ĢENERĀLADVOKĀTA RIMVĪDA NORKUS [RIMVYDAS NORKUS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2025. gada 4. septembrī (1)
Lieta C‑480/24
Ģenerālprokuratūra,
piedaloties
SIA “ČIEKURI‑SHISHKI”,
SIA “COUNTRY HELI”
(Augstākās tiesas Senāta (Latvija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Regula (ES) Nr. 269/2014 – 2. pants – Ar fizisku personu, kas iekļauta Regulas Nr. 269/2014 I pielikumā, “saistītas” juridiskas personas jēdziens – Līdzekļu un saimniecisko resursu, kas ir šādas fiziskas personas “īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē”, jēdziens – 11. pants – Pienākums neapmierināt nevienu šā panta 1. punktā minēto personu iesniegtu prasību – Piemērošanas joma – Tiesiskās sekas – Lietas dalībnieku identitātes pārbaude, ko pēc savas ierosmes veic valsts tiesa, ņemot vērā 2. un 11. pantu – VDAR – 5. un 6. pants – Regulas Nr. 269/2014 I pielikumā minētas fiziskas personas personas datu izpaušana un publicēšana spriedumā
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Augstākās tiesas Senāts (Latvija) iesniedzis saskaņā ar LESD 267. pantu, ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (ES) Nr. 269/2014 (2014. gada 17. marts) par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (2), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2023. gada 13. septembra Īstenošanas regulu (ES) 2023/1765 (3) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 269/2014”), 2. pantu un 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.
2. Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Latvijas tiesību subjektu SIA “ČIEKURI‑SHISHKI” un citu Latvijas tiesību subjektu SIA “COUNTRY HELI” saistībā ar prasību par parāda, kas otrajai no šīm sabiedrībām jāmaksā pirmajai minētajai sabiedrībai, piedziņu. Latvijas tiesa ar tiesas nolēmumu, kas ir stājies likumīgā spēkā, piesprieda pēdējai minētajai atmaksāt attiecīgo aizdevumu. Piecdesmit procenti “COUNTRY HELI” pieder “ČIEKURI‑SHISHKI” un piecdesmit procenti – saskaņā ar Kipras tiesībām dibinātai juridiskai personai “ABACUS (CYPRUS) LIMITED”, kuras patiesais labuma guvējs ir fiziska persona, uz ko attiecas ierobežojošie pasākumi, kurus Savienība pieņēmusi saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Izskatot kasācijas protestu, iesniedzējtiesai jāizlemj, vai šādā situācijā Latvijas tiesas spriedums var tikt izpildīts vai arī tas ir jāatceļ.
3. Šajā lietā rodas virkne jautājumu par Regulas Nr. 269/2014 interpretāciju, uz kuriem Tiesai jāatbild, lai nodrošinātu ierobežojošo pasākumu efektivitāti. Tie tostarp attiecas uz valsts tiesas pilnvarām saskaņā ar Savienības tiesībām noteikt, vai šajā regulā paredzētie pasākumi piemērojami juridiskai personai, kā arī uz kritērijiem, kas tiesai jāņem vērā, lai pamatotu savu vērtējumu. To izvērtēšanai jāanalizē saikne starp Savienības tiesību sistēmu un valsts tiesībām, it īpaši attiecībā uz valsts tiesām piešķirto lomu un ierobežojošo pasākumu režīma ietekmi uz privāttiesībām. Šiem interpretācijas jautājumiem ir nozīme, kas ievērojami pārsniedz pamatlietas robežas.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 269/2014
4. Regulas Nr. 269/2014 1. pantā paredzēts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
a) “prasība” ir jebkura prasība, kas vai nu ir, vai nav izskatīta tiesā un kas celta pirms vai pēc 2014. gada 17. marta saskaņā vai saistībā ar līgumu vai darījumu, jo īpaši:
i) prasība izpildīt jebkuras saistības, kas rodas saskaņā vai saistībā ar līgumu vai darījumu;
ii) prasība pagarināt vai samaksāt jebkura veida obligāciju, finanšu garantiju vai atlīdzību;
iii) prasība par kompensācijas saņemšanu attiecībā uz līgumu vai darījumu;
iv) pretprasība;
v) prasība atzīt vai izpildīt, tostarp ar tiesas nolēmumu, kas paredz ārvalstu tiesas lēmuma atzīšanu un izpildi valsts teritorijā, kādu spriedumu, šķīrējtiesas nolēmumu vai līdzvērtīgu lēmumu, neatkarīgi no tā, kur tas ir pieņemts;
[..]
c) “kompetentās iestādes” ir dalībvalstu kompetentās iestādes, kā norādīts II pielikumā minētajās tīmekļa vietnēs;
[..].”
5. Šīs regulas 2. pantā paredzēts:
“1. Iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir jebkuru I pielikumā uzskaitītu fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru, vai ar tām saistītu fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai pārziņā.
2. Netiek tieši vai netieši darīti pieejami līdzekļi vai saimnieciskie resursi I pielikumā uzskaitītām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām, vai ar tām saistītām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to labā.”
6. Minētās regulas 3. panta 1. punktā noteikts, ka tās I pielikumā ir iekļautas dažādas fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru kategorijas “un ar tām saistītās fiziskās vai juridiskās personas, vienības vai struktūras”.
7. Šīs pašas regulas 9. panta 1. punkts formulēts šādi:
“Aizliegts apzināti un tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis vai sekas ir apiet 2. pantā minētos pasākumus.”
8. Regulas Nr. 269/2014 11. pantā noteikts:
“1. Prasības saistībā ar jebkādu līgumu vai darījumu, kura izpildi tieši vai netieši, pilnīgi vai daļēji ietekmē pasākumi, kas piemēroti saskaņā ar šo regulu, tostarp prasības par atlīdzinājuma saņemšanu vai citas šāda veida prasības, piemēram, prasības par kompensāciju vai garantijas nodrošinātas prasības, jo īpaši prasības pagarināt vai samaksāt jebkura veida obligāciju, garantiju vai atlīdzību, jo sevišķi finanšu garantiju vai finanšu atlīdzību, neapmierina, ja tās iesniedz:
a) norādītās fiziskās vai juridiskās personas, vienības vai struktūras, kuras uzskaitītas I pielikumā;
b) jebkura fiziska vai juridiska persona, vienība vai struktūra, kas darbojas ar vienas no a) apakšpunktā minēto fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru starpniecību vai tās vārdā.
2. Jebkurā tiesvedībā par prasības izpildi pienākums pierādīt, ka prasības apmierināšanu neaizliedz 1. punkts, piekrīt tai fiziskajai vai juridiskajai personai, kura pieprasa minētās prasības izpildi.
3. Šis pants neskar 1. punktā minēto fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru tiesības vērsties tiesā, lai izskatītu līgumsaistību neizpildes likumību saistībā ar šo regulu.”
9. Šīs regulas 14. pants formulēts šādi:
“1. Ja Padome nolemj pakļaut fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru 2. pantā minētajiem pasākumiem, tā attiecīgi groza I pielikumu.
2. Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā paziņo 1. punktā minētajai fiziskajai vai juridiskajai personai, vienībai vai struktūrai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šādai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai iespēju paust savus apsvērumus.
3. Ja ir iesniegti apsvērumi vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru.
4. Sarakstu I pielikumā regulāri pārskata, un vismaz katrus 12 mēnešus.”
10. Minētās regulas 17. pantā paredzēts:
“Šo regulu piemēro:
[..]
d) visām juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, kas reģistrētas vai izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem;
[..].”
2. Īstenošanas regula (ES) 2022/336
11. Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2022/336 (2022. gada 28. februāris), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (4), 10.–13. apsvērumā noteikts:
“(10) Augstais pārstāvis 2022. gada 24. februārī Savienības vārdā nāca klajā ar deklarāciju, kurā visstingrākajā iespējamā veidā nosodīja Krievijas Federācijas bruņoto spēku neprovocēto iebrukumu Ukrainā un Baltkrievijas iesaistīšanos šajā agresijā pret Ukrainu. Augstais pārstāvis norādīja, ka Savienības reakcija ietvers gan nozaru, gan individuālus ierobežojošus pasākumus.
(11) Eiropadome 2022. gada 24. februārī visstingrākajā iespējamā veidā nosodīja neprovocēto un nepamatoto Krievijas Federācijas militāro agresiju pret Ukrainu. Ar savām nelikumīgajām militārajām darbībām Krievija rupji pārkāpj starptautiskās tiesības un ANO Statūtu principus un apdraud Eiropas un globālo drošību un stabilitāti. Eiropadome ciešā koordinācijā ar mūsu partneriem un sabiedrotajiem vienojās par turpmākiem ierobežojošiem pasākumiem, kas Krievijai tās rīcības dēļ radīs milzīgas un smagas sekas.
(12) Ņemot vērā situācijas nopietnību, Padome uzskata, ka Regulas (ES) Nr. 269/2014 I pielikumā iekļautajam to personu, vienību un struktūru sarakstam, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, būtu jāpievieno 26 personas un viena vienība.
(13) Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regulas (ES) Nr. 269/2014 I pielikums[.]”
B. Latvijas tiesības
12. Civilprocesa likuma 483. un 484. pantā noteikts, ka ģenerālprokurors noteiktos apstākļos var iesniegt protestu Augstākās tiesas Senātā par noteiktiem tiesas nolēmumiem, kas ir ieguvuši res judicata spēku.
III. Pamatlietas rašanās fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
13. 2015. gada 19. maijā starp aizdevēju “ČIEKURI‑SHISHKI” un aizņēmēju “COUNTRY HELI” tika noslēgts aizdevuma līgums par 3 407 347,10 EUR.
14. 2023. gada 19. janvārī “ČIEKURI‑SHISHKI” (turpmāk tekstā – “prasītāja”) iesniedza prasību pret “COUNTRY HELI” (turpmāk tekstā – “atbildētāja”), lai panāktu aizdevuma pamatsummas un aizdevuma lietošanas procentu piedziņu. Prasības pieteikumā norādīts, ka atbildētājas kapitāldaļas 50 % apmērā pieder prasītājai un 50 % apmērā – Kiprā reģistrētajai sabiedrībai “ABACUS (CYPRUS) LIMITED”, kuras patiesais labuma guvējs ir fiziska persona D.
15. Ar 2023. gada 13. septembra spriedumu Rīgas rajona tiesa (Latvija) atzina, ka atbildētāja joprojām nav nedz atmaksājusi aizdoto summu, nedz samaksājusi procentus par aizdevuma lietošanu. Līdz ar to šī tiesa apmierināja prasību un piesprieda atbildētājai atmaksāt prasītājai pieprasīto parādu. Tomēr spriedumā Rīgas rajona tiesa nevērtēja, vai uz prasītāju vai atbildētāju būtu attiecināmi Savienības pieņemtie ierobežojošie pasākumi attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, tostarp tādi pasākumi, kas pieņemti, pamatojoties uz Regulu Nr. 269/2014.
16. Šis spriedums nav pārsūdzēts un 2023. gada 4. oktobrī ir stājies likumīgā spēkā.
17. 2023. gada 12. oktobrī tika sagatavots un Izpildu lietu reģistram nosūtīts izpildu raksts.
18. Izmantojot Civilprocesa likuma 483. un 484. pantā paredzētās tiesības, ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs iesniedza protestu par Rīgas rajona tiesas 2023. gada 23. septembra spriedumu, lūdzot šo spriedumu atcelt, kā arī apturēt tā izpildi uz protesta izskatīšanas laiku. Ģenerālprokurors apgalvo, ka, tā kā D ar Īstenošanas regulu 2022/336, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014, tika iekļauts personu, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, sarakstā, kas ietverts pēdējās minētās regulas I pielikumā, tās normas tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā ir piemērojamas atbildētājai. Tas piebilst – ņemot vērā, ka prasītājas prasība tika iesniegta pēc D iekļaušanas šajā sarakstā, Rīgas rajona tiesai esot bijis jāpārbauda, vai šīs prasības patiesais mērķis nav bijis apiet pret D noteiktos ierobežojošos pasākumus.
19. Ar 2024. gada 8. februāra lēmumu Augstākās tiesas Senāts, kas ir iesniedzējtiesa, nolēma ierosināt tiesvedību, lai izskatītu ģenerālprokurora iesniegto protestu, vienlaikus apturot pirmās instances sprieduma izpildi.
20. Iesniedzējtiesa norāda, ka Regulas Nr. 269/2014 2. pants nesniedz skaidru atbildi uz to, kā nosakāms, vai tāda juridiska persona kā atbildētāja būtu jāuzskata par juridisku personu, kas “saistīta” ar šīs regulas I pielikumā iekļautu fizisku personu, ja tās kapitāls pieder vairākām sabiedrībām un ja izrādās, ka vienas no šīm sabiedrībām patiesais labuma guvējs ir šāda fiziska persona. Proti, šajā gadījumā varētu būt pamats uzskatīt, ka atbildētāja pieder vai, iespējams, to kontrolē D kā patiesais labuma guvējs. Turklāt iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai prasītāju kā juridisku personu, kurai pieder 50 % atbildētājas kapitāldaļu, arī var atzīt par “saistītu” juridisku personu, jo pretējā gadījumā varētu tikt apdraudēta pret D noteikto ierobežojošo pasākumu efektivitāte.
21. Iesniedzējtiesa vēlas arī saņemt skaidrojumus par Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkta piemērojamību ratione personae un tā tiesiskajām sekām. It īpaši tā uzskata, ka nebūtu pamatoti izslēgt iespēju valsts tiesai lemt un apmierināt prasību, uz kuru attiecas šī tiesību norma, ja šī tiesa sava sprieduma rezolutīvajā daļā tieši precizē, ka to labprātīgi vai piespiedu kārtā varēs izpildīt tikai tad, ja ierobežojošie pasākumi pret attiecīgo personu tiks atcelti. Iesniedzējtiesa šaubās arī par to, ciktāl Regula Nr. 269/2014 paredz valsts tiesas pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai civillietas dalībnieki ir šīs regulas 2. pantā vai 11. panta 1. punktā minētās personas.
22. Šādos apstākļos Augstākās tiesas Senāts nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Kādi apstākļi norāda uz to, ka persona ir saistīta persona [Regulas Nr. 269/2014] 2. panta izpratnē, un vai par saistītu juridisko personu ir uzskatāma juridiskā persona, kuras kapitāldaļas 50 % apmērā pieder juridiskajai personai, kuras patiesais labuma guvējs ir [Īstenošanas regulas 2022/336] pielikumā uzskaitīto fizisko personu sarakstā?
2) Ja atbilde uz 1. jautājuma otro daļu ir apstiprinoša, vai par saistītu juridisko personu Regulas Nr. 269/2014 2. panta izpratnē ir uzskatāma arī tāda juridiskā persona, kurai pieder 1. jautājuma otrajā daļā aprakstītās juridiskās personas kapitāldaļas 50 % apmērā?
3) Vai par Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkta “b” apakšpunktā minētajām personām, vienībām vai struktūrām ir uzskatāmas arī saistītās juridiskās personas Regulas Nr. 269/2014 2. panta izpratnē?
4) Vai tiesai, izskatot ikvienu prasību, patstāvīgi ir jāpārbauda, vai lietas dalībnieki ir Regulas Nr. 269/2014 2. pantā vai 11. panta 1. punkta “a” vai “b” apakšpunktā minētās personas?
5) Kādas tiesiskās sekas izriet no Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punktā noteiktā, ka prasības, kuras iesniegušas šā punkta “a” vai “b” apakšpunktā minētās personas, “neapmierina”, un vai ir pieļaujams šādas prasības izskatīt pēc būtības, ja tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā norāda, ka spriedums nav izpildāms tik ilgi, kamēr šīs personas ir iekļautas attiecīgajā sarakstā?
6) Vai Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkts rada tiesiskās sekas tad, ja prasītājs nav šā punkta “a” vai “b” apakšpunktā minētās personas, bet atbildētājs ir šā punkta “a” vai “b” apakšpunktā minētās personas?
7) Vai tiesas nolēmuma pamatojumā būtu jāatklāj sankcijām pakļautās fiziskās personas dati (vārds un uzvārds), un vai šie personas dati būtu pseidonimizējami, publicējot tiesas nolēmumu?”
IV. Tiesvedība Tiesā
23. Iesniedzējtiesas nolēmums, kas pieņemts 2024. gada 4. jūlijā, Tiesas kancelejā tika saņemts 2024. gada 9. jūlijā.
24. Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza ģenerālprokurors, prasītāja pamatlietā, Latvijas, Nīderlandes un Somijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
25. Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi.
V. Juridiskā analīze
A. Ievada piezīmes
26. Regulu Nr. 269/2014 Eiropas Savienība pieņēma 2014. gada 17. martā, reaģējot uz situāciju Ukrainā, tostarp Krievijas īstenoto Krimas nelikumīgo aneksiju. Pēc tam, kad 2022. gadā sākās Krievijas Federācijas agresijas karš pret Ukrainu, šī regula ieguva lielāku nozīmīgumu. Tas ir viens no galvenajiem pret Krieviju vērsto mērķorientēto sankciju instrumentiem. Tajā paredzēta to aktīvu iesaldēšana, kas pieder personām un vienībām, kuras atbildīgas par darbībām, ar ko tiek apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, kā arī citām personām, kas norādītas Lēmuma 2014/145/KĀDP (5) 2. pantā. Tajā aizliegts arī tieši vai netieši nodrošināt šīm personām līdzekļus vai saimnieciskos resursus. Šai regulai pievienotais saraksts tiek regulāri atjaunināts, iekļaujot tajā ar Kremli saistītus politiķus, oligarhus, militārpersonas, uzņēmumus un propagandistus. Šie pasākumi ir daļa no plašākas Savienības reakcijas, tostarp saimnieciskajām un tirdzniecības sankcijām, lai izdarītu spiedienu uz Krieviju, lai tā izbeigtu savas militārās darbības un ievērotu starptautiskās tiesības.
27. Savienības tiesībās “ierobežojoši pasākumi” tiek pieņemti ar Padomes lēmumiem, kuros “nosaka Savienības attieksmi īpašos ģeogrāfiskos vai tematiskos jautājumos” kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ietvaros un saskaņā ar LES 29. pantu. Tā kā KĀDP ietvaros pieņemtajiem lēmumiem nav tiešas iedarbības dalībvalstu tiesību sistēmās, tie paši par sevi nevar radīt pienākumus juridiskām vai fiziskām personām. Tādējādi to īstenošanai, pamatojoties uz LESD 215. pantu, ir jāparedz “nepieciešam[ie] pasākum[i]” sekundāro tiesību aktu veidā, kuru mērķis ir “daļēji vai pilnīgi pārtraukt vai mazināt ekonomikas un finanšu sakarus ar vienu vai vairākām trešām valstīm” (1. punkts) vai “pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām” (2. punkts) (6).
28. Īstenojot pilnvaras, kas ar LESD 215. panta juridisko pamatu piešķirtas Padomei, tā parasti izvēlas pieņemt regulas. Regula Nr. 269/2014, kas ir šīs lietas pamatā, ietilpst tieši šajā tiesību aktu kategorijā. “Ierobežojošo pasākumu” juridiskais raksturs ir viens no dažādajiem aspektiem, kas jāaplūko, izskatot prejudiciālos jautājumus. Jāanalizē arī konkrētie pasākumi, kas jāveic dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tostarp to tiesām, lai nodrošinātu šīs regulas pilnīgu iedarbību to attiecīgajās tiesību sistēmās. Šo pasākumu saskaņotība un efektīva īstenošana ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu KĀDP mērķu sasniegšanu Savienībā.
29. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta ceturtajam, piektajam un sestajam prejudiciālajam jautājumam, kurus var sagrupēt divos dažādos tematiskajos virzienos. Ceturtais jautājums attiecas uz valsts tiesas iespējamo pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai kāda no pusēm ir persona, uz kuru attiecas Regulas Nr. 269/2014 2. un 11. pants. Savukārt piektais un sestais jautājums attiecas uz šīs regulas 11. panta 1. punkta piemērošanas jomu, kā arī tā tiesiskajām sekām. Šos jautājumus aplūkošu atsevišķi.
30. Saskaņā ar noteikumiem par kompetenču sadalījumu, kas pastāv ar LESD 267. pantu ieviestajā sadarbības procedūrā, pirmkārt, Tiesai jāinterpretē Savienības tiesību normas, kuras valsts tiesa ir identificējusi vienīgi uz savu atbildību un ņemot vērā visus lietas atrisināšanai izšķirošos pamatlietas faktiskos un juridiskos apstākļus (7). Otrkārt, šai valsts tiesai minētās tiesību normas jāpiemēro konkrētā lietā, ņemot vērā Tiesas sniegto interpretāciju. Lai sniegtu valsts tiesai noderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem, juridiskajā analīzē iekļaušu tiesību normu kopumu, kas atkarībā no valsts tiesas veiktā apstākļu novērtējuma varētu būt piemērojamas (8).
B. Par ceturto prejudiciālo jautājumu
31. Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 269/2014 2. pants un 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes jāpārbauda, vai kāds no tiesvedības dalībniekiem ir persona, uz kuru attiecas šīs tiesību normas.
32. Kā esmu paskaidrojis ievada piezīmēs, Savienība parasti izmanto regulas juridisko instrumentu, lai nodrošinātu Padomes KĀDP ietvaros pieņemto ierobežojošo pasākumu īstenošanu (9). Atbilstoši no Regulas Nr. 269/2014 10. apsvēruma izrietošajam, lai nodrošinātu šo pasākumu efektivitāti, tika paredzēta tūlītēja to stāšanās spēkā. Saskaņā ar LESD 288. pantu regula ir vispārpiemērojama, uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Tādējādi šā juridiskā instrumenta izmantošana nodrošina ierobežojošo pasākumu vienveidīgu piemērošanu (10). Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 269/2014 17. pantu tā attiecas uz visām personām, vienībām vai struktūrām, kas tajā iekļautas. Par šo ierobežojošo pasākumu īstenošanu un izpildi ir atbildīgas dalībvalstis ar savu kompetento iestāžu starpniecību.
33. Regulu noteikumi principā ir saistoši visām dalībvalstu struktūrām atbilstoši to attiecīgajai kompetencei, tostarp tiesu iestādēm. Pēdējām minētajām ir galvenā loma, nodrošinot Savienības tiesību ievērošanu un vajadzības gadījumā pārbaudot valsts noteikto pasākumu likumību. Tas nozīmē, ka dalībvalstu tiesas var lemt par tādu tiesību aktu likumību, ar kuriem valsts līmenī (11) īsteno ierobežojošus pasākumus, piemēram, sankcijas vai tirdzniecības ierobežojumus. Līdz ar to tiesu iestādes palīdz garantēt tiesisko drošību un nodrošināt, lai pasākumi atbilstu tiesiskajam regulējumam. Ja pasākums tiek atzīts par nelikumīgu, kompetentā tiesa var to atcelt vai grozīt. Tādējādi tiesu iestādes palīdz novērst varas ļaunprātīgu izmantošanu un aizsargāt tiesiskumu Savienībā.
34. Regulu, kas paredz ierobežojošus pasākumus, galvenokārt īsteno valsts iestādes, kurām ir īpaša specializēta kompetence finanšu uzraudzības jomā. Šīm struktūrām ir nepieciešamie līdzekļi, un tāpēc tās ir pilnvarotas īstenot paredzētās finansiālās sankcijas, piemēram, aktīvu iesaldēšanu, aizliegumu piešķirt kredītus vai veikt maksājumus konkrētām personām vai struktūrām. Tām jānosaka konkrēti pasākumi pret personām un struktūrām, kas iekļautas regulā minētajos sarakstos. Šīs struktūras, kas ir atbildīgas par regulas īstenošanu, kā arī attiecīgā gadījumā par valsts īstenošanas pasākumiem, parasti – bet ne vienmēr – ietilpst izpildvarā.
35. Šajā kontekstā jānorāda – lai gan Regulas Nr. 269/2014 II pielikumā ir uzskaitītas tīmekļvietnes, kurās sniegta informācija par kompetento iestāžu tīmekļvietnēm un adrese paziņojumu nosūtīšanai Komisijai, pašā regulā nav ietverti precizējumi ne par valsts iestādēm, ne par to konkrēto lomu ierobežojošo pasākumu īstenošanā un piemērošanā. Tas, ka izraudzītās iestādes vai ministrijas dažādās dalībvalstīs atšķiras, atspoguļo faktu, ka tām ir piešķirta plaša institucionālā autonomija ierobežojošo pasākumu izpildes jomā. Tomēr no tā izriet, ka dažām ministrijām, piemēram, ekonomikas un finanšu ministrijai, bieži ir īpaša loma, ņemot vērā to specializēto kompetenci starptautiskās tirdzniecības un kapitāla aprites kontroles jomā (12).
36. Jānorāda arī, ka Regulā Nr. 269/2014 nav ietvertas precīzas tiesību normas par to, kā dalībvalstīm konkrēti jāīsteno ierobežojošie pasākumi. Tajā nav paredzēta valstu procesuālo noteikumu saskaņošana. Šajā regulā drīzāk ir tikai noteikts konkrēts mērķis, piemēram, konkrētu aktīvu vai saimniecisko resursu iesaldēšana. Daži mērķi formulēti arī samērā plaši vai ir atkarīgi no konkrētu apstākļu izvērtēšanas, piemēram, ja tiek noteikts, ka I pielikumā minētās fiziskās personas vai ar tām saistītās fiziskās vai juridiskās personas, vienības vai struktūras nevar tieši vai netieši saņemt līdzekļus vai saimnieciskos resursus vai gūt labumu no tiem. Šie apstākļi ļauj secināt, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz to, kā sasniegt izvirzītos mērķus (13).
37. Šādā ierobežojošo pasākumu decentralizētas piemērošanas un īstenošanas veidā ir ņemta vērā Savienības struktūra un LES noteiktais subsidiaritātes princips (14). Tas atspoguļo arī Savienības un tās dalībvalstu uzdevuma sarežģītību, it īpaši saistībā ar daudziem gadījumiem, kad personas vai struktūras mēģina apiet sankciju režīmu. No šāda viedokļa patiešām šķiet lietderīgi uzticēt atbildību par Regulas Nr. 269/2014 konkrētu piemērošanu, kā arī attiecīgā gadījumā par valsts īstenošanas pasākumu pieņemšanu valsts iestādēm, kuras ir tuvāk notikumiem un kurām turklāt ir īpaša specializēta kompetence.
38. Jāprecizē – lai gan ierobežojošie pasākumi tiek īstenoti un izpildīti decentralizēti, dalībvalstīm jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka Savienības ierobežojošie pasākumi netiek apieti. LES 29. pantā tām noteikts pienākums nodrošināt savas valsts politikas atbilstību Savienības nostājai. Tāpēc dalībvalstīm jākoordinē centieni valsts un pārvalstiskā līmenī, lai novērstu jebkādu apiešanu un galu galā nodrošinātu Savienības sankciju efektivitāti (15). Proti, tāpat kā citās salīdzināmās jomās, it īpaši attiecībā uz direktīvu transponēšanu dalībvalstīs, ierobežojošo pasākumu īstenošanas un izpildes decentralizācija nedrīkst apdraudēt Savienības tiesību efektivitāti.
39. Šā iemesla dēļ Tiesa, atzīdama dalībvalstu procesuālo autonomiju, ja nav pretēju Savienības tiesību normu, vēlas uzsvērt, ka Savienības tiesību piemērošanu nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu. Vēl viens šīs procesuālās autonomijas ierobežojums saskaņā ar Tiesas judikatūru izriet no līdzvērtības principa, saskaņā ar kuru Savienības tiesību piemērošana nedrīkst būt mazāk labvēlīga par salīdzināmās situācijās piemērojamo valsts tiesību piemērošanu (16). Tādējādi līdzvērtības un efektivitātes principi ir būtiski juridiski kritēriji, kas ļauj novērtēt konkrēta valsts pasākuma atbilstību Regulas Nr. 269/2014 prasībām.
40. Proti, man šķiet, ka šo principu interpretācija ļauj atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto ceturto prejudiciālo jautājumu. Kā jau esmu minējis šajos secinājumos, regulu, kurā paredzēti ierobežojoši pasākumi, galvenokārt īsteno finanšu uzraudzības jomā iesaistītās valsts iestādes, kurām ir vajadzīgās pilnvaras, lai noteiktu konkrētus pasākumus (17). Lai gan valsts tiesas centrālā loma tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanā ir neapstrīdama (18), ir grūti prasīt, lai tiesu varas subjektam visos gadījumos būtu specializēta kompetence, kas nepieciešama, lai veiktu atbilstošus pasākumus izšķirīgās situācijās, it īpaši attiecībā uz Regulas Nr. 269/2014 I pielikumā iekļautas personas aktīviem. Turklāt jāpatur prātā, ka tās funkcija būtiski atšķiras no izpildvaras funkcijas un, ņemot vērā dalībvalstīs spēkā esošo varas dalīšanas principu, būtu problemātiski tai uzticēt uzdevumus, kādi parasti ir izpildvarai.
41. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka tiesu varai arī ir saistošas Regulas Nr. 269/2014 tiesību normas un tai atbilstoši savai kompetencei jānodrošina to piemērošana. Citiem vārdiem, arī valsts tiesas – tāpat kā citu valsts iestāžu – darbība jāizvērtē, ievērojot Savienības tiesību piemērošanas efektivitātes principu (19). Taču jāņem vērā īpašie apstākļi, kādos tiesu vara iesaistās, it īpaši tas, ka valsts tiesa var īstenot tikai to kompetenci, kas tai piešķirta ar valsts procesuālajām tiesībām. Šis ierobežojums izriet no tiesiskuma principa, kas raksturo visu Savienības dalībvalstu tiesību sistēmas.
42. Šajā ziņā vispirms jāpatur prātā, ka civilprocesu dalībvalstu tiesību sistēmās galvenokārt raksturo sacīkstes princips, saskaņā ar kuru tiesa iegūst pārliecību, pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajiem argumentiem. Turklāt dispozitivitātes princips civilprocesā (20) ļauj lietas dalībniekiem brīvi lemt par tiesvedības uzsākšanu, tās priekšmeta noteikšanu un izbeigšanu. Citiem vārdiem, civillietu tiesai principā jāņem vērā tikai tie fakti, uz kuriem atsaukušies lietas dalībnieki. Tādējādi lietas dalībnieki kontrolē strīda priekšmetu un tiesa principā pieņem pasīvu nostāju (21). Izņēmums no tā ir tā sauktie “plaši pazīstamie” fakti, kas ir vispārēji zināmi vai vismaz pazīstami tiesai, kurai ir individuālas speciālās zināšanas konkrētā jomā un kura tādējādi var tos ņemt vērā savā argumentācijā. Šīs iezīmes būtiski atšķir civillietu tiesu no citām valsts iestādēm, piemēram, prokuratūras kriminālprocesā, kuras savukārt var uzsākt izmeklēšanu pēc savas ierosmes.
43. Šajā kontekstā jāatgādina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru Savienības tiesības principā neprasa, lai valsts tiesa pēc savas ierosmes pārbaudītu pamatu par Savienības tiesību normu pārkāpumu, ja saistībā ar šā pamata izskatīšanu tai būtu jāpārkāpj lietas dalībnieku noteiktās strīda robežas. Šo valsts tiesas tiesību ierobežojumu pamato princips, ka tiesvedības ierosināšana ir lietas dalībnieku kompetencē. Līdz ar to saskaņā ar šo judikatūru valsts tiesa pēc savas ierosmes var rīkoties tikai ārkārtas gadījumos, kad tās iesaistīšanos prasa sabiedriskās intereses (22). Šim punktam nepieciešams sīkāks skaidrojums.
44. Tiesa judikatūrā ir identificējusi virkni gadījumu, kuros tā ir atzinusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes jānorāda uz Savienības tiesību normu pārkāpumu (23). Šiem gadījumiem kopīgs ir tas, ka piemērojamajai tiesību normai ir saistošs raksturs un ar to personām tiek piešķirtas tiesības. Tiesa noteic, ka valsts tiesai sabiedrības interešu aizsargāt ar Savienības tiesībām piešķirtās tiesības vārdā pēc savas ierosmes jānorāda uz šādu pārkāpumu un tātad jāpārsniedz lietas dalībnieku noteiktās robežas, ja kādam no lietas dalībniekiem tiktu nodarīts kaitējums, ciktāl šo aizsardzību nevarētu nodrošināt citādi, it īpaši tāpēc, ka tas saskaņā ar valsts tiesībām nav varējis uz šo pārkāpumu atsaukties, vai arī tad, ja šajās tiesībās nav paredzēts cits aizsardzības veids.
45. Lai gan iepriekšējā punktā minētā judikatūra balstīta uz apsvērumiem, kas saistīti ar to tiesību aizsardzību, kuras personām piešķirtas ar Savienības tiesībām, manuprāt, nav izslēgts, ka šāda pieeja var tikt piemērota arī gadījumos, kad runa nav par sabiedrības interešu aizsardzību, kas izpaužas kā indivīdu subjektīvo tiesību aizsardzība, bet drīzāk par to, lai tiktu nodrošināta Savienības kā pārvalstiskas organizācijas un starptautisko tiesību subjekta, kas spēj veikt ārēju darbību, lai nodrošinātu uz noteikumiem balstītas starptautiskās kārtības ievērošanu, autonomu sabiedrības interešu īstenošana (24). Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, kas ir šīs tiesību sistēmas stūrakmens, mērķis ir saglabāt mieru un drošību pasaulē. Savienība ir svinīgi apņēmusies veicināt šā mērķa sasniegšanu (25).
46. Šajā lietā ir acīmredzams, ka pastāv sabiedrības intereses efektīvi piemērot Regulu Nr. 269/2014, un tas, manuprāt, pamato dalībvalstu procesuālās autonomijas robežu pielāgošanu, lai izpildītu prasības KĀDP mērķu sasniegšanai Savienībā (26). Tiesisko tradīciju dažādība dalībvalstīs nevar nedz būt šķērslis, nedz arī sniegt iespēju apiet Savienības sankciju režīmu. Tomēr tā tas būtu gadījumā, ja šīs regulas I pielikumā uzskaitītās personas varētu veikt darbības dalībvalstīs, kuru valsts tiesību akti būtu samērā pielaidīgi. Turklāt jāizvairās no tā, ka strīdi tiek izskatīti tiesās, kuras Savienības ierobežojošos pasākumus nepiemēro ar nepieciešamo stingrību.
47. Spriedumam Bank Melli Iran (27) prejudiciālo jautājumu izskatīšanā ir īpaša nozīme, jo tajā atgādināts, ka valsts tiesām ir pienākums nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu iedarbību. Tiesa uzskata, ka šī prasība attiecas uz visiem strīdiem, ko izskata valsts tiesas, tostarp civilprocesiem (28). Jānorāda arī – šā sprieduma pamatā ir princips, ka valsts tiesām ir jārīkojas, ja ir pierādījumi, kas ļauj uzskatīt, ka persona pārkāpusi Savienības tiesības (29). Lai gan šis spriedums tieši neattiecas uz Savienības ierobežojošo pasākumu režīmu, bet gan uz aizsardzību pret trešās valsts pieņemtu tiesību aktu – šajā gadījumā Amerikas Savienoto Valstu pret Irānu noteikto ierobežojošo pasākumu – eksteritoriālas piemērošanas sekām, tas tomēr ietilpst saistītā starptautisko sankciju tiesību piemērošanas jomā, kas pamato tā ņemšanu vērā juridiskajā analīzē. Ņemot vērā šo judikatūru, šķiet leģitīmi prasīt dalībvalstu tiesām, lai tās aktīvi piedalās ar Regulu Nr. 269/2014 noteikto Savienības sankciju apiešanas novēršanā saistībā ar tiesvedību civillietās.
48. Visbeidzot juridiskajā analīzē ir svarīgi atgādināt jēdzienu “apiešana”, kā tas definēts Tiesas judikatūrā. Spriedumā Afrasiabi u.c. (30) Tiesa ir precizējusi, ka šis jēdziens apzīmē darbības, kuru mērķis vai iznākums tieši vai netieši ir to veicējam dot iespēju izvairīties no Savienības pasākumu piemērošanas, citiem vārdiem, darbības, kuru mērķis vai iznākums ir tieši vai netieši nepieļaut Savienības noteiktos aizliegumus (31). Tiesas sniegtā definīcija ir ārkārtīgi plaša, un tajā uzsvērts apiešanas darbību mērķa nozīmīgums – proti, to potenciālā ietekme – papildus faktiskajai ietekmei, t.i., konkrētajām sekām. No tā izriet, ka ar “apiešanu” jāsaprot ne tikai darbības, ar kurām faktiski tiek apdraudēta ierobežojošo pasākumu mērķu sasniegšana, bet arī darbības, kuru mērķis ir panākt, lai šie mērķi netiktu sasniegti, neatkarīgi no to faktiskajām sekām (32). Ņemot vērā izaicinājumus, ar kuriem saskaras Savienība un tās dalībvalstis, šķiet, ir nepieciešami stingri pretpasākumi.
49. Tiesa savā argumentācijā balstījusies uz tādas tiesību normas (33) interpretāciju, kas būtībā atbilst Regulas Nr. 269/2014 9. pantam un kas valsts tiesai attiecīgā gadījumā būs jāpiemēro pamatlietā, ja tā uzskata, ka ir izpildīti nosacījumi. Runa ir par galveno tiesību normu, kuras mērķis ir novērst izvairīšanos no sankcijām. Lai gan citas tiesību normas aizliedz konkrētas darbības, piemēram, saimniecisko resursu nodošanu sarakstā iekļautajām personām (34), šīs regulas 9. pantā savukārt ir paredzētas netiešas vai slēptas darbības, kas ļauj apiet šādus aizliegumus. Tā normatīvais mērķis ir novērst regulējuma robus, kas var rasties, ja sankcijas tiek apietas ar netiešām darbībām. Tādējādi šai tiesību normai ir nozīme kā drošības klauzulai, kas paredzēta, lai nodrošinātu, ka tiek aptvertas pat visradošākās vai slēptākās apiešanas stratēģijas.
50. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes būtu jāiesaistās gadījumos, kad lietas dalībnieku argumenti, fakti, par kuriem tiesai ir zināms, vai lietas apstākļi, pamatojoties uz netiešiem pierādījumiem, ļauj uzskatīt, ka Regulas Nr. 269/2014 2. pants un 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir piemērojams vienam no lietas dalībniekiem. Vienīgi ar šādu nosacījumu var izvairīties no tā, ka valsts tiesa būtu spiesta nerīkoties un pret savu pārliecību tai būtu pienākums ļaut I pielikumā iekļautajai personai izvairīties no paredzēto ierobežojošo pasākumu piemērošanas. Tiesa nedrīkst veicināt sankciju apiešanu nedz tīši, nedz nolaidības dēļ.
51. Lai praksē neuzliktu valsts tiesai nepārvaramas prasības, tai noteiktie pienākumi nedrīkst būt pārmērīgi. Efektivitātes princips jau būtu ievērots, ja, pastāvot netiešiem pierādījumiem, tiesa atbilstoši savām pilnvarām vērstos kompetentajās iestādēs, lai iegūtu papildu informāciju par attiecīgās personas identitāti un iesaistīšanās pakāpi. Šīm specializētajām iestādēm pēc iespējas ātrāk būtu jāatbild uz tiesas lūgumu lojālas sadarbības labā, lai piemērotu Savienības tiesības, kā tas prasīts LES 4. panta 3. punktā. Ja tiktu apstiprinātas aizdomas par viena no lietas dalībniekiem kā personas, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, identitāti, tiesai būtu jāveic atbilstoši pasākumi, kas minēti Regulā Nr. 269/2014 un valsts tiesībās.
52. Netiešie pierādījumi, kas var liecināt par Savienības sankciju sarakstā iekļauto personu iespējamu iesaistīšanos, tostarp var ietvert atsevišķu partneru pilsonību, kā arī iespējamus pārrobežu finanšu darījumus caur Krieviju vai valstīm, kurām ar to ir ciešas ekonomiskās saiknes. Ņemot to vērā, jāuzsver, ka pēc būtības nav iespējams izveidot izsmeļošu atbilstošo kritēriju sarakstu. Tāpēc praksei ir jāturpina attīstīties un jāpielāgojas konkrētajiem un aktuālajiem apstākļiem (35). Šajā nolūkā soft law instrumenti, piemēram, pamatnostādnes, ko publicējušas gan Savienības iestādes, gan dalībvalstu kompetentās iestādes, ir lietderīgs orientieris (36). Šo pamatnostādņu mērķis ir reaģēt uz izaicinājumu, ko rada valstu sankciju īstenošanas prakses saskaņošana (37).
53. Tādējādi šķiet, ka tiesai jāiesaistās jau tiesvedības posmā, lai izvairītos no tā, ka tiek veiktas darbības, kas var apdraudēt Regulas Nr. 269/2014 mērķus, piemēram, tādu prasījumu izpilde, kas izriet no līgumiem, kuros iesaistītas šīs regulas I pielikumā uzskaitītās fiziskās personas. Ir leģitīmi sagaidīt, ka tiesa saistībā ar tajā izskatāmo strīdu spēs uztvert sarežģītas civiltiesiskās attiecības un identificēt situācijas, kurās noteiktu darījumu mērķis varētu būt izvairīties no Savienības sankciju režīma.
54. Turklāt tiesai ir procesuālās prerogatīvas, kas tai ļauj veikt nepieciešamos piesardzības vai koriģējošos pasākumus, piemēram, atteikties izdot izpildu rakstu, kura pamatā ir līgums, kas ietilpst Regulas Nr. 269/2014 piemērošanas jomā. Tomēr, ņemot vērā Savienības intereses, man nešķiet pietiekami atlikt ierobežojošo pasākumu piemērošanu uz izpildes posmu. Šāda pieeja nozīmētu valsts iesaistīšanos ļoti vēlā civilprocesa stadijā, riskējot, ka tiesu izpildītājs nevarēs novērtēt, vai nolēmuma izpilde ir pretrunā Regulas Nr. 269/2014 prasībām.
55. Proti, ja vien nav acīmredzamu pierādījumu par pretējo, izpildāms tiesas nolēmums saskaņā ar valsts tiesībām tiek uzskatīts par likumīgu. Tiesiskā drošība prasa, lai iebildes pēc būtības pret šādu izpildu rakstu principā tiktu noraidītas kā nepieņemamas. Turklāt jānorāda, ka šādā gadījumā tikai attiecībā uz prasījumu, kas ir jāizpilda tiesu izpildītājam, tiktu veikta saderības pārbaude, ievērojot Regulas Nr. 269/2014 tiesību normas, izslēdzot citus iespējamos saistītos prasījumus, kas izriet no tā paša strīda.
56. Līdz ar to uzskatu, ka tad, ja priekšroka tiktu dota tiesu izpildītāja iesaistei tiesas nolēmuma izpildes stadijā, nevis tiesas iesaistei tiesvedības posmā, lai novērtētu ierobežojošo pasākumu piemērojamību, kā to rakstveida apsvērumos, šķiet, ierosina Latvijas valdība, manuprāt, būtu ievērojams risks, ka Regula Nr. 269/2014 netiktu piemērota ar nepieciešamo stingrību. Tātad šāda pieeja jānoraida.
57. Tādēļ Savienības tiesību efektivitātes interesēs šķiet lietderīgi noteikt pienākumu valsts tiesai iejaukties pēc savas ierosmes, tostarp iesaistot kompetentos dienestus, lai pārbaudītu Regulas Nr. 269/2014 2. panta un 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta piemērojamību, bet tikai iepriekš minētajos gadījumos, proti, ja lietas dalībnieki tieši izvirza šo jautājumu vai ja fakti, kas darīti zināmi tiesai, vai lietas apstākļi ļauj uzskatīt, ka šīs tiesību normas ir piemērojamas (38).
58. Attiecībā uz šo lietu jānorāda, ka iesniedzējtiesa atsaucas uz ģenerālprokurora iesniegto protestu, no kura izriet, ka civillietas materiālos acīmredzami ir informācija, kas ļauj pieņemt, ka atbildētājai piemērojami Regulas Nr. 269/2014 noteikumi (39). Turklāt šī tiesa norāda, ka prasītāja, kurai pieder daļa no atbildētājas kapitāldaļām, ir ar atbildētāju un tās dalībnieci “ABACUS (CYPRUS) LIMITED” saistīta persona. Iesniedzējtiesas nolēmumā nav sniegta sīkāka informācija.
59. Šajā ziņā vispirms atliek atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktajā prejudiciālajā procedūrā tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus (40). Līdz ar to Latvijas tiesām būs jāpārbauda pamatlietas apstākļi, it īpaši jāizvērtē ģenerālprokurora iesniegtie pierādījumi un jānosaka, vai piemērojamas Regulas Nr. 269/2014 tiesību normas.
60. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto prejudiciālo jautājumu jāatbild tādējādi, ka lietu izskatošajai tiesai, ja tai ir netieši pierādījumi, pēc savas ierosmes jāpārbauda, vai kāds no lietas dalībniekiem nav viena no Regulas Nr. 269/2014 2. pantā vai 11. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajām personām, un šajā nolūkā jāīsteno visas tai piešķirtās izmeklēšanas pilnvaras. It īpaši tai jālūdz specializētajām kompetentajām iestādēm nepieciešamā informācija, lai varētu veikt šo pārbaudi. Šis pārbaudes pienākums attiecas arī uz fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, kas saistītas ar lietas dalībniekiem.
C. Par piekto prejudiciālo jautājumu
61. Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas tiesiskās sekas izriet no Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punktā noteiktā, ka prasības, kuras iesniegušas šā punkta a) vai b) apakšpunktā minētās personas, “neapmierina”, un vai ir pieļaujams šādas prasības tomēr izskatīt pēc būtības, ja tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā norāda, ka spriedums nav izpildāms, kamēr šīs personas ir iekļautas attiecīgajā sarakstā.
62. Pirms Regulas Nr. 269/2014 11. panta normatīvā satura izvērtēšanas skaidrības labad šķiet lietderīgi īsi atgādināt šīs regulas 2. panta mērķi, jo abām šīm tiesību normām ir cieša un papildinoša saikne. Tikai ņemot vērā 2. panta mērķi, kas ir sankciju sistēmas galvenā norma, var pilnībā izprast 11. panta nozīmi.
63. Šajā ziņā jāuzsver, ka Regulas Nr. 269/2014 2. pantā paredzētie finanšu rakstura ierobežojošie pasākumi ietver, pirmkārt, sarakstā iekļauto fizisko vai juridisko personu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu un, otrkārt, aizliegumu darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus šīm personām.
64. Jāprecizē, kā izriet no Padomes pamatnostādnēm par ierobežojošo pasākumu īstenošanu KĀDP jomā (41), ka šie pasākumi nekādi neietekmē attiecīgo personu tiesības uz īpašumu saistībā ar iesaldētajiem aktīviem. It īpaši tie neietver līdzekļu un resursu īpašumtiesību nodošanu. Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka iesaldēšana ir aizsardzības pasākums, kura mērķis nav atņemt minētajām personām, uz kurām attiecas šis pasākums, īpašumu, jo pēc tā iezīmēm tas ir pagaidu un atgriezenisks pasākums (42). Regula Nr. 269/2014 neizslēdz nedz līgumu spēkā esību, nedz to noslēgšanu ar I pielikumā uzskaitītajām personām. Citiem vārdiem, līgumu spēkā esība civillietās principā paliek neskarta.
65. Tomēr Regulas Nr. 269/2014 2. panta 2. punktā aizliegts darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus, ja tas tieši vai netieši var radīt priekšrocību sarakstā iekļautai personai. No tā izriet, ka līgums nevar tikt izpildīts, ja tā izpildes iznākumā šādai personai tiek piešķirts maksājums vai jebkāda cita ekonomiska priekšrocība. Šis aizliegums attiecas uz jebkuru izpildījumu, piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas saskaņā ar līgumu ir paredzēts sarakstā iekļautai personai.
66. Saskaņā ar šo tiesību normu ir aizliegts netieši darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus, proti, sniegt priekšrocības nevis tieši sarakstā iekļautajai personai, bet trešai personai, ja no šīm priekšrocībām netieši gūst labumu pirmā minētā persona. Aizliegums netieši darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus attiecas arī uz sarakstā neiekļautām vienībām, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka līdzekļi vai saimnieciskie resursi tiks pilnībā vai daļēji nodoti sarakstā iekļautajai personai. Principā jāpieņem, ka šādi netieši tiek darīti pieejami saimnieciskie resursi, ja saimnieciskie resursi tiek darīti pieejami sarakstā neiekļautai personai, kura tieši vai netieši pieder vai kuru kontrolē sarakstā iekļauta persona (43).
67. Kā Tiesa atgādinājusi spriedumā Möllendorf un Möllendorf‑Niehuus (44), jēdziens “darīt pieejamu” jāinterpretē plaši un tas attiecas uz jebkuru darījumu, kas sarakstā iekļautai personai ļauj tieši vai netieši piekļūt saimnieciskiem resursiem, tostarp visiem izpildījumiem, kas īstenoti saskaņā ar divpusēju līgumu (45). Pamatojoties uz šo judikatūru, Padome pamatnostādnēs precizējusi, ka regulas, ar kurām ievieš iesaldēšanas pasākumus, “neļauj pabeigt darbības, ar ko īsteno līgumus, kuri noslēgti pirms regulas stāšanās spēkā” (46).
68. No tā izriet, ka Savienības tiesību prioritāte izraisa tādu līgumsaistību faktisku apturēšanu, kas ir neatbilstīgas sankciju sistēmai, kamēr tā paliek spēkā. Tieši šādā nozīmē jāinterpretē Padomes pamatnostādņu formulējums, saskaņā ar kuru pēc to stāšanās spēkā regulām, ar kurām tiek ieviesti iesaldēšanas pasākumi, “ir prioritāte pār visiem neatbilstīgiem līgumiskiem noteikumiem” (47). Lai gan šajās pamatnostādnēs ir izmantota juridiski neprecīza terminoloģija, ir skaidrs, ka ir paredzēta līgumsaistību pagaidu apturēšana gadījumā, ja to izpilde apdraudētu Regulas Nr. 269/2014 mērķus. Šis konstatējums attiecas uz visām pārbaudītajām valodu versijām (48), un tas, šķiet, izskaidrojams ar vēlmi atstāt valstu tiesību sistēmu ziņā noteikt precīzu šīs apturošās iedarbības īstenošanas kārtību.
69. Savukārt Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkta, kas ir piektā un sestā prejudiciālā jautājuma priekšmets, mērķis ir nodrošināt šīs regulas 2. panta procesuālo efektivitāti, liedzot sarakstā iekļautai personai tiesā atsaukties uz tiesībām, kuru īstenošana būtu pretrunā ierobežojošajiem pasākumiem. Tādējādi, pat ja valsts tiesa pasludinājusi labvēlīgu spriedumu, tā izpilde paliek apturēta uz laiku, kamēr attiecīgajai personai tiek piemērotas Savienības sankcijas.
70. Tāpat šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt līgumslēdzēju pusi, kas izpilda Regulā Nr. 269/2014 noteiktos pienākumus, pret prasībām sakarā ar atbildību, ko cēlis sarakstā iekļauts lietas dalībnieks, it īpaši saistībā ar zaudējumu atlīdzību vai līgumisku garantiju (49). Ja šāda procesuāla mehānisma nebūtu, līgumslēdzēja puse saskartos ar neapskaužamu situāciju, jo tā būtu spiesta izvēlēties, vai sevi pakļaut krimināltiesiskiem sodiem, izpildot līgumu (50), vai riskēt ar civiltiesiska soda piespriešanu, atsakoties to izpildīt. Šīs regulas 11. panta 1. punkta kā procesuāla noteikuma piemērošana galvenokārt ir valsts tiesu kompetencē, ja ir izpildīti tajā paredzētie juridiskie nosacījumi.
71. Kā rakstveida apsvērumos pamatoti norādījusi Somijas valdība, Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkta mērķis būtībā ir nodrošināt ierobežojošo pasākumu efektīvu īstenošanu, tomēr nesaskaņojot dalībvalstu procesuālos noteikumus, kuras šajā ziņā saglabā savu autonomiju, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti šajos secinājumos jau minētie līdzvērtības un efektivitātes principi (51). Šīs regulas 11. panta 1. punktā paredzētais nosacījums, ka šajā tiesību normā paredzētās “prasības [..] neapmierina”, tātad jāizpilda saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, līdz ar to prasības nav apmierināmas, ja tādējādi tiek pārkāpts minētās regulas 2. pantā noteiktais pienākums.
72. Visbeidzot jāprecizē, ka Regula Nr. 269/2014 nekādi neapdraud pamattiesību un procesuālo garantiju ievērošanu. Proti, šīs regulas 11. panta 3. punktā tieši paredzētas 1. punktā minēto personu tiesības uz līgumsaistību neizpildes, pamatojoties uz minētās regulas noteikumiem, likumības pārbaudi tiesā. Turklāt 2. punktā jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai, kas tiesvedībā atsaucas uz tiesībām, ir noteikts pienākums pierādīt, ka šo tiesību īstenošana nav aizliegta saskaņā ar 1. punktu.
73. No šāda skatpunkta jānorāda, ka Regulas Nr. 269/2014 11. panta tiesību normas jāinterpretē, ņemot vērā šīs regulas 6. apsvērumu, kurā tostarp ir precizēts, ka minētā regula jāpiemēro saskaņā ar pamattiesībām un principiem, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, it īpaši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kas garantētas tās 47. pantā. No tā izriet, ka kompetentajai valsts tiesai, kurai jālemj par iespējamo Regulas Nr. 269/2014 11. panta piemērošanu, jāievēro Pamattiesību harta saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu (52).
74. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tad, ja tiesvedības priekšmets ir prasība, kas tieši vai netieši, pilnībā vai daļēji attiecas uz līgumu, kura izpildi ietekmē ierobežojoši pasākumi, valsts tiesai saskaņā ar tās procesuālo regulējumu jānodrošina Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punktā paredzētais rezultāts, proti, “prasības neapmierināšana”. Citiem vārdiem, tā nedrīkst apmierināt šādu prasību. Šo interpretāciju apstiprina visu pārbaudīto valodu versiju analīze (53).
75. Šī tiesību norma neizslēdz iesniedzējtiesas paredzēto procesuālo kārtību lemt par šādu prasību pēc būtības ar nosacījumu, ka sprieduma rezolutīvajā daļā ir ietverta klauzula, kas aizliedz tā izpildi, kamēr attiecīgās personas ietilpst Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunkta piemērošanas jomā. Šāda procesuālā kārtība ļautu samazināt ierobežojošo pasākumu īstenošanas nepietiekamas efektivitātes risku gadījumā, ja valsts iejauktos tikai tiesu izpildītāja veiktas izpildes stadijā (54). Turklāt ar to tiktu ievērots šīs regulas 11. panta 3. punkts (55).
76. Būtībā pienākums nodrošināt Savienības noteikto ierobežojošo pasākumu efektivitāti attaisno attiecīgo līgumsaistību pagaidu neizpildi. Savukārt, ja tiesvedība attiecas uz prasību, kuru nevar uzskatīt par tādu, kas pilnībā vai daļēji, tieši vai netieši attiecas uz līgumu, kura izpildi ietekmē ierobežojoši pasākumi, valsts tiesa to var apmierināt, tostarp tad, ja to ir cēlusi sarakstā iekļauta persona vai jebkura persona, kas darbojas ar minētās personas starpniecību vai tās vārdā.
77. Tādējādi valsts tiesa principā var lemt par prasību pēc būtības ar nosacījumu, ka tā neapmierina prasību, uz kuru attiecas Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punktā paredzētais aizliegums. Ja to atļauj valsts procesuālie noteikumi, tā var arī apturēt prasības izskatīšanu līdz brīdim, kad prasības iesniedzējs vairs neietilpst šīs regulas 11. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunkta piemērošanas jomā. Katrā ziņā tā var apmierināt prasības, kas neietilpst aizlieguma piemērošanas jomā. Turklāt saskaņā ar minētās regulas 7. pantu maksājumi, ko veic saskaņā ar dalībvalstī pieņemtiem vai attiecīgajā dalībvalstī izpildāmiem tiesas, administratīviem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, nav aizliegti saskaņā ar šīs pašas regulas 2. panta 2. punktu ar nosacījumu, ka procenti, ienākumi un citi ar tiem saistītie maksājumi tiek iesaldēti saskaņā ar 2. panta 1. punktu. No tā izriet, ka visas civilprasības netiek automātiski izslēgtas. Drīzāk katra prasība jāizvērtē, ņemot vērā tās priekšmetu, attiecīgo lietas dalībnieku juridisko statusu un tās ekonomiskās sekas.
78. Tādējādi prasība par tiesību, kurām nav nekādu izpildāmu seku, esības konstatēšanu noteiktos apstākļos var būt pieļaujama. Valsts tiesa par civiltiesiska rakstura prasībām var lemt tikai tad, ja tā var nodrošināt, ka tās nolēmums nebūs pretrunā Regulā Nr. 269/2014 paredzētajām tiesību normām par sankcijām, piemēram, tādējādi, ka šis nolēmums sarakstā iekļautai personai tieši vai netieši piešķir ekonomisku priekšrocību, kas aizliegta ar sankcijām. Visbeidzot, ir svarīgi norādīt, ka kompetentās iestādes var piešķirt atkāpes saskaņā ar šīs regulas 5. panta 1. punktu, kā arī citiem minētās regulas noteikumiem. Šo atļauju mērķis ir saskaņot sankciju piemērošanu ar tiesiskās aizsardzības prasībām.
79. Iepriekšējos punktos izklāstīto iemeslu dēļ ierosinu uz piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz izskatīt lietu pēc būtības, bet aizliedz pilnībā vai daļēji izpildīt prasību saistībā ar līgumu, kura izpildi pilnībā vai daļēji, tieši vai netieši ietekmē ierobežojošie pasākumi. Valsts tiesas nolēmums, kura rezolutīvajā daļā paredzēts, ka šis nolēmums nav izpildāms, kamēr prasītājs ietilpst Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunkta piemērošanas jomā, principā atbilst šim aizliegumam.
D. Par sesto prejudiciālo jautājumu
80. Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkts rada tiesiskās sekas tad, ja prasītājs nav viena no šā punkta a) vai b) apakšpunktā minētajām personām, bet atbildētājs ir šāda persona.
81. Pirmkārt, jāatgādina, ka šīs tiesību normas mērķis ir novērst tādu līgumu vai prasījumu civiltiesisku izpildi, ar kuriem var tikt pārkāptas Regulā Nr. 269/2014 noteiktās sankcijas. Šīs sankcijas tostarp ietver noteiktu šīs regulas I pielikumā izsmeļoši uzskaitīto fizisko vai juridisko personu aktīvu iesaldēšanu (56), kā arī aizliegumu nodot to rīcībā saimnieciskos resursus vai līdzekļus.
82. Šajā ziņā jāatgādina, ka spriedumā Bank Sepah (57) Tiesa uzskatīja – lai sasniegtu šos mērķus, ir ne tikai leģitīmi, bet arī nepieciešami jēdzienus “līdzekļu iesaldēšana” un “saimniecisko resursu iesaldēšana” interpretēt plaši, jo ir jānovērš jebkāda iesaldēto aktīvu izmantošana, kas ļautu apiet attiecīgās regulas un izmantot sistēmas nepilnības (58). Šī plašā interpretācija nozīmē, ka jāiesaldē visi sarakstā iekļautas personas aktīvi, tostarp līdzekļi, kas nāk no šīs personas, un tai paredzētie līdzekļi (59).
83. Turklāt jānorāda, ka Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkts attiecas ne tikai uz civilprocesu šaurā nozīmē, bet gan ir piemērojams nolēmumiem, kuru atzīšana, izpilde vai tiesiskās sekas varētu apdraudēt šajā regulā paredzēto ierobežojošo pasākumu efektivitāti. Tāpēc šī tiesību norma kā tāda tieši neattiecas uz lietas dalībniekiem – prasītāju vai atbildētāju –, bet gan uzliek tiesām vispārēju pienākumu nepieņemt nolēmumus, ar kuriem varētu tikt apiets sankciju mērķis.
84. Tādējādi, ja prasītājs vēlas atsaukties uz tiesībām, kas izriet no līguma, uz kuru attiecas Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkts – it īpaši ar personu, kurai piemērojamas sankcijas, – vai kura mērķis ir apdraudēt šīs regulas mērķus, tiesai, kurā celta prasība, ir pienākums šo prasību neapmierināt. Tātad minētās regulas 11. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt Savienības ierobežojošo pasākumu efektivitāti, un tādējādi tas var radīt tiesiskas sekas attiecībā uz abiem lietas dalībniekiem atkarībā no tā, kura persona gūst labumu no darījuma (60).
85. Turklāt jāpiekrīt Komisijas analīzei, ka Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punktā ir tieša atsauce uz “prasību” (61), kuras tvērums ir daudz šaurāks nekā “tiesvedības” tvērums. Proti, šīs regulas I pielikumā minētā persona var iestāties tiesvedībā gan kā atbildētāja, gan kā prasītāja, it īpaši pretprasības ietvaros. Šādu prasību principā var iesniegt viens vai otrs lietas dalībnieks. Līdz ar to šīs tiesību normas piemērojamība vienmēr jāizvērtē, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus.
86. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz sesto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 269/2014 11. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aizliegts apmierināt prasību, kas ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, neatkarīgi no tā, vai to iesniedzis prasītājs vai atbildētājs tiesvedībā.
VI. Secinājumi
87. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas Senāta (Latvija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes Regulas (ES) Nr. 269/2014 (2014. gada 17. marts) par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2023. gada 13. septembra Īstenošanas regulu (ES) 2023/1765, 2. pants un 11. panta 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
lietu izskatošajai tiesai, ja tai ir netieši pierādījumi, pēc savas ierosmes jāpārbauda, vai kāds no lietas dalībniekiem nav viena no šīs regulas 2. pantā vai 11. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajām personām, un šajā nolūkā jāīsteno visas tai piešķirtās izmeklēšanas pilnvaras. It īpaši tai jālūdz specializētajām kompetentajām iestādēm nepieciešamā informācija, lai varētu veikt šo pārbaudi. Šis pārbaudes pienākums attiecas arī uz fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, kas saistītas ar lietas dalībniekiem.
2) Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Īstenošanas regulu 2023/1765, 11. panta 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
– tas neaizliedz izskatīt lietu pēc būtības, bet aizliedz pilnībā vai daļēji izpildīt prasību saistībā ar līgumu, kura izpildi pilnībā vai daļēji, tieši vai netieši ietekmē ierobežojošie pasākumi. Valsts tiesas nolēmums, kura rezolutīvajā daļā paredzēts, ka šis nolēmums nav izpildāms, kamēr prasītājs ietilpst šīs regulas 11. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunkta piemērošanas jomā, principā atbilst šim aizliegumam;
– ar to ir aizliegts apmierināt prasību, kas ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, neatkarīgi no tā, vai to iesniedzis prasītājs vai atbildētājs tiesvedībā.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 OV 2014, L 78, 6. lpp.
3 OV 2023, L 226, 3. lpp.
4 OV 2022, L 58, 1. lpp.
5 Padomes Lēmums (2014. gada 17. marts) par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 16. lpp.).
6 Tiesa uzskata, ka LESD 215. pants izveido saikni starp LES mērķiem KĀDP jomā un Savienības darbībām, kuras ietver ierobežojošus pasākumus saistībā ar LESD (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 28. marts, Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236, 89. punkts), un 2024. gada 10. septembris, Neves 77 Solutions (C‑351/22, EU:C:2024:723, 45. punkts)).
7 Skat. spriedumu, 2011. gada 10. marts, Privater Rettungsdienst und Krankentransport Stadler (C‑274/09, EU:C:2011:130, 29. un 36. punkts).
8 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motivācijas jāizņem tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (skat. spriedumu, 2023. gada 9. marts, Registrų centras (C‑354/21, EU:C:2023:184, 35. punkts)).
9 Skat. šo secinājumu 28. punktu.
10 Skat. spriedumus, 2017. gada 28. marts, Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236, 89. punkts), un 2024. gada 10. septembris, Neves 77 Solutions (C‑351/22, EU:C:2024:723, 56. punkts).
11 Savienības tiesa un valsts tiesa veic pārbaudi tiesā atbilstoši tām attiecīgi piešķirtajai kompetencei. Tādu Savienības tiesību aktu kā Regula Nr. 269/2014 pārbaude ir Savienības tiesas kompetencē. Savukārt valsts tiesai jānodrošina tiesību aizsardzība tiesā pret valsts tiesību aktiem, kas pieņemti valsts līmenī, īstenojot vai piemērojot šos Savienības tiesību aktus.
12 Giumelli, F., Geelhoed, W., de Vries, M., un Molesini, A., “United in diversity? A study on the implementation of sanctions in the European Union, Beyond Foreign Policy?”, EU Sanctions at the Intersection of Development, Trade, and CFSP, 10. sējums, Nr. 1, 2022, 41. lpp.
13 Portela, C., Olsen, K., “Mise en œuvre et suivi des régimes de sanctions de l’UE, y compris des recommandations visant à renforcer les capacités de l’UE à mettre en œuvre et à surveiller les sanctions”, Eiropas Parlamenta 2023. gada 10. oktobra pētījums, 26. lpp.
14 Starski, P., “United in Sanctions? Some Observations on the EU Practice of “Restrictive Measures” in the Face of the Russian Aggression against Ukraine”, The EU Reexamined, 2024, 256. lpp.
15 Finelli, F., “Countering circumvention of restrictive measures: the EU response”, Common Market Law Review, 60. sējums, Nr. 3, 2023, 737. lpp.
16 Skat. spriedumus, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales (C‑118/08, EU:C:2010:39, 31. punkts), 2022. gada 7. aprīlis, Caixabank (C‑385/20, EU:C:2022:278, 47. punkts), un 2025. gada 13. marts, Banco Santander (C‑230/24, EU:C:2025:177, 20. punkts).
17 Skat. šo secinājumu 34. punktu.
18 Skat. šo secinājumu 33. punktu.
19 Blair, W., “The legal effect of sanctions against Russia on financial and commercial transactions”, International sanctions: Monetary and financial law perspectives, Leidene, 2024, 313. lpp. Autors norāda, ka valsts tiesas nav galvenie sankciju īstenošanas instrumenti. Tomēr, ciktāl ar to pieņemtajiem nolēmumiem šādas sankcijas tieši vai netieši tiek īstenotas un/vai atzītas, šī iedarbība ir noteicošais faktors to vispārējai efektivitātei.
20 Skat. ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumus lietā Vedial/ITSB (C‑106/03 P, EU:C:2004:457, 28. punkts). Ģenerāladvokāta ieskatā dispozitivitātes princips lieti noder, lai raksturotu noteiktas procesa, parasti civilprocesa, īpatnības, kurās izpaužas personām piekrītošās individuālās autonomijas atzīšana. Pusēm kā procesa noteicējām piekrīt ne vien to iesākt vai pabeigt, bet arī noteikt tā priekšmetu. Galu galā šādi procesuālajās tiesībās tiek nodrošināta ieskatu brīvība attiecībā uz savu tiesību izmantošanu, kas materiālajās tiesībās izpaužas līgumiskās gribas pārākumā. Attālāks šā principa pamatojums ir faktā, ka lietu tiesību īpašnieks, pat potenciāls vai iespējams, patur šo ieskatu brīvību celt par to prasību tiesā, pilnībā vai daļēji to atprasot vai nododot, atsakoties no prasības vai to atzīstot, tādējādi kopumā nosakot strīda izskatīšanu.
21 Ar nosacījumu, ka lietas dalībnieki var brīvi rīkoties attiecībā uz strīda priekšmetu saskaņā ar materiālajām tiesībām.
22 Skat. spriedumus, 2009. gada 17. decembris, Martín Martín (C‑227/08, EU:C:2009:792, 20. punkts), 2017. gada 26. aprīlis, Farkas (C‑564/15, EU:C:2017:302, 33. punkts), un 2023. gada 14. septembris, Tuk Tuk Travel (C‑83/22, EU:C:2023:664, 45. punkts).
23 Valsts tiesas pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt Savienības tiesību ievērošanu attiecas uz noteiktām patērētāju tiesību aizsardzības normām (skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Tuk Tuk Travel (C‑83/22, EU:C:2023:664, 45.–47. punkts un tajos minētā judikatūra)) un starptautisko aizsardzību (skat. spriedumus, 2022. gada 8. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Aizturēšanas pārbaude pēc savas ierosmes) (C‑704/20 un C‑39/21, EU:C:2022:858, 94. punkts), kā arī 2024. gada 17. oktobris, Ararat (C‑156/23, EU:C:2024:892, 52. punkts)).
24 Skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Komisija un Padome/Front Polisario (C‑779/21 P un C‑799/21 P, EU:C:2024:835, 133. punkts).
25 Skat. inter alia LES preambulas 11. apsvērumu, 3. panta 5. punktu; 21. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 42. panta 1. punktu. Skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Parlaments/Padome (C‑130/10, EU:C:2012:472, 62. punkts).
26 Blair, W., “The legal effect of sanctions against Russia on financial and commercial transactions”, International sanctions: Monetary and financial law perspectives, Leidene, 2024, 313. lpp. Šķiet, autors uzskata, ka Savienības sankciju piemērošana ir sabiedriskās kārtības jautājums.
27 Spriedums, 2021. gada 21. decembris (C‑124/20, EU:C:2021:1035).
28 Spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran (C‑124/20, EU:C:2021:1035, 55., 59. un 60. punkts).
29 Spriedums, 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran (C‑124/20, EU:C:2021:1035, 67. un 68. punkts).
30 Spriedums, 2011. gada 21. decembris (C‑72/11, EU:C:2011:874).
31 Skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Afrasiabi u.c. (C‑72/11, EU:C:2011:874, 60. un 62. punkts).
32 Finelli, F., “Countering circumvention of restrictive measures: the EU response”, Common Market Law Review, 60. sējums, Nr. 3, 2023, 734. lpp.
33 Padomes Regulas (EK) Nr. 423/2007 (2007. gada 19. aprīlis) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2007, L 103, 1. lpp.) 7. panta 4. punkts.
34 Skat. šo secinājumu 63. un nākamos punktus.
35 Vilà Sánchez, E., “The European Union’s sanctions regime on the Russian Federation from 2014 to 2022”, Quaderns IEE: Revista de l’Institut d’Estudis Europeus, 2. sējums, Nr. 1, 2023, 55. lpp.
36 Komisijas pamatnostādnēs ietvertie norādījumi šķiet īpaši noderīgi (šajā nozīmē skat. Circumvention red flags related to business partners and customers dokumentā “Guidance for EU operators: Implementing enhanced due diligence to shield against Russia sanctions circumvention”).
37 Giumelli, F., Geelhoed, W., de Vries, M., un Molesini, A., “United in diversity? A study on the implementation of sanctions in the European Union, Beyond Foreign Policy?”, minēts iepriekš, 38. lpp.
38 Skat. šo secinājumu 50. punktu.
39 Skat. iesniedzējtiesas nolēmuma 4. punktu.
40 Skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Kratzer (C‑423/15, EU:C:2016:604, 27. punkts).
41 Skat. 32. punktu 2024. gada 3. jūlija dokumentā “Ierobežojoši pasākumi (sankcijas) – atjaunināta ES paraugprakse attiecībā uz ierobežojošo pasākumu efektīvu īstenošanu” (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”; iepriekšējais dok. Nr.: 10572/22).
42 Skat. spriedumu, 2022. gada 15. decembris, Instrubel u.c. (C‑753/21 un C‑754/21, EU:C:2022:987, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Niestedt, M., EU‑Außenwirtschafts- und Zollrecht, Krenzler, H. G., Herrmann, C., Niestedt, M., “V. Embargo- und Sanktionsmaßnahmen”, C. H. Beck, 2015, 50. lpp.
44 Spriedums, 2007. gada 11. oktobris (C‑117/06, EU:C:2007:596).
45 Spriedums, 2007. gada 11. oktobris, Möllendorf un Möllendorf‑Niehuus (C‑117/06, EU:C:2007:596, 56. punkts).
46 Skat. pamatnostādņu 33. punktu.
47 Skat. pamatnostādņu 33. punktu.
48 Skat. spāņu (“prevalece sobre cualquier acuerdo contractual incompatible”), dāņu (“vil de gælde forud for alle uforenelige aftalemæssige arrangementer”), vācu (“treten alle vertraglichen Regelungen, die mit ihnen nicht vereinbar sind, außer Kraft”), angļu (“override all incompatible contractual arrangements”), itāļu (“prevalgono su tutti gli accordi contrattuali incompatibili”), latviešu (“tai ir prioritāte pār visiem neatbilstīgiem līgumiskiem noteikumiem”), lietuviešu (“jie yra viršesni už visas su jais nesuderinamas sutartines priemones”), holandiešu (“hebben zij voorrang boven alle daarmee onverenigbare contractuele regelingen”), poļu (“uchylają one wszystkie niezgodne porozumienia umowne”) un portugāļu (“invalidam toda e qualquer disposição contratual que com eles seja incompatível”) valodas versiju.
49 Siadat, A., Schultess, A., “Russland‑Embargo‑VO und innerdeutsche Zahlungsaufträge”, Zeitschrift für Bank und Kapitalmarktrecht, 2024, Nr. 13, 591. lpp.
50 Savienības tiesībās dalībvalstīm ir noteikts pienākums piemērot kriminālsodu par Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem. Šajā nozīmē skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2024/1226 (2024. gada 24. aprīlis) par noziedzīgu nodarījumu un sodu noteikšanu attiecībā uz Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2018/1673 (OV L, 2024/1226).
51 Skat. šo secinājumu 39. punktu.
52 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Peftiev (C‑314/13, EU:C:2014:1645, 24. punkts).
53 Skat. spāņu (“no se satisfará”), dāņu (“ingen fordringer må indfries”), vācu (“wird nicht stattgegeben”), angļu (“no claims [..] shall be satisfied”), itāļu (“non è concesso”), latviešu (“neapmierina”), lietuviešu (“netenkinami”), holandiešu (“worden niet toegewezen”), poļu (“nie są zaspokajane”) un portugāļu (“não há lugar ao pagamento”) valodas versiju.
54 Skat. šo secinājumu 54. punktu.
55 Skat. šo secinājumu 72. punktu.
56 Skat. spriedumu, 2024. gada 5. septembris, Jemerak (C‑109/23, EU:C:2024:681, 48. punkts).
57 Spriedums, 2021. gada 11. novembris, Bank Sepah (C‑340/20, EU:C:2021:903).
58 Spriedums, 2021. gada 11. novembris, Bank Sepah (C‑340/20, EU:C:2021:903, 56. punkts).
59 Šajā ziņā skat. Komisijas dokumentu “Consolidated FAQs on the implementation of Council Regulation No 833/2014 and Council Regulation No 269/2014”, atbilde uz 19. jautājumu, 34. lpp.
60 Iespējams, ka ierobežojošo pasākumu ietvaros sarakstā iekļautā persona varētu veikt ieskaitu starp parādu, kas tai ir pret otru līgumpartneri, un prasījumu, kas tai ir pret šo līgumpartneri, īstenojot to saistībā ar līgumpartnera celtu prasību, tomēr vienlaikus neceļot pretprasību. Šāda ieskaita sekas būtu tādas, ka sarakstā iekļautā persona tiktu atbrīvota no tās parāda saistībā ar otras līgumslēdzējas puses uzsākto tiesvedību.
61 Skat. spāņu (“reclamación”), dāņu (“fordring”), vācu (“Forderung”), angļu (“claim”), itāļu (“diritto”), latviešu (“prasības”), lietuviešu (“reikalavimai”), holandiešu (“vordering”), poļu (“roszczenia”) un portugāļu (“pedido”) valodas versiju.