1

Ar prasību prasītāja Elena Petrovna Timchenko lūdz, pirmām kārtām, pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2023/572 (2023. gada 13. marts), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2023, L 75 I, 134. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2023/571 (2023. gada 13. marts), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2023, L 75 I, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie tiesību akti”), un, otrām kārtām, pamatojoties uz LESD 268. pantu, piespriest atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar šo tiesību aktu pieņemšanu.

2

Prasītāja ir uzņēmēja Gennady Nikolayevich Timchenko laulātā. Viņiem abiem ir Krievijas un Somijas pilsonība.

3

Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kurus Eiropas Savienība noteikusi attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība.

4

2014. gada 17. martā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 16. lpp.).

5

Tajā pašā datumā Padome, pamatojoties uz LESD 215. pantu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 6. lpp.).

6

Pēc Krievijas Federācijas bruņoto spēku agresijas pret Ukrainu Padome 2022. gada 25. februārī pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2022/329, ar kuru groza Lēmumu 2014/145 (OV 2022, L 50, 1. lpp.), lai tostarp pielāgotu kritērijus, atbilstoši kuriem attiecīgos ierobežojošos pasākumus var piemērot fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai organizācijām.

7

Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 2. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir šādu personu īpašumā vai valdījumā, turējumā vai kontrolē:

fiziskas personas, kuras ir atbildīgas par tādām darbībām vai politiku vai atbalsta vai īsteno tādas darbības vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība vai stabilitāte vai drošība Ukrainā vai ar ko tiek kavēts starptautisko organizāciju darbs Ukrainā;

[..]

[..]

un ar tām saistītas fiziskas vai juridiskas personas, vienības vai struktūras, kā uzskaitīts pielikumā.

2.   Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to labā nedara pieejamus, ne tieši, ne netieši, nekādus līdzekļus vai saimnieciskos resursus.”

8

Līdzekļu iesaldēšanas kārtība ir noteikta turpmākajos šā paša panta punktos.

9

Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir aizliegta ieceļošana dalībvalstu teritorijā un to šķērsošana fiziskām personām, kuras atbilst kritērijiem, kas būtībā ir identiski šī paša lēmuma 2. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā minētajiem kritērijiem.

10

Regulā Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2022. gada 25. februāra Padomes Regulu (ES) 2022/330 (OV 2022, L 51, 1. lpp.), noteikts pienākums veikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus un definēta līdzekļu iesaldēšanas kārtība, kas būtībā ir formulēta tāpat kā Lēmumā 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329. It īpaši šīs regulas 3. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā būtībā ir pārņemti tie paši kritēriji, kuri izklāstīti Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 2. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā (turpmāk tekstā attiecīgi – “a) kritērijs” un “d) kritērijs”).

11

2022. gada 8. aprīlī, ņemot vērā situācijas nopietnību Ukrainā, Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2022/582, ar kuru groza Lēmumu 2014/145 (OV 2022, L 110, 55. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2022/581, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2022, L 110, 3. lpp.).

12

Lēmuma 2022/582 7. apsvērumā bija noteikts:

“Ņemot vērā situācijas nopietnību, Padome uzskata, ka ir lietderīgi noteikt ierobežojošus pasākumus vadošajiem uzņēmējiem, kas iesaistīti ekonomikas nozarēs, kuras nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas Federācijas valdībai, un personām, kas to atbalsta vai gūst labumu no tās, un ar minētajām personām saistītām fiziskām personām, tostarp ģimenes locekļiem, kas no tām gūst nepamatotu labumu.”

13

Ar šiem tiesību aktiem un balstoties uz dokumentāciju WK 5055/22 (turpmāk tekstā – “sākotnējā WK dokumentācija”), prasītājas vārds ar numuru 903 tika iekļauts Lēmumam 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, pievienotajā sarakstā un ar to pašu numuru sarakstā, kurš ietverts Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/330, I pielikumā (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”), šādu iemeslu dēļ:

“Elena [Petrovna] Timchenko ir miljardiera Gennady Nikolayevich Timchenko, kurš iekļauts Lēmumā 2014/145 esošajā sarakstā, laulātā. [..] Viņa piedalās viņa sabiedriskajās lietās ar Timchenko fonda starpniecību. Tādējādi viņa gūst labumu no Gennady Nikolayevich Timchenko, kurš ir atbildīgs par atbalstu darbībām un politikai, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un gūst labumu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju.”

14

2022. gada 11. aprīlīEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2022, C 157, 11. lpp.) tika publicēts paziņojums to personu, vienību un struktūru ievērībai, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, kas paredzēti Lēmumā 2014/145, kurš grozīts ar Lēmumu 2022/582, un Regulā Nr. 269/2014, kura grozīta ar Īstenošanas regulu 2022/581.

15

2022. gada 14. septembrī ar Lēmumu (KĀDP) 2022/1530, ar kuru groza Lēmumu 2014/145 (OV 2022, L 239, 149. lpp.), un ar Īstenošanas regulu (ES) 2022/1529, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2022, L 239, 1. lpp.), Padome saglabāja spēkā prasītājai piemērotos ierobežojošos pasākumus.

16

Prasītāja pret Lēmumiem 2022/582 un 2022/1530, kā arī pret Īstenošanas regulām 2022/581 un 2022/1529 cēla prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑361/22; tā noraidīta ar 2023. gada 6. septembra spriedumu Timchenko/Padome (T‑361/22, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2023:502).

17

2022. gada 22. decembrī Padome informēja prasītāju par vēlmi saglabāt viņas vārdu strīdīgajos sarakstos. Turklāt tā viņai nosūtīja dokumentāciju WK 17719/2022 INIT (turpmāk tekstā – “WK dokumentācija par saglabāšanu sarakstos (Nr. 1)”).

18

Atbildē uz to prasītāja 2023. gada 20. janvārī nosūtīja Padomei vēstuli, kurā viņa darīja zināmus apsvērumus par vēlmi saglabāt viņas vārdu strīdīgajos sarakstos.

19

Ar 2023. gada 6. februāra vēstuli Padome norādīja prasītājai lēmumu par vēlmi saglabāt viņas vārdu strīdīgajos sarakstos un nosūtīja viņai saglabāšanas pasākumu pamatojuma projektu, kā arī dokumentāciju ar pierādījumiem, uz kuriem tā atsaucās – konkrēti – dokumentāciju WK 1326/2023 INIT (turpmāk tekstā – WK dokumentācija par saglabāšanu sarakstos (Nr. 2)”).

20

Pēc šīs vēstules 2023. gada 15. februārī prasītāja informēja Padomi par saviem apsvērumiem. Tajā pašā datumā Padome viņai atbildēja, apstiprinādama vēlmi saglabāt spēkā viņai piemērotos pasākumus, balstoties uz pamatojumu, kas atšķiras no iepriekšējiem pamatojumiem.

21

2023. gada 2. martā prasītāja iesniedza Padomei apsvērumus.

22

2023. gada 13. martā Padome pieņēma apstrīdētos tiesību aktus, ar kuriem prasītājas vārds ar numuru 903 tika saglabāts strīdīgajos sarakstos šādu iemeslu dēļ:

“Elena [Petrovna] Timchenko ir prezidenta Vladimira Putina ilggadēja paziņas un uzticības personas Gennady [Nikolayevich] Timchenko laulātā.

Viņa kopā ar vīru veic uzņēmējdarbību ar nekustamā īpašuma uzņēmuma Sci Ruth un uzņēmuma Maples S.A. starpniecību un kopā ar vīru ir iegādājusies nekustamos īpašumus, kas liecina, ka starp viņiem pastāv nozīmīgas īpašuma saites.

Turklāt viņa piedalās vīra sabiedriskajā darbībā ar Timchenko fonda starpniecību, kuru viņa dibināja kopā ar vīru un kurā viņai ir svarīga loma, un viņa ir cieši saistīta ar vīru. Turklāt šis fonds veic dažas darbības saistībā ar Volga Group investīciju grupu, kura sniedz būtisku ieguldījumu Krievijas ekonomikā un attīstībā un kuru dibinājis Gennady [Nikolayevich] Timchenko, kas ir viens no tās akcionāriem. Tādējādi Elena [Petrovna] Timchenko gūst labumu no sava vīra, jo īpaši sociālā stāvokļa un finansiālā ziņā. Tādējādi viņa ir saistīta ar Gennady [Nikolayevich] Timchenko, kurš ir iekļauts Padomes Lēmumā 2014/145[..] ietvertajā sarakstā, pamatojoties tostarp uz to, ka viņš ir atbildīgs par atbalstu darbībām un politikai, ar ko tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un par finansiāla un materiāla atbalsta sniegšanu, un par labuma gūšanu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju.”

23

2023. gada 14. martā Padome norādīja prasītājai, ka ir pieņēmusi apstrīdētos tiesību aktus, un atbildēja uz prasītājas 2022. gada 31. oktobra, 2023. gada 20. janvāra, 15. februāra un 2. marta vēstulēm.

24

2023. gada 23. martā prasītāja norādīja Padomei, ka atšķirībā no citu valodu versijām šī sprieduma 22. punktā minētais pamatojums franču valodas versijā liekot noprast, ka viņa gūstot labumu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, taču tas tā neesot.

25

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

26

Padomes, ko atbalsta Eiropas Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

27

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza sešus pamatus: pirmais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, otrais pamats ‑ uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, trešais pamats – uz tiesību tikt uzklausītam neievērošanu, ceturtais pamats – uz samērīguma principa pārkāpumu, piektais pamats – uz LESD 21. pantā paredzēto pārvietošanās brīvības pamattiesību neievērošanu, Eiropas Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 52. panta 1. punkta pārkāpumu un dalībvalstu kopējo konstitucionālo tradīciju neievērošanu un sestais pamats – uz tiesību uz īpašumu neievērošanu, Hartas 52. panta 1. punkta pārkāpumu, dalībvalstu kopējo konstitucionālo tradīciju un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību neievērošanu.

28

Ar otro pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdēto tiesību aktu pamatojums nav pietiekami izvērsts un tādēļ ar to ir pārkāpta LESD 296. panta otrā daļa.

29

Šajā ziņā, kas attiecas konkrēti uz prasītājas līdzdalību uzņēmumos SCI Ruth un Maples S.A., viņa norāda, ka Padome nav atklājusi informāciju, kas iekļauta WK dokumentācijā par saglabāšanu sarakstos (Nr. 2), tādēļ viņa nevar noskaidrot precīzu informāciju, kas ir Padomes pārliecības pamatā.

30

Prasītāja uzsver, ka tikai atsauce uz nekustamā īpašuma un mantisko attiecību pastāvēšanu nav pietiekama, lai pati par sevi liecinātu par saistības esamību. Viņa piebilst, ka Padome nepierāda, kādā veidā prasītāja, būdama fonda, kuru viņa ir izveidojusi kopā ar vīru, dibinātāja un ar dalību šī fonda darbībā (turpmāk tekstā – “Timchenko fonds”), ir guvusi labumu no vīra publiskā tēla uzlabošanas.

31

Visbeidzot viņa apgalvo, ka Padome nav konkrēti norādījusi iemeslus, kuru dēļ tās ieskatā prasītājai jāpiemēro līdzekļu iesaldēšana, kā arī iemeslus, kuru dēļ bija viņai jāaizliedz ieceļot Savienības dalībvalstu teritorijā un to šķērsot, tāpat kā Padome nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ šādi ierobežojumi varot būt spiediens uz Krievijas iestādēm.

32

Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

33

Atbilstoši judikatūrai pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas ir saistīts ar principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai akts ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai pārbaudīt šī akta likumību (skat. spriedumu, 2023. gada 15. novembris, OT/Padome, T‑193/22, EU:T:2023:716, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, it īpaši atkarībā no šī tiesību akta satura, norādītā pamatojuma rakstura un intereses saņemt paskaidrojumus, kāda var būt šī tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Tostarp netiek nedz prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, nedz arī, lai tas atbildētu detalizētā veidā uz ieinteresētās personas formulētajiem apsvērumiem konsultāciju laikā pirms šī akta pieņemšanas, ciktāl jautājums, vai akta pamatojums ir pietiekams, jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visu tiesisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. Līdz ar to nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast attiecībā uz viņu noteikto pasākumu tvērumu (skat. spriedumu, 2023. gada 15. novembris, OT/Padome, T‑193/22, EU:T:2023:716, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Tādējādi akta pamatojuma precizitātes pakāpei jābūt samērīgai ar materiālajām iespējām un tehniskajiem nosacījumiem vai termiņu, kurā tas jāsniedz (skat. spriedumu, 2023. gada 15. novembris, OT/Padome, T‑193/22, EU:T:2023:716, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Judikatūrā ir precizēts, ka Padomes tiesību akta, ar ko noteikts ierobežojošs pasākums, pamatojumā jānorāda ne tikai šī pasākuma juridiskais pamats, bet arī īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot rīcības brīvību, uzskata, ka attiecīgajai personai jāpiemēro šāds pasākums (skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Turklāt jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks procedūras noteikums, kas jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo tas ir saistīts ar strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (šajā nozīmē skat. 1998. gada 2. aprīļa spriedumu Komisija/Sytraval un Brink's France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts). Proti, akta pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tās skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Ipatau/Padome, C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā lietā jāuzsver, ka gan Lēmumā 2014/145, gan Regulā Nr. 269/2014 ir atsauce uz juridisko pamatu, uz kuru tie ir balstīti, proti, attiecīgi uz LES 29. pantu un LESD 215. pantu. Turklāt jānorāda, ka vispārējais konteksts, kas Padomei licis pieņemt apstrīdētos tiesību aktus, ir izklāstīts apstrīdēto tiesību aktu apsvērumos.

39

Tāpat apstrīdēto tiesību aktu pamatojums atklāj, ka šie pasākumi tika noteikti tādēļ, ka Padome uzskatīja – prasītāja ar vīru G. Timchenko ir saistīta ar sabiedrību Ruth un Maples un Timchenko fonda starpniecību un tāpēc, ka kopā ar viņu ir iegādājusies vairākus nekustamos īpašumus. Saskaņā ar šo pamatojumu prasītājas vīrs, pirmkārt, atbalsta darbības un politiku, ar ko tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un, otrkārt, sniedz materiālu un finansiālu atbalstu un gūst labumu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri īsteno šādas darbības un politiku. Tas nozīmē, ka Padomes ieskatā prasītājas vīrs atbilst a) un d) kritērijam.

40

No tā izriet, ka apstrīdēto tiesību aktu pamatojums ļauj prasītājai identificēt ne tikai šo tiesību aktu juridisko pamatu, bet arī īpašos un konkrētos apstākļus, kas Padomei likuši uzskatīt, ka viņa ir saistīta ar vīru, kurš pats atbilst a) un d) kritērijā uzskaitītajiem nosacījumiem un šī iemesla dēļ ir iekļauts strīdīgajos sarakstos.

41

Runājot par argumentāciju, atbilstoši kurai šī sprieduma 22. punktā minētajā pamatojumā nav konkrēti minēti iemesli, kuru dēļ Padome uzskatīja, ka jāiesaldē prasītājas līdzekļi un ekonomiskie resursi un jāierobežo viņas brīva pārvietošanās Savienībā, jānorāda, ka no Lēmuma 2014/145 4. apsvēruma un Regulas Nr. 269/2014 3. un 4. apsvēruma izriet, ka, ņemot vērā situācijas pasliktināšanos Ukrainā, Savienība nolēma šādus pasākumus noteikt tostarp attiecībā uz personām, kas ir saistītas ar personām, kuras grauj vai apdraud Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību, un tas bija pietiekami, lai ļautu prasītājai saprast iemeslus, kuru dēļ Padome nolēma viņai piemērot šādus ierobežojumus.

42

Turklāt iebildumi, uz kuriem atsaucas prasītāja un ar kuriem tiek apgalvots, pirmkārt, ka Padome nepierāda, kā attiecībā uz viņu noteikto pasākumu piemērošana ļaujot sasniegt mērķus, kurus šī iestāde izvirzījusi ar Lēmumu 2014/145 un Regulu Nr. 269/2014, un, otrkārt, ka viņai nav iespējams noskaidrot Padomes pārliecību attiecībā uz sabiedrībām Ruth un Maples, nozīmē, ka tiek apšaubīts strīdīgo pasākumu pamatojums, uz kuru attiecas šo pasākumu pamatotība, nevis to formālais pamatojums.

43

No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats jānoraida.

44

Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka viņas tiesības tikt uzklausītai nav ievērotas un – gluži pretēji – Padome tās ir izmantojusi.

45

Šajā ziņā prasītāja norāda, ka Padome nav ņēmusi vērā argumentus, kurus viņa izvirzīja 2023. gada 20. janvāra, 15. februāra un 2. marta vēstulēs, atbildot uz projektiem pagarināt ierobežojošo pasākumu piemērošanu.

46

Atbildes rakstā prasītāja apgalvo, ka Padome nepierāda, ka ir pārsūtījusi viņas apsvērumus un pārskatīšanas lūgumus visām tās delegācijām. Viņa norāda, ka tad, ja delegācijas būtu informētas par viņas apsvērumiem, apstrīdētie tiesību akti, ar kuriem viņas vārds saglabāts strīdīgajos sarakstos, nebūtu tikuši viņai piemēroti.

47

Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

48

Šajā ziņā jānorāda, ka Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības tikt uzklausītam jebkurā procedūrā, kas ir tiesību uz aizstāvību ievērošanas neatņemama sastāvdaļa, ikvienai personai garantē iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli administratīvajā procesā un pirms jebkura tāda lēmuma pieņemšanas, kas var nelabvēlīgi skart tās intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 34. un 36. punkts, un 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 65. un 67. punkts un tajos minētā judikatūra).

49

Procedūrā, kas attiecas uz lēmuma pieņemšanu par personas vārda iekļaušanu vai saglabāšanu tāda tiesību akta pielikumā ietvertajā sarakstā, ar ko nosaka ierobežojošus pasākumus, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošana nozīmē, ka kompetentajai Savienības iestādei, lai pamatotu savu lēmumu, jāpaziņo attiecīgajai personai informācija, kas ir šīs iestādes rīcībā un kas ir vērsta pret šo personu, lai tā pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi vērsties Savienības tiesā. To paziņojot, kompetentajai Savienības iestādei šai personai jāļauj lietderīgi paust apsvērumus par pamatojumu, kas pret viņu ir vērsts (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 111. un 112. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 93. punkts).

50

Tomēr Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauti tajā paredzēto tiesību ierobežojumi, ja, nosakot attiecīgo ierobežojumu, tiek ievērota attiecīgo pamattiesību būtība un ja, ievērojot samērīguma principu, tas ir nepieciešams un patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārīgo interešu mērķiem (skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Turklāt tas, vai ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jāpārbauda atkarībā no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem, tostarp no attiecīgā akta būtības un apstākļiem, kādos tas ir pieņemts, kā arī no attiecīgo jomu regulējošo juridisko noteikumu kopuma (skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 102. punkts un tajā minētā judikatūra). Padomei jāievēro šādas personas vai vienības tiesības tikt iepriekš uzklausītai pirms tādu aktu pieņemšanas, ar kuriem personas vārds vai vienības nosaukums tiek saglabāts to personu un vienību sarakstā, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, ja lēmumā par tās vārda vai nosaukuma iekļaušanas sarakstā saglabāšanu spēkā Padome attiecībā uz to ir konstatējusi jaunus apstākļus, proti, apstākļus, kuri nebija ņemti vērā sākotnējā lēmumā par tās vārda vai nosaukuma iekļaušanu šajā sarakstā (skat. spriedumu, 2020. gada 12. februāris, Amisi Kumba/Padome, T‑163/18, EU:T:2020:57, 54. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, Central Bank of Iran/Padome, C‑266/15 P, EU:C:2016:208, 33. punkts).

52

Papildus, ja attiecīgā persona iesniedz apsvērumus par pamatojuma izklāstu, kompetentajai Savienības iestādei ir pienākums, ņemot vērā šos apsvērumus un tiem pievienotos iespējamos attaisnojošos pierādījumus, rūpīgi un objektīvi izvērtēt izvirzīto apsvērumu pamatotību (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 114. punkts).

53

Šajā lietā jānorāda, ka lietas materiāli var pierādīt, ka pretēji tam, ko norāda prasītāja, Padome visām tajā ietilpstošajām delegācijām paziņoja prasītājas 2023. gada 20. janvāra, 15. februāra un 2. marta vēstules.

54

Tāpat no vēstulēm, ko Padome adresēja prasītājai, it īpaši no 2023. gada 14. marta vēstules izriet, ka pretēji tam, ko viņa apgalvo, Padome izskatīja pret pasākumu saglabāšanu spēkā vērstos iebildumus un atbildēja uz tiem.

55

Turklāt jāatzīmē, ka prasītāja neprecizē, kādā ziņā Padome neesot atbildējusi uz viņas argumentiem, un jāatgādina, ka tiesības tikt uzklausītam nav līdzvērtīgas prasītājas tiesībām uz to, lai viņas nostāja prevalētu (skat. spriedumu, 2022. gada 14. septembris, SŽ – Tovorni promet/Komisija, T‑575/20, nav publicēts, EU:T:2022:551, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Tādējādi un tā kā neviens elements, uz kuru atsaucas prasītāja, nepierāda, ka Padome ir pārkāpusi viņas tiesības tikt uzklausītai, trešais pamats jānoraida.

57

Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka Padome, uzskatot, ka viņa ir saistīta ar vīru, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo saskaņā ar judikatūru laulības saikne pati par sevi nevar liecināt par saistību starp laulātajiem.

58

Pirmām kārtām, saistībā ar prasītājas mantiskajām attiecībām ar laulāto viņa norāda, ka Padome nepierāda apgalvojumus vai nu tādēļ, ka attiecīgās sabiedrības ir izbeigušas jebkādu darbību, vai arī tādēļ, ka G. Timchenko nav viens no to dalībniekiem.

59

Otrām kārtām, runājot par prasītājas lomu Timchenko fondā, viņa apgalvo, ka viņas kā administratores loma pilnvarnieku padomē (angļu val. board of trustees) nozīmē, ka viņai šajā struktūrā ir tikai uzraudzības loma un nevis, kā Vispārējā tiesa apgalvo 2023. gada 6. septembra spriedumā Timchenko/Padome (T‑361/22, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2023:502), ka viņa ir tieši saistīta ar minētā fonda operacionālajām darbībām. Turklāt fonda izveide esot turīga laulāta pāra normāla darbība. Šajā lietā papildus tam, ka G. Timchenko neesot nekādas aktīvas lomas Timchenko fondā, šis fonds nekādā veidā nav instruments ar mērķi popularizēt viņa tēlu un piedalīties viņa sabiedriskajā dzīvē.

60

Replikas rakstā prasītāja savu nostāju par šo uztur.

61

Šajā ziņā, pirmkārt, viņa norāda, ka Timchenko fondam ir pienākums sadarboties ar Krievijas valsts iestādēm, lai nodrošinātu fonda darbības efektivitāti neaizsargātu demogrāfisko grupu labā, ko šis fonds cenšas aizsargāt. Tieši šādi rūpējoties par efektivitātes nodrošināšanu un vēloties radīt sinerģiju, fonda dalībnieki brīvprātīgi pildot konsultantu lomu Krievijas Federācijas valsts struktūrās.

62

Otrkārt, viņa norāda, ka, pat pieņemot, ka Padome būtu pierādījusi, ka Timchenko fonds piešķir G. Timchenko publisku tēlu, tā savukārt neprecizē, kā šāds tēls varētu viņam nākt par labu gan personīgajā dzīvē, gan profesionālajā dzīvē.

63

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka 2023. gada 6. septembra spriedumā Timchenko/Padome (T‑361/22, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2023:502) Vispārējā tiesa ir pārāk plaši interpretējusi jēdzienu “saistība”, kaut arī 2023. gada 6. septembra spriedumā Pumpyanskaya/Padome (T‑272/22, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2023:491) Padome saistības pastāvēšanu ir raksturojusi šaurāk.

64

Ceturtkārt, runājot par Padomes apgalvojumu, ka mantiskās saiknes nozīmīgums un mantas pārvaldība ģimenē varot liecināt par saistību, pamatojot, ka daudzi Krievijas miljardieri izmanto dažādas juridiskās shēmas, lai apietu ierobežojošos pasākumus, prasītāja norāda, ka ar Padomes argumentāciju tiek radīta apiešanas prezumpcija. Taču šādas prezumpcijas ieviešana neesot iespējama, jo Lēmumā 2014/145 tas nav skaidri paredzēts.

65

Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd šo argumentāciju.

66

Iesākumā jānorāda – saistībā ar pirmo pamatu jāuzskata, ka tas attiecas uz kļūdu vērtējumā, nevis uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Proti, lai arī ir taisnība, ka Padomei ir zināma rīcības brīvība, lai katrā atsevišķā gadījumā noteiktu, vai ir izpildīti juridiskie kritēriji, ar kuriem pamatoti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, Savienības tiesām tomēr principā jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu pārbaude (skat. spriedumu, 2023. gada 15. novembris, OT/Padome, T‑193/22, EU:T:2023:716, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Tāpat jāatgādina, ka Hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā efektivitāte tostarp nozīmē, ka Savienības tiesai jāpārliecinās, ka lēmums, ar kuru ir noteikti vai saglabāti ierobežojoši pasākumi un kam attiecībā uz konkrēto personu vai vienību ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai šie iemesli – vai vismaz viens no tiem, kas tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatošanai, – ir pamatoti (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts, un 2023. gada 15. novembris, OT/Padome, T‑193/22, EU:T:2023:716, 122. punkts).

68

Tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā jāpierāda pret attiecīgo personu vai vienību vērsto iemeslu pamatotība, nevis šai personai jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121. punkts, un 2023. gada 15. novembris, OT/Padome, T‑193/22, EU:T:2023:716, 123. punkts).

69

Turklāt šo iemeslu pamatotības vērtējums jāveic, pārbaudot pierādījumus un informāciju nevis izolēti, bet gan kontekstā, kurā tie iekļaujas. Padome ir izpildījusi pierādīšanas pienākumu, ja Savienības tiesā tā sniedz pietiekami konkrētu, precīzu un saskaņotu norāžu kopumu, kas ļauj konstatēt, ka pastāv pietiekama saikne starp personu, uz kuru attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākums, un apkaroto režīmu vai – vispārīgi – situāciju (skat. spriedumu, 2023. gada 15. novembris, OT/Padome, T‑193/22, EU:T:2023:716, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Arī ierobežojošiem pasākumiem piemīt aizsardzības un pēc definīcijas pagaidu raksturs, un to spēkā esamība vienmēr ir atkarīga no tā, vai to noteikšanas pamatā esošie faktiskie un tiesiskie apstākļi joprojām pastāv, kā arī no tā, vai tie būtu jāsaglabā spēkā, lai sasniegtu ar tiem saistīto mērķi. Tādējādi, periodiski pārskatot ierobežojošos pasākumus, Padomei jāveic atjaunināts situācijas vērtējums un jāizstrādā šādu pasākumu iedarbības bilance, lai noskaidrotu, vai tie ir ļāvuši sasniegt mērķus, kas izvirzīti ar attiecīgo personu vārdu un vienību nosaukumu sākotnējo iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, un vai attiecībā uz minētajām personām un vienībām vēl arvien var izdarīt to pašu secinājumu (skat. spriedumu, 2022. gada 26. oktobris, Ovsyannikov/Padome, T‑714/20, nav publicēts, EU:T:2022:674, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Lai pamatotu personas vārda saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, Padomei nav aizliegts pamatoties uz tiem pašiem pierādījumiem, kas iepriekš pamatoja attiecīgās personas vārda sākotnējo iekļaušanu, atkārtotu iekļaušanu vai saglabāšanu šajos sarakstos, ja vien, pirmkārt, iekļaušanas iemesli nav mainījušies un, otrkārt, konteksts nav mainījies tādējādi, ka šie pierādījumi ir novecojuši. Minētais konteksts ietver ne tikai situāciju valstī, attiecībā pret kuru ir izveidota ierobežojošo pasākumu sistēma, bet arī attiecīgās personas īpašo situāciju. Tāpat saglabāšana strīdīgajos sarakstos ir pamatota, ņemot vērā visus atbilstīgos apstākļus, it īpaši to, ka nav sasniegti ar ierobežojošajiem pasākumiem izvirzītie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 15. novembris, OT/Padome, T‑193/22, EU:T:2023:716, 169. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Tādā kontekstā Padome var nolemt saglabāt strīdīgajos sarakstos attiecīgo personu vārdus, nemainot pamatojumu, kas attiecas uz pagātnes faktiem un kas ietverts iepriekšējos lēmumos par šīm personām, ja vien saglabāšana joprojām ir pamatota, ņemot vērā visus atbilstīgos apstākļus, un it īpaši to, ka nav sasniegti ar ierobežojošajiem pasākumiem izvirzītie mērķi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 8. marts, Mutondo/Padome, T‑94/22, nav publicēts, EU:T:2023:120, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Šajā lietā iesākumā jānorāda, ka ar šīs dienas spriedumu, kas pieņemts lietā Timchenko/Padome (T‑297/23), Vispārējā tiesa ir noraidījusi G. Timchenko prasību, kas celta it īpaši pret Lēmumu 2023/572 un Īstenošanas regulu 2023/571 – saskaņā ar šiem tiesību aktiem viņa vārds tika iekļauts strīdīgajos sarakstos atbilstoši a) un d) kritērijam.

74

Vēl jāuzsver, ka, lai arī jēdziens “saistība” ir bieži izmantots Padomes tiesību aktos, kuri attiecas uz ierobežojošiem pasākumiem, tas pats par sevi nav definēts un tā nozīme ir atkarīga no attiecīgā konteksta un apstākļiem. Tomēr var uzskatīt, ka tas attiecas uz fiziskām vai juridiskām personām, ko vispārēji saista kopīgas intereses, taču starp tām nav obligāti jābūt saimnieciskās darbības saiknei. Jēdzienu “saistība”, kas paredzēts atbilstošajās Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, un Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/330, tiesību normās, var interpretēt tādējādi, ka tas attiecas uz ikvienu fizisku vai juridisku personu vai vienību, kurai ir saikne, kas pārsniedz ģimenes attiecības, ar personu, kurai piemēro ierobežojošus pasākumus – kā šajā lietā – par finansiālo atbalstu Krievijas lēmumu pieņēmējiem vai par labuma gūšanu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par iebrukumu Ukrainā, vai par atbalstu tādām darbībām vai politikai, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas suverenitāte un neatkarība (skat. spriedumu, 2023. gada 6. septembris, Timchenko/Padome, T‑361/22, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2023:502, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Runājot konkrētāk par prasītāju, jānorāda, ka, lai pamatotu viņas vārda saglabāšanu strīdīgajos sarakstos, Padome balstās uz dokumentiem, kuri ietverti sākotnējā WK dokumentācijā, WK dokumentācijā par saglabāšanu sarakstos (Nr. 1) un WK dokumentācijā par saglabāšanu sarakstos (Nr. 2), un it īpaši uz šādiem dokumentiem:

76

Gan WK dokumentācijas par saglabāšanu sarakstos (Nr. 1) 1. dokumentā, gan sākotnējās WK dokumentācijas 2. un 5. dokumentā ir atklāta laulāto Timchenko iesaiste Timchenko fondā. Šo konstatāciju apstiprina sākotnējās WK dokumentācijas 5. dokuments, kurš pierāda, ka nebūt nav tā, ka laulātie neiesaistās šī fonda darbībā – viņi tajā iesaistās personīgi, jo tieši viņi bija tie, kas izdarīja izvēli rādīt sevi publiski, lai prezentētu fonda darbību šīs tīmekļa vietnes apmeklētājiem.

77

Turklāt tiesas sēdē notikušās debates atklāja, ka prasītāja joprojām ir Timchenko fonda pilnvarnieku padomes locekle un ka apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas datumā šī fonda statūti nebija grozīti.

78

Tas nozīmē, ka ar dalību fonda pilnvarnieku padomē prasītāja joprojām ir iesaistīta tā administrēšanā neatkarīgi no fakta, ka viņas uzdevums esot “uzraudzīt” fonda darbības. Turklāt laulātajiem Timchenko kā Timchenko fonda dibinātājiem joprojām ir būtiskas pilnvaras minētajā fondā, jo viņi var ne tikai iegūt informāciju par fonda darbībām un piekļūt tā dokumentiem, bet arī iecelt un atbrīvot no amata fonda uzraudzības padomes – kas saskaņā ar fonda hartu ir fonda “augstākā struktūra” – locekļus.

79

Šo informāciju papildina fakts – kā izriet no prasības pieteikumam pievienotā A.28 pielikuma, G. Timchenko, tāpat kā viņa laulātā, operacionālajā aspektā ir pilnībā saistīts ar viņu vārdā nosaukto fondu, ciktāl ar Covid‑19 pandēmiju saistītās veselības krīzes brīdī viņš Volga Group uzņēmumus piesaistīja fonda darbībai, sniedzot fondam finanšu, loģistikas un transporta atbalstu, ko šajā gadījumā raksturoja it īpaši lidojumu savienojumu nodrošināšana ar Ķīnas Tautas Republiku, lai iegādātos un izplatītu dažādu medicīnas aprīkojumu šī fonda vārdā.

80

Šajā ziņā ir mazsvarīgi, ka šādas darbības tika veiktas īpašajā Covid‑19 pandēmijas kontekstā. Proti, šāda iesaiste var pierādīt, ka, raugoties no operacionālā aspekta, G. Timchenko nodrošina sinerģiju starp savas grupas uzņēmumiem un fondu, lai papildinātu Krievijas publisko dienestu darbības. Turklāt jākonstatē, ka G. Timchenko, kurš ir viens no galvenajiem Krievijas Federācijas uzņēmējiem, informē Krievijas sabiedrisko domu par šādām darbībām – tas viņa tēlam nāk tikai par labu.

81

Šādi elementi ir pietiekami, lai pierādītu, ka saistība Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, un Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/330, atbilstošo tiesību normu izpratnē pastāv kopīgā juridiskā struktūrā it īpaši, ciktāl laulātie Timchenko fonda dibinātāju statusā pilda institucionālās funkcijas šajā struktūrā un abi iesaistās tās darbībā – konkrēti G. Timchenko to dara, izmantojot Volga Group, kurā viņš ir vienīgais akcionārs, resursus.

82

Šajā ziņā un ņemot vērā šī sprieduma 74. punktā minēto judikatūru, nav nozīmes, ka Timchenko fondam nav komerciāla mērķa un ka laulāto Timchenko darbība tajā ir brīvprātīga.

83

Proti, dalība tik nozīmīgā struktūrā, kāda ir Timchenko fonds, kas īsteno daudzas labdarības akcijas Krievijas Federācijas mērogā un kas, lai sasniegtu šo mērķi, jau ir izmantojis Volga Group uzņēmumu iesaisti, neatkarīgi no attiecīgo laulāto turības apmēra ir dalība, kas pārsniedz vienkāršu ģimenes saikni. Šī analīze ir vēl jo vairāk pamatota tādēļ, ka šis fonds sekmē minēto laulāto, it īpaši G. Timchenko tēla uzlabošanu Krievijas sabiedriskajā domā. Tas nozīmē, ka Timchenko fondu var uzskatīt ne tikai par labdarības, bet arī par komunikācijas instrumentu, kas kalpo laulāto Timchenko publiskajam tēlam, un tas savukārt ir uzskatāms par uzņēmumu, kas pārsniedz vienkāršas ģimenes attiecības.

84

Attiecībā uz Lēmuma 2022/582 7. apsvērumu ir pietiekami norādīt, ka šajā lēmumā jēdziens “saistība” nav nedz pieņemts, nedz grozīts tādā ziņā, ka tas nevar kalpot par pamatu šī jēdziena interpretācijai.

85

Turklāt, runājot par apgalvoto pretrunu, kas pastāv starp 2023. gada 6. septembra spriedumu Pumpyanskaya/Padome (T‑272/22, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2023:491) un 2023. gada 6. septembra spriedumu Timchenko/Padome (T‑252/22, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2023:496), ir pietiekami norādīt, ka apstākļi, kas bija pirmā minētā sprieduma pamatā, atšķīrās no laulāto Timchenko situāciju raksturojošajiem apstākļiem tādā ziņā, ka prasītājas vīrs aplūkotajā fondā nepildīja nekādas funkcijas, taču šajā gadījumā tas tā nav.

86

Ņemot vērā visus šos elementus, pirmais pamats jānoraida.

87

Ar piekto pamatu prasītāja apgalvo, ka ar viņai piemērotajiem ierobežojošajiem pasākumiem tiek pārkāptas LESD 21. panta, kā arī Hartas 45. panta 1. punkta un 52. panta 1. punkta tiesību normas.

88

Viņa uzsver, ka, pamatojoties uz LES 29. pantu – tā kā šajā ziņā nav īpašu tiesību normu –, nav iespējams ierobežot LESD 21. panta, kas attiecas uz Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību, piemērošanas jomu.

89

Šajā ziņā prasītāja būtībā apgalvo, ka pretēji tam, kas jau nospriests 2014. gada 5. novembra spriedumā Mayaleh/Padome (T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926), ierobežojošos pasākumus, kuri noteikti, pamatojoties uz LES 29. pantu, nevar uzskatīt par lex specialis un par tādiem, ar kuriem var atkāpties no normatīvajiem aktiem, kuri pieņemti, balstoties uz LESD 21. pantu, kā, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.), kuras 27. pantā ir atļauts, ievērojot samērīguma principu, ierobežot pārvietošanās brīvību tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

90

Turklāt viņa norāda, ka dažādu Savienības dalībvalstu tiesību aktu analīze atklāj, ka pastāv dalībvalstīm kopēja konstitucionāla tradīcija, atbilstoši kurai pārvietošanās brīvību var ierobežot tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ stingrā tiesas iestāžu uzraudzībā.

91

Tādēļ prasītāja secina, ka pretruna, kas pastāv starp Savienības praksi un minēto kopējo konstitucionālo tradīciju, nozīmē, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem ir pārkāpts LESD 21. pants un Hartas 45. un 52. pants.

92

Padome apstrīd šo argumentāciju.

93

Iesākumā jāatzīmē, ka prasītāja, atbildot uz jautājumiem tiesas sēdē, norādīja un apstiprināja, ka neizvirza iebildi par Lēmuma 2014/145 1. panta prettiesiskumu, ciktāl šajā tiesību normā bija paredzēts, ka dalībvalstīm bija jāaizliedz atrašanās to teritorijā personām, kurām piemēroti ierobežojoši pasākumi. Viņa piebilda, ka savukārt apstrīd viņai piemēroto pasākumu tiesiskumu, ciktāl tajos nav ievērots it īpaši samērīguma princips.

94

Jānorāda, ka tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas nostiprinātas Hartas 45. panta 1. punktā, īsteno saskaņā ar tās 52. panta 2. punktu, ievērojot Līgumos noteiktos nosacījumus un ierobežojumus. Kā izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.), tiesības, kas garantētas Hartas 45. panta 1. punktā, ir tiesības, kuras garantētas LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Šo tiesību tvērums ir izskaidrots LESD 21. pantā.

95

Saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs īsteno, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus. Minētā atruna, kas formulēta LESD 21. panta 1. punkta teikuma otrajā daļā, kurā ir atsauce uz Līgumiem daudzskaitlī, ietver arī Līgumu par Eiropas Savienību, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus. No tā izriet, ka Savienības pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos, kas nostiprinātas Hartas 45. panta 1. punktā, var ierobežot ar tādiem lēmumiem, kuri pieņemti KĀDP jomā, pamatojoties uz LES 29. pantu, kā, piemēram, ar Lēmumu 2023/572 (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 195. un 196. punkts, un 2015. gada 4. decembris, Sarafraz/Padome, T‑273/13, nav publicēts, EU:T:2015:939, 194. un 195. punkts).

96

Šajā ziņā jānorāda – KĀDP jomā ar LES 29. pantu, kas formulēts plaši, Padomei ir piešķirta kompetence pieņemt lēmumus, kuros nosaka Savienības attieksmi īpašos ģeogrāfiskos vai tematiskos jautājumos, turpinot sasniegt LES 21. panta 2. punktā izvirzītos mērķus, pat ja no tā izriet Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvības ierobežojums to dalībvalstu teritorijā, kuru valstspiederīgie viņi nav. Tas nozīmē, ka, piemērojot šī panta normas, šo brīvību var ierobežot citu iemeslu dēļ, kas nav noteikti Direktīvā 2004/38.

97

Šajā lietā tā tas ir, jo attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķis ir izdarīt spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu darbības un politiku, ar ko tiek destabilizēta Ukraina. Proti, tas ir vispārējo interešu mērķis, kas ietilpst mērķos, kuri izvirzīti ar KĀDP un minēti LES 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā, proti, konsolidēt un atbalstīt demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus, kā arī saglabāt mieru, novērst konfliktus un stiprināt starptautisko drošību un aizsargāt civiliedzīvotājus (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 176. punkts).

98

Tomēr, lai Hartas 45. panta 1. punktā nostiprināto tiesību īstenošanas ierobežojumi atbilstu Savienības tiesībām, tiem jāatbilst Hartas 52. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, un tas nozīmē, ka tiem jābūt noteiktiem tiesību aktos, ar tiem jāievēro minēto tiesību galvenā būtība, tiem jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim un tie nedrīkst būt nesamērīgi. Šis apsvērums ir piemērojams arī Hartā atzītajām tiesībām, kuras paredzētas Līgumu noteikumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Delvigne, C‑650/13, EU:C:2015:648, 46. punkts, un ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Agenzia delle dogane e dei monopoli un Ministero dell’Economia e delle Finanze, C‑452/20, EU:C:2021:855, 60. punkts). Tālab Hartas 45. panta 1. punktā nostiprināto tiesību īstenošanas ierobežojumiem, kas ieviesti, īstenojot KĀDP, jāatbilst minētajiem nosacījumiem.

99

Šajā lietā, pirmkārt, prasītājas tiesību brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā ierobežojumi, kas izriet no Lēmuma 2023/572, ir “noteikti tiesību aktos”, jo tie ir izklāstīti vispārpiemērojamā tiesību aktā, proti, Lēmumā 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, un tiem ir skaidrs juridiskais pamats Savienības tiesībās, proti, LES 29. pants.

100

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai ar šī sprieduma 99. punktā minētajiem ierobežojumiem ir ievērota prasītājas tiesību brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā “galvenā būtība”, jāpievēršas attiecīgo ierobežojošo pasākumu raksturam un apjomam (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 153. punkts).

101

Šajā ziņā jākonstatē, ka šī sprieduma 99. punktā minētajos ierobežojumos ir ņemta vērā prasītājas tiesību brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā “galvenā būtība”. Proti – vispirms – saskaņā ar Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 1. panta 2. punktu, ar minētajiem ierobežojumiem ir ievērots starptautisko tiesību princips, atbilstoši kuram valsts nevar liegt saviem pilsoņiem tiesības ieceļot tās teritorijā un tur uzturēties. Turpinot – atbilstoši Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 6. pantam strīdīgie saraksti tiek periodiski pārskatīti, lai to personu vārdi, kuras vairs neatbilst iekļaušanas sarakstā kritērijiem, tiktu no tiem svītroti. Visbeidzot – ar minētajiem ierobežojumiem šīs tiesības netiek apdraudētas pašas par sevi, jo to sekas ir tādas, ka tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā, ievērojot īpašus nosacījumus un atsevišķu personu individuālo situāciju, tiek uz laiku apturētas, ja vien minētie nosacījumi turpina būt izpildīti (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Delvigne, C‑650/13, EU:C:2015:648, 48. punkts).

102

Treškārt, šī sprieduma 99. punktā minēto ierobežojumu mērķis ir izdarīt spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu darbības un politiku, ar ko tiek destabilizēta Ukraina. Tas ir vispārējo interešu mērķis, kas ietilpst mērķos, kuri izvirzīti ar KĀDP un minēti LES 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā, proti, konsolidēt un atbalstīt demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus, kā arī saglabāt mieru, novērst konfliktus un stiprināt starptautisko drošību un aizsargāt civiliedzīvotājus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 176. punkts).

103

Ceturtkārt, runājot par samērīguma principu, jāatgādina, ka tas kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Tādējādi, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Attiecībā uz šī sprieduma 99. punktā minēto ierobežojumu nepieciešamību, jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Padome varēja apsvērt noteikt pasākumus, kas ir mazāk apgrūtinoši, bet tikpat piemēroti kā paredzētie. Attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošanu aptver arī Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 1. panta 6. punktā paredzētās atkāpes, ar kurām dalībvalstīm atļauts atkāpties no noteiktajiem pasākumiem, tostarp tad, ja personas ceļošana ir attaisnojama steidzamu humānu iemeslu dēļ.

105

Turklāt, lai arī tiek atzītas no attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošanas izrietošās prasītājai nelabvēlīgās sekas, kā viņa tās aprakstījusi, jāuzskata, ka, ņemot vērā ar minētajiem pasākumiem sasniedzamo mērķu nozīmīgumu, šī sprieduma 99. punktā minētie ierobežojumi nav acīmredzami nesamērīgi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 71. punkts).

106

Šajā ziņā jāuzsver – tas, ka prasītāja viņai piemērotā pārvietošanās brīvības ierobežojuma dēļ nevar izmantot nekustamos īpašumus, kuri tai pieder Savienībā, nav nesamērīgs ierobežojums, ņemot vērā ar minētajiem pasākumiem izvirzīto mērķu nozīmīgumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 71. punkts).

107

Turklāt jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, dalībvalstīm kopējās konstitucionālajās tradīcijās nav nostiprinātas Savienības pilsoņu tiesības pārvietoties tādas dalībvalsts teritorijā, kas nav viņu pilsonības dalībvalsts. No tā izriet, ka prasītājai nav pamata apgalvot, ka minētās tradīcijas ierobežojot Padomes kompetenci noteikt pilsoņu pārvietošanās brīvības ierobežojumus KĀDP ietvaros citu iemeslu dēļ, kas nav sabiedriskā kārtība, valsts drošība un sabiedrības veselība.

108

No minētā izriet, ka ar prasītājas tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ierobežojumiem ir ievēroti Līgumos noteiktie nosacījumi.

109

Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais pamats jānoraida.

110

Ar sesto pamatu prasītāja apgalvo, ka ar viņai piemērotajiem ierobežojošajiem pasākumiem ir pārkāpts Hartas 7. un 17. pants, kuri aizsargā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz īpašumu.

111

Viņa uzsver, ka tiesību uz īpašumu aizskārumu stiprinot fakts, ka ar 2022. gada 21. jūlija Regulu (ES) 2022/1273, ar kuru groza Regulu Nr. 269/2014 (OV 2022, L 194, 1. lpp.), Padome Regulā Nr. 269/2014 ir iekļāvusi jaunu 9. pantu, kura 2. un 3. punktā personām, kuru vārds iekļauts strīdīgajos sarakstos, ir noteikts pienākums ziņot par to īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē esošajiem līdzekļiem vai saimnieciskajiem resursiem, kuri ir kādas dalībvalsts jurisdikcijā, un norādīts, ka šāda paziņojuma nesniegšanu uzskata par ierobežojošo pasākumu apiešanu.

112

Viņa norāda, ka Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/1273, 9. panta 2. punkta tiesību normu piemērošana kopā ar Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2022. gada 3. jūnija Regulu (ES) 2022/880 (OV 2022, L 153, 75. lpp.), 15. panta 1. punktu, var izraisīt viņas īpašumu un aktīvu konfiskācijas risku.

113

Viņa apgalvo, ka ar ierobežojošajiem pasākumiem izdarītais tiesību uz īpašumu aizskārums ir prettiesiska iejaukšanās, ņemot vērā dalībvalstīm kopējās konstitucionālās tradīcijas.

114

Šajā nolūkā viņa norāda, ka valstu tiesībās īpašumu un aktīvu iesaldēšana tiek atļauta tikai ar nosacījumu, ka pastāv cēloņsakarība starp indivīda personīgo rīcību un iesaldēto īpašumu vai aktīvu, un tā tas var būt, piemēram, gadījumā, ja aktīvs ir ļāvis veikt pārkāpumu vai ir iegūts šajā pārkāpumā.

115

Turklāt viņa apgalvo, ka attiecībā uz viņu noteiktie ierobežojošie pasākumi aizskar viņas reputāciju un tādējādi nozīmē viņas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību neievērošanu. Šajā nolūkā viņa norāda, ka viņai piedēvē saistību ar viņas laulātā rīcību un ka sabiedrības ieskatā viņa ir saistīta ar darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, kaut arī viņa nav saistīta ar Savienības apkarotajām situācijām.

116

Iesākumā jāatzīmē, ka prasītāja neizvirza iebildi par to Regulas Nr. 269/2014 un Lēmuma 2014/145 tiesību normu prettiesiskumu, kurās paredzēta to personu īpašumu un aktīvu iesaldēšana, kuru vārds ir iekļauts strīdīgajos sarakstos, un atkāpes saistībā ar šo līdzekļu iesaldēšanu, tāpat kā viņa ar iebildi neapstrīd Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/1273, 9. panta 2. punkta normu un Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/880, 15. panta 1. punkta normu tiesiskumu.

117

Tādējādi, tā kā prasītāja nav izvirzījusi iebildi par minēto tiesību normu prettiesiskumu, Vispārējā tiesa nevar atzīt par spēkā neesošiem attiecībā uz prasītāju noteiktos ierobežojošos pasākumus ar pamatojumu, ka tiesību normas, ar kurām pamatoti šie pasākumi, esot prettiesiskas.

118

Turklāt saistībā ar to, ka ar attiecīgajiem ierobežojošajiem pasākumiem nav ievērotas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz īpašumu, jākonstatē, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir aizsardzības pasākumi, kuru mērķis nav liegt attiecīgajām personām šīs tiesības, kas nostiprinātas attiecīgi Hartas 7. un 17. pantā. Tomēr šajā lietā šie pasākumi neapstrīdami izraisa minēto pamattiesību ierobežojumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 115. punkts un tajā minētā judikatūra).

119

Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 98. punktā, lai Hartā nostiprināto tiesību īstenošanas ierobežojumi atbilstu Savienības tiesībām, tiem jāatbilst Hartas 52. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, un tas nozīmē, ka šiem pasākumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos, ar tiem jāievēro minēto tiesību galvenā būtība, tiem jāatbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim un tie nedrīkst būt nesamērīgi.

120

Šajā lietā jākonstatē, ka šie četri nosacījumi ir izpildīti.

121

Pirmām kārtām, jākonstatē, ka prasītājas tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumi, kā arī viņas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizskārums ir “noteikti tiesību aktos”, jo tie ir izklāstīti vispārpiemērojamos tiesību aktos, proti, Lēmumā 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, un Regulā Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/330, un tiem ir skaidrs juridiskais pamats Savienības tiesībās, proti, attiecīgi LES 29. pants un LESD 215. pants.

122

Otrām kārtām, tā kā apstrīdētie tiesību akti ir piemērojami sešus mēnešus un tos pastāvīgi pārskata, kā paredzēts Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 6. pantā, šī sprieduma 121. punktā minētajiem ierobežojumiem ir pagaidu un atgriezenisks raksturs. Tādēļ jāuzskata, ka ar tiem netiek aizskarta viņas tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī tiesību uz īpašumu galvenā būtība. Turklāt apstrīdētajos tiesību aktos ir paredzēta iespēja piešķirt atkāpes no piemērotajiem ierobežojošajiem pasākumiem. It īpaši attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanu Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 2. panta 3. un 4. punktā un Regulas Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/330, 4. panta 1. punktā, 5. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai noteiktu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus.

123

Trešām kārtām, šī sprieduma 121. punktā minētie ierobežojumi attiecas uz vispārējo interešu mērķi, kas minēts šī sprieduma 102. punktā.

124

Ceturtām kārtām, runājot par šo ierobežojumu piemērotību, vispirms jānorāda, ka tie ir piemēroti, lai sasniegtu šī sprieduma 102. punktā minēto vispārējo interešu mērķi, jo tie sekmē tā sasniegšanu. Turpinot – attiecībā uz to nepieciešamību, jākonstatē, ka prasītāja neatsaucas uz alternatīviem un mazāk apgrūtinošiem pasākumiem, kas ļautu tikpat efektīvi sasniegt izvirzītos mērķus. Visbeidzot – šiem ierobežojumiem ir pagaidu un atgriezenisks raksturs un tie paredz atkāpes iespējas. Tādēļ jākonstatē, ka prasītājai radītās neērtības nav nesamērīgas ar tā mērķa nozīmīgumu, kas izvirzīts ar šiem tiesību aktiem.

125

Turklāt jānoraida prasītājas argumentācija, kas balstīta uz dalībvalstīm kopēju konstitucionālu tradīciju saistībā ar tiesībām uz īpašumu pastāvēšanu. Proti, papildus faktam, ka prasītāja balstās uz ierobežotu dalībvalstu valstu tiesību vērtējumu skaitu, jānorāda, ka viņa nav pierādījusi, ka šajās valstu tiesībās esot prasīta tādu nosacījumu ievērošana, kas būtiski atšķiras no Hartas 52. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

126

Ņemot vērā iepriekš minēto, sestais pamats jānoraida pilnībā.

127

Ar ceturto pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka ar aplūkotajiem pasākumiem tiek pārkāpts samērīguma princips, ciktāl tie nav ne piemēroti, ne nepieciešami. Viņa piebilst, ka Padomes veiktā jēdziena “saistība” interpretācija ir pārāk plaša, jo viņa nav iesaistīta darbībās vai politikā, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un ka viņai nav nekādas ietekmes uz politiku, ar kuru tiek veiktas šādas darbības.

128

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka jau šī sprieduma 104., 105. un 124. punktā minēto iemeslu dēļ attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir nepieciešami un piemēroti un ka tādējādi tie nepārkāpj samērīguma principu.

129

Turpinot – saistībā ar iebildumiem par jēdziena “saistība” pārāk plašo interpretāciju un par to, ka prasītājai nav ietekmes uz Krievijas lēmumu pieņēmējiem, jānorāda, ka, tā kā Padome, nepieļaujot kļūdu vērtējumā, uzskatīja, ka viņa ir saistīta ar vīru ar Timchenko fonda starpniecību, tā varēja attiecībā uz prasītāju noteikt viņai piemērojamos ierobežojošos pasākumus.

130

Visbeidzot – par ierobežojošajiem pasākumiem, kas noteikti attiecībā uz prasītāju, neatkarīgi no tā, ka prasītāja apstrīd, ka viņa ir saistīta ar darbībām vai politiku, ko īsteno Krievijas Federācijas vadība, vai ka viņa var jebkādā veidā šo vadību ietekmēt, jākonstatē, ka pārvietošanās brīvības Savienības dalībvalstīs ierobežojumi, kā arī tādu personu līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana, kuru vārds ir iekļauts strīdīgajos sarakstos, var būt spiediens ne tikai uz šīm personām, bet arī uz Krievijas ekonomikas vispārējo darbību un – galu galā – vismaz netiešs spiediens uz Krievijas Federācijas vadību.

131

No tā izriet, ka ceturtais pamats, kā arī atcelšanas prasība kopumā jānoraida.

132

Šīs prasības pamatojumam prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem viņai ir nodarīts morāls kaitējums, kuru viņa lūdz atlīdzināt.

133

Padome lūdz noraidīt šo prasību.

134

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās par tās iestāžu prettiesisku rīcību LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir pakļauta tam, vai ir izpildīts nosacījumu kopums, proti, iestādēm pārmestajai rīcībai jābūt prettiesiskai, zaudējumiem ir faktiski jāpastāv un jābūt cēloņsakarībai starp apgalvoto rīcību un norādīto kaitējumu. Tā kā šie trīs atbildības iestāšanās nosacījumi ir kumulatīvi, viena no šiem nosacījumiem neizpilde ir pietiekama, lai noraidītu prasību par kaitējuma atlīdzību, ja nav nepieciešamības pārbaudīt pārējos nosacījumus (skat. spriedumu, 2022. gada 22. jūnijs, Haswani/Padome, T‑479/21, nav publicēts, EU:T:2022:383, 155. punkts un tajā minētā judikatūra).

135

Runājot par kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas dēļ, no konstatācijām, kas izklāstītas attiecībā uz atcelšanas prasījumiem, izriet, ka prasītājas vārda saglabāšana strīdīgajos sarakstos nav prettiesiska. Tādēļ, tā kā viens no šī sprieduma 134. punktā minētajiem nosacījumiem nav izpildīts, prasījumi par kaitējuma atlīdzību jānoraida.

136

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība par kaitējuma atlīdzību un prasība kopumā jānoraida.

137

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

138

Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tātad Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: