamatots.
C. Secinājumi
105. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai apelācijas sūdzības pirmo un trešo pamatu noraidīt.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 T‑104/22, turpmāk – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2024:467.
3 OV 2001, L 145, 43. lpp.
4 Šo uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus projektu ar kodu “EFOP 2.2.5” “Pārejas no stacionārās aprūpes uz kopienā balstītiem pakalpojumiem uzlabošana – institucionālo izmitināšanas vietu aizstāšana līdz 2023. gadam” (turpmāk – uzaicinājums iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5) bija sagatavojusi vadošā iestāde, kuru Ungārijas iestādes izraudzījušās, lai īstenotu darbības programmu cilvēkresursu attīstībai to personu ar invaliditāti deinstitucionalizācijai, kuras pašlaik dzīvo institūcijās Ungārijā (EFOP). Komisija pieņēma EFOP pēc Ungārijas priekšlikuma saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV 2013, L 347, 320. lpp.; labojums – OV 2016, L 200, 140. lpp.).
5 Runa ir par Ungārijas iestāžu 2020. gada 11. marta e‑pasta vēstuli ar diviem pielikumiem, kā arī četrām Ungārijas iestāžu vēstulēm Komisijai, kas datētas ar 2020. gada 19. jūniju, 2020. gada 6. augustu, 2021. gada 5. janvāri un 2021. gada 14. aprīli.
6 Atgādinājumam – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. –5. punkts formulēts šādi:
“ 3. Var atteikt piekļuvi dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
Var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
4. Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.
5. Dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.”
7 Proti, pieciem Ungārijas iestāžu dokumentiem, kurus Komisija bija sākotnēji norādījusi, un četriem papildu dokumentiem, kas norādīti atkārtotā pieteikuma posmā (turpmāk – strīdīgie dokumenti).
8 Tiesai vispirms būs jāatbild uz Komisijas argumentu, kurš ļauj Tiesai izvērtēt apelācijas sūdzības pieņemamību, ņemot vērā Tiesas Reglamenta 168. un 169. panta prasības (skat. Komisijas atbildes raksta 12. un 13. punktu). Tomēr uzskatu – tā kā, pirmkārt, Komisija neizvirza iebildi par nepieņemamību un, otrkārt, Komisijas atbildes raksta saturs atklāj, ka Komisija ir pilnībā varējusi saprast apelācijas sūdzības argumentus, apelācijas sūdzība būtu jāatzīst par pieņemamu.
9 Šķiet, ka Ungārija neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 24. punktā atgādināto judikatūru, un to apstiprina apelācijas sūdzības 24. punkta interpretācija.
10 Skat. Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. un 5. punktu.
11 Mans izcēlums.
12 Kura pamatā ir Regulas Nr. 1049/2001 īstenošanas noteikumu – kas pievienoti Komisijas reglamenta pielikumā ar 2001. gada 5. decembra lēmumu, ar kuru groza tās reglamentu (OV 2001, L 345, 94. lpp.), – 5. panta 5. un 6. punkts.
13 Konfidencialitātes apsvērumi pat varētu liecināt par labu tam, ka izpaušanas lēmuma paziņošana vienmēr tiek nošķirta no to iemeslu paziņošanas, kuru dēļ Komisija vēlas piešķirt piekļuvi dokumentiem, neraugoties uz dalībvalsts paustajiem iebildumiem.
14 Skat. apelācijas sūdzības 29. punktu.
15 Spriedums, 2017. gada 28. marts (T‑210/15, EU:T:2017:224).
16 Skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija (C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 155. punkts).
17 Skat. spriedumu, 2024. gada 29. jūlijs, Validity/Komisija (C‑51/23 P, EU:C:2024:664, 49. un 62. punkts).
18 Proti, 2021. gada 16. jūnija lēmumu: skat. pārsūdzētā sprieduma 7. punktu.
19 Skat. Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. un 5. punktu.
20 Spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Validity/Komisija (C‑51/23 P, EU:C:2024:664, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Skat. Komisijas atbildes raksta 28. punktu.
22 Atgādināšu, ka par minēto piekļuves pieteikumu, kurš jau attiecās uz dokumentiem, kas saistīti ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus EFOP 2.2.5, tika pieņemts sākotnējais lēmums par atteikumu, kas pamatots ar Ungārijas iebildumiem; šī dalībvalsts atsaucās uz notiekošā lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Sākotnējais lēmums tika apstiprināts atkārtotā pieteikuma stadijā, pirms pieteikuma iesniedzējs cēla prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā. Tiesvedības laikā Vispārējā tiesā Komisija nolēma pārskatīt savu apstiprinošo lēmumu, lai galu galā piešķirtu piekļuvi dokumentiem, un tas lika Vispārējai tiesai lemt par tiesvedības izbeigšanu (skat. rīkojumu, 2022. gada 22. novembris, Validity/Komisija (T‑640/20, EU:T:2022:752)). Visi šie apstākļi ir atgādināti 2021. gada 15. decembra vēstulē.
23 Proti, spriedums, 2017. gada 28. marts, Deutsche Telekom/Komisija (T‑210/15, EU:T:2017:224).
24 Skat. pārsūdzētā sprieduma 76. punktu.
25 Skat. pārsūdzētā sprieduma 60.–63. punktu.
26 Skat. pārsūdzētā sprieduma 64.–66. punktu.
27 Skat. pārsūdzētā sprieduma 67. un 68. punktu.
28 Skat. pārsūdzētā sprieduma 69. punktu.
29 Skat. pārsūdzētā sprieduma 70. punktu.
30 Skat. pārsūdzētā sprieduma 71. punktu.
31 Skat. pārsūdzētā sprieduma 72. punktu.
32 Skat. pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktu.
33 Skat. pārsūdzētā sprieduma 75. punktu.
34 Pārsūdzētā sprieduma 76. punkts.
35 To Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 82. punktā.
36 Skat. spriedumu, 2025. gada 16. janvāris, Komisija/Pollinis France (C‑726/22 P, EU:C:2025:17, 73. punkts).
37 Skat. spriedumu, 2025. gada 16. janvāris, Komisija/Pollinis France (C‑726/22 P, EU:C:2025:17, 63. punkts).
38 Skat. spriedumu, 2025. gada 16. janvāris, Komisija/Pollinis France (C‑726/22 P, EU:C:2025:17, 74. punkts).
39 Skat. šo secinājumu 58. punktu.
40 Skat. pārsūdzētā sprieduma 80.–86. punktu.
41 Skat. pārsūdzētā sprieduma 97. un 98. punktu.
42 Skat. pārsūdzētā sprieduma 99. punktu.
43 Ungārija šajā ziņā atsaucas uz spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 57. punkts).
44 Skat. pārsūdzētā sprieduma 109. punktu.
45 Skat. pārsūdzētā sprieduma 110.–112. punktu.
46 Skat. pārsūdzētā sprieduma 113. punktu.
47 Spriedums, 2007. gada 18. decembris (C‑64/05 P, EU:C:2013:802).
48 Skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 57. punkts).
49 Skat. spriedumu, 2017. gada 18. jūlijs, Komisija/Breyer (C‑213/15 P, EU:C:2017:563, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 83. punkts).
51 Proti, gan dokumentus, kuru autore ir pati dalībvalsts, gan dokumentus, ko attiecīgā dalībvalsts ir nosūtījusi attiecīgajai iestādei: spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 61. punkts).
52 Skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 65. punkts).
53 Skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 76. punkts).
54 Jāpiebilst, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērošanas jomas neattiecināšana uz dokumentiem, kas saistīti ar valsts vadošās iestādes lēmumu pieņemšanas procesu, neskar dalībvalsts iespēju, ja izņēmums var tikt piemērots, atsaukties uz tādu sabiedrības intereses aizsargājošu valsts tiesību normu ievērošanu, kuras nepieļautu dokumenta izpaušanu un uz kurām dalībvalsts atsauktos šajā nolūkā, un tādējādi tās varētu tikt uzskatītas par aizsargājamām interesēm saskaņā ar šo tiesību normu: skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 84. punkts).
55 Skat. spriedumus, 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe (C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 30. punkts un tajā minētā judikatūra), 2023. gada 8. jūnijs, Padome/Pech (C‑408/21 P, EU:C:2023:461, 33. punkts), kā arī 2025. gada 16. janvāris, Komisija/Pollinis France (C‑726/22 P, EU:C:2025:17, 62. punkts).
56 Skat. pārsūdzētā sprieduma 129. punktu.
57 Skat. pārsūdzētā sprieduma 130. punktu un tajā minēto judikatūru.
58 Skat. pārsūdzētā sprieduma 131. punktu un tajā minēto judikatūru.
59 Skat. pārsūdzētā sprieduma 132. punktu un tajā minēto judikatūru.
60 Skat. spriedumus, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA (C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 54. un 93. punkts un tajos minētā judikatūra), kā arī 2025. gada 16. janvāris, Komisija/Pollinis France (C‑726/22 P, EU:C:2025:17, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA (C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 94. punkts).
62 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA (C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 95. punkts).
63 Skat. pārsūdzētā sprieduma 133. punktu.
64 Skat. pārsūdzētā sprieduma 134. un 135. punktu.
65 Skat. pārsūdzētā sprieduma 137. punktu.
66 Skat. apelācijas sūdzības 124. punktu. Jānorāda, ka Ungārija pārsūdzēto spriedumu interpretē kļūdaini, jo Vispārējā tiesa tajā atsaucas nevis uz sākotnējā pieteikuma datumu, bet gan uz strīdīgā lēmuma datumu.
67 EFOP 2.2.25.
68 Skat. spriedumu, 2026. gada 15. janvāris, XH/Komisija (Psiholoģiska vardarbība slimības atvaļinājuma laikā) (C‑75/24 P, EU:C:2026:6, 177. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Skat. Ungārijas replikas raksta 44. punktu.