1

Ar apelācijas sūdzību Eugen Tomac lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 26. oktobra rīkojumu Tomac/Padome (T‑48/23, turpmāk tekstā – pārsūdzētais rīkojums, EU:T:2023:684), ar kuru tā noraidījusi viņa prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, un kurā ir lūgts, pirmkārt, atcelt Eiropas Savienības Padomes 2022. gada 8. decembra aktu, kura rezultātā nav ticis pieņemts Padomes lēmuma projekts Nr. 15218/22 par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Bulgārijā un Rumānijā (turpmāk tekstā – “strīdīgais akts”), un, otrkārt, gadījumā, ja viņam netiek atzīts “privileģēta prasītāja” statuss, noteikt termiņu, kas attiecīgā gadījumā Eiropas Parlamentam, citai Eiropas Savienības iestādei vai valsts iestādei ar šādu statusu ļautu “atsākt tiesvedību”.

2

Saskaņā ar 4. pantu Aktā par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2005, L 157, 203. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”), kas pievienots Līgumam starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Bulgārijas Republiku un Rumāniju par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2005, L 157, 11. lpp.) atbilstoši šā līguma, kas tika parakstīts 2005. gada 25. aprīlī un stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī, 2. panta 2. punktam:

“1.   Šengenas acquis noteikumi, kuri iekļauti Eiropas Savienības sistēmā [..], kā arī akti, kuri pieņemti atbilstīgi tam vai kā citādi saistīti ar to un uzskaitīti šā akta II pielikumā, tāpat kā jebkādi turpmāki šādi akti, kuri var tikt pieņemti pirms pievienošanās dienas, ir saistoši Bulgārijai un Rumānijai un piemērojami tajās no pievienošanās dienas.

2.   Tie Šengenas acquis noteikumi, kas iekļauti Eiropas Savienības sistēmā, kā arī akti, kas pieņemti atbilstīgi tam vai kā citādi saistīti ar to un nav minēti šā panta 1. punktā, lai arī no pievienošanās dienas saistoši Bulgārijai un Rumānijai, katrā no šīm valstīm ir piemērojami vienīgi saskaņā ar attiecīgu Padomes lēmumu pēc tam, kad atbilstīgi spēkā esošajām Šengenas izvērtēšanas procedūrām ir konstatēts, ka attiecīgajā valstī ir izpildīti visi nosacījumi, kas vajadzīgi visu acquis attiecīgo daļu piemērošanai.

Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu lēmumu pieņem ar to locekļu vienprātīgu balsojumu, kas pārstāv tādu dalībvalstu valdības, attiecībā uz kurām šajā punktā minētos noteikumus jau piemēro, un tās dalībvalsts valdību, attiecībā uz kuru minētos noteikumus jāsāk piemērot. [..]”

3

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā rīkojuma 2.–20. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.

4

Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir Eiropas Parlamenta deputāts no Rumānijas.

5

Pēc pievienošanās Savienībai 2007. gada 1. janvārī Rumānija laikposmā no 2009. gada līdz 2011. gadam veica virkni pasākumu atbilstoši Šengenas izvērtēšanas procedūru piemērošanai ar mērķi izpildīt nepieciešamos kritērijus Šengenas acquis noteikumu pilnīgai piemērošanai.

6

Padomes prezidentvalsts izstrādāja divus Padomes lēmumu projektus par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Rumānijā, kuriem sekoja dažādas Parlamenta rezolūcijas, kurās tas pauda savu atbalstu tam, ka Rumānija pievienojas Šengenas zonai, un aicināja Padomi veikt šajā nolūkā vajadzīgos pasākumus. Tomēr balsojums par šiem abiem projektiem Padomē nenotika.

7

2022. gada 29. novembrī Padomes prezidentvalsts, pamatojoties uz Pievienošanās akta 4. panta 2. punktu, izstrādāja Padomes lēmuma projektu Nr. 15218/22 par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Bulgārijā un Rumānijā (turpmāk tekstā – “projekts Nr. 15218/22”).

8

Padomes Tieslietu un iekšlietu (TI) padomes 2022. gada 8. decembra sanāksmes laikā tā noturēja sēdi, lai lemtu par projektu Nr. 15218/22, kas bija iekļauts šīs sanāksmes darba kārtības 3. punkta a) apakšpunktā, kurā bija paredzēts, ka par tā pieņemšanu varētu notikt dalībvalstu valdību pārstāvju balsojums. Tā kā vienprātīgs balsojums nenotika, šis projekts netika pieņemts.

9

Ar 2022. gada 15. decembra elektroniskā pasta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējs uzdeva jautājumu Padomes Ģenerālsekretariāta TI ģenerāldirektorei, vai viņai būtu iespējams tam nosūtīt balsošanas rezultātus par projektu Nr. 15218/22, kā arī 2022. gada 8. decembra Padomes sanāksmes protokolu vai ar to saistīto ziņojumu.

10

Ar 2022. gada 16. decembra elektroniskā pasta vēstuli Padomes Ģenerālsekretariāta TI ģenerāldirektore atbildēja apelācijas sūdzības iesniedzējam, ka šajā sanāksmē projekts Nr. 15218/22 faktiski netika pieņemts un ka saskaņā ar Padomes Reglamenta 8. un 9. pantu, ciktāl apspriedes par neleģislatīvu aktu nav atklātas, balsošanas rezultāti netiek publiskoti. Viņa piebilda, ka arī minētās sanāksmes protokols netika publiskots.

11

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2023. gada 6. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzējs saskaņā ar LESD 263. pantu cēla prasību atcelt strīdīgo aktu un gadījumā, ja viņam netiek atzīts “privileģēta prasītāja” statuss, noteikt termiņu, kas attiecīgā gadījumā Eiropas Parlamentam, citai Savienības iestādei vai valsts iestādei ar šādu statusu ļautu “atsākt tiesvedību”.

12

2023. gada 26. oktobrī Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 126. pantu noraidīja šo prasību daļēji kā acīmredzami nepiekritīgu tiesai un daļēji kā acīmredzami nepieņemamu, neveicot turpmākas procesuālas darbības.

13

Attiecībā uz pirmo prasījumu daļu Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 31. punktā konstatēja, ka, neraugoties uz Šengenas izvērtēšanas procedūru pabeigšanu un vairāku Parlamenta rezolūciju pieņemšanu, Pievienošanās akta 4. panta 2. punktā paredzētā attiecīgo dalībvalstu valdību pārstāvju vienprātība Padomē, balsojot par projektu Nr. 15218/22, netika panākta, un, otrkārt, šā rīkojuma 32. punktā, ka šā akta 4. pantā nav noteikts nekāds termiņš, kuram iestājoties, Padomes lēmums būtu jāpieņem vai jāuzskata par pieņemtu.

14

Minētā rīkojuma 33. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka tad, ja iepriekšējo posmu ietekmē Padome zaudētu tās pilnvaras ar attiecīgo dalībvalstu valdību pārstāvju vienprātību pieņemt lēmumu minētā panta izpratnē, tas būtu pretrunā šā panta formulējumam, kurā ir skaidri paredzēta vairāku posmu procedūra un nav paredzēts nekāds termiņš šajā ziņā.

15

Turklāt pārsūdzētā rīkojuma 34. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka Padomei joprojām saglabājas iespēja atkārtoti iekļaut projektu Nr. 15218/22 jaunas sanāksmes darba kārtībā, vai arī Padomes prezidentvalstij ir iespējams izstrādāt jaunu Padomes lēmuma projektu par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Rumānijā.

16

Tādējādi šā rīkojuma 35. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka, tā kā balsojumā par projektu Nr. 15218/22 vajadzīgā vienprātība netika panākta, Padome nav pieņēmusi nekādu lēmumu Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta izpratnē un ka balsojums, kura rezultātā šis projekts netika pieņemts, pats par sevi nav pielīdzināms Padomes atteikumam šādu lēmumu pieņemt vēlāk.

17

Līdz ar to minētā rīkojuma 36. punktā Vispārējā tiesa nolēma, ka strīdīgo aktu nevar uzskatīt par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē un šā paša rīkojuma 38. punktā noraidīja pirmo prasījumu daļu kā acīmredzami nepieņemamu.

18

Attiecībā uz otro prasījumu daļu pārsūdzētā rīkojuma 39. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka “privileģēta prasītāja” statuss ierobežotā mērā tiek atzīts dalībvalstīm, Parlamentam, Padomei vai Eiropas Komisijai, bet ka šo statusu nevar piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējam.

19

Turklāt šā rīkojuma 40. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka tai nav kompetences “noteikt termiņu” Parlamentam, citai Savienības iestādei vai Rumānijai atcelšanas prasības celšanai, precizējot, ka prasību celšanas termiņi ir sabiedriskās kārtības jautājums un ka līdz ar to tie nav atkarīgi ne no lietas dalībniekiem, ne tiesas.

20

Līdz ar to minētā rīkojuma 41. punktā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja otro prasījumu daļu kā acīmredzami nepiekritīgu tiesai.

21

Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2023. gada 18. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai citā sastāvā viņa lūgumu izlemšanai un, pakārtoti, grozīt šo rīkojumu

22

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 181. pantu, ja apelācijas sūdzība pilnībā vai daļēji ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami nepamatota, šī tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā laikā ar motivētu rīkojumu var pilnībā vai daļēji noraidīt apelācijas sūdzību.

23

Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.

24

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza divus pamatus, no kuriem pirmajā ir norādīts uz LESD 263. panta pārkāpumu, un otrajā uz to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi dažus vispārējos tiesību principus, tādus kā tiesiskās drošības, personu un preču brīvas kustības, nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes, “savstarpējās palīdzības”, kā arī “brālības” un lojālas sadarbības starp dalībvalstīm principus, kā arī pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

25

Vispirms – attiecībā uz pirmo apelācijas sūdzības pamatu jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs vienīgi apgalvo, ka strīdīgais akts ir uzskatāms par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē un ka viņš “pēc analoģijas” ir jāuzskata par privileģētu prasītāju, būtībā atkārtojot argumentus, kurus viņš izvirzījis Vispārējā tiesā, bet nenorādot nekādu argumentāciju, kas pierādītu, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā būtu pieļāvusi tiesību kļūdas.

26

Taču jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda nolēmuma, kura atcelšana tiek prasīta, apšaubītie elementi, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo lūgumu. Šādai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā nav pat norādīta argumentācija, ar kuru specifiski identificēta tiesību kļūda, kas esot pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, bet vienīgi tiek atkārtoti pamati un argumenti, kuri jau tikuši norādīti Vispārējā tiesā. Proti, tāda apelācijas sūdzība faktiski ir uzskatāma par pieteikumu, ar kuru tiek mēģināts vienkārši panākt Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma atkārtotu izskatīšanu, bet tas nav Tiesas kompetencē (spriedums, 2020. gada 10. septembris, Hamas/Padome, C‑386/19 P, EU:C:2020:691, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Turpinājumā – attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju, saskaņā ar kuru strīdīgā akta neatzīšana par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē ir pretrunā LES 4. panta 2. punktam, jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nepaskaidro, kā šis apstāklis apdraud dalībvalstu vienlīdzību Līgumu priekšā, kā arī to nacionālo identitāti.

28

Visbeidzot, attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini secinājusi, ka Padomei nav pienākuma pieņemt lēmumu Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta izpratnē saprātīgā termiņā, pamatojoties uz LES 3. panta 2. un 3. punktu un LES 4. panta 2. punktu, jānorāda, ka šajās tiesību normās Padomei šāda veida pienākums nav paredzēts un ka turklāt pārsūdzētā rīkojuma 32. punktā Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot, ka Pievienošanās akta 4. pantā nav paredzēts termiņš, kuram iestājoties, būtu jāpieņem vai jāuzskata par pieņemtu Padomes lēmums, kas minēts šā panta 2. punktā.

29

Līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

30

Saistībā ar otro apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, pirmām kārtām, ka lēmuma Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta izpratnē nepieņemšana ir pretrunā dažiem vispārējiem tiesību principiem, kas ir izklāstīti šā rīkojuma 24. punktā.

31

Taču jākonstatē, ka, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs neidentificē saistībā ar šā rīkojuma 24. punktā minētajiem principiem kritizējamos pārsūdzētā rīkojuma punktus un, otrkārt, viņš nenorāda nekādu argumentāciju, kas ļautu apšaubīt Vispārējās tiesas konstatēto pārsūdzētā rīkojuma 35. punktā, ka, tā kā balsojumā par projektu Nr. 15218/22 netika panākta vajadzīgā vienprātība, Padome nav pieņēmusi nekādu lēmumu Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta izpratnē. Līdz ar to, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šie principi nav ievēroti, atbilstoši šā rīkojuma 26. punktā minētajai judikatūrai otrais pamats ir nepieņemams.

32

Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvoto diskriminējošo attieksmi pret Rumāniju salīdzinājumā ar Horvātijas Republiku, jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nepaskaidro, kādā veidā šāda atšķirīga attieksme, pat ja tā tiktu pierādīta, būtu varējusi ietekmēt lēmuma pieņemšanu Pievienošanās akta 4. panta 2. punkta izpratnē.

33

Līdz ar to ir jānoraida arī otrais apelācijas sūdzības pamats.

34

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida kā daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota.

35

Saskaņā ar Reglamenta 137. pantu, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šā reglamenta 184. panta 1. punktu, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu.

36

Šajā lietā, tā kā šis rīkojums ir pieņemts pirms apelācijas sūdzības izsniegšanas otrai lietas dalībniecei un tādējādi – pirms tai varētu būt radušies tiesāšanās izdevumi, ir jānolemj, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) izdod rīkojumu: