1.

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (1) 62. panta 1. punkts kopsakarā ar LESD 18. panta pirmo daļu un 21. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka fiziskas personas “domicila” jēdziens tiek atvasināts no valsts tiesību normām, kurās paredzēts, ka valstspiederīgā pastāvīgā adrese, kas deklarēta valstī, kuras tiesā ir celta prasība, šajā valstī atrodas vienmēr un nevar tikt pārcelta uz kādu citu vietu Eiropas Savienībā?

2.

Vai Regulas (ES) Nr. 1215/2012 5. panta 1. punkts kopsakarā ar LESD 18. panta pirmo daļu un 21. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādas valsts tiesību normas un valsts judikatūru, saskaņā ar ko dalībvalsts tiesa nedrīkst atteikties izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz parādnieku, kurš ir šīs valsts valstspiederīgais, ja var pamatoti prezumēt, ka tiesai attiecībā uz viņu nav starptautiskās jurisdikcijas, jo parādniekam domicils, iespējams, ir kādā citā Savienības dalībvalstī, kā tas izriet no parādnieka apliecinājuma kompetentajai iestādei, ka viņam šajā [citā] valstī ir deklarētā adrese? Vai šādā gadījumā ir nozīmīgi, kad šis apliecinājums tika sniegts?

3.

Vai gadījumā, ja tiesas, kurā ir celta prasība, starptautiskā jurisdikcija izriet nevis no Regulas (ES) Nr. 1215/2012 5. panta 1. punkta, bet no citas tiesību normas, LESD 18. panta pirmā daļa kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tādas valsts tiesību normas un valsts judikatūra, saskaņā ar ko ir pieļaujams izdot maksājuma rīkojumu gan vienīgi attiecībā uz fizisku personu, kurai parastā uzturēšanās vieta atrodas valstī, kuras tiesā ir celta prasība, tomēr konstatējumu, ka parādnieks, ja viņš ir šīs valsts valstspiederīgais, ir pierādījis savu uzturēšanos citā valstī, nevar balstīt tikai uz to, ka viņš pirmajai minētajai valstij ir norādījis deklarēto adresi kādā citā Eiropas Savienības dalībvalstī (“faktisko” adresi), ja parādniekam nav iespējams informēt, ka viņš ir pilnīgi pārcēlies uz pēdējo minēto valsti un ka tās valsts teritorijā, kuras tiesā ir celta prasība, viņam nav nevienas adreses? Vai šajā gadījumā ir nozīmīgi, kad apliecinājums par faktisko adresi tika sniegts?

4.

Ja atbilde uz trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu būtu tāda, ka maksājuma rīkojuma izdošana ir pieļaujama, vai tad saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu – kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2020/1784 (2020. gada 25. novembris) par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (2) 22. panta 1. un 2. punkta interpretāciju, kas sniegta spriedumā C –325/11 Alder (3), un Savienības tiesību normu iedarbīgas piemērošanas principu valsts procesuālās autonomijas īstenošanā – ir pieļaujams, ka tās valsts tiesa, kuras valstspiederīgie nevar atteikties no savas deklarētās adreses šīs valsts teritorijā un to pārcelt uz citu valsti, tiesvedībā bez parādnieka klātbūtnes izskatot pieteikumu izdot maksājuma rīkojumu, lai pirms galīgā nolēmuma pieņemšanas noskaidrotu parādnieka faktisko, parasto uzturēšanās vietu, atbilstoši Regulas (ES) 2020/1784 7. pantam no tās valsts iestādēm, kurā parādniekam ir deklarēta adrese, ievāc informāciju par viņa adresi minētajā valstī un tur veiktās reģistrācijas datumu?