–

Società Italiana Lastre SpA (SIL) vārdā – F. Boucard, advokāts,

–

Francijas valdības vārdā – R. Bénard un B. Dourthe, pārstāvji,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – A. Edelmannová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un W. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”) 25. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp saskaņā ar Itālijas tiesībām dibinātu sabiedrību Società Italiana Lastre SpA (SIL) (turpmāk tekstā – “SIL”) un saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātu sabiedrību Agora SARL par Francijas tiesu jurisdikciju izskatīt prasību par garantiju, ko Agora iesniegusi pret SIL sakarā ar prasību par atbildību un zaudējumu atlīdzību, kas celta pret šīm abām sabiedrībām.

3

Hāgas 2005. gada 30. jūnija Konvencijas par tiesas izvēles līgumiem, kas parakstīta 2009. gada 1. aprīlī un kuras noslēgšana Eiropas Savienības vārdā ir apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2014/887/ES (2014. gada 4. decembris) (OV 2014, L 353, 5. lpp.), 5. panta 1. punktā noteikts:

“Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesai vai tiesām, kas norādītas ekskluzīvā tiesas izvēles līgumā, ir jurisdikcija lemt par strīdu, uz kuru šis līgums attiecas, ja vien līgums saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem nav atzīstams par spēkā neesošu.”

4

Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta 2007. gada 30. oktobrī un kuras noslēgšana Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK (OV 2009, L 147, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Lugāno II konvencija”) 1. pantā paredzēts:

“1.   Šo konvenciju piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām.

[..]

3.   Šajā konvencijā termins “valsts, kurai ir saistoša šī konvencija” nozīmē jebkuru valsti, kas ir šīs konvencijas Līgumslēdzēja puse vai Eiropas Kopienas dalībvalsts. Tas var nozīmēt arī Eiropas Kopienu.”

5

Šis konvencijas II sadaļā “Jurisdikcija” tostarp ir ietverta tās 1. un 2. iedaļa, kurās iekļauti attiecīgi vispārīgi noteikumi par jurisdikciju un īpašās jurisdikcijas noteikumi.

6

Minētās konvencijas 23. panta 1. punktā noteikts:

“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir valstī, kam ir saistoša šī konvencija, ir vienojušās par to, ka tiesai vai tiesām kādā valstī, kam ir saistoša šī konvencija, ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar noteiktām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

7

Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Briselē 1968. gada 27. septembrī (OV 1972, L 299, 32. lpp.) un kas grozīta ar secīgajām konvencijām saistībā ar jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), 17. pantā paredzēts:

“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā līgumslēdzējā valstī, vienojas par kādas līgumslēdzējas valsts tiesu(‑ām), kurai(‑ām) piekritīgi visi strīdi, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, šai tiesai vai tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

[..]

Ja jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir noslēgta par labu tikai vienai no līgumslēdzējām pusēm, tā saglabā tiesības celt prasību jebkurā citā tiesā, kam piekrīt jurisdikcija saskaņā ar šo konvenciju.

[..]”

8

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles I regula”) 23. panta 1. punktā bija noteikts:

“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, vienojas par kādas dalībvalsts tiesu(‑ām), kurai(‑ām) piekritīgi visi strīdi, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

9

Briseles Ia regulas 4., 6., 15., 16. un 18.–20. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

[..]

[..]

10

Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu:

“1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta iure imperii).

2.   Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:

11

Minētās regulas II nodaļā “Jurisdikcija” tostarp ir ietverta tās 1.–5. un 7. iedaļa, kuru nosaukumi attiecīgi ir “Vispārīgi noteikumi”, “Īpašā jurisdikcija”, “Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu”, “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem”, “Jurisdikcija attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem” un “Vienošanās par jurisdikciju”.

12

Šīs pašas regulas 15. pantā, kas ietverts II nodaļas 3. iedaļā, paredzēts:

“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:

[..]

[..].”

13

Briseles Ia regulas 19. pantā, kas ietverts II nodaļas 4. iedaļā, noteikts:

“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:

[..]

[..].”

14

Šīs regulas 23. pants, kas ietverts II nodaļas 5. iedaļā, formulēts šādi:

“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:

[..]

15

Atbilstoši šīs regulas 25. pantam, kurš ietverts II nodaļas 7. iedaļā:

“1.   Ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

[..]

4.   Vienošanās vai trasta dibināšanas akta noteikumi, ar ko piešķir jurisdikciju, nav spēkā, ja tie ir pretrunā 15., 19. vai 23. pantam vai ja tiesām, kuru jurisdikciju tie izslēdz, ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 24. pantu.

[..]”

16

Lai veiktu darbus, kurus kā pasūtītāji bija pasūtījušas divas fiziskas personas, Agora kā būvuzņēmējs noslēdza līgumu ar SIL par apšuvuma paneļu piegādi.

17

Šajā piegādes līgumā bija ietverta vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu (turpmāk tekstā – “attiecīgā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu”), kurā bija noteikts, ka “Brešas [Brescia (Itālija)] tiesas jurisdikcija attiecas uz visiem strīdiem, kas izriet no šā līguma vai ir ar to saistīti[,SIL] patur tiesības vērsties pret pircēju jebkurā citā kompetentā tiesā Itālijā vai ārvalstīs”.

18

Pēc tam, kad būvuzņēmēji bija konstatējuši pārkāpumus attiecīgā projekta izpildē, 2019. gada novembrī un 2020. gada janvārī tie cēla prasību tribunal de grande instance de Rennes (Rennas [Rennes] Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) tostarp pret Agora un SIL sakarā ar atbildību un zaudējumu atlīdzību.

19

Agora cēla prasību par garantiju pret SIL. Pamatojoties uz attiecīgo vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu, SIL iebilda pret šo garantijas prasību, izvirzot iebildi par Francijas tiesas starptautiskās jurisdikcijas neesamību.

20

Tribunal de grande instance de Rennes (Rennas Vispārējā pirmās instances tiesa) ar 2021. gada 11. februāra rīkojumu noraidīja šo iebildi par jurisdikcijas neesamību. SIL par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību.

21

Cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa, Francija) ar 2021. gada 4. novembra spriedumu, nepārbaudot attiecīgās jurisdikcijas piešķiršanas klauzulas spēkā esamību no Itālijas tiesību viedokļa, atstāja spēkā minēto lēmumu, pamatojoties uz to, ka attiecīgā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu esot prettiesiska, jo ar to SIL ir piešķirta plašāka tiesu, kurās celt prasību, izvēle nekā Agora, bet neprecizēja objektīvus kritērijus, par kuriem puses bija vienojušās, lai noteiktu tiesu, kurā var tikt celta prasība, tādējādi dodot sabiedrībai SIL izvēles brīvību, kas ir pretrunā paredzamības mērķim, kam jāatbilst jurisdikcijas piešķiršanas klauzulām.

22

SIL par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija). SIL apgalvo, ka cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa) ir pārkāpusi Briseles Ia regulas 25. panta 1. punktu, jo vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamība esot jāizvērtē, ņemot vērā tās dalībvalsts tiesības, kuras tiesas ir izraudzītas saskaņā ar šo vienošanos, tātad šajā gadījumā – atbilstoši Itālijas tiesībām, nevis Francijas tiesībām.

23

Šajā ziņā iesniedzējtiesa šaubās par Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmā teikuma precīzu tvērumu, ciktāl šajā tiesību normā būtībā ir paredzēts, ka vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu principā ir spēkā, “ja vien šī vienošanās saskaņā ar [dalībvalsts, kuras tiesu jurisdikciju nosaka šī vienošanās,] tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības”.

24

Šajā gadījumā vispirms rodas jautājums, vai tādas vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamība, kas apstrīdēta tās iespējami neprecīzā vai nelīdzsvarotā rakstura dēļ, jāizvērtē, ņemot vērā autonomus kritērijus, kas izriet no Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta, kā arī šajā regulā izvirzītos paredzamības un tiesiskās drošības mērķus, vai arī šī pārbaude jāveic to kritēriju gaismā, kas attiecas uz šādas vienošanās “spēkā neesamības pēc būtības” pamatiem, kā rezultātā šī spēkā esamība saskaņā ar 25. panta 1. punkta pirmo teikumu būtu jāizvērtē saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kurā atrodas ar šo vienošanos izraudzītā tiesa. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai jēdziens “spēkā neesamība pēc būtības” jāinterpretē šauri – tādējādi, ka šie spēkā neesamības pamati attiecas tikai uz krāpšanu, maldību, viltu, spaidiem un tiesībspējas neesamību.

25

Turpinājumā – gadījumā, ja attiecīgās vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamība tās iespējami neprecīzā vai nelīdzsvarotā rakstura dēļ būtu jāizvērtē, ņemot vērā Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta autonomos kritērijus, kā arī šajā regulā izvirzītos paredzamības un tiesiskās drošības mērķus, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma jāinterpretē tādējādi, ka vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, ar kuru vienai no pusēm noteikts pienākums vērsties tikai tajā norādītajā tiesā, lai gan otrai pusei tā papildus šai tiesai ļauj vērsties jebkurā citā kompetentajā tiesā, ir spēkā.

26

Visbeidzot, ja vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, kas apstrīdēta tās iespējami nelīdzsvarotā rakstura dēļ, spēkā esamība būtu jāizvērtē, ņemot vērā kritērijus, kas attiecas uz šīs vienošanās spēkā neesamības pamatiem “pēc būtības” minētās tiesību normas izpratnē, iesniedzējtiesa vaicā, kādas ir piemērojamās valsts tiesības, lai izvērtētu šo spēkā esamību, ja minētā vienošanās vienai no pusēm ļauj vērsties vairāku valstu tiesās, un ja šī puse dienā, kad tiesā ir celta prasība, vēl nav izdarījusi izvēli.

27

Šajos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamību, iebildumi par šīs vienošanās iespējami neprecīzo vai nelīdzsvaroto raksturu jāpārbauda, ņemot vērā kritērijus attiecībā uz šīs vienošanās “spēkā neesamības pēc būtības” pamatiem, kuri atbilstoši šai tiesību normai definēti dalībvalstu tiesībās, vai arī šo iebildumu vērtējums jāveic, no šī panta izrietošo autonomo kritēriju gaismā.

29

Atbilstoši Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmajam teikumam, “ja puses [..] ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības”.

30

Briseles Ia regulā nav definēts nedz jēdziens “spēkā neesamība pēc būtības”, nedz arī tajā ir ietverta atsauce uz dalībvalstu tiesībām, lai definētu šo jēdzienu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi saskaņā ar tā ierasto nozīmi ikdienas valodā, ievērojot kontekstu, kādā tas tiek lietots, un ar tiesisko regulējumu, kura daļu tas veido, sasniedzamos mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 10. jūnijs, Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs (Nevainīgs starpnieks), C‑279/19, EU:C:2021:473, 23. punkts, un 2024. gada 4. oktobris, AFAÏA, C‑228/23, EU:C:2024:829, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Pirmkārt, atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā jēdziens “pēc būtības” tiek izmantots spriedumos un procesuālajos dokumentos, lai paziņotu, ka pēc jurisdikcijas, formas un pieņemamības jautājumu izvērtēšanas tiesa izskata jautājumus par pašu tiesvedības priekšmetu, proti, faktiskajiem vai tiesiskajiem jautājumiem, kas tiesai jāizlemj pēc lietas dalībnieku lūguma.

32

Ņemot to vērā, jānorāda – tā kā Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka jurisdikcija ir tiesām, par kurām puses ir vienojušās, ka tās izskatīs strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, “ja vien” šī vienošanās saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kuras tiesas ir izraudzītas, “nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības”, šajā tiesību normā ir tikai paredzēta kolīziju norma. Tādējādi šajā tiesību normā ir precizēts, kādas valsts tiesības ir piemērojamas attiecībā uz jautājumu, vai, neraugoties uz to, ka ir izpildīti visi šajā pantā paredzētie spēkā esamības nosacījumi, šāda vienošanās nav spēkā citu tādu iemeslu dēļ, uz kuriem attiecas šīs valsts tiesības.

33

Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmais teikums, jākonstatē, ka tās 20. apsvērums ir formulēts līdzīgi šai tiesību normai, jo tajā ir noteikts, ka “jautājums par to, vai vienošanās par tiesas izvēli par labu kādai tiesai vai tiesām kādā dalībvalstī ir spēkā attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības, būtu jāizlemj saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas izvēlētā tiesa vai tiesas.”

34

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Briseles Ia regulas 25. panta noteikumi attiecībā uz tajos paredzētajiem nosacījumiem jāinterpretē šauri, jo tie ietver atkāpi gan no šīs regulas 4. pantā paredzētā noteikuma, saskaņā ar kuru jurisdikciju nosaka vispārējais atbildētāja tiesas princips, gan no noteikuma, saskaņā ar kuru īpašā jurisdikcija ir noteikta minētās regulas 7.–9. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 8. marts, Saey Home & Garden, C‑64/17, EU:C:2018:173, 24. punkts).

35

Jānorāda, ka papildus atsaucei uz jēdzienu “nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības” Briseles Ia regulas 25. panta 1. punktā ir paredzēti vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu raksturojošie spēkā esamības nosacījumi gan attiecībā uz materiāltiesiskajiem nosacījumiem, proti, ka “puses [..] ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām”, gan attiecībā uz formas nosacījumiem.

36

Tāpēc jākonstatē, ka šis jēdziens attiecas uz vispārīgiem līguma spēkā neesamības iemesliem, proti, it īpaši tādiem gribas trūkumiem kā maldība, viltus vai spaidi, un tiesībspējas slēgt līgumus neesamība, kas ir iemesli, kurus atšķirībā no spēkā esamības nosacījumiem, kas raksturo vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu, reglamentē nevis Briseles Ia regula, bet gan tās dalībvalsts tiesības, kuras tiesas ir izvēlētas.

37

Treškārt, tāda vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu “spēkā neesamības pēc būtības” jēdziena interpretācija, kas attiecas vienīgi uz tās spēkā neesamību, ņemot vērā vispārīgos līguma spēkā neesamības pamatus, kuri ir raksturīgi ar šo vienošanos izraudzītās tiesas valsts tiesībām, atbilst Briseles Ia regulas mērķiem.

38

Kā izriet it īpaši no Briseles Ia regulas 4., 6., 15. un 16. apsvēruma, tās mērķis ir vienādot jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās Savienības tiesību aktā, kas ir saistošs un tieši piemērojams. No tā izriet arī, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies pieņemt ļoti paredzamus un pārskatāmus jurisdikcijas noteikumus, lai stiprinātu tiesisko drošību un veicinātu pareizu tiesvedību.

39

Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, lai veicinātu šos mērķus, it īpaši mērķi, kas attiecas uz tiesisko drošību, jāpastiprina Savienībā reģistrēto personu tiesiskā aizsardzība, vienlaikus ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam – saprātīgi paredzēt tiesu, kurā tas var tikt iesūdzēts. Šajā kontekstā tiesiskās drošības mērķis prasa, lai valsts tiesa, kurā celta prasība, varētu viegli lemt par savu jurisdikciju, nebūdama spiesta veikt lietas pārbaudi pēc būtības (spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, FTI Touristik (Pārrobežu elements), C‑774/22, EU:C:2024:646, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Ceturtkārt, šī sprieduma 32. un 36. punktā sniegtā interpretācija atbilst Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta rašanās vēsturei. Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (COM(2010) 748, galīgā redakcija), kas ir Briseles Ia regulas pamatā, paskaidrojuma rakstā Eiropas Komisija šī paskaidrojuma raksta 9. lappusē ir uzsvērusi, ka grozījumu Briseles I regulas 23. pantā, kas kļuvis par Briseles Ia regulas 25. pantu, mērķis bija ieviest “saskaņotas kolīziju normas par tiesas izvēles līgumu spēkā esamību pēc būtības, tādējādi nodrošinot vienādu lietas iznākumu šajā jautājumā neatkarīgi no iesaistītās tiesas [..] [,kas] atspoguļo risinājumus, kas izstrādāti [2005. gada 30. jūnija] Hāgas konvencijā par tiesas izvēles līgumiem”.

41

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas jautājumi ir par to, vai attiecīgās vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu iespējami neprecīzais vai nelīdzsvarotais raksturs var būt pamats “spēkā neesamībai pēc būtības” Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, un tā esamība jāpārbauda, ņemot vērā tās tiesas valsts tiesības, ko paredz šī vienošanās, vai arī šī esamība jāizvērtē, ņemot vērā no šī panta izrietošos autonomos kritērijus.

42

Pirmām kārtām, attiecībā uz vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu pietiekami precīza rakstura novērtēšanu ar mērķi noteikt dalībvalsts tiesu vai tiesas, lai izskatītu strīdus, kas radušies vai varētu rasties starp pusēm, jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras attiecībā uz Briseles konvencijas 17. panta pirmās daļas pirmo teikumu un Briseles I regulas 23. panta 1. punkta pirmo teikumu, ka šajās tiesību normās ietverto jēdzienu” vienojušās” nevar interpretēt tādējādi, ka ar to tiek prasīts, lai šāda klauzula tiktu formulēta tā, lai būtu iespējams noteikt kompetento tiesu, pamatojoties tikai uz tās formulējumu. Ir pietiekami, ja klauzulā ir noteikti objektīvie faktori, uz kuriem pamatojoties puses ir vienojušās par tiesas vai tiesu izvēli, kurās izskatāmi strīdi, kas radušies vai varētu rasties starp tām. Šie faktori, kuri jāizsaka pietiekami precīzi, lai tiesa, kurā ir ierosināta lieta, varētu pārliecināties par savu jurisdikciju, vajadzības gadījumā var tikt konkretizēti atbilstoši katras lietas īpašajiem apstākļiem (spriedumi, 2000. gada 9. novembris, Coreck, C‑387/98, EU:C:2000:606, 15. punkts, un 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig, C‑222/15, EU:C:2016:525, 43. punkts).

43

Turklāt Tiesa būtībā ir nospriedusi – lai atvieglotu tiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi, Briseles konvencijas 17. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ir ietverta precizitātes prasība, kas jāizpilda ar vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 9. novembris, Coreck, C‑387/98, EU:C:2000:606, 17. punkts).

44

No tā izriet, ka saskaņā ar Briseles konvencijas 17. panta pirmās daļas pirmo teikumu un Briseles I regulas 23. panta 1. punkta pirmo teikumu nosacījums, saskaņā ar kuru puses “vienojas” par līgumslēdzējas valsts vai dalībvalsts tiesu vai tiesām, ietver precizitātes prasību, lai tā būtu spēkā.

45

Tā kā Briseles Ia regulas 25. pantā, kas saskaņā ar šīs regulas III pielikumā ietverto tabulu atbilst Briseles I regulas 23. pantam, ir ietverts arī formulējums “vienojušās”, šī judikatūra ir attiecināma uz Briseles Ia regulas 25. panta 1. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 25. aprīlis, Maersk un Mapfre España, no C‑345/22 līdz C‑347/22, EU:C:2024:349, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), tāpēc saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu, lai vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu būtu spēkā, tajā tostarp pietiekami precīzi jānorāda objektīvi kritēriji, par kuriem puses ir vienojušās, lai noteiktu tiesu vai tiesas, kurām tie plāno nodot strīdus, kas radušies vai varētu rasties.

46

Turklāt precizitātes prasības noteikšana noteikti palīdz sasniegt paredzamības, pārskatāmības un tiesiskās drošības mērķus, kas minēti Briseles Ia regulas 15. un 16. apsvērumā.

47

Tāpēc precizitātes prasība, no kuras ir atkarīga vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamība, jāizvērtē, ņemot vērā nevis kritērijus, kas attiecas uz “spēkā neesamības pēc būtības” pamatiem Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, bet gan autonomus kritērijus, kas izriet no 25. panta, kā to ir interpretējusi Tiesa.

48

Otrām kārtām, attiecībā uz vērtējumu par vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu iespējami nelīdzsvaroto raksturu jānorāda, ka saskaņā ar Briseles Ia regulas 25. panta 4. punktu vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu nav spēkā tostarp tad, ja tās neatbilst šīs regulas 15., 19. vai 23. pantā paredzētajiem spēkā esamības nosacījumiem. No šiem pēdējiem minētajiem pantiem izriet, ka ir spēkā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, kas ļauj pusei, kura ir visneaizsargātākā saistībā ar apdrošināšanas, patērētāju vai darba līgumu, celt prasību citās tiesās, nevis tajās, kurām principā ir jurisdikcija saskaņā ar minētās regulas II nodaļas 3.–5. iedaļas noteikumiem, kuros attiecīgi ietilpst minētie panti. Savukārt saskaņā ar 25. panta 4. punktu šāda vienošanās nav spēkā, ja tajā ir paredzēta atkāpe no jurisdikcijas par labu apdrošinātājam, personai, ar kuru patērētājs noslēdzis līgumu, vai darba devējam.

49

Kā būtībā izriet no Briseles Ia regulas 18. apsvēruma, apdrošināšanas, patērētāju un darba līgumiem ir raksturīgs tāds zināms līdzsvara trūkums starp pusēm, kuru ar minētās regulas 15., 19. un 23. panta noteikumiem ir paredzēts novērst, vājākās puses labā paredzot jurisdikcijas noteikumus, kas ir labvēlīgāki tās interesēm nekā vispārējie noteikumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. jūlijs, FTI Touristik (Pārrobežu elements),C‑774/22, EU:C:2024:646, 44. punkts).

50

Tādējādi attiecībā uz šiem līgumiem Briseles Ia regulas 25. panta 4. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 15., 19. un 23. pantu, ir skaidri reglamentēti gadījumi, kuros ir spēkā nelīdzsvarota vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, un gadījumi, kad tā nav spēkā.

51

Tāpēc jāatzīst, ka vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamība saistībā ar tās iespējami nelīdzsvaroto raksturu, jāizvērtē, ņemot vērā nevis kritērijus, kas attiecas uz vienošanās “spēkā neesamības pēc būtības” pamatiem Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, bet gan autonomos kritērijus, kas izriet no 25. panta, kā to ir interpretējusi Tiesa.

52

Šo interpretāciju neatspēko fakts, ka Briseles konvencijas 17. pantā bija paredzēts, ka, “ja jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir noslēgta par labu tikai vienai no līgumslēdzējām pusēm, tā saglabā tiesības celt prasību jebkurā citā tiesā, kam piekrīt jurisdikcija saskaņā ar šo konvenciju”, un tādējādi tajā netieši bija atzīta vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamība, neraugoties uz tās nelīdzsvarotību. Protams, ne Briseles I regulas 23. pantā, ne Briseles Ia regulas 25. pantā nav ietverts līdzvērtīgs noteikums attiecībā uz šādas nelīdzsvarotas vienošanās spēkā esamību. Ņemot to vērā, pietiek norādīt, kā to dara Komisija rakstveida apsvērumos, ka no Komisijas iesniegtā priekšlikuma Padomes Regulai (EK) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (COM(1999) 348, galīgā redakcija, 19. lpp.), kas ir Briseles I regulas pamatā, paskaidrojuma raksta izriet, ka šī noteikuma atcelšanas mērķis neatspoguļoja neko citu kā vien Savienības likumdevēja izvēli “apstiprināt, ka ar klauzulu par tiesas izvēli piešķirtā jurisdikcija ir izņēmuma jurisdikcija [..], ļaujot pusēm vienoties, ka šī jurisdikcija nav ekskluzīva, un [šo] mīkstināšanu pamato pušu gribas autonomijas ievērošana.”

53

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, izvērtējot vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamību, iebildumi par šīs vienošanās iespējami neprecīzo vai nelīdzsvaroto raksturu jāpārbauda, nevis ņemot vērā kritērijus, kas attiecas uz šīs vienošanās “spēkā neesamības pēc būtības” pamatiem, kuri dalībvalstu tiesībās definēti atbilstoši šai tiesību normai, bet gan no šī panta izrietošo kritēriju gaismā.

54

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ir spēkā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, saskaņā ar kuru viena no pusēm var vērsties tikai tajā norādītajā tiesā, lai gan šī vienošanās ļauj otrai pusei papildus šai tiesai vērsties jebkurā citā tiesā, kurai ir jurisdikcija.

55

Pirmkārt, ciktāl šajā gadījumā attiecīgā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, šķiet, ļauj SIL vērsties dažādu valstu tiesās, jo tajā ir paredzēts, ka šī sabiedrība patur tiesības celt prasību “citā tiesā, kurai ir jurisdikcija Itālijā vai ārvalstīs”, jānorāda, ka, lai gan Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta pirmā teikuma formulējumā ir atsauce uz “kādas dalībvalsts” tiesām, šo tiesību normu tomēr nevar interpretēt tādējādi, ka pusēm noteikti jāizraugās vienas un tās pašas dalībvalsts tiesas.

56

Šāda ierobežojuma noteikšana būtu pretrunā pušu gribas autonomijai, kas jāievēro atbilstoši Briseles Ia regulas 19. apsvērumam, ņemot vērā, pirmām kārtām, šīs regulas 25. panta 4. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 15., 19. un 23. pantu, paredzētos izņēmumus apdrošināšanas, patērētāju un darba līgumu jomā, kuros vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu var tikai ierobežotā mērā atkāpties no minētajā regulā paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem, un, otrām kārtām, tiesas, kurām ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar 25. panta 4. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 24. pantu.

57

Turklāt tiesas, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar Briseles Ia regulas II nodaļas noteikumiem, apstiprina, ka puses noteiktās situācijās var vērsties vairāku dalībvalstu tiesās. No šīs regulas 4. panta 1. punkta un 5. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā ar tās 7. un 8. pantu, izriet, ka personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt ne tikai šīs dalībvalsts tiesā, bet arī citas dalībvalsts tiesās, it īpaši, ja attiecīgo līgumsaistību izpildes vieta – vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, – vai arī cita atbildētāja domicils ir šādā citā dalībvalstī.

58

Tādējādi šajā gadījumā attiecīgās vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamība nevar tikt apšaubīta, ņemot vērā Briseles Ia regulas 25. panta 1. punktu, jo šī vienošanās ļauj pusei celt prasību dažādu dalībvalstu vai Lugāno II konvencijas līgumslēdzēju valstu tiesās šīs konvencijas 23. panta 1. punkta pirmā teikuma, lasot to kopsakarā ar tās 1. panta 3. punktu, izpratnē.

59

Otrkārt, jānorāda, ka vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, kurā pietiekami precīzi norādītas to dalībvalstu vai Lugāno II konvencijas līgumslēdzēju valstu tiesas, kurās var tikt celta prasība, proti, pirmām kārtām, konkrētā tiesā un, otrām kārtām, citas tiesas, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar Briseles Ia regulas II nodaļas 1. un 2. iedaļu, kā arī šīs konvencijas II sadaļas 1. un 2. iedaļu, atbilst precizitātes prasībai, kas izriet no šīs regulas 25. panta 1. punkta, kā arī paredzamības, pārskatāmības un tiesiskās drošības mērķiem, kas izklāstīti minētās regulas 15. un 16. apsvērumā. Faktiski runa ir par atsauci uz vispārējiem jurisdikcijas noteikumiem, kas paredzēti šajā pašā regulā un minētajā konvencijā.

60

Ņemot to vērā, jāprecizē – ja attiecīgā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, ciktāl tā attiecas uz “citu tiesu, kurai ir jurisdikcija [..] ārvalstīs”, būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir izraudzīta arī viena vai vairākas tādas valsts vai vairāku valstu tiesas, kuras nav ne Savienības dalībvalstis, ne Lugāno II konvencijas līgumslēdzējas puses, šajā gadījumā tā būtu pretrunā Briseles Ia regulai. Ar šo vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu tādējādi netiktu ievēroti paredzamības, pārskatāmības un tiesiskās drošības mērķi, kas minēti šīs regulas 15. un 16. apsvērumā, jo Savienības tiesības pašas par sevi neļaujot noteikt tiesas, kurām ir jurisdikcija, jo šī noteikšana attiecīgā gadījumā ir atkarīga no trešo valstu starptautisko privāttiesību normu piemērošanas.

61

Šādā gadījumā pastāv paaugstināts jurisdikcijas konfliktu rašanās risks, kas kaitētu tiesiskajai drošībai, jo šo valsts tiesību normu piemērošana varētu izraisīt atšķirīgus risinājumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 8. februāris, Inkreal, C‑566/22, EU:C:2024:123, 31. punkts).

62

Tāpēc attiecīgā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, ņemot vērā šī sprieduma 42. punktā minēto judikatūru, var atbilst precizitātes prasībai tikai, ciktāl tā var tikt interpretēta tādējādi, ka ar to ir noteikta Brešas tiesa un dalībvalstu vai Lugāno II konvencijas līgumslēdzēju valstu tiesas, kurām ir jurisdikcija izskatīt strīdus starp pusēm.

63

Treškārt, attiecībā uz tādas vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu spēkā esamību, ar kuru vienai pusei tiek piešķirtas vairāk tiesību nekā otrai pusei, jāatzīst, ka, izņemot Briseles Ia regulā tieši aizliegtos gadījumus, šādas vienošanās nelīdzsvarotais raksturs nevar apšaubīt tās spēkā esamību, pamatojoties uz šīs regulas 25. pantā noteiktajām prasībām.

64

Briseles Ia regulas 25. pants, tāpat kā Briseles konvencija, kā arī Briseles I regula, ir balstīts uz pušu gribas autonomijas principu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 9. novembris, Coreck, C‑387/98, EU:C:2000:606, 14. punkts; 2013. gada 7. februāris, Refcomp, C‑543/10, EU:C:2013:62, 26. punkts, un 2020. gada 18. novembris, DelayFix, C‑519/19, EU:C:2020:933, 38. punkts). Kā izriet no šī sprieduma 56. punkta, no Briseles Ia regulas 19. apsvēruma jāsecina, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies dot priekšroku šī principa ievērošanai, tāpēc jārespektē pušu izvēle, ievērojot šīs regulas 25. panta 4. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 15., 19., 23. un 24. pantu, noteiktos izņēmumus. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 48.–50. punkta, 15., 19. un 23. pantā, uz kuriem ir atsauce 25. panta 4. punktā, ir skaidri atļauts noslēgt nelīdzsvarotas vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu par labu konkrēti pusei, kas ir visneaizsargātākā saistībā ar apdrošināšanas, patērētāju vai darba līgumu. Tādējādi šādas vienošanās nelīdzsvarotība to nepadara prettiesisku, ja puses tai ir brīvprātīgi piekritušas.

65

Šajā gadījumā, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, nešķiet, ka attiecīgā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu ir pretrunā Briseles Ia regulas 15., 19. vai 23. panta normām, nedz arī ka tā ir atkāpe no izņēmuma jurisdikcijas saskaņā ar tās 24. pantu, un tātad šī vienošanās, neraugoties uz tās nelīdzsvarotību, nav pretrunā šīs regulas 25. pantam.

66

Katrā ziņā no Briseles Ia regulas 25. panta 1. punkta otrā teikuma izriet, ka ar vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu noteiktās tiesas jurisdikcija ir ekskluzīva tikai tad, ja puses nav vienojušās citādi. Tāpēc apstāklis, ka saskaņā ar attiecīgo vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu tikai Agora ir spiesta ievērot šo izņēmuma jurisdikciju, kas piešķirta Brešas tiesai, pats par sevi nešķiet esam pretrunā 25. pantam.

67

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Briseles Ia regulas 25. panta 1. un 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ir spēkā vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu, saskaņā ar kuru viena no pusēm var vērsties tikai tajā norādītajā tiesā, lai gan šī vienošanās ļauj otrai pusei papildus šai tiesai vērsties jebkurā citā tiesā, ciktāl, pirmkārt, tajā ir norādītas vienas vai vairāku tādu valstu tiesas, kuras ir vai nu Savienības dalībvalstis, vai Lugāno II konvencijas līgumslēdzējas puses, otrkārt, tajā ir identificēti objektīvi kritēriji, kas ir pietiekami precīzi, lai ļautu tiesai, kas izskata lietu, noteikt, vai tai ir jurisdikcija, un, treškārt, tā nav pretrunā šīs regulas 15., 19. vai 23. pantam un tajā nav paredzēta atkāpe no izņēmuma jurisdikcijas saskaņā ar tās 24. pantu.

68

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: