1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā ir par to, kāds tvērums ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ( 2 ) ar Direktīvas 2013/33/ES ( 3 ) 17. panta 2. punkta pirmo daļu atzītajām tiesībām uz uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, kas viņiem sniedz atbilstošu dzīves līmeni, lai aizsargātu viņu fizisko un garīgo veselību un nodrošinātu viņu iztiku tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņi meklē patvērumu ( 4 ).

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegts tiesvedībā starp gados jaunu Afganistānas valstspiederīgo FB, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, un Landkreis Schweinfurt (Šveinfurtes apriņķis, Vācija) par tāda lēmuma likumību, ar kuru šai personai tika atteikta iespēja saņemt pabalstus – kas paredzēti, lai apmierinātu tās vajadzību pēc apģērba, kā arī mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm –, pamatojoties uz to, ka FB bija paredzēts izraidīt no teritorijas tāda pārsūtīšanas lēmuma dēļ, kurš pieņemts saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013 ( 5 ).

3.

Bundessozialgericht (Federālā sociālo lietu tiesa, Vācija) vispirms Tiesai vaicā, vai uzņemošā dalībvalsts pret pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem ir pieņemts pārsūtīšanas lēmums saskaņā ar šo regulu, var piemērot mazāk labvēlīgu attieksmi nekā pret pieteikuma iesniedzējiem, kam, gluži pretēji, paredzēts palikt šīs valsts teritorijā.

4.

Turpinājumā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai minētā dalībvalsts pieteikuma iesniedzējiem sniedz atbilstošu dzīves līmeni, kas nodrošina iztiku un aizsargā fizisko un garīgo veselību, kad tā minētajiem piešķir pabalstus natūrā, kuri apmierina vajadzību pēc mājokļa, pārtikas, ķermeņa kopšanas un veselības aprūpes, bet viņiem principā liedz iespēju saņemt palīdzību nodrošināšanai ar apģērbu un finansiālu pabalstu, kas paredzēts, lai apmierinātu viņu vajadzību pēc mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm.

5.

Visbeidzot minētā tiesa vaicā Tiesai, vai šādu uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšanu var noteikt, balstoties uz Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, pamatojoties uz to, ka trešās valsts valstspiederīgā iesniegtais pieteikums šajā gadījumā esot turpmāks pieteikums Direktīvas 2013/32/ES ( 6 ) 2. panta q) punkta izpratnē.

6.

Pirmām kārtām, izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajai daļai un 5. punktam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, ar kuru iespēja saņemt pabalstus, kas paredzēti vajadzības pēc apģērba, kā arī mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm apmierināšanai, tiek liegta pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem pieņemts pārsūtīšanas lēmums, bet tas vēl nav izpildīts. Šajā ziņā balstīšos uz principiem, kurus Tiesa izstrādājusi secīgi 2012. gada 27. septembra spriedumā Cimade un GISTI ( 7 ), 2019. gada 12. novembra spriedumā Haqbin ( 8 ), 2021. gada 14. janvāra spriedumā The International Protection Appeals Tribunal u.c. ( 9 ) un visbeidzot – 2022. gada 1. augusta spriedumā Ministero dell’Interno (Uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana) ( 10 ). Citastarp atgādināšu, ka uzņemošās dalībvalsts pienākums sniegt pieteikuma iesniedzējiem atbilstošu dzīves līmeni, kas nodrošina viņu iztiku un aizsargā viņu fizisko un garīgo veselību, prasa, lai personām, kuras nav finansiāli neatkarīgas, tiktu sniegta palīdzība nodrošināšanai ar apģērbu un dienasnauda līdz brīdim, kad viņi tiek faktiski pārsūtīti uz dalībvalsti, kas atbildīga par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

7.

Otrām kārtām, paskaidrošu, ka šāda liegšana šajā gadījumā nevarēja balstīties uz Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā paredzētajām tiesību normām, jo tāds pieteikums kā tas, ko bija iesniedzis FB, nebija “turpmāks pieteikums” tādu iemeslu dēļ, kurus Tiesa izklāstījusi spriedumā Khan Yunis un Baabda ( 11 ), kas pasludināts 2024. gada 19. decembrī, proti, dažus mēnešus pēc šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas.

8.

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 2. panta q) punktu “turpmāks pieteikums” ir “starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu, tostarp gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējs ir skaidri atsaucis savu pieteikumu, un gadījumos, kad atbildīgā iestāde ir noraidījusi pieteikumu pēc tā netiešas atsaukšanas saskaņā ar 28. panta 1. punktu”.

9.

Direktīvas 2013/33 8., 11. un 35. apsvērums formulēts šādi:

[..]

[..]

10.

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu tās mērķis ir noteikt standartus pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai dalībvalstīs.

11.

Minētās direktīvas 2. panta g) punktā jēdziens “uzņemšanas materiālie nosacījumi” definēts kā “uzņemšanas nosacījumi, kas ietver mājokli, pārtiku un apģērbu, kurus nodrošina natūrā vai kā finansiālus pabalstus vai talonus, vai kā šo trīs iespēju kombināciju, un dienasnaudu”.

12.

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktam tā “attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem [..], kas gatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts teritorijā, [..] kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā pieteikuma iesniedzējiem”.

13.

Direktīvas 2013/33 17. panta “Vispārīgie uzņemšanas materiālie nosacījumi un veselības aprūpe” 2. punkta pirmajā daļā, kā arī 3. un 5. punktā noteikts:

“2.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņemšanas materiālie nosacījumi sniedz pieteikuma iesniedzējiem atbilstošu dzīves līmeni, kas nodrošina viņu uzturēšanos [iztiku] un aizsargā viņu fizisko un garīgo veselību.

[..]

3.   Dalībvalstis var nodrošināt visus vai daļu no uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem un veselības aprūpi ar noteikumu, ka pieteikuma iesniedzējiem pašiem nav pietiekamu līdzekļu, lai nodrošinātu savam veselības stāvoklim atbilstošu dzīves līmeni un savu uzturēšanos [iztiku].

[..]

5.   Ja dalībvalstis nodrošina materiālos uzņemšanas nosacījumus finansiālu pabalstu vai talonu veidā, to apmēru nosaka, pamatojoties uz līmeni(‑ņiem), kuru(‑us) attiecīgā dalībvalsts izveidojusi vai nu ar tiesību aktu vai praksē, lai nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni valstspiederīgajiem. Šajā sakarā dalībvalstis pret pieteikuma iesniedzējiem var paredzēt mazāk labvēlīgu attieksmi nekā pret valstspiederīgajiem, jo īpaši, ja materiālais atbalsts daļēji tiek sniegts natūrā vai ja ar minēto(‑ajiem) līmeni(‑ņiem), ko piemēro valstspiederīgajiem, cenšas nodrošināt augstāku dzīves standartu par to, kas šajā direktīvā paredzēts pieteikuma iesniedzējiem.”

14.

Šīs direktīvas 20. pantā “Uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšana vai atteikšana” paredzēts:

“1.   Dalībvalstis var pasliktināt vai – ārkārtas un pienācīgi pamatotos gadījumos – atteikt uzņemšanas materiālos nosacījumus, ja pieteikuma iesniedzējs:

[..]

[..]

5.   Lēmumus par uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšanu vai atteikšanu [..] pieņem individuāli, objektīvi un taisnīgi, paskaidrojot iemeslus. Lēmumu pamatā ir attiecīgās personas īpašā situācija, [..] ņemot vērā proporcionalitātes principu. Dalībvalstis jebkurā gadījumā nodrošina medicīnisko palīdzību saskaņā ar 19. pantu un nodrošina cilvēka cienīgu dzīves līmeni visiem pieteikuma iesniedzējiem.

6.   Dalībvalstis nodrošina, lai uzņemšanas materiālos nosacījumus nepasliktina vai neatteic līdz lēmuma pieņemšanai saskaņā ar 5. punktu.”

15.

Dublinas III regulas 11. un 12. apsvērums formulēts šādi:

16.

Šīs regulas 18. pantā “atbildīgās dalībvalsts pienākumi” formulēti šādi:

“1.   Saskaņā ar šo regulu atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums:

[..]

2.   [..]

Gadījumos, uz kuriem attiecas 1. punkta c) apakšpunkts, kad atbildīgā dalībvalsts ir pārtraukusi pieteikuma izskatīšanu pēc tam, kad pieteikuma iesniedzējs to ir atsaucis, pirms ir pieņemts lēmums pēc būtības pirmajā instancē, minētā dalībvalsts nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības pieprasīt, lai viņa pieteikuma izskatīšana tiek pabeigta, vai iesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kuru neuzskatīs par turpmāku pieteikumu, kā noteikts Direktīvā [2013/32]. Šādos gadījumos dalībvalstis nodrošina, ka tiek pabeigta pieteikuma izskatīšana.

[..]”

17.

Saskaņā ar 1. panta 1. punkta 5. apakšpunktu 2021. gada 10. decembraAsylbewerberleistungsgesetz (Patvēruma meklētāju pabalstu likums), redakcijā, kura publicēta 1997. gada 5. augustā ( 13 ) un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 18. pantu Gesetz zur Stärkung der Impfprävention gegen COVID‑19 und zur Änderung weiterer Vorschriften im Zusammenhang mit der COVID‑19‑Pandémie (Likums par Covid‑19 vakcinācijas profilakses pastiprināšanu un citu noteikumu grozīšanu saistībā ar Covid‑19 pandēmiju) ( 14 ), (turpmāk tekstā – “Uzņemšanas materiālo nosacījumu likums”):

“(1)   Tiesības uz šajā likumā paredzētajiem pabalstiem ir ārvalstniekiem, kuri faktiski uzturas Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā un kuriem: [..]

[..]

18.

Šī likuma 1.a pantā “Tiesību ierobežojums” paredzēts:

“(1)   Personām, kurām ir tiesības uz pabalstiem saskaņā ar 1. panta 1. punkta 5. apakšpunktu un kurām ir noteikts izbraukšanas datums un izbraukšanas iespēja, nav tiesību uz pabalstiem saskaņā ar 2., 3. un 6. pantu, sākot no nākamās dienas pēc noteiktā izbraukšanas datuma, izņemot gadījumus, kad izbraukšana nav varējusi notikt no tām neatkarīgu iemeslu dēļ. Līdz brīdim, kad tās izbrauc no valsts vai tiek izraidītas, tām piešķir tikai pabalstus vajadzības pēc pārtikas un mājokļa, tostarp apkures, kā arī ķermeņa kopšanas un veselības aprūpes apmierināšanai. Tikai tad, ja konkrētā gadījumā pastāv īpaši apstākļi, tām var piešķirt arī citus pabalstus 3. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē. Pabalsti piešķirami natūrā. [..]

[..]

(7)   Personas, kurām ir tiesības uz pabalstiem saskaņā ar 1. panta 1. punkta 1. vai 5. apakšpunktu un kuru patvēruma pieteikums ar Federālās migrācijas un bēgļu lietu pārvaldes [(Bundesamt für Migration und Flüchtlinge)] lēmumu, pamatojoties uz [1992. gada 26. jūnija] Asylgesetz [(AsylG; Patvēruma likums)] ( 15 ) 29. panta 1. punkta 1. apakšpunktu kopsakarā ar 31. panta 6. punktu, ir noraidīts kā nepieņemams, un attiecībā uz kurām saskaņā ar Patvēruma likuma 34.a panta 1. punkta pirmā teikuma otro alternatīvu ir izdots nekavējoties izpildāms piespiedu izraidīšanas rīkojums, saņem tikai pabalstus saskaņā ar 1. punktu, pat ja lēmums vēl var tikt apstrīdēts. Pirmo teikumu nepiemēro, ja tiesa ir noteikusi, ka prasībai par nekavējoties izpildāmu piespiedu izraidīšanas rīkojumu ir apturoša iedarbība.”

19.

Uzņemšanas materiālo nosacījumu likuma 3. panta 1. punktā noteikts:

“Personas, kurām ir tiesības saņemt pabalstus saskaņā ar 1. pantu, saņem pabalstus, lai apmierinātu vajadzību pēc pārtikas, mājokļa, apkures, apģērba, veselības aprūpes un mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm (pamatvajadzības). Papildus tām piešķir pabalstus personīgo ikdienas dzīves vajadzību apmierināšanai (personīgās pamatvajadzības).”

20.

Šī likuma 6. panta 1. punkts izteikts šādā redakcijā:

“Citus pabalstus var piešķirt it īpaši tad, ja tie konkrētā gadījumā ir nepieciešami iztikas vai veselības nodrošināšanai, bērnu īpašo vajadzību apmierināšanai vai administratīvo tiesību aktos noteiktā sadarbības pienākuma izpildei. [..]”

21.

Patvēruma likuma – redakcijā, kura publicēta 2008. gada 2. septembrī ( 16 ) un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2021. gada 9. jūlijaGesetz zur Weiterentwicklung des Ausländerzentralregisters (Likums par ārvalstnieku centrālā reģistra pilnveidošanu) ( 17 ) 9. pantu, – 29. panta “Nepieņemami pieteikumi” 1. punkta 1. apakšpunktā paredzēts:

“Patvēruma pieteikums ir nepieņemams, ja:

1. cita valsts

[..]

ir atbildīga par patvēruma procedūras veikšanu.”

22.

Saskaņā ar šī likuma 34.a panta 1. punktu:

“Ja ārvalstnieku paredzēts izraidīt uz [..] valsti, kas atbildīga par patvēruma procedūras veikšanu [..], Federālā [migrācijas un bēgļu lietu] pārvalde izdod rīkojumu par piespiedu izraidīšanu uz šo valsti, tiklīdz kā droši zināms, ka to varēs īstenot. Tas attiecas arī uz gadījumu, kad ārvalstnieks patvēruma pieteikumu iesniedzis citā dalībvalstī, kas atbildīga par patvēruma procedūras veikšanu, pamatojoties uz Eiropas Savienības tiesību vai starptautiska līguma normām, vai arī to ir atsaucis pirms Federālās [migrācijas un bēgļu lietu] pārvaldes lēmuma pieņemšanas. [..]”

23.

FB ir Afganistānas valstspiederīgais, kurš 2021. gada 25. augustā 19 gadu vecumā ieceļoja Vācijā un 2021. gada 6. septembrī tika reģistrēts kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs. Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde lūdza Rumāniju uzņemt viņu atpakaļ, pamatojoties uz to, ka FB iepriekš bija iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu 2021. gada 6. augustā, bet vēlāk esot to netieši atsaucis ( 18 ).

24.

Runājot par uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, kas viņam tika nodrošināti kopš 2021. gada septembra – FB tika izmitināts pirmās uzņemšanas centrā, kas atrodas Šveinfurtes apriņķī. Viņš saņēma Uzņemšanas materiālo nosacījumu likuma 3. un 3.a pantā paredzētos pabalstus natūrā, proti, apsildītu un labi uzturētu mājokli, pārtiku, apģērbu, elektroenerģiju mājsaimniecībai, ķermeņa kopšanas un higiēnas produktus, kā arī piekļuvi bezvadu lokālajam tīklam. Turklāt viņš saņēma arī finansiālu pabalstu, kas paredzēts “personīgo pamatvajadzību” apmierināšanai; tas laikposmā no 2021. gada 6. septembra līdz 30. septembrim bija 101,25 EUR un, sākot no 2021. gada oktobra, – 121,50 EUR mēnesī ( 19 ).

25.

Pēc tam, kad Rumānija bija akceptējusi FB atpakaļuzņemšanu, Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde 2021. gada 25. oktobrī pieņēma lēmumu par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību un uzdeva viņu pārsūtīt uz šo dalībvalsti ( 20 ). Par šīs pārsūtīšanas gala termiņu bija noteikts 2021. gada 22. aprīlis. FB par pārsūtīšanas lēmumu iesniedza pārsūdzību, kura ar Verwaltungsgericht Würzburg (Vircburgas Administratīvā tiesa, Vācija) spriedumu 2021. gada 21. decembrī tika noraidīta.

26.

Pēc FB uzklausīšanas Šveinfurtes apriņķis ar 2021. gada 9. decembra lēmumu FB nodrošinātos materiālos uzņemšanas nosacījumus pasliktināja, balstoties uz Uzņemšanas materiālo nosacījumu likuma 1.a panta 7. punktu ( 21 ). Šis lēmums bija piemērojams laikposmā no 2022. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam. Tātad no 2022. gada 1. janvāra FB saņēma pabalstus natūrā, kas apmierināja viņa vajadzību pēc mājokļa, pārtikas, apkures, ķermeņa kopšanas un veselības aprūpes, kā arī slimības gadījumā – medicīniskās palīdzības pakalpojumus. Toties viņš zaudēja iespēju saņemt pabalstus, kas paredzēti, lai apmierinātu, pirmkārt, viņa “pamatvajadzību” pēc apģērba, kā arī mājsaimniecības ikdienas un patēriņa precēm un, otrkārt, viņa “personīgās pamatvajadzības”, kas minētas šī likuma 3. panta 1. punkta otrajā teikumā, proti, segtu izdevumus par transportu, saziņu, atpūtu, izklaidi, kultūras patēriņu, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumiem, kā arī citām precēm un pakalpojumiem. No strīdīgā lēmuma, kas kā pielikums pievienots Tiesas rīcībā esošajiem valsts lietas materiāliem, izriet, ka FB nav atsaucies uz īpašiem apstākļiem, kuri pamatotu šo citu pabalstu piešķiršanu. Pārsūtīšanu, kas sākotnēji bija plānota 2022. gada 19. janvārī un pēc tam – 2022. gada 2. martā, nevarēja veikt iemeslu dēļ, kuros nav vainojams FB, jo kara Ukrainā dēļ Rumānija kopš 2022. gada 1. marta vairs neakceptē pārsūtīšanas uz šo dalībvalsti. 2022. gada 23. februārī FB tika pārsūtīts uz citu apriņķi, kur viņam tika piemēroti nosacījumi, kas šajā lietā nav apstrīdēti. Tātad nav strīda par to, ka šajā lietā strīdīgais laikposms ilga no 2022. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 22. februārim.

27.

FB cēla prasību Sozialgericht Würzburg (Vircburgas Sociālo lietu tiesa, Vācija), lai iegūtu labvēlīgākus uzņemšanas materiālos nosacījumus un, konkrētāk, finansiālu pabalstu pamatvajadzību apmierināšanai šajā strīdīgajā laikposmā.

28.

Lai gan šī tiesa ar 2023. gada 20. janvāra spriedumu šo prasību noraidīja, toties Bayerisches Landessozialgericht (Bavārijas federālās zemes Sociālo lietu tiesa, Vācija) ar 2023. gada 31. maija spriedumu to apmierināja, pamatojoties uz to, ka Uzņemšanas materiālo nosacījumu likuma 1.a panta 7. punktā paredzētais ierobežojums prasīja pierādīt pienākumam pretēju rīcību, bet tas šajā lietā nebija konstatēts. Tāpēc Šveinfurtes apriņķis par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) iesniedzējtiesā.

29.

Šādos apstākļos Bundessozialgericht (Federālā sociālo lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza FB, Austrijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki un ieinteresētās personas (izņemot Beļģijas valdību) piedalījās tiesas sēdē, kura tika noturēta 2025. gada 4. septembrī un kurā tie arī atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem mutvārdu atbildes sniegšanai.

31.

Ņemot vērā tiesas sēdē Tiesā notikušo diskusiju saturu, man šķiet lietderīgi formulēt ievada apsvērumu par iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu tvērumu.

32.

Vācijas valdība Tiesas sēdē apgalvoja, ka Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta a) apakšpunkts, ciktāl ar to attiecīgajai personai piešķirtas tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz brīdim, kad kļūst zināms pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības vai pārskatīšanas rezultāts, esot jāinterpretē kā šķērslis Direktīvas 2013/33 piemērošanai. Šīs valdības ieskatā, tā kā attiecībā uz FB pieņemtais pārsūtīšanas lēmums ir kļuvis galīgs, viņam vairs nebija tiesību uzturēties Vācijas teritorijā un tāpēc uz viņu vairs neattiecās šīs direktīvas piemērošanas joma, kā tā definēta šīs direktīvas 3. panta 1. punktā, pat ja pārsūtīšana faktiski nebija veikta.

33.

Norādīšu, ka Vācijas valdība rakstveida apsvērumos šo argumentu nav izvirzījusi un tā izvērtēšana, manuprāt, pārsniedz iesniedzējtiesas noteiktos strīda ietvarus. Proti, tā pamatojas uz pieņēmumu, ka uz FB aplūkotajā laikposmā attiecas Direktīvas 2013/33 piemērošanas joma, neņemot vērā viņa iesniegtās lēmuma par pārsūtīšanu uz Rumāniju pārsūdzības noraidīšanu un tā galīgo raksturu. Šajā kontekstā šī tiesa vienīgi vaicā Tiesai par šīs direktīvas 17. panta 2. un 5. punkta un 20. panta interpretāciju attiecībā uz to, kāds tvērums ir šim pieteikuma iesniedzējam atzītajām tiesībām uz uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, kas viņam sniegtu atbilstošu dzīves līmeni. Atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai pašas valsts tiesas ziņā ir noteikt to jautājumu priekšmetu, kurus tā vēlas uzdot Tiesai ( 22 ).

34.

Šādos apstākļos domāju, ka Tiesa nevar paplašināt iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu priekšmetu, izvērtējot tos no Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta skatpunkta un mēģinot noskaidrot, vai šajā tiesību normā paredzētā tiesību aizsardzības līdzekļa izsmelšanas dēļ FB vairs nav bijis tiesību uzturēties Vācijas teritorijā, pat ja pārsūtīšanas lēmums nebija izpildīts, un tāpēc uz viņu vairs nav attiekusies Direktīvas 2013/33 piemērošanas joma. Tā kā šis jautājums ievērojami pārsniedz šīs tiesas noteiktās robežas, domāju, ka Tiesai ir jāinterpretē tikai tās šīs direktīvas normas, kuras minētā tiesa ir skaidri norādījusi.

35.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmā daļa un 5. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru kompetentā iestāde atteic iespēju saņemt pabalstus – kas paredzēti, lai apmierinātu vajadzību pēc apģērba, mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm, un ko izsniedz natūrā vai finansiālu pabalstu veidā – tādiem pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem pieņemts pārsūtīšanas lēmums saskaņā ar Dublinas III regulu, ja vien viņi nepierāda īpašu apstākļu pastāvēšanu.

36.

Šis jautājums prasa analizēt attieksmi, kas uzņemošajai dalībvalstij jāpiemēro pret pieteikuma iesniedzēju, kuru paredzēts pārsūtīt uz dalībvalsti, kas atbildīga par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, pirms tiek izvērtēts, kāds tvērums ir Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajā daļā ietvertajai prasībai par atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanu. Šo izvērtējumu veikšu no tāda pieteikuma iesniedzēja skatpunkta, kuram – kā FB – nebija pašam savu līdzekļu, kā ticis precizēts tiesas sēdē.

37.

Saskaņā ar Direktīvas 2013/33 17. panta nosaukumu tajā formulēti vispārīgie uzņemšanas materiālie nosacījumi.

38.

Šī panta 2. punktā definēts ar uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem saistīto pasākumu priekšmets un mērķis, prasot dalībvalstīm, lai šie pasākumi “pieteikuma iesniedzējiem” sniegtu atbilstošu dzīves līmeni, kas nodrošina viņu iztiku un aizsargā viņu fizisko un garīgo veselību.

39.

Savukārt minētā panta 5. punktā definēti noteikumi, kas piemērojami šajā nolūkā izsniegto finansiālo pabalstu vai talonu apmēra noteikšanai, precizējot, ka dalībvalstis pieteikuma iesniedzējiem var paredzēt mazāk labvēlīgu attieksmi nekā tās pilsoņiem, jo īpaši, ja materiālais atbalsts daļēji tiek sniegts natūrā vai ja ar [pabalstu] līmeņiem, kurus piemēro to pilsoņiem, cenšas nodrošināt augstāku dzīves standartu par to, kas Direktīvā 2013/33 paredzēts pieteikuma iesniedzējiem.

40.

Iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai papildus atļautajai atšķirīgajai attieksmei pret pieteikuma iesniedzēju un valsts pilsoni uzņemošā dalībvalsts turklāt var piemērot atšķirīgu attieksmi pret pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem pieņemts lēmums par pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kas atbildīga par viņu pieteikuma izskatīšanu, jo pret pēdējiem minētajiem piemērotā attieksme ir mazāk labvēlīga nekā pret citiem pieteikuma iesniedzējiem.

41.

No Direktīvas 2013/33 mērķa un formulējuma, kādā tas izteikts, skatpunkta nav nekādu šaubu, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies ieviest atbalsta sniegšanas režīmu, kuru pielāgo atkarībā no situācijas un kurā pieteikuma iesniedzēja uzņemšanas kārtība realitātē būtu atkarīga no tā, vai dalībvalsts, kurā viņš atrodas, ir dalībvalsts, kas pieņems galīgo lēmumu par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Izņemot īpašās normas, ko šis likumdevējs skaidri paredzējis attiecībā uz mazāk aizsargātām personām (šīs direktīvas 21.–25. pants), aizturētām personām (minētās direktīvas 10. pants) vai arī personām, kurām piemērotas sankcijas viņu rīcības dēļ (šīs pašas direktīvas 20. pants), neviens elements – vai tas būtu tekstuāls, kontekstuāls vai teleoloģisks – neļauj noteikt šādu atšķirīgu attieksmi.

42.

Pirmkārt, saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām neviens no kopējās Eiropas patvēruma sistēmas instrumentiem nenosaka īpašu juridisko statusu pieteikuma iesniedzējam, attiecībā uz kuru pieņemts pārsūtīšanas lēmums vai kuram nav paredzēts īpašs tiesiskais režīms ( 23 ).

43.

Tādējādi, runājot par Direktīvu 2013/33, spriedumā IPAT Tiesa jau ir atzinusi, ka “pieteikuma iesniedzēji, uz kuriem attiecas ar Dublinas III regulu ieviestās “procedūr[a]s saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumiem”, acīmredzami ietilpst šīs direktīvas [..] piemērošanas jomā attiecībā uz personām” ( 24 ) un ka tajā nav veikts nekāds nošķīrums, atkarībā no tā vai uz pieteikuma iesniedzēju attiecas vai neattiecas pārsūtīšanas procedūra ( 25 ). Tiesa norādīja, ka Savienības likumdevējs minētās direktīvas 2. panta b) punktā ietverto jēdzienu “pieteikuma iesniedzējs” lieto vienveidīgi un transversāli un šajā direktīvā paredzēta “tikai viena personu, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, kategorija”, kas ietver visus trešo valstu valstspiederīgos un bezvalstniekus, kuri iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par ko vēl nav pieņemts galīgais lēmums ( 26 ). Tā kā ar pārsūtīšanas lēmumu netiek pieņemts galīgais lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Tiesa uzskatīja, ka šāda lēmuma pieņemšana nevar izraisīt to, ka attiecīgajai personai tiek atņemts “pieteikuma iesniedzēja” statuss šīs tiesību normas izpratnē, kā arī ar šo statusu saistītās tiesības ( 27 ). Tātad, jākonstatē, ka šīs pašas direktīvas 17. panta 2. punktā runāts par “pieteikuma iesniedzējiem”, tos nekādi nenošķirot.

44.

Otrkārt, Direktīvas 2013/33 mērķis ir nevis garantēt pieteikuma iesniedzēju integrāciju uzņemošajā dalībvalstī, bet gan nodrošināt viņu tiešo pamatvajadzību efektīvu apmierināšanu, lai atbilstoši šīs direktīvas 11. un 35. apsvērumam nodrošinātu viņu pamattiesību ievērošanu.

45.

Šajā kontekstā Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgi Hartas 1. un 18. pantā atzīto cilvēka cieņas un patvēruma tiesību ievērošana ir obligāta ne tikai attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kuri atrodas par viņu pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts teritorijā, bet arī attiecībā uz tiem pieteikuma iesniedzējiem, kuri gaida šīs valsts noteikšanu ( 28 ).

46.

Šī argumentācija jāpaplašina, to attiecinot arī uz pieteikuma iesniedzējiem, kuri gaida faktisko pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kas atbildīga par viņu pieteikuma izskatīšanu. Proti, pats jēdziens “uzņemšana” prasa ņemt vērā objektīvu kritēriju, proti, vietu, kur atrodas pieteikuma iesniedzējs, nevis Dublinas III regulā formulēto noteikumu un ar tiem saistītās prakses kopumu, no kā izriet, ka attiecībā uz pārsūtīšanas datumu un tās īstenošanu galu galā saglabājas nenoteiktība. Turklāt Tiesa to ļoti pamatoti uzsvērusi, atgādinot, ka noteiktu uzņemšanas materiālo nosacījumu liegšana nevar tikt attaisnota no atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras īsuma skatpunkta, ņemot vērā ar (atpakaļ)uzņemšanas un pārsūtīšanas procedūru saistītos termiņus, kas formulēti Dublinas III regulas 21.–25. pantā un 29. pantā, kā arī situāciju, kad pārsūtīšana nav īstenota noteiktajos termiņos ( 29 ). To ilustrē šī lieta – ne tikai tāpēc vien, ka maksimālais termiņš, kurā bija jāpiemēro pārsūtīšanas lēmums, bija seši mēneši – un tas ir ārkārtīgi ilgs laikposms, ja pieteikuma iesniedzējs, kurš nav finansiāli neatkarīgs, nesaņem ne palīdzību nodrošināšanai ar apģērbu, ne dienasnaudu –, bet šis lēmums turklāt nav arī izpildīts.

47.

Ja pieteikuma iesniedzējiem tiktu liegti uzņemšanas materiālie nosacījumi, pamatojoties uz to, ka viņi neatrodas “īstajā vietā” saskaņā ar Dublinas III regulā formulētajiem atbildības kritērijiem, netiktu ievērotas viņu pamattiesības. Objektīvi viņi ir līdzīgā situācijā kā pieteikuma iesniedzēji, kuri uzturas dalībvalstī, kas atbildīga par viņu pieteikumu, vai gaida šīs valsts noteikšanu. Viņu vajadzības ir identiskas: kaut gan uz viņiem neattiecas sadarbības pienākumi, ko uzliktu viņu pieteikuma izskatīšana, viņiem tomēr ir nepieciešamība pēc mājokļa, pārtikas, apģērba un pēc tā, lai viņu rīcībā būtu naudas summa, kas viņiem ļautu saglabāt minimālu cieņu un neatkarību un izmantot viņiem Direktīvā 2013/33 atzītās tiesības.

48.

Ar šādu pieeju netiktu ievērots arī Direktīvas 2013/33 mērķis, kā tas pausts tās 8. apsvērumā: “Visā Savienībā nodrošinā[t] vienādu attieksmi pret pieteikuma iesniedzējiem [, piemērojot šo direktīvu,] visos procedūru posmos un visu veidu procedūrās saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, visās tajās vietās un iestādēs, kur uzņem pieteikuma iesniedzējus, un tikmēr, kamēr vien viņiem ir atļauts palikt dalībvalstu teritorijā kā pieteikuma iesniedzējiem” ( 30 ). Pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanas un (atpakaļ)uzņemšanas procedūra, kuru saskaņā ar Dublinas III regulu īsteno dalībvalsts, kas atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu, pēc būtības ir “procedūra saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumiem” ( 31 ). Turklāt no šīs regulas 11. apsvēruma kopsakarā ar 20. panta 5. punktu interpretācijas izriet, ka Direktīvā 2013/33 paredzētie uzņemšanas standarti ir piemērojami atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūrā, un šī procedūra beidzas tikai brīdī, kad šī valsts ir uzņēmusi pieteikuma iesniedzēju (atpakaļ). Tiesa to ir apstiprinājusi spriedumā IPAT, atzīdama, ka attiecīgās dalībvalsts pienākums nodrošināt pieteikuma iesniedzējam uzņemšanas nosacījumus “beidzas tikai brīdī, kad šī persona tiek galīgi pārsūtīta uz pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti” ( 32 ).

49.

Visbeidzot, treškārt, atzīt, ka uzņemošā dalībvalsts var ieviest pārtraukumu atbalsta sniegšanā pieteikuma iesniedzējiem, pamatojoties uz to, ka tā nav dalībvalsts, kas atbildīga par viņu pieteikuma izskatīšanu, būtu pretrunā kopējās Eiropas patvēruma sistēmas mērķim, attiecinot uz ievērojamu pieteikuma iesniedzēju daļu valsts standartus, kuri ir daudz mazāk labvēlīgi par šajā sistēmā paredzētajiem saskaņotajiem noteikumiem. Šāds pasākums acīmredzami neļautu “nodrošināt [Dublinas III regulā] un citos attiecīgos juridiskos patvēruma jomas instrumentos paredzētās aizsardzības un tiesību nepārtrauktību”, ko Savienības likumdevējs vēlas panākt šīs regulas 31. pantā.

50.

Tāpēc no šo elementu skatpunkta uzskatu, ka Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajai daļai un 5. punktam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru pret pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz ko ir pieņemts lēmums par pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kura atbildīga par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, tiek piemērota mazāk labvēlīga attieksme nekā pret citiem pieteikuma iesniedzējiem.

51.

Tagad jāizvērtē iesniedzējtiesas uzdotā pirmā jautājuma otrais aspekts – vai minētā dalībvalsts sniedz pieteikuma iesniedzējiem atbilstošu dzīves līmeni, kas nodrošina iztiku un aizsargā fizisko un garīgo veselību, ja tā minētajiem liedz iespēju saņemt palīdzību nodrošināšanai ar apģērbu un dienasnaudu, kura paredzēta mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa preču iegādes izmaksu segšanai?

52.

Atgādināšu, ka Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajā daļā formulēts princips, ka ar uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem saistītajiem valsts pasākumiem jāsniedz pieteikuma iesniedzējiem atbilstošs dzīves līmenis, kas nodrošina iztiku un aizsargā fizisko un garīgo veselību.

53.

Lai noteiktu šajā tiesību normā prasītās atbalsta sniegšanas tvērumu un kārtību, iesniedzējtiesa aicina Tiesu precizēt prasības par atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanu tvērumu un to pienākumu saturu, kas no tās izriet dalībvalstīm.

54.

Ekonomikas tiesībās jēdziens “dzīves līmenis” attiecas uz personas vai personu grupas ekonomisko un sociālo labklājību un it īpaši uz tās spēju apmierināt savas pamatvajadzības un mazāk būtiskās vajadzības. Direktīvā 2013/33 Savienības likumdevējs atsaucas gan uz prasību par “atbilstoša” dzīves līmeņa nodrošināšanu, gan uz prasību par “cilvēka cienīga” dzīves līmeņa saglabāšanu, taču nav definējis šo prasību tvērumu. Šī tiesa tāpēc vēlas noskaidrot, vai starp tām iespējams vilkt paralēles.

55.

Pirmām kārtām, Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmā daļa neietver nevienu skaidru norādi uz dalībvalstu tiesībām noteikt jēdziena “atbilstošs dzīves līmenis” nozīmi un tvērumu. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, šim jēdzienam jāsniedz autonoma un vienveidīga interpretācija, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un šīs direktīvas mērķus ( 33 ).

56.

Tieši saskaņā ar šo metodi Tiesa Direktīvas 2013/33 20. panta 5. punktā formulētās prasības par cilvēka cienīga dzīves līmeņa saglabāšanu tvērumu definējusi tādējādi, ka tā aizliedz dalībvalstīm radīt pieteikuma iesniedzējam ekstrēmas nabadzības situāciju, kurā tam nebūtu iespējams apmierināt viselementārākās vajadzības, tādas kā vajadzību pēc mājokļa, pārtikas, apģērba un mazgāšanās, un kura nodarītu kaitējumu tā fiziskajai vai garīgajai veselībai vai izraisītu tādu šīs personas situācijas lejupslīdi, kas nav saderīga ar [cilvēka] cieņu ( 34 ). Spriedumā Cimade un GISTI Tiesa jau bija atzinusi, ka pieteikuma iesniedzējam nevar liegt Direktīvā 2003/9 paredzēto obligāto uzņemšanas standartu aizsardzību pat uz laiku pēc tam, kad viņš iesniedzis pieteikumu, un pirms viņš tiek faktiski pārsūtīts, it īpaši, lai nerastos risks, ka varētu netikt ievērots šīs direktīvas mērķis un prasības, kas paredzētas Hartas 1. pantā, saskaņā ar kuru cilvēka cieņa ir jārespektē un jāaizsargā ( 35 ).

57.

Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajā daļā Savienības likumdevējs prasa, lai ar uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem saistītie pasākumi sniegtu nevis “cilvēka cienīgu” dzīves līmeni, bet gan “atbilstošu” dzīves līmeni.

58.

Norādīšu, ka dalībvalstīm šis dzīves līmenis jāsniedz ar pasākumiem, kas saistīti ar “uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem”, kuri tātad ir tā sastāvdaļas. Šie nosacījumi saskaņā ar Direktīvas 2013/33 2. panta g) punktā sniegto definīciju “ietver mājokli, pārtiku un apģērbu, kurus nodrošina natūrā vai kā finansiālus pabalstus vai talonus, vai kā šo trīs iespēju kombināciju, un dienasnaudu”. Lai gan Savienības likumdevējs piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz veidu, kādā minētie nosacījumi tiek piedāvāti, toties tas precīzi definē to saturu, identificējot vajadzības, kas jāapmierina. Kā liecina saikļa “un” lietojums, uzņemšanas materiālie nosacījumi ir kumulatīvi un jāuzskata par nesaraujami saistītiem, jo tie ir līdzeklis, lai sniegtu atbilstošu dzīves līmeni pieteikuma iesniedzējam, kurš nav finansiāli neatkarīgs. Šīs direktīvas 17. panta 2. punkta pirmās daļas kontekstā tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni tātad ir saprotams kā tiesību salikums un to izmantošana ir atkarīga no katra šī nosacījuma vienlaicīgas izpildes ( 36 ).

59.

Tāpēc dalībvalstis nevar paredzēt “pēc ēdienkartes principa” veidotu režīmu, svītrojot vai neparedzot kādu no šīm sastāvdaļām. Šajā ziņā norādīšu, ka Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmās daļas formulējums atšķiras no tā, kas lietots šīs direktīvas 17. panta 3. punktā, kurā dalībvalstīm ļauts nodrošināt “visus vai daļu” no minētajiem nosacījumiem, ja pieteikuma iesniedzējam ir pašam savi līdzekļi. No tā izriet, ka saskaņā ar minētās direktīvas 17. panta 2. punkta pirmo daļu dalībvalstis nevar izvairīties no tām noteiktā pienākuma apmierināt gan pieteikuma iesniedzēja vajadzību pēc mājokļa un pārtikas, gan viņa vajadzību pēc apģērba un izmaksāt viņam dienasnaudu.

60.

Otrām kārtām, jēdziens “atbilstošs” nozīmē tādu pabalstu piešķiršanu, kas pielāgoti, lai nodrošinātu nevis piekļuvi virknei ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību, bet gan pieteikuma iesniedzēja iztiku un viņa fiziskās un garīgās veselības aizsardzību. Direktīvas 2013/33 17. panta 3. punktā Savienības likumdevējs turklāt skaidri atsaucas uz līdzekļiem, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzēja “veselības stāvoklim atbilstošu dzīves līmeni un [iztiku]” ( 37 ). Tas ietver tādu pabalstu piešķiršanu, kuru saturs būtu pielāgots pieteikuma iesniedzēja individuālajai situācijai konkrētā sabiedrībā un konkrētā laika periodā ( 38 ). Šīs direktīvas 17. panta 5. punkta formulējums šajā ziņā sniedz īpašu skaidrību, jo tajā tādēļ prasīts, lai, nodrošinot uzņemšanas materiālos nosacījumus, izsniegto finansiālo pabalstu vai talonu apmērs tiktu noteikts “pamatojoties uz līmeni(‑ņiem), kuru(‑us) attiecīgā dalībvalsts izveidojusi”. Savukārt, ja palīdzība nodrošināšanai ar apģērbu tiek sniegta natūrā, domāju, ka tai jāļauj pieteikuma iesniedzējam gūt piekļuvi apģērbam un apaviem, kas saprātīgi vērtējami kā pieklājīga izskata, ir atbilstoši dzimumam un vecumam, kā arī sezonai un ir pietiekamā daudzumā.

61.

Tātad no šo tekstuālo elementu skatpunkta Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajā daļā minētā prasība par atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanu, lai gan tā attiecas uz pieteikuma iesniedzēja pamatvajadzībām, pārsniedz tiesības uz izdzīvošanu vien. Viņam jābūt iespējai dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi ar piekļuvi resursiem, kas ir pietiekami un pielāgoti, lai apmierinātu viņa vajadzību pēc mājokļa, pārtikas, apģērba un aprūpes, kā arī lai viņam sniegtu minimālu neatkarību konkrētā sabiedrībā un konkrētā laika periodā ( 39 ).

62.

Šīs tiesību normas konteksts ļauj apstiprināt interpretāciju, saskaņā ar kuru šai prasībai ir daudz plašāka materiālā piemērošanas joma nekā tā, kas attiecas uz cilvēka cienīga dzīves līmeņa saglabāšanu.

63.

Proti, prasība par atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanu iekļaujas uzņemšanas materiālo nosacījumu piešķiršanas – kuras kārtība definēta Direktīvas 2013/33 17. pantā – kontekstā, toties prasība par cilvēka cienīga dzīves līmeņa saglabāšanu iekļaujas šīs direktīvas 20. pantā paredzētās šo nosacījumu pasliktināšanas vai pat atteikšanas kontekstā ( 40 ). Pēdējā minētā prasība tātad ir izņēmums, kas piemērojams tikai situācijās, kuras raksturo tiesību ļaunprātīga izmantošana vai tiesību normām pretrunā esoša rīcība no pieteikuma iesniedzēja puses. Prasot nodrošināt pieteikuma iesniedzēja neaizskaramību un cieņu, lai gan viņam ir atteikti visi vai daļa no uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, Savienības likumdevējs nosaka minimālo standartu, kuru dalībvalstis nedrīkst neievērot.

64.

Savukārt Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajā daļā minētā prasība par atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanu ir standarts un tai noteikti ir plašāks materiālais tvērums. Par to liecina 2014. gada 27. februāra spriedums Saciri u.c. ( 41 ), kurā Tiesa prasa, lai uzņemšanas materiālo nosacījumu līmenis, it īpaši šim nolūkam izmaksātā finansiālā palīdzība, būtu pietiekami, lai nodrošinātu “cilvēka cienīgu” un patvēruma meklētāju veselības stāvoklim “atbilstošu dzīves līmeni”.

65.

Visbeidzot, ja no Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punktā paredzētajiem uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem tiktu svītroti pabalsti, kas paredzēti, lai apmierinātu vajadzību pēc apģērba, mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm, acīmredzami netiktu ievēroti Savienības likumdevēja izvirzītie mērķi.

66.

Runājot par palīdzību nodrošināšanai ar apģērbu, ir atzīts, ka apģērbs vispār ir priekšnoteikums cilvēktiesību izmantošanai ( 42 ). Atgādināšu, ka Tiesas ieskatā vajadzība pēc apģērba ir “pamatvajadzība”, tāpat kā vajadzība pēc mājokļa un pārtikas, jo tā veicina cilvēka cieņas ievērošanu. Saplēstu un netīru apģērbu valkāšana turklāt ir visredzamākais un atmaskojošākais trūkuma aspekts. Apģērbs palīdz aizsargāt ne tikai attiecīgās personas garīgo veselību, bet acīmredzami piedalās arī fiziskās veselības aizsardzībā, jo pielāgots apģērbs aizsargā ķermeni no nelabvēlīgiem laikapstākļiem, aukstuma, lietus utt. Apģērbs ir arī līdzeklis, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzējam atzīto tiesību – tādu kā tiesību pārvietoties, iegūt profesionālo izglītību vai piekļūt darba tirgum – lietderīgo iedarbību.

67.

Runājot par dienasnaudu, arī tā ir būtisks uzņemšanas materiālo nosacījumu elements, jo, kā tiesas sēdē vairākkārt uzsvēra Komisija, dienasnauda pieteikuma iesniedzējam ļauj baudīt minimālu neatkarību. Šim pabalstam, ar ko pieteikuma iesniedzējs var brīvi rīkoties un kas ir paredzēts kā “kabatas nauda”, kuras apmērs atkarīgs no katras dalībvalsts, jāsniedz viņam iespēja iegādāties būtiskas ikdienas patēriņa preces, piemēram, ķermeņa higiēnas preces vai transporta biļetes. Kā norāda Eiropas Savienības Patvēruma aģentūra (EUAA) ( 43 ), šim pabalstam ir vairāki mērķi: pirmkārt, dot pieteikuma iesniedzējiem iespēju sasniegt iztikas minimuma līmeni, kas pārsniedz pamatvajadzības pēc mājokļa, pārtikas un apģērba; otrkārt, nodrošināt viņiem minimālo standartu līdzdalībai tās dalībvalsts sociālajā un kultūras dzīvē, kurā viņi dzīvo, un, treškārt, ļaut pieteikuma iesniedzējiem izjust zināmu finansiālu neatkarību ( 44 ). Piebildīšu, ka šis pabalsts pieteikuma iesniedzējiem arī dod iespēju izpildīt viņiem saistībā ar viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūru noteikto sadarbības pienākumu, atbildot uz dažādiem uzaicinājumiem un dodoties uz intervijām, kā arī ļauj viņiem izmantot viņiem atzītās tiesības, piemēram, iegūt profesionālo izglītību vai piekļūt veselības aprūpei.

68.

Šajā ziņā norādīšu, ka starptautiskajās tiesībās ir atzīts, ka tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni – tām atrodami arī tādi apzīmējumi kā tiesības uz “pietiekamu” vai “pienācīgu” dzīves līmeni – prasa, lai ikvienam būtu iespēja piekļūt ne tikai atbilstošam uzturam, mājoklim, apģērbam un nepieciešamajai medicīniskajai aprūpei un sociālajiem pakalpojumiem, bet arī citām ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kas nepieciešamas konkrētā sabiedrībā konkrētā laika periodā, piemēram, tiesībām uz izglītību vai arī tiesībām uz darbu ( 45 ). Precēm un pakalpojumiem jābūt pieejamiem pietiekamā daudzumā un kvalitātē, pielāgotiem dzimumam vai vecumam un no attiecīgās kultūras viedokļa piemērotiem. Tātad, lai gan pastāv atšķirīgi viedokļi par šo tiesību konkrēto tvērumu, ir atzīts, ka šīs tiesības ir saistītas ar citu tiesību – dažu mazāk imperatīvu par citām – īstenošanu, un to pamatā ir tiesības uz cilvēka cieņu ( 46 ). Tādējādi – no tīri ekonomiska viedokļa – Pasaules banka uzskata, ka atbilstošs dzīves līmenis nozīmē dzīvot virs attiecīgās sabiedrības nabadzības sliekšņa. Tās ieskatā atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšana prasa segt divu veidu izdevumus: obligātos izdevumus pārtikai un pirmās nepieciešamības preču iegādei un papildu izdevumus, kas atspoguļo izmaksas dalībai ikdienas dzīvē sabiedrībā un atšķiras atkarībā no valsts ( 47 ).

69.

Tātad no visiem šiem elementiem izriet, ka Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajā daļā formulētā prasība par atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanu ir pretrunā tam, ka dalībvalsts liedz pieteikuma iesniedzējam pabalstus, kas paredzēti, lai apmierinātu viņa vajadzību pēc apģērba, kā arī mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm.

70.

Tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā man šķiet vēl jo problemātiskāka tāpēc, ka tā balstīta uz šo pabalstu automātisku liegšanu.

71.

Šajā ziņā atgādināšu, ka Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmā daļa balstās uz principu, ka dienasnaudas un pabalsti, kas paredzēti, lai apmierinātu pieteikuma iesniedzēja vajadzību pēc mājokļa, pārtikas un apģērbs, tiek piešķirti. Šī principiālā piešķiršana ir vēl jo svarīgāka tāpēc, ka pieteikuma iesniedzējs nav finansiāli neatkarīgs un nevar uzreiz piekļūt darba tirgum, lai apmierinātu savas vajadzības un tādējādi nodrošinātu sev zināmu dzīves līmeni. Uzņemošā dalībvalsts visus vai daļu no šiem uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem var atteikt tikai šīs direktīvas 17. panta 3. punktā minētajā gadījumā, kad pieteikuma iesniedzējam ir pašam savi līdzekļi, vai tās 20. panta 1.–4. punktā minētajā gadījumā, kad viņš ir ļaunprātīgi izmantojis uzņemšanas sistēmu vai viņam noteiktas sankcijas izmitināšanas centra noteikumu nopietnu pārkāpumu vai vardarbīgas uzvedības dēļ.

72.

Tāds tiesiskais režīms kā šajā lietā aplūkotais ir balstīts uz principu, kas ir pretējs tam, uz kuru pamatojas Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmā daļa, jo ar to noteikts, ka pabalsti, kas paredzēti, lai apmierinātu pieteikuma iesniedzēja vajadzību pēc apģērba, kā arī mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm, principā tiek liegti. No debatēm tiesas sēdē izriet, ka administratīvais lēmums par tiesību uz šiem pabalstiem liegšanu ir automātisks, tiklīdz ir pieņemts pārsūtīšanas lēmums, un to pieņem, neapsverot pieteikuma iesniedzēja individuālo situāciju. Tātad minētajam ir jāiesniedz kompetentajai valsts iestādei pieteikums, kurā viņš var lūgt atjaunot palīdzību nodrošināšanai ar apģērbu tikai tad, ja pamato īpašu apstākļu pastāvēšanu ( 48 ). Šajā gadījumā man šķiet, ka strīdīgais lēmums pieņemts, iepriekš neveicot individuālu izvērtējumu, kas ļautu novērtēt FB vajadzības un sekas, kādas palīdzības nodrošināšanas ar apģērbu un finansiālā pabalsta liegšana izraisītu attiecībā uz viņa uzturēšanās valsts teritorijā turpināšanu.

73.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmā daļa un 5. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pieteikuma iesniedzējam automātiski tiek liegti pabalsti – kas paredzēti, lai apmierinātu viņa vajadzību pēc apģērba, kā arī mājsaimniecības ikdienas lietošanas un patēriņa precēm –, pamatojoties tikai uz to, ka attiecībā uz viņu pieņemts pārsūtīšanas lēmums saskaņā ar Dublinas III regulu.

74.

Iesniedzējtiesa otro prejudiciālo jautājumu uzdod gadījumā, ja pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums neatbilstu Direktīvas 2013/33 17. panta 2. punkta pirmajā daļā un 5. punktā formulētajai prasībai par atbilstoša dzīves līmeņa nodrošināšanu.

75.

Ar tajā ietvertajiem trim apakšjautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tādu režīmu kā šajā lietā aplūkotais var pamatot, balstoties uz Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru uzņēmēja dalībvalsts uzņemšanas materiālos nosacījumus var pasliktināt, ja pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis turpmāku pieteikumu, kā definēts Direktīvas 2013/32 2. panta q) punktā. Šīs tiesas ieskatā Vācijā iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums varētu būt “turpmāks pieteikums” pēdējās minētās tiesību normas izpratnē. Taču ne vienā, ne otrā no šīm tiesību normām neesot norādīts, vai turpmāks pieteikums konstatējams arī gadījumā, kad iesaistītas vairākas dalībvalstis. Turklāt minētā tiesa vaicā, vai šāda sistēma atbilst minētās direktīvas 20. panta 5. un 6. punktā skaidri paredzētajām garantijām, it īpaši attiecībā uz cilvēka cieņas ievērošanu.

76.

Uzreiz jāmin, ka šie jautājumi Tiesai tika uzdoti, pirms tā sniedza būtiskus paskaidrojumus par jēdzienu “turpmāks pieteikums” spriedumā Khan Yunis un Baabda, uz kuru norādīšu.

77.

Šajā spriedumā Tiesa būtībā apstiprināja, ka jēdziens “turpmāks pieteikums”, kā tas definēts Direktīvas 2013/32 2. panta q) punktā, ir attiecināms uz situāciju, kad pieteikuma iesniedzējs iesniedz jaunu pieteikumu pēc tam, kad cita dalībvalsts jau pieņēmusi lēmumu par pieteikumu, kuru viņš iesniedzis iepriekš ( 49 ). Tomēr Tiesa īpaši precizēja, ka pirmajai dalībvalstij, kurā pieteikuma iesniedzējs iesniedzis pieteikumu, jābūt par šo pieteikumu pieņēmušai “galīgo lēmumu” šīs direktīvas 2. panta e) punkta izpratnē ( 50 ).

78.

Taču no iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertās informācijas izriet, ka jaunais pieteikums, ko FB 2021. gada 6. septembrī iesniedza Vācijā, nevar tikt kvalificēts kā “turpmāks pieteikums” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē, un šī iemesla dēļ Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts nav piemērojams. Tādējādi visi tiesas sēdes dalībnieki ir vienisprātis par to, ka minētais pieteikums tika iesniegts, pirms bija pieņemts galīgais lēmums par pieteikumu, ko viņš iepriekš – 2021. gada 6. augustā – bija iesniedzis Rumānijā un pēc tam netieši atsaucis.

79.

Četru nedēļu termiņš acīmredzami bija pārāk īss, lai Rumānijas iestādes varētu veikt pilnīgu šī pirmā pieteikuma izskatīšanu, ļaujot tām noteikt, vai FB atbilst bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumiem.

80.

Turklāt lēmums par FB Vācijā iesniegtā pieteikuma nepieņemamību tika pieņemts pirms bija beidzies deviņu mēnešu termiņš, ko dalībvalstis Direktīvas 2013/32 28. panta 2. punktā aicinātas ievērot, pirms izskatīt jaunu pieteikumu kā turpmāku pieteikumu pirmā pieteikuma netiešas atsaukšanas gadījumā.

81.

Visbeidzot – saprotu, ka Vācija saskaņā ar Dublinas III regulas 20. panta 5. punktu un 23. panta 1. punktu ir konstatējusi Rumānijas atbildību un lūgusi, balstoties uz šīs regulas 18. panta 1. punkta c) apakšpunktu, uzņemt FB atpakaļ, ar pamatojumu, ka viņš bija iesniedzis jaunu pieteikumu Vācijas iestādēm pēc tam, kad bija netieši atsaucis pieteikumu, ko iepriekš bija iesniedzis Rumānijas iestādēm. Rumānija akceptēja uzņemt attiecīgo personu atpakaļ, balstoties uz šo pantu. Taču, manuprāt, šī pamata priekšnoteikums ir, ka pirmais pieteikums nav noraidīts un tāpēc – ka nav pieņemts galīgais lēmums ( 51 ).

82.

Šādos apstākļos ierosinu Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkts, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā, jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “turpmāks pieteikums” nav attiecināms uz situāciju, kad pieteikuma iesniedzējs dalībvalstī iesniedz jaunu pieteikumu, pirms cita dalībvalsts ir pieņēmusi galīgo lēmumu par pieteikumu, ko viņš iesniedzis iepriekš.

83.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundessozialgericht (Federālā sociālo lietu tiesa, Vācija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: