1.

Šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tiesisko regulējumu veido Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām ( 2 ). Konkrētāk, Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) uzdotais jautājums būtībā attiecas uz šīs konvencijas 3. un 6. panta interpretāciju. Konvencijas 3. pantā ir nostiprināts princips par pušu gribas autonomiju, izvēloties līgumsaistībām piemērojamos tiesību aktus. Saskaņā ar šo principu, kas ir kopējs visām dalībvalstīm, līgumu reglamentē tiesību akti, kurus izvēlas puses. Ar 6. pantu, kura interpretācija ir šā jautājuma centrā, ir ieviests mehānisms, kas ļauj noteikt darba līgumam piemērojamos tiesību aktus, ja nav izdarīta izvēle atbilstoši minētās konvencijas 3. pantam un atkāpjoties no šīs pašas konvencijas 4. panta ( 3 ).

2.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegts saistībā ar strīdu starp transporta sabiedrību un autovadītāju, kurš strādāja šajā sabiedrībā, par dažādām kompensācijas prasībām, kuras šis prasītājs pamatlietā iesniedza pret savu bijušo darba devēju pēc viņa darba līguma izbeigšanas.

3.

Šajos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos iesniedzējtiesas jautājums aicina Tiesu sniegt interpretāciju jēdzienam “valsts, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu,” Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

4.

Konkrētāk, Tiesai būs iespēja precizēt apsvērumus, kurus tā sniedza spriedumā Koelzsch ( 4 ) līdzīgos faktiskajos apstākļos, tomēr saistībā ar iepriekš neskatītu jautājumu. Šis jautājums attiecas uz darba laikposmu, kas iesniedzējtiesai ir jāņem vērā, lai noteiktu tiesību aktus, kuri atbilstoši šai tiesību normai būtu piemērojami gadījumā, kad darbinieks, strādājot pie sava darba devēja, ir veicis savus darba pienākumus divos atsevišķos posmos: vispirms vairākās valstīs, bet pēc tam, laikposmā pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanās – pastāvīgi vienā valstī.

5.

Vēl bez Romas konvencijas 1. panta, 3. panta un 6. panta (kas kļuvis par Regulas (EK) Nr. 593/2008 8. pantu) ( 5 ) šajā lietā īpaša nozīme ir Briseles Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ( 6 ) 5. panta pirmās daļas 1. punktam (kas kļuvis par Regulas (EK) Nr. 44/2001 19. pantu) ( 7 ).

6.

Ar darba līgumu, ko noslēdza 2002. gada 15. oktobrī, ES tika pieņemts darbā par autovadītāju sabiedrībā Locatrans Sàrl (turpmāk tekstā – “Locatrans”), transporta sabiedrībā, kas reģistrēta Betemburgā [Bettembourg] (Luksemburga). Darba līgumā bija paredzēts ikmēneša darba laiks 166 stundas. Tajā bija noteikts, ka piemērojamie tiesību akti ir Luksemburgas tiesību akti un ka valstis, uz kurām galvenokārt attiecas pārvadājumi, ir Vācija, Beniluksa valstis, Itālija, Spānija, Portugāle un Austrija.

7.

Ar 2014. gada 14. janvāra vēstuli Locatrans informēja darbinieku par savu lēmumu samazināt viņa iknedēļas darba laiku līdz 35 stundām, proti, 151,55 stundām mēnesī, sākot no 2014. gada 16. jūlija, bet darbinieks iebilda pret šīm izmaiņām.

8.

Ar 2014. gada 31. marta vēstuli Locatrans informēja darbinieku, ka pēc šā darbinieka pēdējo 18 mēnešu darbības analīzes tā bija konstatējusi, ka darbinieks būtisku daļu sava algotā darba, proti, vairāk nekā 50 %, bija veicis Francijā un ka viņam ir pienākums reģistrēties Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmā.

9.

Locatrans ar 2014. gada 17. aprīļa vēstuli apstiprināja darba piedāvājumu darbiniekam strādāt kādā Francijas uzņēmumā un norādīja viņam, ka līdz ar darbinieka atteikumu saīsināt savu darba laiku viņš no 2014. gada 16. jūlija vairs nebūs uzņēmuma darbinieks.

10.

2015. gada 8. janvārī, apstrīdot sava darba līguma izbeigšanu, darbinieks iesniedza conseil de prud’hommes de Dijon (Dižonas Darba strīdu padome, Francija) dažādas kompensācijas prasības.

11.

Conseil de prud’hommes de Dijon (Dižonas Darba strīdu padome) ar 2017. gada 4. aprīļa spriedumu noraidīja darbinieka prasības ar pamatojumu, ka darbinieka darba līguma izpildei un izbeigšanai bija piemērojami Luksemburgas tiesību akti, ka viņa uzteikums bija skaidrs un nepārprotams un ka nebija pamata to pārkvalificēt par netaisnīgu atlaišanu.

12.

Cour d’appel de Dijon (Dižonas apelācijas tiesa, Francija) ar 2019. gada 2. maija spriedumu atcēla 2017. gada 4. aprīļa spriedumu. Šajā saistībā šī tiesa norādīja, ka saskaņā ar aplūkoto darba līgumu puses bija izdarījušas izvēli par to, ka to darba tiesiskajām attiecībām ir piemērojami Luksemburgas tiesību akti. To ņemot vērā, Locatrans savā 2014. gada 31. marta vēstulē esot atzinusi, ka darbinieks būtisku daļu sava darba veica Francijā, un darbinieks esot iesniedzis pierādījumus par šo apstākli. Ņemot vērā Romas konvencijas 6. pantu, līdz ar pušu izvēli par labu Luksemburgas tiesību aktiem darbiniekam nevarēja tikt liegta aizsardzība, ko tam nodrošināja tādas Francijas tiesību imperatīvās normas kā tiesību normas attiecībā uz darba līguma grozījumiem un izbeigšanu. Līdz ar to minētā tiesa, pārkvalificējusi darba līguma izbeigšanu par atlaišanu, atzina, ka atlaišana nebija pamatota ar faktisku un nopietnu iemeslu, un piesprieda Locatrans izmaksāt darbiniekam noteiktas summas kā kompensāciju.

13.

Locatrans par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation – chambre sociale (Kasācijas tiesa, Sociālo lietu palāta, Francija), iesniedzējtiesā.

14.

Šī tiesa būtībā atgādina Romas konvencijas 6. panta 1. un 2. punktā paredzēto kolīziju normu. Šajā saistībā tā norāda, ka Tiesa ir precizējusi kritērijus tam, kā interpretējams jēdziens “vieta, kur darbinieks parasti veic darbu,” šīs normas izpratnē gadījumā, ja darbinieks veic darbu vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī; Tiesa to ir darījusi it īpaši spriedumā Koelzsch ( 8 ). Minētajā spriedumā Tiesa arī pamatojās uz savu judikatūru par Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, un tas apliecinot nodomu sniegt vienotu interpretāciju par piesaistes kritērijiem jurisdikcijas kolīziju un tiesību aktu kolīziju jomā. Attiecībā uz šo pēdējo tiesību normu iesniedzējtiesa arī atgādināja sprieduma Weber ( 9 ) nozīmīgumu.

15.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan precizējumi, kurus Tiesa spriedumā Koelzsch ( 10 ) sniedza par to, kā ir interpretējams jēdziens “vieta, kur darbinieks parasti veic darbu,” varētu atbilstoši favor laboris principam likt izmantot principu par pēdējo vietu, kurā darbinieks parasti veicis darbu, tomēr spriedumā Weber ( 11 ) Tiesa skaidri atsaucās uz to, ka ņem vērā “visu darba tiesisko attiecību laiku”, neatkārtojot pēdējās vietas, kurā darbinieks parasti veicis darbu, kritēriju, kas minēts šā sprieduma 54. punktā.

16.

Ņemot vērā šo judikatūru, iesniedzējtiesa vaicā, vai nolūkā noteikt, kuri tiesību akti būtu piemērojami, ja puses nebūtu izdarījušas izvēli, šajā gadījumā, lai identificētu vietu, kurā darbinieks parasti veic darbu, Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir jāņem vērā viss darba tiesisko attiecību ilgums, vai arī ir jāņem vērā tikai pēdējais darba laikposms. Tā uzskata, ka, lai gan pēdējās vietas, kurā darbinieks parasti veicis darbu, kritērijs ir nozīmīgs, nosakot kompetento tiesu, jo tas ļauj darbiniekam celt prasību ar mazākām izmaksām, pastāv šaubas par iespēju piemērot šo kritēriju, lai noteiktu, kuri tiesību akti ir piemērojami, ja puses nav izdarījušas izvēli, jo šādas pieejas dēļ it īpaši varētu rasties situācija, ka vienam un tam pašam darba līgumam secīgi ir piemērojami atšķirīgi imperatīvi tiesību akti atkarībā no izmaiņām attiecībā uz darba vietu.

17.

Šajos apstākļos Cour de cassation, chambre sociale (Kasācijas tiesa, Sociālo lietu palāta) ar 2024. gada 10. jūlija lēmumu, kas Tiesā iesniegts tajā pašā dienā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai [Romas konvencijas] 3. un 6. pants jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja darbinieks veic vienas un tās pašas darbības sava darba devēja labā vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, ja puses nav izdarījušas izvēli, būtu jāņem vērā viss darba tiesisko attiecību ilgums, lai noteiktu vietu, kur attiecīgā persona parasti veic darbu, vai arī būtu jāņem vērā pēdējais darba periods, ja darbinieks pēc tam, kad noteiktu laiku ir veicis darbu konkrētā vietā, vēlāk pastāvīgi veic savu darbību citā vietā, kas saskaņā ar pušu skaidru nodomu ir paredzēta kā jauna pastāvīgā darba vieta?”

18.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Čehijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēde netika rīkota.

19.

Ar savu vienīgo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Romas konvencijas 3. un 6. pants jāinterpretē tādējādi, ka – gadījumā, ja, pirmām kārtām, darbinieks vispirms veica tās pašas darbības sava darba devēja labā vairākās valstīs, bet pēc tam, laikposmā pirms darba tiesisko attiecību beigām, pastāvīgi veica savas darbības vienā valstī un saskaņā ar pušu skaidri izteiktu gribu bija paredzēts, ka šī pēdējā vieta kļūs par jauno pastāvīgo darba vietu, un ja, otrām kārtām, šī darbinieka veiktā apstrīdēšana attiecas uz līguma izbeigšanu, – lai noteiktu vietu, kurā darbinieks parasti veicis darbu, un līdz ar to tiesību aktus, kas piemērojami, ja puses nav izdarījušas izvēli, jāņem vērā viss darba tiesisko attiecību ilgums vai pēdējais darba laikposms.

20.

Šī tiesa tātad būtībā vēlas noskaidrot, kurš no šiem diviem kritērijiem ir piemērojams aplūkotajai darba līguma izbeigšanai, ciktāl šī izbeigšana ir saistīta ar kolīziju starp piemērojamajiem tiesību aktiem ( 12 ). No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pirmā minētā kritērija gadījumā sekas apstāklim, ka tiek ņemts vērā viss darba tiesisko attiecību ilgums, būtu tādas, ka ES formulēto prasību pamatotība tiktu vērtēta, pamatojoties uz Luksemburgas tiesību aktiem, un ka šīs prasības sekojoši būtu jānoraida. Turpretī otrā minētā kritērija gadījumā, ja ņemtu vērā tikai pēdējo darba laikposmu, piemērojami būtu ES labvēlīgākie Francijas tiesību akti attiecībā uz darba līguma grozījumiem un izbeigšanu.

21.

Šajā saistībā minētā tiesa uzskata, ka pastāv saprātīgas šaubas par to, vai kritērijs par pēdējo vietu, kurā darbinieks parasti veicis darbu, kam ir nozīme, nosakot kompetento tiesu, ir izmantojams arī nolūkā noteikt tiesību aktus, kas ir piemērojami darba līgumam, ja nav izdarīta izvēle, jo šādas pieejas dēļ it īpaši varētu rasties situācija, ka vienam un tam pašam darba līgumam secīgi ir piemērojami atšķirīgi imperatīvi tiesību akti atkarībā no izmaiņām, kas skar darba izpildes vietu.

22.

Pamatlietas pusēm un ieinteresētajām personām ir atšķirīgi viedokļi par to, kā interpretējams Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

23.

Locatrans un Čehijas valdība, atsaucoties uz spriedumu Weber, it īpaši norāda, ka gadījumā, ja darbinieks sava darba devēja labā veic to pašu darbu vairāk nekā vienā valstī, nolūkā noteikt vietu, kurā ieinteresētā persona parasti veikusi darbu, un līdz ar to tiesību aktus, kas ir piemērojami, ja puses nav izdarījušas izvēli, ir jāņem vērā viss darba tiesisko attiecību ilgums. Savukārt Francijas valdība uzskata, ka tādējādi pēdējais darba laikposms varētu tikt ņemts vērā, lai, ievērojot visus atbilstīgos apstākļus, noteiktu, ka pastāv ciešākas saiknes ar citu valsti. Turpretī ES iesākumā apgalvo, ka, neraugoties uz prejudiciālā jautājuma formulējumu, viņš nav mainījis darba vietu darba tiesisko attiecību laikā ( 13 ). Līdz ar to viņa situācija esot skaidri atšķirīga no situācijas, par kuru tika pasludināts spriedums Weber un kurā darbinieks secīgi veica darba pienākumus divās atsevišķās darba vietās. Katrā ziņā, pat ja tik tiešām tiek nospriests, ka spriedums Weber ir nozīmīgs šajā lietā, ir jāatsaucas uz pēdējo darba laikposmu. Komisija savukārt norāda, ka tādā lietā kā pamatlietā aplūkotā, kurā apstrīdēšana attiecas uz līguma izbeigšanu un kurā fakti, kam ir nozīme, lai to izspriestu, attiecas uz līguma beigām, ir jāņem vērā pēdējais darba laikposms.

24.

Ņemot vērā iesniedzējtiesas šaubas, kā arī pamatlietas pušu un ieinteresēto personu izvirzītos argumentus, pirmkārt, sniegšu dažus vispārējus apsvērumus par Romas konvencijas un tās 6. pantā paredzētās kolīziju normas mērķi un vispārējo sistēmu (A sadaļa). Otrkārt, pievērsīšos jēdzienam “valsts, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu,” šīs konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē un darīšu to, ņemot vērā atbilstīgo judikatūru, lai no tā izdarītu secinājumus attiecībā uz šo lietu (B sadaļa).

25.

Pirmkārt, ir jāatgādina, kā Tiesa jau ir norādījusi ( 14 ), ka no Romas konvencijas preambulas izriet, ka tā noslēgta, lai veiktu tiesību aktu unificēšanu starptautisko privāttiesību jomā, kas aizsākta, pieņemot Briseles konvenciju ( 15 ).

26.

No šīs preambulas arī izriet, ka šīs konvencijas mērķis ir noteikt vienveidīgas normas attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, neatkarīgi no vietas, kurā ir jāpieņem spriedums. Kā izriet arī no ziņojuma par minēto konvenciju, tā tika izstrādāta, rūpējoties par to, lai tiktu novērstas nepilnības, kas izriet no kolīziju normu dažādības līgumu jomā ( 16 ).

27.

Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Romas konvencijas 6. pantā paredzētā kolīziju norma, ir jānorāda šajā konvencijā paredzētie vispārējie kritēriji piemērojamo tiesību aktu noteikšanai. Šajā ziņā vienotajos noteikumos, kas paredzēti konvencijas II sadaļā, atzīts princips, ka prioritāte ir pušu gribai, konvencijas 3. pantā pusēm paredzot piemērojamo tiesību izvēles brīvību. Ja šāda izvēle nav izdarīta, šīs pašas konvencijas 4. pantā paredzēti piesaistes kritēriji, pamatojoties uz kuriem šīs tiesības ir jānosaka tiesai ( 17 ). Šie kritēriji ir piemērojami visām līgumu kategorijām ( 18 ).

28.

Kā zināms, dažiem līgumu veidiem ir arī paredzēti īpaši noteikumi. It sevišķi ar Romas konvencijas 6. pantu ir ieviesta kolīziju norma, kas piemērojama individuāliem darba līgumiem. Šai īpašajai kolīziju normai (tāpat kā normai, kas paredzēta Romas I regulas 8. pantā) ir pievienotas divas vispārējas normas (1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts), viena pakārtota norma (2. punkta b) apakšpunkts) un viens izņēmuma noteikums (2. punkta pēdējais teikums) ( 19 ). Šīs konvencijas autoru ieskatā, ar šo īpašo kolīziju normu tiecās ieviest regulējumu, kas vairāk piemērots jomām, kurās attiecīgo valstu intereses nav vienādas, vienlaikus cenšoties nodrošināt pienācīgu aizsardzību pusei, kura, no sociālekonomiskā viedokļa raugoties, ir uzskatāma par vājāko pusi līgumattiecībās ( 20 ).

29.

Pamatojoties uz šiem vispārīgajiem apsvērumiem, minētās konvencijas 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka “neatkarīgi no 3. panta pušu izdarīta tiesību aktu izvēle darba līgumā neliedz darbiniekam to imperatīvo tiesību normu aizsardzību, kas būtu piemērojamas saskaņā ar 2. punktu, ja nav izdarīta izvēle” ( 21 ). Ja nav izdarīta šāda izvēle, šīs konvencijas 6. panta 2. punktā ir noteikti divi piesaistes kritēriji, proti, galvenokārt, [tās] “valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu” (a) apakšpunkts), kas tātad ir objektīvi piemērojamie tiesību akti, vai, pakārtoti, “ja darbinieks parasti neveic savu darbu kādā vienā valstī – tās profesionālās darbības [tā uzņēmuma] atrašanās vietas valsts, kurā darbinieks tika nolīgts, tiesību akti” (b) apakšpunkts) ( 22 ). Šā 2. punkta pēdējā teikumā ir iekļauts izņēmuma noteikums, saskaņā ar kuru šos divus piesaistes kritērijus nepiemēro, ja “no visiem lietas apstākļiem [izriet], ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, tādā gadījumā līgumu reglamentē šīs citas valsts tiesību akti”.

30.

Šajā kontekstā ( 23 ) un paturot prātā nepieciešamību nodrošināt saskaņotību starp dažādajām Savienības starptautisko privāttiesību normām, tagad pievērsīšos jēdziena “valsts, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu,” Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē interpretācijai.

31.

Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka neatkarīgi no 4. panta līgumu, ja nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, reglamentē “tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu, pat gadījumā, ja viņš uz laiku ir nodarbināts citā valstī”.

32.

No šīs normas formulējuma izriet, ka ar gramatisko interpretāciju nepietiek, lai definētu autonomo jēdzienu “tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu”. Spriedumā Koelzsch ( 24 ) Tiesa pirmo reizi sprieda par šo jēdzienu Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ( 25 ).

33.

Spriedumā Koelzsch Tiesa, nosakot autonomā jēdziena “tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu,” aprises, izmantoja plašu interpretāciju. Lai līdz tai nonāktu, Tiesa vispirms norādīja, ka šādai interpretācijai nav jāabstrahējas no Briseles konvencijas 5. panta 1. punktā paredzēto kritēriju interpretācijas, kad šie kritēriji paredz noteikumus jurisdikcijas noteikšanai attiecībā uz tām pašām jomām un izmanto līdzīgus jēdzienus ( 26 ). Pamatodamās uz savu judikatūru, kurā ir interpretēta šī norma ( 27 ), Tiesa atgādināja, ka gadījumā, kad darbinieks profesionālo darbību veic vairāk nekā vienā valstī, ir svarīgi pienācīgi ņemt vērā vajadzību nodrošināt atbilstošu aizsardzību darbiniekam kā vājākajai līgumslēdzējai pusei ( 28 ).

34.

Turpinot Tiesa norādīja, ka darba līgumu jomā ar Briseles konvenciju un Romas konvenciju tiecas sasniegt vienu un to pašu mērķi, proti, darbinieka atbilstošu aizsardzību. Tiesa, ņemot vērā šo mērķi, tādējādi nosprieda, ka Romas konvencijas 6. pants ir jāsaprot tādējādi, ka ar to tiek garantēta tās valsts tiesību aktu piemērojamība, kurā darbinieks veic profesionālo darbību, nevis tās, kurā atrodas darba devējs ( 29 ). Ņemot vērā abu konvenciju mērķu identiskumu, Tiesa apstiprināja, ka judikatūra, kurā ir interpretēts Briseles konvencijas 5. panta 1. punkts, ir nozīmīga, analizējot Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu ( 30 ).

35.

Visbeidzot Tiesa uzskatīja – ja darbs ir veikts vairāk nekā vienā dalībvalstī, valsts, kurā parasti tiek veikts darbs, kritērijs jāinterpretē plaši un jāsaprot kā norāde uz vietu, kurā vai no kuras darbinieks [faktiski] veic profesionālo darbību, un, ja nav darījumu centra, vietu, kurā viņš veic lielāko daļu darba ( 31 ). Līdz ar to, lai noteiktu, vai darbinieks parasti veicis darbu vienā no attiecīgajām valstīm, Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktais piesaistes kritērijs jāinterpretē plaši ( 32 ). Šim nolūkam Tiesa ņēma vērā starptautisko pārvadājumu nozarē veiktā darba raksturu un precizēja, ka ir jāņem vērā apstākļu kopums, kas raksturo darbinieka darbu ( 33 ). Šādos apstākļos Tiesa nosprieda, ka Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja darbinieks darbu veic vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī, valsts, kurā darbinieks parasti veic darbu, pildot līgumu, šīs tiesību normas izpratnē ir tā, kurā vai no kuras, ņemot vērā apstākļu kopumu, kas raksturo minēto darbu, darbinieks veic lielāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju ( 34 ).

36.

No šīs judikatūras izriet, ka, lai novērtētu, vai darbinieks parasti veicis darbu vienā no līgumslēdzējām valstīm, un lai noteiktu, kurā no tām, Tiesa sprieduma Koelzsch 50. punktā noteica pamatprincipu par dažādu faktisko apstākļu ņemšanu vērā. Saskaņā ar šo noteikumu“valsts, kurā darbinieks parasti veic darbu, pildot līgumu,” ir tā, kurā vai no kuras, ņemot vērā apstākļu kopumu, kuri raksturo minēto darbu, darbinieks veic lielāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju ( 35 ).

37.

Lai dotu norādījumus valsts tiesai, kā piemērojams minētais noteikums, Tiesa, ņemot vērā darba tiesisko attiecību īpatnības pārvadājumu nozarē, sniedza vairākas norādes, ko var ņemt vērā, piemērojot Romas konvencijas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu. It īpaši valsts tiesai ir jānosaka, kurā valstī ir vieta, no kuras darbinieks veic pārvadāšanas uzdevumus, saņem norādījumus par pārvadāšanas uzdevumiem un organizē darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki. Tāpat ir jāpārbauda, kas ir vietas, kur galvenokārt tiek īstenoti pārvadājumi, vietas, kur notiek kravas izkraušana, kā arī vieta, kurā darba ņēmējs atgriežas pēc savu uzdevumu izpildes ( 36 ).

38.

Manuprāt, šī “netiešās pierādīšanas metode” ir nozīmīgs elements tāda jēdziena kā jēdziens “vieta, kurā vai no kuras darbinieks parasti veic darbu,” tvēruma noskaidrošanai, to piemērojot konkrētā gadījumā. Tiesa uzskata, ka minētā metode ļauj ne tikai labāk atspoguļot tiesisko attiecību realitāti, jo atbilstoši tai ir jāņem vērā visi elementi, kas raksturo darba ņēmēja darbību, bet arī novērst to, ka šis jēdziens tiek padarīts par instrumentu vai arī veicina apiešanas stratēģiju īstenošanu ( 37 ).

39.

Turklāt ir jānorāda, ka, lai noteiktu iepriekš minēto pamatprincipu ( 38 ), Tiesa pamatojās uz savu judikatūru par Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu ( 39 ). Nedrīkst aizmirst, ka lietās, kuras bija pamatā šai judikatūrai, bija runa par darbinieku, kas veica profesionālo darbību vairākās valstīs, bet vienā no šīm valstīm, kur šis darbinieks bija noteicis savu dzīvesvietu, viņam bija birojs, no kura tas organizēja savu darbu sava darba devēja labā un kurā tas atgriezās pēc katra ar profesionālo darbību saistītā brauciena uz ārvalstīm. Līdz ar to nolūkā konkrēti noteikt vietu, kurā darbinieks “parasti veic darbu”, Tiesa nosprieda, ka ir runa par vietu, no kuras darbinieks pamatā izpilda savus pienākumus pret darba devēju, vai vietu, kurā viņš ir izveidojis savas profesionālās darbības faktisko centru ( 40 ).

40.

Turklāt atgādinu, ka formulējums “no kuras” tika pievienots Romas I regulas 8. panta 2. punktam ( 41 ), pārveidojot Romas konvenciju par regulu ( 42 ). Tādējādi ar šo jauno formulējumu Savienības likumdevējs šajā regulā integrēja Tiesas judikatūru par Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu ( 43 ).

41.

To ņemot vērā, ir jānorāda, ka Tiesa savā judikatūrā par Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu saistībā ar darba līgumiem, kurus izpilda vairāku valstu teritorijā, ir saskārusies arī ar citu situāciju, kad no vairākām attiecīgajām vietām nevienu nevarēja identificēt kā vietu, kurā vai no kuras darbinieks veic savu profesionālo darbību. Tas ir sprieduma Weber gadījums.

42.

Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Weber, bija jāatbild uz jautājumu, vai nolūkā noteikt, vai darbinieks “parasti” veica darbu kādā līgumslēdzējā valstī, ir jāņem vērā “viss [darba tiesisko attiecību] ilgums” vai tikai to pēdējais laikposms ( 44 ).

43.

Pirmkārt, Tiesa veica nošķīrumu starp tās izskatīšanai iesniegto lietu un lietām, kurās bija pasludināti spriedumi Mulox IBC un Rutten un kurās, atšķirībā no minētās lietas, darbiniekam vienā no līgumslēdzējām valstīm bija birojs, kurš bija tā profesionālās darbības faktiskais centrs un no kura tas veica lielāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju ( 45 ). Ņemot vērā šīs atšķirības, Tiesa uzskatīja, ka no šiem spriedumiem izrietošā judikatūra nav pilnībā attiecināma uz minēto lietu ( 46 ). Tomēr Tiesa norādīja, ka šī judikatūra ir atbilstīga, ciktāl tā nozīmē, ka attiecībā uz darba līgumu, ko izpilda vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijā, Briseles konvencijas 5. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz vietu, kurā vai no kuras, ņemot vērā visus attiecīgā gadījuma apstākļus, darbinieks faktiski veic lielāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju ( 47 ).

44.

Otrkārt, šo atšķirīgo apstākļu dēļ Tiesa precizēja, ka nozīmīgais kritērijs, kas jāņem vērā, lai noteiktu pastāvīgo darba vietu šīs normas izpratnē, principā ir vieta, kurā darbinieks ir pavadījis lielāko daļu sava darba laika sava darba devēja labā ( 48 ). Tiesa tātad nosprieda – ja nav citu kritēriju, šī vieta ir tā, kurā darbinieks pavadījis lielāko daļu sava darba laika ( 49 ).

45.

Ir jānorāda, ka Tiesa uzskata – šis laika kritērijs, kura pamatā ir attiecīgais darba laiks, kas pavadīts dažādās līgumslēdzējās valstīs, loģiski nozīmē, ka nolūkā noteikt vietu, kurā darbinieks ir veicis nozīmīgāko daļu sava darba un kurā tādā gadījumā atrodas viņa līgumisko attiecību ar darba devēju smaguma centrs, ņem vērā visu darbības laikposmu ( 50 ). Tādējādi Tiesa nosprieda, ka attiecībā uz darba līgumu, kuru izpildot darbinieks sava darba devēja labā veic tās pašas darbības vairāk nekā vienā līgumslēdzējā valstī, lai noteiktu vietu, kur attiecīgā persona parasti veikusi darbu, principā ir jāņem vērā viss darba tiesisko attiecību ilgums ( 51 ).

46.

Šajā ziņā man šķiet svarīgi uzsvērt, ka Tiesa tomēr paredzēja to, kas sākotnēji varētu šķist kā izņēmums no principa par laika kritēriju, kas paredz, ka pastāvīgā darba vieta ir vieta, kurā darbinieks ir pavadījis lielāko daļu sava darba laika. Tomēr uzskatu, ka runa ir nevis par izņēmumu, bet drīzāk par to, ka Tiesa piemēroja šo laika kritēriju konkrētā gadījumā. Tā precizēja, ka pēdējais darba laikposms būtu jāizmanto tad, ja darbinieks pēc tam, kad ir noteiktu laiku strādājis noteiktā vietā, sekojoši pastāvīgi veic darbu citā vietā, kā rezultātā saskaņā ar pušu skaidri izteiktu gribu ir paredzēts, ka šī pēdējā vieta kļūs par jauno pastāvīgo darba vietu ( 52 ). Tādējādi, ja nav darbinieka profesionālās darbības faktiskā centra, šajā spriedumā Tiesas noteiktais laika kritērijs ir balstīts uz pamatprincipu, kuru var noraidīt tikai gadījumā, kad, ņemot vērā konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus, attiecīgā strīda priekšmets ir ciešāk saistīts ar citu darba vietu ( 53 ). Vēlāk atgriezīšos pie šā laika kritērija, kuram ir īpaša nozīme prejudiciālā jautājuma vērtējumā ( 54 ).

47.

Rezumējot šo manas analīzes daļu, vēlos atgādināt, pirmkārt – lai noteiktu pamatprincipu, kas paredz, ka vieta, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu, ir vieta, kurā vai no kuras, ņemot vērā visus apstākļus, kas raksturo minēto darbību, darbinieks veic lielāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju, Tiesa sprieduma Koelzsch 50. punktā pamatojās uz savu judikatūru, kura izriet no spriedumiem Mulox IBC ( 55 ) un Rutten ( 56 ). Kā jau paskaidroju, šis princips vēlāk tika apstiprināts sprieduma Weber 49. un 50. punktā ( 57 ). No tā izriet, ka minētā principa pārbaude ir sākuma punkts valsts tiesu vērtējumam visos gadījumos, kuros, kā tas ir šajā lietā, darba līgums ir izpildīts vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijā.

48.

Otrkārt, kā iepriekš norādīju, lai identificētu valsti, ko var uzskatīt par “vietu, kurā vai no kuras” darbinieks veic lielāko daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju, Tiesa noteica kvalitatīvo kritēriju ( 58 ) un laika kritēriju ( 59 ), kas valsts tiesām ( 60 ) ir jāņem vērā. Tomēr, lai gan Tiesa uzskata, ka laika kritērijā principā ir jāņem vērā viss darba laikposms, ko darbinieks veicis darba devēja labā, Tiesa ir paredzējusi šā laika kritērija piemērošanu konkrētajā gadījumā, kurā attiecīgā strīda priekšmets ir “ciešāk saistīts ar citu darba vietu” ( 61 ). Tādā gadījumā valsts tiesai savā vērtējumā būtu jāizmanto pēdējais darba laikposms ( 62 ), nevis kopējais darba laikposms ( 63 ).

49.

Šī judikatūra tādējādi ir jāņem vērā, vērtējot šo lietu.

50.

Šajā argumentācijas posmā norādu, ka no pamatlietas pušu un ieinteresēto personu izvirzītajiem argumentiem izriet, ka iesniedzējtiesas jautājums, šķiet, atrodas divu a priori atšķirīgu judikatūras virzienu krustpunktā. Tomēr, pamatojoties uz iepriekš veikto analīzi, šīs divas pieejas, neraugoties uz to šķietamajām atšķirībām, iekļaujas vienā un tajā pašā judikatūras virzienā, saskaņā ar kuru Tiesa ir noteikusi pamatprincipu, kam pamatā ir kvalitatīvā kritērija un laika kritērija ņemšana vērā tā piemērošanā. Šajā ziņā jāatgādina, ka valsts tiesām ir jāņem vērā kvalitatīvais kritērijs, kas ir noteicošais kritērijs. Tomēr, ja nav kvalitatīvo elementu vai ja tie nav pietiekami precīzi, nozīmīgs kļūst laika kritērijs. Turklāt šie abi kritēriji var būt vienlaicīgi izmantojami un papildinoši ( 64 ). Visos gadījumos valsts tiesām ir jāņem vērā tuvuma princips un darba ņēmēju aizsardzība.

51.

Turklāt vēlos norādīt, ka tad, ja darba tiesiskajām attiecībām ir ilgstošs raksturs, elementi, kas raksturo šīs attiecības, piemēram, veiktais darbs, darba veikšanas vieta vai atalgojums, var mainīties. It īpaši pārrobežu darba situācijā valsts, kurā darba ņēmējs “parasti veic savu darbu”, var mainīties arī atkarībā no objektīvo apstākļu izmaiņām ( 65 ). Citiem vārdiem, piemērojamie tiesību akti, ja puses nav izdarījušas izvēli, var mainīties darba tiesisko attiecību, kas ir ilgtermiņa attiecības, pašas būtības dēļ. Tomēr, ņemot vērā, ka viens no Romas konvencijas mērķiem ir stiprināt uzticību līguma pušu attiecību stabilitātei, piemērojamo tiesību aktu maiņai, kas izriet no faktisko apstākļu maiņas, ir jāizriet arī no pušu skaidri izteiktas gribas. Šīs izmaiņas nedrīkst radīt nekādas sekas attiecībā uz tiesiskajām attiecībām, kas radušās pirms minētajām izmaiņām, lai rationae temporis strīdu joprojām reglamentētu tiesību akti, kuri bija piemērojami šo apstākļu rašanās brīdī (tempus regit actum).

52.

Ņemot vērā iepriekš minēto, būtiskais ir jautājums par to, kāds šajā gadījumā ir nozīmīgais kritērijs, lai in concreto noteiktu strīda priekšmeta rašanās brīdi nolūkā identificēt vietu, kurā darbinieks parasti veicis savu darbu, un līdz ar to piemērojamos tiesību aktus, ja puses nav izdarījušas izvēli.

53.

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Locatrans informēja darbinieku par to, ka, analizējot viņa darbību iepriekšējo 18 mēnešu laikā, tika konstatēts, ka viņš ievērojamu daļu savas algotās darbības veica Francijā un ka tādēļ viņam ir jāreģistrējas Francijas sociālā nodrošinājuma sistēmā. Tādējādi, kā uzskata iesniedzējtiesa, laikposmā pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanas darbinieks savu darbību pastāvīgi veica tikai Francijā. Līdz ar to, manuprāt, var apgalvot, ka šāda darbinieka situācijas attīstība vai šādas izmaiņas, kas izraisījušas to, ka darbība pastāvīgi tiek veikta vienā līgumslēdzējā valstī – bet tas jāpārbauda valsts tiesai –, ietilpst laika kritērija piemērošanas jomā, kā Tiesa to ir formulējusi sprieduma Weber 53. un 54. punktā. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Locatrans, ciktāl nozīmīgie fakti ir notikuši līguma darbības termiņa beigās, šajā gadījumā nebūtu piemēroti ņemt vērā visu darbinieka darbības laikposmu.

54.

Šajā ziņā piekrītu Komisijas viedoklim, ka tādā lietā kā pamatlietā aplūkotā, kurā darbinieka veiktā apstrīdēšana attiecas uz līguma izbeigšanu un kurā fakti, kam ir nozīme lietas izspriešanā, attiecas uz līguma beigām, ir jāņem vērā pēdējais darba laikposms ( 66 ), un tas tā ir turpinājumā minēto iemeslu dēļ.

55.

Pirmām kārtām, man šķiet svarīgi uzsvērt, ka valstu tiesām, piemērojot visnozīmīgāko kritēriju (kvalitatīvo vai laika kritēriju), lai noteiktu vietu, kur darbinieks parasti veicis savu darbu, ir jāņem vērā Romas konvencijas 6. panta mērķis – nodrošināt darba ņēmējam pienācīgu aizsardzību. Līdz ar to, cik iespējams, ir jānodrošina tās valsts tiesībās paredzēto aizsardzības noteikumu ievērošana, kurā darbinieks veic savu profesionālo darbību ( 67 ). Tomēr, kā pamatoti norāda Komisija, šo mērķi var pilnībā sasniegt tikai tad, ja uz pastāvīgu laiku mainās valsts, kurā parasti tiek veikts darbs, mainās arī piemērojamie tiesību akti ( 68 ).

56.

Otrām kārtām, šī interpretācija man šķiet saderīga ar Romas konvencijas mērķi paaugstināt tiesiskās drošības līmeni, nostiprinot uzticēšanos attiecību stabilitātei starp līgumslēdzējām pusēm ( 69 ). Manuprāt, vajadzētu nevis noteikt, ka parastās darba veikšanas vietas kritērijs vispārēji ir atkarīgs no pēdējās vietas, kurā veikts darbs, bet drīzāk, piemērojot netiešās pierādīšanas metodi un ņemot vērā, ka darbinieka veiktā apstrīdēšana attiecas uz līguma izbeigšanu, piemērot laika kritēriju, kas saistīts ar “pēdējo laikposmu”. Līdz ar to šā laika kritērija pareiza piemērošana neradītu pusēm neparedzamību. Atgādinu, ka brīdi, sākot ar kuru šī pēdējā vieta ir uzskatāma par pastāvīgo darba veikšanas vietu, reglamentē nosacījumi, kas paredzēti spriedumā Weber ( 70 ).

57.

Trešām kārtām, minētā interpretācija ļauj nodrošināt saskaņotību starp Briseles konvencijas 5. pantu un Romas konvencijas 6. pantu (forum un ius) ( 71 ). Parasti strīdi, kas izriet no darba līgumiem, ir tās vietas tiesas kompetencē, kurā (vai no kuras) darbinieks parasti veic savu darbu (vai, attiecīgā gadījumā, tās vietas tiesas kompetencē, kurā pēdējā darbinieks parasti veicis savu darbu) ( 72 ). Šī tiesa vienlaikus piemēros savas valsts tiesību imperatīvās normas (lex loci laboris) ( 73 ). Šajā ziņā apstāklis, ka šā laika kritērija, kurš attiecas uz “pēdējo laikposmu”, piemērošanu nosaka strīda priekšmets, atbilstīgo faktu rašanās laiks un pušu skaidri izteikta griba, ļauj ierobežot situāciju, kad vienlaikus piemērojami vairāki tiesību akti.

58.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku uz Cour de cassation – chambre sociale (Kasācijas tiesa, Sociālo lietu palāta, Francija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā, 1980. gada 19. jūnijā, 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka – gadījumā, ja, pirmām kārtām, darbinieks vispirms veica tās pašas darbības sava darba devēja labā vairākās valstīs, bet pēc tam, laikposmā pirms darba tiesisko attiecību beigām, pastāvīgi veica savas darbības vienā valstī un saskaņā ar pušu skaidri izteiktu gribu bija paredzēts, ka šī pēdējā vieta kļūs par jauno pastāvīgo darba vietu, un ja, otrām kārtām, šī darbinieka veiktā apstrīdēšana attiecas uz līguma izbeigšanu, – lai noteiktu vietu, kurā minētais darbinieks parasti veicis savu darbu, un līdz ar to tiesību aktus, kas piemērojami, ja puses nav izdarījušas izvēli, jāņem vērā pēdējais darba laikposms.