–

Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej vārdā – B. Rogowska‑Rajda, T. Tratkiewicz un T. Wojciechowski,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – O. Glinicka un M. Herold, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 73. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej (Valsts nodokļu informācijas direktors, Polija; turpmāk tekstā – “nodokļu administrācija”) un sabiedrību P. S.A. par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) bāzi saistībā ar sabiedriskā transporta pakalpojumu, ko P. plāno sniegt.

3

PVN direktīvas 73. pantā paredzēts:

“Preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, uz ko neattiecas 74. līdz 77. pants, summa, kurai uzliek nodokli, ir visa summa, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis vai saņems no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas, tostarp subsīdijas, kas tieši saistītas ar šo darījumu cenām.”

4

2004. gada 11. martaustawa o podatku od towarów i usług (Likums par preču un pakalpojumu nodokli; 2004. gada Dz. U., Nr. 54, 535. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 29.a panta 1. punktā noteikts:

“Ievērojot 2.–5. punktu, 30.a–30.c pantu, 32. un 119. pantu, kā arī 120. panta 4. un 5. punktu, nodokļa bāze ir viss, kas veido atlīdzību, kura saņemta vai jāsaņem par pārdošanu piegādātājam vai pakalpojuma sniedzējam no pircēja, pakalpojuma saņēmēja vai no trešās personas, tostarp dotācijas, subsīdijas un cits līdzīga rakstura finansējums, kas tieši ietekmē nodokļa maksātāja piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu cenu.”

5

Saskaņā ar 2010. gada 16. decembraustawa o Publicznym transporcie zbiorowym (Sabiedriskā autotransporta likums; 2018. gada Dz. U., 2016. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Sabiedriskā autotransporta likums”), 50. panta 1. punktu:

“Sabiedriskas nozīmes transporta finansējumu jo īpaši var piešķirt šādā formā:

[..]

6

P. darbojas pasažieru pārvadājumu jomā. Tā – kā uzņēmēja – plāno noslēgt līgumus par tādu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70 (OV 2007, L 315, 1. lpp.), kā arī Sabiedriskā autotransporta likumā. Otra līgumslēdzēja puse, proti, vietējā pašvaldība, ir pašvaldības sabiedriskā transporta organizētājs šī likuma izpratnē (turpmāk tekstā – “organizators”).

7

Paredzētās darbības ietvaros P. saņēma atlīdzību, tostarp pārdodot biļetes, kuru cenu nosaka organizators. Tā kā šāds finansēšanas veids nav pietiekams, lai segtu šīs darbības izmaksas, P. no organizatora saņēma kompensāciju Sabiedriskā autotransporta likuma 50. panta 1. punkta 2. apakšpunkta c) punkta izpratnē.

8

Ar organizatoru noslēgtajā līgumā bija noteikta kompensācijas maksāšanas kārtība, kuras bāzi veido no minētās darbības izrietošs negatīvs finanšu rezultāts, un precizēta maksimālā kompensācijas summa par konkrētu laikposmu.

9

Šajā kontekstā P. nodokļu administrācijai lūdza sniegt nodokļu nolēmumu par to, vai kompensācija par zaudējumiem, kas radušies, sniedzot sabiedriskā transporta pakalpojumus, ir ar PVN apliekams apgrozījums Likuma par preču un pakalpojumu nodokli, pamatlietā piemērojamā redakcijā, 29.a panta 1. punkta izpratnē.

10

P. uzskata, ka kompensācija nepalielina nodokļa bāzi, jo tai nav tiešas ietekmes uz sniegto pakalpojumu cenu, bet tā ir ieguldījums visu plānotās darbības izmaksu segšanā.

11

2019. gada 14. maija nodokļu nolēmumā nodokļu administrācija pauda šim viedoklim pretēju nostāju.

12

P. par šo nodokļu nolēmumu cēla prasību Wojewódzki Sąd Administracyjny w Gdańsku (Vojevodistes administratīvā tiesa Gdaņskā, Polija), kas to atcēla ar 2019. gada 26. novembra spriedumu.

13

Pēc tam nodokļu administrācija par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa.

14

Šī tiesa vēlas noskaidrot, vai kompensācija, ko pašvaldība maksā uzņēmumam, kurš sniedz sabiedriskā transporta pakalpojumus, lai segtu izmaksas, kas radušās šim uzņēmumam, ir atlīdzība par šo pakalpojumu sniegšanu PVN direktīvas 73. panta izpratnē un tādējādi tai ir piemērojams PVN.

15

Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, it īpaši 2001. gada 22. novembra spriedumu Office des produits wallons (C‑184/00, EU:C:2001:629) un 2004. gada 15. jūlija spriedumu Komisija/Zviedrija (C‑463/02, EU:C:2004:455), valsts judikatūrā tiek uzskatīts, ka šāda kompensācija neietilpst nodokļa bāzē. Lai nodokļa maksātāja saņemtā finansējuma summa tiktu uzskatīta par preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas nodokļa bāzes elementu, esot svarīgi, lai šī summa būtu skaidri paredzēta konkrētam darījumam. Taču iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā aplūkotajai kompensācijai neesot tiešas ietekmes uz P. sniegto pakalpojumu cenu, proti, biļešu cenu, jo tās galvenais mērķis ir segt noteiktā laikposmā radušos zaudējumus.

16

Atsaucoties uz 2014. gada 27. marta spriedumu Le Rayon d’Or (C‑151/13, EU:C:2014:185), iesniedzējtiesa tomēr pauž šaubas par valsts judikatūru. Šajā ziņā tā šaubās, vai, lai noteiktu, vai šāda kompensācija ir PVN bāzes daļa, jābūt tiešai saiknei starp biļešu cenu un šo kompensāciju, ko saprot kā tiešu biļešu finansēšanu un kas proporcionāli samazina to cenu, vai arī, lai pierādītu tiešo saikni, pietiek ar konstatējumu, ka bez minētās kompensācijas šo biļešu cenai būtu jābūt augstākai. Turklāt šī tiesa vēlas noskaidrot, vai šādas tiešas saiknes esamību var secināt no tā, ka pakalpojumu sniedzēja sniegtajiem pakalpojumiem ir raksturīga nepārtrauktība un pastāvīga šī pakalpojumu sniedzēja spēja tos sniegt.

17

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai gan nav šaubu, ka tajā izskatāmajā lietā paredzētā kompensācija neattiecas uz individualizētu pakalpojumu, kas paredzēts šī pakalpojuma saņēmējiem, tomēr šī kompensācija samazina cenu, kas šādiem saņēmējiem jāmaksā, jo bez tās sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēja pārdoto biļešu cena būtu jānosaka daudz lielāka. Turklāt minētā kompensācija neesot finanšu pakalpojums, kas paredzēts šī uzņēmēja darbībai kopumā, bet esot saistīta tikai ar tā sabiedriskā transporta darbību.

18

Savukārt iesniedzējtiesas ieskatā apstāklim, ka paredzētā kompensācija tiek aprēķināta pēc vienotas likmes un ik gadu, šķiet, nav izšķirošas nozīmes, lai noteiktu, vai šī kompensācija ir daļa no PVN bāzes. Tā tas esot arī gadījumā, kad biļešu cenu un iespējamo samazināto tarifu apmēru nosaka organizators, nevis minētais uzņēmējs, ņemot vērā, ka šie elementi ir definēti arī ar to noslēgtajā līgumā un tie ietekmē kompensācijas apmēra noteikšanu.

19

Šādos apstākļos Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [PVN direktīvas] 73. pants jāinterpretē tādējādi, ka kompensācija, kāda aprakstīta nodokļu nolēmumā, kuru pašvaldība maksā atsevišķam uzņēmumam (pārvadātājam) par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu, ietilpst šajā tiesību normā minētajā nodokļa bāzē?”

20

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 73. pants jāinterpretē tādējādi, ka vienotas likmes kompensācija, ko pašvaldība maksā uzņēmumam, kurš sniedz sabiedriskā transporta pakalpojumus, un kas paredzēta, lai segtu zaudējumus, kuri radušies, sniedzot šos pakalpojumus, ir iekļaujama šī uzņēmuma nodokļa bāzē.

21

No PVN direktīvas 73. panta izriet, ka preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas nodokļa bāze ir “visa summa, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis vai saņems no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas, tostarp subsīdijas, kas tieši saistītas ar šo darījumu cenām”.

22

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumā un nodokļu administrācijas rakstveida apsvērumos ietvertajām norādēm sabiedriskā transporta pakalpojumu, kurus minēto pakalpojumu sniedzējs plāno sniegt, tiešie saņēmēji ir šo pakalpojumu lietotāji, kuri par minētajiem pakalpojumiem iegādājas biļeti, savukārt organizators, kas maksā kompensāciju uzņēmējam, netiek uzskatīts par šī pakalpojuma saņēmēju. Tādējādi šajā gadījumā organizatoram 73. panta izpratnē ir “trešās personas” statuss.

23

Attiecībā uz jautājumu, vai šī kompensācija ir subsīdija, kas tieši saistīta ar darījumu cenām PVN direktīvas 73. panta izpratnē, no Tiesas judikatūras izriet – paredzot, ka PVN bāze tajā noteiktajos gadījumos ietver noteiktas subsīdijas, kas tiek maksātas nodokļa maksātājiem, 73. panta mērķis ir aplikt ar PVN visu preču vai pakalpojumu vērtību un tādējādi izvairīties no tā, ka subsīdijas izmaksas rezultātā samazinās nodokļa ieņēmumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 9. oktobris, C un C (PVN un lauksaimniecības subsīdijas), C‑573/18 un C‑574/18, EU:C:2019:847, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

Atbilstoši šīs normas formulējumam to piemēro gadījumā, kad subsīdija ir tieši saistīta ar attiecīgā darījuma cenu. Lai tas tā būtu, subsīdija jāizmaksā tieši subsidējamam uzņēmējam, lai tas piegādātu noteiktu preci vai sniegtu noteiktu pakalpojumu. Vienīgi tādā gadījumā subsīdiju var uzskatīt par atlīdzību par preces piegādi vai pakalpojuma sniegšanu, kas attiecīgi ir apliekama ar nodokli (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 9. oktobris, C un C (PVN un lauksaimniecības subsīdijas), C‑573/18 un C‑574/18, EU:C:2019:847, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Turklāt jāpārbauda, vai labumu no subsīdijas, kas piešķirta tās saņēmējam, gūst preces pircēji vai pakalpojumu saņēmēji. Proti, cenai, ko maksā pircējs vai pakalpojuma saņēmējs, jābūt noteiktai tā, ka tā samazinās proporcionāli preces pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam piešķirtajai subsīdijai, kura tādējādi ir tā noteiktās cenas sastāvdaļa. Tātad objektīvi jāpārbauda, vai apstāklis, ka pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam piešķirta subsīdija, ļauj tam pārdot preci vai sniegt pakalpojumu par zemāku cenu nekā tā, ko tas pieprasītu, ja subsīdijas nebūtu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 9. oktobris, C un C (PVN un lauksaimniecības subsīdijas), C‑573/18 un C‑574/18, EU:C:2019:847, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26

Atlīdzībai, kas izpaužas subsīdijas veidā, jābūt vismaz nosakāmai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 9. oktobris, C un C (PVN un lauksaimniecības subsīdijas), C‑573/18 un C‑574/18, EU:C:2019:847, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Tādējādi termins “subsīdijas, kas tieši saistītas ar cenu” PVN direktīvas 73. panta izpratnē ietver vienīgi subsīdijas, kuras ir pilnīga vai daļēja atlīdzība par preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas darījumu un kuras trešās personas ir samaksājušas pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 9. oktobris, C un C (PVN un lauksaimniecības subsīdijas), C‑573/18 un C‑574/18, EU:C:2019:847, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotie sabiedriskā transporta pakalpojumi tiekot sniegti, pamatojoties uz līgumu, kurš noslēgts starp vietējo pašvaldību, kas rīkojas kā organizators, un P., kurš rīkojas kā uzņēmējs. Tā kā ieņēmumi, kas gūti tostarp no biļešu pārdošanas, nav pietiekami, lai segtu šo pakalpojumu izmaksas, vietējā pašvaldība maksā P. vienotas likmes kompensāciju, kuras summa nevar pārsniegt summu, kas atbilst minēto pakalpojumu sniegšanas negatīvajam finanšu rezultātam, un katrā ziņā – maksimālo summu, kas noteikta par konkrētu laikposmu.

29

Kā konstatējusi iesniedzējtiesa, šādai kompensācijai nav tiešas ietekmes uz sniegto transporta pakalpojumu cenu, ko noteicis šo pakalpojumu organizators, jo šīs kompensācijas mērķis galvenokārt ir segt ar šo darbību saistītos zaudējumus.

30

Šādos apstākļos jākonstatē, ka tāda kompensācija kā pamatlietā aplūkotā netiek maksāta konkrēti uzņēmējam, lai tas sniegtu transporta pakalpojumu konkrētam šī pakalpojuma saņēmējam, un tai nav ietekmes uz cenu, kas jāmaksā pakalpojumu saņēmējam, jo šī cena nav noteikta tādējādi, ka tā samazinās proporcionāli šī pakalpojuma sniedzējam samaksātajai kompensācijai. Savukārt, kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 54. punktā, minētā kompensācija tiek piešķirta a posteriori un nav atkarīga no konkrētas transporta pakalpojumu izmantošanas, bet ir atkarīga no piedāvāto transportlīdzekļu nobraukuma. Tātad šāda kompensācija neietilpst jēdzienā “subsīdijas, kas tieši saistītas ar cenu” PVN direktīvas 73. panta izpratnē.

31

Šo secinājumu neatspēko tas, ka bez šādas kompensācijas, kas ļauj ievērojami samazināt sniegtā pakalpojuma cenu, biļešu cenai šī pakalpojuma saņēmējiem būtu jābūt augstākai.

32

Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 58. punktā, jāuzskata, ka ikviena subsīdija noteikti var ietekmēt cenu aprēķinu neatkarīgi no tā, vai to veic subsīdijas saņēmējs vai, kā tas ir šajā gadījumā, organizators, kas maksā minēto subsīdiju. Kā izriet no Tiesas judikatūras, ar to vien, ka finansējums var ietekmēt šo finansējumu saņemošās organizācijas piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu cenu, nepietiek, lai tas būtu apliekams ar nodokli kā subsīdija, kas ir tieši saistīta ar cenu PVN direktīvas 73. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 22. novembris, Office des produits wallons, C‑184/00, EU:C:2001:629, 12. punkts).

33

Tomēr subsīdijas, kas ir tieši saistītas ar tāda darījuma cenu, par kuru uzliek nodokli, ir tikai viena no PVN direktīvas 73. pantā minētajām situācijām, jo pakalpojumu sniegšanas nodokļa bāzi katrā ziņā veido viss, kas tiek saņemts kā atlīdzība par sniegto pakalpojumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 27. marts, Le Rayon d’Or, C‑151/13, EU:C:2014:185, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajā kontekstā, atsaucoties uz pēdējo minēto spriedumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tāda kompensācija kā pamatlietā aplūkotā jāuzskata par atlīdzību, kas saņemta no trešās personas 73. panta izpratnē.

35

Lieta, kurā taisīts minētais spriedums, attiecās uz jautājumu par “vienotas likmes veselības aprūpei paredzētā maksājuma” – kuru valsts veselības apdrošināšanas slimokase pārskaita veco ļaužu aprūpes iestādēm par medicīniskās un paramedicīniskās aprūpes pakalpojumu sniegšanu šo iestāžu rezidentiem un kura aprēķinā tiek ņemts vērā tostarp katrā aprūpes iestādē rezidējošo personu skaits un viņu aprūpes pakāpe – apliekamību ar nodokli. Šajā pašā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka pastāv tieša saikne starp šādu iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem to rezidentiem un saņemto atlīdzību, proti, “vienotas likmes veselības aprūpei paredzēto maksājumu”, tāpēc vienotas likmes maksājums bija atlīdzība par šo iestāžu pret atlīdzību sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem tās rezidentiem un tādējādi tas ietilpst PVN piemērošanas jomā.

36

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi – fakts, ka attiecīgo pakalpojumu tiešais saņēmējs nav valsts veselības apdrošināšanas slimokase, kura pārskaita maksājumu, bet gan tās apdrošinātā persona, nepārtrauc pastāvošo tiešo saikni starp pakalpojumu sniegšanu un saņemto atlīdzību (spriedums, 2014. gada 27. marts, Le Rayon d’Or, C‑151/13, EU:C:2014:185, 35. punkts).

37

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja attiecīgajam pakalpojumam tostarp ir raksturīgs, ka pakalpojuma sniedzējs visu laiku ir pieejams, lai vajadzīgajā brīdī pakalpojumus sniegtu personām, kas atrodas iestādē, tiešas saiknes starp minēto pakalpojumu un saņemto atlīdzību atzīšanai nav jāpierāda, ka maksājums attiecas uz individualizētu un konkrētā brīdī sniegtu veselības aprūpes pakalpojumu attiecīgajai personai pēc tās pieprasījuma (spriedums, 2014. gada 27. marts, Le Rayon d’Or. C‑151/13, EU:C:2014:185, 36. punkts).

38

Jākonstatē, ka situācija pamatlietā un situācija lietā, kurā pasludināts 2014. gada 27. marta spriedums Le Rayon d’Or (C‑151/13, EU:C:2014:185), nav salīdzināmas.

39

Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 52. un 56. punktā, šajā lietā pastāvēja tieša saikne starp aprūpes pakalpojumiem veco ļaužu aprūpes iestādes pensionāriem un šai iestādei maksāto finansiālo atlīdzību, ko nosaka atkarībā no saņemtās aprūpes un attiecīgo iedzīvotāju skaita. Šajā gadījumā sabiedriskā transporta pakalpojumi sniedz labumu nevis personām, kuras var tikt skaidri identificētas, bet visiem potenciālajiem pasažieriem. Turklāt kompensāciju aprēķina, neņemot vērā sniegtā pakalpojuma lietotāju identitāti un skaitu.

40

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 73. pants jāinterpretē tādējādi, ka vienotas likmes kompensācija, ko pašvaldība maksā uzņēmumam, kurš sniedz sabiedriskā transporta pakalpojumus, un kas paredzēta, lai segtu zaudējumus, kuri radušies, sniedzot šos pakalpojumus, nav iekļaujama šī uzņēmuma nodokļa bāzē.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 73. pants

jāinterpretē tādējādi, ka

vienotas likmes kompensācija, ko pašvaldība maksā uzņēmumam, kurš sniedz sabiedriskā transporta pakalpojumus, un kas paredzēta, lai segtu zaudējumus, kuri radušies, sniedzot šos pakalpojumus, nav iekļaujama šī uzņēmuma nodokļa bāzē.