1.

Eiropas Savienības iestādēs nodarbinātām personām ir tiesības uz noteiktiem sociālajiem pabalstiem. Attiecībā uz darba ņēmējiem ar apgādājamiem bērniem šādi pabalsti ietver apgādājamā bērna pabalstu un nodokļa atlaidi.

2.

Eiropas Komisijas ierēdnis Michael Heßler iesniedza lūgumu piemērot nodokļa atlaidi par viņa meitu, kura, lai gan ir vecāka par 26 gadiem, pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl bija studente. Komisija noraidīja šo lūgumu. M. Heßler šo Komisijas lēmumu noraidīt viņa pieteikumu pārsūdzēja Vispārējā tiesā, kas viņa prasību noraidīja ar 2023. gada 20. decembra spriedumu Heßler/Komisija (T‑369/22, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2023:855). Ar šo apelācijas sūdzību M. Heßler apstrīd minēto spriedumu.

3.

Pamatojoties uz Tiesas lūgumu, šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta tikai vienam apelācijā norādītajam jautājumam, proti, vai pastāv saistība starp apgādājamā bērna pabalstu un nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu, kas noteikts Regulā (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 260/68 ( 2 ).

4.

Lai sniegtu atbildi uz šādu jautājumu, Tiesai ir jāinterpretē divi Savienības tiesību akti: Civildienesta noteikumi ( 3 ) un Regula Nr. 260/68.

5.

Atbilstības nosacījumi apgādājamā bērna pabalsta saņemšanai ir noteikti Civildienesta noteikumu VII pielikuma “Atalgojums un izdevumu atlīdzinājums” 2. pantā šādi:

“1.   Ierēdnis, kuram ir viens vai vairāki apgādājami bērni saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu par katru apgādājamo bērnu saņem pabalstu [..] mēnesī.

2.   “Apgādājams bērns” ir laulībā dzimis, ārlaulības vai adoptēts ierēdņa vai viņa laulātā bērns, kuru ierēdnis faktiski uztur.

Tas pats attiecas uz bērnu, attiecībā uz kuru ir iesniegts adopcijas iesniegums un ir uzsākta adopcijas procedūra.

Jebkuru bērnu, kuru ierēdnim ir pienākums uzturēt atbilstoši tiesas lēmumam, kas balstīts uz dalībvalsts tiesību aktiem par mazgadīgo aizsardzību, pielīdzina apgādājamam bērnam.

3.   Pabalstu piešķir:

4.   Jebkuru personu, par kuras uzturēšanu ierēdnis ir juridiski atbildīgs un kuras uzturēšanai ir vajadzīgi lieli izdevumi, izņēmuma gadījumos var uzskatīt par apgādājamu bērnu ar īpašu pamatotu iecēlējinstitūcijas lēmumu, kas balstīts uz apstiprinošiem dokumentiem.

5.   Pabalsta izmaksa par bērnu, kurš nopietnas slimības vai invaliditātes dēļ nespēj nopelnīt iztiku, turpinās visu šādas slimības vai invaliditātes laiku neatkarīgi no vecuma.

6.   Par jebkuru vienu apgādājamu bērnu šā panta nozīmē izmaksā ne vairāk kā vienu apgādājamā bērna pabalstu pat tad, ja vecāki strādā Eiropas Savienības divās dažādās institūcijās.

7.   Ja aizbildniecība pār 2. un 3. punkta nozīmē apgādājamu bērnu ar likumu, tiesas vai kompetentas administratīvas iestādes rīkojumu ir uzticēta kādai citai personai, apgādājamā bērna pabalstu ierēdņa vārdā izmaksā minētai personai.”

6.

Nodokļa atlaidi reglamentē Regulas Nr. 260/68 3. pants, kura attiecīgajos punktos ir noteikts šādi:

“1.   Nodoklis no algām, darba samaksas un ienākumiem, ko Kopienas izmaksā katrai personai, kam ir jāmaksā nodoklis, ir jāmaksā katru mēnesi.

[..]

3.   Turpmāk uzskaitītos ģimenes un sociālos pabalstus neiekļauj pamatsummā, kurai piemēro nodokli:

[..].

4.   Ievērojot 5. panta noteikumus, summai, kas iegūta, piemērojot iepriekšējos noteikumus, piemēro 10 % samazinājumu [atlaidi] darba un personiskiem izdevumiem.

Attiecībā uz katru bērnu, kas ir jāapgādā personai, kurai jāmaksā nodokļi, kā arī attiecībā uz katru personu, ko uzskata par apgādājamu bērnu saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktu, piemēro papildu samazinājumu [atlaidi], kas vienāds ar divkāršu pabalstu attiecībā uz apgādājamu bērnu.”

7.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir Komisijas ierēdnis. Viņš ir divu meitu – dzimušu attiecīgi 1993. un 1994. gadā – tēvs, par kurām viņš saņēma apgādājamā bērna pabalstu par katru līdz brīdim, kad tās attiecīgi 2019. un 2020. gadā sasniedza 26 gadu vecumu.

8.

Papildus apgādājamā bērna pabalsta maksājumam apelācijas sūdzības iesniedzējs līdz 2021. gada 31. jūlijam par katru meitu, kuras šajā datumā vēl bija studentes, saņēma arī Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punkta otrajā daļā paredzēto nodokļa atlaidi.

9.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs 2021. gada 28. jūnijā nosūtīja Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojam (turpmāk tekstā – “PMO”) izziņu par savas vecākās meitas mācībām, lai varētu turpināt izmantot nodokļa atlaidi par šo meitu.

10.

Atbildot uz šo lūgumu PMO dienesta lietas pārvaldītājs, kas atbildīgs par viņa lietu, 2021. gada 29. jūnija informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, ka, pamatojoties uz spriedumu XB/ECB ( 4 ), jebkādi pieteikumi par nodokļa atlaides piešķiršanu vai pagarināšanu tiek noraidīti, ja personai nav tiesību uz apgādājamā bērna pabalstu, kas tiek maksāts saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pantu ( 5 ).

11.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs 2021. gada 15. jūlijā nosūtīja paziņojumu PMO dienesta, kas atbildīgs par viņa lietu, nodaļas vadītājam, kurā apstrīdēja 2021. gada 29. jūnija e‑pasta vēstulēs sniegto informāciju. Apelācijas sūdzības iesniedzējs nav saņēmis tiešu atbildi uz šo paziņojumu.

12.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs 2021. gada 18. augustā lūdza PMO piešķirt viņam nodokļa atlaidi saistībā ar otru meitu.

13.

PMO dienesta, kas atbildīgs par viņa lietu, vadītājs 2021. gada 27. augusta e‑pasta vēstulē atbildēja apelācijas sūdzības iesniedzējam. Šīs atbildes saturs principā bija tāds pats kā atbildē par viņa vecāko meitu.

14.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs 2021. gada 24. novembrī iesniedza sūdzību par atteikumu turpināt piešķirt nodokļa atlaidi, kas izrietēja no tā, ka PMO nesniedza atbildi, un lūdza turpināt piešķirt pieprasīto nodokļa atlaidi saistībā ar viņa abām meitām.

15.

Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta Finanšu, juridisko un partnerības lietu direktorāta direktors, kas pildīja iecēlējinstitūcijas funkcijas, 2022. gada 25. martā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).

16.

Ar 2022. gada 24. jūnijā Vispārējā tiesā iesniegto prasību apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza tiesu, pirmkārt, atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu un, otrkārt, uzlikt Komisijai pienākumu turpināt piemērot viņam nodokļa atlaidi, ciktāl ir izpildīti nosacījumi, ar atpakaļejošu spēku no 2021. gada 1. augusta un samaksāt visus procentus par neveiktajiem maksājumiem.

17.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību kopumā.

18.

Kā norādīts iepriekš 3. punktā, lai gan apelācijas sūdzība ir balstīta uz trim pamatiem, šajos secinājumos saskaņā ar Tiesas lūgumu tiks analizēts tikai trešais pamats ( 6 ).

19.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja trešā pamata argumentus – lai gan tie nav skaidri nodalīti – var iedalīt vairākās daļās. Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 93. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama saikni starp nodokļa atlaidi un apgādājamā bērna pabalsta faktisku maksāšanu. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa inter alia pārsūdzētā sprieduma 74. punktā esot kļūdaini interpretējusi jēdzienu “apgādājams bērns” un tādējādi kļūdaini noraidījusi viņa lūgumu piešķirt nodokļa atlaidi saistībā ar viņa meitu. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Komisijas iekšējo aktu saistošo raksturu. Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 100. punktā esot nepareizi sapratusi viņa lūgtās nodokļa atlaides juridisko būtību.

20.

Pamatodamies uz šiem izvirzītajiem apelācijas sūdzības pamatiem, apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

21.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

22.

Kā Tiesa ir lūgusi, šajos secinājumos galvenā uzmanība ir pievērsta tikai apelācijas sūdzības iesniedzēja trešajam apelācijas sūdzības pamatam, un tie ir strukturēti šādi.

23.

A sadaļā iztirzāšu apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot saikni starp apgādājamā bērna pabalsta piešķiršanu un tiesībām uz nodokļa atlaidi. B sadaļā aplūkošu jēdzienu “apgādājams bērns” Regulas Nr. 260/68 3. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, to lasot kopsakarā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pantu. C sadaļā analizēšu Administratīvo vadītāju iekšējā lēmuma iespējamo piemērošanu – jautājumu, kas attiecas uz ES iestāžu iekšējo aktu un Savienības tiesību aktu savstarpējo saistību. Visbeidzot, D sadaļā īsumā izvērtēšu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi sapratusi nodokļa atlaides būtību.

24.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 93. punktā Vispārējā tiesa, nosakot, ka tiesības uz nodokļa atlaidi ir atkarīgas no bērnu pabalsta faktiskas maksāšanas, esot nepareizi interpretējusi tiesību normas.

25.

Es varu piekrist apelācijas sūdzības iesniedzējam, ka Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punkta formulējums nesasaista tiesības uz nodokļa atlaidi ar bērnu pabalsta faktisku maksāšanu. Tomēr, kā turpmāk paskaidrošu, nodokļa atlaide ir saistīta ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pantu, jo tā ir atkarīga no tādu pašu apgādājamības prasību izpildes, kas attiecas uz tiesībām uz bērnu pabalstu.

26.

No Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punkta otrās daļas formulējuma izriet, ka nodokļa atlaide ir atkarīga tikai no tā, vai ir apgādājams bērns Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. punkta izpratnē. Turklāt, ja persona ir uzskatāma par apgādājamu bērnu saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktu, šā apgādājamā bērna esība var radīt tiesības uz nodokļa atlaidi jebkuram ierēdnim, kas ir atbildīgs par šo bērnu. Tādējādi šī tiesību norma neparedz, ka tiesības uz nodokļa atlaidi ir atkarīgas no apgādājamā bērna pabalsta faktiskas saņemšanas saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punktu.

27.

Tāpēc nav saiknes starp apgādājamā bērna pabalstu un nodokļa atlaidi tādā nozīmē, ka ir jātiek faktiski maksātam apgādājamā bērna pabalstam, lai ierēdnis iegūtu tiesības uz nodokļa atlaidi. Šajā ziņā Vispārējā tiesa patiešām ir pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 93. punktā apgalvojot, ka ierēdnim ir tiesības uz nodokļa atlaidi tikai tad, ja šim ierēdnim tiek faktiski maksāts apgādājamā bērna pabalsts.

28.

Šajā ziņā Vispārējās tiesa it arī kļūdaini atsaukusies uz sprieduma XB/ECB 103. punktu un secinājusi, ka tiesības uz nodokļa atlaidi var būt tikai tad, ja tiek faktiski maksāts apgādājamā bērna pabalsts. Šajā lietā galvenais jautājums bija par to, vai personai, kas ir nodarbināta Eiropas Centrālā bankā atbilstoši īstermiņa darba līgumam, ir tiesības uz nodokļa atlaidi, nevis jautājums par to, vai pastāv saikne starp bērnu pabalstu un nodokļa atlaidi. Tādējādi spriedumam XB/ECB nav tiešas nozīmes šajā lietā.

29.

Lai gan es piekrītu apelācijas sūdzības iesniedzējam, ka tiesības uz nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu nav atkarīgas no bērnu pabalsta faktiskas maksāšanas, tomēr nevaru piekrist apelācijas sūdzības iesniedzēja viedoklim, ka starp abiem pabalstu veidiem nepastāv saikne.

30.

Tiesas judikatūrā jau ir paskaidrots, ka saikne starp nodokļa atlaidi un apgādājamā bērna pabalstu pastāv tādā nozīmē, ka abiem ir viens un tas pats sociālais mērķis un abi saistīti ar vieniem un tiem pašiem apsvērumiem, proti, izmaksām, ko rada bērna pašreizējās un konkrētās vajadzības un viņa faktiskā uzturēšana ( 8 ). Turklāt starp abiem pabalstiem pastāv saikne tādā nozīmē, ka abu pabalstu veidu saņemšanas nosacījumi ir vienādi, jo to abu pamatā ir jēdziens “apgādājams bērns”.

31.

Tā kā tiesības uz nodokļa atlaidi ir atkarīgas no apgādājama bērna esības un tā kā Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punktā ir atsauce uz Civildienesta noteikumos minēto šā jēdziena definīciju, ir jāanalizē, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu koncepcijas “apgādājams bērns” interpretācijā.

32.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 74. punktā Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi koncepciju “apgādājams bērns”, secinot, ka apgādājama bērna definēšanā ir jāņem vērā arī pārējie Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta punkti, ne tikai 2. punkts. Lai pamatotu savu argumentu, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka no sprieduma Brems/Padome ( 9 ) izriet, ka jēdziena “apgādājams bērns” definīcija ir jāizvērtē, pamatojoties tikai uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. punktu.

33.

Nepiekrītu apelācijas sūdzības iesniedzēja viedoklim.

34.

Tiesības uz nodokļa atlaidi, pamatojoties uz Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punktu, rodas sakarā ar apgādājamu bērnu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta izpratnē.

35.

Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. punktā apgādājams bērns ir definēts kā “laulībā dzimis, ārlaulības vai adoptēts ierēdņa vai viņa laulātā bērns, kuru ierēdnis faktiski uztur”. Šajā normā nav noteikts neviens vecuma ierobežojums koncepcijas “apgādājams bērns” definēšanas vajadzībām.

36.

Tomēr, kā Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja pārsūdzētā sprieduma 79. punktā (ko apelācijas sūdzības iesniedzējs nav skaidri apstrīdējis), šī tiesību norma nevar tikt interpretēta atrauti no citām minētā panta normām. Tieši otrādi –Eiropas Savienības likumdevēja nodomu var saprast, tikai izlasot visu šo pantu kopumā.

37.

Šajā ziņā no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 3. punkta izriet, ka Eiropas Savienības likumdevējs ir vēlējies ieviest vecuma ierobežojumu, no kura personu vairs nevar uzskatīt par apgādājamu bērnu, ar izņēmumiem, kas paredzēti 2. panta 4. un 5. punktā. Tika noteikts, ka šis vecuma ierobežojums ir 18 gadi – pirms šā vecuma sasniegšanas nav jāpierāda apgādājamība. Tomēr šis vecuma ierobežojums var tikt pagarināts līdz 26 gadiem noteiktos gadījumos, kad bērns ir “apgādājams”, jo tas iegūst vispārizglītojošo vai profesionālo izglītību un ir iesniegts apstiprinošs pierādījums par šādas izglītības apguvi. Tomēr pēc 26 gadu vecuma sasniegšanas bērns vairs netiek uzskatīts par apgādājamu, pat ja viņš vēl studē.

38.

Var diskutēt par izvēlētā vecuma ierobežojuma – 26 gadi – piemērotību, ņemot vērā dažu studiju veidu iespējamo ilgumu. Tomēr šādas debates ir risināmas likumdošanas procesā, nevis tiesās.

39.

Turklāt Savienības likumdevējs ir paredzējis citas iespējas, kas dod tiesības ierēdņiem saņemt papildu pabalstus situācijās, kad personu var uzskatīt par apgādājamu bērnu, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. vai 5. punktā minētajiem nosacījumiem. Tādējādi ierēdnim var būt tiesības uz nodokļa atlaidi par bērnu, kurš ir vecāks par 26 gadiem, bet vēl studē, ja šīs personas uzturēšana ierēdnim rada lielus izdevumus, kā paredzēts 2. panta 4. punktā. Tomēr ierēdnim būtu jāpierāda, ka šis nosacījums ir izpildīts.

40.

Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējs nav apgalvojis, ka viņa tiesības uz nodokļa atlaidi izriet no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punkta. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņam ir tiesības uz nodokļa atlaidi, pamatojoties tikai uz to, ka viņa meita, kas ir vecāka par 26 gadiem, joprojām studē.

41.

Lai pamatotu savu argumentu, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. punktā minētā koncepcija “apgādājams bērns” ir lasāms izolēti un ka tādējādi tajā nav ietverts vecuma ierobežojums, apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucās uz spriedumu Brems/Padome.

42.

Nevaru piekrist tam, kā apelācijas sūdzības iesniedzējs interpretē šo spriedumu. Lai gan patiešām Vispārējā tiesa šajā spriedumā norādīja, ka jēdziena “apgādājams bērns” definīcija ir paredzēta Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. punktā, atbildēs uz uzdotajiem jautājumiem šī tiesa atsaucās arī uz citiem minētā panta punktiem ( 10 ).

43.

Tiesa šādu interpretāciju apstiprināja spriedumā Padome/Brems ( 11 ), kurā tā norādīja, ka Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tas nepieļautu uzskatīt par apgādājamiem bērniem personas, kuras ierēdnis uztur un kuru situācija atšķiras no 2. panta 3. un 5. punktā minētās.

44.

Tādējādi piekrītu Komisijas viedoklim, kurā tā apgalvoja, ka jēdziena “apgādājams bērns” interpretācijā ir jāņem vērā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pants kopumā, jo nevar pieņemt, ka Eiropas Savienības likumdevējs būtu paredzējis piešķirt pabalstus Eiropas Savienības ierēdņu bērniem neatkarīgi no viņu īpašajiem apstākļiem vai vecuma.

45.

Tāpat, ja apgādājamie bērni ir vecāki par 26 gadiem nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas dod Savienības ierēdnim tiesības uz bērnu pabalstu, tas pats attiecas arī uz nodokļa atlaidi, jo Regulā Nr. 260/68 ir tieša atsauce uz koncepcijas “apgādājams bērns” definīciju Civildienesta noteikumos.

46.

Tādējādi Vispārējai tiesai bija taisnība, nospriežot, ka tiesības uz nodokļa atlaidi ir atkarīgas no tiem pašiem kritērijiem, kas noteikti attiecībā uz tiesībām uz bērnu pabalstu, jo abas izriet no koncepcijas “apgādājams bērns”. Šī koncepcija ir jāinterpretē, ņemot vērā Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pantu kopumā, un principā tas izslēdz bērnus, kas ir vecāki par 26 gadiem, pat ja viņi vēl studē.

47.

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti, ka Vispārējā tiesa pieļāvusi kļūdu koncepcijas “apgādājams bērns” interpretācijā, ir noraidāmi kā nepamatoti.

48.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 94. punktā ( 12 ) Vispārējā tiesa esot nepareizi sapratusi Komisijas 2004. gada 24. maija iekšējās direktīvas 36‑2004 būtību.

49.

Ar šo iekšējo tiesību aktu Komisija ir transponējusi 2004. gada 7. aprīļa Administratīvo vadītāju 2004. gada 7. aprīļa Atzinumu Nr. 222/04, kurā administratīvie vadītāji piekrita piešķirt Regulas Nr. 260/68 3. panta 4. punkta otrajā daļā paredzēto nodokļa atlaidi par apgādājamiem bērniem, kas vecāki par 26 gadiem. Šāda atlaide ir apstiprināma tikai tad, ja bērns ir sācis apgūt izglītību pirms 26 gadu vecuma sasniegšanas un regulāri turpina apgūt attiecīgo izglītību. Viņi arī bija vienisprāt, ka šāda nodokļa atlaide vairs netiks piešķirta no dienas, kad bērns saņems ienākumus, kas pārsniedz 40 % no ierēdņa algas 1. pakāpes 1. ešelonā, vai kad bērns sasniegs 30 gadu vecumu.

50.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka minētais akts nav vispārīgs iekšējs lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumiem, bet gan lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 260/68 10. pantu, lai nodrošinātu šīs regulas vienveidīgu interpretāciju. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Administratīvo vadītāju 2004. gada 7. aprīļa Atzinums Nr. 222/04 ir lex specialis, kura galīgais mērķis ir administratīvās procedūras vienkāršošana. Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka par bērniem, kuri joprojām ir apgādājami, jo studē, bet ir vecāki par 26 gadiem, jebkurā gadījumā būtu piešķiramas tiesības uz nodokļa atlaidi saskaņā ar Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktu, kas piemērojams, pamatojoties uz Regulas 260/68 3. panta 4. punktu. Administratīvo vadītāju vienošanās tikai vienkāršoja pabalsta iegūšanas procedūru uz šā pamata.

51.

Nevaru piekrist apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem.

52.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru iestāžu iekšējie akti ir jāuzskata par rīcības kodeksu, kur norādīta iestādē ievērojamā prakse, kuru administrācija pati sev ir noteikusi un no kuras tā nevar atkāpties, nenorādot iemeslus ( 13 ). Tādējādi šie akti ierobežo to izdevējas iestādes rīcības brīvību ( 14 ).

53.

Tomēr šādi Eiropas Savienības iestādes pieņemtie iekšējie akti nekādā gadījumā nedrīkst atkāpties no hierarhiski augstāka līmeņa saistošiem tiesību aktiem, piemēram, Regulas Nr. 260/68 vai Civildienesta noteikumiem ( 15 ).

54.

Citiem vārdiem, iekšējā direktīvā nevar juridiski paredzēt noteikumus, kuros ir atkāpes no Civildienesta noteikumu vai jebkura cita Savienības leģislatīvā vai īstenošanas akta normām.

55.

No lietas materiāliem nav skaidrs, uz kāda pamata Komisija ir pieņēmusi attiecīgo iekšējo direktīvu. Tomēr tāda pati argumentācija būtu piemērojama, ja iekšējā direktīva, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, būtu lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 260/68 10. pantu, lai garantētu šīs regulas vienveidīgu interpretāciju, vai ja tas būtu vispārējs iekšējs lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumiem. Neatkarīgi no tā, uz kāda pamata šāds iekšējs lēmums ir pieņemts, tas nav piemērojams, ja tas ir pretrunā Savienības tiesību aktiem.

56.

Tādu iekšējo direktīvu, kāda tiek izskatīta šajā lietā, nevar uzskatīt par atbilstošu ne Civildienesta noteikumu, ne Regulas Nr. 260/68 tekstam vai mērķiem. Tieši otrādi, tajā ir atkāpes no šiem tiesību aktiem, jo ir ieviests vecuma ierobežojums, kas nav paredzēts to regulējumā, vai nepamatoti neiekļauta prasība pierādīt Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktā paredzēto nosacījumu esību, lai iegūtu tiesības uz nodokļa atlaidi.

57.

Tādējādi arī apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu pārsūdzētā sprieduma 94. punktā, ir noraidāmi kā nepamatoti.

58.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 100. punktā Vispārējā tiesa esot nepareizi sapratusi nodokļa atlaides patieso būtību. Tā ieskatā, nodokļa atlaide nenozīmē, ka nav jāmaksā nodoklis, – tas tikai samazina ar nodokli apliekamo ienākumu, tādēļ viņš lūdza atmaksāt tikai samaksātos nodokļus, kas aprēķināti, pamatojoties uz ar nodokli apliekamo ienākumu, kurš būtu mazāks pēc nodokļa atlaides atskaitīšanas no apliekamajiem ienākumiem.

59.

Piekrītu apelācijas sūdzības iesniedzējam, ka nodokļa atlaide nav summa, kas Komisijai jāmaksā ierēdnim, bet gan summa, kas samazina nodokļa bāzi, no kuras aprēķina maksājamos nodokļus.

60.

Tomēr, manuprāt, nekas pārsūdzētā sprieduma 100. punktā neliecina, ka Vispārējai tiesai būtu citāds viedoklis. Iemesls, kāpēc minētā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījums ir finansiāls prasījums tikai tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ar savu prasību lūdza Komisiju izmaksāt nepamatoti samaksātās summas. Šāda prasījuma kvalifikācija tika izmantota, lai noteiktu Vispārējās tiesas kompetenci izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzēja (toreiz prasītāja) prasību, kas bija par labu prasītājam.

61.

Visbeidzot, pat ja Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka tiesības uz nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu ir atkarīgas no bērnu pabalsta faktiskas maksāšanas, tā nav pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka starp abiem pabalstu veidiem pastāv saikne. Tiesības uz nodokļa atlaidi ir atkarīgas no Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. pantā paredzētās prasības izpildes, un minētais pants ir jāinterpretē kopumā, lai definētu koncepciju “apgādājams bērns”. Šis jēdziens neietver bērnus, kas vecāki par 26 gadiem, pat ja viņi vēl studē, ja vien viņi neatbilst citiem nosacījumiem, kas paredzēti Civildienesta noteikumu VII pielikuma 2. panta 4. punktā. Tādējādi Savienības tiesību aktu noteikumus par tiesībām uz nodokļa atlaidi nevar grozīt ar Savienības iestāžu iekšējiem aktiem.

62.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēja trešo apelācijas sūdzības pamatu.