1

Ar apelācijas sūdzībām Instituto Cervantes (turpmāk tekstā – “IC”) un Spānijas Karaliste lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 14. jūnija spriedumu Instituto Cervantes/Komisija (T‑376/21, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2023:331), ar kuru tā noraidījusi IC prasību atcelt Eiropas Komisijas 2021. gada 19. aprīļa lēmumu piešķirt Pamatnolīguma par valodu mācībām Eiropas Savienības iestāžu, struktūru un aģentūru vajadzībām (HR/2020/OP/0014) slēgšanas tiesības 3. daļā (spāņu valodas apguve) pirmajā vietā apvienībai CLL Centre de Langues‑Allingua (turpmāk tekstā – “apvienība CLL”) un otrajā vietā – IC (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.) 90. apsvērumā noteikts:

“Līgumu slēgšanas tiesības būtu jāpiešķir, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas nodrošina atbilstību pārredzamības, nediskriminācijas [diskriminācijas aizlieguma] un vienlīdzīgas attieksmes principiem, nolūkā nodrošināt piedāvājumu relatīvās vērtības objektīvu salīdzināšanu, lai efektīvas konkurences apstākļos noteiktu, kurš piedāvājums ir saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums. [..]

[..]”

3

Saskaņā ar šīs direktīvas 67. pantu:

“1.   [..] līgumslēdzējas iestādes publisku līgumu slēgšanas tiesības balsta uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.

2.   Līgumslēdzējām iestādēm saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu nosaka pēc cenas vai izmaksām, izmantojot rentabilitātes pieeju, [..] un tajā var būt ietverta labākā cenas un kvalitātes attiecība, ko vērtē pēc vairākiem kritērijiem, tostarp pēc kvalitātes, vides un/vai sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu. [..]

[..]”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2024/2509 (2024. gada 23. septembris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (OV L, 2024/2509). Taču šajās lietās aplūkotajai publiskā iepirkuma procedūrai bija jāpiemēro Regula 2018/1046.

5

Šīs regulas 106. apsvērumā bija noteikts:

“Līgumslēgšanas tiesības būtu jāpiešķir, balstoties uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu atbilstoši Direktīvas 2014/24/ES 67. pantam.”

6

Minētās regulas V sadaļas (“Kopīgi noteikumi”) 2. nodaļas (“Tiešas un netiešas pārvaldības noteikumi”) 3. iedaļas (“Kopīgajam pētniecības centram piemērojamie izņēmumi”) 149. panta “Pieteikuma dokumentu iesniegšana” 1. punktā bija noteikts:

“Pieteikuma dokumentu iesniegšanas kārtību nosaka atbildīgais kredītrīkotājs, kas var izvēlēties ekskluzīvu iesniegšanas veidu.

Saziņas līdzekļus izvēlas tā, lai nodrošinātu patiesu konkurenci un šādu nosacījumu ievērošanu:

7

Regulas 2018/1046 VII sadaļas (“Iepirkums un koncesijas”) 1. nodaļas (“Kopēji noteikumi”) 160. panta “Līgumiem piemērojamie principi un darbības joma” 1. punktā bija paredzēts:

“Visos līgumos, kurus pilnīgi vai daļēji finansē no budžeta, tiek ievēroti pārredzamības, proporcionalitātes, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas [diskriminācijas aizlieguma] principi.”

8

Minētās regulas 1. nodaļas 167. panta “Līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana” 4. punktā bija noteikts:

“Līgumslēdzēja iestāde līguma slēgšanas tiesības piešķir, pamatojoties uz ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu, kas ietver vienu no šādām piešķiršanas metodēm – zemākā cena, zemākās izmaksas vai labākā cenas un kvalitātes attiecība.

[..]

Labākās cenas un kvalitātes attiecības metodei līgumslēdzēja iestāde ņem vērā cenu vai izmaksas un citus kvalitātes kritērijus, kas ir saistīti ar līguma priekšmetu.”

9

Minētās regulas 170. panta “Piešķiršanas lēmums un kandidātu vai pretendentu informēšana” – kas ietverts 1. nodaļā – 3. punktā bija noteikts:

“Līgumslēdzēja iestāde katram pretendentam [..], kura piedāvājums atbilst iepirkuma procedūras dokumentiem un kurš rakstiski iesniedz pieprasījumu, sniedz jebkuru turpmāk minēto informāciju:

[..]”

10

Saskaņā ar šīs pašas regulas I pielikuma 16. punktu “Iepirkuma procedūras dokumenti”:

“[..]

16.2. Uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus:

[..].”

11

Vispārējās tiesas Reglamenta 88. panta 1. punktā paredzēts:

“Procesa organizatoriskos pasākumus un pierādījumu savākšanas pasākumus var veikt vai grozīt jebkurā tiesvedības stadijā vai nu pēc Vispārējās tiesas ierosmes, vai arī kādas puses pieteikuma.”

12

Šī reglamenta 145. pantā noteikts:

“1.   Persona, kas iestājusies lietā, var iesniegt iestāšanās rakstu priekšsēdētāja noteiktajā termiņā.

2.   Iestāšanās rakstā norāda:

[..]

c) attiecīgā gadījumā – ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem.

[..]”

13

Tiesvedības priekšvēsture izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–20. punktā, un īsumā to var atstāstīt šādi.

14

2020. gada 20. novembrī Eiropas Komisija saskaņā ar atklāto procedūru izsludināja iepirkumu HR/2020/OP/0014 “Pamatnolīgumi par valodu mācībām Eiropas Savienības iestāžu, struktūru un aģentūru vajadzībām”. Līgums ietvēra astoņas daļas, tostarp 3. daļu “Spāņu valodas (ES) apguve”.

15

Specifikācijās bija norādīts, ka, piešķirot līguma slēgšanas tiesības, līgumslēdzēja iestāde balstīsies uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ņemot vērā cenu (30 % no vērtējuma) un kvalitāti (70 % no vērtējuma).

16

Kvalitāte, par kuru maksimālais punktu skaits bija 100 punkti, bija jānovērtē, pamatojoties uz diviem kritērijiem, proti, 1. kritēriju – “Piedāvāto kursu kvalitāte” (maksimālais punktu skaits – 70 punkti) un 2. kritēriju – “Kvalitātes kontrole un darbu uzraudzība” (maksimālais punktu skaits – 30 punkti).

17

Katram no abiem šiem kritērijiem bija trīs apakškritēriji:

18

Specifikācijās bija precizēts – lai piedāvājumi atbilstu minimālajām prasībām, tiem jāsaņem vismaz “minimālais punktu skaits” par katru kritēriju un apakškritēriju, kas precizēts šajās specifikācijās. Tādējādi piedāvājumiem bija jāiegūst vismaz kopējais punktu skaits, kas vienāds ar 70 punktiem no 100 punktiem.

19

Saskaņā ar minētajām specifikācijām piedāvājumi bija jāklasificē atbilstoši labākajai cenas un kvalitātes attiecībai. Turklāt līguma slēgšanas tiesības tiek piešķirtas diviem pirmajiem sarakstā ierindotajiem piedāvājumiem, kuri, pirmkārt, atbilst iepirkuma procedūras dokumentos norādītajām minimālajām prasībām un kurus iesnieguši pretendenti, kam ir piekļuve iepirkuma procedūrai, otrkārt, kuri nav izslēgti un, treškārt, kuri atbilst atlases kritērijiem. Ierindošana sarakstā nosaka kārtību, kādā konkrēti līgumi tiek piedāvāti līgumslēdzējiem pamatnolīguma izpildes laikā.

20

Attiecībā uz piedāvājuma iesniegšanas kārtību specifikācijās tostarp bija paredzēts, ka piedāvājumi jāiesniedz, izmantojot elektronisko eSubmission lietotni.

21

Piedāvājumus 3. daļā iesniedza seši pretendenti, tostarp IC.

22

2021. gada 10. martā šim nolūkam izveidotā komiteja sagatavoja piedāvājumu vērtējuma ziņojumu. Līguma 3. daļā ieteiktie līgumslēdzēji bija apvienība CLL – pirmajā vietā un IC – otrajā vietā.

23

2021. gada 19. aprīlī Komisija, ņemdama vērā vērtēšanas komitejas ieteikumus, pieņēma apstrīdēto lēmumu. Tajā pašā dienā tā nosūtīja IC paziņojuma vēstuli, tostarp informējot, ka tā piedāvājums izraudzīts 3. daļā un sarakstā ierindots otrajā vietā ar 82 punktu kvalitātes vērtējumu no 100 punktiem, piedāvājuma cenu 2670560 EUR un 87,40 punktu kopējo vērtējumu no 100 punktiem. Komisija arī precizēja, ka pirms pamatnolīguma parakstīšanas tā piemēros desmit dienu nogaidīšanas periodu.

24

Šīs vēstules pielikumā vērtēšanas tabulas formātā bija precizēts arī IC piedāvājuma vērtējuma pamatojums, ņemot vērā specifikācijās noteiktos kvalitātes kritērijus.

25

Pēc paziņojuma vēstules saņemšanas IC lūdza Komisiju tam darīt zināmu visaugstāk sarakstā ierindotā subjekta identitāti, raksturlielumus un priekšrocības.

26

Ar 2021. gada 26. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, atbildot uz šo pieprasījumu, Komisija informēja IC, ka apvienība CLL sarakstā ierindota pirmajā vietā ar 94 punktu kvalitātes vērtējumu no 100 punktiem, piedāvājuma cenu 3469020 EUR un 88,89 punktu kopējo vērtējumu no 100 punktiem.

27

2021. gada 19. un 26. aprīļa paziņojumos bija norādīts, ka attiecībā uz apakškritērijiem punktu piešķiršana notikusi šādi:

28

Atbildot uz IC lūgumu, kurā apgalvots, ka atbilstoši Regulas 2018/1046 170. panta 3. punkta prasībām paziņojums nav pietiekams, Komisija 2021. gada 10. maija elektroniskā pasta vēstulē, ņemot vērā kvalitātes kritērijus, precizēja apvienības CLL piedāvājuma vērtējuma pamatojumu. Šīs elektroniskā pasta vēstules pielikumā bija ietverta minētās apvienības piedāvājuma vērtēšanas tabula. Šajā tabulā bija iekļautas vērtēšanas komitejas piezīmes par katru no specifikācijās norādītajiem kritērijiem un apakškritērijiem. Minētajā elektroniskā pasta vēstulē Komisija arī apņēmās pirms pamatnolīguma parakstīšanas ievērot jaunu desmit dienu nogaidīšanas periodu.

29

2021. gada 25. maija vēstulē Komisija sniedza papildu paskaidrojumus, turklāt atsaucoties uz jau nosūtīto informāciju, un norādīja, ka nogaidīšanas periods tagad ir beidzies.

30

2021. gada 19. aprīlī paziņotajā vērtēšanas tabulā, kā arī 2021. gada 10. un 25. maija paziņojumos Komisija informēja IC, ka tā nav izvērtējusi elementus, kurus tas piedāvājuma aprakstīšanai iesniedzis tikai šajā piedāvājumā iekļautajās hiperteksta saitēs. Komisija precizēja, ka tā ir noraidījusi šos elementus, jo hiperteksta saišu izmantošana neatbilst specifikācijām, un ka šādu saišu izmantošanas gadījumā pastāv grozījumu risks pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām. Tā kā informācija, kas tika iesniegta, izmantojot hiperteksta saites, atbilda dokumentiem, kuru iesniegšana bija prasīta iepirkuma procedūras specifikācijās, Komisija uzskatīja, ka šie dokumenti nav iesniegti (turpmāk tekstā – “dokumentu trūkums”).

31

Ar prasību, kas celta 2021. gada 2. jūlijā, IC lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu.

32

Ar 2022. gada 3. februāra lēmumu Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā IC prasījumu atbalstam.

33

Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts 2021. gada 29. septembrī, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību prasības novēlotības dēļ.

34

Pārsūdzētajā spriedumā šī iebilde tika noraidīta, jo tikai ar 2021. gada 10. maija paziņojumu IC ieguva informāciju par apvienības CLL piedāvājuma kvalitātes vērtējumu. Tātad tieši no šī datuma IC varēja lietderīgi īstenot tiesības celt prasību un sākās LESD 263. panta sestajā daļā paredzētais termiņš prasības celšanai.

35

IC, ko atbalsta Spānijas Karaliste, prasības pamatošanai principā izvirzīja piecus pamatus.

36

Ar pirmo pamatu tas pārmeta Komisijai, ka apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums, jo neesot iespējams uzzināt apvienības CLL piedāvājuma salīdzinošās priekšrocības.

37

Ar otro pamatu IC pārmeta Komisijai, ka esot pārkāpts Regulas 2018/1046 167. panta 4. punkts, jo tā esot veikusi tikai atsevišķu katra piedāvājuma vērtējumu, nevis tos tieši salīdzinājusi citu ar citu.

38

Ar trešo pamatu IC pārmeta Komisijai, ka tā, izslēgdama tos piedāvājuma aprakstošos elementus, kas iekļauti hiperteksta saitēs, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

39

Ceturtais pamats ir pakārtots pirmajam pamatam, un tam ir trīs daļas. Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz IC piedāvājuma individuālo vērtējumu neesot norādīts pamatojums, jo neesot iespējams saprast saistību starp iekļautajām piezīmēm un piešķirto punktu skaitu, turklāt esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo saikne starp vērtējumu un piešķirto punktu skaitu atbilstoši 1.1. un 1.2. apakškritērijam esot neloģiska. Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Komisija dokumentu trūkumam esot piešķīrusi nesamērīgu nozīmīgumu. Treškārt, dokumentu trūkumam piešķirdama šādu nesamērīgu nozīmīgumu, Komisija esot radījusi jaunu noteikumu par vērtējumu a posteriori.

40

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti vairāki publiskā iepirkuma līgumu principi, proti, princips par iepirkumu atvērtību visplašākajai konkurencei, pārredzamības princips un vienlīdzīgas attieksmes princips, jo Komisija visas daļas esot piešķīrusi vienam un tam pašam pretendentam, proti, apvienībai CLL.

41

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā noraidīja visus šos pamatus un attiecīgi noraidīja arī prasību kopumā.

42

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑534/23 P IC lūdz Tiesu:

43

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑539/23 P Spānijas Karaliste lūdz Tiesu:

44

Komisija lūdz Tiesu:

45

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 20. novembra lēmumu lietas C‑534/23 P un C‑539/23 P tika apvienotas.

46

IC apelācijas sūdzības pamatošanai izvirza divus pamatus: ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot sagrozīti fakti un, Vispārējā tiesā izvērtējot trešo pamatu, neesot norādīts pamatojums, un ar otro pamatu – izvērtējot prasības otro pamatu, esot pieļauta tiesību kļūda un sagrozīti fakti.

47

Spānijas Karaliste apelācijas sūdzības pamatošanai izvirza četrus pamatus: ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts un Vispārējā tiesa neesot konstatējusi, ka apstrīdētājā lēmumā nav norādīts pamatojums, ar otro – neesot ievērots tiesiskās drošības princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, ar trešo – piedāvājumu izvērtēšanā pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips un patvaļas aizlieguma princips, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 145. panta c) punkts, un ar ceturto – neesot ievērota objektīvās objektivitātes prasība un pārredzamības princips.

48

Vispirms jāizvērtē IC pirmais apelācijas sūdzības pamats kopsakarā ar Spānijas Karalistes otro apelācijas sūdzības pamatu. Veicot šo pārbaudi, tiks ņemts vērā, ka IC pirmais pamats, kas saskaņā ar tā nosaukumu ir balstīts uz faktu sagrozīšanu un pamatojuma nenorādīšanu, patiesībā ietver argumentus par tiesību kļūdām, kas lielā mērā sakrīt ar Spānijas Karalistes otrajā apelācijas sūdzības pamatā izvirzītajiem argumentiem par tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu neievērošanu.

49

Vispirms IC atgādina, ka ar prasības Vispārējā tiesā trešo pamatu tas apgalvojis, ka tam bija leģitīms pamats uzskatīt, ka visos piedāvājumos, kas iesniegti eSubmission lietotnē, var būt hiperteksta saites uz tīmekļvietnē pieejamiem piedāvājumus aprakstošiem dokumentiem. Pamatojoties uz šo tiesisko paļāvību, IC, izmantojot hiperteksta saites, esot veicis atsauces uz vairākiem dokumentiem, kuri ir būtiski tā piedāvājuma vērtēšanā, piemēram, dokumentiem, kuros aprakstīts, kā minētā pamatnolīguma par valodu mācībām izpildē tiks nodrošināta attālināta sadarbība starp izglītojamo un pasniedzēju.

50

IC arī norāda, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, ir iesniedzis pierādījumus, no kuriem izrietot, ka arī citi pretendenti piedāvājumos iekļāvuši hiperteksta saites.

51

IC apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, kurš izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 142. punktā un balstīts uz aizliegumu grozīt minētos dokumentus pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām un saskaņā ar kuru pietiekami informēts un samērā rūpīgs pretendents nevarēja uzskatīt, ka ir atļauts piedāvājumā iekļaut hiperteksta saites uz dokumentiem, kas atrodas tā kontrolē esošā tīmekļvietnē. IC uzskata, ka nedz Regula 2018/1046, nedz iepirkuma procedūras specifikācijas neļāva saprast, ka hiperteksta saišu izmantošana ir nelikumīga.

52

IC uzsver, ka dokumenti, kurus tas iesniedzis, izmantojot hiperteksta saites, bijuši slēgtā elektroniskā telpā, kas bija paredzēta vienīgi konkrētajam iepirkumam. Tādējādi Komisija, lūdzot IC iesniegt pierādījumus šajā ziņā, esot varējusi pārliecināties, ka šie dokumenti ir pievienoti šīm hiperteksta saitēm pirms piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām un ka tie pēc tam nav grozīti. Tādējādi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 142. punktā nospriezdama, ka hiperteksta saišu izmantošanas gadījumā nav iespējams garantēt, ka attiecīgie dokumenti pēc minētā termiņa beigām netiek grozīti, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

53

Tālab IC apstrīd arī pārsūdzētā sprieduma 143. punktā ietverto vērtējumu, ka Komisija varēja atteikties ņemt vērā dokumentus, kas iekļauti hiperteksta saitēs, pat gadījumos, kad pēc pārbaudes izrādās, ka šie dokumenti pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām nav grozīti.

54

IC kritizē arī pārsūdzētā sprieduma 144. punktu, kurā ir atsauce uz tā IT speciālista skaidrojumu Vispārējās tiesas sēdē, no kura izriet, ka no tehniskā viedokļa piedāvājumu aprakstošos dokumentus IC vēl varēja grozīt. IC ieskatā šis elements nav būtisks, jo ir svarīgi tikai noteikt, vai šie dokumenti ir grozīti, nevis vai tie varētu tikt grozīti. Tā kā jebkurš grozījums atstāj pēdas IT sistēmā, IC esot varējis pierādīt, ka tas šos dokumentus pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām nav grozījis.

55

Katrā ziņā esot nepieņemami, ja līgumslēdzēja iestāde neņem vērā dokumentus tikai tādēļ, ka tā nevar noteikt, vai šie dokumenti ir pievienoti. Dokumentus, kas iesniegti piedāvājuma pamatošanai, varot noraidīt tikai pierādīta pārkāpuma gadījumā, nevis pamatojoties tikai uz pieņēmumu par pārkāpumu.

56

IC precizē, ka iepriekš tas ir piedalījies iepirkuma procedūrā HR/2020/OP/0004 un tā specifikācijās bija lūgts iesniegt piedāvājumus, izmantojot eSubmission lietotni, tādā veidā, kas atbilst šajā lietā aplūkotajās specifikācijās izmantotajam veidam. Piedāvājumā, ko minētajā procedūrā IC iesniedza šajā lietotnē, bija hiperteksta saite uz pielikumiem. Minētā piedāvājuma vērtējumā, kuru Komisija IC paziņoja 2020. gada 7. septembrī, šo pielikumu saturs bija aprakstīts un vērtēts.

57

IC apgalvo, ka, pirmkārt, šī Komisijas paziņojuma dēļ, kuru tas saņēma laikā, kad tas gatavoja piedāvājumu šajā lietā aplūkotajam iepirkumam, un, otrkārt, tamdēļ, ka iepirkuma procedūras dokumentos nebija skaidri precizēts, ka hiperteksta saišu izmantošana turpmāk būs aizliegta, tas varēja leģitīmi uzskatīt, ka šāda izmantošana ir atļauta. Pretēji pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma 148. punktā nospriestajam esot jāuzskata, ka šādos apstākļos IC var atsaukties uz tiesisko paļāvību.

58

IC šajā kontekstā vispirms norāda, ka pienākums izmantot eSubmission lietotni šīs lietas faktu rašanās laikā bija nesens. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 148. punktā esot kļūdaini pieprasījusi, lai tiktu pierādīts, ka Komisija ir sniegusi IC“atbilstošus” apliecinājumus. Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, neņemot vērā apstākli, ka iepirkuma procedūra HR/2020/OP/0004 bija vienīgais gadījums, kad iepriekš varēja rasties jautājums par hiperteksta saišu izmantošanu piedāvājumā, kas iesniegts eSubmission lietotnē.

59

Turpinot – pārsūdzētā sprieduma 148. punkts esot kļūdaini balstīts uz judikatūru, kas attiecas uz gadījumu, kad Komisijas sniegtais apliecinājums neatbilst kādai tiesību normai. Šajā lietā šādas “tiesību normas” neesot, jo piedāvājumu iesniegšana eSubmission lietotnē neesot paredzēta nedz Regulā 2018/1046, nedz kādā citā Savienības tiesību aktā.

60

Visbeidzot, lai gan IC piekrīt, ka hiperteksta saišu izmantošanu piedāvājumā šajā gadījumā var uzskatīt par kļūdainu, tas apgalvo, ka daudzi pretendenti esot pieļāvuši šādu kļūdu, konkrēti – Komisijas iepriekšējās prakses dēļ. Šis elements esot būtisks, lai raksturotu “tiesiskās paļāvības” esību Tiesas judikatūras izpratnē.

61

IC piebilst, ka tas lūdzis Vispārējo tiesu uzlikt Komisijai pienākumu sniegt informāciju, kas ļautu noteikt, vai citi pretendenti piedāvājumos arī ir izmantojuši hiperteksta saites un vai Komisija ir sistemātiski atteikusies ņemt vērā dokumentus, uz kuriem ir atsauce šajās saitēs. IC uzskata, ka pretēji pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma 150. punktā izklāstītajam, lai pamatotu pieteikuma par pierādījumu savākšanas pasākumu noraidīšanu, šī informācija bija nepieciešama, lai lemtu par argumentu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.

62

Šajā ziņā IC norāda, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips izriet no tiesiskās drošības principa. Tādējādi esot nepieciešams, lai līgumslēdzējas iestādes formulētie noteikumi par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu būtu skaidri un precīzi un lai to piemērošana pretendentiem būtu paredzama. Tomēr šī prasība nevar tikt uzskatīta par izpildītu, ja vairāki pretendenti tādu noteikumu kā pienākums iesniegt piedāvājumus eSubmission lietotnē ir interpretējuši tādā nozīmē, kas atšķiras no Komisijas ieteiktās.

63

IC arī uzskata, ka Vispārējā tiesa nav juridiski pietiekami pamatojusi trešā prasības pamata noraidīšanu.

64

Spānijas Karaliste uzskata, ka IC prasības Vispārējā tiesā trešā pamata noraidīšana nav saderīga ar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem.

65

Šī dalībvalsts norāda, ka pastāvējusi, pirmkārt, nenoteiktība, kas radusies tāpēc, ka specifikācijās nekas nav teikts par iespēju pievienot piedāvājumam dokumentus, izmantojot hiperteksta saites, un, otrkārt, Komisijas administratīvā prakse, kuru tā paziņoja IC un kura tam radīja tiesisko paļāvību, ka šādi rīkoties bija pieļaujams.

66

Vispirms Spānijas Karaliste pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot ierobežojusi savu analīzi ar iespēju, ka dokumenti, kas piedāvājumam pievienoti, izmantojot hiperteksta saites, pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām varētu tikt grozīti. Tādējādi tā esot pārveidojusi pieņēmumu par iespējamu prettiesiskas rīcības risku par nepārvaramu šķērsli, kas pilnībā liedzot izmantot hiperteksta saites piedāvājumu aprakstošu dokumentu iesniegšanai.

67

Pat pieņemot, ka šādu saišu izmantošana ir nelikumīga, pārsūdzētā sprieduma 147. punktā Vispārējā tiesa attiecībā uz iespēju labot vai papildināt piedāvājumu, lai noskaidrotu vai labotu acīmredzamas pārrakstīšanās kļūdas, no 2013. gada 10. oktobra sprieduma Manova (C‑336/12, EU:C:2013:647) kļūdaini izsecinājusi, ka Komisijai nebija pienākuma aicināt IC atkārtoti iesniegt dokumentus, augšupielādējot tos eSubmission lietotnē. Pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam šo judikatūru varēja piemērot pēc analoģijas, lai secinātu, ka ir lietderīgi ļaut IC tieši iesniegt eSubmission lietotnē dokumentus, kurus tas sākotnēji bija iesniedzis, izmantojot hiperteksta saites, vai ļaut pierādīt, ka šie dokumenti pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām nav grozīti.

68

Turpinot – Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, uzskatīdama, ka, pirmkārt, nav nozīmes tam, ka iepirkuma procedūrā HR/2020/OP/0004 Komisija pieņēmusi dokumentus, kas iesniegti, izmantojot hiperteksta saites, un, otrkārt – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 133. punkta – tam, ka Komisija saskaņā ar 1.3. apakškritēriju vērtējusi pretendentu tiešsaistes platformas, kas atrodas ārējos serveros un ir pieejamas, izmantojot šādas saites. Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu pārsūdzētā sprieduma 145. punktā Vispārējā tiesa arī esot kļūdījusies, tikai norādīdama, ka IC ir saņēmis maksimālo punktu skaitu par 1.3. apakškritēriju.

69

Visbeidzot Spānijas Karaliste atgādina, ka Vispārējā tiesā tā ir norādījusi, ka daži dokumenti, kas iesniegti, izmantojot hiperteksta saites, ir reģistrēti ar ISBN (International Standard Book Number) un tātad nevar tikt grozīti. Pārsūdzētā sprieduma 131. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi šo argumentu un neesot lēmusi par šādu dokumentu neizvērtēšanu.

70

Komisija apstrīd IC un Spānijas Karalistes argumentāciju.

71

Vispirms jāatgādina, ka iespēja atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienai personai, kurai Savienības iestāde ir radījusi pamatotas cerības. Par apliecinājumiem, kas varētu radīt šādas cerības, lai arī kāda būtu forma, kurā tie ir darīti zināmi, ir uzskatāma konkrēta, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 19. septembris, CoppoGavazzi u.c./Parlaments, C‑725/20 P, EU:C:2024:766, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Savukārt, ja piesardzīga un informēta persona var paredzēt tāda Savienības pasākuma veikšanu, kas var apdraudēt tās intereses, tā nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kad šis pasākums tiek noteikts (spriedums, 2024. gada 19. septembris, CoppoGavazzi u.c./Parlaments, C‑725/20 P, EU:C:2024:766, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 142. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka aplūkotajā publiskā iepirkuma procedūrā pietiekami informēts un samērā rūpīgs pretendents varēja zināt, ka tam piedāvājuma pamatošanai nav atļauts iekļaut hiperteksta saites uz tīmekļvietnē pieejamiem dokumentiem, kuri paliek tā kontrolē un kurus tādējādi pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām tehniski var grozīt.

74

Šis vērtējums ir balstīts uz minētā sprieduma 138.–141. punktā izklāstītajiem elementiem, kurus IC nav apstrīdējis.

75

Viens no šiem elementiem ir minētā sprieduma 138. punktā ietvertais citāts no iepirkuma procedūras specifikāciju 79. lappuses, saskaņā ar kuru “piedāvājumi ir jāiesniedz, izmantojot eSubmission lietotni, ievērojot uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus un eSubmission sistēmas praktiskajās vadlīnijās norādītās instrukcijas”.

76

Kā Vispārējā tiesa būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 139. punktā, šī norāde iepirkuma procedūras specifikācijās ļāva saprast, ka piedāvājumu aprakstošie dokumenti ir augšupielādējami eSubmission lietotnē.

77

Šajā ziņā nav būtisks Spānijas Karalistes uzsvērtais fakts, ka saskaņā ar iepirkuma procedūras dokumentos ietverto 1.3. apakškritēriju, kas attiecas uz “Tiešsaistes platformām”, bija jāvērtē elements, ko varēja grozīt par excellence, tas ir, pretendenta piedāvātā valodu mācību tiešsaistes platforma. Proti, šis strīds attiecas nevis uz 1.3. apakškritērija piemērošanu, bet gan uz to, vai piedāvājumā iekļautie elementi, lai dokumentētu piedāvāto valodu mācību saturu un pedagoģiju (1.1. un 1.2. apakškritērijs), bija augšupielādējami eSubmission lietotnē vai tos varēja iesniegt, izmantojot hiperteksta saites.

78

Ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 138.–141. punktā izklāstītos elementus, it īpaši tos, kas uzsvērti šī sprieduma 75. un 76. punktā, nedz IC un Spānijas Karalistes norādīto apstākli, ka Komisija iepriekšējā iepirkumā ir ņēmusi vērā dokumentus, kas iesniegti, izmantojot hiperteksta saites, nedz faktu – ja pieņem, ka tas tiktu pierādīts –, ka citi pretendenti, tāpat kā IC, esot uzskatījuši, ka dokumenti, kas iesniegti to piedāvājuma pamatošanai, var tikt iesniegti šādā veidā, nevar kvalificēt par “pamatotām cerībām”, kas izriet no “konkrētas, beznosacījumu un saskaņotas informācijas no pilnvarotiem un ticamiem avotiem” šī sprieduma 71. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Tālab pārsūdzētā sprieduma 150. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti norādījusi, ka strīda atrisināšanai nav jāpārbauda, cik lielā mērā citi pretendenti piedāvājumos iekļāvuši hiperteksta saites, kas sniedz piekļuvi tos aprakstošiem dokumentiem.

79

Turklāt jākonstatē, ka tādā situācijā, kādu aprakstījis IC, kad Komisija pirmajā un – šī strīda pamatā esošo faktu laikā – vienīgajā iepirkuma procedūrā pēc obligātās eSubmission lietotnes izmantošanas izvērtēja dokumentus, kas iesniegti, izmantojot hiperteksta saites, šādas administrācijas pirmās prakses nepārprotami izolētais raksturs principā neļauj, pamatojoties tikai uz šo apstākli, konstatēt atbilstošu apliecinājumu esību.

80

Ņemot vērā iepriekš minēto, pārsūdzētā sprieduma 148. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka IC nav pierādījis tādu atbilstošu Komisijas apliecinājumu esību, kas ļautu izmantot hiperteksta saites.

81

Turpinot, ciktāl IC un Spānijas Karaliste atsaucas uz tiesiskās drošības principa, no kura izriet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, neievērošanu, jāatgādina – pirmais minētais princips noteic, ka tiesību normām jābūt skaidrām un precīzām, lai personām to piemērošana būtu paredzama. Tātad tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, lai ieinteresētās personas varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Jumbocarry Trading, C‑39/20, EU:C:2021:435, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Jāuzskata, ka noteikumi par dokumentu iesniegšanu tāda piedāvājuma pamatošanai, kas iesniegts Savienības iepirkumā, ir pietiekami skaidri un precīzi.

83

Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši Regulas 2018/1046 I pielikuma 16.2. punktam piedāvājumu iesniegšanas kārtība jānorāda uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus. Šajā lietā nav strīda, ka šajā uzaicinājumā bija paredzēts, ka piedāvājumi jāiesniedz, izmantojot eSubmission lietotni, un ka šajā nolūkā pretendentiem jāievēro šīs lietotnes praktiskajās vadlīnijās norādītās instrukcijas. Šis norādījums tika atkārtots iepriekš minētajā iepirkuma procedūras specifikāciju 79. lappusē iekļautajā rindkopā, kurā bija atsauce uz šīm instrukcijām, un tajās precizēts, ka visi dokumenti, kas iesniegti piedāvājuma pamatošanai, ir augšupielādējami eSubmission lietotnes īpašajā sadaļā.

84

Minēto norādījumu neskaidrību neesību pastiprina tas, ka pastāv “datu integritātes” prasība, kas attiecībā uz tādu dokumentu iesniegšanu tiešsaistē, kuri iesniegti, lai pamatotu Savienības administrācijai adresētu pieprasījumu, ir nostiprināta Regulas 2018/1046 149. panta 1. punktā. Atbilstoši šai prasībai pretendentu izmantotā tiešsaistes iesniegšanas sistēma jāpielāgo tā, lai dokumenti, kas attiecas uz pieteikumu, paliktu nemainīgi visas administratīvās procedūras laikā. Savienības publiskā iepirkuma procedūras nav izņēmums no šī noteikuma. Tādējādi datu integritāte jānodrošina jau pirms piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām, un tas nozīmē, ka visi dokumenti, kas iesniegti piedāvājuma pamatošanai, jāiesniedz tādā formā un veidā, kas izslēdz jebkādu turpmāku šo dokumentu grozīšanu.

85

Datu integritātes prasības iekļaušana Regulā 2018/1046 atspēko arī IC argumentu, ka uz dokumentu iesniegšanu piedāvājuma pamatošanai Savienības publiskā iepirkuma procedūrā neattiecas neviena “tiesību norma”. Tālab Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 148. punktā būtībā ir pamatoti konstatējusi – pat pieņemot, ka Komisija būtu devusi IC apliecinājumus, ka saturu un pedagoģiju aprakstošus dokumentus varētu iesniegt, izmantojot hiperteksta saites, šie apliecinājumi nebūtu saderīgi ar spēkā esošajām tiesību normām. Turklāt šo tiesību normu vidū ir ne tikai datu integritātes prasība, bet arī principi, kas reglamentē publisko iepirkumu, tostarp pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes principi, kuru ievērošana ir noteikta Regulas 2018/1046 160. pantā.

86

Minētās tiesību normas, kā arī labas pārvaldības apsvērumi var attaisnot, ka norādījums augšupielādēt dokumentus, kas iesniegti piedāvājuma pamatošanai, attiecas uz visiem dokumentiem un neparedz izņēmumus attiecībā uz noteiktām dokumentu kategorijām, kuru vēlāka grozīšana tehnisku vai juridisku iemeslu dēļ būtu ārkārtīgi sarežģīta vai pat neiespējama. Tādējādi, pat pieņemot, ka Spānijas Karalistes arguments par to dokumentu negrozāmo raksturu, kuri reģistrēti ar ISBN (International Standard Book Number), būtu pareizs un, kā apgalvo šī dalībvalsts, Vispārējā tiesa to esot nepareizi interpretējusi, šāds apstāklis nevar izraisīt kļūdu argumentācijā, kura pati par sevi ir noteicoša un izmantota pārsūdzētajā spriedumā un saskaņā ar kuru IC nevarēja gaidīt, ka Komisija izvērtēs dokumentus, kas nav augšupielādēti eSubmission lietotnē, bet kas iesniegti, tikai izmantojot hiperteksta saites.

87

Tā kā Vispārējā tiesa, nepārkāpjot tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus, ir secinājusi, ka, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt, lai visi pretendentu iesniegtie lietas materiāli paliktu negrozīti, dokumenti, kas iesniegti, izmantojot hiperteksta saites, nevarēja tikt ņemti vērā piedāvājumu vērtēšanā, pārsūdzētā sprieduma 143., 144., 146. un 147. punktā tā arī pamatoti ir atzinusi, ka Komisijai, pieprasot pierādījumus no tiem pretendentiem, kuri izmantojuši hiperteksta saites, nebija pienākuma pārbaudīt, vai dokumenti, kas iesniegti, izmantojot šādas saites, pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām ir palikuši negrozīti.

88

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 147. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi, ka judikatūra, kas izriet no 2013. gada 10. oktobra sprieduma Manova (C‑336/12, EU:C:2013:647), nevar tikt saprasta tādējādi, ka Komisijai bija jāaicina IC novērst trūkumus aplūkoto dokumentu iesniegšanā. Proti, šis spriedums attiecas uz līgumslēdzējas iestādes iespēju aicināt pretendentu novērst trūkumus tā piedāvājuma iesniegšanā, iesniedzot dokumentus, kas apraksta šī pretendenta situāciju. Tomēr papildus tam, ka attiecīgie dokumenti lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, atšķirībā no šīs lietas neattiecās uz pašu piedāvājumu, šajā spriedumā līgumslēdzējai iestādei nav noteikts pienākums lūgt novērst trūkumus.

89

Visbeidzot, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa vērtējumu ir pamatojusi skaidri un nepārprotami, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi tiesā. Tālab IC apgalvojums par pārsūdzētā sprieduma nepietiekamu pamatojumu, kas balstīts vienīgi uz tikko noraidītajiem un ar to saistītajiem argumentiem pēc būtības, jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

90

No visa iepriekš minētā izriet, ka IC apelācijas sūdzības pirmais pamats un Spānijas Karalistes apelācijas sūdzības otrais pamats jānoraida.

91

IC atgādina, ka ar otro Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu tas Komisijai pārmetis, ka tā neesot veikusi konkurējošo piedāvājumu kvalitātes salīdzinošu pārbaudi. Proti, tā esot aprobežojusies ar katra piedāvājuma atsevišķu izvērtēšanu un šo piedāvājumu ierindošanu sarakstā atbilstoši rezultātiem, kas iegūti pēc atsevišķajiem vērtējumiem.

92

Vispārējā tiesa šo pamatu esot noraidījusi, būtībā norādot, ka piedāvājumu salīdzināšana neparedz pretendentu piedāvājumu sasaisti, lai noteiktu to raksturlielumus un priekšrocības salīdzinājumā citam ar citu.

93

Šī argumentācija it īpaši esot atspoguļota pārsūdzētā sprieduma 165. punktā, kurā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apvienības CLL piedāvājums tika izvērtēts, ņemot vērā iepirkuma procedūras specifikācijās ietvertos piešķiršanas kritērijus, līdzīgi kā IC piedāvājums, un tālab nekas neļāva uzskatīt, ka Komisija nebūtu izpildījusi prasību noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas nodrošina pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes principu ievērošanu.

94

IC ieskatā šāda piedāvājumu salīdzināšanas pieeja ir juridiski kļūdaina. Ja – kā tas ir šajā lietā –, piemērojot saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēles kritēriju, jānosaka piedāvājums ar labāko cenas un kvalitātes attiecību, attiecīgo piedāvājumu kvalitāte ir jāsalīdzina. Tikai šāda piedāvājumu tiešas salīdzināšanas pieeja nodrošinātu “piedāvājumu relatīvās vērtības objektīvu salīdzināšanu, lai efektīvas konkurences apstākļos noteiktu, kurš piedāvājums ir saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums” Direktīvas 2014/24 90. apsvēruma izpratnē. Minētajam 90. apsvērumam esot nozīme, interpretējot šīs direktīvas 67. panta tvērumu, jo pašam 67. pantam – kā izriet no Regulas 2018/1046 106. apsvēruma – ir nozīme, lai saprastu šīs regulas 167. panta 4. punktā noteiktā saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma piešķiršanas kritērija nozīmi.

95

Apvienības CLL iesniegtais piedāvājums visās daļās faktiski esot bijis jāsalīdzina ar citu pretendentu piedāvājumiem atsevišķi par katru daļu. Šāda salīdzinoša pārbaude būtu varējusi novest pie atšķirīga apvienības CLL piedāvājuma vērtējuma par katru daļu. Taču vērtēšanas komisija šīs apvienības piedāvājumam esot piešķīrusi identisku punktu skaitu par katru daļu, lai gan specifikācijās bija precizēts, ka gadījumā, ja piedāvājums tiek iesniegts vairākās daļās, vērtējums tiek veikts par katru daļu. Tādējādi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 166. punktā akceptēdama vienveidīgu apvienības CLL piedāvājuma vērtējumu, esot kļūdījusies.

96

Tam, ka apvienības CLL piedāvājums visās daļās būtībā bija identisks, šajā ziņā neesot nozīmes, jo citu pretendentu piedāvājumi katrā daļā bija atšķirīgi, un tam būtu jānodrošina atšķirīga apvienības CLL piedāvājuma relatīvā vērtība katrā daļā salīdzinājumā ar tās konkurentu piedāvājumiem.

97

Otrā prasības pamata noraidīšana esot arī pretrunīgi pamatota.

98

Šajā ziņā IC norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 174. punktā ir konstatēts, ka “Komisija ir salīdzinājusi tehniskos piedāvājumus. Šajā ziņā Komisija faktiski ir konstatējusi, ka [IC] piedāvājumā saistībā ar pašmācību ir trūkumi. Šajā gadījumā jākonstatē, ka piedāvājums ir vērtēts kā tāds, kuram ir zemāka kvalitāte nekā apvienības CLL piedāvājumam, jo tajā nebija konkretizēta pašmācība”. IC ieskatā, šādi izteikdamās, Vispārējā tiesa ir likusi saprast, ka līgumslēdzējai iestādei konkurējošie piedāvājumi jāizvērtē salīdzinājumā citam ar citu, un tas esot pretrunā pārējiem pārsūdzētā sprieduma motīviem, kuru dēļ otrais prasības pamats tika noraidīts. Automātiski būtu jāuzskata, ka 174. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisija faktiski ir salīdzinājusi konkurējošos piedāvājumus citu ar citu. Šāds konstatējums līdzīgā gadījumā būtu pretrunā citiem Vispārējās tiesas konstatējumiem pārsūdzētajā spriedumā un katrā ziņā esot faktu sagrozīšana, jo patiesībā Komisija nav sasaistījusi konkurējošos tehniskos priekšlikumus, lai noteiktu to raksturlielumus un salīdzinošās priekšrocības.

99

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

100

Kā izriet no Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem, kas apkopoti šī sprieduma 15. punktā, Komisijai, lai piešķirtu aplūkotā publiskā līguma slēgšanas tiesības, atbilstoši Regulas 2018/1046 167. panta 4. punktam bija jābalstās uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju, jo saskaņā ar šo tiesību normu minēto kritēriju varēja piemērot saskaņā ar zemākās cenas, zemāko izmaksu vai labākās cenas un kvalitātes attiecības metodi.

101

No šiem faktiem arī izriet, ka šajā lietā izmantotā metode bija labākās cenas un kvalitātes attiecības metode.

102

Taisnība – kā uzsver IC –, šī metode paredz piedāvājumu “relatīvās vērtības” objektīvu salīdzinājumu. Šī prasība it īpaši izriet no Direktīvas 2014/24 90. apsvēruma, kuram ir nozīme, interpretējot šīs direktīvas 67. panta tvērumu, jo – kā izriet no Regulas 2018/1046 106. apsvēruma – pats 67. pants ir atbilstošs, lai interpretētu šīs regulas 167. panta 4. punktu.

103

Tomēr pretēji IC apgalvotajam Vispārējās tiesas vērtējumā, ka šajā lietā tika veikts šāds objektīvs salīdzinājums, pamatojoties uz piedāvājumu relatīvo vērtību, nav pieļauta tiesību kļūda vai faktu sagrozīšana.

104

Pārsūdzētā sprieduma 165. un 166. punktā Vispārējā tiesa šajā ziņā ir konstatējusi, ka apvienības CLL un IC piedāvājumi tika vērtēti, ņemot vērā specifikācijās noteiktos kritērijus. Kā atgādināts šī sprieduma 23. un 26. punktā, šo vērtējumu iznākumā apvienībai CLL kopumā tika piešķirti 88,89 no 100 punktiem un IC – 87,40 no 100 punktiem.

105

IC šos faktus neapstrīd.

106

Tādējādi šķiet, ka piedāvājumu “relatīvā vērtība” faktiski tika vērtēta, jo tika uzskatīts, ka apvienības CLL piedāvājuma vērtība bija novērtēta par 1,49 punktiem augstāka nekā IC piedāvājuma vērtība.

107

Turklāt IC nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas ļautu apliecināt, ka Savienības tiesiskajā regulējumā līgumslēdzējai iestādei ir noteikts pienākums citādi salīdzināt pretendentu piedāvājumus vai pamatot savu apgalvojumu, ka pārsūdzētā sprieduma 174. punkts būtu jāinterpretē šādi. Attiecībā uz pēdējo minēto jānorāda, ka 174. punktā, kurā ir atsauce uz minētā sprieduma 165.–168. punktu, Vispārējā tiesa nav formulējusi nekādu vērtējumu, kurš būtu pretrunā pēdējos minētajos punktos ietvertajam vērtējumam. Proti, tajā tikai konstatēts, ka, izvērtējot katru tehnisko piedāvājumu atbilstoši iepirkuma procedūras specifikācijām, Komisija “ir salīdzinājusi tehniskos piedāvājumus”, proti, ka tā varējusi tos salīdzināt. Tas būtībā atbilst 165.–168. punktā minētajam.

108

IC arī nav pamatojis apgalvojumu, ka vērtējums par apvienības CLL piedāvājuma vērtību bijis vienveidīgs par visām aplūkotā publiskā iepirkuma līguma daļām. Lai gan ir taisnība, ka visas šī līguma daļas pirmajā vietā tika piešķirtas apvienībai CLL, tomēr nedz no Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem, nedz no IC norādītajiem faktiem neizriet, ka punktu skaits, ko par dažādām minētā līguma daļām ieguvuši otrajā vietā ierindotie pretendenti, būtu bijis identisks. Tādējādi nekas neliecina, ka apvienības CLL piedāvājuma “relatīvā vērtība” par visām daļām būtu bijusi vienveidīga.

109

Tāpēc neviens IC arguments, kas izvirzīts apelācijas sūdzības otrā pamata atbalstam, neliecina, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu vai faktu sagrozīšanu, pārsūdzētā sprieduma 165. punktā konstatēdama, ka nav pamata uzskatīt, ka Komisija nav ievērojusi prasību noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas nodrošina pārredzamības, diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principu ievērošanu.

110

No tā izriet, ka IC apelācijas sūdzības otrais pamats nav pamatots.

111

Spānijas Karaliste apgalvo – nekonstatēdama, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu tvērumu.

112

Pirmkārt, šī dalībvalsts norāda, ka apvienības CLL piedāvājumam piešķirtais kopējais punktu skaits bijis tikai par 1,49 punktiem lielāks nekā IC piedāvājumam. Otrkārt, dokumentu trūkums attiecās tikai uz dažiem 1.1. un 1.2. apakškritērija elementiem. Dokumentu trūkums esot bijis viens no iemesliem, kālab IC šo apakškritēriju vērtējumā saņēma attiecīgi 22 no 30 punktiem un 21 no 30 punktiem.

113

Taču apstrīdētais lēmums neļaujot saprast, tieši kādu iemeslu dēļ IC piedāvājumam tika piešķirts šāds punktu skaits.

114

Nepietiekot ar to, ka tiek piešķirta piekļuve vērtēšanas tabulai, kurā ietvertas piezīmes par dažādiem katra apakškritērija elementiem, nenorādot punktu skaitu, kas piešķirts vai atskaitīts par katru no šiem elementiem.

115

Taisnība, ka pārsūdzētā sprieduma 65. punktā Vispārējā tiesa pamatoti atgādinājusi – lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, pietiek, ka noraidītais pretendents var saprast, kāpēc izraudzītais piedāvājums novērtēts augstāk nekā neizraudzītais piedāvājums. Tomēr šajā lietā Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, nekonstatēdama, ka apstrīdētais lēmums neļāva IC tieši saprast, kālab apvienības CLL piedāvājums tika vērtēts augstāk.

116

Spānijas Karaliste uzsver, ka tā neapšauba līgumslēdzējas iestādes plašo rīcības brīvību, piešķirot punktus par dažādajiem katra apakškritērija elementiem. Tomēr tā apgalvo, ka Komisijai jāprecizē, cik punktu tā piešķir par katru elementu. Šī argumenta atbalstam tā atsaucas uz 2016. gada 27. aprīļa sprieduma European Dynamics Luxembourg u.c./EUIPO (T‑556/11, EU:T:2016:248) 247.–254. punktu.

117

No šī sprieduma izrietot, ka korelācijas neesība, pirmkārt, starp pozitīvajām un negatīvajām piezīmēm, kas pievienotas katram vērtētajam elementam, un, otrkārt, starp īpašu punktu piešķiršanu vai atskaitīšanu ir pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

118

Tālab, pārsūdzētā sprieduma 63., 102., 117. un 118. punktā būtībā nospriezdama, ka šai korelācijas neesībai nav nozīmes, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

119

Pārsūdzētā sprieduma 90. punktā Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka šajā lietā specifikācijas nav tik detalizētas kā tās, kas tika aplūkotas lietā, kurā pasludināts 2016. gada 27. aprīļa spriedums European Dynamics Luxembourg u.c./EUIPO (T‑556/11, EU:T:2016:248). Spānijas Karalistes ieskatā šī Vispārējās tiesas argumentācija esot juridiski kļūdaina, jo ar to tiek apgalvots, ka pienākuma norādīt pamatojumu apjomu nosaka precizitāte, ar kādu izveidotas specifikācijas. Tomēr šī pienākuma apjoms nevar būt atkarīgs no iepirkuma procedūras dokumentiem. Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 76.–78. un 90. punktā konstatētais fakts, ka katrs apakškritērijs ietver vairākus elementus un ka šiem elementiem tika veikts īpašs vērtējums, pievienojot pozitīvas vai negatīvas piezīmes, Vispārējai tiesai esot bijis jāuzskata par noteicošu.

120

Visbeidzot, Spānijas Karalistes ieskatā administrācijas pieņemtajā lēmumā būtu jānorāda, kāda nozīme ir faktiski piešķirta, vērtējot katru elementu, kam veikts neatkarīgs vērtējums.

121

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

122

Attiecībā uz Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu jāatgādina, ka pamatojumā nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļojas akta autora argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām saprast minētā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 30. janvāris, AgentsiaPatna infrastruktura (Eiropas autoceļu infrastruktūras finansējums), C‑471/22, EU:C:2024:99, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

123

Prasības norādīt pamatojumu precīzs apjoms jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, it īpaši akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts ietekmē, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Tādējādi netiek prasīts, lai akta pamatojumā tiktu precizēti visi faktiskie un tiesiskie apstākļi, ko varētu uzskatīt par nozīmīgiem (spriedums, 2024. gada 30. janvāris, AgentsiaPatna infrastruktura (Eiropas autoceļu infrastruktūras finansējums), C‑471/22, EU:C:2024:99, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

124

Spānijas Karaliste Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav konstatējusi, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu pret IC norādīt pamatojumu. Neapstrīdot, ka IC tika informēts, pirmkārt, par tā un apvienības CLL iegūtajiem punktiem par katru piešķiršanas kritēriju un apakškritēriju un, otrkārt, par pozitīvām un negatīvām piezīmēm, ko formulējusi vērtēšanas komiteja, šī dalībvalsts uzskata, ka Komisijai bija jāprecizē korelācija starp katru šo piezīmi un iegūto punktu skaitu, lai IC varētu uzzināt punktu skaitu, kas konkrēti piešķirts vai atskaitīts atkarībā no minētajām piezīmēm.

125

Tomēr – kā Tiesa jau ir norādījusi – līgumslēdzējai iestādei nevar prasīt, lai tā pretendentam, kura piedāvājums ticis noraidīts, paziņotu, pirmkārt, papildus šī piedāvājuma noraidīšanas pamatojumam – detalizētu pārskatu par veidu, kādā katra tā piedāvājuma nianse tikusi ņemta vērā, to izvērtējot, un, otrkārt, saistībā ar izraudzītā piedāvājuma raksturlielumu un salīdzinošo priekšrocību paziņošanu – detalizētu tā salīdzinājumu ar noraidītā pretendenta piedāvājumu (spriedums, 2018. gada 3. maijs, EUIPO/European Dynamics Luxembourg u.c., C‑376/16 P, EU:C:2018:299, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

126

Turklāt pienākums norādīt pamatojumu principā neparedz, ka katrai negatīvai vai pozitīvai piezīmei vērtējumā jānorāda svērums. Tomēr, ja iepirkuma dokumentos ir ietverts kritērijiem vai apakškritērijiem paredzēts konkrēts skaitlisks svērums, pārredzamības princips noteic, ka šiem kritērijiem vai apakškritērijiem jānorāda skaitlisks vērtējums (spriedums, 2018. gada 3. maijs, EUIPO/European Dynamics Luxembourg u.c., C‑376/16 P, EU:C:2018:299, 63. punkts).

127

Šajā gadījumā nav strīda, ka iepirkuma procedūras specifikācijās bija paredzēts punktu svērums kritēriju un apakškritēriju līmenī, bet tajās katram apakškritērijam bija nošķirti arī vairāki elementi, kuriem atsevišķi netika piešķirts konkrēts punktu svērums.

128

Kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 102. punktā, šādos apstākļos Komisijai nedz lēmumā, nedz IC nosūtītajās vērtēšanas tabulās nebija nedz jāaprēķina, nedz līdz ar to jānorāda, kādā mērā katra piezīme, kas izteikta punktos un attiecas uz atsevišķu apakškritērija elementu, ir veicinājusi punktu skaitu, kas iegūts par šo apakškritēriju.

129

Protams, var būt citādi, ja ir paredzēts piešķirt punktu daļas par vienu vai vairākiem apakškritērija elementiem. Šādā gadījumā pārredzamības princips un pienākums norādīt pamatojumu paredz, ka ieinteresētajai personai tiek izpaustas punktu daļas, kas piešķirtas atkarībā no pozitīvajām un negatīvajām piezīmēm par šiem apakškritērija elementiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 3. maijs, EUIPO/European Dynamics Luxembourg u.c., C‑376/16 P, EU:C:2018:299, 65.–67. punkts). Tomēr šajā gadījumā šķiet, ka dažādajiem apakškritēriju elementiem individuāli netika piešķirts konkrēts punktu svērums. Kā atgādināts šī sprieduma 126. punktā, līgumslēdzēja iestāde var ierobežot skaitlisko vērtējumu tikai kritēriju un apakškritēriju līmenī. Tāpēc nav nepieciešams noteikt, ka par apakškritēriju piešķirtajā vērtējumā jānorāda vērtējuma daļas par katru atsevišķo šī apakškritērija daļu. Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, varēja konstatēt, ka pozitīvajām un negatīvajam piezīmēm, kas izteiktas par šīm daļām, nevajadzētu piešķirt skaitlisku svērumu katrai no šīm piezīmēm.

130

Tāpēc Spānijas Karalistes apelācijas sūdzības otrais pamats jānoraida.

131

Spānijas Karaliste norāda, ka IC Vispārējā tiesā celtās prasības otrais pamats attiecās uz apvienības CLL un IC piedāvājumu salīdzinājuma neesību un ar piekto prasības pamatu IC pārmetis Komisijai, ka tā visas iepirkuma daļas esot piešķīrusi vienam pakalpojumu sniedzējam.

132

Šī dalībvalsts atgādina – lai atbalstītu šos IC pamatus, tā Vispārējā tiesā ir atsaukusies uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, konkrēti ilustrējot atšķirīgu attieksmi pret IC.

133

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa šo argumentāciju esot izvērtējusi kļūdaini.

134

Pirmkārt, Spānijas Karaliste šajā ziņā norāda, ka tiesvedībā Vispārējā tiesā tā uzsvērusi, ka Komisija nav veikusi nekādu īpašu apvienības CLL piedāvājuma satura vērtējumu par valodu mācību posmu “Galīgie kopvērtējumi”. Savukārt attiecībā uz IC piedāvājumu tā esot izteikusi negatīvu piezīmi par šo aspektu.

135

Pārsūdzētā sprieduma 176. punktā, norādot uz šo atšķirību, Vispārējā tiesa tikai atzinusi, ka to pamato dokumentu trūkums IC piedāvājumā. Tomēr Spānijas Karalistes ieskatā, lai gan dokumentācijas trūkums var izskaidrot negatīvo piezīmi par šo piedāvājumu, tas nevar izskaidrot faktu, ka nav nekādu piezīmju par apvienības CLL piedāvājuma galīgajiem kopvērtējumiem.

136

Otrkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesā tā esot atsaukusies uz to, ka 1.1. apakškritērija vērtējumā Komisija esot pozitīvi komentējusi apvienības CLL piedāvājumu saistībā ar atsevišķiem šīs apvienības piedāvātajiem digitālajiem rīkiem, savukārt saistībā ar IC piedāvājumā piedāvātajiem digitālajiem rīkiem šī iestāde bez vērtējuma esot vienīgi norādījusi, ka šajā piedāvājumā ir uzskaitīti šādi rīki.

137

Pārsūdzētā sprieduma 179. un 180. punktā Vispārējā tiesa esot noraidījusi šo argumentu, uzskatīdama, ka attiecībā uz digitālajiem rīkiem piezīme par IC piedāvājumu ir līdzvērtīga piezīmei, kas attiecas uz apvienības CLL piedāvājumu. Šāds Vispārējās tiesas vērtējums esot kļūdains, jo Komisija attiecībā uz šo 1.1. apakškritērija elementu neesot formulējusi IC piedāvājuma vērtējumu.

138

Patiesībā, ņemot vērā, ka nav pierādījumu savākšanas pasākuma, kura mērķis būtu likt Komisijai sniegt paskaidrojumus šajā ziņā, Vispārējā tiesa neesot varējusi zināt, vai Komisija par minēto 1.1. apakškritērija elementu apvienībai CLL piešķīrusi tādu pašu punktu skaitu kā IC.

139

Spānijas Karaliste atgādina, ka tālab tā aicinājusi Vispārējo tiesu lūgt Komisiju iesniegt pilnīgu 1.1. un 1.2. apakškritērija vērtējumu. Minētā dalībvalsts uzskata, ka šis pierādījumu savākšanas pasākums bija nepieciešams, lai pamatotu argumentu, ka Komisija, vērtējot 1.1. apakškritēriju, ir konkrēti minējusi un vērtējusi apvienības CLL piedāvātos digitālos rīkus, bet ne IC piedāvātos rīkus, jo tie nav vērtēti, lai tostarp noteiktu, vai tie veicina mācību konsolidāciju un vai tie ļauj veikt nepārtrauktu vērtēšanu.

140

Minētā dalībvalsts piebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 150. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi šo pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumu, pamatojoties uz to, ka no Vispārējās tiesas Reglamenta 88. panta izrietot, ka šādu pieteikumu nevar iesniegt persona, kas iestājusies lietā. Tomēr šāda 88. panta interpretācija esot kļūdaina, jo tā ir balstīta tikai uz šo noteikumu, neņemot vērā tā kontekstu. Šis konteksts ietverot minētā reglamenta 145. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kas ļauj personām, kas iestājušās lietā, iesniegt ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem.

141

Treškārt, Spānijas Karaliste atzīst, ka Vispārējā tiesā tā norādījusi, ka Komisija ir vērtējusi IC piedāvājumā piedāvātās mācību metodes, bet ne apvienības CLL piedāvājumā piedāvātās.

142

Pārsūdzētā sprieduma 178. punktā noraidīdama šo argumentu, jo tā pieņemšana “nozīmētu vēl labvēlīgāku attieksmi pret [IC]”, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi minēto argumentu. Ja šādas sagrozīšanas nebūtu, Vispārējā tiesa būtu varējusi konstatēt, ka šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā atšķirīgā attieksme ir nepieņemama, jo, ja Komisija būtu izvērtējusi apvienības CLL piedāvātās mācību metodes, tā būtu varējusi tās novērtēt negatīvi.

143

Ceturtkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesā tā ir norādījusi, ka Komisija, izvērtējot apvienības CLL piedāvājumu attiecībā uz 1.1. apakškritērijā minēto elementu “Satura uzbūve”, ir veikusi tikai formālu analīzi, pēc kuras tika iekļauta piezīme, ka šī uzbūve ir detalizēta un tās struktūra ir ļoti skaidra, savukārt IC piedāvājuma vērtējumā tā ir komentējusi kursu saturu.

144

Pārsūdzētā sprieduma 182. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi šo argumentu, pamatojoties uz to, ka Komisija bija iekļāvusi pozitīvu piezīmi par kursu saturu, bet Spānijas Karaliste apstrīdēja faktu, ka Komisija nebija veikusi nekādu šī satura uzbūves vērtējumu.

145

Ņemot vērā šos četrus piemērus, Spānijas Karaliste secina, ka Vispārējā tiesa nav konstatējusi, ka Komisija IC un apvienības CLL piedāvājumu vērtēšanā ir piemērojusi atšķirīgas metodes. Turklāt ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Vispārējās tiesas Reglamenta 145. panta 2. punkta c) apakšpunkts.

146

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

147

Kā norāda Spānijas Karaliste, pārsūdzētā sprieduma punkti, kurus tā apstrīd trešajā apelācijas sūdzības pamatā, attiecas uz argumentiem, kurus tā bija izvirzījusi, lai pamatotu IC prasības otro un piekto pamatu, un ar kuriem pēdējā minētā it īpaši kritizēja to, ka visas attiecīgā publiskā iepirkuma līguma daļas tika piešķirtas apvienībai CLL. Šis apvienībai CLL labvēlīgais iznākums esot bijis nepilnību vai pat patvaļīgas attieksmes sekas piedāvājumu salīdzināšanā. Saskaņā ar šiem Vispārējā tiesā iesniegtajiem Spānijas Karalistes argumentiem no apvienības CLL un IC piedāvājumu vērtēšanas tabulām attiecībā uz 3. daļu izrietēja, ka apvienības CLL piedāvājuma vērtējums dažos aspektos nebija tikpat padziļināts kā IC piedāvājuma vērtējums un citos aspektos tas bija padziļinātāks nekā IC piedāvājuma vērtējums.

148

Šajā ziņā jānorāda – fakts, ka pastāv atšķirības satura vai detalizētības ziņā vērtēšanas komitejas formulētajās piezīmēs par dažādiem piedāvājumiem, pats par sevi nav norāde uz nevienlīdzīgu attieksmi vai patvaļīgu attieksmi. Tā kā piedāvājumi ir dažādi, tas var sekmēt to, ka tiek formulētas piezīmes, kas atsevišķos aspektos var būt detalizētākas attiecībā pret vienu pretendentu nekā attiecībā pret otru.

149

Lai gan, protams, nevienlīdzīgas attieksmes vai patvaļīgas attieksmes esība ir jākonstatē, ja tiek sniegtas precīzas un saskanīgas norādes par šādu prettiesisku rīcību, tomēr jāatzīst, ka no pārsūdzētā sprieduma punktiem, uz kuriem attiecas Spānijas Karalistes trešais apelācijas sūdzības pamats, neizriet, ka šādi netieši pierādījumi būtu atrasti apvienības CLL un IC piedāvājumu vērtēšanas tabulās attiecībā uz 3. daļu.

150

Vispārējās tiesas veiktais vērtējums, kas attiecas uz faktiem, apelācijas tiesvedībā nav pakļauts pārbaudei Tiesā.

151

Proti, kā izriet no LESD 256. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, apelācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Vispārējā tiesa viena pati ir kompetenta konstatēt un izvērtēt attiecīgos faktus un pierādījumus. Faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds apelācijas tiesvedībā ir pakļauts pārbaudei Tiesā (spriedums, 2025. gada 13. marts, PKK/Padome, C‑72/23 P, EU:C:2025:182, 113. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā Spānijas Karalistes argumenti attiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, nenorādot faktus, kas būtu sagrozīti.

152

Tālab, ciktāl Spānijas Karalistes apelācijas sūdzības trešais pamats attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes un patvaļas aizlieguma principa pārkāpumu piedāvājumu izvērtēšanā, šis pamats nav pieņemams.

153

Savukārt, ciktāl Spānijas Karaliste apgalvo, ka tās pieteikuma par pierādījumu savākšanas pasākumu noraidīšana pārsūdzētā sprieduma 150. punktā ir balstīta uz kļūdainu Vispārējās tiesas Reglamenta 88. panta 1. punkta interpretāciju un tādējādi šī reglamenta 145. panta 2. punkta c) apakšpunktam atņem lietderīgo iedarbību, šī dalībvalsts izvirza tiesību jautājumu.

154

Minētā reglamenta 88. panta 1. punktā noteikts, ka pierādījumu savākšanas pasākumus var veikt vai nu pēc [Vispārējās tiesas] ierosmes, vai arī kādas puses pieteikuma.

155

Kā nepārprotami izriet no šīs tiesību normas, personām, kas iestājušās lietā, nav atļauts Vispārējā tiesā iesniegt pieteikumus par pierādījumu savākšanas pasākumiem.

156

Pretēji Spānijas Karalistes apgalvotajam šī personu, kas iestājušās lietā, izslēgšana minētā reglamenta 145. panta 2. punkta c) apakšpunktam neatņem lietderīgo iedarbību. Proti, šī tiesību norma, kurā paredzēts, ka iestāšanās rakstā jābūt ietvertiem pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem, uz kuriem ir balstīti personas, kas iestājusies lietā, izvirzītie pamati un argumenti, attiecas uz pašas personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajiem vai piedāvātajiem pierādījumiem, nevis uz pierādījumiem, kurus pēc Vispārējās tiesas veikta pierādījumu savākšanas pasākuma iesniedzis cits lietas dalībnieks.

157

Tāpēc Spānijas Karalistes trešais apelācijas sūdzības pamats, ciktāl tas attiecas uz Vispārējās tiesas Reglamenta 145. panta 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, nav pamatots.

158

No visa iepriekš minētā izriet, ka šis pamats jānoraida.

159

Spānijas Karaliste atgādina, ka Hartas 41. pantā nostiprinātās tiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp objektīvās objektivitātes un pārredzamības prasības. Noraidot IC prasības piekto pamatu, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi šīs prasības.

160

Šajā ziņā Spānijas Karaliste apgalvo, ka publiskā iepirkuma procedūrā, kuras pamatā ir labākās kvalitātes un cenas attiecības piešķiršanas kritērijs, piedāvājuma kvalitātes vērtējums jāveic atsevišķi no cenas vērtējuma. Šāda nošķiršana nodrošina, ka cena neietekmē kvalitātes vērtējumu. Tādējādi tiktu novērsts tas, ka dārgāks piedāvājums šī fakta dēļ tiek uzskatīts par labākas kvalitātes piedāvājumu.

161

Pārsūdzētā sprieduma 209. punktā Vispārējā tiesa esot pamatoti konstatējusi, ka ar šo argumentu Spānijas Karaliste nav vēlējusies atsaukties uz vērtēšanas komitejas locekļu subjektīvo neobjektivitāti. Tomēr minētā sprieduma 208. punktā Vispārējā tiesa šo argumentu, kas balstīts uz objektīvās objektivitātes prasību, esot kļūdaini interpretējusi tādējādi, ka ar to Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā vispirms ir vērtējusi piedāvājumu cenu un pēc tam kvalitāti. Šāda tās argumentācijas interpretācija esot kļūdaina, jo patiesībā šīs dalībvalsts bažas attiecoties uz risku, ka netiks nodrošināta šo divu vērtējumu nošķiršana.

162

Spānijas Karaliste uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka nevarēja izslēgt, ka Komisija vienlaikus vērtējusi piedāvājumu cenu un kvalitāti un tādējādi to ietekmējusi apvienības CLL piedāvājuma augstā cena, lai, pamatojoties uz cenu, secinātu, ka šis piedāvājums ir paaugstinātas kvalitātes.

163

Šajā ziņā šī dalībvalsts atgādina – lai pierādītu, ka administratīvās procedūras organizēšana nesniedz pietiekamas garantijas jebkādu leģitīmu šaubu izslēgšanai attiecībā uz iespējamiem aizspriedumiem, katrā ziņā netiek prasīts pierādīt objektivitātes trūkumu. Pietiekot, ka leģitīmas šaubas pastāv un nevar tikt kliedētas.

164

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

165

Hartas 41. pantā noteiktās pamattiesības uz labu pārvaldību saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punktu ietver tiesības uz jautājumu objektīvu izskatīšanu. Šai objektivitātes prasībai ir subjektīvā un objektīvā daļa. Atbilstoši pēdējai minētajai daļai katrai Savienības iestādei un struktūrai ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas par iespējamiem aizspriedumiem (spriedums, 2024. gada 14. marts, D & A Pharma/Komisija un EMA, C‑291/22 P, EU:C:2024:228, 72. un 73. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

166

Kā izriet no Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem par novērtēšanas kritērijiem, kas apkopoti šī sprieduma 15.–19. punktā, šajā gadījumā specifikācijās bija paredzēts atsevišķs vērtējums cenai – 30 % svērums un kvalitātei – 70 % svērums. Šī specifikācijās paredzētā nošķiršana ir stingra. Proti, no kvalitātes kritēriju un apakškritēriju apraksta izriet, ka tie nekādā veidā nav saistīti ar piedāvājumu cenu.

167

Pārsūdzētā sprieduma 208. un 209. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Spānijas Karaliste nav iesniegusi nevienu pierādījumu vai norādi, ka Komisija nebūtu ievērojusi šo nošķīrumu vai būtu organizējusi procedūru tā, lai uz kvalitāti balstīto vērtējumu ietekmētu uz cenu balstītais vērtējums.

168

Spānijas Karaliste neatsaucas uz faktu sagrozīšanu, lai apstrīdētu šo Vispārējās tiesas vērtējumu.

169

Minētais Vispārējās tiesas vērtējums ir ļāvis pienācīgi noraidīt Spānijas Karalistes argumentu par objektivitātes prasības pārkāpumu. Pat pieņemot, ka šīs dalībvalsts paustajām bažām par iespējamiem aizspriedumiem par labu visdārgākajam piedāvājumam ir kāda nozīme, tomēr tāda nošķiršana, kāda ir veikta iepirkuma procedūras dokumentos, starp vērtējumu, kas balstīts uz cenu, un vērtējumu, kas balstīts uz kvalitāti, sniedz pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas par šādiem iespējamiem aizspriedumiem.

170

Tāpēc, ciktāl Spānijas Karalistes apelācijas sūdzības ceturtais pamats attiecas uz objektīvās objektivitātes prasības neievērošanu, tas jānoraida kā nepamatots.

171

Visbeidzot, Spānijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pārredzamības prasību, taču šajā ziņā tā nesniedz konkrētu argumentāciju. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētie elementi, kura atcelšana tiek lūgta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šīs prasības pamatošanai, pretējā gadījumā apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats nav pieņemams (spriedums, 2024. gada 4. oktobris, thyssenkrupp/Komisija, C‑581/22 P, EU:C:2024:821, 57. un 58. punkts). No tā izriet, ka Spānijas Karalistes iebildums par pārredzamības prasības neievērošanu nav pieņemams.

172

Tādējādi šis pamats jānoraida.

173

Tā kā neviens no apelācijas sūdzību pamatošanai izvirzītajiem pamatiem nav apmierināts, šīs apelācijas sūdzības jānoraida pilnībā.

174

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

175

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

176

Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest IC un Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzību iesniedzējiem segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas sūdzībām.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: