1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz strīdu par to, vai ir pamatoti piemērot sankciju politiskajam līderim, kurš intervijās plašsaziņas līdzekļiem atklājis informāciju, ko, iespējams, var kvalificēt kā iekšēju informāciju Direktīvas 2003/6/EK ( 2 ) un Regulas (ES) Nr. 596/2014 ( 3 ) izpratnē.

2.

Strīdīgā informācija attiecas uz kāda liela Beļģijas publisko tiesību uzņēmuma gaidāmo privatizāciju. Persona, kas to izpauda, apgalvo, ka rīkojusies ar mērķi raisīt diskusijas par šo vispārējo interešu jautājumu un pildījusi savus politikas veidotāja pienākumus.

3.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir, pirmkārt, pamattiesības uz vārda un informācijas brīvību (šajā gadījumā politiskā līdera pamattiesības) un, otrkārt, interese aizsargāt finanšu tirgu integritāti, kas izpaužas kā aizliegums izpaust iekšējo informāciju.

4.

Saskaņā ar 44. apsvērumu:

“Šajā direktīvā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kuri jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā [(turpmāk tekstā –“Harta”)], un konkrēti tās 11. pantā, un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas [(turpmāk tekstā – “ECPAK”)] 10. pantā. Šajā sakarā šī direktīva nekādā gadījumā neliedz piemērot dalībvalstīm savus konstitucionālos noteikumus, kas attiecas uz preses brīvību un vārda brīvību citos masu informācijas līdzekļos.”

5.

Direktīvas 2. pantā noteikts:

“1.   Dalībvalstis jebkurai otrajā daļā minētajai personai, kurai ir iekšēja informācija, aizliedz izmantot šo informāciju, tieši vai netieši, uz sava vai uz trešās personas rēķina iegādājoties vai realizējot tos finanšu instrumentus, uz kuriem minētā informācija attiecas, vai mēģinot tos iegādāties vai realizēt.

Pirmā daļa attiecas uz jebkuru personu, kurai ir minētā informācija:

[..]

[..].”

6.

Direktīvas 3. pantā noteikts:

“Dalībvalstis jebkurai personai, uz ko attiecas 2. pantā paredzētais aizliegums, liedz:

7.

Regulas 77. apsvērumā noteikts:

“Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti [Hartā]. Tādēļ regula būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem. Jo īpaši tad, ja šajā regulā ir atsauce uz noteikumiem par preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, kā arī noteikumiem vai kodeksiem, kas attiecas uz žurnālista profesiju, minētās brīvības būtu jāņem vērā tādā veidā, kā tās garantē Savienība un dalībvalstis un kā tās ir atzītas Hartas 11. pantā un citos attiecīgos noteikumos.”

8.

Tās 7. pantā (“Iekšējā informācija”) būtībā pārņemtas Direktīvās 2003/6 un 2003/124/EK ( 4 ) sniegtās definīcijas.

9.

Tās 8. pantā “Iekšējās informācijas izmantošana tirdzniecībā” noteikts:

“1.   Šīs regulas nolūkiem iekšējās informācijas izmantošana tirdzniecībā notiek, ja personas rīcībā ir iekšējā informācija un tā šo informāciju izmanto, savā vārdā vai trešās personas vārdā tieši vai netieši iegādājoties vai atsavinot finanšu instrumentus, uz kuriem attiecas šī informācija. Iekšējās informācijas izmantošanu, atceļot vai mainot rīkojumu attiecībā uz finanšu instrumentu, uz kuru šī informācija attiecas, ja rīkojums tika dots, pirms attiecīgās personas rīcībā bija iekšējā informācija, arī uzskata par iekšējās informācijas izmantošanu tirdzniecībā. [..]

[..]

4.   Šis pants attiecas uz jebkuru personu, kuras rīcībā ir iekšēja informācija, jo:

[..]

[..].

Šis pants attiecas arī uz jebkuru personu, kuras rīcībā iekšējā informācija ir citu apstākļu dēļ, kas nav minēti pirmajā daļā, ja minētā persona zina vai tai būtu jāzina, ka tā ir iekšējā informācija.

[..]”

10.

Regulas 10. pantā (“Iekšējās informācijas nelikumīga izpaušana”) noteikts:

“1.   Piemērojot šo regulu, iekšējās informācijas nelikumīga izpaušana notiek, ja personas rīcībā ir iekšējā informācija un tā minēto informāciju izpauž jebkurai citai personai, izņemot gadījumus, kad izpaušanu veic, izpildot parastos darba, profesionālos vai dienesta pienākumus.

Šis punkts attiecas uz jebkuru fizisko un juridisko personu 8. panta 4. punktā minētajās situācijās un apstākļos.

[..]”

11.

Regulas 21. pantā (“Informācijas atklāšana vai izplatīšana plašsaziņas līdzekļos”) noteikts:

Piemērojot 10. pantu [..], gadījumos, kad informācija ir atklāta vai izplatīta un ieteikumi ( 5 ) ir sagatavoti vai izplatīti žurnālistikas nolūkiem vai citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos, šādu informācijas atklāšanu vai izplatīšanu novērtē, ņemot vērā noteikumus, kas attiecas uz preses brīvību un izteiksmes brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, un noteikumus vai kodeksus, kas attiecas uz žurnālista profesiju, ja vien:

12.

Likuma 2. pantā jēdziens “iekšējā informācija” definēts tāpat kā Direktīvās 2003/6 un 2003/124, tādējādi arī kā Regulā Nr. 596/2014.

13.

Saskaņā ar 25. pantu:

“§ 1.   Neviena persona:

[..]

Attiecībā uz žurnālistiem, kuri pilda savus profesionālos pienākumus, šāda informācijas izplatīšana jāvērtē, ņemot vērā noteikumus, kas piemērojami viņu profesijai, ja vien šīs personas tieši vai netieši negūst kādu labumu vai peļņu no attiecīgās informācijas izplatīšanas.”

14.

Publisko tiesību akciju sabiedrība Bpost, kurā valstij piederēja vairāk nekā 50 % akciju, 2016. gadā bija galvenais pasta nozares uzņēmums Beļģijā, un tās akcijas bija kotētas Briseles (Beļģija) biržā (Euronext).

15.

MT bija sociālistu politikas veidotājs. No 2013. gada janvāra līdz 2014. gada oktobrim viņš bija federālās valdības valsts uzņēmumu ministrs. Pēc 2014. gada parlamenta vēlēšanām Sociālistu partija pārgāja opozīcijā, un 2016. gadā MT ieņēma vadošus amatus šajā partijā un Union nationale des mutualités socialistes – Solidaris.

16.

Beļģijas jaunā valdība 2015. gadā pauda vēlmi samazināt valsts līdzdalību publisko tiesību uzņēmumos līdz mazāk nekā 50 %, un par to notika diskusijas Beļģijas parlamentā. Jaunā likuma par valsts uzņēmumiem pieņemšanu arodbiedrību vadītājs Beļģijas laikrakstā 2015. gada decembrī ( 7 ) kritizēja šādi: “Vakar, ceturtdien, [parlamenta] palātā pieņemtais likumprojekts, kas ļauj privatizēt biržā kotētus valsts uzņēmumus, proti, Bpost un Proximus, bez bloķējošā mazākuma, nozīmē valsts uzņēmuma galu.” ( 8 )

17.

Bpost statūti tika grozīti 2016. gada 11. maija kārtējā un ārkārtas kopsapulcē, ļaujot veikt Bpost privatizāciju ( 9 ). Beļģijas laikrakstā 2016. gada 12. maijā, komentējot šādu akcionāru sapulču iznākumu, tika minēta “Bpost privatizācija” ( 10 ).

18.

2016. gada 27. maijā, atbildot uz RTBF radioraidījumā Matin Première uzdoto jautājumu, MT norādīja, ka Bpost drīzumā zaudēs savu publisko statusu, un paziņoja: “Valsts pārdos daļu no tā akcijām [..], tas tiešām ir stundu jautājums.” Viņš piebilda, ka publiska uzņēmuma statuss tiks zaudēts saistībā ar pāreju pie cita Eiropas pasta operatora, jo notiek sarunas par 10 % Bpost akciju pārdošanu Nīderlandes pasta operatoram PostNL.

19.

MT tajā pašā dienā šo informāciju apstiprināja un papildināja kādam tīmekļvietnes www.lavenir.net žurnālistam un intervijā laikrakstam Le Soir.

20.

2016. gada 27. maijāBpost lūdza Autorité belge des services et des marchés financiers (FSMA) (Finanšu pakalpojumu un tirgu iestāde, Beļģija) apturēt tās vērtspapīru kotēšanu biržā. Bpost un PostNL apvienošanās sarunas tika pārtrauktas, un apvienošanās nenotika ( 11 ).

21.

2016. gada 28. jūlijāFSMA uzsāka lietu par MT paziņojumiem, un gan MT, gan SL – Centrale Générale des Services Publics (CGSP) pasta nozares ģenerālsekretāram – tika lūgts iesniegt apsvērumus ( 12 ).

22.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu ( 13 )FSMA pārmet MT, ka 2016. gada 27. maija rītā viņš esot paziņojis:

23.

Pēc vairākiem sākotnējiem lēmumiem, kurus MT nesekmīgi apstrīdēja, FSMA Sankciju komisija visbeidzot 2023. gada 11. maijā nolēma:

“[..]

24.

MT par šo 2023. gada 11. maija lēmumu cēla prasību Cour d’appel de Bruxelles, section Cour des marchés (Briseles apelācijas tiesas Iepirkuma lietu palāta, Beļģija). FSMA lūdza noraidīt šo prasību.

25.

MT uzskata:

26.

FSMA uzskata:

27.

Šādos apstākļos Cour d’appel de Bruxelles, section Cour des marchés (Briseles apelācijas tiesas Iepirkuma lietu palāta) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2024. gada 28. maijā.

29.

Rakstveida apsvērumus iesniedza un 2025. gada 22. maija tiesas sēdē piedalījās MT, FSMA un Eiropas Komisija.

30.

Uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem var sniegt kopīgu atbildi. Vispirms jānoskaidro, kura Savienības tiesību norma ir piemērojama strīdam ratione temporis.

31.

Iesniedzējtiesa bez izšķirības atsaucas uz Direktīvu 2003/6 un Regulu Nr. 596/2014.

32.

Regulas Nr. 596/2014 10. un 21. pants piemērojams no 2016. gada 3. jūlija ( 14 ). Apgalvotās iekšējās informācijas izpaušanas brīdī (2016. gada 27. maijā) joprojām bija spēkā Direktīva 2003/6, kuras 3. pants tādējādi ir būtiska tiesību norma strīda izšķiršanai.

33.

Iesniedzējtiesa, šķiet, norāda uz iespēju piemērot Regulas Nr. 596/2014 10. un 21. pantu, jo tajos noteikts “mazāk stingrs” tiesiskais regulējums nekā iepriekšējā regulā paredzētais ( 15 ).

34.

Vēlāk pieņemtu labvēlīgāku likumu ar atpakaļejošu spēku varētu piemērot, ja to paredz Beļģijas tiesību akti attiecībā uz prettiesisku rīcību, par kuru piemēro administratīvo sodu. Tas jāizlemj iesniedzējtiesai.

35.

Ja valsts tiesībās tiktu pieņemts šāds risinājums, Regulas Nr. 596/2014 10. un 21. pantu varētu piemērot ar atpakaļejošu spēku arī tādiem faktiem, kas notikuši pirms šo tiesību normu piemērošanas, ja to saturs ir labvēlīgāks par to, kas paredzēts Direktīvas 2003/6 3. pantā.

36.

Direktīvas 2003/6 3. panta a) punkta formulējums ir līdzīgs Regulas Nr. 596/2014 10. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumam. Abos paredzēts sods par nelikumīgu iekšējās informācijas izpaušanu trešām personām, izņemot gadījumus, kad izpaušanu veic, izpildot parastos darba, profesionālos vai dienesta pienākumus. Tādējādi abās tiesību normās šajā ziņā ietverts līdzīgs izņēmums ( 16 ).

37.

Tomēr Regulas Nr. 596/2014 21. pants ir papildināts ar precizējumu, kas nodrošina vēl efektīvāku aizsardzību informācijas publicēšanai vai izplatīšanai plašsaziņas līdzekļos. Novērtējot, vai persona ir izdarījusi sodāmu rīcību saskaņā ar minētās regulas 10. pantu (nelikumīga iekšējās informācijas izpaušana), jāņem vērā normas, kas reglamentē preses brīvību un vārda brīvību.

38.

Tiesa uzskata, ka Regulas Nr. 596/2014 21. pantam un Direktīvas 2003/6 3. pantam nav “tieši tāda pati nozīme un tvērums attiecībā uz žurnālista veiktu iekšējās informācijas izpaušanu” ( 17 ). Tā arī nospriedusi, ka atkarībā no Regulas Nr. 596/2014 21. panta interpretācijas var novērtēt, vai tās “normas ir mazāk stingras [..] nekā Direktīvā 2003/6 paredzētās” ( 18 ).

39.

Manuprāt, tiesiskais regulējums attiecībā uz iekšējās informācijas izpaušanu, veicot žurnālistikas darbību (Regulas Nr. 596/2014 21. pants), ir labvēlīgāks nekā tas, ko parasti piemēro citiem profesionāļiem, pildot darba, profesionālos vai dienesta pienākumus ( 19 ).

40.

Tāpēc galvenokārt pievērsīšos analīzei, vai gadījumos, kad politiskais līderis sniedz paziņojumus, kas, iespējams, sabiedrībai atklāj iekšējo informāciju Regulas Nr. 596/2014 10. panta izpratnē, viņš var atsaukties uz tās 21. panta noteikumiem.

41.

Mans izklāsts būs šāds: a) vispirms analizēšu Regulas Nr. 596/2014 21. panta interpretāciju gan atsevišķi, gan kopsakarā ar šīs lietas apstākļiem; b) pēc tam aplūkošu Regulas Nr. 596/2014 10. panta 1. punkta iespējamo ietekmi, tostarp prasības, kas izriet no vārda un informācijas brīvības aizsardzības ( 20 ).

42.

Ar Regulas Nr. 596/2014 21. pantu ieviests īpašs noteikums, lai novērtētu nelikumīgas “iekšējās informācijas izpaušanas” esību, ja tā atklāta vai izplatīta žurnālistikas nolūkiem vai citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos.

43.

Šādos gadījumos informācijas atklāšanu vai izplatīšanu novērtē:

44.

Tiesa jau ir interpretējusi Regulas Nr. 596/2014 10. un 21. pantu saistībā ar informācijas publicēšanu žurnālistikas nolūkos ( 21 ). Būtībā tā nosprieda, ka Regulas Nr. 596/2014 21. pantā paredzētais izņēmums attiecas uz iekšējās informācijas izplatīšanu saistībā ar žurnālistikas darbībām plašā nozīmē ( 22 ).

45.

Cik man zināms, vēl nav pasludināts neviens spriedums par iekšējās informācijas izpaušanu “citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos” Regulas Nr. 596/2014 21. panta izpratnē. Tā kā tiesību normā nav atsauces uz valsts tiesībām, Savienības tiesību norma jāinterpretē vienveidīgi, “ņemot vērā ne tikai tās tekstu, bet arī tās kontekstu un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi” ( 23 ).

46.

Lietas dalībniekiem, kuri iesnieguši apsvērumus, par interpretējamo frāzi ir pretēja nostāja:

47.

Manuprāt, Komisijas un MT piedāvātā interpretācija ir visatbilstošākā šādu iemeslu dēļ.

48.

No gramatiskā viedokļa atsauce uz “citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos” kā alternatīva jēdzienam “žurnālistikas nolūki” attiecas uz informācijas izplatīšanu a) plašsaziņas līdzekļos, tos saprotot plašā nozīmē; b) attiecas ne tikai uz žurnālistu veikto izplatīšanu; un c) var ietvert izteiksmes veidus, kas nav tieši saistīti ar žurnālistiku, proti, “citus” nolūkus.

49.

Tiesību norma paredzēta, lai aptvertu tādas informācijas izplatīšanu, kuru plašsaziņas līdzekļos izplata ne tikai žurnālisti, bet arī personas, kas pilda citus pienākumus (piemēram, politiķi, eksperti vai komentētāji).

50.

Manuprāt, šī tiesību norma attiecas uz politisko līderi, kas radio, drukātajā presē vai digitālajos plašsaziņas līdzekļos sniedz informatīvus paziņojumus, kuri interesē plašu sabiedrību un kurus jebkurš no šiem plašsaziņas līdzekļiem pārņem un izplata tālāk.

51.

Neapšaubāmi, žurnālistikas darbību parasti veic paši žurnālisti. Tomēr Regulas Nr. 596/2014 21. pants nav paredzēts tikai žurnālistu aizsardzībai – tajā noteiktā aizsardzība attiecas arī uz citām personām, kuras atklāj noteiktu informāciju plašsaziņas līdzekļos.

52.

Mērķis ir aizsargāt tieši “informācijas atklāšanu vai izplatīšanu plašsaziņas līdzekļos” objektīvi, nevis subjektīvi. Šajā ziņā nav nozīmes, vai informāciju atklāj žurnālisti vai citas personas, kuras izmanto plašsaziņas līdzekļus sabiedrības informēšanai.

53.

Atsauce uz “noteikumiem vai kodeksiem, kas attiecas uz žurnālista profesiju”, manuprāt, nenozīmē, ka Regulas Nr. 596/2014 21. pants piemērojams tikai žurnālistiem. Šī tiesību norma aptver ne tikai noteikumus un kodeksus, kas attiecas uz žurnālista profesiju, bet arī noteikumus, kas “attiecas uz preses brīvību un izteiksmes brīvību citos plašsaziņas līdzekļos”. Šie citi noteikumi nav tikai žurnālistiem paredzētās ētikas normas, bet arī noteikumi, kas vispārēji reglamentē jebkuru plašsaziņas līdzekļu darbību.

54.

Arī strīdīgās frāzes sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija man liek secināt to pašu.

55.

Regulas Nr. 596/2014 mērķis ir nodrošināt Savienības finanšu tirgu integritāti un stiprināt ieguldītāju uzticību šiem tirgiem. Šī uzticība pamatojas it īpaši uz faktu, ka ieguldītāji ir vienlīdzīgā stāvoklī un ir aizsargāti pret iekšējās informācijas prettiesisku izmantošanu ( 24 ).

56.

Pirmšķietami šādu mērķi var labāk sasniegt, ja aizsardzību pret sodiem par iekšējās informācijas izpaušanu (saskaņā ar Regulas Nr. 596/2014 21. pantu) nodrošinātu tikai žurnālistiem, neattiecinot to uz citām personām. Tādējādi personām, kas nav žurnālisti, piemēram, politiskajiem līderiem vai ekspertiem, nebūtu iespējas izmantot Regulas Nr. 596/2014 21. pantā paredzēto privilēģiju.

57.

Tomēr, paužot šādu viedokli, netiek ņemts vērā, ka mērķis aizsargāt Savienības finanšu tirgu integritāti un sabiedrības uzticību finanšu instrumentiem jāsasniedz, ievērojot “preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos [..], kā tās garantē Savienība un dalībvalstis un kā tās ir atzītas Hartas 11. pantā” ( 25 ).

58.

Ņemot vērā pamatbrīvību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā, jēdzieni, kas uz tām atsaucas, interpretējami plaši. Regulas Nr. 596/2014 21. pants, kas paredz īpašu izņēmumu (no aizlieguma izplatīt iekšējo informāciju) attiecībā uz informācijas izpaušanu žurnālistikas nolūkos vai citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos, saista to ar preses brīvību un vārda brīvību ( 26 ).

59.

Tiesa Direktīvas 95/46 9. pantā ietverto frāzi “personas datu apstrāde, kas veikta tikai un vienīgi žurnālistikas nolūkiem” interpretējusi, izmantojot ļoti plašus kritērijus ( 27 ):

60.

Lai gan šī judikatūra izstrādāta attiecībā uz tiesību normu, kas piemērojama tikai un vienīgi žurnālistikas nolūkiem, tā a fortiori ir attiecināma arī uz citu tiesību normu (piemēram, Regulas Nr. 596/2014 21. pantu), kurā šis ierobežojums nav ietverts un kura daudz plašāk attiecināma uz informācijas izplatīšanu “žurnālistikas nolūkiem vai citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos” ( 32 ).

61.

No šī skatpunkta Regulas Nr. 596/2014 21. panta piemērošana politiskajiem līderiem, kuri uzstājas plašsaziņas līdzekļos (intervijās, preses konferencēs vai līdzīgos pasākumos) un šādos apstākļos atklāj iespējamu iekšējo informāciju, kas ir sabiedrības interesēs, ir pamatota arī ECT judikatūrā, kas izstrādāta attiecībā uz ECPAK 10. pantu.

62.

ECPAK 10. panta nozīme un tvērums, ciktāl tie atbilst Hartas 11. pantam ( 33 ), jāņem vērā, interpretējot šo Hartas tiesību normu saskaņā ar tās 52. panta 3. punktu kā minimālo aizsardzības līmeni ( 34 ).

63.

ECT atkārtoti uzsvērusi, ka plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska nozīme, lai veicinātu un nodrošinātu sabiedrības tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas ( 35 ). Tā arī atzinusi, ka dažādu “sabiedrisko debašu platformu radīšanas” funkcija “nepiemīt tikai [tradicionālajai] presei [..]” ( 36 ).

64.

Atsaukšos uz šo judikatūru, lai pamatotu, ka Hartas 11. pantam būtu pretrunā tāda Regulas Nr. 596/2014 21. panta interpretācija, kas liegtu politiskajiem līderiem izplatīt informāciju par sabiedrisko interešu jautājumiem plašsaziņas līdzekļos tādos apstākļos, kādi aplūkoti šajā lietā.

65.

Ja politiskais līderis radiointervijā vai laikrakstam sniegtajos paziņojumos, neatkarīgi no tā, vai tie publicēti drukātā veidā vai tiešsaistē, atklāj informāciju, kas sabiedrībā raisa lielu interesi, viņš veic darbību žurnālistikas nolūkos (iepriekš izklāstītajā nozīmē) vai vismaz cita veida izteiksmes nolūkā plašsaziņas līdzekļos.

66.

MT vēlējās informēt sabiedrību par uzņēmuma Bpost (kurā kapitāla vairākums pieder valstij) plānoto privatizāciju, to daļēji integrējot uzņēmumā PostNL. Tādējādi viņa mērķis bija rosināt sabiedrībā diskusiju par Beļģijas valdības rīcības piemērotību.

67.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādu informāciju var kvalificēt kā iekšējo informāciju Regulas Nr. 596/2014 izpratnē. Tā it īpaši noraida MT argumentus, ka informācija par Bpost privatizāciju jau bija publiska.

68.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka grozījumi Likumā par valsts uzņēmumiem (2015. gada decembris) un statūtos (2016. gada 11. maijs) padarīja iespējamu Bpost privatizāciju, taču “tas nenozīmēja, ka pastāvēja konkrēts uzņēmuma privatizācijas īstenošanas projekts” ( 37 ).

69.

Kā tiesas sēdē norādīja FSMA, MT paziņojumos tika atklāta precīza informācija par Bpost privatizāciju, tostarp tika norādīts uz tās nenovēršamību, saikni ar citu Eiropas pasta operatoru un Beļģijas valstij piederošās desmitās daļas pārdošanu šajā valsts uzņēmumā. Šie precizējumi principā var pamatot iesniedzējtiesas apgalvojumu, ka MT izpaustā informācija ir iekšējā informācija.

70.

Tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neietver jautājumu par izpaustās informācijas raksturu, Tiesai jārespektē iesniedzējtiesas vērtējums šajā jautājumā ( 38 ).

71.

Tādējādi, ja pieņem, ka tā ir iekšējā informācija, tās publicēšana vai izplatīšana plašsaziņas līdzekļos ir likumīga, ja ir izpildīti Regulas Nr. 596/2014 21. pantā paredzētie (pozitīvie un negatīvie) nosacījumi.

72.

Pozitīvos nosacījumus jau esmu aplūkojis iepriekšējos punktos – tie attiecināmi uz gadījumiem, kad persona publicē vai izplata informāciju žurnālistikas nolūkiem vai citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos. Tā tas ir izskatāmajā lietā.

73.

Lai piemērotu Regulas Nr. 596/2014 21. pantu, jābūt izpildītiem šādiem negatīviem nosacījumi: a) attiecīgās personas vai personas, kas ar šīm personām ir cieši saistītas, no šādas informācijas atklāšanas vai izplatīšanas tieši vai netieši negūst nekādas priekšrocības vai peļņu; vai b) informācijas atklāšana vai izplatīšana netiek īstenota, lai maldinātu tirgu attiecībā uz finanšu instrumentu piedāvājumu, pieprasījumu vai cenu.

74.

Iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka šajā lietā šie negatīvie nosacījumi nav izpildīti: “Netiek apstrīdēts tas, ka [MT] no izpaušanas, kurā viņš tiek vainots, nav guvis nekādas priekšrocības vai peļņu un ka viņš arī to nav izdarījis ar nodomu maldināt tirgu.” ( 39 )

75.

Iesniedzējtiesa, šķiet, arī izslēdz iespēju (lai arī netieši), ka iekšējās informācijas izpaušana MT, viņa politiskajai partijai un apdrošināšanas organizācijai, kuras biedrs viņš bija, būtu radījusi netiešu priekšrocību vai peļņu, kas izpaudās Bpost privatizācijas apturēšanā.

76.

Manuprāt, Regulas Nr. 596/2014 21. pantā minētajai “priekšrocībai vai peļņai” galvenokārt ir ekonomisks raksturs, proti, tā ietekmē informācijas izplatītāja vai ar viņu saistīto personu finansiālo stāvokli. Tādējādi politisko priekšrocību, ko MT, iespējams, guva, izpaužot šo informāciju, nevar uzskatīt par peļņu Regulas Nr. 596/2014 21. panta izpratnē. Pretēja interpretācija būtiski sašaurinātu šī izņēmuma piemērošanas jomu, jo gandrīz jebkurai informācijas izpaušanai var būt kāds netiešs, ne vienmēr ekonomisks labums tās sniedzējam.

77.

Iesniedzējtiesa atsaucas uz MT argumentu un uzdod šo jautājumu:

78.

Uz šo dubulto jautājumu jāatbild apstiprinoši, ja informācija izpausta, ievērojot visus Regulas Nr. 596/2014 21. pantā paredzētos nosacījumus.

79.

Atklājot informāciju par valdības – Bpost kapitāla vairākuma turētājas – turpmāko rīcību, MT rīkojās kā opozīcijas politiskās partijas vadītājs, kurš iebilda pret šī valsts uzņēmuma privatizāciju ( 41 ). Viņš neizpauda kādu uzņēmuma iekšējo informāciju, ko bija pieņēmušas privātas sabiedrības pārstāvniecības struktūras, bet gaidāmu valdības politisku lēmumu, un to viņš darīja ar mērķi raisīt par šo jautājumu “politisku diskusiju”, kamēr tas vēl bija iespējams.

80.

Šis apstāklis atspoguļo domstarpības politikas jomā, kurā partiju viedokļu paušanu par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem nedrīkst ierobežot, izņemot gadījumus, kad ir primāri apsvērumi.

81.

Regulas Nr. 596/2014 21. pants ir speciālā tiesību norma (lex specialis), kas labvēlīgāk reglamentē vienu no gadījumiem, uz kuriem attiecas tās 10. pantā paredzētais vispārējais izņēmums.

82.

Regulas Nr. 596/2014 10. pants nosaka, kas jāsaprot ar iekšējās informācijas nelikumīgu izpaušanu (“ja personas rīcībā ir iekšējā informācija un tā minēto informāciju izpauž jebkurai citai personai”), un paredz izņēmumu ar plašu tvērumu: “izņemot gadījumus, kad izpaušanu veic, izpildot parastos darba, profesionālos vai dienesta pienākumus” ( 42 ).

83.

Šim izņēmumam pievērsta īpaša uzmanība Regulas Nr. 596/2014 21. pantā attiecībā uz informācijas publicēšanu vai izplatīšanu žurnālistikas nolūkiem vai citiem izteiksmes veidiem plašsaziņas līdzekļos. Šīs regulas 21. pantā, ņemot vērā tā īpašo nozīmi, izcelta noteikta darbība (žurnālistika plašā nozīmē), kurai jāpiemēro izņēmums, lai aizsargātu preses brīvību un vārda brīvību.

84.

Tiesas apsvērumi par saikni starp Regulas Nr. 596/2014 10. un 21. pantu spriedumā Autorité des marchés financiers papildināti šī sprieduma 78. un 81. punktā, norādot, ka vispārējo prasību nepieciešamība un samērīgums (attiecībā uz iekšējās informācijas izpaušanu) ( 43 ) jāvērtē, ņemot vērā Hartas 11. pantu ( 44 ).

85.

Abus nosacījumus aplūkošu tieši no šī skatpunkta.

86.

Nepieciešamība izplatīt iekšēju informāciju gadījumā, ja to izplata politiskais līderis, kas iesaistīts žurnālistikas darbībā, būs atkarīga no tā, vai šāda izplatīšana ir vispiemērotākais līdzeklis, lai sabiedrībai darītu zināmu attiecīgo informāciju par politisko dzīvi.

87.

Tādējādi nepieciešamība jāvērtē nevis abstrakti, bet ņemot vērā katra konkrētā gadījuma īpašos apstākļus. Tādējādi spriedumā Autorité des marchés financiers Tiesa atsaucās uz nepieciešamību pārbaudīt informāciju, kuru žurnālists bija uzzinājis ( 45 ).

88.

MT izpaustā informācija varēja ietekmēt valsts uzņēmuma Bpost akciju cenu biržā, lai gan, šķiet, tās faktiskā ietekme nebija būtiska. Viens no risinājumiem tā vietā, lai sniegtu paziņojumu par šī uzņēmuma tūlītēju privatizāciju, bija nogaidīt, līdz Bpost pats par to informēs finanšu iestādi un sabiedrību.

89.

Tomēr MT bija opozīcijas partijas politiskais līderis un apzinājās, ka viņam ir pienākums laikus atklāt informāciju par gaidāmo Bpost privatizāciju, ko bija paredzēts veikt ar valdības lēmumu. Tādējādi viņš centās raisīt publisku diskusiju par šo jautājumu un, pamatojoties uz savu politisko pārliecību, novērst šādu privatizāciju.

90.

Vai MT, pildot savus parastos politiķa pienākumus, bija nepieciešams izpaust viņa rīcībā esošo iekšējo informāciju par Bpost?

91.

FSMA apgalvo, ka MT nebija jāizpauž iekšējā informācija, jo diskusijas par valsts uzņēmumu privatizāciju Beļģijā jau bija notikušas pirms 2015. gada 16. decembra Likuma par valsts uzņēmumu reformu pieņemšanas. Tā piebilst, ka MT varēja “atsākt” šo diskusiju 2016. gadā, neizplatot plašsaziņas līdzekļos tik precīzu informāciju, kādu viņš atklāja.

92.

MT aizstāv pretēju nostāju un uzskata, ka vispiemērotākais veids, kā panākt sabiedrisko diskusiju par Bpost privatizāciju un (daļēju) apvienošanos ar PostNL, bija atklāt un publiskot tobrīd slepeni notiekošās sarunas.

93.

Galīgais lēmums par to, vai bija nepieciešams izpaust informāciju, jāpieņem iesniedzējtiesai. Nevēloties tās vērtējumu aizstāt ar savējo, uzskatu, ka šo informācijas izpaušanu var uzskatīt par nepieciešamu, ņemot vērā mērķi, ko MT vēlējās sasniegt, publiskojot informāciju par gaidāmo Bpost privatizāciju.

94.

Nozīmīga valsts uzņēmuma – Beļģijas galvenā pasta operatora Bpost – privatizācija un valstij piederošā akciju kapitāla samazināšana bija politiski jutīgs jautājums, kas skāra vispārējās intereses. Parastu politiskā līdera pienākumu izpilde citastarp ietver arī debašu rosināšanu par šādiem jautājumiem.

95.

Viens no opozīcijas politiķa pienākumiem ir informēt sabiedrību par sabiedrības interesēm nozīmīgiem valdības lēmumiem, kurus tiek plānots slēpt līdz brīdim, kad tie jau būs pieņemti un prezentēti kā fakti. Ja visefektīvākais veids, kā novērst šī lēmuma īstenošanu, bija informācijas publiskošana plašsaziņas līdzekļos, tad šādas informācijas izpaušanu var uzskatīt par nepieciešamu.

96.

Šādā situācijā atkārtota vispārīga diskusija par Bpost privatizācijas lietderību nebūtu radījusi tādu pašu efektu kā tas, ka MT atklāja valdības nodomu tuvākajā laikā pieņemt attiecīgu lēmumu.

97.

Izvērtējot samērīgumu, piemērošu tādu pašu pieeju, kāda izmantota spriedumā Autorité des marchés financiers.

98.

Lai noteiktu, vai šāda iespējamās iekšējās informācijas izpaušana ir samērīga, “jāpārbauda, vai preses brīvības ierobežojums, ko šādas izpaušanas aizliegums radītu, nebūtu pārmērīgs salīdzinājumā ar kaitējumu, ko šāda izpaušana var radīt finanšu tirgu integritātei” ( 46 ).

99.

Attiecībā uz kaitējumu (finanšu tirgu integritātei) iesniedzējtiesa izsaka apgalvojumu, kas vismaz ļauj apšaubīt, ka šāds kaitējums faktiski radies. Ar zināmām atrunām, tomēr tā min iespēju, ka informācijas izpaušana apdraudēja nevis tirgus integritāti, bet gan Bpost interesi uz noteiktu laiku paturēt plānoto darījumu slepenībā ( 47 ).

100.

Ja iesniedzējtiesa saskata iespēju, ka tirgus integritātei nodarīts kaitējums, tai būs atkārtoti jāizvērtē, cik lielā mērā aizliegums izplatīt attiecīgo informāciju bija pārmērīgs preses brīvības ierobežojums salīdzinājumā ar šādu kaitējumu. Kā jau esmu norādījis iepriekš, neuzskatu, ka, gaidot Bpost privatizāciju, politiskajam līderim būtu jānosaka pienākums klusēt, ja viņš ir pārliecināts, ka šāds darījums var radīt sabiedrībai lielāku kaitējumu nekā informācijas atklāšana par to.

101.

Ja iesniedzējtiesa, izvērtējot nepieciešamības un samērīguma kritērijus, secinātu, ka bija pamats aizliegt iekšējās informācijas izplatīšanu, tai būs jānoskaidro, vai attiecīgā rīcība bija attaisnojama ar vārda brīvības izmantošanu.

102.

Naudas soda piemērošana par informācijas izplatīšanu plašsaziņas līdzekļos uzskatāma par vārda un informācijas brīvības ierobežojumu. MT uzskata, ka viņa tiesības īstenot šīs brīvības “politiskās žurnālistikas” ietvaros ir ierobežotas.

103.

Tāpēc jānoskaidro, vai šāds ierobežojums ir pamatots saskaņā ar Hartas 11. pantu un ECPAK 10. pantu. Pamatojumu principā varētu balstīt gan uz ECPAK 10. panta 2. punktu, gan Hartas 52. panta 1. punktu.

104.

Manuprāt, nav īpaši jāuzsver, ka vārda brīvība ir viens no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem, kā arī viena no vērtībām, uz kurām saskaņā ar LES 2. pantu balstīta Eiropas Savienība ( 48 ) un kurai Hartā (11. pants) piešķirts pamattiesību statuss. Kā jau esmu norādījis, šis Hartas pants jāinterpretē, ņemot vērā ļoti līdzīgo ECPAK 10. pantu un ar to saistīto ECT judikatūru ( 49 ).

105.

ECT izrādījusi īpašu stingrību, aizstāvot šīs tiesības: “Vārda brīvība ir viens no galvenajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no sabiedrības attīstības un katra cilvēka pašrealizācijas pamatnosacījumiem. Ievērojot [ECPAK] 10. panta 2. punktu, tā piemērojama ne tikai “informācijai” vai “idejām”, kas tiek labvēlīgi uzņemtas vai uzskatītas par neaizvainojošām vai vienaldzīgām, bet arī tādai informācijai vai idejām, kas aizvaino, šokē vai traucē. Tās ir plurālisma, tolerances un atklātības prasības, bez kurām “demokrātiska sabiedrība” nevar pastāvēt” ( 50 )

106.

Kā atgādina Tiesa, atsaucoties uz vairākiem ECT spriedumiem, ECT uzsver “fundamentālo lomu, kāda presei ir demokrātiskā sabiedrībā, un līdz ar to garantijām, kuras tai jāpiešķir, ir īpaša nozīme. Lai gan prese nedrīkst pārkāpt noteiktas robežas, it īpaši attiecībā uz citu personu reputācijas vai tiesību aizsardzību, tai tomēr, ievērojot savus pienākumus un atbildību, jāizplata informācija un idejas par visiem vispārējo interešu jautājumiem. Pretējā gadījumā prese nevarētu pildīt tās neaizstājamo sabiedrības “watchdog” [sargsuņa] lomu. Tādējādi liela nozīme jāpiešķir demokrātiskās sabiedrības interesei nodrošināt un saglabāt preses brīvību tad, ja jānosaka, kā prasīts ECPAK 10. panta 2. punktā, vai attiecīgā iejaukšanās ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi” ( 51 ).

107.

Šo tiesību izmantošanu var ierobežot ( 52 ), taču pieļaujamajiem iejaukšanās pasākumiem jāatbilst trim prasībām: tiem jābūt paredzētiem tiesību aktos, jābūt vērstiem uz ECPAK 10. panta 2. punktā minēto leģitīmo mērķu aizsardzību un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā.

108.

Ciktāl tas attiecas uz Savienības tiesībām, Hartas 11. pantā nostiprināto vārda un informācijas brīvību var ierobežot atbilstoši tās 52. panta 1. punktam. Harta “[..] pieļauj, ka šādām tiesībām un brīvībām var noteikt izmantošanas ierobežojumus, ja šādi ierobežojumi ir paredzēti tiesību aktos, tajos tiek respektēta šo tiesību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības” ( 53 ).

109.

Šajā lietā MT vārda brīvības ierobežojums: a) paredzēts tiesību aktos, proti, Regulā Nr. 596/2014 un 2002. gada 2. augusta likumā; b) atbilst tiesību būtībai, jo aizliegums izpaust iekšējo informāciju nav absolūts ( 54 ), un c) principā tā mērķis ir aizsargāt vispārējās intereses, proti, finanšu tirgu integritāti.

110.

Rodas šaubas par to, kā šo ierobežojumu var saskaņot ar pamattiesībām uz vārda brīvību, kas ietver arī politiskā līdera tiesības sniegt sabiedrībai informāciju par vispārējo interešu jautājumiem.

111.

Saskaņā ar ECT judikatūru politiskā līdera vārda brīvības ierobežojumi jāvērtē pēc īpaši stingriem kritērijiem. ECPAK 10. panta 2. punktā “tikpat kā nav vietas vārda brīvības ierobežojumiem politiskas runas vai vispārējas nozīmes jautājumu gadījumos” ( 55 ).

112.

Ņemot vērā šo premisu, uzskatu, ka priekšroka jādod opozīcijas politiskā līdera vārda brīvībai gadījumā, kad viņš, atklājot valdības nodomu privatizēt lielu valsts uzņēmumu – Beļģijas vadošo pasta operatoru –, cenšas raisīt publisku diskusiju par šo jautājumu ( 56 ).

113.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Cour d’appel de Bruxelles, section Cour des marchés (Briseles apelācijas tiesas Iepirkuma lietu palāta, Beļģija) atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula) un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/6/EK un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK, 10. un 21. pants kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantu

jāinterpretē tādējādi, ka