Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA

DĪNA ŠPĪLMANA [DEAN SPIELMANN] SECINĀJUMI,

sniegti 2025. gada 13. novembrī (1)

Lieta C‑523/24

Sociedad Civil Catalana, Asociación Cívica y Cultural (SCC),

Ministerio Fiscal,

pret

RAS,

AAT,

IGA,

ARMG,

ANMG,

NMF,

ARM,

LBC

RFB,

FHM,

MMT,

MOQ,

MOP,

ASD,

JTN,

JNB,

TPR,

OJV,

RRR,

DBC,

JGV,

EAC,

EH,

MKEK,

SML,

AVO,

MAB,

JMSI,

LPG,

ASA,

CPC,

ACO,

AMC,

ACJ,

FGS

(Tribunal de Cuentas (Revīzijas palāta, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu))

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts līdzekļu pārvaldība saistībā ar Katalonijas neatkarības kustību – Grāmatvedības atbildības process – Konstitutīvā likuma 1/2024 par amnestiju, lai veicinātu institucionālo, politisko un sociālo normalizāciju Katalonijā, saderība ar Savienības tiesībām – LESD 325. pants – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Tiesas kompetence – Maksimālais divu mēnešu termiņš amnestijas piemērošanai – Tā lietas dalībnieka tiesības tikt uzklausītam, kas cēlis actio popularis – Tiesvedības neapturēšana un aizsardzības pasākumu piespiedu atcelšana lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas gadījumā

Satura rādītājs

I. Ievads

II. Tiesiskais regulējums

A. Savienības tiesību akti

B. Spānijas tiesības

1. Konstitūcija

2. Konstitutīvais likums 2/1982 par TCU

3. Likums 7/1988 par TCU darbību

4. Konstitutīvais likums 6/1985 par tiesu varu

5. Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu

6. LOA

III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

IV. Juridiskā analīze

A. Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību: vai [TCU] ir “tiesa” saskaņā ar LESD 267. pantu?

B. Par prejudiciālajiem jautājumiem

1. Ievada apsvērumi: amnestija un Savienības tiesības

2. Par Savienības finanšu interešu apdraudējumu (pirmais, trešais, ceturtais un piektais jautājums)

a) Par pirmo jautājumu

b) Par trešo, ceturto un piekto jautājumu

3. Par LOA atbilstību tiesiskumam (otrais, sestais, septītais un astotais jautājums)

a) Par Tiesas kompetenci

b) Par pieņemamību

c) Par lietas būtību

1) Ievada apsvērumi

2) Par otro jautājumu

3) Par septīto jautājumu

4) Par sesto un astoto jautājumu

V. Secinājumi

I.      Ievads

1.        Jēdziens “amnestija” celies no grieķu valodas vārda ἀμνηστία (amnēstía), kas tāpat kā jēdziens “amnēzija”, ar kuru tam ir līdzīga etimoloģija (2), ietver aizmiršanas ideju (3). Taču līdzība ar to arī beidzas: amnēzija ir piedzīvots, neapzināts notikums, slimība vai atmiņas traucējums, kas dažkārt rodas no pagātnes realitātes noliegšanas. Savukārt amnestija ir politiskas izvēles rezultāts, proti, izvēle aizmirst, un tā nav nedz neapzināta, nedz gadījuma, bet – gluži pretēji – apzināta un tiesiska darbība. Tā ir kolektīva apžēlošana, ko piemēro suverēna vara, parasti par pretvalstisku noziedzīgu nodarījumu (4). Runa ir par tādu konfliktu risināšanu, ko radījuši notikumi, kuri izraisījuši politisku un sociālu plaisu konkrētas tautas vidū, un “jaunas lappuses pāršķiršanu” (5).

2.        Tādējādi amnestija ir sarežģīts pasākums, ko pieņem ar mērķi piedot noziedzīgus nodarījumus, un tā var būt instruments sodu nepiemērošanai. Amnestijas izsludināšana tādējādi rada delikātu diskusiju – vai tā nesekmē nevienlīdzību, kas ir pretrunā taisnīguma idejai (6)? Vai tā ir taisnīguma izpausme, kas “tiek iesaistīta” (7) pēc sociālo konfliktu izcelšanās?

3.        2024. gada 10. jūnijā Cortes Generales (Spānijas parlaments) pieņēma Ley Orgánica 1/2024 de amnistía para la normalización institucional, política y social en Cataluña (2024. gada 10. jūnija Konstitutīvais likums 1/2024 par amnestiju, lai veicinātu institucionālo, politisko un sociālo normalizāciju Katalonijā; turpmāk tekstā – “LOA”) (8). LOA materiālais un laika tvērums attiecas uz darbībām, par ko iestājas kriminālatbildība, administratīvā atbildība vai atbildība par valsts līdzekļu pārvaldību un kas veiktas Katalonijas neatkarības referenduma kontekstā, kā arī par darbībām, kas veiktas Katalonijas neatkarības procesa kontekstā.

4.        LOA – un to nevar noliegt – izraisīja plašas un neapturamas debates politiskajās aprindās, iestādēs, tiesu sistēmā, akadēmiskajās aprindās un vēl plašāk – Spānijas sabiedrībā.

5.        No juridiskā viedokļa jautājums par LOA likumību nesen tika nodots Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija), iesniedzot konstitucionālu sūdzību. Izņemot divas tiesību normas, tā ar 2025. gada 26. jūnija spriedumu (9) atzina LOA par atbilstošu Constitución española (Spānijas Konstitūcija; turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) (10).

6.        Šajā kontekstā Tribunal de Cuentas (Revīzijas palāta, Spānija; turpmāk tekstā – “TCU”) vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par atsevišķu tiesību normu, kuras regulē aplūkotās amnestijas piemērošanu, saderību ar Savienības finanšu interešu aizsardzību, kas konkrēti paredzēta LESD 325. pantā, un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kurš nostiprināts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā.

7.        Šī lieta, kurai ir nenoliedzama konstitucionāla ietekme uz Savienības tiesībām, sniegs Tiesai iespēju lemt par tiešām neaplūkotu jautājumu attiecībā uz amnestijas likuma, ko pieņēmusi kāda no Savienības dalībvalstīm, pārbaudi tiesā un šīs pārbaudes apjomu.

II.    Tiesiskais regulējums

A.      Savienības tiesību akti

8.        Šajā lietā nozīme ir LESD 267. un 325. pantam, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam, kā arī LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantam.

B.      Spānijas tiesības

1.      Konstitūcija

9.        Konstitūcijas 136. pantā noteikts:

“1.      [TCU] ir augstākā iestāde, kas ir atbildīga par valsts, kā arī publiskā sektora līdzekļu un saimnieciskās pārvaldības revīziju.

Tā ir tieši pakļauta Cortes Generales [Spānijas parlaments] un pilda tos pienākumus saistībā ar valsts līdzekļu pārbaudi un uzraudzību, kurus tai deleģējis parlaments.

2.      Valsts un publiskā sektora līdzekļu izlietojumu uzrauga un pārbauda [TCU].

[TCU], neskarot tās pilnvaras, iesniedz Cortes Generales [Spānijas parlaments] gada ziņojumu, kurā attiecīgā gadījumā norāda izdarītos pārkāpumus vai iestājušos atbildību.

3.      [TCU] locekļiem ir tāda pati neatkarība un atcelšanas neiespējamība, un tie ir pakļauti tādām pašām darbu savienošanas aizlieguma prasībām kā tiesneši.

4.      Atsevišķs konstitutīvs likums nosaka [TCU] sastāvu, organizāciju un funkcijas.”

2.      Konstitutīvais likums 2/1982 par TCU

10.      1982. gada 12. maija Ley Orgánica 2/1982 del Tribunal de Cuentas (Konstitutīvais likums 2/1982 par TCU; turpmāk tekstā –“LOTCU”) (11) 5. pantā noteikts, ka “[TCU] funkcijas veic pilnīgi neatkarīgi un ievērojot tiesību sistēmu”.

11.      LOTCU 15. pantā definēts grāmatvedības procesa apjoms attiecībā uz valsts līdzekļiem:

“1.      Grāmatvedības process attiecībā uz valsts līdzekļiem, kas piekritīgs [TCU], tiek īstenots attiecībā uz pārskatiem, ko sniedz personas, kuras vāc, kontrolē, pārvalda, glabā, lieto vai izmanto valsts īpašumu, līdzekļus vai mantu.

2.      Grāmatvedības process attiecībā uz valsts līdzekļiem aptver valsts līdzekļus vai mantu, kā arī papildu pienākumus, kas noteikti, lai nodrošinātu to pārvaldību.”

12.      LOTCU 17. pantā paredzēts:

“1.      Grāmatvedības process attiecībā uz valsts līdzekļiem ir nepieciešams un nav atceļams, tas ir ekskluzīvs un pilnīgs.

2.      Tā nolūks ir vienīgi tās funkciju izpilde, prejudiciālu un saistītu jautājumu apzināšana un izlemšana, izņemot krimināltiesiska rakstura jautājumus, ciktāl tas ir nepieciešams priekšnosacījums, lai sauktu pie atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, un tieši saistīts ar tiem.

3.      Pieņemtais lēmums nav spēkā ārpus tās jomas, kas saistīta ar grāmatvedības procesu attiecībā uz valsts līdzekļiem.”

3.      Likums 7/1988 par TCU darbību

13.      1988. gada 5. aprīļa Ley 7/1988 de Funcionamiento del Tribunal de Cuentas (Likums 7/1988 par TCU darbību; turpmāk tekstā – “LFTCU”) (12), 49. panta 1. un 3. punktā paredzēts:

“1.      Grāmatvedības process attiecas uz atbildību, kas iestājas par pārskatiem, kas jāiesniedz visiem, kuri ir atbildīgi par valsts līdzekļu vai mantas pārvaldību, un kas tiek konstatēta, ja tajos ir tīši nopietni pārkāpumi vai nolaidība, tāds kaitējums šiem līdzekļiem vai mantai, kas radies tādu darbību vai tādas bezdarbības dēļ, kas ir pretrunā tiesību aktiem, kuri regulē budžeta un grāmatvedības sistēmu, ko piemēro valsts iestādēm vai, attiecīgā gadījumā, personām vai subjektiem, kuri saņem subsīdijas, kredītus, garantijas vai citu atbalstu no šī sektora. Tam nav papildu atbildības, ja iepriekš paziņotā un neefektīvā tiešā atbildība ir atbildība par grāmatvedību.

[..]

3.      Ja pārkāpumi ir noziedzīgi nodarījumi [LOTCU] 18. panta 2. punkta izpratnē, tiesa, kas izskata lietu, neņem vērā no tā izrietošo grāmatvedības atbildību, nosūtot [TCU] pamatinformāciju, kas nepieciešama, lai tā varētu precizēt nodarītā kaitējuma apmēru valsts debetam vai mantai.”

14.      LFTCU 67. pantā noteikts:

“1.      Lai sauktu pie grāmatvedības atbildības, kas varētu tikt noteikta [TCU] grāmatvedības procesā, Ministerio Fiscal [(Prokuratūra, Spānija)], Letrado del Estado [(Valsts juridiskais dienests)] vai cietušās valsts iestādes juridiskais pārstāvis var lūgt atbildētāja, kuram iestājusies grāmatvedības atbildība, īpašumiem piemērot aizsardzības pasākumus Civilprocesa kodeksā paredzētajos gadījumos un saskaņā ar tajā paredzēto kārtību, bet šajā gadījumā nevar piemērot galvojumu.

2.      Šajā nolūkā procedūras, kurās provizoriski precizēts grāmatvedības apjoms un kuras paredzētas šī likuma 45. un 47. pantā, ir uzskatāmas par pietiekamu pamatu, lai piemērotu aizsardzības pasākumus.

3.      Ja aizsardzības pasākumi pieprasīti un piemēroti pirms prasības pieteikuma iesniegšanas, tie tiek apstiprināti, kad šis posms attiecīgajā tiesvedībā ir pabeigts vai, attiecīgā gadījumā, prokuratūras apsvērumos.”

15.      Saskaņā ar LFTCU 74. panta 1. punktu:

Reintegro por alcance tiesvedības procesā [process, lai sauktu pie atbildības personas, kuras pārvalda valsts līdzekļus, ja konstatētas nepamatotas izmaksas], neierobežojot attiecīgajam deklaratīvajam spriedumam paredzētos procesus, ievēro šādus nosacījumus:

1a.      Pārkāpumi attiecas vienīgi uz piesavināšanās vai izšķērdēšanas gadījumiem, kā noteikts šajā likumā.

[..].”

4.      Konstitutīvais likums 6/1985 par tiesu varu

16.      1985. gada 1. jūlija Ley Orgánica 6/1985 del Poder Judicial (Konstitutīvais likums 6/1985 par tiesu varu; turpmāk tekstā – “LOPJ”) (13) 418. panta 11. punktā paredzēts, ka nepamatota kavēšanās uzsākt procesu vai izskatīt lietu tiesā, pildot pienākumus, ir uzskatāma par smagu pārkāpumu, ja vien tā nav atzīta par sevišķi smagu pārkāpumu.

5.      Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu

17.      Saskaņā ar 2000. gada 7. janvāra Ley 1/2000 de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu; turpmāk tekstā – “LEC”) (14) redakcijā, kas piemērojama pamatlietai, 216. pantu:

“Civillietu tiesas lietas izspriež, ņemot vērā lietas dalībnieku norādītos faktus, sniegtos pierādījumus un izvirzītos prasījumus, ja vien īpašos gadījumos likumā nav noteikts citādi.”

18.      LEC 434. pantā paredzēts:

“1.      Spriedumu pasludina [20] dienu laikā pēc lietas izskatīšanas pabeigšanas.

2.      Ja sprieduma taisīšanas termiņā un saskaņā ar nākamo pantu noteikumiem tiek noteikti galīgie pasākumi, sprieduma taisīšanas termiņu aptur.

[..].”

19.      LEC 435. pantā noteikts:

“1.      Tikai pēc lietas dalībnieka pieprasījuma tiesa var izdot rīkojumu par galīgajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem saskaņā ar šādiem noteikumiem:

1a.      Galīgo izmeklēšanu neveic par pierādījumiem, kurus lietas dalībnieki būtu varējušas pienācīgi sniegt, tostarp par pierādījumiem, kurus varēja iesniegt pēc tiesas norādījumiem lietas dalībniekiem, kā paredzēts 429. panta 1. punktā.

2a.      Ja no tā lietas dalībnieka neatkarīgu iemeslu dēļ, kas tos iesniedzis, viens no pieņemtajiem pierādījumiem nav apstiprināts.

3a.      Var pieņemt un apstiprināt arī atbilstīgus un lietderīgus pierādījumus par jauniem vai nesen uzzinātiem faktiem, kas paredzēti 286. pantā.

2.      Izņēmuma kārtā tiesa vai nu pēc savas ierosmes, vai pēc kāda lietas dalībnieka lūguma var izdot rīkojumu par tādu jaunu pierādījumu izprasīšanu, kas attiecas uz atbilstīgiem faktiem un tika iesniegti laikus, ja agrāk iesniegtie pierādījumi nav bijuši sekmīgi tādu apstākļu dēļ, kas jau ir zuduši un nav atkarīgi no lietas dalībnieku gribas un rūpības, ciktāl ir nopietni iemesli uzskatīt, ka jaunie pierādījumi dos iespēju iegūt pārliecību par šiem faktiem.

Šādā gadījumā šie apstākļi un pamatojums būs detalizēti jāizklāsta rīkojumā par pierādījumu vākšanas pasākumiem.”

20.      Atbilstoši LEC 436. pantam:

“1.      Pasākumus, kas tiek veikti saskaņā ar iepriekšējo pantu noteikumiem, divdesmit dienu laikā un datumā, ko tas šajā nolūkā nosaka, attiecīgā gadījumā veic Letrado de la Administración de Justicia [(tiesu sekretārs)] saskaņā ar šajā likumā paredzēto kārtību to kategoriju pārbaudei. Tiklīdz tie ir veikti, lietas dalībnieki piektajā dienā var iesniegt procesuālo rakstu, kurā ir apkopots un izvērtēts iznākums.

2.      Sprieduma taisīšanas termiņš atsākas, beidzoties termiņam, kas lietas dalībniekiem noteikts iepriekšējā punktā minētā procesuālā raksta iesniegšanai.”

6.      LOA

21.      LOA 1. pantā “Objektīvais tvērums” noteikts:

“1.      Amnestiju var piemērot par darbībām, par kurām iestājas kriminālatbildība, administratīvā atbildība vai atbildība par valsts līdzekļiem un kuras veiktas 2014. gada 9. novembrī un 2017. gada 1. oktobrī Katalonijā notikušajos referendumos, par to sagatavošanas darbībām vai sekām, ciktāl tās veiktas laikposmā no 2011. gada 1. novembra līdz 2023. gada 13. novembrim, kā arī par šādām darbībām, kas veiktas minētajā laikposmā tā sauktā Katalonijas neatkarības procesa kontekstā, pat ja tās nav saistītas ar iepriekš minētajiem referendumiem vai veiktas pēc tiem:

a)      Darbības, kas veiktas, lai pieprasītu, veicinātu vai panāktu Katalonijas atdalīšanos vai neatkarību, kā arī par darbībām, kas veicinājušas šo mērķu sasniegšanu;

[..]

Šajā gadījumā ietilpst arī darbības, kas veiktas personīgi vai institucionāli, lai informētu par neatkarības projektu, vāktu informāciju un iegūtu zināšanas par līdzīgu pieredzi vai liktu citām valsts vai privātām struktūrām sniegt atbalstu Katalonijas neatkarības iegūšanai.

Tāpat pieskaitāmas tādas darbības, kuras ir tieši vai netieši saistītas ar tā saukto neatkarības procesu, kas tika organizēts Katalonijā, vai šī neatkarības procesa organizētājiem, un kuras veicis ikviens, kas acīmredzami vai pierādāmi sniedzis palīdzību, sadarbojies, jebkādi konsultējis, pārstāvējis, aizsargājis vai sniedzis drošību šī punkta pirmajā daļā minēto darbību veicējiem vai vācis informāciju šajā nolūkā.

b)      Darbības, kas veiktas, lai sasauktu, veicinātu vai panāktu, ka personas, kurām nebija kompetences, rīko referendumus Katalonijā 2014. gada 9. novembrī un 2017. gada 1. oktobrī vai referendumus, kuru sasaukšana vai rīkošana ir atzīta par nelikumīgu, kā arī darbības, kas veicinājušas šo referendumu īstenošanu.

[..]

c)      Jebkāda veida atteikšanās pakļauties, sabiedriskās kārtības traucēšana, uzbrukumi varai, tās pārstāvjiem un valsts darbiniekiem vai nemieru organizēšana, lai varētu rīkot šī punkta b) apakšpunktā minētos referendumus, vai to sekas, kā arī jebkuras citas darbības, kas veiktas ar tādu pašu nodomu un kvalificētas par noziedzīgiem nodarījumiem;

Jebkurā gadījumā tiek uzskatīts, ka tās ietver [...] jebkuru citu darbību, kas saistīta ar tiesību aktu, noteikumu vai lēmumu pieņemšanu vai īstenošanu, ko veic valsts iestādes vai amatpersonas ar mērķi atļaut, atbalstīt vai veicināt šī punkta b) apakšpunktā minēto referendumu rīkošanu.

[..]

2.      Darbības, par kurām iestājas kriminālatbildība, administratīvā atbildība vai atbildība par valsts līdzekļiem un par kurām piemērota amnestija saskaņā ar šī panta 1. punktu, neatkarīgi no to izpildes stadijas, tostarp sagatavošanas darbības, un neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona ir darbības izdarītājs vai dalībnieks.

3.      Darbības, kuru izpilde sākta pirms 2011. gada 1. novembra, ir uzskatāmas par ietilpstošām šī likuma tvērumā tikai tad, ja to izpilde ir pabeigta pēc šī datuma.

Darbības, kuru izpilde ir sākta pirms 2023. gada 13. novembra, arī ir ietvertas šī likuma tvērumā, pat ja to izpilde ir pabeigta pēc minētā datuma.

4.      Valsts līdzekļu izmantošana a) un b) apakšpunktā minētajiem mērķiem nav uzskatāma par iedzīvošanos, ja neatkarīgi no atbilstības tiesību sistēmai tās mērķis nebija gūt personisku mantisku labumu.”

22.      LOA 2. pantā “Izslēgšana” paredzēts:

“1. pantā paredzētā amnestija katrā ziņā netiek piemērota par šādām darbībām:

[..]

e)      Par darbībām, kas kvalificētas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses.”

23.      LOA 8. panta “Ietekme uz civiltiesisko atbildību un valsts līdzekļiem” 3. punktā noteikts:

“[LFTCU] 47. un 67. pantā paredzētie aizsardzības pasākumi, kas noteikti izmeklēšanas stadijā vai tiesvedībā pirmajā instancē, tiek atcelti.”

24.      LOA 10. pantā “Piemērošana prioritārā un steidzamības kārtā” paredzēts:

“Amnestiju visās lietā piemēro šajā likumā noteiktās tiesu, administratīvās vai finanšu iestādēs, kas prioritārā un steidzamības kārtā pieņem atbilstošos lēmumus saskaņā ar šo likumu neatkarīgi no administratīvā procesa, tiesvedības vai procesa par valsts līdzekļu pārvaldību stadijas.

Lēmumus pieņem ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, neņemot vērā turpmākas prasības, kam nav apturoša spēka.”

25.      LOA 13. panta “Process attiecībā uz valsts līdzekļiem” 3. punktā noteikts:

“Ja [TCU] pirmajā instancē vai apelācijas instancē noris saukšanas pie atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību process, šīs tiesas kompetentās iestādes pēc prokuratūras un valsts iestāžu, kuras cietušas valsts līdzekļu zudumu, kas saistīts ar amnestētajiem nodarījumiem, pieņem lēmumu, ar kuru apsūdzētās fiziskās vai juridiskās personas atbrīvo no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, ja vien pret to neiebilst cietušās valsts iestādes.”

III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

26.      2022. gada 17. februārī un 2022. gada 13. aprīlī Sociedad Civil Catalana, Asociación Cívica y Cultural (Pilsoniskā un kultūras apvienība “Katalāņu pilsoniskā sabiedrība”; turpmāk tekstā –“SCC”) un pēc tam attiecīgi prokuratūra iesniedza iesniedzējtiesā actio popularis tā sauktajā “reintegro por alcance” procesā (process, lai sauktu pie atbildības personas, kuras pārvalda valsts līdzekļus, ja konstatētas nepamatotas izmaksas) (15).

27.      Ar prasības pieteikumiem tās lūdza, pirmkārt, saukt atbildētājus pie atbildības par kaitējumu, kas nodarīts Generalitat de Catalunya (Katalonijas autonomās kopienas pašpārvalde, Spānija; turpmāk tekstā – “pašpārvalde”) valsts īpašumam, ko prasītājas bija novērtējušas attiecīgi 5 309 807,02 EUR un 3 429 342,43 EUR apmērā, un, otrkārt, piespriest atlīdzināt šīs summas.

28.      Konkrētāk – atbildētāji tiek apsūdzēti par pašpārvaldes ieņēmumu iztērēšanu, pirmkārt, par nelikumīgā referenduma par Katalonijas pašnoteikšanos rīkošanu 2017. gada 1. oktobrī, un, otrkārt, par Katalonijas neatkarības veicināšanu starptautiskā līmenī no 2011. līdz 2017. gadam.

29.      Ar 2022. gada 9. septembra rīkojumu iesniedzējtiesa noteica strīda vērtību – 5 309 807,02 EUR. Ņemot vērā, ka prasītāji attiecībā uz vairākiem izdevumiem par kopējo summu 336 143,34 EUR atteicās no prasības, kas tika celta vienīgi pret atbildētāju JMA, pret kuru bija vērsusies tikai prokuratūra, un tikai attiecībā uz šo izdevumu pozīciju, tiesa paziņoja, ka tiesvedība par to ir jāizbeidz.

30.      Pamatlietā aplūkotie izdevumi ir šādi:

–        Izdevumi saistībā ar 2017. gada 1. oktobrī Katalonijas autonomajā kopienā notikušā tā sauktā “neatkarības” referenduma sagatavošanu un īstenošanu. Šie izdevumi būtībā ietver šādas pozīcijas: 1) tās programmatūras un lietojumprogrammu iegādes izmaksas, kas ļauj koordinēt brīvprātīgo līdzdalību referenduma organizēšanā; 2) reklāmas izmaksas; 3) ārvalstīs dzīvojošo vēlētāju reģistra izveides izmaksas; 4) plakātu izvietošanas izmaksas; 5) referenduma rīkošanai nepieciešamo materiālu iegādes izmaksas (balsošanas biļeteni, skaitīšanas veidlapas, vēlēšanu iecirkņu locekļu uzaicinājumus); 6) valsts telpu referenduma rīkošanai izmantošanas izmaksas; 7) pašpārvaldes tēla veidošanas kampaņu ārvalstīs izmaksas; 8) izmaksas, kas saistītas ar Eiropas Parlamenta deputātu uzaicināšanu apmeklēt Kataloniju pirms referenduma; 9) starptautisko ekspertu un novērotāju piesaistīšanas izmaksas.

–        Izdevumi, kas radušies, lai attīstītu tā saukto pašpārvaldes “ārējo darbību” no 2011. līdz 2017. finanšu gadam. Šie izdevumi būtībā ietver šādas pozīcijas: 1) izmaksas, ko veikusi Secretaría d’Acció Exterior i Unió Europea (Pašpārvaldes ārējās darbības un Eiropas Savienības jautājumu sekretariāts Spānija), lai pasūtītu ziņojumus par starptautiskiem līgumiem, kuros Spānijas Karaliste ir puse; 2) izmaksas, kas radušās vairākām pašpārvaldes delegācijām ārvalstīs; 3) Consejo de Diplomacia Pública de Cataluña (Katalonijas Sabiedrisko attiecību padome, Spānija) izmaksas, lai veicinātu suverenitātes procesu: i) sporta internacionalizācija (“sporta diplomātija”); ii) ziņojumu par nacionālo pašnoteikšanos Eiropas Savienībā finansēšana; iii) personāla rekrutēšana; iv) līgumu slēgšana, lai nodrošinātos ar nepieciešamajiem līdzekļiem Katalonijas neatkarības popularizēšanai ārvalstīs; v) subsīdiju piešķiršana konkrētām organizācijām ar to pašu mērķi.

31.      Izmeklēšanas stadijā tika piemēroti aizsardzības pasākumi, kas ietvēra 4 146 274,97 EUR drošības naudu par nodarījumiem saistībā ar izmaksām, kas radušās, lai īstenotu nelikumīgo referendumu par Katalonijas neatkarību, kā arī tika noteikta 5 422 411,10 EUR bankas garantija par nodarījumiem, kas saistīti ar izmaksām par pašpārvaldes “ārējās darbības” attīstīšanu no 2011. līdz 2017. finanšu gadam.

32.      Attiecībā uz pamatlietas apstākļiem Spānijas krimināllietu tiesās ir notikušas vai notiek vairākas tiesvedības, lai apsūdzētos sauktu pie kriminālatbildības. Šajā ziņā iesniedzējtiesa paskaidro, ka tad, ja runa ir par “tiem pašiem nodarījumiem”, jurisdikcija par valsts līdzekļiem ir saderīga ar krimināllietu tiesas darbībām, tādējādi, ja “tie paši nodarījumi” tiek atzīti par noziedzīgiem nodarījumiem, krimināllietu tiesa atturēsies no saukšanas pie atbildības par valsts līdzekļiem un nodos nepieciešamo informāciju iesniedzējtiesai.

33.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Spānijas krimināltiesas jau ir pieņēmušas galīgu nolēmumu attiecībā uz to izdevumu kategoriju, kas saistīti ar nelikumīga referenduma par Katalonijas neatkarību sagatavošanu un īstenošanu. Attiecībā uz izdevumu kategoriju, kas minēta prasībās par pašpārvaldes “ārējās darbības” attīstīšanu no 2011. līdz 2017. finanšu gadam, kriminālprocess vēl tiek izskatīts Juzgados de Instrucción n ^o 13 un n ^o 18 de Barcelone (Barselonas Izmeklēšanas tiesa Nr. 13 un Nr. 18, Spānija).

34.      Pamatlieta tiek turpināta, un 2024. gada 29. maijā lieta tika iesniegta izskatīšanai.

35.      LOA stājās spēkā 2024. gada 11. jūnijā.

36.      Pārbaudot šī likuma piemērojamību pamatlietā un līdz ar to no tā izrietošo iespējamo atbildētāju atbrīvošanu no grāmatvedības atbildības, iesniedzējtiesai radās šaubas par šā likuma saderību ar Savienības tiesībām.

37.      Šajos apstākļos TCU nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (1995. gada 18. decembris) par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību [(16)] un LESD 325. pants (krāpšanas un citādas nelikumīgas rīcības, kas apdraud Savienības finanšu intereses, efektīvas un preventīvas apkarošanas princips), un LES 4. panta 3. punkts (lojālas sadarbības princips) jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj atbrīvošanu no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, kā tas noteikts [LOA] 1. panta 1. punkta a)[–]c) apakšpunktā, 2.[–]4. punktā un 2. panta e) punktā, jo procesā Nr. B‑180/21 (tā sauktais “reintegro por alcance” process), lai sauktu pie atbildības personas, kuras pārvalda valsts līdzekļus, ja konstatētas nepamatotas izmaksas, iespējamā atbildība par valsts līdzekļu pārvaldību “apdraud Savienības finanšu intereses” gan tad, i) ja Tiesa jēdzienu “Savienības finanšu interešu aizsardzība” interpretētu “šauri” (kas attiektos tikai uz nelikumīgām pārvaldības darbībām, kuras veiktas, izmantojot Savienības līdzekļus), gan tad, ii) ja Tiesa šo jēdzienu interpretētu “plaši” (kas attiektos arī uz nelikumīgām pārvaldības darbībām, kuras veiktas, izmantojot dalībvalsts publiskos līdzekļus, ja tās rada faktisku vai iespējamu kaitējumu Savienības budžetam)?

2)      Gadījumā, ja Tiesa jēdzienu “Savienības finanšu interešu aizsardzība” interpretē[tu] “šauri”, vai LES [2. pants un 19. panta] 1. punkta otrā daļa, kā arī [Hartas] 47. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj [LOA] 10. pantu, jo šajā tiesību normā paredzētais obligātais divu mēnešu termiņš lēmuma pieņemšanai ir pretrunā ikvienas personas tiesībām nodrošināt lietas izskatīšanu “saprātīgā termiņā”, kā arī rada “ārēju spiedienu” uz iesniedzējtiesu, ja pirms lēmuma pieņemšanas par [LOA] procesā Nr. B‑180/21 būtu jāveic galīgs pierādījumu savākšanas pasākums saistībā ar to valsts līdzekļu izcelsmes (valsts budžets vai Savienības budžets) vai pielietojuma mērķa (Katalonijas neatkarības veicināšana ārpus Spānijas no 2011. līdz 2017. finanšu gadam) noteikšanu, kas izmantoti prasītāju procesuālajos rakstos norādītajiem izdevumiem?

3)      Vai LESD 325. pants un Regula Nr. 2988/95 kopsakarā ar Hartas 47. pantu un [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 6. pantu jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj LOA 13. panta 3. punkta in fine noteikumus, ņemot vērā, ka šajā tiesību normā nav paredzēts nekāds mehānisms (process, risinājums utt.) gadījumam, ja lietas dalībnieki, kas cēluši actio popularis (proti, procesā Nr. B‑180/21 – SCC un prokuratūra), varētu iebilst pret atbrīvošanu no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību tiesvedībā pirmajā instancē, bet ir tikai prasīts, lai pret to nebūtu iebildušas cietušās valsts iestādes (šajā gadījumā – pašpārvalde, kas pat neiesaistījās tiesvedībā par valsts līdzekļu pārvaldību un tāpēc tika uzskatīta par atteikušos no dalības tajā)?

4)      Vai tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principi kopsakarā ar LESD 325. pantu un Regulu Nr. 2988/95, jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj [LOA] 1. panta 1. punkta a)[–]c) apakšpunkta noteikumus kopsakarā ar šī paša panta 2.[–]4. punktu, jo nav skaidri un precīzi noteikts šī likuma objektīvais, subjektīvais un laika tvērums un tādējādi var rasties situācija, ka iesniedzējtiesas procesā Nr. B‑180/21 varētu paziņot par tādu atbrīvošanu no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, kas izriet no darbībām, kuras apdraud Savienības finanšu intereses, lai gan šīs darbības faktiski neietilpst minētā likuma tvērumā?

5)      Vai Hartas 20. un 21. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj [LOA] 1. panta 1. punkta a)[–]c) apakšpunkta kopsakarā ar šī panta 2.[–]4. punktu un šī likuma preambulas noteikumus, jo skaidrības un precizitātes trūkums, nosakot minētā likuma tvērumu, varētu nepamatoti atbrīvot no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību un radīt diskrimināciju un nevienlīdzību pret tām personām, kurām noteikta atbildība par valsts līdzekļu pārvaldību citos procesos, lai sauktu pie atbildības personas, kuras pārvalda valsts līdzekļus, ja konstatētas nepamatotas izmaksas (tā sauktais “reintegro por alcance” process), kas attiecas uz nodarījumiem tajā pašā teritoriālajā zonā (Katalonijas autonomā kopiena) un laikposmā, uz ko attiecas tā paša likuma laika tvērums?

6)      Vai LES [2. pants un 19. panta] 1. punkta otrā daļa, kā arī Hartas 47. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj [LOA] 8. panta 3. punkta noteikumus, kas paredz piespiedu un netaisnīgu aizsardzības pasākumu atcelšanu, neatstājot tiesu iestādēm rīcības brīvību, atšķirībā no tā, kā tas notiek citos procesos, lai sauktu pie atbildības personas, kuras pārvalda valsts līdzekļus, ja konstatētas nepamatotas izmaksas (tā sauktais “reintegro por alcance” process), kurās, atsaucoties uz [LFTCU], tiek piemēroti vispārējie [LEC] noteikumi par aizsardzības pasākumiem?

7)      Vai LES [2. pants un 19. panta] 1. punkta otrā daļa, Hartas 47. pants, ka arī [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 6. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj [LOA] 13. panta 3. punkta noteikumus (atbrīvošana no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību tiesvedībā pirmajā instancē), jo šī tiesību norma neparedz prasītāja, kas ceļ actio popularis, iepriekšēju uzklausīšanu (neraugoties uz to, ka viņam ex lege ir tiesības piedalīties tiesvedībā par valsts līdzekļu pārvaldību) un tiesai nav iespējas izskatīt lietas, kurās atbildētājs ir apgalvojis, ka nav piedalījies nodarījumos, kuri viņam tiek inkriminēti, ņemot vērā, ka procesā Nr. B‑180/21 actio popularis cēlējs ir līdzprasītājs un ka daži atbildētāji ir apgalvojuši, ka nav piedalījušies šajos nodarījumos?

8)      Vai LES [2. pants un 19. panta] 1. punkta otrā daļa, kā arī Hartas 47. pants, it īpaši saistībā ar LESD 267. pantu un Protokola (Nr. 3) par [Eiropas Savienības] Tiesas Statūtiem 23. panta pirmo daļu, jāinterpretē tādējādi, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu apturošais spēks un Tiesas galīgā nolēmuma iedarbība nepieļauj [LOA] [8. panta 3. punktu, 10. pantu un 13. panta] 3. punktu kopsakarā ar tā preambulu (V sadaļas desmitā un vienpadsmitā daļa), kas nosaka absolūtu šī likuma spēkā esību, atņemot lietderīgo iedarbību lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēm un tādējādi, pārkāpjot Savienības tiesību pārākuma un tiešās iedarbības principus?”

38.      Rakstveida apsvērumus iesniedza SCC, prokuratūra, atbildētāji ACJ, ASD, COT, FHM, LBC, MMT, MOP un RFB, CPC, ACO, LPG, MAB et JMSI, OJV, RRR, DBC, AVO, JGV, EAC, MKEK, SML un EH, RAS, JTN, ANMG, AAT, NMF, IGA, ARM un ARMG, Spānijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Šo pašu lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti tiesa sēdē, kas notika 2025. gada 15. jūlijā.

IV.    Juridiskā analīze

39.      Šiem secinājumiem ir šāda struktūra. Pirmkārt, pievērsīšos iebildumam, ka TCU neesot “kompetences” LESD 267. panta izpratnē un tālab šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot nepieņemams. Otrkārt, izvērtēšu jautājumu, vai un – attiecīgā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem atbrīvošana no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, kas izriet no LOA piemērošanas, ir saderīga ar Savienības finanšu interešu aizsardzību, kas noteikta LESD 325. pantā. Treškārt, pēc tam, kad izvērtēšu Tiesas kompetenci izskatīt amnestijas likumu, ņemot vērā šo tiesību normu, un iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pieņemamību, pievērsīšos jautājumiem par atsevišķu LOA tiesību normu saderību ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas noteikts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā.

A.      Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību: vai [TCU] ir “tiesa” saskaņā ar LESD 267. pantu?

40.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai izvērtētu, vai iesniedzējtiesa ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē – jautājums, kas risināms tikai atbilstoši Savienības tiesībām –, Tiesa izvērtē, vai ir izpildīti noteikti nosacījumi, piemēram, vai šī institūcija ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās nolēmumi ir saistoši, vai tajā notiekošajam procesam ir sacīkstes raksturs, vai attiecīgā institūcija piemēro tiesību normas un vai tā ir neatkarīga (17).

41.      Rakstveida apsvērumos lielākā daļa atbildētāju pamatlietā pauž šaubas par to, vai TCU ir izpildījusi neatkarības nosacījumu.

42.      Jāatgādina, ka šim nosacījumam ir ārējais un iekšējais aspekts. Iekšējais aspekts ir saistīts ar “objektivitātes” jēdzienu un paredz vienādu attieksmi pret strīda pusēm un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šis aspekts prasa objektivitāti un to, lai strīda risināšanā nebūtu citu interešu, izņemot tiesību normu stingru piemērošanu. Tādējādi atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai “neatkarības” jēdziens, kas saistīts ar tiesas spriešanu, vispirms nozīmē, ka attiecīgajai tiesai jābūt trešai personai attiecībā pret iestādi, kura pieņēmusi lēmumu, par ko celta prasība (18). Ja iestādei tiek iesniegta sūdzība par valsts pārvaldes iestādes pieņemtu lēmumu, šo iestādi nevar uzskatīt par trešo personu attiecībā pret attiecīgo pārvaldes iestādi, ja tai ar šo iestādi ir organizatoriska un funkcionāla saikne.

43.      Šajā gadījumā izmeklēšanu saistībā ar procesu, lai sauktu pie atbildības personas, kuras pārvalda valsts līdzekļus, ja konstatētas nepamatotas izmaksas, veic personas, kuras saņem izmeklēšanas pilnvaras un tiek ieceltas no to TCU ierēdņu vai ierēdņu, kas strādā provincē, kurā veikti attiecīgie nodarījumi (19), vidus. Tomēr – tāpat kā Komisija – uzskatu, ka konstatējums, ka šie valsts ierēdņi ir norīkoti izskatīt lietu un tādējādi var veikt noteiktus pasākumus un īstenot atbilstošus procesus, lai izmeklētu nodarījumus un atrastu iespējamos vainīgos, neapdraud TCU kā trešās personas statusu, jo šīs pilnvarotās personas nepiedalās tiesvedībā. Tā kā nav funkciju pārklāšanās, ņemot vērā iekšējo aspektu, jāatzīst TCU neatkarība (20).

44.      Šajā ziņā norādīšu, ka LFTCU 24. pantā tostarp ir paredzēts, ka TCU locekļi pienākumus veic saskaņā ar objektivitātes un cieņas principiem, kas ar tiem saistīti. Viņiem ir pienākums atteikties no jebkuras lietas, kurā iesaistītas iestādes, kurās viņi pildījuši vadības, padomdevēja vai administratīvas funkcijas vai ar kurām viņiem tieši vai ar ģimenes locekļu starpniecību bijušas izdevīgas attiecības.

45.      Tādējādi, tā kā TCU ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu jāatzīst par pieņemamu.

B.      Par prejudiciālajiem jautājumiem

1.      Ievada apsvērumi: amnestija un Savienības tiesības

46.      Amnestija parasti izpaužas kā valsts atteikšanās no pilnvarām veikt kriminālvajāšanu un tiesāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kā arī – attiecīgā gadījumā – no to sodu izpildes (ius puniendi), kas paredzēti par šiem nodarījumiem (21). Tā var būt arī valsts atteikšanās no tiesībām piemērot vai izpildīt sodus vai finansiālas sankcijas par fiskāliem pārkāpumiem vai, kā šajā gadījumā, savu ierēdņu vai politiķu saukšana pie ārpuslīgumiskās atbildības par valsts īpašumam nodarītu kaitējumu. Šo dažādo amnestijas veidu minimālais kopsaucējs ir suverēnas un ekskluzīvas valsts prerogatīvas īstenošana.

47.      No Savienības likumdošanas viedokļa amnestija ir ietverta vairākos sekundārajos tiesību aktos.

48.      Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (22) 3. panta 1. punkta 1) apakšpunktā kā viens no Eiropas apcietināšanas ordera piespiedu neizpildīšanas pamatiem ir paredzēts gadījums, kad uz nodarījumu, kas ir par iemeslu šim orderim, attiecas amnestija izpildes dalībvalstī, ja šīs valsts kompetencē bija kriminālvajāšanas uzsākšana par šo nodarījumu saskaņā ar tās krimināllikumu. Tāpat Direktīvas 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu (23) 10. panta 1. punkta d) apakšpunktā kā viens no šī rīkojuma neatzīšanas pamatiem ir paredzēts gadījums, kad šī aizsardzība izriet no tāda soda vai pasākuma izpildes, uz ko saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem attiecas amnestija un kas ir saistīts ar darbību vai rīcību, kura saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem ir tās kompetencē.

49.      Regulas (ES) 2017/1939, ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (24), 39. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikts – kad, ievērojot Eiropas deleģētā prokurora, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesību aktus, kriminālvajāšana ir kļuvusi neiespējama, aizdomās turētajam vai apsūdzētajam piemērota amnestija ir viens no iemesliem, kas ļauj Pastāvīgajai palātai izbeigt pret šādu personu uzsākto tiesvedību (25).

50.      Visbeidzot – citos instrumentos, ar kuriem tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās piemēro savstarpējas atzīšanas principu, paredzēts, ka amnestiju vai apžēlošanu var piemērot gan izdevējvalsts, gan izpildes valsts (26).

51.      No tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir izrādījis vēlmi ievērot dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci amnestijas jomā. Tas ir tikai atzinis tās esību un ņēmis to vērā tiesu iestāžu sadarbības instrumentos, tomēr nesaskaņojot nedz tās saturu, nedz piemērošanas nosacījumus.

52.      No juridiskā viedokļa vispirms jāatsaucas uz Tiesas spriedumu AB u.c. (Amnestijas atcelšana)(27).

53.      Ar pirmo šajā lietā uzdoto jautājumu Tiesai tika vaicāts, vai Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, kas sākotnēji tika pārtraukta ar galīgu tiesas nolēmumu, kurš pieņemts, pamatojoties uz amnestiju, un kas tika atsākta pēc tāda likuma pieņemšanas, ar kuru tiek atcelta šī amnestija un atcelts minētais tiesas nolēmums, ir saderīga ar ne bis in idem principu(28). Atbilstoši savai kompetencei Tiesa uzskatīja, ka pamatlieta, protams, attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav saskaņoti Savienības tiesībās, un ka minētās tiesības neregulē amnestijas pieņemšanu un atcelšanu. Tomēr tā atzina savu kompetenci, pamatojoties uz to, ka šis jautājums attiecas nevis uz valsts tiesību aktu par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem vai šīs amnestijas interpretāciju, bet gan uz ne bis in idem principa interpretāciju Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas procedūrā, kas ietilpst Pamatlēmuma 2002/584 materiālajā un laika tvērumā (29).

54.      Tomēr Tiesa atzina, ka tai nav kompetences izskatīt trešo jautājumu, kas uzdots šajā pašā lietā. Aicināta lemt par tāda valsts tiesiskā regulējuma saderību ar vairākām Savienības primāro tiesību normām, ar kuru konstitucionālās tiesas veiktā pārbaude ir ierobežota tikai ar tāda likuma atbilstību valsts konstitūcijai, ar kuru tiek atcelta amnestija, nepārbaudot tā atbilstību Savienības tiesībām, Tiesa nosprieda, ka šāda procedūra neietilpstot šo tiesību tvērumā un līdz ar to ir izslēgta no tās kompetencē (30).

55.      Turklāt jāatsaucas uz Tiesas spriedumu lietā, kas attiecas uz Itālijas Republikas nodokļu amnestiju (31). No šī sprieduma izriet, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kuros noteikta šī amnestija, nodokļa maksātājiem, kas nav izpildījuši pienākumus PVN jomā par vairākiem taksācijas periodiem, tiek atļauts galīgi izvairīties no šiem pienākumiem, kā arī par to neizpildi noteiktajiem sodiem, pārskaitot vienotās likmes summu tā vietā, lai samaksātu summu, kas ir proporcionāla realizētajiem darījumiem. Tā kā atbilstīgie valsts tiesību aktu noteikumi tādējādi paredzēja vispārēju un nediferencētu atteikšanos no minētajos taksācijas periodos veikto ar nodokli apliekamo darījumu pārbaudes, Tiesa nosprieda, ka ar tiem Sestās direktīvas 77/388/EEK 2. un 22. pants zaudē saturu, tādējādi apdraudot tās lietderīgo iedarbību (32).

56.      Rezumējot – Tiesa pārbaudīja amnestiju saistībā ar Savienības sekundāro tiesību normu, kurā ir atsauce uz amnestiju vai iespējamu attiecīgo atvasināto tiesību normu mērķu un/vai lietderīgās iedarbības aizskārumu.

2.      Par Savienības finanšu interešu apdraudējumu (pirmais, trešais, ceturtais un piektais jautājums)

a)      Par pirmo jautājumu

57.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 325. pantam (33)ir pretrunā LOA paredzētais atbrīvojums no atbildības par darbībām, kam nav krimināltiesiska rakstura, bet kas apdraud Savienības finanšu intereses, piemēram, par darbībām saistībā ar valsts līdzekļu pārvaldību, ja nav tiešas saiknes starp šīm darbībām un faktisku vai iespējamu ieņēmumu samazināšanos Savienības budžetā (34).

58.      LOA 2. panta e) punkts no tā tvēruma nepārprotami izslēdz “darbības, kas kvalificētas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses”. Iesniedzējtiesas ieskatā no šī panta interpretācijas a contrario izrietot, ka, attiecinot paredzēto atbrīvojumu tikai uz krimināla rakstura darbībām, valsts likumdevējs ir netieši uzskatījis, ka par darbībām, kas rada atbildību par valsts līdzekļu pārvaldību un ko reglamentē minētā likuma 1. panta 1. punkta a)–c) apakšpunkts kopsakarā ar šī paša panta 2.–4. punktu, var piemērot amnestiju.

59.      Vispirms jāatgādina, ka LESD 325. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums ar efektīviem un atturošiem pasākumiem apkarot krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses.

60.      Attiecībā uz frāzi” citāda nelikumīga rīcība” jāatgādina, ka jēdziens “nelikumīga rīcība” parasti apzīmē pretlikumīgas darbības, savukārt apzīmētājs “citāda” norāda, ka bez izšķirības ir minētas visas šāda veida darbības. Ņemot vērā Savienības finanšu interešu aizsardzības nozīmīgumu, kas ir viens no tās mērķiem, jēdzienu “nelikumīga rīcība” nevar arī interpretēt šauri. Tādējādi šāds jēdziens ietver tostarp jebkādas ierēdņu koruptīvas darbības vai jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu, ko viņi ir izdarījuši, pildot dienesta pienākumus, un kas apdraud Savienības finanšu intereses (35).

61.      Tomēr nav nekādu šaubu, ka pamatlietā aplūkotās darbības, proti, 2011.–2017. gadā veiktās valsts līdzekļu piesavināšanās darbības, ietilpst jēdzienā “nelikumīga rīcība”.

62.      Attiecībā uz jēdzienu Savienības “finanšu intereses” – saskaņā ar judikatūru tas ietver ne tikai Savienības budžetā esošos ieņēmumus, bet arī šī budžeta segtās izmaksas (36). Šajā gadījumā iesniedzējtiesas nolēmumā nav minēts nekas, kas liecinātu, ka būtu izmantoti līdzekļi no Savienības budžeta vai līdzekļi, kurus pārvalda Savienība vai kuri tiek pārvaldīti tās vārdā.

63.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka arī Savienības finanšu interešu aizsardzību Tiesa ir interpretējusi plaši. Tā uzskata, ka šāda interpretācija nozīmē, ka LESD 325. panta 1. punkts attiecas uz ikvienu nelikumīgu darbību, kas rada kaitējumu valsts īpašumam, kuru aizsargā LESD 325. panta 1. punkts, neatkarīgi no līdzekļu, kas ir šādas darbības priekšmets, izcelsmes vai pielietojuma mērķa.

64.      Šī nostāja lielā mērā balstās uz spriedumu Euro Box. Jāatgādina, ka lietā, kurā taisīts šis spriedums, Tiesai tostarp tika uzdots jautājums, vai ar LESD 325. panta 1. punktu ir saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums un prakse, saskaņā ar ko spriedumi par korupciju un krāpšanu PVN jomā, kurus nebija pasludinājuši šajā jomā specializējušies iztiesāšanas sastāvi (pirmajā instancē) vai iztiesāšanas sastāvi, kuru visi locekļi tika iecelti izlozes kārtībā (apelācijas instancē), bija absolūti spēkā neesoši un tālab lietas par korupciju un krāpšanu PVN jomā bija jāpārskata pirmajā un/vai otrajā instancē. Kā norāda iesniedzējtiesa, atsevišķi koruptīvi nodarījumi, ko veikušas Rumānijas valdības augstākā līmeņa amatpersonas, nebija saistīti ar Eiropas līdzekļiem.

65.      Minētās tiesas ieskatā Tiesa tomēr esot atzinusi, ka, ņemot vērā galveno mērķi novērst sodu nepiemērošanu par krāpšanu un korupciju, valsts likumdevējam jāgroza tiesiskais regulējums un jānodrošina, ka procesuālais režīms, kas piemērojams kriminālvajāšanai un sodiem par krāpšanu, kura apdraud Savienības finanšu intereses, kā arī par koruptīviem nodarījumiem vispār, netiek veidots tā, ka šis režīms ar to saistītu iemeslu dēļ rada sistemātisku sodu nepiemērošanas risku par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem.

66.      Esmu pārliecināts, ka šis konstatējums nevar pamatot secinājumu, ka nodarījumi, kas nav saistīti ar Savienības līdzekļiem, arī ietilpst LESD 325. panta 1. punkta tvērumā.

67.      Taisnība, ka lietā, kurā taisīts spriedums Euro Box, prasība par to sodu efektivitāti un atturošo raksturu, kas tiek piemēroti par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri apdraud Savienības finanšu intereses, radīja valsts likumdevējam pienākumu grozīt procesuālo regulējumu, kas piemērojams attiecībā uz kriminālvajāšanu un sodiem – nevis tikai par krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, bet arī par koruptīviem nodarījumiem kopumā.

68.      Tomēr tā pamatā bija šīs lietas specifika. Kā Tiesa norādījusi attiecībā uz Rumāniju, pienākumu apkarot korupciju, kas apdraud Savienības finanšu intereses, papildina īpašas saistības, ko šī dalībvalsts ir uzņēmusies, pievienojoties Savienībai, un kas konkretizētas, pieņemot Lēmumu 2006/928/EK (37). Neatbilstību novēršanas mērķi, kurus Rumānija tādējādi ir apņēmusies sasniegt, šai dalībvalstij ir saistoši tādā ziņā, ka tai ir īpašs pienākums sasniegt šos mērķus un veikt atbilstošus pasākumus, lai tos sasniegtu pēc iespējas drīzāk, un atturēties no tādu pasākumu īstenošanas, kas varētu to apdraudēt.

69.      Tādējādi Tiesas ieskatā pienākums efektīvi apkarot korupciju un it īpaši augsta līmeņa korupciju, kas izriet no Lēmuma 2006/928 pielikumā izklāstītajiem neatbilstību novēršanas mērķiem kopsakarā ar Rumānijas īpašajām saistībām, attiecas ne tikai uz koruptīviem nodarījumiem, kuri apdraud Savienības finanšu intereses (38). No tā izriet, ka Rumānijas likumdevēja pienākums paredzēt efektīvus un atturošus sodus par koruptīviem nodarījumiem kopumā neizriet no LESD 325. panta 1. punkta plašas interpretācijas, bet gan no Lēmumā 2006/928 ietvertajām prasībām.

70.      Līdz šim attiecībā uz Spānijas Karalisti nav neviena līdzvērtīga lēmuma, tālab nevar uzskatīt, ka Spānijas likumdevējam būtu pienākums ar tādu pašu saturu kā iepriekšējā punktā izklāstītais.

71.      Iesniedzējtiesas ieskatā Savienības finanšu interešu aizsardzības plaša interpretācija izriet arī no judikatūras par atbalstu, kas tiek finansēts no Savienības fondiem. Šī tiesa būtībā norāda, ka no sprieduma ANAS (39) izrietot – lai izpildītu trešo “neatbilstības” nosacījumu Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (40) 2. panta 7. punkta izpratnē, proti, nosacījumu par kaitējumu Savienības vispārējam budžetam, nav jāpierāda precīza finansiāla ietekme uz šo budžetu. Proti, piemērojamo noteikumu neizpilde esot pārkāpums, ciktāl nevar izslēgt, ka šī pienākumu neizpilde ir ietekmējusi attiecīgā fonda budžetu (41).

72.      Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka ir veikta noteikta veida līdzekļu piesavināšanās, lai veicinātu Katalonijas atdalīšanos, un, ja šī atdalīšanās būtu notikusi, Spānijas nacionālais kopienākums (NKI) būtu samazinājies. Tas savukārt būtu izraisījis ieņēmumu samazināšanos, kurus šai dalībvalstij saskaņā ar Lēmumu 2007/436/EK, Euratom (42) ir pienākums iemaksāt Savienības budžetā. Tādējādi iesniedzējtiesas ieskatā nevar izslēgt, ka pamatlietā apstrīdētās darbības, iespējams, varētu apdraudēt Savienības finanšu intereses.

73.      Pirms šī argumenta izvērtēšanas, manuprāt, ir nepieciešams papildināt atbilstošās analīzes tiesisko regulējumu.

74.      Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai nodrošinātu “Savienības finanšu interešu aizsardzību”, dalībvalstīm tostarp jāveic nepieciešamie pasākumi, lai garantētu efektīvu un pilnīgu pašu resursu (43), kas ir ieņēmumi, kurus gūst, piemērojot vienotu likmi saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, iekasēšanu (44). Šis secinājums ir pamatots ar konstatējumu, ka pastāv tieša saikne starp ieņēmumu iekasēšanu un atbilstīgo līdzekļu iemaksu Savienības budžetā, jo jebkādi trūkumi pirmo minēto iekasēšanā iespējami izpaužas kā otrā minētā samazinājuma cēlonis (45).

75.      Turklāt, kā atgādina iesniedzējtiesa, no judikatūras izriet, ka Savienības budžetam nodarītais kaitējums var būt tikai iespējams. Konkrēti – Tiesa ir norādījusi, ka pat pārkāpumi, kuriem nav konkrētas finansiālas ietekmes, kas būtiski apdraud Savienības finanšu intereses, jo LESD 325. panta 1. punkts var attiekties ne tikai uz darbībām, kuras faktiski rada zaudējumus Savienības budžetam, bet arī uz mēģinājumu veikt šādas darbības (46).

76.      Lai gan pēdējā minētā judikatūra liecina par plašu Savienības finanšu interešu aizsardzības interpretāciju, tā, manuprāt, neļauj konstatēt tiešu saikni starp pamatlietā aplūkotajām prettiesiskajām darbībām un Savienības pašu resursiem.

77.      Proti, šīs prettiesiskās darbības nav saistītas ar pašu resursu nodošanas sistēmu, kas izveidota ar Lēmumu 2007/436. Pirmkārt, uz piesavinātajiem līdzekļiem neattiecās pienākums iemaksāt tos Savienības budžetā saskaņā ar šo lēmumu. Otrkārt, atbildētājiem pamatlietā nebija pienākuma iekasēt šos līdzekļus un iemaksāt tos šajā budžetā.

78.      Turklāt, ja tiktu uzskatīts, ka iesniedzējtiesas identificētā saikne, saskaņā ar kuru aplūkotās prettiesiskās darbības iespējami apdraud Savienības finanšu intereses, jo Spānijas NKI samazināšanās izraisītu šīs dalībvalsts iemaksu Savienības budžetā samazināšanos, ir pietiekami tieša, sekas būtu tādas, ka nepamatoti tiktu paplašināts Savienības tiesību tvērums.

79.      Divi piemēri, ko Komisija minējusi rakstveida apsvērumos, šajā ziņā man šķiet īpaši neskaidri.

80.      Pirmkārt, šāda interpretācija liktu secināt, ka ļoti daudzas situācijas, kurās Savienības budžetā iemaksāto ieņēmumu summu var ietekmēt politiska rakstura lēmumi, galvenokārt valsts mēroga lēmumi, apdraud Savienības finanšu intereses. Piemēram, ja dalībvalsts saskaņā ar LES 50. pantu nolemj izstāties no Savienības, kā to nesen izdarīja Apvienotā Karaliste, būtu jāuzskata, ka šāds lēmums apdraud Savienības finanšu intereses un tādējādi nav saderīgs ar LESD 325. pantu (47).

81.      Otrkārt, šāda interpretācija varētu nozīmēt, ka jebkura nelikumīga darbība, ko veic valsts iestādes, kuras atbildīgas par valsts līdzekļiem, un kas varētu ietekmēt dalībvalsts NKI, varētu būt iespējams apdraudējums Savienības finanšu interesēm, un tas attiecīgā gadījumā attaisnotu Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) vai Eiropas Prokuratūras (EPPO) iejaukšanos. Manuprāt, nav šaubu, ka šāda iejaukšanās būtu nesamērīga ES tiesību aktu iejaukšanās dalībvalsts publisko līdzekļu pārvaldībā.

82.      Ņemot vērā tikko izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka LESD 325. pants nav pretrunā tam, ka tiek piemērots LOA paredzētais atbrīvojums no atbildības par darbībām, kam nav krimināltiesiska rakstura, bet kas apdraud Savienības finanšu intereses, piemēram, par darbībām saistībā ar valsts līdzekļu pārvaldību, ja nav tiešas saiknes starp šīm darbībām un faktisku vai iespējamu ieņēmumu samazināšanos Savienības budžetā.

b)      Par trešo, ceturto un piekto jautājumu

83.      Attiecībā uz iesniedzējtiesas uzdoto trešo, ceturto un piekto jautājumu jānorāda, ka tie ir balstīti uz pieņēmumu, ka uz pirmo jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši. Tālab uzskatu, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz šiem jautājumiem.

3.      Par LOA atbilstību tiesiskumam (otrais, sestais, septītais un astotais jautājums)

84.      Turpinājumā izvērtēšu otro iesniedzējtiesas Tiesai uzdoto jautājumu, tad septīto jautājumu un kopā sesto un astoto jautājumu.

85.      Lai šos jautājumus izskatītu pēc būtības, pirmkārt, jākonstatē, ka tikai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa veido pietiekamu saikni ar Savienības tiesībām, lai Tiesai būtu kompetence lemt par šo jautājumu interpretāciju, un, otrkārt, ka tie atbilst no Tiesas judikatūras izrietošajiem pieļaujamības kritērijiem.

a)      Par Tiesas kompetenci

86.      Kopš sprieduma lietā Associação Sindical dos Juízes Portugueses (48) ir nostiprinājusies judikatūra, ka saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka attiecīgās instances, kas kā “tiesa” Savienības tiesību izpratnē ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (49).

87.      LES 19. panta 1. punkta otrās daļas tvērums ir ļoti plašs, jo šo tiesību normu paredzēts piemērot visām valsts iestādēm, kuras ir spējīgas kā “tiesa” lemt par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību aktu piemērošanu vai interpretāciju un par jautājumiem, kas ietilpst jomās, uz kurām attiecas šī tiesību norma (50). Citiem vārdiem – pats fakts, ka tā ir iestāde, kurai ir pilnvaras lemt par Savienības tiesību aktu interpretāciju vai piemērošanu, ir pietiekams, lai šo tiesību normu ņemtu vērā.

88.      LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir atsauce uz “jomām, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kurā dalībvalstis īsteno šos tiesību aktus Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. No tā izriet, ka jomas, kas ir dalībvalstu kompetencē, nav izslēgtas no minētā 19. panta tvēruma.

89.      Jau no pirmajām lietām šajā judikatūras virzienā šis jautājums tiek uzdots – un tas nav pārsteidzoši – attiecībā uz tieslietu organizāciju dalībvalstīs, kas ir joma, kura saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu ir dalībvalstu kompetencē (51).

90.      Atbildot uz šo sensitīvo jautājumu, Tiesa ir nospriedusi – lai arī tieslietu organizācija dalībvalstīs ir dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām un it īpaši no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas. Tā arī spriedumā Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) precizēja, ka, “pieprasot, lai dalībvalstis ievērotu šos pienākumus, Savienība nekādi necenšas pati īstenot minēto kompetenci, nedz arī līdz ar to [...] to sev piedēvē” (52). Tādējādi Tiesa nav centusies pārveidot valstu tiesību sistēmas atbilstoši konkrētai tieslietu organizācijas sistēmai, un tā ietilpst tikai dalībvalstu kompetencē. Tā ir izvērtējusi tikai noteikumus par valsts tiesu uzbūvi un darbību, pārbaudot to atbilstību efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, it īpaši tiesu neatkarības un objektivitātes principiem, kā arī tiesību aktos noteiktas tiesas statusam.

91.      Šajā lietā, kas attiecas uz citu jomu, kura ir cieši saistīta ar valsts suverenitāti, proti, amnestijas piemērošanu, šī argumentācija būtu pilnībā jāatkārto.

92.      Tādējādi, kad Tiesa ir atgādinājusi, ka amnestija ir tikai dalībvalstu kompetencē, tai būtu jānorāda, ka dalībvalstīm, pieņemot amnestijas likumu, jāievēro efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas.

93.      Šāda likuma pārbaude, ņemot vērā šo tiesību normu – un ir svarīgi to piebilst –, nekādā ziņā nenozīmē, ka dalībvalstīm tiktu liegta to ekskluzīvās kompetences īstenošana saistība ar amnestiju. Ilustrācijai pietiek norādīt, ka noteikumi, kas nosaka valsts likumdevēja izvirzīto mērķi un noteikumi, kuri attiecas uz šī likuma materiālā un laika tvēruma ierobežošanu, noteikti tiek izslēgti no Tiesas veiktās tiesas pārbaudes saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu.

94.      Tomēr nav šaubu, ka šajā stadijā TCU ir iestāde, kas kā “tiesa” var lemt par jautājumiem, kuri attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju. No tā izriet, ka tajā notiekošajam procesam jāatbilst prasībām, kas ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

95.      Tādējādi Tiesas kompetencē ir izskatīt otro, sesto, septīto un astoto jautājumu, ko iesniedzējtiesa ir uzdevusi saskaņā ar šo tiesību normu.

b)       Par pieņemamību

96.      Attiecībā uz prejudiciālo jautājumu, kurus uzdevusi iesniedzējtiesa, pieņemamību vēlos vispirms norādīt, ka, tāpat kā ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek], esmu pārliecināts, ka pieņemamības slieksnis, kas atbilst LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, nav un nedrīkst būt augstāks nekā parasti. Proti, šajā tiesību normā jau ir noteikts samērā augsts materiālais slieksnis, lai konstatētu tās pārkāpumu(53).

97.      Citiem vārdiem – manuprāt, pieņemamības sliekšņa noteikšanai jābūt pakļautai vispārējiem principiem, kas regulē prejudiciālo jautājumu pieņemamību Tiesas judikatūras izpratnē.

98.      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām mehānismu, kas izveidots ar LESD 267. pantu, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (54).

99.      Tālab Tiesa ir atzinusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciāla nolēmuma tiesvedības priekšnoteikums tostarp ir tāds, ka iesniedzējtiesā faktiski tiek izskatīts strīds, saistībā ar kuru tai jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais nolēmums. Tādējādi šādā tiesvedībā starp minēto strīdu un Savienības tiesību normām, kuru interpretācija tiek lūgta, jāpastāv “tādai saiknei, ka šī interpretācija ir objektīvi vajadzīga nolēmumam, kas iesniedzējtiesai ir jāpieņem” (55).

100. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajā tiesiskajā regulējumā un faktiskajos apstākļos, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesai ir iespējams atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko pamatlietas situāciju vai priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (56).

101. Attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu, kas izvirzīts šajā lietā, iesniedzējtiesa uzskata, ka pat tad, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu, norādīdama, ka ir nepieciešams pierādīt, ka ir izmantoti Savienības līdzekļi, lai izdarītu pamatlietā aplūkotās darbības, lai konstatētu “Savienības finanšu interešu apdraudējumu” LESD 325. panta izpratnē, tā tomēr būtu spiesta piemērot amnestiju par šīm darbībām, jo tik īsā termiņā kā divi mēneši nevar savākt pierādījumus, lai pārbaudītu, vai ir noticis minētās tiesību normas pārkāpums.

102. Tomēr, ja iesniedzējtiesa atzīst, ka attiecīgie līdzekļi nāk no Savienības, bet to nav konstatējušas nedz valstu krimināllietu tiesas, nedz apgalvojuši pamatlietas dalībnieki un tas, iespējams, nekad netiks pierādīts, jānorāda, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka prejudiciālie jautājumi, kuros minēts, ka tiesai, kas tos uzdevusi, nav iespējams konstatēt Savienības tiesību pārkāpumu, jo to neļauj valsts procesuālās tiesības (57), nav hipotētiski. Manuprāt, tas tā ir otrā jautājuma gadījumā šajā lietā.

103. Sestais un astotais prejudiciālais jautājums attiecas uz LOA tiesību normām, kas paredz, ka valstu tiesām jāpieņem nolēmums par atbrīvojumu no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību un jāatceļ aizsardzības pasākumi divu mēnešu laikā, pat ja Tiesa, kurai iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, vēl nav pieņēmusi savu nolēmumu. Tomēr LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā minētā interpretācija, kas tiek lūgta, manuprāt, atbilst objektīvajai nepieciešamībai attiecībā uz nolēmumu, kas jāpieņem iesniedzējtiesai, jo prejudiciālais nolēmums var ietekmēt lēmumu par aizsardzības pasākumu atcelšanu vai saglabāšanu.

104. Tāpēc uzskatu, šajā lietā Tiesai uzdotais otrais, sestais un astotais jautājums jāuzskata par pieņemamiem.

105. Septītais prejudiciālais jautājums attiecas uz LOA tiesību normu, kurā paredzēts, ka lēmumu, ar ko apsūdzētās fiziskās un juridiskās personas tiek atbrīvotas no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, iesniedzējtiesa pieņem, pirmkārt, pēc prokuratūras un cietušo valsts iestāžu uzklausīšanas, izslēdzot subjektu, kas cēlis actio popularis, un, otrkārt, tā nevar izvērtēt pierādījumus, lai noteiktu, vai atbildētāji pamatlietā ir veikuši darbības, par kurām tie tiek saukti pie atbildības.

106. Atzīstu, ka šī jautājuma pieņemamība pirmā acu uzmetienā varētu šķist apšaubāma.

107. Proti, atšķirībā no pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem tas ir formulēts nevis saistībā ar tiesu varas neatkarību, bet gan ņemot vērā līdzprasītājas (SCC) tiesības tikt uzklausītai un atbildētāju tiesības uz aizstāvību. Lietas materiālos nav arī nekādu pierādījumu, kas liecinātu, ka pamatlietas dalībnieki būtu apgalvojuši, ka šīs tiesības ir pārkāptas.

108. Tomēr, ņemot vērā plašo pieeju, ko atbalstu un esmu izskaidrojis iepriekš, manuprāt, arī septītais jautājums jāuzskata par pieņemamu.

109. Precizēju, ka šo secinājumu 100. punktā minētā tiesu prakse jāizprot tā, ka nav iespējams iesniegt Tiesai visus iepriekšējos jautājumus, pat hipotētiskos, ko tiesa var uzdot tiesvedības gaitā par savas valsts tiesību aktu atbilstību Savienības tiesībām, izņemot gadījumus, kad tiek apšaubīta prasība par saikni starp uzdotajiem jautājumiem un risinājumu, kas jāpieņem strīdā, kurš tiek izskatīts valsts tiesā. Tomēr septītais jautājums nešķiet piederīgs šai jautājumu kategorijai.

110. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka otrais, septītais, sestais un astotais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums jāatzīst par pieņemamiem.

c)      Par lietas būtību

1)      Ievada apsvērumi

111. Pirms izskatīt – ņemot vērā LES 19. panta 1. punkta otro daļu – dažādos šajā lietā uzdotos jautājumus pēc būtības, jāaplūko vairāki elementi, kas attiecas uz šajā tiesību normā paredzētās aizsardzības saturu.

112. Spriedumā ASJP Tiesa uzskatīja, pirmkārt, ka LES 19. pants konkretizē LES 2. pantā apstiprināto tiesiskuma vērtību, un, otrkārt, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips attiecībā uz tiesībām, kuras tiesvedībā iesaistītajām personām izriet no Savienības tiesībām, uz ko ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas tagad ir nostiprināts Hartas 47. pantā (58). Pēdējais secinājums lika tai vēlākā spriedumā norādīt, ka, interpretējot LESD 19. panta 1. punkta otro daļu, ir “pienācīgi [jāņem] vērā” Hartas 47. pants (59).

113. Sakarību starp šīm divām tiesību normām – tā ir būtiska LES 19. panta 1. punkta otrās daļas materiālā satura definēšanai – Tiesa saprot šādi: Hartas 47. pants veicina ikviena tāda tiesību subjekta tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, kas konkrētajā lietā pamatojas uz tiesībām, kuras tam izriet no Savienības tiesībām, savukārt LES 19. panta 1. punkta otrās daļas mērķis ir nodrošināt, lai ikvienas dalībvalsts izveidotā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (60).

114. Tiesas ieskatā Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā atzīšana konkrētā gadījumā paredz, ka persona, kas uz tām atsaucas, balstās uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām. Šīm tiesībām atbilst dalībvalstīm LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais pienākums nodrošināt tādu tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, kas ir pietiekami efektīva tiesību aizsardzībai tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (61).

115. Tādējādi LES 19. panta 1. punkta otrā daļa attiecas uz elementiem, kas pieder dalībvalsts izveidotajām tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmām, nevis uz elementiem, kuri saistīti ar konkrētiem gadījumiem vai individuālām situācijām, kā tas ir Hartas 47. panta gadījumā. Pirmā tiesību norma attiecas uz dalībvalstīm, savukārt otrā tiesību norma piešķir tiesības Savienības pilsoņiem. Šī iemesla dēļ Tiesa uzskata, ka Hartas 47. pantā garantētās tiesības “atbilst” dalībvalstu pienākumam, kas izriet no minētā 19. panta.

116. Tādējādi no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izrietošais pienākums nozīmē ne tikai to, ka no organizatoriskā viedokļa iestādes, kas var interpretēt vai piemērot Savienības tiesības, atbilst prasībām, kuras saistītas ar “tiesas” statusu, piemēram, neatkarības, objektivitātes un “tiesību aktos noteiktas tiesas” statusa prasībām, bet arī to, ka no procesuālā viedokļa tajās tiek sniegtas dažādas “taisnīgas tiesas” garantijas.

117. Šo interpretāciju apstiprina nesenākā Tiesas judikatūra. Spriedumā Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem) (62) un spriedumā PT (63) Tiesa ir precizējusi, ka tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesību uz aizstāvību ievērošana ir pamatprincipa par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas paredzēts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, neatņemama daļa.

118. Taisnība, ka pirmajā spriedumā jautājums par šo tiesību ievērošanu tika uzskatīts par pakārtotu jautājumam par attiecīgās tiesas neatkarības prasības ievērošanu. Proti, Polijai pārmestā pienākumu neizpilde attiecās uz procesuālajiem noteikumiem, kuru sekas Komisijas ieskatā ir tādas, ka tiek ierobežotas tiesnešu, pret kuriem bija uzsākta disciplinārlieta, tiesības tikt faktiski uzklausītiem disciplinārlietu tiesā un izmantot efektīvu aizstāvību tajā. Tā kā šie noteikumi attiecās uz disciplināro režīmu, kam bija Tiesas norādītie trūkumi, Tiesa uzskatīja, ka tie varētu vēl vairāk palielināt risku, ka disciplinārais režīms, kas piemērojams tiesnešiem, tiks izmantots kā sistēma, ar ko politiski kontrolēt tiesu nolēmumu saturu. Tādējādi no minētajiem procesuālajiem noteikumiem izrietošie tiesību uz aizstāvību ierobežojumi apdraudēja tiesnešu neatkarību (64).

119. Tomēr no otrā sprieduma izriet, ka tiesību uz aizstāvību aizskārums pats par sevi var izraisīt LES 19. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpumu. Lietā, kurā taisīts šis spriedums, runa bija par valsts tiesību normu, ar kuru kriminālprocesā, kas uzsākts pret vairākiem apsūdzētajiem par viņu dalību vienā un tajā pašā organizētajā noziedzīgajā grupā, bija paredzēts, ka tiesas apstiprinājums jādod attiecībā uz vienošanos par lietas atrisināšanu, kas noslēgta starp vienu no apsūdzētajiem un prokuratūru šī procesa iztiesāšanas stadijā ar nosacījumu, ka saņemta visu pārējo apsūdzēto piekrišana.

120. Tiesa atbildi galvenokārt pamatoja ar konstatējumu, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir pārkāpts, ja tiesas nolēmums ir balstīts uz faktiem un dokumentiem, ar kuriem paši lietas dalībnieki – vai viens no tiem – nav varējuši iepazīties un par kuriem tie līdz ar to nav varējuši paust nostāju. Tādējādi tā secināja, ka pārkāpums nav noticis, jo attiecīgās tiesību normas mērķis ir tieši nodrošināt to apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, kuri nav atzinuši vainu un kuri jāiztiesā vēlākā kriminālprocesā, ņemot vērā informāciju, kas uz viņiem var attiekties noslēgtajā vienošanās par lietas atrisināšanu, un liecības, kuras kā liecinieks var sniegt apsūdzētais, kas ir atzinis vainu (65).

121. No aplūkotās judikatūras, manuprāt, izriet, ka LESD 19. panta 1. punkta otrās daļas materiālais saturs ir identisks Hartas 47. panta materiālajam saturam (66). Tomēr uzskatu, ka LESD 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais pārkāpums var tikt konstatēts tikai tad, ja apgalvotās nesaderības ir pietiekami nopietnas vai sistēmiskas (67). Lai noteiktu, vai tas tā ir, piekrītu ģenerāladvokātam M. Bobekam, ka “izšķirošais jautājums ir drīzāk tas, vai problēma (vienreizēja vai regulāra), uz kuru ir vērsta Tiesas uzmanība, varētu radīt risku valsts tiesu sistēmas atbilstošai darbībai, tādējādi apdraudot attiecīgās dalībvalsts spēju nodrošināt personām pienācīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus”(68).

122. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, tagad izvērtēšu iesniedzējtiesas Tiesai uzdotos jautājumus pēc būtības.

2)      Par otro jautājumu

123. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. pants kopsakarā ar Hartas 47. pantu nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā LOA 10. panta 2. punkta otrā daļa, saskaņā ar kuru jebkurš lēmums par amnestijas piemērošanu konkrētā lietā jāpieņem ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, lai gan šis termiņš liedz valsts tiesai veikt pierādījumu savākšanas pasākumus, kas nepieciešami, lai noteiktu, vai līdzekļi, kas ir to darbību priekšmets, kuras rada atbildību par valsts līdzekļu pārvaldību, par ko tā veic pārbaudi, ir Savienības līdzekļi.

124. Iesniedzējtiesas ieskatā LOA 10. panta 2. punkta otrajā daļā noteiktais maksimālais divu mēnešu termiņš tādējādi būtu pretrunā Tiesas judikatūrai, kas aizliedz tiesnešiem pakļauties “ārējam spiedienam”, kas var apdraudēt viņu neatkarību. Proti, šis termiņš neļautu kompetentajai valsts tiesai veikt LEC 435. un 436. pantā paredzētos pierādījumu savākšanas pasākumus (“Galīgie pasākumi”), kuru mērķis tostarp ir noteikt to valsts vai Savienības līdzekļu izcelsmi, kas ir to darbību priekšmets, kuras var radīt atbildību par valsts līdzekļu pārvaldību. Tādējādi valsts tiesa galu galā sistemātiski piemērotu amnestiju darbībām, kas apdraud Savienības finanšu intereses.

125. Jāatgādina, ka atbilstoši varas dalīšanas principam, kas raksturo tiesiskumu, jānodrošina tiesu neatkarība, it īpaši no likumdevējas varas un izpildvaras (69).

126. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesībās prasītās neatkarības un objektivitātes garantijas balstās uz premisu, ka pastāv noteikumi, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, kas indivīdos ļauj kliedēt jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar ko tā saskaras (70).

127. Šajā ziņā ir būtiski, lai tiesneši būtu pasargāti no ārējas ietekmes vai spiediena, kas var apdraudēt viņu neatkarību. Kā norāda iesniedzējtiesa, noteikumiem, kas piemērojami tiesnešu statusam un tiesneša amata pienākumu izpildei, it īpaši jāļauj izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi, kas izpaužas norāžu veidā, bet arī netiešāku ietekmi, kas varētu ievirzīt attiecīgo tiesnešu lēmumus, un tādējādi novest pie iespējamas neatkarības vai objektivitātes neesības, kas varētu apdraudēt paļāvību, kāda tiesai jārada privātpersonām demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī (71).

128. Ja šo judikatūras pieeju piemēro šajā lietā, tad tāda procesuāla tiesību norma kā LOA 10. panta 2. punkta otrā daļa var radīt netiešu ietekmi, kas var ievirzīt attiecīgo tiesu pieņemtos lēmumus, un tādējādi netiktu ievērota neatkarības prasība, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas. Vēlos precizēt, ka šādas neievērošanas konstatēšanai ne tikai ir nepieciešams, lai attiecīgajā valsts procesuālajā tiesību normā paredzētais termiņš būtu pārmērīgi īss, bet arī lai šis termiņš būtu saistošs. Ja tas tā būtu, šis termiņš minētajām tiesām atņemtu pilnvaras veikt visus pierādījumu savākšanas pasākumus, kas nepieciešami, lai pārbaudītu, vai šajā lietā piesavinātie līdzekļi jāuzskata par Savienības līdzekļiem.

129. Šajā ziņā jāatgādina, ka amnestijas sekas pēc definīcijas ir tiesas nolēmumu vai tiesvedības atcelšana vai liegšana. Tas, ko parasti apstiprina likumdevēja vara, attiecas uz noteiktā laikposmā veiktu darbību kategoriju. Šajā kontekstā tiesām jāpiemēro tiesību akti, kas reglamentē amnestijas piemērošanu īpašos gadījumos. Taču, kā Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (turpmāk tekstā – “Venēcijas komisija”) būtībā apstiprināja atzinumā par Spānijas amnestijas likuma projektu (72) , amnestija ir saderīga ar varas dalīšanas principu, ja tā neatņem tiesu varai piešķirto varu. Citiem vārdiem – kā atzinumā par amnestijas likuma noteikumiem attiecībā uz Gruzijas politiskajiem ieslodzītajiem (73) norādījusi Venēcijas komisija, process, saskaņā ar kuru tiesu varai ar Gruzijas parlamenta lēmumu ir uzdots izlemt, vai konkrētas personas atbilst vispārējiem kritērijiem, ko Gruzijas parlaments noteicis amnestijas piemērošanai, atbilst minētajam principam.

130. Prejudiciālā nolēmuma mehānisma kontekstā vērtējums par to, vai termiņš ir pārmērīgi īss un saistošs, jāveic iesniedzējtiesai. Lai sniegtu lietderīgu atbildi, tomēr vēlos uzsvērt turpmāk minēto.

131. Gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē Spānijas valdība precizēja, ka LOA 10. panta 2. punkta otrajā daļā noteiktajam termiņam ir tikai indikatīvs raksturs, jo viss šajā 10. pantā paredzētais lēmumu pieņemšanas process katrā ziņā ir atkarīgs no tiesas izvērtējuma par to, vai ir izpildīti amnestijas piemērošanas nosacījumi. Neviena ieinteresētā persona neiesniedza pierādījumus, kas varētu atspēkot šo interpretāciju.

132. Pieņemot, ka LOA 10. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais maksimālais divu mēnešu termiņš varētu tikt uzskatīts par pārmērīgi īsu, ieinteresētās puses ir šķietami vienisprātis, ka tiesnešiem, kas neievēro šo termiņu, var iestāties disciplināratbildība saskaņā ar LOPJ 418. panta 11. punktu.  Šajā ziņā  vēlos norādīt, ka šajā pantā nepamatota kavēšanās tiesvedībā vai lietas izskatīšanā tiesā, pildot tās pienākumus, uzskatīta par smagu pārkāpumu, ja vien tas nav ļoti smags pārkāpums (74). Citiem vārdiem – minētā termiņa neievērošana pati par sevi neizraisa disciplinārsodu (75), un tas liecina par tās indikatīvo raksturu. Tādējādi LOA 10. panta 2. punkta otro daļu varētu interpretēt atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, saskaņā ar kuru Spānijas tiesas var pārsniegt maksimālo divu mēnešu termiņu amnestijas piemērošanai, ja runa nav par “nepamatotu kavēšanos” LOPJ 418. panta 11. punkta izpratnē, kā tas ir gadījumā, kad tiek veikti pierādījumu savākšanas pasākumi.

133. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā LOA 10. panta 2. punkta otrā daļa, saskaņā ar kuru jebkurš lēmums par amnestijas piemērošanu konkrētā lietā jāpieņem ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, lai gan šis obligātais termiņš liedz valsts tiesai veikt pierādījumu savākšanas pasākumus, kas nepieciešami, lai noteiktu, vai līdzekļi, kas ir to darbību priekšmets, kuras rada atbildību par valsts līdzekļu pārvaldību, par ko tā veic pārbaudi, ir Savienības līdzekļi.

3)      Par septīto jautājumu

134. Iesniedzējtiesas uzdotajam septītajam jautājumam ir divas daļas.

135. Pirmkārt, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa (76) nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā LOA 13. panta 3. punkts, ciktāl ar šo tiesību normu valsts tiesām noteikts pienākums pirms tās pieņem nolēmumu, ar ko apsūdzētās fiziskās vai juridiskas personas, tiek atbrīvotas no atbildības uzklausīt tikai tās valsts iestādes, kuras cietušas valsts līdzekļu zudumu, kas saistīts ar amnestētajiem nodarījumiem, un prokuratūru, izslēdzot lietas dalībniekus, kuri cēluši actio popularis. Otrkārt, šī tiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa kopsakarā ar Hartas 47. pantu nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā LOA 13. panta 3. punkts, ciktāl ar šo tiesību normu valsts tiesām noteikts pienākums pieņemt minēto lēmumu par atbrīvojumu no atbildības, nedodot iespēju izvērtēt pierādījumus, lai noteiktu, vai atbildētājs ir izdarījis darbības, par kurām tas tiek saukts pie atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību.

136. Attiecībā uz šī jautājuma pirmo daļu vispirms jāatgādina, ka valsts cietusī iestāde (pašpārvalde) pamatlietā tika izslēgta no tiesvedības, jo tā prasību neiesniedza noteiktajā termiņā. SCC un prokuratūra ir vienīgās, kas kā pamatlietas līdzprasītājas, ir lūgušas saukt pie atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību.

137. Iesniedzējtiesas ieskatā pienākums uzklausīt cietušās valsts iestādes un prokuratūru, izslēdzot otru prasītāju pamatlietā, varētu pārkāpt šī lietas dalībnieka tiesības uz aizstāvību, kas LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē ir tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā daļa. Konkrētāk – šī tiesa atsaucas uz pušu procesuālo tiesību vienlīdzības un sacīkstes principu, kā arī tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu.

138. Runājot par tiesībām tikt uzklausītam, jāatgādina, ka šīs tiesības ikvienai personai garantē iespēju lietderīgi un efektīvi paust viedokli jebkurā procesā, kurā var pieņemt administratīvu lēmumu, kas nelabvēlīgi ietekmē viņa intereses (77). Turklāt Tiesa nospriedusi – tas, ja tiesas nolēmums tiktu pamatots ar faktiem un dokumentiem, ar kuriem nav varējuši iepazīties paši lietas dalībnieki vai viens no viņiem un par kuriem lietas dalībnieki līdz ar to nav varējuši paust nostāju, būtu pretrunā šīm tiesībām (78).

139. Tādējādi tāda valsts tiesību norma kā LOA 13. panta 3. punkts nav saderīga ar tiesībām tikt uzklausītam, ja lietas dalībnieks, kas cēlis actio popularis, nav varējis iepazīties ar faktiem un dokumentiem, ar kuriem pamatots lēmums atbrīvot apsūdzētās fiziskās un juridiskās personas no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, un līdz ar to paust savu nostāju.

140. Pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips nozīmē, ka katrai pusei apstākļos, kuros tā nav skaidri nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tās pretinieku, jāsniedz saprātīga iespēja izklāstīt prasījumus, tostarp iesniegt pierādījumus. Tādējādi šis princips garantē pušu tiesību un pienākumu vienlīdzību, it īpaši attiecībā uz noteikumiem par pierādījumu iegūšanu un sacīkstes procesu kompetentajā tiesā (79).

141. Sacīkstes princips kopumā nozīmē, ka lietas dalībniekiem ir tiesības uz iespēju paust nostāju par faktiem un dokumentiem, ar kuriem tiks pamatots tiesas nolēmums, kā arī tiesības apspriest tiesā iesniegtos pierādījumus un apsvērumus un tiesību pamatus, kurus tiesa izvirzījusi pēc savas ierosmes un ar kuriem tā vēlas pamatot nolēmumu. Proti, lai izpildītu prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki zinātu un sacīkstes veidā varētu apspriest gan faktiskos, gan tiesiskos apstākļus, kas ir izšķiroši tiesvedības iznākumam (80).

142. Taču tāda tiesību norma kā LOA 13. panta 3. punkts, saskaņā ar ko valsts tiesām jāuzklausa tikai tās valsts iestādes, kuras cietušas valsts līdzekļu zudumu, kas saistīts ar amnestētajiem nodarījumiem, un prokuratūra, izslēdzot lietas dalībniekus, kuri cēluši actio popularis, nav saderīga ar pušu procesuālo tiesību vienlīdzības un sacīkstes principu, jo tas liedz šiem lietas dalībniekiem veikt uz sacīkstes principu balstītas debates par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas ir izšķiroši tiesvedības iznākumam.

143. Iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesības, jāpārbauda, vai – pat ja lietas dalībnieks, kas cēlis actio popularis, nav ietverts LOA 13. panta 13. punkta formulējumā – šī tiesību norma tomēr nav jāinterpretē tādējādi, ka tam ir atzītas tiesības tikt uzklausītam (81).

144. Spānijas valdības arguments, kas balstīts uz aplūkotās prasības raksturu, nekādi nevar atspēkot manis izdarīto secinājumu. Rakstveida apsvērumos šī valdība norāda, ka tāds actio popularis tiesiskais regulējums, kāds tiek īstenots šajā lietā, ietilpst tikai dalībvalstu kompetencē ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi. Tādējādi konkrēti Savienības tiesībās neesot neviena principa vai pamattiesību, kas prasītu, lai lietas dalībnieks, kurš cēlis actio popularis, tiktu uzklausīts pirms tāda nolēmuma pieņemšanas, ar kuru tiek izbeigta tiesvedība. Manuprāt, nav jāatgādina, ka šī kompetence, lai gan tā ir tikai dalībvalstīm, tomēr jāīsteno atbilstoši Savienības tiesībām, un precīzāk – prasībām, kas izriet no tiesībām tikt uzklausītam, kā arī no sacīkstes un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principiem, kas aplūkoti šo secinājumu iepriekšējos punktos.

145. Attiecībā uz šī jautājuma otro daļu, jānorāda, ka iesniedzējtiesas kritizētais juridiskais mehānisms šķiet raksturīgs jebkādai amnestijai. Ja tiek konstatēts, ka attiecīgajām darbībām var piemērot amnestiju, tiesa, kurā celta prasība, nevar turpināt tajā iesniegtās lietas izskatīšanu. Tai jāpieņem lēmums par tiesvedības izbeigšanu, lai šī lieta tiktu izslēgta no darba kārtības (82).

146. Pieņemot, ka iesniedzējtiesa tādējādi pauž šaubas par LOA 13. panta 3. punkta saderību ar tiesībām uz aizstāvību, ciktāl tajā nav paredzēts, ka atbildētāji pamatlietā var atteikties no amnestijas piemērošanas, pietiek konstatēt, ka šīs tiesības neuzliek tiesām pienākumu atzīt minētajiem lietas dalībniekiem šādu atteikšanās iespēju.

147. Ņemot vērā šos apsvērumus, attiecībā uz septītā jautājuma pirmo daļu ierosinu Tiesai atbildēt, ka LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā LOA 13. panta 3. punkts, ciktāl ar šo tiesību normu valsts tiesām, pirms tās pieņem nolēmumu, ar ko apsūdzētās fiziskās vai juridiskas personas tiek atbrīvotas no atbildības, noteikts pienākums uzklausīt tikai tās valsts iestādes, kuras cietušas valsts līdzekļu zudumu, kas saistīts ar amnestētajiem nodarījumiem, un prokuratūru, izslēdzot lietas dalībniekus, kuri cēluši actio popularis.

148. Attiecībā uz šī jautājuma otro daļu ierosinu atbildēt, ka LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā LOA 13. panta 3. punkts, ciktāl ar šo tiesību normu valsts tiesām noteikts pienākums pieņemt nolēmumu, ar kuru apsūdzētās fiziskās un juridiskās personas tiek atbrīvotas no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, nedodot šīm tiesām iespēju izvērtēt pierādījumus, lai noteiktu, vai šīs personas ir izdarījušas darbības, par kurām tās tiek sauktas pie atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību.

4)      Par sesto un astoto jautājumu

149. Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā LOA 8. panta 3. punkts, kurā paredzēta izmeklēšanas stadijā vai tiesvedībā pirmajā instancē noteikto aizsardzības pasākumu piespiedu atcelšana.

150. Ar astoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LES 2. pantam un 19. panta 1. punkta otrajai daļai, Hartas 47. pantam, LESD 267. pantam un Protokola (Nr. 3) par Eiropas Savienības Tiesas Statūtiem 23. panta pirmajai daļa ir pretrunā tādas valsts tiesību normas kā LOA 8. panta 3. punkts, 10. pants un 13. panta 3. punkts, ciktāl ar šīm tiesību normām atbildei uz jebkuru prejudiciālo jautājumu tiek atņemta lietderīgā iedarbība, tādējādi pārkāpjot Savienības tiesību pārākuma un tiešās iedarbības principus.

151. No iesniedzējtiesas sniegtajiem skaidrojumiem attiecībā uz sesto jautājumu izriet, ka aizsardzības pasākumu piespiedu atcelšanas saderība ar Savienības tiesībām prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā tiek uzskatīta par problemātisku. Tāpēc man šķiet, ka šo jautājumu “iekļauj” astotais jautājums, kura apjoms ir plašāks par šī jautājuma apjomu.

152. Tomēr, manuprāt, pēdējais jautājums jāprecizē, to pārformulējot.

153. Attiecībā uz tajā minētajām valsts tiesību normām jānorāda, ka LOA 8. panta 3. punkts paredz atcelt aizsardzības pasākumus, kas noteikti izmeklēšanas stadijā vai tiesvedībā pirmajā instancē. Kā norādīts iepriekš, šī likuma 10. panta 2. punkta otrajā daļā savukārt noteikts, ka lēmumi par amnestijas piemērošanu jāpieņem ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, kamēr tā 13. panta 3. punktā paredzēts, ka pēc prokuratūras un cietušo valsts iestāžu uzklausīšanas TCU jāpieņem lēmums atbrīvot apsūdzētās personas no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, ja vien minētās iestādes pret to neiebilst.

154. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šo tiesību normu piemērošanas kopsakarā sekas varētu būt tādas, ka šī tiesa būs spiesta pieņemt lēmumu par atbrīvošanu no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību un atcelt aizsardzības pasākumus, kamēr Tiesa attiecīgā gadījumā vēl nebūs pieņēmusi prejudiciālu nolēmumu. Iesniedzējtiesas ieskatā to var izsecināt no LOA preambulas V sadaļas desmitās un vienpadsmitās daļas, kurās prasīts, lai tiesneši “nekavējoties atceltu pieņemtos tiesību ierobežojošos pasākumus [..], pat ja šī tiesvedība tiktu apturēta” (desmitā daļa) bez formāla brīdinājuma, ka “šis noteikums atbilst lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar [LESD] 267. pantu” (vienpadsmitā daļa), kas ir pietiekams, lai nodrošinātu tiesvedības apturēšanu gadījumā, ja tiek iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šīs šaubas tiek izvirzītas, lai nodrošinātu tā galīgā nolēmuma efektivitāti, ko attiecīgā gadījumā Tiesa pieņems, atbildot uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

155. Tālab astotais jautājums, manuprāt, jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, LESD 267. pantam un Protokola (Nr. 3) par Eiropas Savienības Tiesas Statūtiem 23. panta pirmajai daļa ir pretrunā tādas valsts tiesību normas kā LOA 8. panta 3. punkts, 10. pants un 13. panta 3. punkts, ciktāl šajās tiesību normās valsts tiesām noteikts pienākums pieņemt nolēmumu par atbrīvošanu no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību un atcelt aizsardzības pasākumus ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, pat ja Tiesa, saņēmusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vēl nav pieņēmusi šo nolēmumu.

156. Vispirms atgādinu, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 267. pants ievieš tiesnešu dialogu starp Tiesu un dalībvalstu tiesām un tā mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību viendabīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – ar Līgumiem izveidoto tiesību īpašo raksturu. Tādējādi šajā tiesvedībā pieņemts nolēmums valsts tiesai ir saistošs attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju, lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu (83).

157. Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23. pantā ir paredzēts, ka lietās, uz kurām attiecas prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, valsts tiesas nolēmums, ar kuru tā vēršas Tiesā, aptur tiesvedību valsts līmenī (84).

158. Rakstveida apsvērumos Komisija uzsver, ka pat tad, ja LOA 10. panta 2. punkta otrajā daļā nav skaidri izslēgta iespēja valsts tiesai apturēt divu mēnešu termiņu uz laiku, kurā Tiesa izskata lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, ko raksturo LEC 43.bis panta atcelšana, liek pieņemt, ka šī iespēja tai netiek atzīta. Ja tas tā būtu, ir skaidrs, ka šāds noteikums nebūtu saderīgs ar šo secinājumu iepriekšējos punktos minētajām Savienības tiesību normām. Proti, valsts tiesām likumā noteiktais pienākums pieņemt nolēmumu par amnestijas piemērošanu (ar res judicata spēku) obligātā divu mēnešu termiņā, un liegums apturēt šo termiņu gadījumā, ja valsts tiesa iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, neļautu šai tiesai izpildīt Tiesas nolēmumu, kas pieņemts prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, tādējādi atņemot šim procesam jebkādu lietderīgo iedarbību.

159. Attiecībā uz iepriekš LOA 8. panta 3. punktā paredzēto aizsardzības pasākumu piespiedu atcelšanu, jāatzīst, ka šī likuma preambulas V nodaļas desmitās un vienpadsmitās daļas interpretācija liek uzskatīt, ka ar to ir noteikts pienākums atcelt šos aizsardzības pasākumus pat gadījumā, ja valsts tiesvedība tiktu apturēta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas dēļ.

160. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību pilnīga iedarbība prasa, lai tiesa, kas izskata ar šīm tiesībām saistītu strīdu, varētu noteikt aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu pieņemamā tiesas nolēmuma pilnīgu iedarbību. Proti, ja valsts tiesa, apturot tiesvedību līdz brīdim, kad Tiesa atbild uz tās prejudiciālo jautājumu, nevarētu noteikt aizsardzības pasākumus līdz brīdim, kad tiks pasludināts tās lēmums pēc Tiesas atbildes, tiktu samazināta ar LESD 267. pantu ieviestās sistēmas lietderīgā iedarbība (85). No tā izriet, ka tad, ja valsts tiesa to uzskata par nepieciešamu, tai jābūt iespējai pieņemt vai – attiecīgā gadījumā – saglabāt aizsardzības pasākumus līdz brīdim, kad tā pieņem lēmumu pēc Tiesas atbildes uz tās lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

161. Jāpiebilst, ka nepieciešamība ļaut valsts tiesām ievērot Tiesas nolēmumus prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā arī ietilpst tiesu neatkarības prasībā, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru, piemērojot Savienības tiesības atbilstoši šim nolēmumam, pilnvaras darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērots tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, kas iespējami rada šķērsli Savienības tiesību normu pilnīgai iedarbībai, ir Savienības tiesas uzdevuma neatņemama daļa, un tas jāveic arī valsts tiesai, kura atbilstoši tās kompetencei piemēro Savienības tiesību normas, un tādējādi šo pilnvaru īstenošana ir tiesu neatkarībai raksturīga garantija (86).

162. Visbeidzot atzīmēšu, ka Spānijas valdība apgalvo – iesniedzējtiesai attiecīgās valsts tiesību normas būtu jāinterpretē atbilstoši LESD 267. pantam tādējādi, ka, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiesvedību var apturēt un aizsardzības pasākumus var saglabāt tik ilgi, kamēr ilgst apturēšana un ir nepieciešami šie pasākumi, lai nodrošinātu Tiesas sniegtās atbildes lietderīgo iedarbību. Iesniedzējtiesai jānosaka, vai šāda atbilstīga interpretācija ir iespējama.

163. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz sesto un astoto pārformulēto jautājumu atbildēt, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, LESD 267. pants un Protokola (Nr. 3) par Eiropas Savienības Tiesas Statūtiem 23. panta pirmā daļa nepieļauj tādas valsts tiesību normas kā LOA 8. panta 3. punkts, 10. pants un 13. panta 3. punkts, ciktāl šajās tiesību normās valsts tiesām noteikts pienākums pieņemt nolēmumu par atbrīvošanu no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, un atcelt iepriekšējā tiesvedības stadijā noteiktos aizsardzības pasākumus ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, pat ja Tiesa, kurai iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, vēl nav pieņēmusi nolēmumu.

V.      Secinājumi

164. Pamatojoties uz visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu uz Tribunal de Cuentas (Revīzijas palāta, Spānija) iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      LESD 325. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz atbrīvot no atbildības, kas 2024. gada 10. jūnija Ley Orgánica 1/2024 de amnistía para la normalización institucional, política y social en Cataluña (Konstitutīvais likums Nr. 1/2024 par amnestiju, lai veicinātu institucionālo, politisko un sociālo normalizāciju Katalonijā) paredzēta par darbībām, kurām nav krimināltiesiska rakstura, bet kuras apdraud Savienības finanšu intereses, piemēram, par darbībām saistībā ar valsts līdzekļu pārvaldību, ja nav tiešas saiknes starp šīm darbībām un faktisku vai iespējamu ieņēmumu samazināšanos Savienības budžetā.

2)      LES 19. panta 1. punkta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā 2024. gada 10. jūnija Konstitutīvā likuma 1/2024 10. panta 2. punkta otrā daļa, saskaņā ar kuru jebkurš lēmums par amnestijas piemērošanu konkrētā lietā jāpieņem ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, jo šis obligātais termiņš liedz valsts tiesai savākt pierādījumus, kas nepieciešami, lai noteiktu, vai līdzekļi, kas ir to darbību priekšmets, kuras rada atbildību par valsts līdzekļu pārvaldību, par ko tā veic pārbaudi, ir Savienības līdzekļi.

3)      LES 19. panta 1. punkta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka

–        tā nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā 2024. gada 10. jūnija Konstitutīvā likuma 1/2024 13. panta 3. punkts, ciktāl ar šo tiesību normu valsts tiesām noteikts pienākums, pirms tās pieņem nolēmumu, ar kuru apsūdzētās fiziskās un juridiskās personas tiek atbrīvotas no atbildības, uzklausīt tikai tās valsts iestādes, kuras cietušas valsts līdzekļu zudumu, kas saistīts ar amnestētajiem nodarījumiem, un prokuratūru, izslēdzot lietas dalībniekus, kuri cēluši actio popularis;

–        tai nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā 2024. gada 10. jūnija Konstitutīvā likuma 1/2024 13. panta 3. punkts, ciktāl ar šo tiesību normu valsts tiesām noteikts pienākums pieņemt nolēmumu, ar kuru apsūdzētās fiziskās un juridiskās personas tiek atbrīvotas no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, nedodot šīm tiesām iespēju izvērtēt pierādījumus, lai noteiktu, vai šīs personas ir izdarījušas darbības, par kurām tās tiek sauktas pie atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību.

4)      LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, LESD 267. pants un Protokola (Nr. 3) par Eiropas Savienības Tiesas Statūtiem 23. panta pirmā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādas valsts tiesību normas kā 2024. gada 10. jūnija Konstitutīvā likuma 1/2024 8. panta 3. punkts, 10. pants un 13. panta 3. punkts, ciktāl ar šīm tiesību normām valsts tiesām noteikts pienākums pieņemt nolēmumu, ar kuru apsūdzētās fiziskās un juridiskās personas tiek atbrīvotas no atbildības par valsts līdzekļu pārvaldību, un atcelt iepriekšējā tiesvedības stadijā noteiktos aizsardzības pasākumus ne vēlāk kā divu mēnešu laikā, pat ja Tiesa, kurai iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, vēl nav pieņēmusi šo nolēmumu.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Šo jēdzienu, tāpat kā jēdzienu “amnestija”, veido priedēklis ἀ- (noliegums) un sakne μνήμη (mnêmê), kas grieķu valodā nozīmē “atmiņa” vai “piemiņa”.

3      Skat. Donnedieu de Vabres, H., Traité de droit criminel et de législation pénale comparée, Librairie du Recueil Sirey, Parīze, 1947, 3. izd., 550.–560. lpp., Nr. 977.–992., it īpaši 550. lpp., Nr. 977.

4      Skat. jēdziena “amnestija” definīciju Oxford Constitutional Law platformā, kas pieejama tīmekļvietnē: https://oxcon.ouplaw.com/display/10.1093/law‑mpeccol/law‑mpeccol‑e199.

5      Par padziļinātu vēsturisko amnestijas attīstību skat. šodien sniegtos secinājumus saistītajā lietā C‑666/24 Associación Catalana de Víctimes d’Organitzacions Terroristes (ACVOT).

6      Skat. Beccaria, C., Dei delitti e delle pene, Livorno, 1764, XLVI nodaļa “Des grâces”, it īpaši šo rindkopu: “Ja uzskatām, ka apžēlošana, ko var sniegt likumdevējs, nevis likumu izpildītāja, jāpauž likumos, lai novērstu nosodījumu, ja domājam tikai par to, ka cilvēkiem tiek parādīti noziegumi, kas ir piedoti un par ko sods nav bijis nepieciešams, mēs viņiem dodam cerību palikt nesodītiem, liekam viņiem uzskatīt sodus par vardarbības, nevis taisnīguma aktiem, – kā tad varam vēlēties, lai valdnieks piemēro apžēlošanu noziedzniekiem?” [Brīvs tulkojums] (fragments, ko tulkojis Chaillou de Lisy, M., darbā Beccaria, C., Traité des délits et des peines, Parīze, 1773, pieejams tīmeklvietnē: https://perso.unifr.ch/derechopenal/assets/files/obrasjuridicas/oj_20100907_01.pdf).

7      Skat. Hugo, V., Actes et paroles. Depuis l’exil., 1871.–1876., Hetzel, Parīze, 6. sēj., XXXII nodaļa “L’amnistie au Sénat”, Discours de Victor Hugo, 1876. gada 22. maija sēde, 154.–169. lpp., it īpaši šo rindkopu: “Kungi, nesaskaņu laikos visas puses atsaucas uz taisnību. Taisnība nav nevienam. Tā ir pati par sevi. Tā ir akla pret cilvēciskām kaislībām. Taisnība sargā visu pasauli, bet tā nekalpo nevienam. Taisnība nekaro pilsoņkaros, bet tā tos arī neignorē, un iesaistās. Un vai jūs zināt, kad tā iesaistās? Pēc tam. Tas ļauj izveidot ārkārtas tiesas, un, kad tās ir beigušas darbu, tad sāk darboties taisnība. Un tad tā maina nosaukumu un tiek saukta par apžēlošanu.” [Brīvs tulkojums.] (157. lpp.)

8      2024. gada 11. jūnija BOE Nr. 141, 67764. lpp.

9      Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) spriedums 137/2025, Pleno (2025. gada 31. jūlija BOE Nr. 183, 103781. lpp. (ES:TC:2025:137)).

10      1978. gada 29. decembra BOE Nr. 311, 29313. lpp.

11      1982. gada 21. maija BOE Nr. 121, 13290. lpp.

12      1988. gada 7. aprīļa BOE Nr. 84, 10459. lpp.

13      1985. gada 2. jūlija BOE Nr. 157, 20632. lpp.

14      2000. gada 8. janvāra BOE Nr. 7, 575. lpp.

15      Tas ir process, lai noteiktu to personu atbildību, kuras saistībā ar viņu ieņemamo amatu pārvalda valsts līdzekļus, ja bilancē ir nepamatots iztrūkums vai trūkst naudas vai pamatojuma par to pārvaldīto kontu stāvokli.

16      OV 1995, L 312, 1. lpp.

17      Skat. 2025. gada 1. augusta spriedumu Daka u.c. (C‑422/23, C‑455/23, C‑459/23, C‑486/23 un C‑493/23, EU:C:2025:592, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Skat. 2020. gada 21. janvāra spriedumu Banco de Santander (C‑274/14, EU:C:2020:17, 61. un 62. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra; turpmāk tekstā – “spriedums Banco de Santander”).

19      Skat. LOTCU 26. panta 1. un 2. punktu.

20      Šajā ziņā skat. spriedumu Banco de Santander (72.–77. punkts).

21      2021. gada 29. aprīļa spriedumā X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem) (C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 93. punkts) Tiesa atzina, ka amnestijas “mērķis parasti ir panākt, lai nodarījumi, uz kuriem tā attiecas, zaudētu to noziedzīgo raksturu, kā rezultātā noziedzīgais nodarījums vairs nevarētu izraisīt kriminālvajāšanu un, ja ir ticis jau piespriests sods, tad tā izpilde ir jāpārtrauc”.

22      Padomes 2002. gada 13. jūnija pamatlēmums (OV 2002, L 190, 1. lpp.).

23      Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra direktīva (OV 2011, L 338, 2. lpp.).

24      Padomes 2017. gada 12. oktobra regula (OV 2017, L 283, 1. lpp.).

25      Jāatzīmē, ka Tiesa šajā ziņā jau ir norādījusi – “definējot Regulā 2017/1939 paredzētās procedūras, Savienības likumdevējs ir vēlējies izveidot mehānismu, kas nodrošinātu vismaz tikpat efektīvu EPPO veikto pārrobežu izmeklēšanu kā tā, kura izriet no tādas procedūru piemērošanas, kas paredzēta dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās sistēmā, kura balstīta uz savstarpējas uzticēšanās un savstarpējās atzīšanas principiem” (skat. 2023. gada 21. decembra spriedumu G. K. u.c (EPPO).(C‑281/22, EU:C:2023:1018, 67. punkts).

26      Skat. Padomes Pamatlēmuma 2005/214/TI (2005. gada 24. februāris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām punktu (OV 2005, L 76, 16. lpp.) 11. panta 1. punktu; Padomes Pamatlēmuma 2006/783/TI (2006. gada 6. oktobris) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2006, L 328, 59. lpp.) 13. panta 1. punktu; Padomes Pamatlēmuma 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.), 19. panta 1. punktu un Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (OV 2008, L 337, 102. lpp.), 19. panta 1. punktu.

27      2021. gada 16. decembra spriedums (C‑203/20, EU:C:2021:1016; turpmāk tekstā – “spriedums AB “).

28      Kā noteikts Hartas 50. pantā.

29      Spriedums AB (40.–42. punkts).

30      Spriedums AB (74. un 75. punkts).

31      2008. gada 17. jūlija spriedums Komisija/Itālija (C‑132/06, EU:C:2008:412).

32      Padomes Sestā direktīva (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.).

33      Lai gan iesniedzējtiesa atsaucas arī uz LES 4. panta 3. punktu, uzskatu, ka Tiesas atbilde varētu attiekties tikai uz LESD 325. pantu. Proti, kā Tiesa norādījusi 2022. gada 8. marta spriedumā Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana) (C‑213/19, EU:C:2022:167, 261. punkts), “runājot par dalībvalstu pienākumiem apkarot jebkādu krāpšanu vai jebkādu citu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, LESD 325. panta 3. punkts ir uzskatāms par īpašu LES 4. panta 3. punktā paredzētā vispārējā lojālas sadarbības principa izpausmi”. Tātad pēdējā minētajā tiesību normā nav prasīta atsevišķa pārbaude bez tās, kas veikta saskaņā ar LESD 325. pantu.

34      Manuprāt, Regula Nr. 2988/95, uz kuru atsaucas arī iesniedzējtiesa, šajā lietā nav piemērojama. Proti, saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punktu tajā paredzētos pasākumus un sodus piemēro tikai par pārkāpumiem, kas radušies “saimnieciskās darbības subjekta” darbības vai bezdarbības dēļ. Taču no iesniedzējtiesas nolēmumu izriet, ka atbildētāji pamatlietā nav “saimnieciskās darbības subjekti” minētās regulas izpratnē.

35      2018. gada 2. maija spriedums Scialdone (C‑574/15, EU:C:2018:295, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      2021. gada 21. decembra spriedums Euro Box Promotion u.c. (C‑357/19, C‑379/19, C‑547/19, C‑811/19 un C‑840/19 EU:C:2021:1034, 183. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Euro Box”).

37      Komisijas Lēmums (2006. gada 13. decembris), ar ko izveido mehānismu, lai nodrošinātu sadarbību un pārliecinātos par Rumānijā sasniegto, novēršot noteiktus trūkumus tādās jomās kā tiesu sistēmas reforma un cīņa pret korupciju (OV 2006, L 354, 56. lpp.).

38      Skat. spriedumu Euro Box (188.–190. punkts).

39      2023. gada 8. jūnija spriedums (C‑545/21, EU:C:2023:451).

40      Padomes Regula (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (OV 2006, L 210, 25. lpp.).

41      Skat. 2023. gada 8. jūnija spriedumu ANAS (C‑545/21, EU:C:2023:451, 38. un 39. punkts).

42      Padomes Lēmums (2007. gada 7. jūnijs) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2007, L 163, 17. lpp.).

43      Spriedumi, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C‑42/17, EU:C:2017:936, 32. punkts) un 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C‑612/15, turpmāk tekstā – “spriedums Kolev”, EU:C:2018:392, 52. punkts).

44      Skat. Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

45      Skat. spriedumu Kolev (51. punkts) un 2017. gada 5. decembra spriedumu M.A.S. un M.B. (C‑42/17, EU:C:2017:936, 31. punkts).

46      Skat. spriedumu Euro Box (187. punkts).

47      Šajā ziņā jāatgādina – tā kā Līgumā nav precīzāk definēta teritorija, uz kuru attiecas katras dalībvalsts suverenitāte, katrai dalībvalstij jānosaka sava teritorija un robežas atbilstoši starptautisko publisko tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Navitours (C‑294/21, EU:C:2022:608, 38. punkts). Lieta, kurā taisīts šis spriedums, attiecās uz Mozeli – upi, kurai – reti – ir “kondomināta” statuss. Šis statuss izriet no 1885. gada 9. jūnija Vīnes kongresa Nobeiguma akta 25. panta, kurā noteikts, ka papildus Mozelei arī Sūre [Sûre] un Ūra [Our], ciktāl tās veido robežu, pieder kopīgi abām kaimiņvalstīm. Šis noteikums tika apstiprināts un detalizēti izklāstīts Nīderlandes Karalistes un Prūsijas Karalistes robežlīguma, kas noslēgts Āhenē [Aix‑la‑Chapelle] 1816. gada 26. jūnijā, 27. pantā un robežlīguma, kas noslēgts starp tām pašām valstīm Klēvē [Clèves] 1816. gada 7. oktobrī, 30. pantā (šajā ziņā skat., Caflisch, L., “Règles générales du droit des cours d’eaux internationaux”, The Hague Academy Collected Courses Online/Recueil des cours de l’Académie de La Haye en ligne, 219. sēj., 1989, 9.–225. lpp., it īpaši 67. un 68. lpp.).

48      2018. gada 27. februāra spriedums (C‑64/16, EU:C:2018:117; turpmāk tekstā – “spriedums ASJP”).

49      Skat. spriedumu ASJP (37. punkts).

50      Skat. 2025. gada 27. februāra spriedumu Sinalov (C‑16/24, EU:C:2025:116, 36. punkts).

51      Skat. 2023. gada 5. jūnija spriedumu Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) (C‑204/21, EU:C:2023:442, 263. punkts).

52      2019. gada 24. jūnija spriedums (C‑619/18, EU:C:2019:531, 52. punkts).

53      Ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumi apvienotajās lietās Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c. (no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:403, 146. punkts). Kā esmu paskaidrojis šo secinājumu 121. punktā, šis relatīvi augstais materiālais slieksnis veido pārkāpuma sistēmisko raksturu.

54      Skat. 2025. gada 6. marta spriedumu D. K. (Tiesneša atsaukšana) (C‑647/21 un C‑648/21, EU:C:2025:143, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Skat. 2024. gada 9. janvāra spriedumu G. u.c.(Vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu iecelšana Polija) (C‑181/21 un C‑269/21, EU:C:2024:1, 64. un 65. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

56      Skat. it īpaši 2024. gada 28. novembra spriedumu PT (Vienošanās starp prokuroru un noziedzīga nodarījuma izdarītāju) (C‑432/22, EU:C:2024:987, 64. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums PT”).

57      Skat. 2024. gada 14. novembra spriedumu S. (Iztiesāšanas sastāva izmaiņas) (C‑197/23, EU:C:2024:956, it īpaši 42. punkts).

58      Spriedums ASJP (32. un 35. punkts).

59      Skat. 2024. gada 2. marta spriedumu A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 143. punkts).

60      Skat. spriedumus, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika (C‑896/19 EU:C:2021:311, 52. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums Repubblika”), un 2025. gada 1. augusts, Royal Football Club Seraing (C‑600/23, EU:C:2025:617, 73. punkts).

61      Skat. spriedumu Repubblika (45. punkts), un spriedumu, 2025. gada 1. augusts, Royal Football Club Seraing (C‑600/23, EU:C:2025:617, 72. punkts).

62      2021. gada 15. jūlija spriedums (C‑791/19, EU:C:2021:596, 203. punkts).

63      Šī sprieduma 70. punkts.

64      Spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Polija (Disciplinārie pasākumi pret tiesnešiem) (C‑791/19, EU:C:2021:596, 213. punkts).

65      Skat. spriedumu PT (71. un 72. punkts).

66      Šajā nozīmē skat. arī spriedumu Repubblika (39., 42. un 43. punkts).

67      Šajā ziņā skat. Leloup, M., “The Untapped Potential of the Systemic Criterion in the ECJ’s Case Law on Judicial Independence”, German Law Journal, Cambridge University Press, Toronto, 24. sēj., Nr. 6, 2023, 995.–1110. lpp.).

68      Ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumi apvienotajās lietās Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c. (no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:403, 148. punkts).

69      Skat. it īpaši spriedumu Repubblika (54. punkts).

70      Skat. spriedumu, 2025. gada 3. jūlijs, Lita un Jeszek (C‑646/23 un C‑661/23, EU:C:2025:519, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

71      Skat. it īpaši spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c. (C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 197. punkts).

72      Venēcijas komisija, 2024. gada 18. marta Atzinums Nr. 1167/2023 un Nr. 1168/2023 par tiesiskuma prasībām attiecībā uz amnestiju, it īpaši ņemot vērā Spānijas parlamentārā likuma priekšlikumu “Par konstitutīvo likumu par amnestiju, lai veicinātu institucionālo, politisko un sociālo normalizāciju Katalonijā” (CDL‑AD(2024)003, 81. punkts).

73      Venēcijas Komisija, 2013. gada 11. marta Atzinums Nr. 710/2012 par amnestijas likuma noteikumiem attiecībā uz Gruzijas politiskajiem ieslodzītajiem (CDL‑AD(2013)009, 43.–46. punkts).

74      Abos gadījumos attiecīgie tiesneši tiks sodīti saskaņā ar šī paša likuma 420. pantu.

75      Skat. arī Venēcijas komisijas 2024. gada 18. marta Atzinumu Nr. 1167/2023 un Nr. 1168/2023 par tiesiskuma prasībām attiecībā uz amnestiju, it īpaši ņemot vērā Spānijas parlamentārā likuma priekšlikumu “Par konstitutīvo likumu par amnestiju, lai veicinātu institucionālo, politisko un sociālo normalizāciju Katalonijā” (CDL‑AD(2024)003, 105. punkts), kurā Venēcijas komisija attiecībā uz likumprojektu pauž šādu viedokli: “Amnestijas likumprojekta 10. pantā ir paredzēta pieteikumu par amnestijas likuma piemērošanu izskatīšana prioritārā un steidzamības kārtā. Attiecīgos lēmumus pieņem “prioritārā un steidzamības kārtā” “divu mēnešu laikā”. Komisija šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka šī termiņa neievērošanas gadījumā nav nekādu seku, tostarp disciplinārsodu [..].”

76      Lai gan iesniedzējtiesa atsaucas arī uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantu, atgādinu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesības neregulē attiecības starp ECPAK un dalībvalstu tiesību sistēmām, tās arī nenosaka, kādi secinājumi jāizdara valsts tiesai kolīzijas gadījumā starp šajā konvencijā garantētajām tiesībām un valsts tiesību normu (skat. it īpaši, spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 44. punkts). No tā izriet, ka Tiesas kompetencē neietilpst ECPAK tiesību normu interpretēšana.

77      Skat. spriedumu, 2019. gada 4. aprīlis, OZ/EIB, (C‑558/17 P, EU:C:2019:289, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Skat. spriedumu, 2024. gada 26. septembris, Energotehnica (C‑792/22, EU:C:2024:788, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Skat. spriedumu, 2024. gada 30. janvāris, Agentsia“Patna infrastruktura” (Eiropas autoceļu infrastruktūras finansējums) (C‑471/22, EU:C:2024:99, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Skat. it īpaši spriedumus, 2009. gada 17. decembris, Réexamen M/EMEA (C‑197/09 RX‑II, EU:C:2009:804, 41. punkts), un 2019. gada 16. oktobris, Glencore Agriculture Hungary (C‑189/18, EU:C:2019:861, 62. punkts).

81      Proti, jānorāda, ka nesen pasludinātajā spriedumā par atsevišķu LOA noteikumu atbilstību konstitūcijai Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) uzskatīja, ka tad, ja tiktu saprasts tādējādi, ka tiesai nav jāuzklausa lietas dalībnieks, kas cēlis actio popularis, pirms tiek pieņemts tajā minētais nolēmums par atbrīvojumu no atbildības, LOA 13. panta 3. punkts nebūtu saderīgs ar Konstitūcijas 24. pantā paredzētajām tiesībām uz aizstāvību. Tomēr šī tiesa atturējās to atzīt par neatbilstošu konstitūcijai, jo tās ieskatā ir iespējama konstitūcijai atbilstoša interpretācija. Skat. Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) spriedumu 137/2025, Pleno (2025. gada 31. jūlija BOE Nr. 183, 103781. lpp. (ES:TC:2025:137)).

82      Skat. Merle, R. un Vitu, A., Traité de droit criminel, Tome II, Procédure pénale, Éditions Cujas, Parīze, 2001, 5. izd..

83      Skat. spriedumu, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) (C‑204/21, EU:C:2023:442, 274. un 275. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

84      Skat. spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c. (C‑158/21, EU:C:2023:57, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

85      Skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż. (Augstākās tiesas ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798, 142. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Skat. spriedumu Euro Box (257. punkts).