–

“Beach and bar management” EOOD vārdā – M. Yakimov,

–

Bulgārijas valdības vārdā – T. Mitova un S. Ruseva, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Carlin un D. Drambozova, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, LESD 325. pantu, otrkārt, Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 273. pantu, kā arī, treškārt, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pirmo daļu, 48. panta 1. punktu, 49. panta 3. punktu un 50. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp komercsabiedrību “Beach and bar management” EOOD un Nachalnik na otdel “Operativni deynosti” – Burgas pri Direktsia “Operativni deynosti” pri Tsentralno upravlenie na Natsionalna agentsia za prihodite (Valsts ieņēmumu dienesta Operatīvās darbības direkcijas Burgasas pilsētas Operatīvās darbības nodaļas vadītājs, Bulgārija; turpmāk tekstā – “nodokļu administrācija”) par administratīvo piespiedu pasākumu, kas noteikts pēc tam, kad tika konstatēti administratīvi pārkāpumi, par kuriem kumulatīvi ar minēto pasākumu tika noteikts arī naudas sods.

3

LESD 325. pantā paredzēts:

“1.   [Eiropas] Savienība un dalībvalstis apkaro krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jānodrošina efektīva aizsardzība dalībvalstīs, kā arī Savienības iestādēs un struktūrās.

2.   Lai novērstu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud viņu pašu finanšu intereses.

3.   Neskarot citus Līgumu noteikumus, dalībvalstis koordinē rīcību, kuras mērķis ir aizsargāt pret krāpšanu Savienības finanšu intereses. Šajā nolūkā tās kopā ar [Eiropas] Komisiju izvērš ciešu un regulāru kompetento iestāžu sadarbību.

4.   Lai panāktu efektīvu un līdzvērtīgu aizsardzību dalībvalstīs, kā arī Savienības iestādēs un struktūrās, Eiropas Parlaments un [Eiropas Savienības] Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pēc apspriešanās ar [Eiropas] Revīzijas palātu paredz novēršanas un apkarošanas pasākumus cīņai pret krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses.

5.   Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm katru gadu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par pasākumiem, kas veikti, lai īstenotu šo pantu.”

4

Hartas 49. panta 3. punkts formulēts šādi:

“Sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu.”

5

Hartas 50. pantā noteikts:

“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”

6

PVN direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tiek uzlikts pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

7

Atbilstoši šīs direktīvas 273. pantam:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

Pirmajā daļā paredzēto izvēles iespēju nevar izmantot tam, lai noteiktu citus ar rēķinu sagatavošanu saistītus pienākumus papildus tiem, kas noteikti 3. nodaļā.”

8

Zakon za danak varhu dobavenata stoynost (Pievienotās vērtības nodokļa likums; 2006. gada 4. augustaDV Nr. 63), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “PVN likums”), 118. panta 1. punktā noteikts:

“Ikvienai personai, kas reģistrēta vai nav reģistrēta saskaņā ar šo likumu, ir pienākums reģistrēt un apliecināt tās uzņēmuma telpās veiktos preču piegādes/pārdošanas darījumus, izsniedzot nodokļa rēķinu, kas sagatavots ar kases aparātu (nodokļa rēķins), vai nodokļa rēķinu, kas sagatavots integrētā automātiskā komercdarbības pārvaldības sistēmā (sistēmas rēķins), neatkarīgi no tā, vai tiek pieprasīts cits nodokļu dokuments. Saņēmējam jāsaņem nodokļa rēķins vai sistēmas rēķins un tas jāsaglabā līdz brīdim, kad tas atstāj komerctelpas.”

9

Šī likuma 185. panta 1. un 2. punktā paredzēts:

“(1)   Par 118. panta 1. punktā paredzētā apliecinājuma dokumenta neizsniegšanu fiziskai personai, kas nav komersants, tiek piemērots naudas sods no 100 līdz 500 [Bulgārijas levu] BGN [apmēram 50 līdz 250 EUR] vai juridiskai personai vai individuālajam komersantam – finansiālas sankcijas no 500 līdz 2000 BGN [apmēram 250 līdz 1000 EUR].

(2)   Izņemot 1. punktā minētos gadījumus, par 118. panta noteikumu vai to īstenošanas noteikumu pārkāpuma izdarīšanu vai pieļaušanu fiziskai personai, kas nav komersants, tiek piemērots naudas sods no 300 līdz 1000 BGN [apmēram 150 līdz 500 EUR] vai juridiskai personai vai individuālajam komersantam – finansiālas sankcijas no 3000 līdz 10000 BGN [apmēram 1500 līdz 5000 EUR]. Ja pārkāpums neizraisa ienākumu slēpšanu, piemēro 1. punktā paredzētās sankcijas.”

10

Minētā likuma 186. pantā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, noteikts:

“(1)   Administratīvais piespiedu pasākums “uzņēmuma telpu aizzīmogošana” uz laiku līdz 30 dienām neatkarīgi no paredzētā naudas soda mantiskajām sankcijām tiek piemērots personai, kas:

[..].

(3)   Administratīvo piespiedu pasākumu saskaņā ar 1. punktu piemēro ar motivētu ieņēmumu dienesta rīkojumu vai šī dienesta pilnvarota ierēdņa rīkojumu.

(4)   Šī panta 3. punktā minēto rīkojumu var pārsūdzēt saskaņā ar [Administrativnoprotsesualen kodeks (Administratīvā procesa kodekss; 2006. gada 11. aprīļaDV Nr. 30), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem,] paredzēto procedūru.”

11

Šī likuma 187. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“(1) Ja tiek piemērots 186. panta 1. punktā paredzētais administratīvais piespiedu pasākums, personai ir aizliegta arī piekļuve komercdarbības telpai vai telpām un persona vai tās pilnvarotais pārstāvis izvāc mantu, kas atrodas šajās telpās un tām piegulošajās glabātavās. Pasākums piemērojams telpai vai telpām, kurās ir konstatēti pārkāpumi, tostarp gadījumos, kad aizzīmogošanas brīdī telpu vai telpas apsaimnieko trešā persona, ja šī trešā persona zina, ka telpa tiks aizzīmogota. Valsts ieņēmumu dienests savā tīmekļvietnē publicē aizzīmogojamo komercdarbību telpu sarakstus un šo telpu atrašanās vietu. Tiek uzskatīts, ka persona zina, ka telpa ir apzīmogota, ja pie telpas pastāvīgi ir izvietots paziņojums par aizzīmogošanu vai ja Ieņēmumu dienesta tīmekļvietnē tiek publicēta informācija par aizzīmogojamo komercdarbības telpu un par tās atrašanās vietu.”

12

Saskaņā ar minētā likuma 188. panta 1. punktu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem:

“Šī likuma 186. panta 1. punktā minētais administratīvais piespiedu pasākums jāizpilda saskaņā ar [Administratīvā procesa kodeksa] 60. panta 1.–7. punktā paredzētajiem nosacījumiem.”

13

Zakon za administrativnite narushenia i nakazania (Administratīvo pārkāpumu un sodu likums; 1969. gada 28. novembraDV Nr. 92), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 22. pantā paredzēts:

“Administratīvos piespiedu pasākumus var noteikt, lai novērstu un izbeigtu administratīvus pārkāpumus, kā arī novērstu un likvidētu izdarīto administratīvo pārkāpumu negatīvās sekas.”

14

Šī likuma 27. panta 1., 2., 4. un 5. punktā noteikts:

“(1)   Administratīvo sodu nosaka atbilstoši šī likuma normām, ievērojot izdarītajam pārkāpumam paredzētās robežas.

(2)   Nosakot sodu, tiek ņemts vērā pārkāpums smagums, tā izdarīšanas iemesli un citi atbildību mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi, kā arī pārkāpuma izdarītāja mantiskais stāvoklis.

[..]

(4)   Izņemot 15. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, sodus par pārkāpumiem nevar aizstāt ar vieglākiem sodiem.

(5)   Tāpat nav atļauts noteikt sodu, kas būtu mazāks par minimālo paredzēto sodu, neatkarīgi no tā, vai runa ir par naudas sodu vai tiesību strādāt noteiktā profesijā vai darbības pagaidu liegumu.”

15

Beach and bar management ir saskaņā ar Bulgārijas tiesībām iedibināta juridiska persona, un tā apsaimnieko komercdarbības telpas (bāru un restorānu).

16

2022. gada 4. augustā, veicot pārbaudi šajās telpās, Valsts ieņēmumu dienesta inspektori konstatēja, ka Beach and bar management nav reģistrējis 85 darījumus, par kuriem vajadzēja būt kases čekiem, kas netika izsniegti klientiem. Šajā saistībā pavisam tika sagatavoti 85 akti, konstatējot administratīvos pārkāpumus atbilstoši PVN likumam.

17

2022. gada 12. augustā nodokļu administrācija izdeva rīkojumu, uz 14 dienām nosakot administratīvo piespiedu pasākumu “komercdarbības telpas aizzīmogošana un aizliegums tai piekļūt”. Papildus šim pasākumam tika izdots tā pagaidu izpildes rīkojums.

18

Aizzīmogošanas pasākums un pagaidu izpildes rīkojums, kas iekļauts rīkojumā par aizzīmogošanu, tika apstrīdēti divās atsevišķās tiesvedībās Administrativen sad Burgas (Burgasas Administratīvā tiesa, Bulgārija). Abas šīs prasības tika noraidītas. Aizzīmogošanas pasākums un piekļuves aizliegums uz 14 dienām tika izpildīti.

19

Turklāt par katru no 85 Beach and bar management pieļautajiem pārkāpumiem tika noteikts 500 BGN (apmēram 250 EUR) naudas sods. Tādējādi kopējais sods par visiem šiem pārkāpumiem sasniedza 42500 BGN (apmēram 21250 EUR), savukārt PVN summa, kas netika samaksāta, jo netika izsniegti kases čeki par visiem darījumiem, kas veikti ar elektronisko kases aparātu un kas atbilst minētajiem pārkāpumiem, sasniedz 268,02 BGN (apmēram 134 EUR).

20

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, 85 naudas soda pasākumu likumība tika apstrīdēta Rayonen sad Burgas (Burgasas rajona tiesa, Bulgārija). Minētā tiesa prasības par šiem pasākumiem noraidīja, pirms tika pasludināts 2023. gada 4. maija spriedums MV – 98 (C‑97/21, EU:C:2023:371). Pasludināto nolēmumu motīvu daļā minētā tiesa nedz ņēma vērā to, ka, pamatojoties uz rīkojumu, ar kuru noteikts administratīvais piespiedu pasākums par visiem 85 pārkāpumiem un šī pasākuma pagaidu izpilde, tika īstenota attiecīgo komercdarbības telpu aizzīmogošana un aizliegums tām piekļūt 14 dienas, nedz izvērtēja un ņēma vērā šīs izpildes tiesiskās sekas uz procedūru saistībā ar vienlaikus noteikto naudas sodu likumības pārbaudi.

21

Visi minētās tiesas pieņemtie 85 nolēmumi tika pārsūdzēti Administrativen sad Burgas (Burgasas Administratīvā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.

22

Šī tiesa norāda, ka PVN likuma 118. panta 1. punkta pārkāpuma gadījumā šī likuma 185. pantā paredzēta ne tikai naudas soda piemērošana, bet 186. pantā paredzēts arī pienākums šo pašu nodarījumu dēļ noteikt administratīvo piespiedu pasākumu, aizzīmogojot attiecīgo telpu.

23

Tā precizē, ka par naudas sodu un aizzīmogošanu tiek lemts atsevišķās un autonomās procedūrās un tad, ja abi šie pasākumi tiek apstrīdēti, katram no tiem piemērojama dažādu tiesu jurisdikcija pirmajā instancē, proti, Rayonen sad (rajona tiesa) naudas sodam un Administrativen sad (administratīvā tiesa) aizzīmogošanai, un ka Bulgārijas procesuālo tiesību normās nav paredzēta iespēja apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad tiks pabeigta cita tiesvedība, tādēļ nav koordinācijas mehānismu starp šīm tiesvedībām. Iesniedzējtiesa arī norāda – lai gan 2023. gada 4. maija spriedumā MV – 98 (C‑97/21, EU:C:2023:371) Tiesa ir uzskatījusi, ka administratīvajam piespiedu aizzīmogošanas pasākumam ir krimināltiesisks un represīvs raksturs, tās viedoklis ir tāds, ka šajā lietā šī pasākuma preventīvā ietekme pārsniedzot tā represīvo raksturu, jo tā nolūks bijis vienīgi ierobežot negatīvās sekas Savienības finanšu interesēm.

24

Visbeidzot, minētā tiesa uzskata, ka, piemērojot 2023. gada 4. maija sprieduma MV – 98 (C‑97/21, EU:C:2023:371) argumentāciju sodam, kas noteikts par 85 atsevišķiem pārkāpumiem, tiktu pārkāpts LESD 325. pants un PVN direktīvas 273. pants, jo šāda soda individualizācijas neesība neļautu pārbaudīt, vai noteiktajiem pasākumiem patiešām ir preventīva ietekme un vai tie sniedz efektīvu aizsardzību, lai garantētu precīzas nesamaksātās PVN summas piedziņu, kā arī novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

25

Šādos apstākļos Administrativen sad Burgas (Burgasas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Bulgārijas valdība uzskata, ka pirmais un trešais jautājums nav pieņemams, jo tie nav saistīti ar pamatlietas priekšmetu, ciktāl tie attiecas uz administratīvā piespiedu pasākuma noteikšanu. Iesniedzējtiesai neesot nepieciešama lūgtā interpretācija, lai izskatītu tajā iesniegto strīdu.

27

Turklāt Beach and bar management norāda, ka trešais jautājums nav pieņemams, jo iesniedzējtiesā nav iesniegta prasība par administratīvo piespiedu pasākumu.

28

Komisija savukārt uzskata, ka pirmo jautājumu varētu pārformulēt, lai tas kļūtu pieņemams, bet trešo jautājumu pārformulēt nevarot.

29

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi saistībā ar pašas noteikto tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesai ir iespējams atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2025. gada 8. maijs, Stadt Wuppertal, C‑130/24, EU:C:2025:340, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietas strīds neattiecas uz prasību par aplūkoto komercdarbības telpu aizzīmogošanu, kas veido administratīvu piespiedu pasākumu. Attiecīgi trešais prejudiciālais jautājums jāatzīst par acīmredzami nepieņemamu, jo tas nav saistīts ar pamatlietas priekšmetu.

31

Turklāt, kā ģenerāladvokāts norāda secinājumu 37. punktā, no šī lūguma izriet, ka, uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotie naudas sodi atbilst Savienības tiesībām, un šis jautājums acīmredzami ir saistīts ar Savienības tiesību normu interpretāciju. Tādēļ, to pārformulējot, pirmais jautājums jāuzskata par pieņemamu.

32

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 325. pants, PVN direktīvas 273. pants un Hartas 50. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka nodokļu maksātājam jāpiemēro naudas sods, jo tas nav izsniedzis kases čekus par veiktajiem darījumiem, ja par šo pārkāpumu jau noteikts administratīvais piespiedu pasākums, aizzīmogojot komercdarbības telpas, kurā minētais pārkāpums noticis, un nosakot aizliegumu tām piekļūt.

33

Saistībā ar piespiedu pasākumu un sodu krimināltiesiskā rakstura vērtējumu atbilstoši Hartas 50. pantam jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nozīme ir trim kritērijiem. Pirmais kritērijs ir pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās, otrais attiecas uz pašu pārkāpuma veidu, un trešais ir saistīts ar soda, ko attiecīgajai personai varētu piespriest, smaguma pakāpi (spriedums, 2023. gada 4. maijs, MV – 98, C‑97/21, EU:C:2023:371, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tomēr Hartas 50. pantu piemēro ne tikai tiem piespiedu pasākumiem un sodiem, kas valsts tiesībās kvalificēti kā “krimināltiesiski”, bet arī – neatkarīgi no šādas kvalifikācijas iekšējās tiesībās – uz piespiedu pasākumiem un sodiem, par kuriem var uzskatīt, ka tiem ir krimināltiesisks raksturs, pamatojoties uz diviem citiem kritērijiem, kas minēti šī sprieduma 33. punktā. Šāds raksturs faktiski var izrietēt no paša aplūkotā pārkāpuma rakstura un sodu, ko par to var uzlikt, smaguma pakāpes (spriedums, 2023. gada 4. maijs, MV – 98, C‑97/21, EU:C:2023:371, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šajā lietā vispirms jāatgādina, ka aizzīmogošana uz laiku, kas var ilgt līdz 30 dienām, it īpaši individuālam komersantam, kuram ir tikai viena komercdarbības telpa, var tikt kvalificēta kā barga, it īpaši tāpēc, ka tā šim komersantam neļauj veikt darbību, tādējādi liedzot gūt ienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, MV – 98, C‑97/21, EU:C:2023:371, 47. punkts).

36

Runājot par naudas sodu, pirmkārt, tas, ka tā apmērs par pirmo noziedzīgo nodarījumu nevar būt mazāks par 500 BGN (aptuveni 250 EUR) un var sasniegt 2000 BGN (apmēram1000 EUR), un, otrkārt, apstāklis, ka saikne starp PVN, kas nav samaksāts, jo nav izdoti kases čeki ne par vienu no darījumiem, kas atbilst pamatlietā aplūkotajiem pārkāpumiem, proti, apmērā, kas mazāks par 268,02 BGN (apmēram 134 EUR), un piemēroto sodu, kas saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm esot 42500 BGN (apmēram 21250 EUR) un šķiet īpaši liels, liecina par minētā soda bargo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, MV – 98, C‑97/21, EU:C:2023:371, 48. punkts).

37

Šajā kontekstā, ja pamatlietā aplūkotie naudas sodi kvalificējami par krimināltiesiska rakstura sodiem, jāuzskata, ka to kumulēšana rada Hartas 50. pantā garantēto pamattiesību ierobežojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, MV – 98, C‑97/21, EU:C:2023:371, 49. punkts).

38

Tiesa ir nospriedusi, ka PVN direktīvas 273. pants un Hartas 50. pants jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nodokļu maksātājam par vienu un to pašu nodokļu saistību neievērošanu, un noslēdzoties atsevišķām un autonomām procedūrām, var tikt piemērots pasākums naudas soda veidā un pasākums, ar kuru aizzīmogotas tirdzniecības telpas, jo minētos pasākumus var apstrīdēt dažādās tiesās, ciktāl ar minēto tiesisko regulējumu nav nodrošināta tādu procedūru koordinēšana, kas līdz absolūti nepieciešamajam ļautu samazināt papildu slogu, ko rada minēto sodu un pasākumu kumulēšana, un ar to nav iespējams nodrošināt, ka visu noteikto sankciju kopums ir atbilstīgs konkrētā pārkāpuma smagumam (spriedums, 2023. gada 4. maijs, MV – 98, C‑97/21, EU:C:2023:371, 63. punkts).

39

Iesniedzējtiesa norāda, ka 2023. gada 4. maija spriedumā MV – 98 (C‑97/21, EU:C:2023:371) piemēroto risinājumu, iespējams, nevar pārnest uz pamatlietas apstākļiem, jo šajā gadījumā ar vienu administratīvo piespiedu pasākumu noteikts sods par 85 atsevišķiem pārkāpumiem. Ņemot vērā sodītās rīcības atkārtoto, pat “sistemātisko” raksturu, šī pasākuma nolūks esot vienīgi ierobežot negatīvās sekas Savienības finanšu interesēm, tā preventīvajai ietekmei pārsniedzot tā represīvo raksturu.

40

Tomēr jākonstatē, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 63. punktā, ka šādam iesniedzējtiesas vērtējumam nevar piekrist, jo pamatlietā aplūkotā komercdarbības telpu aizzīmogošanas pasākuma preventīvais aspekts nav noteikts tādā veidā, lai tas dominētu pār šī pasākuma represīvo aspektu.

41

Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatlietā aplūkotajai situācijai piemērojams princips, saskaņā ar kuru tikai tas, ka sodam, kuram ir represīvs mērķis, ir arī preventīvs mērķis, to neliedz kvalificēt par krimināltiesisku sodu Hartas 50. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 31. punkts).

42

Ņemot vērā šī sprieduma 40. punkta konstatēto, no tā izriet, ka pamatlietā aplūkotais piespiedu pasākums nezaudē kriminālsoda kvalifikāciju šīs tiesību normas izpratnē tikai tādēļ, ka tam ir arī preventīvs mērķis.

43

Katrā ziņā, kā atgādināts šī sprieduma 34. punktā, komercdarbības telpu aizzīmogošanas pasākuma bardzība attaisno tā krimināltiesisko kvalifikāciju un izraisa Hartas 50. panta piemērojamību. Šo bardzību nemazina fakts, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 61. un 64. punktā, ka lielais šajā lietā pieļauto pārkāpumu skaits varēja pat izraisīt ievērojami garāka aizzīmogošanas laikposma piemērošanu pamatlietā aplūkotajai komercdarbības telpai.

44

Tādēļ jākonstatē, ka administratīvais pasākums, kas paredz aizzīmogot komercdarbības telpu un aizliegt piekļuvi tai uz 14 dienām, saglabā represīvo raksturu neatkarīgi no tā, vai tas noteikts, reaģējot uz vienu konkrētu PVN likuma pārkāpumu, vai ja noteiktā laikposmā ir izdarīti 85 minētā likuma pārkāpumi, ņemti vērā kopumā.

45

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka LESD 325. pants, PVN direktīvas 273. pants un Hartas 50. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka nodokļu maksātājam jāpiemēro naudas sods, jo tas nav izsniedzis kases čekus par veiktajiem darījumiem, ja par šo pārkāpumu jau noteikts administratīvais piespiedu pasākums, aizzīmogojot komercdarbības telpas, kurā minētais pārkāpums noticis, un nosakot aizliegumu tām piekļūt.

46

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai PVN direktīvas 273. pants un Hartas 49. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā kā administratīvs sods paredzēts liela apmēra naudas sods, ja tiesai, kurā celta prasība, apstrīdot šo pasākumu, nav procesuālas iespējas noteikt mazāku apmēru par šajā tiesiskajā regulējumā paredzēto vai cita veida – vieglāku – sodu.

47

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 49. panta 3. punktu sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu. Tāpat Tiesa nospriedusi – ja piemērojamo sankciju jomā nav Savienības leģislatīvo pasākumu, dalībvalstu kompetencē ir noteikt šo sankciju veidu un apmēru, ievērojot tostarp samērīguma principu (spriedums, 2023. gada 19. oktobris, G. ST. T. (Soda samērīgums pārkāpuma gadījumā),C‑655/21, EU:C:2023:791, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Atbilstoši Tiesas judikatūrai saskaņā ar pēdējo minēto principu valsts tiesību aktos atļautie represīvie pasākumi nedrīkst pārsniegt šajos tiesību aktos leģitīmi paredzēto mērķu sasniegšanai nepieciešamo. Sankciju bardzībai jāatbilst to pārkāpumu smagumam, kuri ar tām tiek sodīti, it īpaši – nodrošinot patiesi atturošu ietekmi, vienlaikus nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai (spriedums, 2023. gada 19. oktobris, G. ST. T. (Soda samērīgums pārkāpuma gadījumā),C‑655/21, EU:C:2023:791, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Turklāt samērīguma princips paredz, ka, nosakot sankciju, kā arī naudas soda apmēru, jāņem vērā katras lietas individuālie apstākļi (spriedums, 2023. gada 19. oktobris, G. ST. T. (Soda samērīgums pārkāpuma gadījumā),C‑655/21, EU:C:2023:791, 67. punkts).

50

Lai izvērtētu sodu samērīgumu, jāņem vērā arī tas, ka valsts tiesai ir iespēja grozīt kvalifikāciju, kas ietverta apsūdzības rakstā, tādējādi var tikt piemērots mazāk bargs sods un sodu var pielāgot atbilstoši konstatētā pārkāpuma smagumam (spriedums, 2023. gada 19. oktobris, G. ST. T. (Soda samērīgums pārkāpuma gadījumā),C‑655/21, EU:C:2023:791, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Neskarot iesniedzējtiesas veicamo pārbaudi, šķiet, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā nav paredzēta iespēja grozīt attiecīgā pārkāpuma kvalifikāciju.

52

Turklāt, ņemot vērā to, ka atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam naudas soda apmērs par pirmo pārkāpumu nevar būt mazāks par 500 BGN (apmēram 250 EUR) un ka šī summa gandrīz 200 reizes pārsniedz nesamaksātā PVN summu par katru šajā gadījumā veikto pārkāpumu, kas ir 2,70 BGN (apmēram 1,35 EUR), šķiet ļoti grūti noteikt tādu sodu, kura bardzība nepārsniegtu konstatētā pārkāpuma smagumu.

53

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 273. pants un Hartas 49. panta 3. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā kā administratīvs sods paredzēts liela apmēra naudas sods, ja tiesai, kurā celta prasība, apstrīdot šo pasākumu, nav procesuālas iespējas noteikt mazāku apmēru par šajā tiesiskajā regulējumā paredzēto vai cita veida – vieglāku – sodu.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: