–

FG vārdā – J. M. Erausquin Vázquez un M. Ortiz Pérez, abogados,

–

Caja Rural de Navarra SCC vārdā – A. Enériz Arraiza, abogado,

–

Spānijas valdības vārdā – M. J. Ruiz Sánchez, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz, P. Kienapfel un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, 3.–5. pantu Padomes Direktīvā 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.), kā arī, otrkārt, 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 60, 34. lpp.).

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp FG un Caja Rural de Navarra SCC par līguma noteikuma, kurā paredzēta komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu, iespējamo negodīgumu.

3

Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā noteikts:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

4

Šīs direktīvas 4. pantā paredzēts:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

5

Minētās direktīvas 5. pants formulēts šādi:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Šos noteikumus par interpretāciju nepiemēro 7. panta 2. punktā noteikto procedūru kontekstā.”

6

Šīs direktīvas 7. panta 1. punkts izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

7

Direktīvas 2014/17 7. panta “Pienākums ievērot profesionālo ētiku, sniedzot kredītu patērētājiem” 1. punktā paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka, ka, izstrādājot kredītproduktus, piešķirot kredītu, sniedzot kredītstarpniecības pakalpojumus vai sniedzot kredītu konsultāciju pakalpojumus un – attiecīgā gadījumā – papildpakalpojumus patērētājiem, vai īstenojot kredītlīgumu, kreditors, kredīta starpnieks vai ieceltais pārstāvis rīkojas godīgi, taisnīgi, pārredzami un profesionāli, ņemot vērā patērētāju tiesības un intereses. [..]”

8

Šīs direktīvas 43. panta 1. punktā noteikts:

“Šo direktīvu nepiemēro kredītlīgumiem, kuri jau pastāv pirms 2016. gada 21. marta.”

9

2019. gada 15. martaLey 5/2019, reguladora de los contratos de crédito inmobiliario (Likums 5/2019 par nekustamā īpašuma kredītlīgumiem; 2019. gada 16. martaBOE Nr. 65) 14. pantā paredzēts:

“3.   Maksu var iekasēt tikai par pakalpojumiem, kas saistīti ar aizdevumiem, kurus aizņēmējs vai iespējamais aizņēmējs ir saistoši pieprasījis vai nepārprotami akceptējis, un ar nosacījumu, ka tie atbilst faktiski sniegtajiem pakalpojumiem vai izdevumiem, kurus var pamatot.

4.   Ja ir tikusi pielīgta komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu, tā ir maksājama tikai vienreiz un ietver visus izdevumus, kas saistīti ar aizdevuma izvērtēšanu, apstrādi vai piešķiršanu, vai citus līdzīgus izdevumus, kuri raksturīgi ar aizdevuma piešķiršanu saistītajai aizdevēja darbībai. Aizdevumiem ārvalstu valūtā to piešķiršanas maksā ir ietverta arī jebkāda komisijas maksa par sākotnējās aizdevuma izmaksas summas valūtas maiņu.”

10

1994. gada 5. maijaOrden del Ministerio de la Presidencia sobre transparencia de las condiciones financieras de los préstamos hipotecarios (Premjerministra kancelejas rīkojums par hipotekāro aizdevumu finanšu nosacījumu pārredzamību; 1994. gada 11. maijaBOE Nr. 112, 14444. lpp.) II pielikuma 4.a punkts “Komisijas maksas” formulēts šādi:

“1. Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu – visi izdevumi saistībā ar hipotekārā aizdevuma izvērtēšanu, piešķiršanu vai apstrādi vai citi līdzīgi izdevumi, kas raksturīgi ar aizdevuma piešķiršanu saistītajai aizdevumu piešķirošā subjekta darbībai, ir obligāti iekļaujami vienotā komisijas maksā, kura tiek saukta par aizdevuma piešķiršanas komisijas maksu un ir maksājama tikai vienreiz. Tās apmērs, kā arī samaksas veids un datums ir precizēti šajā noteikumā.

[..]”

11

2010. gada 22. janvārī FG noslēdza ar hipotēku nodrošinātu kredītlīgumu ar Caja Rural de Navarra.

12

Saskaņā ar šī līguma 4. pantu aizņēmējam, parakstot līgumu, bija jāsamaksā komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu 0,35 % apmērā no kopējās aizdevuma summas, proti, 588,70 EUR.

13

2022. gada 6. aprīlī FG cēla prasību pret Caja Rural de Navarra iesniedzējtiesā – Juzgado de Primera Instancia no 8 de Donostia – San Sebastián (Sansevastjanas pirmās instances tiesa Nr. 8, Spānija), citstarp lūdzot atzīt par negodīgu noteikumu, kurā paredzēta komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu.

14

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šī tiesa ir norādījusi, ka 2020. gada 16. jūlija spriedumā Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria (C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578) Tiesa it īpaši ir interpretējusi Direktīvu 93/13 saistībā ar tāda noteikuma negodīguma un pārredzamības prasības pārbaudi, kas ietverts atbilstoši Spānijas tiesībām noslēgtā aizdevuma līgumā un saskaņā ar kuru aizņēmējam jāmaksā komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu. Iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka pēc šī sprieduma pasludināšanas valsts tiesas šajā jomā ir pieņēmušas pretrunīgus nolēmumus, tādēļ Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) iesniedza jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šo noteikumu, par ko tika taisīts 2023. gada 16. marta spriedums Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu) (C‑565/21, EU:C:2023:212).

15

Iesniedzējtiesa šaubās par Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūras saderību ar pēdējo minēto spriedumu.

16

Šajā ziņā iesniedzējtiesa atsaucas uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2023. gada 29. maija spriedumu 816/2023 (ES:TS:2023:2131), kurā minētā tiesa atzina, ka noteikums, kas paredz komisijas maksu par aizdevuma piešķiršanu, ar kuru tiek segtas hipotekārā aizdevuma vai kredīta izvērtēšanas, piešķiršanas vai apstrādes izmaksas, pats par sevi nav negodīgs. Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) šāda noteikuma negodīguma pārbaudi esot attiecinājusi vien uz diviem aspektiem, proti, pirmkārt, to, ka pakalpojumi, par kuriem tiek maksāta šī komisijas maksa, nav iekļauti citās izmaksās, kuras patērētājs jau ir sedzis, un, otrkārt, to, ka minētās komisijas maksas apmērs nav nesamērīgs salīdzinājumā ar komisijas maksu par aizdevuma piešķiršanu vidējām izmaksām Spānijā, ar kurām saistītā statistika pieejama internetā.

17

Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia no 8 de Donostia – San Sebastián (Sansevastjanas pirmās instances tiesa Nr. 8) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos atbildētāja pamatlietā, Spānijas Karaliste un Eiropas Komisija ir paudušas šaubas par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vai vismaz par dažu uzdoto jautājumu pieņemamību.

19

Atbildētāja pamatlietā vispirms ir izvirzījusi iebildi par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, apgalvojot, ka tas neatbilst Tiesas Reglamenta 94. pantā paredzētajām prasībām, jo iesniedzējtiesa nav pietiekami izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tai ir šaubas par Savienības tiesību interpretāciju. Tā piebilst, ka prejudiciālo jautājumu pamatā esošo problemātiku Tiesa jau ir aplūkojusi 2023. gada 16. marta spriedumā Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu) (C‑565/21, EU:C:2023:212), tāpēc atbilde uz šiem jautājumiem vairs neesot nepieciešama.

20

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi valsts tiesai, kas izskata lietu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās nolēmuma pieņemšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2024. gada 19. septembris, Booking.com un Booking.com (Deutschland), C‑264/23, EU:C:2024:764, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

21

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2024. gada 19. septembris, Booking.com un Booking.com (Deutschland), C‑264/23, EU:C:2024:764, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

22

Šajā lietā uzdotie jautājumi būtībā ir par Direktīvas 93/13 3.–7. panta un Direktīvas 2014/17 7. panta interpretāciju. Tāpat no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kopumā izriet, ka iesniedzējtiesa ir pietiekami precīzi norādījusi pamatlietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, kuros iekļaujas šis lūgums, lai ieinteresētās personas varētu iesniegt apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam un Tiesa varētu sniegt noderīgu atbildi uz šo lūgumu. It īpaši iesniedzējtiesa ir skaidri norādījusi attiecīgo valsts judikatūru un savas šaubas par Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2023. gada 29. maija sprieduma 816/2023 (ES:TS:2023:2131) saderību ar Direktīvu 93/13, kā Tiesa to interpretējusi 2023. gada 16. marta spriedumā Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu) (C‑565/21, EU:C:2023:212). Šie jautājumi izriet arī no iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējuma un citstarp attiecas uz noteikuma, kurā paredzēta komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu, pārredzamības vai negodīguma izvērtēšanas kritērijiem. Saistībā ar šiem jautājumiem ir jāsniedz papildu precizējumi par 2023. gada 16. marta spriedumu Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu) (C‑565/21, EU:C:2023:212).

23

No tā izriet, ka atbildētājas pamatlietā izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

24

Turpinājumā atbildētāja pamatlietā apgalvo, ka otrais jautājums ir hipotētisks, jo pamatlietā nav notikušas nekādas debates par to, kādai publicitātei ir jābūt noteikumam, kurā paredzēta komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu.

25

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem redzams, ka šis jautājums – ko uzdevusi iesniedzējtiesa, kurai saskaņā ar šī sprieduma 20. punktā atgādināto judikatūru jāizvērtē lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieciešamība, kā arī uzdoto jautājumu nozīmīgums – vispārīgāk attiecas uz informāciju, kas bankai jāsniedz patērētājam atbilstoši Direktīvas 93/13 5. pantā paredzētajai pārredzamības prasībai. Šīs tiesību normas interpretācija tādējādi ir būtiska pamatlietas izspriešanai.

26

Tādēļ otrais jautājums ir pieņemams.

27

Gan atbildētāja pamatlietā, gan Spānijas Karaliste un Komisija visbeidzot apgalvo, ka trešais un devītais jautājums nav pieņemami, jo Direktīva 2014/17, uz ko tie attiecas, rationae temporis nav piemērojama pamatlietā.

28

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvai 2014/17 ir pretrunā tas, ka aizņēmējs pats sedz kredītspējas izvērtēšanas izmaksas, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šāds secinājums ir piemērojams arī kredītlīgumiem, kas noslēgti pirms šīs direktīvas transponēšanas Spānijas tiesībās.

29

Jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/17 43. panta 1. punktu tā nav piemērojama kredītlīgumiem, kuri pastāvēja jau pirms 2016. gada 21. marta. Tomēr pamatlietā aplūkotais kredītlīgums tika noslēgts 2010. gada 22. janvārī.

30

Tādēļ jākonstatē, ka Direktīva 2014/17, kuras interpretācija ir lūgta, ratione temporis nav piemērojama pamatlietas apstākļiem.

31

Šādos apstākļos ir acīmredzams, ka trešajā un devītajā prejudiciālajā jautājumā lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu. Tātad saskaņā ar šī sprieduma 20. un 21. punktā minēto judikatūru trešais un devītais jautājums jāatzīst par nepieņemamiem.

32

Ar pirmo, otro, ceturto un piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 5. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts judikatūra, atbilstoši kurai – ievērojot valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka komisijas maksa par hipotekārā aizdevuma piešķiršanu ir atlīdzība par pakalpojumiem, kuri saistīti ar hipotekārā aizdevuma vai kredīta izvērtēšanu, piešķiršanu vai apstrādi, vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem – tiek uzskatīts, ka noteikums, kurā patērētājam piemērota šāda komisijas maksa, atbilst no 5. panta izrietošajai pārredzamības prasībai, lai gan šajā noteikumā nav konkretizēti visi pakalpojumi, kas sniegti par šo komisijas maksu, kā arī nav norādīts šo pakalpojumu sniegšanai nepieciešamais laiks, un komersants, paziņojot piedāvāto procentu likmi, nav informējis patērētāju par minētās maksas esamību, nav norādījis stundas likmi un nav izsniedzis tam detalizētus rēķinus, kuros atspoguļots šo pakalpojumu sadalījums, kā arī ar tiem saistītie nodokļi.

33

Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvas 93/13 5. pantā ietvertā pārredzamības prasība nevar aprobežoties tikai ar līguma noteikumu saprotamību no formālā un gramatiskā viedokļa, bet gan – gluži pretēji – ar šo direktīvu ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā ir ideja, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu atrodas nelabvēlīgākā situācijā, it īpaši attiecībā uz informētības līmeni, un tāpēc prasība par līguma noteikumu formulēšanu vienkāršā un skaidri saprotamā valodā un līdz ar to minētajā direktīvā paredzētā prasība par pārredzamību ir jāsaprot plaši (spriedums, 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tātad minētā prasība jāsaprot tādējādi, ka ar to tiek prasīts ne tikai tas, lai attiecīgais noteikums patērētājam būtu saprotams no gramatiskā viedokļa, bet arī ka līgumā pārredzami ir izklāstīts, kā konkrēti darbojas attiecīgajā noteikumā minētais mehānisms, kā arī mijiedarbība starp šo mehānismu un pārējos noteikumos paredzēto mehānismu tādējādi, lai patērētājam tiktu dota iespēja, pamatojoties uz konkrētiem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt viņam no tā izrietošās ekonomiskās sekas (spriedums, 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

No šīs judikatūras neizriet, ka aizdevējam ir pienākums attiecīgajā līgumā konkretizēt visu to pakalpojumu raksturu, kas tiek sniegti kā pretizpildījums par maksām, kuras paredzētas vienā vai vairākos līguma noteikumos. Tomēr – ņemot vērā aizsardzību, ko ar Direktīvu 93/13 paredzēts piešķirt patērētājam tādēļ, ka salīdzinājumā ar komersantu viņš ir nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju panākt sev izdevīgākus nosacījumus, gan attiecībā uz informētības līmeni – ir svarīgi, lai faktiski sniegto pakalpojumu raksturs varētu tikt saprātīgi saprasts vai izsecināts no līguma kopumā. Turklāt patērētājam ir jāspēj pārbaudīt, ka maksas vai pakalpojumi, kuri ar šīm maksām tiek atlīdzināti, nepārklājas (spriedumi, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 43. punkts, kā arī 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 32. punkts).

36

Šajā ziņā 2020. gada 16. jūlija sprieduma Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria (C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578) 70. punktā Tiesa ir precizējusi, ka valsts tiesai jāpārbauda, vai finanšu iestāde ir paziņojusi patērētājam pietiekamu informāciju, lai viņš varētu uzzināt, kāds ir saturs noteikumam, ar kuru viņam uzlikts pienākums maksāt komisijas maksu par aizdevuma piešķiršanu, kā šis noteikums darbojas un kāda ir tā loma aizdevuma līgumā. Šādā veidā patērētājam būs iespējams iepazīties ar apsvērumiem, kuri pamato atlīdzību šīs komisijas maksas apmērā, un tādējādi viņš varēs novērtēt savu saistību apjomu un it īpaši minētā līguma kopējās izmaksas (spriedums, 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tāda noteikuma kā pamatlietā aplūkotais skaidrība un saprotamība tiesai, kurai ir jurisdikcija, jāizvērtē, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus, it īpaši aplūkojamā noteikuma formulējumu, informāciju, ko finanšu iestāde ir sniegusi aizņēmējam, tostarp informāciju, kura tai ir jāsniedz saskaņā ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, kā arī reklāmu, ko šī iestāde veic attiecībā uz parakstītā līguma veidu, ņemot vērā uzmanības līmeni, kādu var sagaidīt no samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja (spriedums, 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 40. punkts).

38

Attiecībā uz brīdi, kurā sniedzama informācija patērētājam, Tiesa ir nospriedusi, ka informācijas sniegšana par līguma noteikumiem un šī līguma noslēgšanas sekām pirms līguma noslēgšanas patērētājam ir ļoti svarīga. Tieši uz šādas informācijas pamata viņš izlems, vai vēlas uzņemties komersanta iepriekš formulētās saistības (spriedumi, 2020. gada 9. jūlijs, Ibercaja Banco, C‑452/18, EU:C:2020:536, 47. punkts, un 2023. gada 12. janvāris, D. V. (Advokāta honorāri – Stundas likmes princips), C‑395/21, EU:C:2023:14, 39. punkts).

39

Tam, vai līguma noteikumi attiecas uz šī līguma galveno priekšmetu, šajā ziņā nav nozīmes. Proti, lai patērētājs atbilstoši šīs pārredzamības prasības mērķim varētu, zinot visus apstākļus, izlemt, vai vēlas uzņemties komersanta iepriekš formulētās saistības, viņam pirms šāda lēmuma pieņemšanas noteikti jābūt iespējai iepazīties ar visu minēto līgumu, jo visi tā noteikumi tostarp noteiks patērētājam ar šo līgumu uzliktās tiesības un pienākumus (spriedums, 2023. gada 20. aprīlis, Occidental – Companhia Portuguesa de Seguros de Vida, C‑263/22, EU:C:2023:311, 30. punkts).

40

Saistībā ar līgumu par tādu juridisko pakalpojumu sniegšanu, par kuriem maksājama stundas likme, Tiesa ir precizējusi, ka, lai gan no komersanta nevar prasīt, lai tas informētu patērētāju par galīgajām viņa saistību finanšu sekām, kuras ir atkarīgas no turpmākiem neparedzamiem un no šī komersanta gribas neatkarīgiem notikumiem, tomēr informācijai, kas viņam ir jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, ir jāļauj patērētājam pieņemt lēmumu piesardzīgi un pilnībā apzinoties, pirmkārt, iespēju, ka šādi notikumi varētu rasties, un, otrkārt, sekas, kādas tie var radīt saistībā ar attiecīgo juridisko pakalpojumu sniegšanas ilgumu (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, D. V. (Advokāta honorāri – Stundas likmes princips), C‑395/21, EU:C:2023:14, 43. punkts).

41

Šajā lietā jānorāda, ka noteikums, ar ko aizņēmējam piemērota 588,70 EUR komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu, kura atbilst 0,35 % no piešķirtā aizdevuma summas, proti, 168200 EUR, kas atmaksājama 30 gadu laikā, valsts tiesiskajā regulējumā ir definēts kā atlīdzība par pakalpojumiem, kas saistīti ar hipotekārā aizdevuma vai kredīta izvērtēšanu, piešķiršanu vai apstrādi, vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem. Pārredzamības prasība, kas galvenokārt vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka patērētājs var novērtēt tāda noteikuma kā pamatlietā aplūkotais finanšu sekas, nenozīmē, ka bankai ir pienākums konkretizēt visus pakalpojumus, par kuriem tiek maksāta šī aizdevuma piešķiršanas maksa, vai norādīt katra no šiem pakalpojumiem sniegšanai veltīto stundu skaitu, jo šie faktori neietekmē kopējo atlīdzības summu, kas maksājama saistībā ar šo komisijas maksu, un patērētāja spēju izprast šīs atlīdzības pamatojumu.

42

Tāpat no Direktīvas 93/13 neizriet, ka bankai būtu pienākums izsniegt patērētājam rēķinus, kuros konkretizēts katra sniegtā pakalpojuma saturs, kā arī norādīta stundas likme par šo pakalpojumu sniegšanu. Šāds pienākums ne vien nav paredzēts šī sprieduma 35. un 36. punktā atgādinātajā judikatūrā, bet tas pēc definīcijas arī nevar veicināt pirms līguma noslēgšanas pastāvošo patērētāja izpratni. Proti, komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu tiek samaksāta vienā maksājumā – aizdevuma piešķiršanas brīdī, un rēķini tiek izrakstīti pēc šī līguma parakstīšanas.

43

Jāatgādina – tas, vai tāds līguma noteikums kā pamatlietā aplūkotais ir “vienkāršā, skaidri saprotamā valodā” Direktīvas 93/13 5. panta izpratnē, valsts tiesai ir jāizvērtē, ņemot vērā visus attiecīgos faktus un ar līguma noslēgšanu saistītos apstākļus. Veicot šo novērtējumu, it īpaši jāņem vērā informācija, ko iestāde ir sniegusi aizņēmējam dažādos posmos pirms aizdevuma līguma parakstīšanas, it īpaši, paziņojot piedāvāto procentu likmi, tostarp informāciju, kas tai ir jāsniedz saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu. Šāda individuāla pārbaude ir vēl jo svarīgāka tāpēc, ka Direktīvas 93/13 5. pantā prasītais līguma noteikuma pārredzamais raksturs ir viens no elementiem, kurš jāņem vērā, novērtējot šī noteikuma negodīgumu, kas valsts tiesai ir jāveic saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 49. punkts). Tādējādi principā konkrēta līguma noteikuma negodīgumu nevar prezumēt, jo šāda kvalifikācija ir atkarīga no katra līguma noslēgšanas īpašajiem apstākļiem, tostarp no konkrētās informācijas, ko komersants sniedzis patērētājam, kā arī no sniegto pakalpojumu reālā rakstura.

44

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo, otro, ceturto un piekto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 5. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda valsts judikatūra, atbilstoši kurai – ievērojot valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka komisijas maksa par hipotekārā aizdevuma piešķiršanu ir atlīdzība par pakalpojumiem, kuri saistīti ar hipotekārā aizdevuma vai kredīta izvērtēšanu, piešķiršanu vai apstrādi, vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem – tiek uzskatīts, ka noteikums, kurā patērētājam piemērota šāda komisijas maksa, atbilst no 5. panta izrietošajai pārredzamības prasībai, lai gan šajā noteikumā, informējot par piedāvāto procentu likmi, nav konkretizēti visi pakalpojumi, kas sniegti par šo komisijas maksu, nav norādīta stundas likme un banka nav izsniegusi patērētājam detalizētus rēķinus, kuros atspoguļots šo pakalpojumu sadalījums, kā arī ar tiem saistītie nodokļi, ja vien patērētājam bija iespēja izvērtēt ekonomiskās sekas, kas viņam no tā izriet, izprast to pakalpojumu raksturu, kas sniegti par minētajā noteikumā paredzēto maksu, un pārliecināties, ka dažādās līgumā paredzētās maksas vai pakalpojumi, par kuriem tiek maksātas šīs maksas, nepārklājas.

45

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 3.–5. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz komisijas maksu par aizdevuma piešķiršanu izteikt procentos no piešķirtā aizdevuma kopējās summas.

46

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu līguma noteikumu, par kuru nav bijusi atsevišķa apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

47

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai izvērtējums, vai pastāv šāda ievērojama nelīdzsvarotība, neaprobežojas ar kvantitatīvu ekonomisku vērtējumu, kas balstās uz salīdzinājumu starp, no vienas puses, darījuma priekšmeta kopējo summu un, no otras puses, maksām, kuras no patērētāja ir iekasējamas uz šī līguma noteikuma pamata. Ievērojama nelīdzsvarotība var izrietēt jau vien no pietiekami būtiskas tās tiesiskās situācijas ietekmēšanas, kurā patērētājs kā attiecīgā līguma puse ir nostādīts saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām, neatkarīgi no tā, vai šī ietekmēšana izpaužas kā to tiesību ierobežojums, kuras viņam saskaņā ar šīm tiesību normām izriet no attiecīgā līguma, vai kā šķērslis šo tiesību īstenošanai vai arī kā viņam uzlikts papildu pienākums, kurš valsts tiesību aktos nav paredzēts (spriedumi, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 51. punkts, kā arī 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 51. punkts).

48

No šīs judikatūras izriet – ja valsts tiesa konstatē, ka kvantitatīvs ekonomisks vērtējums neliecina par ievērojamu nelīdzsvarotību, tā nevar savā vērtējumā ietvert tikai šo aspektu. Šādā gadījumā tai ir jāpārbauda, vai šāda nelīdzsvarotība izriet no cita elementa, piemēram, no valsts tiesībām izrietošu tiesību ierobežojuma vai papildu pienākuma, kas šajās tiesībās nav paredzēts (spriedums, 2023. gada 23. novembris, Provident Polska, C‑321/22, EU:C:2023:911, 46. punkts).

49

Savukārt, ja kvantitatīvs ekonomisks vērtējums liecina par ievērojamu nelīdzsvarotību, to var konstatēt, nepārbaudot citus elementus. Kredītlīguma gadījumā šādu konstatējumu var izdarīt it īpaši tad, ja pakalpojumi, kas sniegti, saņemot atlīdzību par izmaksām, kuras nav saistītas ar procentiem, nav saprātīgi saistāmi ar sniegumu, kurš veikts šī līguma noslēgšanas vai pārvaldības ietvaros, vai ja summas, kas patērētājam jāsedz par aizdevuma piešķiršanu un pārvaldību, ir acīmredzami nesamērīgas ar aizdoto summu. Papildus minētajam valsts tiesai šajā ziņā ir jāņem vērā citu līguma noteikumu iedarbība, lai noteiktu, vai minētie noteikumi rada ievērojamu nelīdzsvarotību par sliktu aizņēmējam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Profi Credit Polska, C‑84/19, C‑222/19 un C‑252/19, EU:C:2020:631, 95. punkts).

50

Valsts tiesai vispirms jāpārbauda, vai attiecīgo līguma noteikumu par kredīta izmaksām, kas nav saistītas ar procentiem, iespējamā negodīguma pārbaude nav izslēgta saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 23. novembris, Provident Polska, C‑321/22, EU:C:2023:911, 49. punkts).

51

Proti, saskaņā ar šo tiesību normu un neskarot Direktīvas 93/13 8. pantu, līguma noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta noteikšanu, ne arī uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (spriedums, 2023. gada 23. novembris, Provident Polska, C‑321/22, EU:C:2023:911, 50. punkts).

52

Šajā ziņā jāatgādina, ka komisijas maksu – ar ko tiek segta atlīdzība par pakalpojumiem, kas saistīti ar aizdevuma vai kredīta izvērtēšanu, piešķiršanu vai apstrādi, vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem, kuri raksturīgi aizdevēja darbībai, kas saistīta ar aizdevuma vai kredīta piešķiršanu – nevar uzskatīt par tādu, kas ietilpst pamatsaistībās, kuras izriet no kredītlīguma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 22. un 23. punkts).

53

Turpretim noteikumi par patērētāja pretizpildījumu aizdevējam vai noteikumi, kuri ietekmē cenu, kas aizņēmējam faktiski jāmaksā aizdevējam, principā ietilpst otrajā līguma noteikumu kategorijā, kas minēta Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā un šī sprieduma 50. punktā, ciktāl tas skar jautājumu par to, vai šī pretizpildījuma apmērs vai cena, kā tā ir noteikta līgumā, ir atbilstoša aizdevēja pretizpildījuma veidā sniegtajam pakalpojumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Šajā lietā pamatlietas pušu noslēgtajā līgumā ir ietverts noteikums, kurā aizņēmējam piemērota komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu 0,35 % apmērā no piešķirtā aizdevuma kopējās summas, proti, 588,70 EUR. Tas vien, ka šādas komisijas maksas izmaksas ir izteiktas procentos no minētās summas, šī sprieduma 46.–49. punktā atgādinātajos apstākļos pats par sevi vien nevar liecināt par ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma. Tādēļ, ciktāl šis noteikums atbilst pārredzamības prasībai, Direktīvas 93/13 3. pants jāinterpretē tādējādi, ka šis pants neliedz komisijas maksas par aizdevuma piešķiršanu apmēru izteikt procentos no aizdevuma kopējās summas.

55

Par to, vai šāds ar pamatlietā aplūkoto noteikumu aptverto pakalpojumu cenas izteikšanas veids atbilst Direktīvas 93/13 5. pantā ietvertajai pārredzamības prasībai, jāatgādina, ka, ievērojot uz pirmo, otro, ceturto un piekto jautājumu sniegto atbildi, tas, vai šāds noteikums ir “vienkāršā, skaidri saprotamā valodā” šīs tiesību normas izpratnē, iesniedzējtiesai jāizvērtē, ņemot vērā visus attiecīgos faktus un ar līguma noslēgšanu saistītos apstākļus. Šajā ziņā tas, ka summa – kas pieprasīta kā komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu un ir fiksēta atlīdzība par vairākiem pakalpojumiem – tiek izteikta kā procentuāls īpatsvars no piešķirtā aizdevuma summas, principā nav pretrunā Direktīvas 93/13 5. pantā paredzētajai pārredzamības prasībai. Tomēr iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus ar līguma noslēgšanu saistītos apstākļus, jāpārliecinās, ka samērā uzmanīgs un apdomīgs patērētājs varēs izvērtēt no šī noteikuma izrietošās finanšu sekas.

56

Tādēļ, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka attiecīgais noteikums nav formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, tā iespējamais negodīgais raksturs katrā ziņā būtu jāizvērtē, pat ja šis noteikums faktiski ir apstrīdēts, ņemot vērā cenas vai atlīdzības atbilstību pakalpojumiem, kas par to tiek sniegti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 26. februāris, Matei, C‑143/13, EU:C:2015:127, 72. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 23. novembris, Provident Polska, C‑321/22, EU:C:2023:911, 58. punkts).

57

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz sesto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3.–5. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka ar tādu līguma noteikumu – kas paredz komisijas maksu par aizdevuma piešķiršanu, kura valsts tiesiskajā regulējumā definēta kā atlīdzība par pakalpojumiem, kas saistīti ar hipotekārā aizdevuma vai kredīta izvērtēšanu, piešķiršanu vai apstrādi, vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem – aptverto pakalpojumu cena ir izteikta procentos no piešķirtā aizdevuma summas, ja vien patērētājam bija iespēja izvērtēt ekonomiskās sekas, kas viņam izriet no šī noteikuma, izprast to pakalpojumu raksturu, kas sniegti par minētajā noteikumā paredzēto maksu, un pārliecināties, ka dažādās līgumā paredzētās izmaksas nepārklājas. Šādā gadījumā šis noteikums nedrīkst radīt ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma un ir par sliktu patērētājam.

58

Ar septīto, astoto un desmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 3. pants un 4. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts judikatūra, atbilstoši kurai – ievērojot valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu ir atlīdzība par pakalpojumiem, kuri saistīti ar hipotekārā aizdevuma vai kredīta izvērtēšanu, piešķiršanu vai apstrādi, vai citiem līdzīgiem pakalpojumiem – tiek pārbaudīts tikai tas, vai noteikumā, kurā paredzēta šī komisijas maksa, ir skaidri norādīta šajā ziņā maksājamā summa un vai šī summa nepārsniedz maksimālo apmēru, kas atbilst no valsts statistikas datiem iegūtajām aizdevuma piešķiršanas komisijas maksu vidējām izmaksām, lai gan nav precizēti pakalpojumi, par kuriem tiek maksāts, un katra no šiem pakalpojumiem cena.

59

Jāatgādina, ka Tiesas kompetencē ir interpretēt gan Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā minēto jēdzienu “negodīgs noteikums”, gan arī kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro līguma noteikuma vērtējumā no šīs direktīvas normu viedokļa, taču par to, kā konkrētās lietas apstākļos, ņemot vērā šos kritērijus, ir kvalificējams attiecīgais līguma noteikums, ir jālemj valsts tiesai. No tā izriet, ka Tiesai savā atbildē iesniedzējtiesai ir tikai jāsniedz norādes, kas pēdējai minētajai ir jāņem vērā, lai vērtētu attiecīgā noteikuma negodīgumu (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 73. punkts, kā arī 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 49. punkts).

60

Saskaņā ar minēto tiesību normu līguma noteikumu, par kuru nav bijusi atsevišķa apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

61

Par to, vai ir ievērota godprātības prasība Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, jākonstatē, ka, ņemot vērā šīs direktīvas sešpadsmito apsvērumu, valsts tiesai šajā ziņā ir jāpārbauda, vai komersants, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis atsevišķi apspriests (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 74. punkts).

62

Savukārt izvērtējums, vai pastāv varbūtēja ievērojama nelīdzsvarotība, neaprobežojas ar kvantitatīvu ekonomisku vērtējumu, kas balstās uz salīdzinājumu starp, no vienas puses, darījuma priekšmeta kopējo summu un, no otras puses, maksām, kuras no patērētāja ir iekasējamas uz šī noteikuma pamata. Ievērojama nelīdzsvarotība var izrietēt jau no pietiekami būtiskas tās tiesiskās situācijas ietekmēšanas vien, kurā patērētājs kā attiecīgā līguma puse ir nostādīts saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām, neatkarīgi no tā, vai šī ietekmēšana izpaužas kā to tiesību ierobežojums, kuras viņam saskaņā ar šīm tiesību normām izriet no attiecīgā līguma, vai kā šķērslis šo tiesību īstenošanai vai arī kā viņam uzlikts papildu pienākums, kurš valsts tiesību normatīvajos aktos nav paredzēts (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 51. punkts).

63

Turklāt no Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkta izriet, ka līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā to preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

64

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka līguma noteikums, kas reglamentēts valsts tiesībās un ar ko paredzēta aizdevuma piešķiršanas komisijas maksa, kuras mērķis ir atlīdzināt par pakalpojumiem, kas saistīti ar hipotekārā aizdevuma vai kredīta pieteikuma izvērtēšanu, piešķiršanu un individuālu apstrādi, kura ir nepieciešama šāda aizdevuma vai kredīta saņemšanai, nešķiet – neskarot pārbaudi, kas jāveic kompetentajai tiesai, – esam tāds, kas var nelabvēlīgi ietekmēt valsts tiesībās paredzēto patērētāja tiesisko stāvokli, izņemot gadījumus, kad pamatoti var uzskatīt, ka pakalpojumi, kuri tiek sniegti kā pretizpildījums, neatbilst iepriekš aprakstītajām darbībām vai patērētāja maksājamā komisijas maksas summa ir nesamērīga ar aizņēmuma kopējo summu (spriedums, 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21, EU:C:2023:212, 59. punkts).

65

Lai gan kompetentā tiesa kā vienu no kritērijiem, lai izvērtētu varbūtējas ievērojamas nelīdzsvarotības esamību, saskaņā ar šī sprieduma 62. punktā atgādināto judikatūru var ņemt vērā valsts statistiku, kurā apkopotas komisijas maksu par aizdevuma piešķiršanu vidējās izmaksas noteiktā laikposmā, ar to vien nav pietiekami. Ja valsts tiesa salīdzinātu tikai tādas komisijas maksas par aizdevuma piešķiršanu summu, kas paredzēta noteikumā, kura iespējamo negodīgumu tā pārbauda, un minētās vidējās izmaksas, šāds salīdzinājums būtu jēgpilns vienīgi tad, ja būtu balstīts uz jaunākajiem datiem, kas noteikti aptver Direktīvas 93/13 piemērošanas laikposmu.

66

Tā kā no šī sprieduma 36. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka Direktīvas 93/13 5. pantā minētā pārredzamības prasība nenozīmē bankas pienākumu attiecīgajā kredītlīgumā konkretizēt to pakalpojumu raksturu, kas sniegti par noteikumā, ar ko piemērota komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu, paredzēto atlīdzību, nav atzīstams, ka šīs direktīvas 3. panta ievērošana paredz, ka šajā noteikumā jābūt precīzi norādītam to pakalpojumu saturam, uz kuriem attiecināma šī komisijas maksa, vai katra no šiem pakalpojumiem cena. Katrā ziņā kompetentajai tiesai jāpārliecinās, ka ir ievērota labticības prasība un minētais noteikums nerada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, it īpaši pārbaudot, vai atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam uz patērētāju pārnestās izmaksas atbilst bankas faktiski sniegtajiem pakalpojumiem, kas ir patērētāja segto izmaksu pamatā.

67

Šo iemeslu dēļ uz septīto, astoto un desmito jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. pants un 4. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāda valsts judikatūra, kurā atzīts, ka līguma noteikums, kas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam paredz, ka patērētājam jāmaksā komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu, kura ir atlīdzība par pakalpojumiem, kas saistīti ar hipotekārā aizdevuma vai kredīta pieteikuma izvērtēšanu, piešķiršanu un individuālu apstrādi, attiecīgā gadījumā var neradīt ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma un ir par sliktu patērētājam, un komersantam nav pienākuma nedz konkretizēt to pakalpojumu raksturu, par kuriem tiek maksāta šī komisijas maksa, nedz arī katra šī pakalpojuma izmaksas, ja vien kompetentā tiesa saskaņā ar Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem var efektīvi pārbaudīt varbūtējo šādas nelīdzsvarotības esamību, vajadzības gadījumā salīdzinot aizņēmējam piemērotās komisijas maksas par aizdevuma piešķiršanu apmēru ar komisijas maksu par aizdevuma piešķiršanu vidējām izmaksām, kas konstatētas pēdējā laikā.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: