1)

Vai Direktīvas [2019/1023] (1) 23. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka citu (proti, attiecīgajos apakšpunktos neuzskaitītu) parādu izslēgšana ir atļauta vienīgi tad, ja tā ir “pienācīgi pamatota”?

2)

Vai dalībvalstu iespēja izslēgt noteiktas parādu kategorijas no parādsaistību dzēšanas (ar nosacījumu, ka šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota atbilstoši Direktīvas 2019/1023 23. panta 4. punktā noteiktajam) ir jāinterpretē tādējādi, ka tā dalībvalstīm ļauj izslēgt nodokļu parādus (kas minētajā tiesību normā nav minēti), šādi radot sev pašām priviliģētu stāvokli?

3)

Kādiem kritērijiem – gadījumā, ja uz šiem jautājumiem tiek atbildēts apstiprinoši – Eiropas Savienības tiesību izpratnē ir jāatbilst šai pamatotībai, lai tiktu nodrošināta gan Savienības, gan valsts likumdevējam saistošo vispārējo Savienības tiesību principu un pamattiesību (proti, “aizlieguma diskriminēt pilsonības dēļ” (LESD 18. pants) un “darījumdarbības brīvības” ([Eiropas Savienības Pamattiesību hartas] 16. pants)), kā arī iekšējā tirgus ekonomisko pamatbrīvību ievērošana?

4)

Vai – gadījumā, ja uz iepriekš jau minēto jautājumu tiek atbildēts noliedzoši – jēdzienu “parādi, kas izriet no kriminālsodiem vai ir ar tiem saistīti” un “parādi, kas izriet no atbildības par neatļautu darbību” definīcijās (Eiropas Savienības tiesību izpratnē un attiecīgās direktīvas interpretācijas vajadzībām) ietilpst arī nodokļu parādi, kā noteic Direktīvu 2019/1023 transponējošais valsts tiesību akts (2022. gada 11. janvāra Likums Nr. 9/2022)?