1.

Vai situācijā, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs kategoriski nepiekrīt dalīties ar mitekli, ko izmitināšanas centrā ieņem ar savu nepilngadīgo dēlu, vai atbrīvot to un atkārtoti un nepamatoti nepiekrīt pārvietošanai uz citu izmitināšanas centru, kas pamatojama ar valsts uzņemšanas sistēmas jaudas pārvaldīšanas vajadzībām, aprūpes izbeigšana ir samērīga un piemērota reakcija uz šāda veida rīcību?

2.

Tāds būtībā ir šajā lietā uzdotais jautājums.

3.

Šis jautājums ir uzdots tiesvedībā starp AF, Tunisijas valstspiederīgo, un BF, viņa nepilngadīgo dēlu, no vienas puses, un Prefettura di Milano (Milānas prefektūra, Itālija), no otras puses, jo minētā iestāde nolēmusi viņiem atteikt uzņemšanas materiālos nosacījumus saistībā ar mājokli, pārtiku un apģērbu, kā arī dienasnaudu, kas viņiem bija piešķirti saskaņā ar Direktīvas 2013/33/ES ( 2 ) normām. Šauboties par šī lēmuma likumību no Tiesas 2019. gada 12. novembra spriedumā Haqbin ( 3 ) un 2022. gada 1. augusta spriedumā Ministero dell’Interno (Uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana) ( 4 ) izstrādāto principu skatpunkta, Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) būtībā lūdz Tiesu precizēt tādu pasākumu raksturu un tvērumu, kurus dalībvalsts var noteikt, saskaroties ar šāda veida rīcību.

4.

Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ nepiekrītu iesniedzējtiesas pieņēmumam, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja nepamatota nepiekrišana izpildīt lēmumu par pārvietošanu uz citu izmitināšanas centru ir rīcība, kas pielīdzināma gadījumam, kad “atstāj dzīvesvietu, ko [..] noteikusi kompetentā iestāde”, atbilstoši Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktam, kurš ļauj dalībvalsts kompetentajai iestādei atteikt uzņemšanas materiālos nosacījumus.

5.

Tā kā tiesību normās atbilstoša regulējuma nav, es ierosinātu Tiesai šāda veida rīcību apskatīt šīs direktīvas 20. panta 4. punkta normu kontekstā, jo starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kategoriski iebilstot jebkādam dzīvesvietas maiņas piedāvājumam, lai gan tas ir piemērots viņa ģimenes situācijai, neievēro dalībvalsts kompetentās iestādes tiesības veikt pārvietošanu atbilstoši savu uzņemšanas jaudas pārvaldības prasībām un izdara nopietnu izmitināšanas centru noteikumu pārkāpumu, par ko šī iestāde var noteikt sankciju ar cita veida pasākumiem, ievērojot cilvēka cieņu un nepilngadīgā īpašās vajadzības.

6.

Direktīvas 2013/33 25. un 35. apsvērumā paredzēts:

[..]

7.

Šīs direktīvas mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir noteikt standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai dalībvalstīs.

8.

Atbilstoši minētās direktīvas 2. panta i) apakšpunktam “izmitināšanas centrs” ir definēts kā “vieta, kura ir izmantota kā kopīgs mājoklis pieteikuma iesniedzējiem” ( 6 ).

9.

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktu tā “attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas gatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts teritorijā [..], kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā pieteikuma iesniedzējiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem, ja uz viņiem attiecināms šāds starptautiskās aizsardzības pieteikums saskaņā ar valsts tiesību aktiem”.

10.

Direktīvas 2013/33 7. panta “Dzīvesvieta un pārvietošanās brīvība” 2. un 3. punktā paredzēts:

“2.   Sabiedrības interešu, sabiedriskās kārtības dēļ vai, ja tas nepieciešams, lai ātri apstrādātu un efektīvi pārraudzītu pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis var izlemt jautājumu par viņa dzīvesvietu.

3.   Dalībvalstis var nodrošināt uzņemšanas materiālos nosacījumus, paredzot pieteikuma iesniedzēja faktisko dzīvesvietu kādā īpašā vietā, kuru nosaka dalībvalstis. Šādu lēmumu, kam var būt vispārīgs raksturs, pieņem individuāli, un tas ir noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos.”

11.

Šīs direktīvas 18. panta “Uzņemšanas materiālo nosacījumu veidi” 6. punkta pirmajā teikumā noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzējus pārvieto no viena mājokļa uz citu vienīgi nepieciešamības gadījumā”.

12.

Minētās direktīvas 20. pantā “Uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšana vai atteikšana” paredzēts:

“1.   Dalībvalstis var pasliktināt vai – ārkārtas un pienācīgi pamatotos gadījumos – atteikt uzņemšanas materiālos nosacījumus, ja pieteikuma iesniedzējs:

Saistībā ar a) un b) gadījumu, kad pieteikuma iesniedzējs atrasts vai pats brīvprātīgi piesakās kompetentajai iestādei, pieņem attiecīgi pamatotu lēmumu par dažu vai visu atteikto vai pasliktināto uzņemšanas materiālo nosacījumu atjaunošanu, ņemot vērā pazušanas iemeslus.

[..]

4.   Dalībvalstis var noteikt sankcijas par nopietniem izmitināšanas centru noteikumu pārkāpumiem, kā arī par vardarbīgu uzvedību.

5.   Lēmumus par uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšanu vai atteikšanu vai šā panta 1., 2., 3. un 4. punktā noteiktajām sankcijām pieņem individuāli, objektīvi un taisnīgi, paskaidrojot iemeslus. Lēmumu pamatā ir attiecīgās personas īpašā situācija, jo sevišķi attiecībā uz 21. pantā noteiktajām personām, ņemot vērā proporcionalitātes principu. Dalībvalstis jebkurā gadījumā nodrošina medicīnisko palīdzību saskaņā ar 19. pantu un nodrošina cilvēka cienīgu dzīves līmeni visiem pieteikuma iesniedzējiem.

6.   Dalībvalstis nodrošina, lai uzņemšanas materiālos nosacījumus nepasliktina vai neatteic līdz lēmuma pieņemšanai saskaņā ar 5. punktu.”

13.

2015. gada 18. augustaDecreto legislativo n. 142 – Attuazione della direttiva 2013/33/UE recante norme relative all’accoglienza dei richiedenti protezione internazionale, nonchè della direttiva 2013/32/UE, recante procedure comuni ai fini del riconoscimento e della revoca dello status di protezione internazionale (Leģislatīvais dekrēts Nr. 142, ar ko ir transponēta Direktīva [2013/33], kā arī Direktīva [2013/32]) ( 8 ) 23. pantā “Uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšana vai atteikšana” noteikts:

“1.   Tās provinces prefekts, kurā atrodas 9. un 11. pantā minētās institūcijas, pieņem pamatotu rīkojumu par uzņemšanas pasākumu atteikšanu gadījumos, kad:

[..]

2.   Ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nopietni vai atkārtoti pārkāpj tās institūcijas noteikumus, kurā viņš ir izmitināts, tostarp tīši bojā kustamo vai nekustamo īpašumu vai uzvedas vardarbīgi, pat ārpus uzņemšanas centra, prefekts, neskarot tiesības izdot rīkojumu par pieteikuma iesniedzēja pārvietošanu uz citu centru, veic vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem pasākumiem:

2.bis   Šajā pantā minētos pasākumus nosaka individuāli, ievērojot samērīguma principu un ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja situāciju, it īpaši attiecībā uz 17. pantā minētajiem nosacījumiem, un norāda to pamatojumu. Pasākumus, kurus prefekts nosaka attiecībā pret pieteikuma iesniedzēju, paziņo kompetentajai teritoriālajai komisijai, kas atbild par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā centra vadītājam ir pienākums nekavējoties informēt prefektūru – valdības teritoriālo biroju par pieteikuma iesniedzēja neierašanos vai par to, ka pieteikuma iesniedzējs ir atstājis institūciju. Ja patvēruma pieteikuma iesniedzējs ir atrasts vai pats brīvprātīgi ierodas tiesībaizsardzības institūcijās vai centrā, kuram ir piesaistīts, prefekts, kas ir atbildīgs par attiecīgo apgabalu, ar pamatotu rīkojumu uzdod uzņemšanas nosacījumu atjaunošanu, balstoties uz pieteikuma iesniedzēja sniegto informāciju. Atjaunošana tiek uzdota tikai tad, ja neierašanās vai atstāšana ir notikusi nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu nopietnu personisku iemeslu dēļ.

4.   Centra noteikumu pārkāpuma gadījumā centra vadītājs oficiāli brīdina pieteikuma iesniedzēju, un, ja īstenojušies 2. punktā minēto pasākumu piemērošanas nosacījumi, nekavējoties nosūta prefektūrai ziņojumu par faktiem.

[..]”

14.

AF un viņa dēls BF, abi Tunisijas valstspiederīgie, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji. BF sava pieteikuma iesniegšanas dienā bija nepilngadīgs. Šādā statusā viņi ir izmitināti uzņemšanas centrā Milānā (Itālija).

15.

2023. gada 1. jūnijā Milānas Prefektūra pieņēma lēmumu par AF un BF piešķirto uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšanu ( 9 ). Šis lēmums, kas pievienots Tiesas rīcībā esošajiem valsts tiesvedības materiāliem, ir pamatots ar diviem apstākļiem.

16.

Pirmais apstāklis attiecas uz AF vairākkārtēju nepiekrišanu atbrīvot kopā ar dēlu ieņemto mitekli, kas paredzēts nevis divām, bet četrām personām, un viņa pārvietošanai uz citu uzņemšanas centru Milānā. Otrais apstāklis attiecas uz viņa uzvedību centrā, kurā viņš ir izmitināts. Ar viņa uzvedību esot nopietni pārkāpti šī centra noteikumi, un tā esot bijusi tāda, kas apdraud drošību šajā centrā, kā arī kavē ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanu saistīto procedūru pārvaldību, ņemot vērā masveida migrācijas plūsmu un pastāvīgo nepieciešamību pārdalīt uzņemšanas jaudu.

17.

Neskatoties uz šo apstākļu dažādību un to, ka tie ir uzņemšanas centra noteikumu pārkāpumi, vardarbīga uzvedība vai fakti, kas ietekmē uzņemšanas nosacījumu piemērošanas priekšnoteikumus, iesniedzējtiesa norāda, ka Milānas prefektūras lēmums ir balstīts uz Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 23. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ar ko transponēts Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts. Iesniedzējtiesa no tā secina, ka šīs atteikšanas pamatā bija AF vairākkārtēja nepiekrišana viņa pārvietošanai uz citu uzņemšanas centru Milānā organizatoriskas nepieciešamības iemeslu dēļ.

18.

AF cēla prasību iesniedzējtiesā par Milānas prefektūras lēmuma atcelšanu, kā arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu pagaidu pasākumu noteikšanai. Viņš savu nepiekrišanu pārvietošanai uz citu uzņemšanas centru pamatoja ar to, ka BF turpina mācības netālu no centra, kurā viņi ir izmitināti. Viņš apgalvo, ka, atsakot viņam uzņemšanas materiālos nosacījumus, viņš nespēs apmierināt ne savas, ne sava nepilngadīgā bērna pamatvajadzības. Savas prasības pamatojumam viņš tostarp norāda uz Direktīvas 2013/33 21. panta un Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 17. panta pārkāpumu, jo ar šo pasākumu nav ņemts vērā tas, ka viņš un viņa dēls pieder pie “mazāk aizsargāto personu” kategorijas, Leģislatīvā dekrēta Nr. 142/2015 23. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, jo atteikšanās pakļauties pārvietošanai neesot pielīdzināmā šajā tiesību normā paredzētajiem gadījumiem, un Direktīvas 2013/33 20. panta pārkāpumu, kā to interpretējusi Tiesa spriedumos Haqbin un Ministero dell’Interno (Uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana), no kuriem izrietot vispārējs princips, kas piemērojams visiem uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšanas gadījumiem, tostarp arī tad, ja šai atteikšanai nav sankcijas rakstura.

19.

Ar 2023. gada 25. jūlija rīkojumu iesniedzējtiesa noraidīja AF pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz to, ka Milānas prefektūras lēmums bija pārvaldes organizatorisko pilnvaru izpausme uzņemšanas centru pārvaldības jomā.

20.

AF šo rīkojumu pārsūdzēja Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija). Ar 2023. gada 22. septembra rīkojumu minētā padome apmierināja šo apelācijas sūdzību, pamatojoties uz to, ka Milānas prefektūras lēmums varētu aizskart tādas AF pamattiesības kā piekļuve pārtikai, mājoklim un apģērbam, kas pieder pie pamatvajadzībām.

21.

Iesniedzējtiesa it īpaši jautā, vai cilvēka cieņas aizsardzības pamatprincipa dēļ var secināt, ka Tiesas apstiprinātie principi ir vispārpiemērojami noteikumi, kas paši par sevi ir piemērojami ne tikai gadījumiem, kad minētās izmantošanas atteikšanai ir soda raksturs, uz kuriem ir norādīts šajos spriedumos. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā lietā administrācija ir pietiekami izklāstījusi pamatojumu, kādēļ uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana ir nepieciešama, ņemot vērā, ka AF nepamatoti un nesamērīgi nepiekrīt pārvietošanai uz citu uzņemšanas centru, un ka alternatīvi risinājumi ar mazākām nopietnām sekām nav praktiski iespējami.

22.

Tā arī uzsver, ka šī atteikšana ir tiešas sekas tam, ka AF nepiekrīt turpināt izmantot šos uzņemšanas materiālos nosacījumus, kaut arī citā vietā, kas esot pielīdzināms uzņemšanas mehānisma brīvprātīgai pamešanai. Tādējādi AF pēc paša izvēles esot radies situāciju, kurā viņam liegta iespēja apmierināt savas pamatvajadzības.

23.

Visbeidzot, iesniedzējtiesa norāda, ka šī nepiekrišana ir ļaunprātīga rīcība, jo tādējādi uzņemšanas pasākums tiekot izmantots savtīgos nolūkos, un praksē tiekot likti šķēršļi administrācijas organizatoriskajai un pārvaldības kompetencei noteikt uzņemšanas centru, kuram piesaistīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju. Saskaroties ar šādu ļaunprātīgu rīcību, uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana bija vienīgais pasākums, ko administrācija varēja noteikt. Šī tiesa papildus norāda, ka, ja būtu jāatzīst, ka konkrētajā situācijā Direktīvas 2013/33 20. pants nepieļauj izmantot uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšanas pilnvaras, administrācija vairs nevarētu praktiski īstenot uzņemšanas pasākumu pārvaldību, jo vienkārša nepiekrišana pārvietošanai, pret kuru pieteikuma iesniedzējs iebilst, “paralizētu šo pasākumu organizāciju” un radītu tādas “tiesības uz palikšanu” pirmajā uzņemšanas centrā, kas ir saistītas tikai ar šī pieteikuma iesniedzēja gribu, – tiesības, kurām nav pamata ne Savienības, ne valsts tiesībās.

24.

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“[Vai] Direktīvas [2013/33] 20. pants, kā arī principi, kurus Tiesa izteica [..] spriedumos [Haqbin] un [Ministero dell’Interno (Uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana)] – ciktāl ar tiem izslēgts, ka dalībvalsts administrācija var pieņemt lēmumu par uzņemšanas pasākumu sodošo atteikšanu, ja šāda lēmuma rezultātā var tikt apdraudētas ārvalstnieka, kas iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un viņa ģimenes dzīves pamatvajadzības – nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas pēc motivēta individuāla vērtējuma, kas attiecas arī uz pasākuma nepieciešamību un samērīgumu, ļauj atteikt uzņemšanu nevis sodošu apsvērumu dēļ, bet gan pamatojoties uz apstākli, ka uzņemšanas pasākumu nosacījumi vairs nav izpildīti, un it īpaši pamatojoties uz ārvalstnieka nepiekrišanu, kas nav pamatota ar dzīves pamatvajadzību apmierināšanu un cilvēka cieņas aizsardzību, pārvietoties uz citu izmitināšanas centru, kuru administrācija noteikusi, ņemot vērā objektīvas organizatoriskas vajadzības, un kurā šīs pašas administrācijas atbildībā tiktu nodrošināta tādu uzņemšanas materiālo nosacījumu saglabāšana, kas būtu līdzīgi sākotnējā centrā esošajiem, situācijā, kad nepiekrišana pārvietošanai un no tās izrietošais lēmums par atteikšanu nostāda ārvalstnieku situācijā, kad viņš nespēj apmierināt personīgas un ģimenes dzīves pamatvajadzības?”

25.

AF, Itālijas, Beļģijas, Kipras un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

26.

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai vaicā, vai Direktīvas 2013/33 20. pants, kā tas interpretēts spriedumos Haqbin un Ministero dell’Interno (Uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana), jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru dalībvalsts, novērtējusi pasākuma nepieciešamību un samērīgumu konkrētās situācijas izvērtējuma kontekstā, var atteikt uzņemšanas materiālos nosacījumus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kurš, atkārtoti nepiekrītot pārvietošanai uz citu izmitināšanas centru, lai gan tas būtu piemērots viņa ģimenes situācijai, vairs neatbilst uzņemšanas materiālo nosacījumu piešķiršanas noteikumiem.

27.

Šis jautājums rodas, jo nevienā Direktīvas 2013/33 normā nav skaidri reglamentēta šāda veida situācija, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs neievēro viņa aprūpes kārtību un ļaunprātīgi turpina uzturēšanos izmitināšanas centrā, atkārtoti un nepamatoti nepiekrītot pārvietošanai uz citu izmitināšanas centru.

28.

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa) balstās uz pieņēmumu, ka tādu rīcību kā pamatlietā aplūkotā var pielīdzināt un tā ir jāpielīdzina gadījumam, kad attiecīgā persona “atstāj dzīvesvietu, ko [..] noteikusi kompetentā iestāde”, Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta izpratnē, un tādējādi atbilstoši šai tiesību normai tās rezultātā varētu atteikt uzņemšanas materiālos nosacījumus. Proti, šī tiesa uzskata, ka šāda rīcība norāda uz to, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir brīvprātīgi izstājies no valsts uzņemšanas sistēmas, jo tā ir līdzvērtīga situācijai, kad pieteikuma iesniedzējs neierodas izmitināšanas centrā, kuram ir piesaistīts, un tas būtu pielīdzināms valsts kompetentās iestādes noteiktās dzīvesvietas atstāšanai.

29.

Lai gan piekrītu gan iesniedzējtiesas, gan Kipras un Polijas valdību paustajām bažām par to, ka šāda veida uzvedībai ir ļaunprātīgas izmantošanas raksturs, pret kuru dalībvalsts kompetentajām iestādēm jāspēj reaģēt, tomēr uzskatu, ka, ņemot vērā Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta formulējumu, kā arī regulējuma, kurā ietverts šis pants, kontekstu un mērķi, šie abi divi rīcības veidi nav savstarpēji pielīdzināmi.

30.

Direktīvas 2013/33 20. pantā, kā izriet no tā nosaukuma, ir reglamentēti uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšanas vai atteikšanas pasākumi.

31.

Tā 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā dalībvalstīm tātad ir atļauts pasliktināt vai “ārkārtas un pienācīgi pamatotos gadījumos [..] atteikt [šos] nosacījumus, ja pieteikuma iesniedzējs [..] atstāj dzīvesvietu, ko viņam noteikusi kompetentā iestāde, par to nepaziņojot šādai iestādei vai, ja tas ir prasīts, bez atļaujas”.

32.

Iesākumā norādīšu, ka šīs tiesību normas teksts jāinterpretē šauri, par ko liecina Savienības likumdevēja lietotā frāze “ārkārtas un pienācīgi pamatotos gadījumos”. Proti, izņemot personu, kura ir slēpusi savus finanšu līdzekļus, uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšanas rezultātā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kurš ir pilnībā atkarīgs no valsts atbalsta, tiek atņemts mājoklis, pārtika, apģērbs un dienasnauda ( 10 ).

33.

Uzsvēršu arī, ka minētās normas mērķis ir precizēt vispārējā noteikuma, ko Savienības likumdevējs ir izteicis Direktīvas 2013/33 7. panta 3. punktā, sekas. Šis pants, kas attiecas uz pieteikuma iesniedzēja uzturēšanos uzņēmējā dalībvalstī, šai dalībvalstij ļauj uzņemšanas materiālos nosacījumu saņemšanu pakārtot priekšnoteikumam, ka pieteikuma iesniedzējam “faktiski” ir jādzīvo konkrētā vietā, ko noteikusi kompetentā valsts iestāde. Šīs direktīvas 20. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā ir noteikts pasākums, ko piemēro pieteikuma iesniedzējam, kurš neizpilda šo pienākumu un atstāj šo dzīvesvietu, “par to nepaziņojot šādai iestādei” vai, ja tas ir prasīts, bez atļaujas.

34.

Darbības vārdam “atstāt”, kas vienveidīgi iztulkots visās šis normas valodu versijās, ir spēcīga nozīme, jo parastajā izpratnē tas nozīmē kaut ko atstāt vai no kaut kā galīgi atteikties, vai arī pamest vietu ( 11 ). Valsts tiesību aktos jēdzienam “dzīvesvietas atstāšana” var būt specifiska nozīme. Francijas tiesību aktos, piemēram, ar to apzīmē personas pēkšņu un neparedzamu došanos prom no mājokļa, kuru tā ieņem, un tās neattaisnotu un ilgstošu, vai pat galīgu prombūtni ( 12 ). Kā norāda Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta otrās daļas teksts, Savienības likumdevējs arī ir paredzējis situāciju, kad pieteikuma iesniedzēju vairs nevar atrast ( 13 ), jo tajā dalībvalstīm tiek prasīts pieņemt lēmumu par uzņemšanas materiālo nosacījumu atjaunošanu, kolīdz pieteikuma iesniedzējs ir “atradies” vai brīvprātīgi piesakās kompetentajai iestādei, ņemot vērā “pazušanas” iemeslus.

35.

Ievērojot šos elementus, uzskatu, ka tādu rīcību kā šajā lietā aplūkotā, kuru raksturo starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja nepiekrišana izpildīt lēmumu par pārvietošanu un ļaunprātīga uzturēšanās pirmajā izmitināšanas centrā, kuram viņš ir piesaistīts, nevar pielīdzināt rīcībai, kad pieteikuma iesniedzējs atstāj kompetentās iestādes noteikto dzīvesvietu, ne iepriekš informējot, ne saņemot atļauju. Saprotu iesniedzējtiesas argumentu, ka, atsakoties piekrist viņa aprūpes pasākumiem un doties uz citu izmitināšanas centru, pieteikuma iesniedzējs pats izstājoties no valsts uzņemšanas sistēmas – tāpat, kā persona, kura atstāj savu izmitināšanas centru. Tomēr jākonstatē, ka tādā situācijā kā šajā lietā aplūkotā pieteikuma iesniedzējs turpina uzturēties savā faktiskajā dzīvesvietā pirmajā izmitināšanas centrā, kuram viņš ir piesaistīts, kaut arī ļaunprātīgā veidā, taču viņš nav pazudis, viņš ir pilnībā atrodams viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas vajadzībām un kompetentā valsts iestāde ir pilnībā informēta par šo dzīvesvietu.

36.

Tādējādi Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta teksts, manuprāt, nepieļauj pielīdzināt tādu situāciju, kāda ir šajā lietā, situācijai, kad pieteikuma iesniedzējs atstāj kompetentās valsts iestādes noteikto izmitināšanas centru.

37.

Arī Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta konteksts un mērķis liecina par labu šādai pieejai.

38.

Proti, uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana ir pasākums, ko Savienības likumdevējs ļoti šauri paredz “izņēmuma un pienācīgi pamatotos gadījumos” šīs direktīvas 20. panta 1. punkta pirmajā daļā divos scenārijos, kas ir īpaši saistīti ar uzņemšanas sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku ( 14 ).

39.

Pirmais scenārijs attiecas uz situāciju, kad dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2013/32 28. panta 1. punkta otro daļu var pieņemt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir netieši atsaucis vai atteicies no sava pieteikuma, jo ir atstājis savu dzīvesvietu, kurai viņš ir piesaistīts (Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts), vai neizpilda ziņošanas pienākumu, neatbild uz informācijas pieprasījumiem vai neierodas uz personiskām intervijām saistībā ar viņa pieteikuma izskatīšanas procedūru (šīs direktīvas 20. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts). Šie apstākļi, kas, šķiet, ir uzņemšanas materiālo nosacījumu saņemšanas priekšnoteikumi, pieder pie pieteikuma iesniedzēju pienākumiem, kas noteikti Direktīvas 2011/95/ES ( 15 ) 4. pantā un Direktīvas 2013/32 13. pantā. Šādā scenārijā, kad dalībvalsts var pieņemt, ka pieteikums ir atsaukts, tā var arī pieņemt, līdz pieteikuma iesniedzējs atkal parādās (Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta otrā daļa), ka tiesības uz uzņemšanas materiālo nosacījumu izmantošanu, kas saistītas ar pieteikuma iesniedzēja statusu, ir izbeigušās.

40.

Otrais scenārijs attiecas uz situāciju, kad pieteikuma iesniedzējs iesniedz “turpmāku pieteikumu” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē (Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts), proti, jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu. Šādā scenārijā atteikšana līdz ar to var būt pamatota, ja izrādās, ka pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis šo jauno pieteikumu vienīgi ar mērķi izmantot uzņemšanas materiālos nosacījumus dalībvalstī.

41.

Tomēr tāda rīcība kā pamatlietā aplūkotā nav viens no uzvedības veidiem, kas varētu liecināt par tādu pienākumu neievērošanu, kuri pieteikuma iesniedzējam noteikti saistībā ar viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, un viņa nepiekrišana izpildīt viņa aprūpes noteikumus, manuprāt, pati par sevi nevar norādīt uz netiešu viņa pieteikuma atsaukšanu vai par mēģinājumu ļaunprātīgi izmantot valsts uzņemšanas sistēmu.

42.

Ja pieteikuma iesniedzējs atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņš iesniedzis savu pieteikumu, ja viņš faktiski uzturas dzīvesvietā, ko dalībvalsts iesākumā noteikusi, lai nodrošinātu ātru un efektīvu pieteikuma izskatīšanu, un ja viņš ievēro pienākumu sadarboties, kas viņam noteikts Direktīvas 2011/95 4. panta 2. punktā, kā arī visus Direktīvas 2013/32 13. pantā noteiktos pienākumus, šīs pieteikuma iesniedzējs atbilst uzņemšanas materiālo nosacījumu piešķiršanas noteikumiem, kamēr viņam ir atļauts šajā statusā uzturēties valsts teritorijā ( 16 ). Šādā situācijā atņemt minētajam pieteikuma iesniedzējam priekšrocības, kas saistītas ar viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, būtu pretrunā ar Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punktu izveidotās sistēmas loģikai.

43.

Tāpēc neuzskatu, ka dalībvalsts var pamatoties uz Direktīvas 2013/33 20. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta noteikumiem, lai noteiktu pasākumu, ar kuru atsaka uzņemšanas materiālos nosacījumus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kurš ļaunprātīgi turpina uzturēties pirmajā izmitināšanas centrā, kuram viņš ir piesaistīts, un kurš atkārtoti un nepamatoti nepiekrīt pārvietošanai uz citu izmitināšanas centru, ko nosaka organizatoriska rakstura vajadzības.

44.

Turpretī uzskatu, ka šāda rīcība var būt “nopietns izmitināšanas centru noteikumu pārkāpums” Direktīvas 2013/33 20. panta 4. punkta izpratnē, par ko dalībvalsts var sodīt, ievērojot šīs direktīvas 20. panta 5. un 6. punktā noteiktās prasības.

45.

Direktīvas 2013/33 20. panta 4. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis var noteikt sankcijas par nopietniem izmitināšanas centru noteikumu pārkāpumiem, kā arī par vardarbīgu uzvedību”.

46.

Ir taisnība, ka šajā pantā netiek precizēts, par kādu izmitināšanas centru noteikumos ietverto pienākumu pārkāpšanu var sodīt, un tādējādi tie jānosaka katrai dalībvalstij. Tomēr šādos noteikumos noteikti ir pieminētas vai ir atsauces uz vispārējām un konkrētām tiesībām un pienākumiem, kas ir saistoši visām pusēm uzturēšanās laikā iestādē. Tajos noteikti arī ir precizēta izmitināšanas centra organizatoriskā kārtība, kā arī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aprūpes nosacījumi. Tāpat kā nosacījumi par šī pieteikuma iesniedzēja ierašanos, uzturēšanos un došanas prom no izmitināšanas telpām, pārvietošanas nosacījumi, manuprāt, ir izmitināšanas centru noteikumu būtiski elementi, kuriem pieteikuma iesniedzējs piekrīt, parakstot ar šiem noteikumiem parasti saistīto uzņemšanas līgumu ( 17 ).

47.

Tādējādi no vispārējām normām par pieteikuma iesniedzēja uzturēšanos uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lasot tās kopsakarā, izriet, ka Direktīvā 2013/33 netiek atzītas pieteikuma iesniedzēja tiesības paliek kādā konkrētā izmitināšanas centrā.

48.

Pirmām kārtām, no Direktīvas 2013/33 7. panta 2. punkta izriet, ka sabiedrības interešu, sabiedriskās kārtības dēļ vai, ja tas nepieciešams, lai ātri apstrādātu un efektīvi pārraudzītu pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības pieteikumu, dalībvalstis var izlemt jautājumu par viņa dzīvesvietu. Lai gan jēdziens “sabiedrības intereses” šajā direktīvā nav definēts, tas neapšaubāmi ietver iemeslus, kas saistīti ar valsts uzņemšanas sistēmas jaudas organizēšanu un pārvaldību, Savienības likumdevējam minētās direktīvas 26. apsvērumā turklāt atzīstot nepieciešamību nodrošināt “valsts uzņemšanas sistēmu efektivitāti”.

49.

Otrām kārtām, no Direktīvas 2013/33 18. panta 6. punkta izriet, ka uzņēmējai dalībvalstij ir tiesības pieteikuma iesniedzēju pārvietot no viena mājokļa uz citu, ja šī pārvietošana izrādās “nepieciešama”, lai gan tomēr izmitināšanas noteikumiem jāatbilst ģimeņu un mazāk aizsargātu vai atkarīgu personu īpašām vajadzībām ( 18 ). Tādējādi valsts kompetentajai iestādei ir tiesības prasīt pieteikuma iesniedzēja pārvietošanu uz citu izmitināšanas centru, ja to prasa uzņemšanas iestāžu jauda vai tas nepieciešams uzņemšanas struktūru pielāgošanai pieteikuma iesniedzēja īpašām vajadzībām, piemēram, viņa personiskās vai ģimenes situācijas dēļ (ģimenes, vientuļas sievietes vai vīrieši, viena vecāka ģimene, nepilngadīgie bez pavadības), vai arī pieteikuma iesniedzējs saskaras ar grūtībām piemēroties konkrētā izmitināšanas centra noteikumiem. Visi šie apstākļi, acīmredzot, var mainīties pieteikuma iesniedzēja uzņemšanas procedūras laikā.

50.

Manuprāt, šīm normām tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, ja dalībvalstīm liegtu jebkādu iespēju rīkoties attiecībā pret pieteikuma iesniedzēju, kurš, ieņemot mājokli, kas atbilst lielākas ģimenes vajadzībām, atsakās dzīvot kopā šajā mājoklī vai atbrīvot to un turklāt kategoriski un bez jebkāda leģitīma iemesla iebilst pret jebkādu mājokļa maiņas piedāvājumu, lai gan tas būtu piemērots viņa ģimenes situācijai ( 19 ). Ļaunprātīgi turpinot uzturēties šajā mājoklī, pieteikuma iesniedzējs liedz izmitināšanas centra vadītājam iespēju piedāvāt brīvās vietas citām atsevišķām personām vai citām ģimenēm, kurām tas nepieciešams. Šāda rīcība, ja to pieļauj, varētu faktiski novest pie uzņemšanas sistēmas paralīzes, neļaujot dalībvalstīm efektīvi pārvaldīt izmitināšanas jaudu tik elastīgi, kā to prasa radušos situāciju daudzveidība un migrācijas plūsmu izmaiņas.

51.

Visu šo iemeslu dēļ uzskatu, ka šādu rīcību jāvar kvalificēt kā “nopietnu izmitināšanas centru noteikumu pārkāpumu” Direktīvas 2013/33 20. panta 4. punkta izpratnē.

52.

Šis risinājums piedāvā dalībvalstīm iespēju sodīt par šāda veida rīcību, vienlaikus prasot tām ievērot garantijas, kuras Savienības likumdevējs skaidri paredzējis šīs direktīvas 20. panta 5. un 6. punktā, it īpaši tās, kas attiecas uz samērīguma principa un cilvēka cieņas ievērošanu.

53.

Proti, saskaņā ar minētās direktīvas 20. panta 5. punktu ikvienai sankcijai šī panta 4. punkta izpratnē ir jābūt objektīvai, taisnīgai, pamatotai un samērīgai ar pieteikuma iesniedzēja īpašo situāciju, kā arī ar visiem lietas apstākļiem, un visos apstākļos ir jāsaglabā pieteikuma iesniedzēja piekļuve medicīniskajai palīdzībai un jānodrošina viņa cilvēka cieņa ( 20 ).

54.

Lai gan, kā Tiesa atzina spriedumā Haqbin, piemērojamā sankciju sistēma principā var attiekties uz uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, tomēr tā nekavējoties mīkstināja šo apsvērumu ar šīm prasībām un izslēdza iespēju atteikt, pat uz laiku, visus šos nosacījumus ( 21 ).

55.

Pirmām kārtām, Tiesa nosprieda, ka tāda sankcija, ar kuru, pamatojoties vienīgi uz Direktīvas 2013/33 20. panta 4. punktu, tiek atteikta, pat ja tikai uz laiku, visu uzņemšanas materiālo nosacījumu vai to uzņemšanas materiālo nosacījumu, kas attiecas uz mājokli, pārtiku vai apģērbu, izmantošana, būtu nesaderīga ar pienākumu nodrošināt pieteikuma iesniedzējam cilvēka cienīgu dzīves līmeni, jo ar to viņam tiktu liegta iespēja apmierināt savas viselementārākās vajadzības, tostarp tādas vajadzības kā atrast dzīvesvietu, pabarot sevi, apģērbties un nomazgāties, un kas tātad nodarītu kaitējumu tā fiziskajai vai garīgajai veselībai vai rada tādu viņa situācijas lejupslīdi, kura nav saderīga ar cilvēka cieņu ( 22 ). Šajā ziņā Tiesa papildus norādīja, ka ar šādu sankciju netiktu ievērota samērīguma prasība ( 23 ).

56.

Otrām kārtām, Tiesa uzsvēra, ka ar prasību nodrošināt pieteikuma iesniedzējam cilvēka cienīgu dzīves līmeni ne tikai dalībvalstīm, bet arī privātām fiziskām vai juridiskām personām, pie kurām tās vēršas, ir uzlikts pienākums pastāvīgi un nepārtraukti nodrošināt šādu dzīves līmeni ( 24 ). Pieteikuma iesniedzēja aprūpei tātad jābūt nepārtrauktai un cilvēka cieņu respektējošai, uz ko, manuprāt, norāda arī Direktīvas 2013/33 20. panta 6. punkts. Šajā pantā, kas vispirms ir procesuāla rakstura norma, uzņēmējai dalībvalstij tiek prasīts bez nekāda pārtraukuma turpināt nodrošināt pieteikuma iesniedzēja pamatvajadzību aprūpi līdz lēmuma par uzņemšanas materiālo nosacījumu pasliktināšanu vai atteikšanu pieņemšanai.

57.

Šai aprūpei ir trīskāršs mērķis. Vispirms, tā ļauj garantēt pieteikuma iesniedzēja efektīvu aizsardzību uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, tādējādi palīdzot mazināt atstumtības risku, kādam tas pakļauts, kā arī “sekundārās pārvietošanās” vilinājumu. Tālāk, minētā aprūpe pieteikuma iesniedzējam dod iespēju īstenot savas patvēruma tiesības, ļaujot piedalīties sava pieteikuma izskatīšanas procedūrā atbilstoši Direktīvā 2011/95 un Direktīvā 2013/32 tam atzītajām tiesībām un noteiktajiem pienākumiem. Visbeidzot, šai pašai aprūpei jāļauj uzņēmējai dalībvalstij rūpīgi izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, jo, neraugoties uz noteikto sankciju, šai valstij jāspēj pieteikuma iesniedzēju atrast, lai informētu par dažādiem uzaicinājumiem un sanāksmēm.

58.

Trešām kārtām un visbeidzot, Tiesa atgādināja, ka atbilstoši Direktīvas 2013/33 23. panta 1. punktam, īstenojot noteikumus attiecībā uz nepilngadīgajiem un piemērojot sankcijas, dalībvalstis visupirms ņem vērā bērna labākās intereses un to dara atbilstoši Hartas 24. pantam, uz ko ir atsauce šīs direktīvas 35. apsvērumā. Piemērojot sankciju, dalībvalstij tādējādi ir jāņem vērā tādi faktori kā nepilngadīgā labklājība un sociālā attīstība, īpašu uzmanību pievēršot viņa personīgajai situācijai, kā arī drošuma un drošības apsvērumiem ( 25 ). Skaidri redzams, ka visu uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšana, pat uz laiku, nav nepilngadīgā situācijai piemērots pasākums, jo neļauj ņemt vērā viņa īpašās vajadzības un acīmredzami apdraud viņa izglītības un attīstības apstākļus.

59.

Šajā lietā no Milānas prefektūras lēmuma saprotu, ka šis pasākums izrietēja no problēmu kopuma un, neraugoties uz dažādiem valsts kompetento iestāžu jau īstenotiem mēģinājumiem, izrādījās galīgais līdzeklis situācijas mainīšanai.

60.

Proti, no šī lēmuma izriet, ka papildus vardarbīgai uzvedībai, ko prasītājs pieļāva savā izmitināšanas centrā, viņš divreiz iebilda pret to, ka brīvās gultas viņa mājoklī aizņem divi citi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji, un piecas reizes nepiekrita izpildīt attiecībā uz viņu nolemtus pārmitināšanas pasākumus, – pasākumus, kas tomēr bija piemēroti viņa un viņa dēla, kurš pamatlietas faktu laikā bija nepilngadīgs, situācijai. Turklāt no minētā lēmuma izriet, ka, lai gan valsts kompetentā iestāde uzsāka uzņemšanas materiālo nosacījumu atteikšanas procedūru pēc pirmajām divām reizēm, kad prasītājs nebija piekritis pārvietošanai, tā atteicās no šīs procedūras turpināšanas, piekrītot, ka prasītājs un viņa dēls turpina uzņemšanas gaitu centrā, kurā viņi ir izmitināti.

61.

Visu to iemeslu dēļ, kurus nupat izklāstīju, dalībvalsts kā vienu no sankcijām, ko piemērot pieteikuma iesniedzējam, kurš nepiekrīt izpildīt lēmumu par pārvietošanu, lai gan tā ir piemērota viņa ģimenes situācijai, nevar paredzēt sankciju, kas nozīmē viņam atteikt visus uzņemšanas materiālos nosacījumus Direktīvas 2013/33 2. panta f) un g) punkta izpratnē, jo tās rezultātā šīm pieteikuma iesniedzējam tiktu atņemta iespēja apmierināt savas viselementārākās vajadzības, tostarp tādas vajadzības kā atrast dzīvesvietu, pabarot sevi, apģērbties un nomazgāties. Tāpēc tai jānosaka cita rakstura sankcija, kurai jāatbilst šīs direktīvas 20. panta 5. un 6. punktā noteiktajām prasībām, kā tās interpretējusi Tiesa. Tas it īpaši nozīmē, ka šai sankcijai ir jābūt samērīgai ar pieteikuma iesniedzēja konkrēto situāciju un jāievēro viņa cilvēka cieņa, un tai jāļauj viņam saņemt medicīnisko aprūpi. Tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad runa ir par viena vecāka ģimeni, nosakot šo sankciju, turklāt it īpaši jāņem vērā bērna labākās intereses atbilstoši minētās direktīvas 23. pantam, tostarp viņa īpašās vajadzības.

62.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: