–

Falconeri Srl vārdā – R. Cinti, avvocato,

–

Spānijas valdības vārdā – A. Pérez‑Zurita Gutiérrez, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia, M. Björkland un F. Moro, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.), 1. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar strīdu starp Hera Comm SpA, kas ir sabiedrība, kura piegādā elektroenerģiju, un Falconeri Srl, kas ir klienta sabiedrība, par Itālijas tiesiskajā regulējumā paredzētā elektroenerģijas papildu akcīzes nodokļa atmaksu.

3

Direktīva 2008/118 tika atcelta ar Padomes Direktīvu (ES) 2020/262 (2019. gada 19. decembris), ar ko nosaka akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu (OV 2020, L 58, 4. lpp.). Tomēr Direktīva 2008/118 pamatlietas faktiem ir piemērojama ratione temporis.

4

Direktīvas 2. apsvērumā bija noteikts:

“Nosacījumiem par akcīzes nodokļa uzlikšanu precēm, uz ko attiecas [Padomes] Direktīva 92/12/EEK [(1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV 1992, L 76, 1. lpp.)], turpmāk “akcīzes preces”, jāturpina būt saskaņotiem, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pareizu darbību.”

5

Minētās direktīvas 1. pantā bija paredzēts:

“1.   Šī direktīva nosaka vispārēju režīmu attiecībā uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek šādu preču patēriņam (turpmāk “akcīzes preces”):

[..].

2.   Dalībvalstis īpašos nolūkos var akcīzes precēm papildus piemērot netiešos nodokļus, ja tie nodokļa bāzes noteikšanas, nodokļa aprēķināšanas, nodokļa uzlikšanas iespējas un nodokļa pārraudzības ziņā, izņemot noteikumus par atbrīvojumu no nodokļiem, atbilst Kopienas noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai pievienotās vērtības nodoklim.

[..]”

6

Tās pašas direktīvas 9. panta otrajā daļā bija noteikts:

“Akcīzes nodokli uzliek un iekasē, un attiecīgā gadījumā atmaksā vai atlaiž saskaņā ar katras dalībvalsts paredzētu procedūru. Dalībvalstis piemēro vienādas procedūras vietējām precēm un precēm no citām dalībvalstīm.”

7

Direktīvas2008/118 48. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis vēlākais līdz 2010. gada 1. janvārim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības no 2010. gada 1. aprīļa. [..]”

8

Direktīvas 2003/96 1. pantā noteikts:

“Dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.”

9

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir ietverts to produktu uzskaitījums, uz kuriem attiecas termins “energoprodukti” minētās direktīvas izpratnē. Šīs pašas direktīvas 2. panta 2. punktā precizēts, ka tā piemērojama arī elektroenerģijai, kas atbilst KN kodam 2716.

10

Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punktā paredzēts:

“1.   Neskarot citus Kopienas noteikumus, dalībvalstis, veicot fiskālo kontroli, var piemērot pilnīgus vai daļējus atbrīvojumus vai nodokļu līmeņa samazinājumus:

[..]

[..].”

11

Codice civile (Civilkodekss) 2033. pantā noteikts:

“Ikvienam, kas veicis nepamatotu maksājumu, ir tiesības pieprasīt, lai tā maksājums tiktu atmaksāts. Tam ir arī tiesības uz procentiem, sākot no maksājuma veikšanas dienas, ja persona, kas to saņēmusi, rīkojusies ļaunticīgi, vai, ja tā rīkojusies labticīgi, sākot no prasības celšanas tiesā dienas.”

12

Redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 1988. gada 28. novembradecreto‑legge n. 511 – Disposizioni urgenti in materia di finanza regionale e locale (Dekrētlikums Nr. 511 par steidzamiem noteikumiem par reģionālo un vietējo finansējumu, 1988. gada 29. novembraGURI Nr. 280), ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2007. gada 2. februāradecreto legislativo n. 26 – Attuazione della direttiva 2003/96/CE che ristruttura il quadro comunitario per la tassazione dei prodotti energetici e dell’elettricita (Leģislatīvais dekrēts Nr. 26, ar ko īsteno Direktīvu 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai; 2007. gada 22. martaGURI Nr. 68 kārtējais pielikums Nr. 77) 5. pantu (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 511/1988”), preambulā bija minēta “ārkārtēja un steidzama nepieciešamība nodrošināt nepieciešamos resursus reģionālā un vietējā finansējuma iestādēm, lai nodrošinātu institucionālo uzdevumu izpildi”.

13

Dekrētlikuma Nr. 511/1988, kas tika atcelts 2012. gada 1. aprīlī, 6. pants bija formulēts šādi:

“1.   Elektroenerģijas akcīzes nodoklim, kas minēts to tiesību normu konsolidētā teksta, kuras attiecas uz ražošanas un patēriņa nodokļiem un ar tiem saistītajiem kriminālsodiem un administratīvajiem sodiem, kas apstiprināts ar [1995. gada 26. oktobradecreto legislativo n. 504 – Testo unico delle disposizioni legislative concernenti le imposte sulla produzione e sui consumi e relative sanzioni penali e amministrative (Leģislatīvais dekrēts Nr. 504, ar ko izveido to tiesību normu konsolidēto tekstu, kuras attiecas uz ražošanas un patēriņa nodokļiem un ar tiem saistītajiem kriminālsodiem un administratīvajiem sodiem; 1995. gada 29. novembraGURI Nr. 279 kārtējais pielikums Nr. 143) (turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 504/1995”)], 52. un nākamajos pantos tiek ieviests papildu nodoklis šādos apmēros:

[..]

3.   Šī panta 1. punktā minētie papildu nodokļi jāmaksā [Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1995] 53. pantā minētajiem nodokļu maksātājiem brīdī, kad elektroenerģija ir piegādāta galapatērētājiem, vai – pašu patēriņam saražotajai vai iegādātajai elektroenerģijai – tās patēriņa brīdī. Papildu nodokļus maksā un iekasē tāpat kā akcīzes nodokli par elektroenerģiju.

4.   Šī panta 1. punktā minētos papildu nodokļus par elektroenerģijas piegādi, kuras pieejamā jauda nepārsniedz 200 kW, maksā tieši pašvaldībām un provincēm, kuru teritorijā atrodas lietotāji. Papildu nodokļi par elektroenerģijas piegādi, kuras pieejamā jauda pārsniedz 200 kW, un papildu nodokļi par elektroenerģijas patēriņu, kas saražota vai iepirkta savām vajadzībām, tiek pārskaitīti Valsts kasei, izņemot tos, kurus iekasē Valles d’Aostas [Valle d’Aosta, Itālija] reģiona un Trento [Trento, Itālija] un Bolcāno [Bolzano, Itālija] autonomo provinču teritorijās, to maksājot tieši pašvaldībām un pašām provincēm.

5.   [Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1995] 52. panta 3. punkta noteikumi nav piemērojami 1. punktā paredzētajiem papildu nodokļiem; tomēr patēriņš, kas saistīts ar ielu apgaismojumu un ar elektroenerģijas ražošanas, pārvades un sadales darbību veikšanu, ir atbrīvots no papildu nodokļiem.

[..]”

14

Procedūru attiecībā uz nepamatoti samaksātā akcīzes nodokļa atmaksas pieteikumu reglamentē Leģislatīvais dekrēts Nr. 504/1995.

15

Šī leģislatīvā dekrēta 14. panta “Akcīzes nodokļa atmaksa” 1. punktā paredzēts:

“Akcīzes nodokli atmaksā, ja tas samaksāts nepamatoti; šajā pantā paredzētie atmaksāšanas noteikumi attiecas arī uz pieteikumiem par atvieglojumiem, kuri piešķirti, pilnīgi vai daļēji atmaksājot samaksāto akcīzes nodokli vai izmantojot citus līdzekļus, kas paredzēti noteikumos, kuri reglamentē katru atvieglojumu.”

16

Minētā leģislatīvā dekrēta 16. panta “Prioritāte” 3. punktā noteikts:

“Akcīzes nodokļa maksātāju prasījumi pret produktu, par kuriem paši nodokļa maksātāji ir samaksājuši minēto nodokli, cesionāriem var tikt uzrēķināti kā kompensācija [..].”

17

Tā paša leģislatīvā dekrēta 52. pants ir formulēts šādi:

“1.   Elektroenerģija (KN kods 2716) tiek aplikta ar akcīzes nodokli, piemērojot I pielikumā minētās likmes, brīdī, kad ir piegādāta galapatērētājiem, vai – pašu patēriņam saražotajai elektroenerģijai – patēriņa brīdī.

[..]

3.   No akcīzes nodokļa ir atbrīvota elektroenerģija, kas:

[..]”

18

Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1995 53. punktā noteikts:

“1.   Akcīzes nodokli par elektroenerģiju maksā:

[..].”

19

Šī leģislatīvā dekrēta 60. pantā paredzēts:

“Šīs sadaļas noteikumi, izņemot 52. panta [trešās daļas] noteikumus, ir piemērojami arī papildu akcīzes nodokļiem par elektroenerģiju, ja to piemērošanas kārtība ir tāda pati kā akcīzes nodoklim paredzētā.”

20

2011. gada 14. martadecreto legislativo no 23 – Disposizioni in materia di federalismo Fiscale Municipale (Leģislatīvais dekrēts Nr. 23 par noteikumiem par pašvaldību fiskālo federālismu; 2011. gada 23. martaGURI Nr. 67), 2. panta 6. punktā noteikts, ka no 2012. gada papildu akcīzes nodokli par elektroenerģiju, kas paredzēts Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, vairs nepiemēro parastā statusa reģionos. Papildu nodoklis galīgi tika atcelts 2012. gada 1. aprīlī.

21

Saskaņā ar 2009. gada 1. oktobrī noslēgto līgumu Hera Comm periodiski piegādāja elektroenerģiju Falconeri.

22

Līdz 2012. gada 1. aprīlim, kad tika atcelts Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. pants, Hera Comm iemaksāja Itālijas Valsts kasē šajā tiesību normā paredzēto papildu akcīzes nodokli par elektroenerģiju (turpmāk tekstā – “papildu nodoklis”). Šādi samaksāto nodokli tā pārnesa uz Falconeri, tādējādi pilnībā atgūstot šī nodokļa vērtību.

23

Uzskatīdama, ka minētais nodoklis ir pretrunā Savienības tiesībām, Falconeri iesniedza prasību Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa, Itālija) par nepamatota maksājuma atgūšanu, lai panāktu, ka Hera Comm tiek piespriests atmaksāt šajā ziņā samaksātās summas.

24

Ar 2021. gada 19. aprīļa rīkojumu Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa) šo prasību apmierināja, uzskatīdama, ka Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. pants ir pretrunā Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktam, kā tas interpretēts Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, un ka tāpēc tā piemērošana jānoraida. Tādējādi, tā kā maksājumiem, ko Falconeri veikusi kā papildu nodokli, nav juridiska pamata, šī tiesa piesprieda Hera Comm atmaksāt atbilstošās summas no Direktīvas 2008/118 transponēšanai paredzētā termiņa beigām līdz Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. panta 1. punkta atcelšanai.

25

Tādējādi Hera Comm atmaksāja nepamatoti veiktos maksājumus. Tomēr 2021. gada 19. maijā tā par minēto rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa, norādot, ka papildu nodoklis bija tikai par elektroenerģiju maksājamā akcīzes nodokļa likmes palielinājums un tāpēc nebija “netiešs papildu nodoklis” Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē.

26

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai papildu nodoklis jāuzskata par nodokli, kas nav akcīzes nodoklis par elektroenerģiju, jo tas ir tikai tā daļa vai reizinājums. Tā precizē, ka akcīzes nodoklim un šim nodoklim ir līdzīga struktūra un režīmi, kas daļēji sakrīt. It īpaši minētais nodoklis palielina elektroenerģijas akcīzes nodokļa likmi un tiem ir identiska samaksas, noteikšanas un iekasēšanas kārtība. Šādos apstākļos papildu nodokli varētu saprast kā vienkāršu akcīzes nodokļa palielinājumu, un tādējādi tas nav “netiešs papildu nodoklis” šīs direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē, un uz to neattiecas šajā tiesību normā paredzētais pienākums to novirzīt īpašiem nolūkiem.

27

Turpretim, ja būtu runa par atšķirīgiem nodokļiem, varētu būt pretruna starp valsts tiesību normu, ar ko ir ieviests papildu nodoklis, nenovirzot to īpašiem nolūkiem, un Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu, kurā ir prasīta šāda novirzīšana īpašiem nolūkiem. Tādējādi iespēja šī nodokļa samaksu pārnest uz galalietotāju ir atkarīga no šīs pretrunas novēršanas.

28

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta gramatiskā, vispārīgā un teleoloģiskā interpretācija nepieļauj, ka elektroenerģijas akcīzes nodoklis un papildu nodoklis tiek uzskatīti par vienu un to pašu netiešo nodokli. Šī direktīva dalībvalstu tiesības uzlikt nodokļus ierobežo nevis atkarībā no formām, kādās šīs tiesības var tikt īstenotas, bet ņemot vērā izvirzītos mērķus un sekas, ko no šīm tiesībām izrietošie nodokļi rada tirgū.

29

Otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkts var radīt tiešas horizontālas sekas saistībā ar tādu strīdu starp privātpersonām, kāds ir nodots tās izskatīšanā. Konkrētāk, tā atsaucas uz Tiesas iedibināto judikatūru par direktīvu horizontālas tiešas iedarbības aizliegumu, kas tomēr neļauj skaidri noteikt, vai šis aizliegums attiecas vai neattiecas uz “izslēdzošo iedarbību”, kuras mērķis ir izslēgt tādas valsts tiesību normas piemērošanu, kas ir pretrunā direktīvai.

30

Šī tiesa uzskata, ka saskaņā ar pirmo valsts judikatūras virzienu jānoraida Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. panta 1. un 2. punkts neatkarīgi no Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta horizontālas vai vertikālas tiešas iedarbības, ņemot vērā principu par Savienības tiesību interpretācijas, ko Tiesa sniegusi, pamatojoties uz LESD 267. pantu, tūlītēju piemērojamību. Turpretim saskaņā ar otro judikatūras virzienu “automātiski izpildāmu” direktīvu iedarbības neesamība horizontālajās attiecībās liegtu galapatērētājam atsaukties uz Direktīvu 2008/118 pret piegādātāju, un tā rīcībā būtu tikai iespēja celt prasību par zaudējumu atlīdzību.

31

Šajā gadījumā pirmajā instancē izdotais rīkojums iekļaujas Corte di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) iedibinātajā judikatūrā, saskaņā ar kuru noteikumi, kas reglamentē papildu nodokļa atmaksu, ir saderīgi ar Savienības tiesībām, jo, nepastāvot kopīgiem noteikumiem šajā ziņā, dalībvalstīm šāda atmaksa jāreglamentē atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem. Saskaņā ar šo valsts judikatūru akcīzes nodoklis un papildu nodoklis esot divi dažādi nodokļi. Tomēr esot izslēgts, ka šis nodoklis atbilst nosacījumam, kas saistīts ar īpašiem nolūkiem, kā prasīts Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktā, jo vienīgais tā mērķis ir “nodrošināt nepieciešamos resursus reģionālā un vietējā finansējuma iestādēm, lai garantētu institucionālo uzdevumu izpildi”.

32

Iesniedzējtiesa vēl arī precizē, ka Hera Comm nav uzņēmums ar valsts kapitāla līdzdalību un ka tam arī nav uzticēts sniegt sabiedrisko pakalpojumu. Tādējādi tiesiskās attiecības, kas tai ir ar klientu papildu nodokļa pārnešanai, esot horizontālas attiecības. Šī tiesa uzskata – apgalvojums, ka Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktam ir tieša iedarbība šajās horizontālajās attiecībās, pilnībā nodrošinātu līdzvērtības un efektivitātes principu īstenošanu un novērstu nesaprātīgu tā klienta diskrimināciju, kas nevarētu attiecībā pret otru līgumslēdzēju pusi atsaukties uz papildu nodokļa, kuru tas samaksājis, prettiesiskumu tāpēc, ka šis nodoklis ir pretrunā Savienības tiesībām.

33

Šādos apstākļos Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka produkta papildu akcīzes nodokli, kas ir tikai daļa no akcīzes nodokļa, ar kuru šis produkts jau ir aplikts, vai tā reizinājums, bet no tā gūtie ieņēmumi tiek novirzīti publiskām struktūrām, starp kurām nav tās, kurai ir novirzīts akcīzes nodoklis, un kurām nav piemērojamas akcīzes nodoklim piemērojamās atbrīvojuma no nodokļa normas, var uzskatīt par nodokli, kas nav akcīzes nodoklis, un tādējādi tas var ietilpt jēdzienā “netiešie papildu nodokļi” šīs tiesību normas izpratnē, un šo nodokli dalībvalstis var iekasēt, ciktāl tam ir īpaši nolūki, kuri atšķiras no akcīzes nodokļa mērķa.

35

Šajā gadījumā, kā izriet no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas, akcīzes nodoklim par elektroenerģiju un papildu nodoklim ir struktūra un režīms, kas daļēji sakrīt, jo otrais palielina pirmā likmi un tam ir akcīzes nodoklim identiska samaksas, noteikšanas un iekasēšanas kārtība. Hera Comm uzskata, ka papildu nodoklis ir tikai akcīzes nodokļa par elektroenerģiju palielinājums, nevis atšķirīgs nodoklis. Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajiem precizējumiem rīkojums, kas izdots pirmajā instancē pamatlietā, iekļaujas valsts judikatūras virzienā, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka akcīzes nodoklis un papildu nodoklis ir divi atšķirīgi nodokļi.

36

Vispirms jānorāda, ka nodokļa, nodevas vai maksājuma kvalifikāciju, ņemot vērā Savienības tiesības, nosaka Tiesa atkarībā no nodokļa objektīvajām īpašībām neatkarīgi no kvalifikācijas, kas tam piešķirta valsts tiesībās (spriedums, 2021. gada 3. marts, PromocionesOlivaPark, C‑220/19, EU:C:2021:163, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā ziņā iesākumā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu dalībvalstis īpašos nolūkos var akcīzes precēm papildus piemērot netiešos nodokļus ar nosacījumu, ka tie nodokļa bāzes noteikšanas, nodokļa aprēķināšanas, nodokļa uzlikšanas iespējas un nodokļa pārraudzības ziņā, izņemot noteikumus par atbrīvojumu no nodokļiem, atbilst Kopienas noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai pievienotās vērtības nodoklim.

38

Runājot it īpaši par jēdzienu “papildu netiešie nodokļi” šīs tiesību normas izpratnē, atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šis jēdziens nozīmē netiešos nodokļus, ko uzliek šīs direktīvas 1. panta 1. punktā uzskaitīto preču patēriņam, kas nav “akcīzes nodoklis” šīs pēdējās tiesību normas izpratnē un ko iekasē īpašam nolūkam (spriedumi, 2015. gada 4. jūnijs, Kernkraftwerke Lippe‑Ems, C‑5/14, EU:C:2015:354, 59. punkts, un 2021. gada 3. marts, Promociones Oliva Park, C‑220/19, EU:C:2021:163, 48. punkts).

39

Šajā ziņā, pirmām kārtām, Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punktā ir nostiprināts princips, ka šī direktīva nosaka vispārēju režīmu attiecībā uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek tādu preču patēriņam kā elektroenerģija, saskaņojot nosacījumus, kuri attiecas uz akcīzes nodokļa iekasēšanu, kā tas noteikts šīs direktīvas 2. apsvērumā.

40

Otrām kārtām, atbilstoši Direktīvas 2003/96 2. panta 2. punktam uz elektroenerģiju attiecas ar šo direktīvu izveidotais saskaņotas nodokļu uzlikšanas režīms.

41

Trešām kārtām, Tiesa precizēja, ka Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktā dalībvalstīm atzītās iespējas mērķis ir ņemt vērā dalībvalstu atšķirīgās nodokļu tradīcijas šajā ziņā un biežo netiešo nodokļu izmantošanu, īstenojot ar budžetu nesaistītu politiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. marts, Promociones Oliva Park, C‑220/19, EU:C:2021:163, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Tā kā saskaņā ar Direktīvas 2008/118 1. panta 1. punktu un Direktīvas 2003/96 2. panta 2. punktu nodokļu uzlikšana elektroenerģijai tiek saskaņota Eiropas Savienībā, papildu nodoklis, kas atšķiras no akcīzes nodokļa par elektroenerģiju, ciktāl tas nav tikai likmes palielinājums, tomēr varētu tikt pieļauts tikai tad, ja tas atbilst Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

43

Pirmām kārtām, runājot par pamatlietā aplūkotā papildu nodokļa atšķirīgo raksturu, no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, pirmkārt, ka šī nodokļa bāze tika aprēķināta tāpat kā akcīzes nodokļa bāze elektroenerģijai un, otrkārt, ka minētajam nodoklim bija tādi paši noteikšanas, samaksas un iekasēšanas noteikumi kā tie, kas piemērojami akcīzes nodoklim. Turklāt papildu nodokļa iekasējamības gadījums bija identisks akcīzes nodokļa iekasējamības gadījumam, proti, elektroenerģijas piegāde un pārdošana.

44

Tāpēc papildu nodokļa galīgie saņēmēji atšķīrās no akcīzes nodokļa galīgajiem saņēmējiem. Kā to norādījusi iesniedzējtiesa, par vienādu daudzumu galapatērētājiem piegādātas elektroenerģijas, pirmkārt, akcīzes nodoklis bija jāmaksā Itālijas Valsts kasei un, otrkārt, papildu nodoklis – vietējām vai reģionālajām pašvaldībām.

45

Dekrētlikuma Nr. 511/1988 6. pants ļāva diferencēt elektroenerģijas aplikšanu ar nodokli atkarībā no izlietojuma, piegādes vietas, kā arī patērētā daudzuma. Šādi diferencēšanas kritēriji nav piemērojami akcīzes nodoklim, jo tie nav paredzēti nedz Direktīvā 2008/118, nedz Direktīvā 2003/96.

46

Visbeidzot, lai gan Leģislatīvā dekrēta Nr. 504/1995 52. panta 3. punktā atbilstoši Direktīvai 2003/96 bija paredzēti daži atbrīvojumi no akcīzes nodokļa, papildu nodokļa maksātāji nesaņēma šos pašus atbrīvojumus.

47

Kā Komisija norādījusi rakstveida apsvērumos, lai gan minētais nodoklis bija tikai elektroenerģijas akcīzes nodokļa likmes palielinājums, tas esot bijis jāreglamentē kā akcīzes nodoklis un uz to esot bijis jāattiecas tiem pašiem atbrīvojumiem kā tie, ko valsts likumdevējs paredzējis akcīzes nodoklim saskaņā ar Direktīvu 2003/96.

48

No iepriekš izklāstītā izriet, ka attiecīgo papildu nodokli nevar uzskatīt par vienkāršu elektroenerģijas akcīzes nodokļa likmes palielinājumu tā daļas vai reizinājuma formā, bet tas var būt netiešs papildu nodoklis, kas tieši vai netieši jāmaksā par elektroenerģijas patēriņu, kā paredzēts Direktīvā 2003/96.

49

Otrām kārtām, jāatgādina – lai gan Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkts būtībā dalībvalstīm ļauj iekasēt netiešos papildu nodokļus par akcīzes produktiem, jābūt ievērotiem diviem nosacījumiem, proti, šie nodokļi tiek uzlikti vienam vai vairākiem “īpašiem nolūkiem” un tie atbilst Savienības nodokļu noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai pievienotās vērtības nodoklim saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību, bet šie noteikumi neietver tiesību normas par atbrīvojumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Statoil Fuel & Retail, C‑553/13, EU:C:2015:149, 35. punkts).

50

Šiem diviem nosacījumiem, ar kuriem paredzēts novērst papildu netiešo nodokļu piemērošanu, kas neatbilstoši kavētu tirdzniecību, kā tas izriet arī no šīs direktīvas 1. panta 2. punkta nosaukuma, ir kumulatīvs raksturs (spriedums, 2015. gada 5. marts, Statoil Fuel & Retail, C‑553/13, EU:C:2015:149, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem – no Tiesas judikatūras izriet, ka “īpašajam nolūkam” šī noteikuma izpratnē nav noteikti jābūt tikai saistītam ar budžeta apsvērumiem. Tomēr, tā kā visiem nodokļiem noteikti ir budžeta papildināšanas mērķis, šis apstāklis vien nevar izslēgt iespēju, ka papildu nodoklim varētu būt arī īpašs nolūks šī noteikuma izpratnē, pretējā gadījumā tam tiktu atņemta jēga (spriedums, 2024. gada 14. marts, f6 Cigarettenfabrik, C‑336/22, EU:C:2024:226, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka papildu nodokļa mērķis saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 511/1988 preambulu bija “nodrošināt resursus, kas vajadzīgi reģionālo un vietējo pašvaldību finansēšanai, lai garantētu to institucionālo uzdevumu izpildi”. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka pastāv cits hipotētisks mērķis, proti, ieguldījums atkritumu apglabāšanas pakalpojuma sniegšanā, kas tomēr valsts tiesību aktos norādīts tikai kā potenciāls mērķis, un ka neesot nekādu pierādījumu, ka šis mērķis faktiski ir izvirzīts.

53

“Īpaša nolūka” pastāvēšana Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē nevar tikt noteikta tikai, pamatojoties uz to, ka attiecīgā nodokļa ieņēmumi ir novirzīti vispārējo izdevumu, kas valsts pašvaldībai rodas attiecīgajā jomā, finansēšanai. Pretējā gadījumā apgalvotais īpašais nolūks nevarētu tikt nošķirts no tīri budžeta mērķa (spriedums, 2015. gada 5. marts, Statoil Fuel & Retail, C‑553/13, EU:C:2015:149, 40. punkts).

54

Šādos apstākļos, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka papildu nodoklis, kuram, šķiet, ir tikai vispārīgs mērķis atbalstīt teritoriālo pašvaldību budžetu, atbilstu kritērijiem, kas attiecas uz Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktā paredzētu īpašu nolūku (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2021. gada 9. novembris, Agenzia delle dogane e dei monopoli – Ufficio delle dogane di Gaeta, C‑255/20, EU:C:2021:926, 38. un 39. punkts).

55

Attiecībā uz otro nosacījumu, kas minēts šī sprieduma 49. punktā, tas, ka papildu nodoklim ir tādi paši noteikšanas, samaksas un iekasēšanas noteikumi kā tie, kuri piemērojami akcīzes nodoklim par elektroenerģiju, ļauj secināt, ka valsts likumdevējs to jau no paša sākuma ir paredzējis kā nodokli, kam jāatbilst Savienības nodokļu noteikumiem, kuri piemērojami akcīzes nodokļiem.

56

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka produkta papildu akcīzes nodokli, kas ir tikai daļa no akcīzes nodokļa, ar kuru šis produkts jau ir aplikts, vai tā reizinājums, bet no tā gūtie ieņēmumi tiek novirzīti publiskām struktūrām, starp kurām nav tās, kurai ir novirzīts akcīzes nodoklis, un kurām nav piemērojamas akcīzes nodoklim piemērojamās atbrīvojuma no nodokļa normas, var uzskatīt par nodokli, kas nav akcīzes nodoklis, un tādējādi tas var ietilpt jēdzienā “netiešie papildu nodokļi” šīs tiesību normas izpratnē, un šo nodokli dalībvalstis var iekasēt, ciktāl tam ir īpaši nolūki, kuri atšķiras no akcīzes nodokļa mērķa.

57

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai uz Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu var atsaukties strīdā starp privātpersonām par nepamatoti samaksāta nodokļa atmaksu tāpēc, ka valsts tiesību norma, ar kuru ieviests šis nodoklis, ir pretrunā 1. panta 2. punktam, un tādējādi valsts tiesai, kura izskata šādu strīdu, ir pienākums, pamatojoties tikai uz Savienības tiesībām, noraidīt šīs valsts tiesību normas piemērošanu.

58

Iesākumā jānorāda, ka Tiesa jau ir lēmusi par līdzīgiem jautājumiem, kas izvirzīti identiskā juridiskajā ietvarā lietā, kurā taisīts 2024. gada 11. aprīļa spriedums Gabel Industria Tessile un Canavesi (C‑316/22, EU:C:2024:301).

59

Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīvas saistošais raksturs, kas ir pamatā iespējai uz tām atsaukties, pastāv tikai attiecībā uz “dalībvalstīm, kurām tās adresētas”. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai no tā izriet, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tātad uz to nevar atsaukties, vēršoties pret šādu personu valsts tiesā (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Gabel Industria Tessile un Canavesi, C‑316/22, EU:C:2024:301, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

No tā izriet, ka valsts tiesai tikai uz Savienības tiesību pamata vien nav pienākuma atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, ja šai Savienības tiesību normai nav tiešas iedarbības, tomēr neskarot iespēju minētajai tiesai, kā arī visām kompetentajām valsts administratīvajām iestādēm, pamatojoties uz valsts tiesībām, noraidīt jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai nav šādas iedarbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 33. punkts).

61

Tādējādi, lai gan direktīvai nav horizontālās iedarbības, valsts tiesa var ļaut privātpersonai, ņemot vērā skaidru, precīzu un beznosacījumu direktīvas noteikumu, atsaukties uz tāda nodokļa nelikumību, kuru pārdevējs uz to nepamatoti pārnesis, ja šāda iespēja tai piešķirta valsts tiesību aktos, lai panāktu, ka tiek neitralizēts papildu ekonomiskais slogs, kurš tai galu galā jāuzņemas, un tas pamatlietā jānosaka iesniedzējtiesai (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Gabel Industria Tessile un Canavesi, C‑316/22, EU:C:2024:301, 25. punkts).

62

Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka privātpersona var atsaukties uz beznosacījuma un pietiekami precīziem direktīvas noteikumiem ne tikai pret dalībvalsti un visām tās pārvaldes iestādēm, bet arī pret visām organizācijām vai struktūrām, kuras ir valsts pakļautībā vai kontrolē vai kurām ir īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Gabel Industria Tessile un Canavesi, C‑316/22, EU:C:2024:301, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

63

Tāpēc Tiesa secināja, ka LESD 288. panta trešā daļa nepieļauj, ka valsts tiesa strīdā starp privātpersonām nepiemēro valsts tiesību normu, ar kuru noteikts netiešs nodoklis, kas ir pretrunā skaidrai, precīzai un beznosacījumu netransponētas vai nepareizi transponētas direktīvas normai, ja vien valsts tiesībās nav noteikts citādi vai ja struktūrvienība, pret kuru tiek norādīts uz minētā nodokļa neatbilstību, ir valsts pakļautībā vai kontrolē, vai arī tai ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Gabel Industria Tessile un Canavesi, C‑316/22, EU:C:2024:301, 27. punkts). Šajā gadījumā iesniedzējtiesai būs jāveic pārbaudes, kas vajadzīgas, lai noskaidrotu, vai pamatlietā iesaistītais piegādātājs ietilpst kādā no šīm kategorijām.

64

Katrā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm principā jāatmaksā nodokļi, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, jo tiesības uz šo nodokļu atmaksāšanu faktiski izriet no tiesībām, kas attiecīgajām personām piešķirtas Savienības tiesību normās, kurās šādi nodokļi ir aizliegti, un kas tās papildina (spriedums, 2011. gada 20. oktobris, Danfoss un Sauer‑Danfoss, C‑94/10, EU:C:2011:674, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

65

Šajā ziņā jāatgādina – ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā jāparedz precīzi procesuālie noteikumi, lai īstenotu tiesības saņemt minētā ekonomiskā sloga atmaksu, ņemot vērā, ka šiem noteikumiem jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Gabel Industria Tessile un Canavesi, C‑316/22, EU:C:2024:301, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

66

It īpaši, ja izrādās, ka šāda atmaksa nav iespējama vai to ir pārmērīgi grūti iegūt no attiecīgajiem piegādātājiem, efektivitātes princips prasa, lai gala patērētājs savu atmaksas pieteikumu varētu vērst tieši pret attiecīgo dalībvalsti (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Gabel Industria Tessile un Canavesi, C‑316/22, EU:C:2024:301, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

67

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Savienības tiesības jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kura izskata strīdu starp privātpersonām par nepamatoti samaksāta nodokļa atmaksu tāpēc, ka valsts tiesību normas, ar kurām ir ieviests šis nodoklis, ir pretrunā Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktam, un kura konstatē, ka nav iespējams šīs valsts tiesību normas interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām, nav pienākuma, pamatojoties tikai uz Savienības tiesībām, noraidīt minēto valsts tiesību normu piemērošanu. Savienības tiesības tomēr prasa, lai gadījumā, kad nav iespējams vai ir pārmērīgi grūti nepamatoti samaksātā nodokļa atmaksu saņemt no piegādātāja, gala patērētājs savu atmaksas pieteikumu varētu vērst tieši pret attiecīgo dalībvalsti.

68

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: