Lieta C‑452/23
Fastned Deutschland GmbH & Co. KG
pret
Die Autobahn GmbH des Bundes
(Oberlandesgericht Düsseldorf lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2025. gada 29. aprīļa spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Koncesijas – In house subjektam piešķirtas koncesijas – Direktīva 2014/23/ES – 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Izmaiņas koncesijā, kas veiktas laikā, kad koncesionāram vairs nav in house subjekta statusa – Izmaiņas, kas “ir vajadzīgas” neparedzamu apstākļu dēļ – Direktīva 89/665/EEK – Koncesijas sākotnējās piešķiršanas papildu pārbaude
Tiesību aktu tuvināšana – Koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Direktīva 2014/23 – Piemērošana laikā – Pirms minētās direktīvas transponēšanas termiņa pieņemts līgumslēdzējas iestādes lēmums, ar kuru tā izvēlas, kādu procedūru izmantot konkursam – Direktīvas nepiemērojamība – Ierobežojumi – Būtiskas izmaiņas koncesijas līgumā
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23 43. pants)
(skat. 49. un 50. punktu)
Tiesību aktu tuvināšana – Koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Direktīva 2014/23 – “In house” subjektam bez iepirkuma izsludināšanas piešķirtas koncesijas – Izmaiņas koncesijā – Koncesionārs, kuram vairs nav “in house” subjekta statusa – Pieļaujamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23 75. apsvērums un 17., 38. pants, 43. panta 1. punkta c) un d)apakšpunkts un 54. panta otrā daļa, kā arī Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punkta d) apakšpunkta ii) daļa)
(skat. 51.–60., 82. punktu un rezolutīvo daļu)
Tiesību aktu tuvināšana – Koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Direktīva 2014/23 – “In house” subjektam bez iepirkuma izsludināšanas piešķirtas koncesijas – Izmaiņas koncesijā – Pārbaudes procedūras piegādes un būvdarbu publiskā iepirkuma jomā – Direktīva 89/665 – Prasība atcelt izmaiņas, kas celta pēc valsts tiesībās atbilstoši šai direktīvai paredzētā termiņa beigām – Prasība, ko cēlis ekonomikas dalībnieks, kurš ieinteresēts saņemt tikai to šīs koncesijas daļu, kas ir šo izmaiņu priekšmets – Valsts tiesu pienākums pakārtoti un pēc attiecīga pieprasījuma pārbaudīt sākotnējās koncesijas piešķiršanas likumību – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmā un otrā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23 81. apsvērums un 43. panta 1. punkta c) apakšpunkts; Padomes Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta ceturtā daļa un 3. punkts, kā arī 2.f pants)
(skat. 62.–69., 82. punktu un rezolutīvo daļu)
Tiesību aktu tuvināšana – Koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Direktīva 2014/23 – “In house” subjektam bez iepirkuma izsludināšanas piešķirtas koncesijas – Izmaiņas koncesijā, kas ir kļuvušas vajadzīgas – Jēdziens – Neparedzami apstākļi, kuru dēļ jāpielāgo sākotnējā koncesija, lai nodrošinātu tās pienācīgu izpildi – Iekļaušana – Valsts tiesas veikta pārbaude
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23 76. apsvērums un 43. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts)
(skat. 71.–82. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Izskatot Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa virspalātas sastāvā precizē Direktīvu 2014/23 ( 1 ), sniedzot iesniedzējtiesai vērtējuma kritērijus saistībā ar tādu koncesiju, kura grozīta bez jaunas piešķiršanas procedūras, ja šī koncesija sākotnēji piešķirta in house subjektam, neizsludinot iepirkumu, un ja minētās koncesijas priekšmeta izmaiņas veiktas dienā, kad koncesionāram vairs nav in house subjekta statusa.
Atbildētāja pamatlietā Die Autobahn des Bundes ir Vācijas Federatīvās Republikas neatsavināmā īpašumā esoša privāttiesību sabiedrība. Bundesministerium für Verkehr und digitale Infrastruktur (Federālā Transporta un digitālās infrastruktūras ministrija, Vācija) no 2021. gada 1. janvāra šai sabiedrībai piešķīra tiesības projektēt, izbūvēt, ekspluatēt, uzturēt un finansēt Vācijas federālos autoceļus un pārvaldīt ar tiem saistītos aktīvus.
Sākotnēji tādu palīgpakalpojumu infrastruktūras objektu kā, piemēram, degvielas uzpildes stacijas un restorāni, kas izvietoti vairāk nekā 400 apkalpes zonās Vācijas autoceļu tīklā, operatore bija Gesellschaft für Nebenbetriebe der Bundesautobahnen mbH, ko Vācijas Federatīvā Republika izveidoja 1951. gadā. 1994. gadā šī sabiedrība tika pārdēvēta par Tank & Rast AG, un tās vienīgā akcionāre joprojām bija Vācijas Federatīvā Republika. Tajā pašā gadā Tank & Rast iegādājās sabiedrību Ostdeutsche Autobahntankstellengesellschaft mbH.
No 1996. līdz 1998. gadam Vācijas Federatīvā Republika, iepriekš neizsludinot iepirkumu, ar Tank & Rast noslēdza aptuveni 280 koncesijas līgumus par palīgpakalpojumu infrastruktūras objektu ekspluatāciju uz Vācijas federālajiem autoceļiem; to maksimālais termiņš bija 40 gadi. Par to koncesionāram jāmaksā koncesijas maksa, kas atkarīga no apgrozījuma.
1998. gadā Vācijas iestādes sāka Tank & Rast privatizācijas procesu, un, mainoties šī uzņēmuma nosaukumam, tas kļuva par Autobahn Tank & Rast GmbH un Ostdeutsche Autobahntankstellen GmbH, kuri ir pašreizējie koncesionāri.
No 1999. līdz 2019. gadam Autobahn Tank & Rast un Ostdeutsche Autobahntankstellen tika piešķirtas vēl aptuveni 80 koncesijas, no kurām, kā apgalvo šīs sabiedrības, 19 tika piešķirtas iepirkuma procedūrā. Tādējādi šīs sabiedrības kļuva par koncesionārēm aptuveni 90 procentiem visu esošo palīgpakalpojumu infrastruktūras objektu.
2022. gada 28. aprīlīDie Autobahn des Bundes vienojās ar Autobahn Tank & Rast un Ostdeutsche Autobahntankstellen par visu attiecīgo aptuveni 360 koncesijas līgumu papildināšanu, un Autobahn Tank & Rast un Ostdeutsche Autobahntankstellen uzņēmās veikt lieljaudas uzlādes infrastruktūras izbūvi, uzturēšanu un ekspluatāciju attiecīgajās apkalpes zonās; tas ietvēra arī pienākumu katrā zonā nodrošināt noteiktu skaitu uzlādes punktu.
Die Autobahn des Bundes par šīm izmaiņām publicēja paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumā, atbilstoši tam atteikšanās no iepirkuma procedūras ir pamatota ar Likuma par konkurences ierobežojumu novēršanu ( 2 ) 132. pantu. Proti, lieljaudas uzlādes infrastruktūras nodrošināšana esot papildpakalpojums, kas kļuvis nepieciešams saskaņā ar attiecīgajiem koncesijas līgumiem un to noslēgšanas dienā vēl neesot bijis paredzams.
Fastned un Tesla, kas ekspluatē elektrotransportlīdzekļu uzlādes infrastruktūru, vērsās Vergabekammer des Bundes (Federālā Publisko iepirkumu palāta, Vācija), lūdzot sākt pārskatīšanas procedūru par minētajām izmaiņām; iepirkumu palāta, izdodot rīkojumu, šo lūgumu noraidīja.
Fastned un Tesla šo rīkojumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā, kura nolēma uzdot Tiesai jautājumu, vai Direktīvas 2014/24 ( 3 ) 72. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir piemērojams publiskiem līgumiem, kuru slēgšanas tiesības iepriekš ir piešķirtas in house subjektam un kuri neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, ja līguma grozīšanas brīdī vairs nav izpildīti nosacījumi, lai veiktu līguma slēgšanas tiesību iekšēju (in house) piešķiršanu.
Tiesas vērtējums
Vispirms Tiesa konstatē, ka pamatlieta attiecas uz koncesijas līgumiem, nevis uz publiskiem līgumiem un ka šajā kontekstā iesniedzējtiesa patiesībā vaicā Tiesai, kā interpretēt Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktu, kurā paredzēti nosacījumi, ar kādiem koncesiju var grozīt bez jaunas koncesijas piešķiršanas procedūras tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar apstākļiem, kurus rūpīga līgumslēdzēja iestāde nevarēja paredzēt ( 4 ).
Atbildot uz šo jautājumu, Tiesa, pirmām kārtām, uzsver, ka tad, ja ir izpildīti šajā Direktīvas 2014/23 tiesību normā paredzētie nosacījumi, koncesiju bez jaunas piešķiršanas procedūras var grozīt arī tad, ja tā sākotnēji piešķirta in house subjektam, neizsludinot iepirkumu, un šīs koncesijas izmaiņas ir veiktas dienā, kad koncesionāram vairs nav in house subjekta statusa. Ja šādi gadījumi tiktu izslēgti no minētās tiesību normas piemērošanas jomas, tiktu ierobežota tajā paredzētā iespēja pielāgot spēkā esošu koncesiju ārējiem apstākļiem, kurus līgumslēdzējas iestādes nevarēja paredzēt, piešķirot šo koncesiju, pamatojoties uz iemeslu, kas neizriet nedz no šīs tiesību normas formulējuma, nedz no tās konteksta, un ko šādos apstākļos nevar uzskatīt par tādu, kurš atspoguļotu Savienības likumdevēja gribu.
Proti, Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējumā nav nevienas norādes, ka koncesiju bez jaunas piešķiršanas procedūras nevar grozīt neparedzamu apstākļu iestāšanās dēļ tad, ja tā sākotnēji bija piešķirta in house subjektam, neizsludinot iepirkumu, un attiecīgās izmaiņas ir veiktas dienā, kad koncesionāram vairs nav in house subjekta statusa. Šāds secinājums neizriet arī no konteksta, kādā iekļaujas šī tiesību norma.
Otrām kārtām, Tiesas ieskatā Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktā dalībvalstīm nav noteikts pienākums nodrošināt, lai valsts tiesas pakārtoti un pēc attiecīga pieprasījuma pārbaudītu koncesijas sākotnējās piešķiršanas likumību saistībā ar prasību atcelt šīs koncesijas izmaiņas, ja šādu prasību pēc tā termiņa beigām, kas atbilstoši Direktīvai 89/665 ( 5 ) paredzēts valsts tiesībās šīs sākotnējās koncesijas piešķiršanas apstrīdēšanai, cēlis ekonomikas dalībnieks, kurš ieinteresēts saņemt tikai to šīs koncesijas daļu, kas ir šo izmaiņu priekšmets. Precīzāk – tādu saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā iestājas noilgums un kuri, piemērojot Direktīvu 89/665, paredzēti valsts tiesībās, mērķis ir tiesiskās drošības interesēs nodrošināt, lai pēc šo termiņu beigām vairs nebūtu iespējams apstrīdēt līgumslēdzējas iestādes lēmumu vai norādīt uz iepirkuma procedūrā pieļautu pārkāpumu.
Trešām kārtām, Tiesa norāda – ja līgumslēdzējas iestādes saskaras ar neparedzamiem ārējiem apstākļiem, tām jābūt zināmai elastībai, lai pielāgotu koncesiju šiem apstākļiem, neīstenojot jaunu piešķiršanas procedūru ( 6 ). Šajā ziņā tā precizē, ka izmaiņas koncesijā “ir vajadzīgas” Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja, lai nodrošinātu sākotnējās koncesijas pienācīgas izpildes noturīgumu, tā neparedzamu apstākļu dēļ ir jāpielāgo. Tomēr šādas izmaiņas nevar pamatot ar Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ja tās maina šīs koncesijas vispārējo raksturu. Tas tā citstarp ir tad, ja būvdarbi, kas jāīsteno, vai pakalpojumi, kas jāsniedz, tiek aizstāti ar kaut ko atšķirīgu vai ja tiek būtiski mainīts koncesijas veids.
Tādēļ iesniedzējtiesai pamatlietā jānoskaidro, pirmkārt, vai tādu apstākļu iestāšanās dēļ, kas sākotnējās koncesijas piešķiršanas laikā nebija paredzami, tās izmaiņas ir kļuvušas vajadzīgas, lai nodrošinātu no minētās koncesijas izrietošo pienākumu pienācīgu izpildi, un, otrkārt, vai būvdarbi vai pakalpojumi, uz kuriem attiecas šī minētās koncesijas paplašināšana, ņemot vērā to mērogu vai īpatnības salīdzinājumā ar būvdarbiem vai pakalpojumiem, kas bija šīs koncesijas priekšmets, neizraisa šīs koncesijas vispārējā rakstura izmaiņas. Iesniedzējtiesai saskaņā ar Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir arī jānodrošina, ka tiek ievērots nosacījums par to, ka attiecīgā līguma summas palielinājums principā nedrīkst pārsniegt 50 % no sākotnējā koncesijas līguma summas.
Ja iesniedzējtiesa secinātu, ka pamatlietā aplūkotās izmaiņas neatbilst visiem Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, tai būtu jāizvērtē, vai šīs izmaiņas var atbilst 43. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertajiem nosacījumiem. Šajā ziņā minētajai tiesai citstarp jāpārbauda, vai būvdarbi un pakalpojumi, uz kuriem attiecas minētās izmaiņas – no ekonomiskā un tehniskā viedokļa un neradot ievērojamas neērtības vai izmaksu pieaugumu līgumslēdzējai iestādei – nevarētu būt iepirkuma procedūrā piešķirtas patstāvīgas koncesijas priekšmets.
( 1 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.).
( 2 ) 2013. gada 26. jūnijaGesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (Likums par konkurences ierobežojumu novēršanu (BGBl. 2013 I, 1750. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā.
( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.).
( 4 ) Direktīvas 2014/23 43. panta formulējums būtībā ir identisks Direktīvas 2014/24 72. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējumam.
( 5 ) Padomes Direktīva 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV 1989, L 395, 33. lpp.).
( 6 ) Skat. Direktīvas 2014/23 76. apsvērumu.